No rīta piezvanīja Vencels, bet runāja tik aizkritušā balsī, ka Putriņš pazina draugu tikai pēc valodas melodijas.
— Atvaino, ja uzmodināju… Gribēju brīdināt, lai tu ar mani tuvākajās dienās nerēķinies. Ļoti baidos, ka ar mar%n mammcli iet uz beigām. Šonakt viņu ķēra smaga trieka.
— Kas tad vainas? — Putriņš jautāja pavisam nevietā, jotrija pieradis, ka Boriss izsakās zinātniskiem terminiem.
— Pirmām kārtām — vecums un kara laikā pārdzīvotais. Viņa gandrīz pilnīgi paralizēta, vairs parunāt nespēj. Bet visus pazīst un saprot.
— Vai varu būt noderīgs?
— Paldiesl Pie viņas dežurē Anita, un, zini, mammele tur viņu aiz rokas un nemaz nelaiž prom. Grib kaut ko pateikt, bet nedabū nevienu sakarīgu vārdu pār lūpām… Varbūt man vajadzēja sapazīstināt viņas daudz ātrāk? … Neņem ļaunā, Edžu, bet kam citam lai izkratu sirdi, ja ne tev… Jā, pasaki Varim, ka šonakt viņam pirmā dežūra. Lai septiņos piesakās pie daktera Krūma un atsaucas uz mani.
Pīkstieni klausulē liecināja, ka Vencels atvienojies, un tikai tagad Putriņš aptvēra, ka nav pateicis nevienu līdzjūtības vārdu. Pie velna visus šos modernos komunikācijas līdzekļus, kas neļauj ne paspiest cilvēkam roku, ne viņam uzmundrinoši uzsmaidīt! Savā nelaimē un sāpēs mēs vienmēr esam vientuļi, lai arī ko apgalvotu teiciens par dalītām bēdām.
Pēc stundas viņš zvanīja pie Emīlijas Ratnieces durvīm.
— Vai tad tā rīkojas pieklājīgi ļaudis? Vajadzēja brīdināt pa telefonu, un es būtu uzbrūvējusi kafiju, pati uzcirtusies … Kāpēc vīrieši aizmirst, ka man vairs nav trīsdesmit gadu?
Putriņš nemaz nebija noskaņots uz komplimentiem un vieglu flirtu, tomēr n|cās atzīt, ka Emīlija Ratniece tiešām neizskatījās kā Bruņa māte, kura, pēc viņa aprēķiniem, jau nosvinējusi savu sešdesmito jubileju. Bet ar šiem bunumiem, ko mūsdienās veic kosmētiskas operācijas, masāžas un skaistuma kopšanas līdzekļi, vairs nav iespējams noteikt sievietes vecumu. Ne velti mēdz teikt, ka vīrieša gadskārtu nosaka viņa pašsajūta, sievietes — viņas āriene.
Un tā bija spīdoša — neskatoties uz agro rīta stundu un acīm redzamo nemieru par negaidīto apmeklējumu. Nevienas rievas pierē, ne krunciņas zem acīm, kurām zaļganā krāsa uz plakstiņiem piešķīra tādu kā noslēpumainību. Skaidrs, ka ne jau ar materiāliem labumiem vien viņai izdevies savaņģot piecpadsmit gadus jaunāku vīru.
Arī tas nebija stājies laulībā ar tukšām rokām, atnesis pat īstu aizpagājušā gadsimta pūra lādi, kas nolakota, metāla apkalumiem zaigojot, greznojās halles goda vietā. Ievērību pelnīja viesistabas iekārtojums, kas nebija tik pārslogots kā pie Dzintras, — katrs priekšmets stāvēja savā vietā, saskanēja gan ar tapetēm, gan ar aizkariem un liecināja par iemītnieku gaumi un naudas līdzekļiem.
— Iztiksim bez cienasta, — Putriņš apstādināja Ratnieci, kas taisījās atvērt bāriņu. — Man nav tik daudz laika.
