Atliekot pratināšanu par gandrīz veselu diennakti, Putriņš, protams, apzinājās, ka dod Grant- sonam iespēju izgudrot ticamus melus, bet arī pašam vajadzēja sagatavoties vārdu divkaujai. Bija jāpadomā. Ilgi un pamatīgi. Uz jahtas paslēptās zelta monētas taču ienesa notikumu norisē gluži jaunu pavērsienu. Arvien mazāk ticama šķita versija, ka Bruno Ratnieks brīvprātīgi aizlaidies nezināmā virzienā, ka milicijai darīšana ar diviem dažādiem, savā starpā nesaistītiem notikumiem — jahtas aplaupīšanas mēģinājumu un kapteiņa bezvēsts pazušanu. Nē, vispieņemamāks tomēr variants, ka vispirms Ratnieks noslepkavots un tikai tad pārmeklēta «Salaca», tai brīdī gan bez panākumiem. Un dabiski uzradās jautājums, kam piederējusi zelta nauda: jahtas kapteinim, kurš ar šīm monētām jau samaksājis par Līvijai atvestajām dāvanām un ar tām cerējis radīt materiālu pamatu iecerētajai kopdzīvei ar savu jauno izredzēto, — Varis dažos teikumos bija atstāstījis tēvam Līvijas grēksūdzes racionālo kodolu; Ilmāram Grantsonam, kurš vēl tikai taisījās laist tās apgrozībā kādā ārzemju regatē, — zinot viņa līdzšinējās mahinācijas, šāda varbūtība bija visai ticama; kādai trešai neidentificētai personai, iespējams pat Dzintrai, kura ar Ratnieka ziņu izvēlējusies šo dārgmetāla glabāšanas vietu.
Interesanti, ko pirmajā pratināšanā teiks Ilmārs, kurš nokļuvis tādās kā skrūvspīlēs: ja apgalvos, ka monētas pieder viņam, draud sods par nelegālu zelta glabāšanu, jo diez vai izdosies pierādīt, ka viņš šo lērumu mantojis likumīgā ceļā; ja atzīsies, ka mēģinājis aiznest no jahtas svešu īpašumu, var piešūt lietu par zādzību.
Bet — un šis mūžīgais «bet» uztrauca Putriņu visvairāk —, ja notikusi slepkavība, tad jābūt arī līķim. Un tas jāsameklē pirmām kārtām! Viņš izsauca ūdenslīdējus un akvalangistus, kuriem lika izpētīt upes dzelmi visā gabalā no Dzintras vasarnīcas līdz grīvai. Pastāvēja, protams, teorētiska iespēja, ka atentāts noticis jūrā un slepkava pēc tam izpeldējis krastā, tomēr tas runāja pretī elementārai loģikai. Sevišķi, ja vainīgs Grantsons. Tikt zem masta pēdas daudz vieglāk seklumā vai pie kādas laipas, turklāt ar nolaistām burām. Tas viņam bija pa spēkam arī bez palīga. Mulsināja cita problēma — kāpēc viņam ievajadzējies tā izvandīt «Salacu», pat uzšķērst matračus? Būtu izvilcis kārbu no masta apakšas, atkal nostiprinājis troses, nolicis jahtu vietā, un neviens gailis šai lietai pakaļ nedziedātu. Tātad ne tikai Grantsons zināja, ka kaut kur uz «Salacas» atrodas vērtīgais dārgmetāls. Līdz ar to pie apvāršņa uzpeldēja vesela virkne jaunu personu, kas varēja kurā katrā laikā piekļūt slēptuvei: Dzintra, Māris un Aigars, Līvija, bocmanis un Kārlis Smits… Vakar visi Putriņa padotie nodarbojās ar šo cilvēku anketas datiem, raksturojumiem, paziņu un kaimiņu atsauksmēm. Izrādījās, neviens nav eņģelis, bet vai spējīgs nosist savu biedru saujas zelta dēļ? No bībeles zināms, ka reizēm pietiek ar trīsdemit sudraba grašiem … Vislielākās aizdomas krita uz Aigaru — laikam tāpēc, ka par šo puisi neviens nemācēja pateikt neko jēdzīgu. Arī Putriņš, kurš taču bija viņu simtiem reižu redzējis, spēja atsaukt atmiņā vienīgi Aigara garo augumu, zemo pieri-un mūžīgo ādas žaketi, no kuras viņš nešķīrās pat vasaras svelmē. Kopmītnes komandants nesūdzējās par viņa uzvedību, tomēr skaidri atcerējās, ka tai sestdienas vakarā Aigars nebija pārnācis un parādījies tikai brokastu laikā. Citi liecinieki stāstīja, ka viņš no jahtkluba balles aizgājis tūliņ pēc pusnakts. Laika diezgan, lai pārtvertu Ratnieku jebkurā Rīgas, Jūrmalas vai salas tumšākā vietiņā, izrēķinātos ar savu kapteini, paslēptu līķi un mierīgi pārmeklētu jahtu …
Dažas stundas Putriņš uzraudzīja zemūdens darbus, galvenokārt tāpēc, ka šeit jutās kā savā elementā, tad atkal aizbrauca uz milicijas nodaļu, , ' kur jau bija sanests viss, ko izdevies savākt par Ratnieku, pat poliklīnikas slimības vēsture un vecie nopratināšanas protokoli sakarā ar Rūdolfa Jēkabsona noslepkavošanas lietu. Gribējās atsākt viktimoloģijas studijas, varbūt tomēr atklāsies kāds mājiens. Vispirms viņš ņēmās šķirstīt medicīnisko dokumentu vākus. Tie bija paplāni un pa lielākajai daļai sastāvēja no veselības pārbaudes apliecību kopijām, bez kurām acīmredzot nedrīkstēja piedalīties plašāka mēroga sacensībās. Ratnieks bija slimojis tikai ar neizbēgamajām gripārn un vien- ļl" reiz ar angīnu. Putriņš jau taisījās nolikt vākus malā, kad viņa uzmanību piesaistīja ar divām treknām švīkām pasvītrots vārds, kas atšķirībā no pārējā teksta izdalījās ar viegli saburtojamu rokrakstu: «Alerģija». Viņš lasīja tālāk un saprata, ka ārsts brīdina savus kolēģus no antibiotiku un dažu citu medikamentu lietošanas, jo Ratnieka organisms uz tiem reaģējot ar dzīvību apdraudošu slimīgumu.Ar daudz lielāku interesi Putriņš pētīja Bruņa atbildes uz jautājumiem par savām attiecībām ar nonāvēto zobu tehniķi. Ticēdams vai, pareizāk sakot, gribēdams ticēt jauniņā drauga godīgumam, Putriņš toreiz nebija ielaidies detaļās, nebija pārbaudījis visas sīkās nesaskaņas starp liecībām un faktu materiālu. Tagad nebija nekādu šaubu — je;l Brunis zināja, ka protēzes izgatavo no vecām zelta monētām. Dažas atnesa slimnieki, bet vairākums ieradās ar tukšām rokām. Un arī šiem par
attiecīgu samaksu saveda zobus kārtībā. Reizēm Brunim pat bija pasprucis neuzmanīgais «no mūsu krājumiem», «mēs pagādājām». Tajos gados, šaubu nav, bija daudz vieglāk uzpirkt zelta monētas nekā tagad, Putriņa domas arvien vairāk svērās uz to, ka Ilmāram atņemtā kolekcija piederējusi Ratniekam, pirms tam — Jēkabsonain. Vai tad citādi būtu tik ātrā laikā pabeigta vasarnīca uz salas? No «kreisām» frizūrām var uzšūt lieku balles kleitu, nopirkt rotaslietu, bet uzbūvēt māju … Putriņš pārāk labi zināja, cik maksā tāda celtniecība, gadiem ilgi viņiem un arī bērniem bija nācies iztikt ar vienu apģērbu kārtu. Un abi ar Regīnu taču pelnīja tīri pieklājīgi.
No Grantsona jāizvelk patiesība. Visa — cik viņš zina. Gan sāks stāstīt, kad sapratīs, ka tiek apsūdzēts slepkavībā. Sādā reizē nav izdevīgi spēlēt paslēpes. Grantsons neizskatās kā cilvēks ar stipriem nerviem.
Kad viņu ieveda, Putriņš ievēroja, ka Grantsons tiešām izskatās krietni sašļucis. Kā ierindas noziedznieks, kurš mēģina tēlot netaisnīgi apmelotu tieslietu kļūmes upuri. Gandrīz neticami, kā viena nakts izolatorā pārvērtusi viņu. Vēl pirms dažām dienām Ilmārs savā tumšajā uzvalkā un baltajā kreklā ar tauriņveida kaklasaiti bija viselegantākais vīrietis jahtkluba ballē, tagad pēkšņi iekritušos vaigus klāja divas dienas veci bārdas rugāji, saņurcītais krekls līda laukā no biksēm, kuras nācās turēt ar abām rokām, jo viņam bija atņemta josta un arī kurpju auklas.
— Sēdieties, — Putriņš ledaini pavēlēja, — un iegaumējiet — lieta ir daudz nopietnāka par neatļautu fotografēšanu pludmalē. Tāpēc no sirds
ieteiktu būt atklātam … Patlaban jūs tur aizdomās par Bruno Ratnieka nogalināšanu ar nolūku piesavināties zelta monētas, ar kurām tikāt vakar aizturēts. Un tagad — kā mēdz sacīt — vārds apsūdzētajam vaļsirdīgai grēksūdzei.
Putriņa milzīgā pieredze arī šoreiz nekļūdīgi uztaustīja visvārgāko vietu pretinieka aizsardzības sistēmā. Jā, tieši pretinieka. Pulkvedis neticēja apgalvojumiem, ka arī noziedznieks jāuz- ' skata par draugu, nelaimīgu, apmaldījušos cilvēku, kas pelnījis iecietību, visvisādus solījumus, pat glaimošanu. Daudz pieņemamāks šķita Gorkija izteiciens: «Ja ienaidnieks nepadodas, viņš jāiznīcina.» Un noziedznieks ir ne tikai pastāvošo likumu pārkāpējs, viņš ir visas pastavošās iekārtas, tās morālo principu ienaidnieks. Vispirms jāpanāk, lai tas padotos, tad varēs .būt runa par viņa audzināšanu, labošanu, iekļaušanu kolektīvā … Citādi tāds nelietis, parazīts, kurš dzīvo uz citu rēķina, reizēm bauda lielākas privilēģijas nekā godīga darba darītāji … Iespējams, šī nostāja radusies tāpēc, ka pulkvedis savā praksē nekad nebija sastapies ar nepilngadīgajām melnajām avīm, apstākļu upuriem, nekad nebija izmeklējis saimnieciskas dabas lietas, kur bieži grūti atšķirt, kurš ir krāpnieks un kurš piekrāptais. Viņš allaž sadūrās ar laupītājiem un slepkavām un nespēja sevi piespiest uzskatīt tos par sev līdzīgiem, kuri turklāt vēl būtu jāpažēlo. Lūk, šis pats Ilmārs Grantsons — iesācis ar veiklām afērām pludmalē, ticis cauri ar vienu zilu aci, protams, tūdaļ aizmirsis šo nepelnīti mīksto mācību un rezultātā noslīdējis līdz izdarībām ar zeltu, par kurām draud sevišķi bargi kriminālkodeksa panti.
Jā, Grantsons bija viegli ietekmējams vājas gribas cilvēks. Putriņš pareizi nospriedis, ka viņš darīs visu, lai glābtu savu ādu. Sākumā varbūt mēģinās izlocīties ar meliem, bet pēc tam iegāzīs citus, atzīsies esošos un neesošos grēkos cerībā izpelnīties kaut mazāko labvēlība^ kripatiņu.
— Es neesmu vainīgs. — Ar šiem vārdiem savu stāstu iesāk gandrīz visi apcietinātie. — Es Brunirn neesmu pieskāries pat ar mazo pirkstiņu.
— Bet redzējis viņu tai naktī jūs gan esat? — Putriņš tūda] reaģēja uz Grantsona noslēguma vārdu zemtekstu.
— Tikai dzirdējis viņa balsi, goda vārds. Es taču tupēju forpīķī, baidījos pat dziļi ievilkt elpu, kur nu vēl izbāzt laukā galvu. Tagad es to nožēloju, ja viņi būtu mani pamanījuši, vismaz Dzintra varētu liecināt manā labā.
— Kāpēc bijāt ielīdis «Salacas» priekšējā nodalījumā? — Grantsona stāsts izklausījās tik fantastisks, tik līdzīgs atgadījumam no bērnu piedzīvojumu romāna, ka Putriņš tam noticēja — kaut vai pēc principa, ka nekur neiet tik raibi kā dzīvē. Un jau nākamajā mirklī sāka darboties arī viņa analītiskā iztēle, pie tam ar tādu gaišredzību, it kā notikumi risinātos uz pretējās sienas ekrāna.
Redzēdams, ka Bruno jau iedzēris vairākas glāzītes un ir labā omā, pazīdams viņa raksturu, Ilmārs nolēmis, ka pienācis visizdevīgākais brīdis uzlavīties uz jahtas un piesavināties monētas.
Taču Dzintra izrāvusi Brūni no sabiedrības, un viņi pārsteiguši Grantsonu uz «Salacas». Atkāpšanās ceļš bijis nogriezts, neatlicis nekas cits kā paslēpties vai arī paskaidrot, kāpēc viņš te atrodas. Vai tad maz iemeslu, kas attaisnotu otrā kapteiņa uzturēšanos uz jahtas? Galu galā — neviens viņain neliedza tāpat vien pasēdēt, elpot naksnīgo gaisu un nodoties gaišiem sapņiem. Bet Ilmārs nespējis rīkoties pretēji savam g|ēvajam raksturam, kas allaž licis izvairīties no vīrišķīgas, atklātas sarunas. Kalni jāapiet ar līkumu, sadursmes jāaizstāj ar glumām vārdu apmaiņām. Kāpēc izaicināt likteni, ja ir iespēja aizmukt no tā?
— Pie tā nokļūsim vēlāk, — Putriņš sacīja.
— Iesāksim no Ādama un Ievas … Pastāstiet, kādas jums bija domstarpības starptautiskās regates laikā.
Grantsons nobālēja, tomēr vēl mēģināja laipot:
— Nesaprotu, par ko jūs runājat, mums nebija nekādu konfliktu …
— Izbeidz šo teātri! — Putriņš uzkliedza, taču tūdaļ aprāvās un mainīja toni. Viņš nepiederēja pie tiem izmeklētājiem, kuri uzrunā aizturētos uz «tu», ar recidīvistiem pļāpā noziedznieku žargonā un iedomājas, ka tā ātrāk atradīs kopēju valodu. Jahtklubā gan drīkstēja atļauties tādu familiari- tāti ar Ilmāru, šeit turpretī jābūt ļoti korektam.