— Tātad tomēr dienesta uzdevumā, — smagi nopūtās Ratniece.
— Tieši otrādi — pēc palīdzības, kuru uzdrošinos lūgt tikai manas un Bruņa vecās draudzības vārdā. Apsolu jums, ka mūsu saruna nefigurēs nevienā protokolā un nekādā ziņā netiks izmantota pret jums. Emīlijas kundze, — ar šo uzrunu Putriņš gribēja lieku reizi pasvītrot apciemojuma privāto raksturu, — diemžēl es vairs nešaubos, ka jūsu dēls nogalināts. Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai slepkava saņems pelnīto sodu.
Viņa raudāja. Klusi un izmisīgi. Atstājot uz vaigiem melnas pēdas, lielas asaras pludoja pār spēji novecojušo seju, un viņa pat necentās tās noslaucīt.
— Es visu laiku zināju, ka šis sievišķis viņu piebeigs, — Ratniece izelsa. — Ko jūs vēl gaidāt? Apcietiniet viņu!
— Uzlieciet citu plati! — Putriņš igni atgaiņājās. — Mātes greizsirdība ir tikpat akla, cik viņas mīlestība … Mani patlaban satrauc daudz būtiskāks jautājums.
— Kas var būt svarīgāks par mana Bruņa dzīvību?! Glābiet viņu, Putriņ, es jūs lūdzu, uz ceļiem nometusies! Atdošu jums visus savus vecumdienu ietaupījumus. Ja baidāties pats ņemt, ziedošu miera fondam vai nošauto miliču bārmeņiem, tikai atdodiet manu vienīgo bērnu!
Viņā vairs nebija nekas no elegantās veikalnieces — ādas klubkrēslā sēdēja veca un nelaimīga sieviete, gatava ķerties pie trauslākā glābšanas salmiņa. Viņa alka žēlsirdīgu melu. Bet pat tos Putriņš nespēja viņai sniegt.
— Man nepieciešams zināt patiesību, Emīlijas kundze. Brunis vienmēr dzīvoja lepnu dzīvi. Kur viņš ņēma līdzekļus? Jautāšu vēl īsāk. Vai jūs viņu apgādājāt ar cara laiku zelta monētām?
Pārsteigums Ratnieces sejā nebija liekuļots. Nevairīdamās Putriņa skatiena, viņa atbildēja:
— Es savas rokas ar zeltu nesmērēju. Ne ar monētām, ne ar valūtu. Man taču ir modes salons, nevis melnā birža. Palīdzu saviem draugiem neatpalikt no laikmeta prasībām un …
— Labi jau, labi, tikai bez lieka uztraukuma! Es jau teicu, ka esmu atnācis neoficiāli, — Putriņš atgādināja. — Vai jūs nevarat iedomāties, kā Brunis ticis pie ievērojamiem zelta krājumiem? Kur viņš to glabāja?
— Nav ne jausmas. Droši vien pie tās vecās padauzas. Cik reižu neesmu teikusi. ..
— Atkal. — Putriņš slējās kājās. — Palūgšu jūs aizmirst šo sarunu. Tā būs izdevīgāk mums abiem.
# * ♦
Šoreiz Līvija pati bija lūgusi, lai Varis gaida pie institūta — pēc pirmās lekcijas esot radies «logs», jo docents ar otrā kursa studentiem aizbraucis uz kolhozu rakt kartupeļus. Viņa tūdaļ ievēroja, ka puisis izskatās tāds kā apjucis.
— Kaut kas sagājis šķērsām?
— Nezināju taču, ka būsi brīva, un apsolīju tēvam līdz pusdienām izvilkt «Salacu» krastā, pie viena pārbaudīt zemūdens daļu.
— Un es tur būšu lieka?