— Tāpēc jau noklusējāt, ka esat anonīmās sūdzības autors, — viņa balss atkal skanēja vēsi.
— Nesaprotu vienīgi, kādu labumu cerējāt izsist. Bez Ratnieka jūs taču netiktu ne uz kādām atbildīgām regatēm.
— Tāpat ari ne, — pret paša gribu atzinās Grantsons. — Viņš taču bija izsvītrojis mani no komandas.
— Un jūs nolēmāt atriebties? — Putriņš pateica priekšā.
— Kur nul Tikai cīnījos pret netaisnību. Ar ko Brunis ir labāks par mani? Kāpēc man jātup mājās, bet viņš braukās pa pasauli spekulēdams, uzkrādams bagātību? Ar mani šie ārzemnieki neielaidās, kaut gan piedāvāju pieklājīgu cenu. Tad aizgāja Brunis un pārnesa tādas mantiņas, ko Rīgā rautin izraus no rokām. Noprasīju, cik viņš bleķojis. Sim par tirgus konjunktūru nav ne mazākā priekšstata. Iznāca, ka viņš samaksājis uz pusi mazāk, nekā es biju piedāvājis. Un es sapratu, ka apgrozībā laista pavisam cita valūta. Beidzot izštukoju, ka Brunis andelē ar zeltu, uz ko šie ārzemnieki sevišķi kāri. Kad mums pirms starta pa trešam lāgam nācās trimēt mastu, man k|uva skaidrs, no kurienes viņš izvelk savu skanošo.
— Ar jūsu dedukcijas spējām… — Putriņš nepabeidza teikumu, tomēr iekšēji nosodīja sevi un pārējos milicijas darbiniekus, kuri tā arī nebija atklājuši, kas uz «Salacas» tik neatlaidīgi meklēts.
— Ticat vai neticat, bet mājās man nebija nekādas iespējas kaut stundu pabūt uz «Salacas» vienam. — Grantsonam bija uznācis runājamais, un Putriņš tik tikko paguva pierakstīt galvenos pieturas punktus. — Brunis ar Līviju te ņēmās kā pa vasarnīcu, viņš taču nevarēja vest šo kadru pie Dzintras, paši saprotat… Tad padzirdēju, ka šoreiz tā mīlestība nopietna, arī Dzintra pie gadījuma nobirdināja asaru, un es sāku baidīties, ka varu nokavēt. Labāku izdevību par balli pat domāt neizdomāsi. Visu dienu uz jahtas grozījās sveši cilvēki, piedodiet, priekšniek, vai kāds brīnums, ka masts izkustināts no vietas, to vien gribēju pateikt… Paņemšu monētas un pavisam pazudīšu no Rīgas, bet Brunis būs spiests turēt muti, neies taču milicijā plātīties ar saviem zelta uzkrājumiem.
— Tā arī pazudāt, ne no viena neatvadījies? — Putriņš bija spiests uzdot pirmo jautājumu, kas ienāca prātā, jo Grantsons pēkšņi bija apklusis.
— Kurš tad ballē saka ardievas? . . . Bet izrādījās, ka esmu nokavējis īsto mirkli. Pat nepaguvu pieķerties pirmajai taljai, kad padzirdēju Dzintras un Bruņa balsis. Nodomāju, ka viņi tāpat vien iznākuši atvēsināties, tāpēc nemuku prom, bet paslēpos forpīķī. Pēc tam jau bija par vēlu laisties lapās. Nekas, pateikšu, ka nopampos uz burām, lai izgulētu žvinguli. Bet viņš neatnāca pēc lupatām, jūsu Varis laikam atstājis tās eliņā. Un pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau atradāmies upes vidū .. . Zināt, kas šai braucienā bija visgrūtākais? Viņi nemaz nesarunājās. Pat taksītī pasažieris ar šoferi apmainās dažiem vārdiem. Seit turpretī valdīja nāves klusums — kā mēmajā ķinitī, kad pianiste dekrēta atvaļinājumā. • Nu tipisks precēts pāris, kam pēc sudraba kāzām vairs nav ko pārrunāt. Man tas bija divkārt grūti, jo neuzdrošinājos pagrozīties. Miegs mācās virsū joņiem, bet aizmigt baidījos — visas manas meitenes apgalvo, ka es drausmīgi krācot. Paldies dievam, tobrīd vēl pūta tāds mērens vējiņš, un mēs tīri raiti tikām līdz salai. Un tur Dzintra pirmoreiz ierunājās. Lai ienākot uz vienu atvadu konjaciņu un kopēju cigareti — vecās mīlestības vārdā viņa esot pelnījusi šo pēdējo draudzīgo žestu. Brunis neko lielu neiebilda, vai tad viņš spēj atteikties no malka? Saprotiet mani pareizi, viņš nebija nekāds dzērājs. Nav un arī nebūs, bet, kad jau iesāk dropēt, tad bremzes netur. Nolaida buras, satina grotu ap bomi un sekoja Dzintrai… Es biju tik stīvs, ka knapi jaudāju izrāpties. Pirmos soļus spēru sakostiem zobiem, tomēr zināju, ka daudz laika man nav. Dieva laime, ka paguvu uz priekšpēdējo autobusu. Aizkūlos līdz Rīgai un aizvilkos uz savu dzīvokli. Man riebās atkal parādīties jahtklubā, kur visi vēl tustējās, arī svētdien uz paģiru brokastīm neaizbraucu un par visu jezgu ar Brūni un «Salacu» uzzināju tikai pirmdien no Dzintras, viņa vienmēr uzskatījusi mani par draugu. Man tā lieta tūdaļ likās aizdomīga — vai nu Brtinis nospēlējis teātri, inscenējis aplaupīšanu un ar savām monētām aizšmaucis nezināmā virzienā, vai arī kāds cits viņu tā zelta dēļ nomušījis. Nolēmu pārbaudīt un pēc tam stāties sakaros ar miliciju. Vai tad citādi par palīgiem būtu izvēlējies akurāt jūsu bērnus? Iznāca gan mazliet citādi, nekā biju plānojis, jūs mani pārtvērāt jau pusceļā. Bet galvenais padarīts — zelts atrodas drošās rokās, es esmu sniedzis ziņas, kas sekmē izmeklēšanu. Tagad parakstīšu protokolu, un mēs šķirsimies kā draugi.
— Ar vienu noteikumu, — Putriņš teica pēc īsas pauzes, ko piepildīja viņa pildspalvas drudžainā skrapstoņa. — Vispirms jūs man pierādīsiet, ka neuzglūnējāt Brunim kaut kur laipu tuvumā, nenositāt viņu un nenogreindējāt līķi kādā dziļākā vietā.
— Kāda velna pēc? — prātīgi iebilda Grantsons. — Tad jau monētas būtu paņēmis tai pašā naktī un tagad sēdētu nevis jūsu kabinetā, bet pavisam citā vietā un dzertu vislepnāko konjaku.
— Par naudu, ko saņemtu melnajā biržā, uzsitot gaisā pirmo monētu?
— Par atlīdzību, kas pienākas katram godīgam padomju cilvēkam, uzrādot paslēptu zeltu, — teica Grantsons un tūdaļ uzstāja: — Ļoti palūgšu fiksēt to protokolā, citādi neparakstīšu.
Palicis viens, Putriņš pa telefonu pasūtīja dienesta mašīnu un tās gaidās pārlapoja pierakstītās lapas. Ko devusi Grantsona nopratināšana? Pārliecību, ka viņš ir nelietis, apstiprinājumu' Dzintras stāstam par vakara norisi un vienu grūti atrisināmu jautājumu. Ja pieņem, ka šīs monētas bijušas Ratnieka īpašumā jau kopš- Jēkabsona laikiem, tad kur viņš tās glabājis, pirms k|uva par «Salacas» kapteini? Iespējams, protams, ka tās bija ieraktas zemē un pārvietotas īpaši uz šo regati, bet kāpēc uzreiz visas? Pirkumiem pietiktu ar. vienu vai divām, pārējās varēja mierīgi atstāt iepriekšējā slēptuvē. Tā vien šķita, ka atbilde palīdzēs spert prāvu soli pretī galīgajam atrisinājumam. Bet vispirms vēl jānodarbojas ar Borisu un Aigaru.
* * ♦
Putriņām bija mazliet bail no slimnīcām. No ārstu un māsu visuvarenības. Un galvenais, no sterilās noslēpumainības, kādā tītas pat tādas prozaiskas procedūras kā klizma pirms zarnu rentgenogrammas. Visi varēja kaut ko aizliegt vai atkal atļaut, pat nenopamatojot savu lēmumu, ņemt asinis dažādām analīzēm un nepaziņot rezultātus labus jaunumus alkstošajam slimniekam, pēkšņi mainīt viņa diētas numuru, likt saujām rīt tabletes, kuru nosaukumu neizpauda, kur nu vēl lietošanas pamācību. Visu to Putriņš bija izbaudījis uz savas ādas, kad pirmo un, cerams, vienīgo reizi mūžā tika ievietots slimnīcā ar šausmīgu kriku, kas tur tūdaļ pārtapa daudz intelek- tuāiāk skanošā diagnozē — «lumbago». Viņš to bija iemantojis, kurbulējot savu mašīnu, kuras akumulators bija bezcerīgi - nosēdies. Ja būtu spēks iztaisnot muguru, viņš ne par ko nebūtu atļāvis izsaukt ātro palīdzību, kas aizveda viņu tiešā ceļā uz slimnīcu. Bet tā bija vēlējusies sievasmāte, kas toreiz īpaši viņam par godu atlidoja no Ventspils. Jau pēc trim adatu terapijas procedūrām pulkvedis atkal jutās kā cilvēks, kas spējīgs atgriezties «uz vaļas». Diemžēl ārsts bija citās domās, meklēja un varbūt arī atrada vājiniekam citas kaites, sūtīja uz konsultācijām pie visdažādāko nozaru speciālistiem. Redzēdams, kā piebriest viņa slimības vēsture, Putriņš saprata, ka tik drīz laukā netiks. Vajadzēja kaut ko pasākt, lai viņu izmestu. Domāja, domāja un izgudroja arī. Brokastu laikā viņš skaļā balsī pavēstīja, ka aizstaigājis līdz morgam, lai apskatītu, kur galu galā visi nokļūšot. Ziņkāri pamudinājušas ar skārdu apsistas durvis. Caur spraugu viņš ieraudzījis divas sanitāres baltos uzsvārčos, kas vilkušas no liela maisa vienveida tablete un ar smalkām otām krāsojušas dažādās krāsās: citu dzeltenu vai zilu, citu melnu vai sarkanu … Tūlīt, protams, atskanēja balsis, ka tie esot bezgaumīgi joki. Bet Putriņš zvērīgā nopietnībā izskaidroja šīs izdarības ar importzāļu deficītu un arī ar to, ka slimnieki taču pieraduši pie noteiktas krāsas tabletēm. Sis arguments atrada dzirdīgas ausis. Kāda pulkveža atraitne pat apgalvoja, ka agrāk
pēc dzeltenām tabletēm esot gulējusi kā nosista, bet pēdējās naktīs mocījusies ar bezmiegu, un piedraudēja, ka sūdzēšoties galvenajam ārstam. Nākamajā dienā Putriņu izrakstīja no slimnīcas kā izārstētu. «Atradis, kur velnu dzīt — neirolo- ģiskajā nodaļā!» — tāds bija Borisa Vencela vienīgais komentārs.
Tikko Putriņš pārkāpa pāri slimnīcas slieksnim, tā atkal iesūrstējās mugura. Likās pat, ka sāpes atstarojas kreisajā kājā. «Pavlova reflekss,» viņš sevi mierināja un, viegli pieklibodams, devās meklēt savu draugu, garderobē saņemto balto ķiteli tā uzmetis uz pleciem, lai neaizsegtu pulkveža zvaigznītes, it kā dienesta pakāpe garantētu ne vien ieiešanu šai valstībā, bet arī nodrošinātu brīvu iziešanu.
Borisu viņš sastapa mājīgi iekārtotajā ķirurģiskās nodaļas vadītāja kabinetā. Vencels dzēra termospudeles vāciņā ielietu kafiju un smēķēja.
— Vai zini ārzemju ķīmiķu pēdējo atklājumu? Kofeīns un nikotīns savstarpēji neitralizējas, — viņš sacīja un ar izteiksmīgu mājienu aicināja draugu apsēsties uz kušetes. — Kas jauns 'pasaulē?
— Ir pamats pieņēmumam, ka Brunis vairs nav starp dzīvajiem, — Putriņš teica. — Tāpēc mums ļoti svarīgi konstatēt, kad un kur viņš pēdējoreiz redzēts.
— Ballē viņš man sabojāja visu svētku noskaņu, tad kopā ar Dzintru aizbrauca, laikam vēl pirms tevis. Pēdējā laikā daudz labprātāk redzu viņu ejam nekā nākam.
— Saproti, Bori, man jāzin, vai viņš tai naktī bija jūrā. — Putriņš nolēma, ka būtu negodīgi
izlikt draugam slazdus. — Tu taču jūrā pamanīji «Salācu». Kāpēc ieslēdzi motoru?
— Tieši tāpēc. Lai viņu neredzētu, lai nevajadzētu apmainīties nekā neizsakošiem saucieniem un novēlējumiem, kā tas izsenis pieņemts, kad kuģi satiekas jūrā. Tu taču esi vdcs burātājs un zini, kas ir sestā maņa. Cilvēks guļ visciešākajā miegā, bet zemapziņa allaž paliek nomodā — kā tāds modrs naktssargs, kas briesmu brīdī liek uz- trūkties un steigties vajadzīgajā virzienā. Tā arī notika tonakt. Pēkšņi pamodos, galvā ne mazākā skurbuļa. Izbāzu degunu laukā. Tā kā būtu sacēlusies brīzīte, tā kā nebūtu, tomēr jahta vairs negulēja dreifē. Buras piepūstas, un mēs slīdam uz priekšu. Paskatījos apkārt — mums tuvojas cita jahta, neapšaubāmi «Salaca», nepaies ne desmit minūtes, un mūsu kursi krustosies. Tas ir kā āmen baznīcā, vienam būs caurums ribās. Bet šausmīgi negribējās brīdināt Brūni, kurš laikam gulēja, atkal redzēt viņa pašapmierināto mūli, atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem un atvadīties ar obligāto «Labu ceļa vēju!». Kamēr to visu pārliku savā galvā, pagāja labs brīdis, un tad šajā vējiņā bija par vēlu nepamanītam aizlaisties. Ja jau, tad jau — iedarbināju motoru un ar pilnu gaitu aiz- drāzos «Salacai» garām. Dragāju līdz pēdējam degvielas pilienam un ne reizi nepagriezu galvu atpakaļ. Tā ka nevaru tev pateikt, vai Brunis par mani smējās jebšu vicināja dūres.