— Tu? Nemūžam! — Varis apmulsa vēl vairāk. — Es tikai baidījos… nu, domāju, ka tu negribēsi braukt uz jahtklubu, tā sakot, atkal uzplēst vēl nesadzijušu brūci… Laikam runāju muļķības, lūdzu, neņem galvā …
— Saprotu, Vari, un paldies tev par to. Bet varbūt šis brauciens ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Cik ilgi var mērdēt sāpošu nervu, reiz zobs tā kā tā jāizrauj. — Viņa ieāķēja savu roku Vara elkonī. — Laikam jau pirmajā vakarā teicu tev, ka esi jauks. Mīļais, tā bija kļūda. Tu esi vienkārši brīnišķīgsl
Un tomēr tā bija dīvaina sajūta — uzkāpt uz «Salacas», kas bez Bruņa un Ilmāra, bez Māra un Aigara šķita sveša un pamesta kā lauku mājas, kuras iedzīvotāji pārcēlušies uz kolhoza centru.
Kajītē viņa nemaz neielūkojās — to bija ieteicis Varis, kurš ik pēc brīža lika Līvijai pasniegt kādu skrūvgriezi vai bīdatslēgu.
— Varbūt tu nākamajā sezonā pārkvalificētos uz jahtām, — savā ierastajā lietišķumā ierosināja Smits. — Cik tad ilgi kā gailis uz laktas tupēsi uz «Skrejošā holandieša»? Un «Salaca» tagad palikusi bez saimnieka.
— Nejūdz ratus zirgam priekšā! — Varis izvairījās no tiešas atbildes. — Labāk paKdzi aizirties līdz slipam!
Kad jahta bija piesieta pie zemūdens kamanu ragiem, iedarbojās motors. Metru pa metram tā virzījās pa sliežu ceju, pacēlās seklumā un uzbrauca krastā. «Tikpat kā nemaz nav apaugusi ar ūdenszālēm,» nopriecājās Līvija, atceroties, kādas pūles Brunis pavasarī bija ieguldījis indīga seguma izvēlē. Kur viņš tagad? Ja nu pats guļ aukstā dzelmē un pamazām apaug ar dūņām un aļģēm? Līvijas augums notrīsēja, acīs saskrēja asaras. Nē, tā nedrīkst! Nedrīkst domāt par Brūni kā par mironi, viņas atmiņā Brunis vienmēr būs un paliks dzīvespriecīgais un pašapzinīgais «Salacas» kapteinis, vīrietis, kurš zina, ko grib un kā to panākt.
— Borti kā lieldienu ola, — lielījās Smits, it kā pats būtu tos krāsojis.
— No iekšpuses ari nekur nav urbts, — paziņoja Varis un nolēca zemē. — Acīmredzot visprātīgākais taisnā ceļā šķūrēt uz eliņu. Tāds iespaids, ka šī ir pēdējā siltā diena.
— īsts baraviku laiks, — piekrita Smits. — Rīt puse Rīgas šaudīsies pa Kurzemes mežiem. Vidzemē šogad bekas nemaz neaugot.
— Manējie arī trin nažus, — stāstīja Varis. — Bet ātrāk par svētdienu neizrausies. Skolotājiem, ārstiem un studentiem taču joprojām tikai viena brīvdiena nedēļā.
— Un vecais?
— Viņš nez kādēļ ir pārliecināts, ka jau šovakar tiks galā. ar jezgu ap Brūni un «Salacu».
* * *
Ilmārs Grantsons jau atradās izmeklēšanas izolatorā, un, lai nezaudētu laiku, Putriņš brauca uz turieni. Telpas iekārtojums nebūt neveicināja attiecību siltumu, un viņš gandrīz nožēloja, ka nelicis atvest zelta zagli savā kabinetā, bet pēc brīža ap- ķēras: par kādu gan sirsnīgumu varēja būt runa darīšanās ar noziedznieku, kurš iejaukts slepkavības lietā? Pilnīgi pietiek ar galdu un diviem krēsliem, rozeti, kur pieslēgt magnetofonu, un pelnu- trauku gadījumam, ja izmeklētājs smēķē vai grib pacienāt nopratināmo ar cigareti.