— Tu esi pārliecināts, ka viņš bija uz jahtas?
— Kurš tad cits? Tādiem kā tu un es viņš savu «Salacu» uztic tikai lielos svētkos. Viņa komandā neturas neviens pieklājīgs cilvēks, jo nevar kādreiz plezīra pēc pavizināties …
— Paga, paga, Bori, iztiksim tagad bez vispārinājumiem vai prātvēderainiem secinājumiem. Es tev prasu kā pie bikts: tu esi redzējis Brūni uz «Salacas» vai neesi? Man vajadzīga diagnoze, nevis hipotēze.
Vencels apmulsa. Aizvēra acis un pūlējās iztēlē atkal saskatīt tās nakts notikumus.
— Ja tu tā runā, tad es vispār neesmu redzējis nevienu, — viņš beidzot pateica. — Uz klāja nebija ne dzīvas dvēseles. Jahta atsauca man atmiņā visu, ko esmu lasījis par slaveno «Skrejošo . ..».
— Nesāc tu arī ar to holandieti, — negaidīti asi iesaūļcās Putriņš. — Kā zināms, šī spoku kuģa noslēpums netika atrisināts vairākus gadu simteņus, bet par «Salacu» es ļoti drīz uzzināšu visu patiesību. To es tev zvēru!
— Tādā gadījumā klausies, ko deva eksperiments, kuru izdarīju pēc tava lūguma … Vakar pievakarē pūta uz mata tāda paša virziena vējš kā sestdienas naktī. Mazliet stiprāks gan, bet tas neko nemaina. Sinits iedeva man «Salacas» tipa jahtu un pats arī laida līdzi. Tādā veidā ir divi pieaicināti liecinieki — viņš un Anita. Trīsreiz atkārtojām mēģinājumu, un esmu gatavs likt galvu ķīlā — bez vadības jahta nekādi nevar veikt ceļu no Dzintras vasarnīcas līdz līcim, tā netiek apkārt asajam līkumam pie izejas no kanāla upē…
— Tas nozīmē … — Putriņš juta, ka viņam zūd pamats zem kājām.
— Pagaidām tas neko nenozīmē, — Vencels turpināja stāstīt. — Mēs ar to nesamierinājāmies. Un izrādījās, ka no salas ziemeļu stūra — zini, kur parasti stāv makšķernieki, — jahta var pati izbraukt līcī. Es ne reizi nepieskāros stūrei, vajadzēja tikai pareizi uzmest lielburas skotiņu uz ungura, un iet kā pa sviestu. Nu, ko tagad teiksi?
— Teikšu tikai, ka esi devis man nopietnu materiālu pārdomām. Iznāk, ka vainīgais varēja izkāpt šajā ragā, atstumt «Salacu» un dot kājām ziņu … Kā bija nostiprināts skotiņš, to laikam pat zvejnieki vairs neatcerēsies. Toties skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku, kas kaut ko sajēdz burāšanā. Un arī tas ir solis uz priekšu.
… Kas ir Aigars Gonkulis? Kāpēc viņš atnācis uz jahtklubu? Kopš vairs nerīko oficiālas meistarsacīkstēs jaunietēm un sievietēm, puišu pieplūdums kļuvis ievērojami mazāks. Viņi iet uz tenisa vai daiļslidošanas nodarbībām, kur ir cerības iepazīties ar glītām meitenēm, kopā pavadīt laiku. Faktiski burātāju jaunā maiņa meklējama vairs tikai bērnu sporta sekcijā, kurp daži romantiski noskaņoti tēvi ved savas izlutinātās atvases, lai tās te gūtu rūdījumu.
Aigars iestājās jahtklubā piecpadsmit gadu vecumā. Viņu pierunāja kāds klases biedrs, kurš tagad jau sen atmetis burāšanai ar roku. Aigars palika, viņam nebija kur dēties. Ģimene bija iziruši, jo tēvs gandrīz nepārtraukti atradās komandējumos, bet mājās mēdza piedzerties līdz nesamaņai. Sākumā māte skuma un bieži raudāja, vēlāk mierinājumu meklēja un atrada citu vīriešu sabiedrībā. Bet pietika viņai ierunāties par šķiršanos un jauno attiecību legalizēšanu, lai pielūdzēji tūdaļ noziedētu, — nez kādēļ viņas ceļu vienmēr šķērsoja brīvās mīlestības piekritēji. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Aigars īpaši ciestu no šādiem mājas apstākļiem. Viņš nebija jūtīgais, novārtā atstātais bērns, ko parasti apraksta pedagoģiskā literatūra. Varbūt pat otrādi: ātri pierada pie gandrīz neierobežotās brīvības, kuru nekad ļaunprātīgi neizmantoja. Vienīgais, kas viņu nomāca, bija naudas bads. Mājās, lūdzu, — ēd un dzer, cik vien lien iekšā, ledusskapis lūza no produktiem, jo māte strādāja par maiņas priekšnieci kādā lielā restorānā. Arī apģērba ziņā Aigars nevarēja sūdzēties, viens no pirmajiem Rīgā valkāja «safari» modeļa kreklus un jakas, nopirktas no finansiālās grūtībās nokļuvušiem jūrniekiem. Tikai ar skanošo māte gan skopojās — laikam tāpēc, ka savā darbā pārāk bieži redzēja apdzērušos nepilngadīgos jauniešus. Un dēls bija spiests meklēt patstāvīgus ienākumu avotus.
Nekā sevišķi ļauna Aigars nedarīja — arī to leitnants Gorohovs bija noskaidrojis. Vismaz sākumā. Ar ģimenes mašīnu, kas nu jau otro gadu rūsēja maksas stāvvietā, jo tēvam bija atņemtas šofera tiesības, veda uz Ventspili jūrnieku sievas, kuras gribēja aplaimot vīrus ar savu klātbūtni un pie viena saņemt atvestās dāvanas. So izdevīgo haltūru Aigaram bija pagādājusi kaimiņiene, un viņai pirmajai ienāca prātā apvaicāties, vai puisis sarunātās atlīdzības vietā neņemtu džinsu vesti. Aigars piekrita un nākamajā dienā jahtklubā pārdeva to ar krietnu peļņu.
Ar dievu uz pusēm nobeidzis skolu, viņš ar mātes svētību iesniedza dokumentus Fizkultūras institūtā — galvenais, ka dēls ir vesels un uzturas svaigā gaisā. Pārbaudījumus viņš nolika uz četriniekiem. Kad vecāki pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā cerībā tur salāpīt laulību, viņš iekārtojās kopmītnē.
Tik tālu visas izziņas iesniedzās pagātnē. Protams, cilvēka rīcību daļēji izskaidro biogrāfija, bet ielīst viņa smadzenēs tā nepalīdz. Dzīvnieki neprot izlikties, cilvēks turpretī spējīgs tēlot visu mūžu, un reizēm tikai nāves briesmās atklājas tā īstā būtība. Putriņš neņemtos galvot arī par sevi, vai izšķirošā situācijā pietiktu vīrišķības palikt līdz galam godīgam. Vai tad nav gadījies norīt asu piezīmi, redzot, ka priekšniecība liek rīkoties pretēji loģikai? Par ko tik viņš šādos brīžos nedomāja — par sievas sirdsmieru, par bērnu labklājību, par paša nākotnes izredzēm … Bet vienu Putriņš gan zināja pilnīgi droši — nekad no viņa uzvedības nenāksies ciest citam. Kāpēc tad būt tik ļaunās domās par šo Aigaru, kurš droši vien varēs ticami izskaidrot savas naksnīgās gaitas?
Pie durvīm pieklauvēja. Vai tiešām leitnants jau sameklējis Aigaru? Bet viņš vēl nebija paguvis sakopties, savest kārtībā rakstāmgaldu, sagatavoties sarunai.
— Vienu mirkli! Es jūs drīz paaicināšu, — viņš sauca. Izmeta papīrgrozā Ilmāra smēķu galiņus, nolika sev priekšā tīru nopratināšanas protokola veidlapu, sapogāja mundieri un devās atvērt durvis: — Lūdzu!
Atšķirībā no tradicionālajiem, filmās un literatūrā attēlotajiem mokošu pārdomu vai arī cerību tuneļiem gaitenis transporta milicijas pārvaldē drīzāk atgādināja zobārsta priekštelpas. Paņēmis no galdiņa pusgadu veco žurnālu «Rumānijas Kūrvietas», uz mīkstā, ar mākslīgu ādu apvilktā krēsla, ar kādiem daudzās Rīgas iestādēs, paklausot modes kliedzienam, tagad braukā nepacietīgi apmeklētāji, sēdēja Putriņa tiešais priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums.
Būtu muļķīgi atvainoties vai kaut kā citādi lūgt piedošanu. Tāpēc Putriņš tikai paspēra soli sānis, atbrīvodams ieeju kabinetā. Viņš zināja, ka pārējos darbiniekus Linums mēdz izsaukt pa selektoru, tāpēc šis apciemojums jāuztver kā īpašas cieņas apliecinājums. Un tomēr nejutās ne glaimots, ne sevišķi priecīgs. Priekšā stāvošā saruna nekā laba nevēstīja. Būs jāstāsta par izmeklēšanas gaitu, par grūtībām un nepārvarētiem šķēršļiem. Bet viņam, kurš šurp bija atsūtīts kā padomnieks, nepatika lūgt padomu citam. Putriņš neprata sakarīgi izstāstīt vēl līdz galīgam izrisinājumam neizdomātus pavedienus, stāstīt par nepabeigtiem eksperimentiem, rādīt pusgatavu darbu. Un ne jau tāpēc, ka saskaņā ar senu tautas gudrību uzskatītu savus kolēģus par muļķiem. Viņš šaubījās, vai vispār iespējams iejusties svešā domu gājienā. Padomdevēji, tapat kā kritiķi, pārāk bieži par cita veikumu runā no sava skatpunkta, uzkāpj uz sava zirga un aizrikšo pavisam ačgārnā virzienā. Bet šoreiz glābiņa nebija — būs vien jāuzklausa priekšniecības viedoklis. Un, kas zina, varbūt skatiens no malas lieti noderēs …
Linums neapsēdās. Gluži tāpat kā Putriņām, arī viņam domas raisījās labāk, šurpu turpu staigājot. Kādu brīdi viņi abi tā soļoja no vienas kabineta sienas līdz otrai, telpas vidū gandrīz saskrie- damies, kamēr apjēdza situācijas komiskumu un vienlaikus sāka smieties. Bet tas nebūt netraucēja lietišķi iztirzāt radušos stāvokli. Enerģiskiem galvas mājieniem piekrizdams visiem Putriņa plānotajiem pasākumiem, Linums negaidot apgāza tik rūpīgi veidoto operatīvo shēmu:
— Man bail, ka kustaties pa apburtu loku. Un ja mēs pamēģinātu no tā izrauties, riņķot pa plašāku orbītu? Jūs visu sasējāt tādā smukā jūrnieku mezglā — Ratnieka pazušanu, jahtu, zelta monētas. Tik gludi un saskanīgi, ka labāk neizdomāsi. Un fonā vēl šī sezonas slēgšanas balle jahtklubā. Nu, gatava filma ar mīlestības tuvplāniem un iespaidīgiem masu skatiem. Bet dzīvē …
— Neņemiet ļaunā, — Putriņš pēkšņi iekaisa, — katram no mums liekas, ka pazīst dzīvi labāk nekā visi pārējie. Bet patiesībā pazīst tikai sīku daļiņu no pilnīgi neaptveramās daudzveidības. Mani nepārliecina arguments par atšķirību starp mākslas un dzīves patiesību. Filmā viss var notikt kā dzīvē, un tikpat labi dzīve var risināties pēc filmas scenārija … Labāk atgriezīsimies pie mūsu konkrētās problēmas.
Linums neapvainojās. Citam darbiniekam viņš, protams, neatļautu tik asu valodu. Bet viņš apzinājās, ka no Putriņa pats var daudz ko mācīties.
— Tātad jūs pilnīgi noraidāt iespēju, ka šo noziegumu pastrādājis nejaušs cilvēks?
— Kopš atklājies, ka uz «Salacas» glabājušās zelta monētas, es tam negribētu ticēt. Lai arī citādi piekrītu ģenerāļa teorijai par sagadīšanās iespējām.
— Skan pārliecinoši. Bet jūsu vietā es gan iemestu tīklus ari citos ūdeņos. Kāpēc aprobežot Ratnieka paziņu loku ar jahtkluba aprindām, kāpēc rakņāties vienīgi pagātnē? Arī tagad viņam darīšana ar zobu protezēšanu. Ņemiet vērā, ka runāju bez kāda seguma, tomēr gribētos mazliet pafantazēt, lai rosinātu jūsu iztēli. Pieņemsim, ka viņš zelta naudu sagādājis ar mātes starpniecību — jūs taču nenoliegsiet, ka šī Emīlijas kundze spējīga uz visu?… Varbūt kāds ir lietas kursā, varbūt viņš pats izlielījies kaimiņiem, ka var izgatavot protēzes … Vai tad nebūtu ticami, ka viņš pasācis meklēt privātpacientus, lai nopelnītu naudu iecerētajai ģimenes dzīvei ar Līviju?
Putriņš ilgi klusēja. Sākumā smadzeņu kūtrums sacēlās pret jauno pavērsienu, kas prasītu ievērojamu papildu darbu, pāršvīkotu gandrīz visu paveikto. Tikai pamazām izdevās pārvarēt inerci un ievirzīt domas jaunās sliedēs. Ja nu tiešām šoreiz taisnība «cilvēkam no malas»? Ne jau velti bijušajam robežsargam bija pieredze sadarbībā ar plašām iedzīvotāju masām.
Ēvalds Linums ļāva darbabiedram sagremot jauno aspektu. Un tikai pēc tam ierosināja:
— Es jau palūdzu uzzināt, kas ir viņu vasarnīcas tuvākie kaimiņi. Diezgan interesanti ļautiņi, kas pelna īpašu uzmanību. Pensionēts zvejnieks ar diviem dēliem, kuri divreiz nedēļā dežurē kādā ūdens pārsūknēšanas stacijā, bet pārējās dienās ar tēva laivu velk ļoti vērtīgus lomus. Man pat nebija priekšstata, cik tagad melnajā tirgū maksā luči, nemaz nerunājot par sīgām vai taimiņiem … Otrā pusē dzīvo visā Rīgā pazīstams automehāniķis. Divus gadus nostrādāja žiguļu servisā, tagad privāti labo motorus, baulē, krāso. Arī viņš, protams, oficiāli noformēts kaut kādā darbavietā, bet galvenais ienākumu avots ir šī meistarošana. Mazliet nostāk apmeties vēl viens šoferis — gan tikai pa vasaru. Priekšnieks viņam atļauj turēt dienesta vāģi mājās, un viņš katru rītu savāc pasažierus, kuriem jānokļūst centrā. Ceturtais, par kuru izdevies ievākt ziņas, ir pavisam mīklains. Māju mantojis no kādas krustmātes, uzdodas par brīvmākslinieku, nekur nestrādā, tikai caurām dienām klimst apkārt ar krāsu kasti un tādu saliekamu krēslu — ne ta spieķi, ne ta rungu. Nav dzirdēts, ka viņš būtu izstādījis vai pārdevis kaut vienu gleznu, laikam pārtiek no vasarniekiem, ar kuriem sezonas laikā piebāž visas istabas un piebūves … Es jums ļoti ieteiktu aizbraukt. Pavērot, aprunāties. Un nevis ar jahtu vai motorlaivu, kā esat pieradis to darīt, bet pa zemes ceļu — kā parasts cilvēks.