Ilmārs izskatījās možāks nekā iepriekšējā rītā, it kā līdz ar atzīšanos būtu novēlis no pleciem lielu smagumu un samierinājies ar neizbēgamo soda mēru. Ja cilvēks gaida visļaunāko, tad katrs spriedumu mīkstinošs apstāklis jāuzskata par likteņa dāvanu.
Putriņš nedeva tradicionālos solījumus, ka, raugi, ar vaļsirdību iegūsi tiesnešu labvēlību. Ilmārs pietiekami gudrs, lai pats to saprastu. Tāpēc tūlīt ķērās ļaunumam pie saknes.
— Ja gribat, lai noticu, ka neesat iejaukts Ratnieka noslepkavošanā, jums jāpalīdz atklāt dažus blakus apstākļus.
— Visu, kas mānos speķos!
— Sāksim ar vēsturi. Kas atveda jūs uz jahtklubu?
— Dzintra. Mēs esam tadi ka attali radinieki, bet caur precētiem onkuļiem un tantēm. Pirms tam varēju būt noderīgs viņai citā lietā.
— Ar būvmateriāliem?
— Uzminējāt. Un arī vēlāk, kad viņi saslima ar antīku mēbeļu kolekcionēšanu. «Jūgendstila» bufeti un «čipendeila» manierē griezto kafijas galdiņu viņai pagādāju es. No paziņām, kuri taisījās uz ārzemēm.
Beidzot taustāms fakts līdzšinējo minējumu miglā! Tāds kā pretī braucoša kuģa sirēnas kauciens, kā bākas stara uzzibsnījums. Ceļa mērķis vēl tālu, bet vismaz zināms, kādu kursu izvēlēties.
— Un šiem pārdevējiem naudu nevajadzēja, vai ne?
— Protams, ko viņi tur iesāks ar mūsu rubļiem? — Grantsons ar pretjautājumu apstiprināja Putriņa aizdomas.
— Bet ja nu rubļi ir no zelta?
— Kā viņi to dabūtu pāri robežai? Nē, tik vienkāršu kombināciju dabūtu gatavu kurš katrs. Toties mana iecere bija pa spēkam vienīgi Brunirn. Sākumā negribēja ielaisties, tad Dzintra pielauza viņu pārkausēt vienu piecnieku laulību gredzenos un no otra iztaisīt zobu tiltiņu. Sī gan bija vienīgā reize, kad piedalījos tādā darījumā.
— Pamēģiniet atcerēties, Grantson: vai Brunis toreiz jau brauca uz «Salacas»?
— Kur nu! — ne mirkli nešauboties, atbildēja Ilmārs. — «Salaca» vēl nebija nopirkta. Atceraties piejcarpusnieku «Omega»? Nu, lūk, sacīkstēs Bru- nis piedalījās uz tās, bet brīvdienās vizinājās uz vecās, labās «Medūzas».
— Paldies. Sakiet, Grantson, — vai jums ir tuvinieki, kas būtu ar mieru atnest kādu paciņu ar veļu maiņai un kaut ko ēdamu?
— Kas nāktu uz šejieni? — Grantsons rūgti pasmīnēja. — Neviena.
— Skaidrs. Tādā gadījumā aizbraukšu pie Dzintras un pateikšu. Galu galā — viņa jums ir parādā zināmu pateicību.
…No laika gala Putriņš visražīgāk domāja mājās. Tur varēja nekautrēties — izmesties kreklā, staigāt pa visu dzīvokli vai apgulties, ieslēgt radiouztvērēju vai paņemt rokā grāmatu, lai izklaidētos, vai iedzert tasi stipras kafijas, lai koncentrētos, uzvesties pēc acumirkļa noskaņas, darīt šķietamas aplamības, kādas darbavietā neklājas atļauties. Tāpēc lika šoferim aizvest viņu uz Jūrmalu, kur pie viena paēdīs pusdienas. Bet jau dārzā saprata, ka šoreiz kļūdījies, — nekur nemanīja Combi, tātad pārradies kāds no mājiniekiem un ielaidis suni istabā.
Ar to vēl varētu samierināties, bet izrādījās, ka pusdienās sanākuši visi, turklāt vēl ciemiņš, ko uzlūdzis Varis, — Līvija Traumane.
— Mēs necerējām, ka tu atcerēsies, — priecīgi smaidīja Regīna un izņēma no bufetes vēl vienu šķīvju komplektu, — no rīta tu taču aizmirsi apsveikt meitu dzimšanas dienā …
— Paldies, tēti! — Un Rasma vēlīgi ļāva sevi noskūpstīt uz vaiga. — Vakarā par tavu naudu ielūdzu visus uz restorānu. Pietiek, ka māte mocījusies, mani pasaulē laižot, kāpēc viņai vēl likt mocīties ar svētku mielastu?
— Tad jau tev ir tiesības uz dāvanu, — teica Putriņš, iegremdēja roku kabatā un izvilka nelielu filmas kaseti. — Kaut gan nekad neesmu sapratis, kāpēc apdāvina jubilārus. It kā tas būtu viņu nopelns, ka viņi nākuši pasaulē.
— Parādi! — Varis pastiepa roku.
— Nedrīkst! — Rasma uzsita viņam pa pirkstiem. — Tas ir mūsu pulkveža pirmais un pēdējais darba disciplīnas pārkāpums.
Tikai tagad Putriņš pievērsās Līvijai, kura visu šo laiku nebija uzdrošinājusies pacelt skatienu no šķīvja. *
— Priecājos jūs redzēt, — viņš teica. — Varu iedomāties, kā jums ap sirdi, bet, ticiet man, lai cik slikti šodien būtu, kādreiz vēl būsiet laimīga, ka viss tā beidzies.
— Saprotu, biedri pulkvedi, — meitene atsaucās un centās ievirzīt sarunu humoristiskā plāksnē. — Redzu, ka jūs arī esat zobu raušanas teorijas piekritējs. Un vēl mums kopīgs, ka abi atnācām bez ziediem.
— Tas vēl labojams, — līksmi bilda Regīna Putriņa un sniedzās pēc dārza šķērēm. — Par godu tādam gadījumam esmu gatava ziedot savas skaistākās asteres.
* * *
Tā, lūk, sanāca, ka Putriņš bija spiests risināt savas pārdomas skaļā balsī pulkveža Linuma klātbūtnē. Tas prata klausīties, ne ar vienu vaibstu neizpaužot attieksmi — nedz piekrišanu, nedz noraidījumu.
— Jūs mani nostādāt neveiklā situācijā, — viņš sacīja, kad Putriņš biļa apklusis. — Paslavēt, uzklapēt uz pleca taču nozīmētu, ka uzskatu sevi par gudrāku, pieredzējušāku. Bet man vēl daudz jāmācās, sevišķi no jums… Vienīgais, kas mani satrauc, — jūsu versija atbilst klasiskajiem kriminālmeklēšanas principiem, ja tā izrādīsies pareiza, profesori šo gadījumu citēs savās lekcijās, jo tajā ņemti vērā itin visi faktori — gan «meklējiet sievieti» un greizsirdība, gan materiālais stimuls un atriebība. Un tieši tas mani biedē — pārāk gludi. Piedodiet, ka atkārtojos, tomēr es Joti ieteiktu nepārsteigties. Katra darba beigu posmā steiga ir vislielākās briesmas, bet, kad ir runa par cilvēka dzīvību, tad jāapdomā desmitreiz, iekāms ko dara.