— Paldies, Evald Petrovič, noteikti šovakar aizlaidīšu, — Putriņš sirsnīgi sacīja. Vēl nebija sasniegta tā draudzības pakāpe, kad varēja uzrunāt priekšnieku vārdā, tomēr dēvēt viņu par biedru pulkvedi neatbilstu vairs attiecību gaisotnei. — Patlaban gaidu Aigaru Gonkuli.
— Nav vērts laiku tērēt, gan Gorohovs pats tiks galā. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņš pavadījis nakti pie kādas meičas… Pārģērbieties, paņemiet manu mašīnu, tai vismaz nav dienesta numura.
Putriņš īsti nesaprata, kāpēc bija paklausījis Linuma padomam un pārģērbies. Laikam tāpēc, ka viņam patika jaunais pulkvedis. Putriņa dienesta laikā bija nomainījušies gandrīz visi priekšnieki, un tagad pie vadības atradās cilvēki ar augstāko izglītību un, kas vēl svarīgāk, darbinieki ar augstu kultūras līmeni — .erudīti, ar daudzšķautņainām interesēm par visu jauno, ar psiholoģijas zināšanām un godīgumu pret sevi un citiem. Televīzijā viņš bija noskatījies filmu par Maskavas milicijas darbību pirmajos pēckara gados un aiz bandītu ķerstīšanas sižeta ieraudzījis kaut ko daudz būtiskāku — paaudžu un uzskatu maiņas iesākumu, kura rezultātu tagad juta savā ikdienas darbā. Žēl, ka pirmizrāde notika pēc sarunas ar ģenerāli, interesanti, ko viņš par to teiktu.
Putriņš neprātoja par brauciena mērķi. Viņš pie labākās gribas nespēja iedomāties, ko iesāks, nokļuvis salā. Nu, iepazīsies ar apstākļiem, izpētīs, vai cilvēks var pazust bez pēdām īsajā ceļa posmā starp Dzintras vasarnīcu un autobusa gala pieturu. Pilnīgas nejaušības iespēju viņš nepieļāva — dzērāji, laupītāji, huligāni parasti par saviem upuriem neliekas ne zinis. Iezveļ pa galvu, atņem, kas ņemams, un atstāj turpat uz ielas vai meža takas. Šoreiz bija darīšana ar noziedzniekiem, kuri parūpējušies paslēpt līķi. Un, kā par spīti, visiem Linuma pieminētajiem kaimiņiem bija tāda iespēja. Zvejniekiem — laiva, kurā izvest to selgā un nogremdēt, piesienot pie kājām smagu priekšmetu. Mehāniķim un šoferim — automobiļi, kuru bagāžas nodalījumā varēja aiztransportēt Ratnieka tā saucamās mirstīgās atliekas uz jebkuru attālu mežu un aprakt vientuļā vietā. Arī māksliniekam, ņemot vērā anatomijas zināšanas, bija pa spēkam sazāģēt vai citādi sagraizīt ķermeni un pa gabaliem aizvākt uz kādu paslēptuvi. Kaut gan — to Putriņš zināja no savas bēdīgās pieredzes — līķu saciršana nez kādēļ raksturīgāka sievietēm nekā vīriešiem … Visciešāk vajadzēs izsekot zvejnieku gaitas — viņiem visvieglāk aizvilkt jūrā pārmeklēto jahtu un tur pamest savam liktenim.
Māja izdangātā ce]a malā acīmredzot piederēja automobiļu speciālistam. Garāža likās lielāka par dzīvojamo ēku, pie tās stāvēja divas sarūsējušas volgas un viens tik ļoti sadauzīts žigulis, ka uzmācās šaubas, vai šoferis maz dzīvs palicis. Saklausījusi Putriņa mašīnas rūkoņu, atvērtajā logā parādījās sirma māmuļa un, pat nesagaidījusi viņa sveicienu, ar tādu kā līdzjūtību noplātīja rokas.
— Neko nevarēsim jums līdzēt, mīļais cilvēk, Jānis ar sieviņu vēl divas nedēļas dzīvos pa siltām zemēm.
— Un sen kā aizbraucis?*— Putriņš painteresējās.
— Kā katru gadu, piecpadsmitajā septembrī salādēja autiņā visu ģimeni un prom uz to Melno jūru. Tāpēc jau cauru gadu vergo melnās miesās, lai mēnesi nodzīvotu kā tāds riktīgs lielkungs. Vienreiz pat mani aizrāva līdzi, stūķēja tur visādās vannās, bet man no tā mugura tikai vēl stīvāka palika. Un vispār — kur tu, cilvēk, esi piedzimis, tur arī vajag …
— Man tai vāģī tāds nieks vien ir, — Putriņš strikti apturēja vientuļās un tāpēc jo runīgākās vecītes valodas plūdus. — Varbūt kaimiņu šoferis tiks galā?
— Tad tev tāpat vajadzēja daudz agrāk piecelties. — Vecīte pašūpoja galvu. — Skatos, nemaz tik jauns vairs neesi, bet visu atliec līdz pēdējai stundiņai… Tas resnais Gusts šeitan jau tikai pa vasaru dzīvo, ved Martai produktus no tās savas noliktavas, šī viņam istabu par pusvelti izdod. Bet, ja nu akurāt netiksi atpakaļ uz Rīgu, piebrauc pie vecā Viļā, viņa puikas mūždien ar to motoru krāmējas, varbūt kaut ko sajēdz ar …
— Un kas šai lepnajā mājā dzīvo? — Putriņš norādīja uz Dzintras vasarnīcas smailo jumta kori.
— Tur nemaz nav ko provēt. Brunis — tas vēl kādreiz izmeta ar nāburgiem kādu špukteri, bet, kopš paņēma vagu, tā frizierene vispār vairs nevienu nelaiž iekšā. Pat ar mani caur aizbultētām durvīm sarunājas. Kad vakar aizgāju apvaicāties, kur tā Picunda tāda ir, un palielīties ar znota atklātni, nemaz nevīžoja paskatīties. Laikam negrib, ka redz viņas sarkani saraudātās acis…
«Veci |audis gan ir smalki cilvēku pazinēji,» nodomāja Putriņš, apstādinājis mašīnu pašā kanāla malā, no kurienes līdz zvejnieka mājai bija ne vairāk' par simt so|iem. Tagad vajadzēja izgudrot sīku defektu, kurš attaisnotu gājienu pēc palīdzības, bet ar kuru viņš spētu pats tikt galā, ja izrādītos, ka jaunieši tomēr nav nekādi lietpratēji.