— Vai tad citādi būtu uzmācies jums ar šo vienreizvienu un šaubām, — Putriņš runāja neierasti izaicinošā balsī. — Man tāpat nepatīk ietupināt cilvēku un pēc tam atvainoties: «Neņemiet jaunā, tas bija pārpratums.» Laikam vispār vajadzēja atteikties no šīs lietas, aizbildinoties ar to, ka tajā iejaukti mani draugi un paziņas, galu galā man bija pilnīgas tiesības noraidīt jūsu priekšlikumu. Bet tagad ir par vēlu, atceļa vairs nav. Vienīgais lūgums: atļaujiet man vēl šodien rīkoties neoficiāli, bez prokurora sankcijas, bez protokola, bez pieaicinātiem lieciniekiem un izdarīt pēdējo kontroles izmēģinājumu, kurā iesaistīšu tikai Gorohovu — ari kā privātpersonu.
— Labs ir, uzskatiet, ka šī saruna nav notikusi. Bet vakarā gan ziņojiet par rezultātiem.
— Var gadīties, ka tas būs tā pavēlāk, — Putriņš brīdināja.
— Nekas. Pirms diviem es nekad ncaiztniegu, vecs robežsarga netikums.
… Saruna ar Gorohovu bija vēl īsāka. Saskaņā ar iepriekšēju rīkojumu tas ieradās tādos kā amatnieka dungriņos. Ir armijas cilvēki, kuri arī uzvalkā, pat peldbiksēs izskatās kā virsnieki. Leitnantam Gorohovam laimīgā kārtā tāda stāja nepiemita, viņš varēja droši tēlot- gadījuma darbu strādnieku, kas brīvlaikā gatavs par dažām pudelēm piepelnīties.
— Gaiss ir tīrs, es tikko pārbaudīju. Jūsu rīcībā ir vismaz divas stundas. Ja paņemsiet manu mašīnu, pietiks ar atliektiem galiem. Un pēc tam taisnā cejā uz laboratoriju. Vai ir kādi jautājumi?
— Uzdevums skaidrs, biedri pulkvedi.
— Gaidīšu jūsu zvanu… Nu, ne zvīņu, ne asaku!
♦ * #
Tā kā Linumam apsolīts, Putriņš rīkojās uz savu personīgo atbildību. Viņš pat neizsauca dienesta motorlaivu, bet izlūdzās no Smita jahtkluba gliseru.
Dzintras vasarnīcas apakšstāvā dega gaisma — to viņš ieraudzīja jau pa gabalu, tomēr necentās piebraukt bez trokšņa. Tieši otrādi, lika motoram skaļi ierēkties, pirms to izslēdza.
Durvis bija pusviru. Viņš iegāja istabā. Televizors darbojās, uz ekrāna ņirbēja multiplikācijas filmas daudzkrāsainie ķēmiņi, skanēja jautra mūzika, bet Dzintra sēdēja ar muguru pret to un no- dzisušām acīm lūkojās neiekurinātajā kamīnā.
— Es tevi gaidīju, "Edžu, — viņa sacīja. — Jau vakar, kad atradu tavu zīmīti. Ja tu nebūtu atnācis, rīt pati aizbrauktu pie tevis. Man vairs nav spēka cīnīties … Sāk mākties virsū melnie.
— Varbūt sauksim to par sirdsapziņu?
Viņa vienaldzīgi paraustīja plecus. Smagi piecēlās un vecīgi šļūcošiem soļiem devās uz virtuvi. Putriņš sekoja.
Vienas virtuves durvis vērās uz nelielu priekšiņu, no kuras varēja nokļūt garāžā. Turpat bija arī kāpnes uz pagrabu. Dzintra pagrieza elektrības slēdzi un aicināja viņu sev līdzi. Plašā pazemes telpa bija sadalīta trijos sektoros. Pirmajā atradās centrālapkures katls, otrajā — ogles, trešajā — izslavētā šampinjonu audzētava. Tā aizņēma pusi mājas platības. Pie pašas sienas zem aizrestotā vēdlodziņa nedabiskā krāšņumā ziedēja astoņas sarkanas dālijas. Turpat stāvēja arī saliekams atpūtas krēsls. Trūka vienīgi pieminekļa, lai justos kā kapos.
— Tu tiešām cerēji, ka izdosies ilgi slēpt šo noziegumu? — skarbi jautāja Putriņš.
— Man tādas domas pat prātā nebija. Cerēju tikai, ka atradīšu te mierinājumu, ka tagad Brunis piederēs man un nevienai citai. Es taču negribēju nogalināt viņu. Vari ticēt vai neticēt, man vienalga.
— Es ticu, jo tas saskan ar manu hipotēzi. — Putriņš apsēdināja Dzintru krēslā un atslēja muguru pret sienu. — Bet gribētos, lai tu izstāsti saviem yārdiem.
Kad jau šķita, ka Dzintra tā arī nepārvarēs sevi, viņa beidzot ierunājās:
— Vīrietim to laikam nesaprast. Jūs labprāt dzīvojat vieni, bet mūsu dzīves piepildījums ir rūpes par citiem — vīru, bērniem, mazbērniem. Bieži nolādam savu likteni, tomēr citādi nespējam. Visdrausmīgākais ir tukšums. Tukšums ne tikai guļamistabā, bet arī šai lielajā mājā un dārzā. Būtu vismaz, ko gaidīt. Bet šoreiz es zināju, ka Brunis neatgriezīsies. Nekad! Un bērnu man nav, vispār neviena tuva cilvēka, ko paņemt pie sevis. Kam man visa šī bagātība — augļi un ogas, sēnes un dārzāji? Sev man neko nevajag. Centos tikai Bruņa dēļ — lai bāriņā vienmēr būtu lepnākie ārzemju dzērieni, uz galda delikateses, lai viņš varētu šurp vest savus draugus no visām malām un dižoties ar savu māju, ar mani. Bez viņa mana dzīve zaudētu jebkādu jēgu. Tad jau vispareizāk padarīt sev galu. Bet es jutu, ka tam pietrūks spēka, arī tagad es nespēju izdarīt pašnāvību.
Jahtkluba ballē es pēkšņi sapratu, ka man vēl ir nelielas izredzes. Ievēroju, ka šī Līvija metusi acis uz tavu dēlu. Viņa laikam to pati neapzinājās, bet pieredzējušu sievieti neapmānīsi. Man vajadzēja tikai iegūt laiku, un varbūt viss atkal iegrozītos pa vecam … Zināju, ka viņa gaida Brūni atpakaļ, tāpēc uzaicināju Brūni uz atvadu konjaciņu un iebēru viņam glāzē miegazāles. Lai šī nervozē, dusmojas, triec viņu ratā — vismaz es pirms divdesmit pieciem gadiem būtu sūtījusi tādu kavalieri pie visiem velniem… Lai pilnīgi nodrošinātos, izskrēju laukā un kā tāda traka sāku ārdīties uz «Salacas», sadūru pat matraci, uz kura viņi kopā gulējuši, izmētāju skapīšu saturu.
Kad atnācu atpakaļ, Brunis joprojām gulēja uz šēzlonga, bet bija zils un vairs neelpoja. Ārstu mūsu salā nav, un arī tas nebūtu neko palīdzējis. Visu tālāko man grūti izskaidrot, rīkojos kā mēnessērdzīga. Ar vienu vienīgu mērķi: man nedrīkst atņemt Bruni. Neviens un nekādi Uzvilku buras un aizlaidu nelaimīgo «Salacu» pa vējam, lai visi domā, ka viņš dzērumā noslīcis, vai es zinu. Tad sveču gaismā apraku viņu šai pagrabā. Vēl iedomājos, ka lepnākas kapličas par šo māju nav nevienam cilvēkam pasaulē. Un pati iedzēru miega tabletes… Jā, pirms tam vēl iznesu dārzā pārpalikušo augsni un sajaucu ar melnzemi, kas bija atvesta krūmu stādīšanai.