Nu tikai Putriņš ievēroja, kāds vējš sacēlies. Kanāls nemaz neizskatījās pievilcīgs. Tik drausmīgi pelēku viņš to bija redzējis retumis. Baltas putu svītras rādīja vētras virzienu un liecināja par brāzienu spēku. Nekur nemanīja ne jahtas, ne laivas. Koki viņā krastā locījās un klanījās, it kā brīdinot neuzsākt cīņu pret trakojošo stihiju.
Viņš pacēla motora vaku, iebāza skrūvgriezi zem karburatora pamatnes. Skrūve neizrādīja ne . mazāko pretestību. Pēc brīža dzinējs nošķaudījās, tad apklusa pavisam. Putriņš atvēra durvis un ieslēdza aizdedzi. Motors ierūcās, bet nākamajā mirklī atkal noslāpa. «Labi vien būs,» viņš nosprieda un devās uz māju pusi.
Te viss liecināja par pārticību un mūsdienīgu vērienu — gan divstāvu ķieģeļu māja ar verandu
dienvidu pusē, gan sauļošanās terase virs tās un televizora antena uz jumta, gan arī puspagrabā iebūvētā garāža. No veciem laikiem bija saglabājusies vienīgi kūts, tāpat arī zivju kūpināšanas namiņš, kas slēpās aiz kaudzē sagāztām bērzu šķilām.
Putriņš pieklauvēja pie durvīm un, nesagaidījis atbildi, atvēra tās. Virtuvē pie galda sēdēja trīs vīrieši — vecais zvejnieks un viņa dēli, kurus gan jau sen vairs nevarēja saukt par jauniem. Abiem bija tā ap četrdesmit, un viens Putriņām likās dīvaini pazīstams, tā kā kaut kur redzēts. Bet kur gan?
— Labdien jūsmājās! — viņš sveicināja.
Vecākais dēls piecēlās un nāca pretī. Pelēkās
vilnas zeķēs autās kājas spēra platus soļus.
— Kas nu tā par labu dienu? — viņš atteica.
— Pat malku zāģēt nevar, skaidas nes tieši acīs. Un, ja kādas asakas sagribējušies, tad velti atbraucāt. Tādā pūtienā pat pašnāvnieks savu degunu jūrā neizbāzīs. — Nemaz nevajadzēja uzmest skatienu galdam, lai secinātu, ka viņi savus kreņķus slīcina degvīnā.
— Man tāda neliela ķibele. Varbūt jūs paskatītos?
— Kur tad skrienat tādā laikā, apakšpulkvedi, jebšu jau ģenerālis? — jautāja jaunākais brālis.
— Pie Bruņa, vai?
— Pie jums.
Vairs nebija nekādas nozīmes izlikties — viņš pēkšņi atcerējās, ka Imantu Zandovski pazina no kopējām burātāju gaitām. Tas gan bija cita jahtkluba biedrs, bet republikas sarīkojumos gadījies sastapties ne vienu reizi vien.
— Un kas aiz ādas? — agresīvi vaicāja vecais zvejnieks, kuram laikam nepatika Putriņa militārais amats.
— Ejam apraudzīt dampi! — Un Imants vilka kājās stulmaiņus. — Vecais jau pēc pirmās pudeles kļūst nebaudāms, nemaz vairs netur druku, — viņš ārā atvainojās.
Kamēr Zandovskis rakņājās motorā, Putriņš centās sagremot jaunumus. Vai tiešām beidzot uztaustīts pareizais pavediens? Kā vecs zēģelētājs un Bruņa paziņa šis Imants it kā atbilda teorētiskajam noziedznieka robotam: tuvs kaimiņš būdams, varēja zināt par Ratnieka monētām, nosist viņu, nolaupīt jahtu, izdomāt paņēmienu ar vaļīgi piesieto stūres unguru un kājām atgriezties mājās.
— Kas jums ir — benzīna taupīšanas mānija? — iztaisnojis muguru, pārmeta Zandovskis. — Nav nekāds brīnums, ka motors ar tik maziem apgriezieniem niķojas un nevelk. Padodiet skrūvgriezi!
Viņš ātri noregulēja degvielas padevi, tad atkal pagriezās pret Putriņu.
— Es visu šo nedēļu gaidīju, kad atkulsies kāds no jūsējiem, cilvēki taču nez ko runā … Tad lieciet aiz auss: naktī uz svētdienu biju darbā, varat pārbaudīt pēc ieraksta dežūru žurnālā. Bet bračka atgriezās jau ap pusnakti no … teiksim, no upes otrā krasta. Tēvs un māte devās palīgā izkraut atvesto. Un visi trīs redzēja, ka pie Dzintras vasarnīcas steķa piesieta «Salaca», un gatavi to apzvērēt. Pēc tam iegāja gulēt un no mājām vairs ārā nekustējās. Visi trīs!
— Paldies par palīdzību! — Un Putriņš paspieda viņam roku. Viņš, protams, pārbaudīs šo informāciju, tomēr šaubījas, vai to tik viegli apgāzt.
Motors darbojās kā pulkstenis. Bet jau pēc dažiem simtiem metru viņš to atkal izslēdza. Būtu nepiedodami neapciemot Dzintru. Ja uzzinās, ka viņš te bijis, tad noteikti apvainosies.
Vārtiņi bija ciet. Putriņš mēģināja sataustīt slēdzeni, bet parastajā vietā neatrada. Varbūt var iekļūt no kanāla puses?
Soļojot gar zemo latiņu sētu, pulkvedis apbrīnoja priekšzīmīgi kopto dārzu: augļu koki un ogu krūmi, sakņu dobes, pat neliels kartupeļu lauciņš. Vai diviem cilvēkiem tik daudz vajag? Un vēl rok bedres visa žoga garumā, lai iestādītu upeņu un jāņogu krūmus, kuri redzami vannā zem ūdens notekas. Dažviet izlāpstotās zemes uzkalniņi vēl svaigi, un nevarēja būt divu domu, ka Dzintra turpina nodarboties ar dārzkopību. Putriņš neizpratnē paraustīja plecus, tad pēkšņi saprata: tas bija nevis vaļasprieks vai palīgsaimniecības paveids, bet peļņas avots. Vai nu pati ved ražu uz tirgu, vai pārdod uzpircējiem, vienalga, zeme prasa pastāvīgu darbu, un pat lielākajos sirdēstos nedrīkst pamest to novārtā, jo tajā sakņojas viņas labklājība.
Putriņš atminējās dzirdējis Brūni lielāmies, ka viņi cauru gadu ēdot tikko grieztus šampinjonus, kurus audzējot savā pagrabā, pēc tam atcerējās meitas stāstu par tulpju sīpoliem. Bet, lai kā grozīja galvu, nekur neredzēja uzrušinātu dobi.
Arī upes puses vārtiņi bija aizslēgti. Iemetis pastkastītē zīmīti ar sveicienu, Putriņš iekāpa mašīnā un brauca uz darbu.
Tur viņu gaidīja Andrejs Gorohovs.
— Domāju, ka Aigars Gonkulis atkrīt, — ziņoja leitnants. — Mums bija gara un ļoti sirsnīga saruna.
— To jūt, — neapmierināti teica Putriņš, kura nāsīs iesitās nostāvējušies cigarešu dūmi. — Būtu vismaz izmazgājuši pelnutrauku.
— Piedodiet, nepaguvu!… Vai tūlīt atnest jums nopratināšanas protokolu?
— Vienīgi ja tajā ir kas jauns.
— Kā to ņem … Aigaram Gonkuliin ir simtprocentīgs alibi, bet viņš atzinās, ka bezcerīgi iemīlējies jūsu meitā Rasmā, piedodiet par izteicienu …