— Tas tevi pazudināja, — teica Putriņš, pārliecinājies, ka Dzintra netaisās turpināt stāstu. — Mūsu eksperti neapstrīdami konstatējuši, ka tavai melnzemei piejaukta šampinjonu augsne. Līdz ar to bija noslēdzies manu teorētisko atziņu loks. Un tagad klausies, kā es iedomājos visu patiesību, pēc tam nolemsi, ko teikt izmeklētājam, kuram nodošu lietu, ko liecināt tiesā … Jā, tu patiešām negribēji nogalināt Bruni, tik zemu vēl neesi kritusi. Tu viņu mīlēji, bet tu mīli arī zeltu, un zaudēt gan vienu, gan otru bija pāri taviem spēkiem. Brunis savā ziņā bija godavīrs, viņš negrasījās dalīt mantu, tomēr savas zelta monētas paņēma līdzi. To tu atklāji pirms desmit dienām, kad Grantsons lūdza pārdot viņam par tirgus cenu vienu Nikolaja piecnieku kaut kādam biznesam. Izrādījās, ka slepenā glabātava ir tukša. Tai mirklī jūs abi sapratāt, ka monētas atrodas uz jahtas, un katrs nolēmāt darboties uz savu roku … Jā, tu ievilināji Bruni uz pēdējo konjaciņu un izšķīdināji tajā miegazāles. Ne jau nāvējošu devu, bet Brunim ar to pietika, jo viņam bija alerģija un iekšās jau krietna porcija alkohola. To tu atklāji jau pēc tam, kad veltīgi biji pārmeklējusi jahtas kajīti. Un tad tu saprati, ka vari dzīvot arī bez Bruņa zelta monētām. Gribējās dzīvot, palikt dzīvai par katru cenu! Neņemos spriest, kādi sentimenti pamudināja tevi iestādīt uz Bruņa kapa šīs dālijas, bet citādi tu rīkojies ļoti aukstasinīgi. Uzkāpi uz «Salacas» un aizburāji līdz labā krasta ragam, no kurienes vējš varēja aizdzīt jahtu selgā, tad izgudroji pasaciņu, ka viņš pēc vienas kopējas glāzītes pats aizbraucis. Naktī pie pagraba durvīm diezgan nemākulīgi vēl pierīkoji otru atslēgu un, neskatoties uz riebīgo laiku, nepārvācies uz Rīgu. Kuram tad ienāktu prātā, ka kaut kādas ziemas ābolu, ražas dēļ normāla sieviete var sevi piespiest dzīvot zem viena jumta ar mironi?
— Edžu, es tevi lūdzu! …
— Es tevi arī lūdzu — nesaki man nekā. Darba laiks jau beidzies, un ar pirmdienu es būšu bezalgas atvaļinājumā. Vienīgais, ko vēl varu darīt tavā labā, — pagaidīt, kamēr tu savāc savas mantiņas, un aizvest uz milicijas nodaļu.
Gunārs Cīrulis BEZALGAS ATVAĻINAJUMS
Redaktore A. Smlte Mākslinieciskais redaktors A. Jēgcrs Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore M. Tirzīte Nodota salikšanai 04.12.80. Parakstīta iespiešanai 25.02.81. JT 05042. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs Ne 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 8,38 uzsk. iespiedi.; 9,91 uzsk. kr. n. 8,37 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. Mi 1585. Cena 55 kap. Izdevniecība «Liesma>, 226047 Rīgā,' Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 132/30904/Do-!290. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā. 22G081 Rīgā. Balasta dambī 3.
Cīrulis G.
L2
84.3 L7
81.4702340200
c
Bezalgas atvaļinājums: Romāns. R.: Ci 730 Liesma, 1981. — 205 lpp.