Tieši pirms gada mani izsauca augstā priekšniecība.
— Kāpēc iu vienmēr gaidi, kamēr- tevi aicina? Varētu ari pats kādreiz iegriezties un pastāstīt, kā klajas . ..
Šis iesākums nesolīja nekā laba. Ciest nevaru, kad mani uzrunā uz «tu», labi zinot, ka dienesta stāvoklis nejauj man atbildēt ar to pašu, ka neuzdrīkstēšos pat ar vissmalkāko mājienu atgādināt kopīgās brīvsoļa gaitas kvalifikācijas celšanas kursos, kuros, kā drīz vien izrādījās, viņš bija mācījies daudz sekmīgāk un izpelnījies ģenerāļa uzplečus…
Klusēju, jo nespēju dižoties ne ar kādiem īpašiem sasniegumiem, nedz arī pavēstīt .iepriecinošus jaunumus.
Ģenerālis sēdēja ar muguru pret gaismu, kas deva viņam iespēju novērot mani garajā ceļā no durvīm līdz vecmodīgi masīvajam rakstāmgaldam. Es toties viņa vaibstus tikpat kā neredzēju, vienīgi galvas ovālu, kuru ietvēra nevainojami kopti matu viļņi. Man pat gribējās apvaicāties, vai viņš netaisa ondulācijas pie patlaban slavenākās Rīgas privātās frizieres Dzintras, bet laikā apjēdzu, ka arī šo jautājumu varētu iztulkot kā uzbāzīgu familiaritāti. Un tad pēkšņi sapratu, ka priekšnieks nervozē vairāk par mani. Viņa garie pianista pirksti bez apstājas cilāja uz galda izvietotās papīra loksnes, apvērsa tās, saudzīgi ielika dokumentu vākos, atkal izņēma. Beidzot sastinga, un tikai kauliņu baltumi liecināja par iekšējo spriegumu. Jo negaidītāks bija ģenerāļa jautājums:
— Vai tu kriminālromānus lasi?
— Ja tikai izdodas sadabūt, — priecīgs par sarunas pavērsienu — vaļsirdīgi atzinos. — Tos, kuros pats esmu aprakstīts, man parasti uzšķiņko autors. Ar pašrocīgu veltījumu.
— Nu un?
— Nav nekādas vainas. Sākumā gan bija mazliet neērti, ka izgriež ar iekšām uz āru, bet tad pamanīju, kādā sajūsmā par savu popularitāti ir mana sievasmāte, un samierinājos. Turklāt — mēs taču neesam nosaukti īstajos vārdos. Ne mani dēvē par Edžu Putriņu, ne viņu par Renāti Zandburgu…
— Pagaidi, draugs, vai tiešām tu domā, ka esmu tevi izsaucis, lai patērzētu par tavu sievasmāti? To mēs pagūsim arī citreiz, ja nemaldos, vecīte vēl tīri žirgta … Mani interesē tava attieksme pret kriminālliteratūru vispār, tā sakot, globālā mērogā.
Tagad atcerējos, ka ' ģenerālis tikko atgriezies no kaut kādas Vissavienības apspriedes par grāmatām, kurām ar piemēriem iz dzīves jāpanāk, lai mūsu jaunatne nenokļūtu uz likumpārkāpēju slidenā ceļa. It kā cita veida literatūra viņos rosinātu noziedzīgas tieksmes… Un tomēr likās, ka viņš mani ataicinājis ne tikai tāpēc, ka grib izklāstīt tur dzirdētās atziņas. Nē, ģenerālim kas gluži cits aiz ādas. Bet gan jau uzzināšu arī to — kad vien priekšniecībai labpatiksies izbeigt draudzīgo priekšspēli.
— Kuram tad neiet pie sirds, ka tevi un tavus biedrus attēlo tik gudrus un iejūtīgus, tik drosmīgus un principiālus?! Manuprāt, gandrīz visiem lasītājiem patīk laimīgas beigas, un mūsu kriminālromānos allaž uzvar taisnība.
— Velna pulveris! — ģenerālis uzslavēja. — Tu esi saskatījis galveno problēmu. Un vienlaikus ķēries Jaunumam pie saknes. Mēs prasām, lai grāmatās viss būtu kā dzīvē, bet negribam, lai tajās parādītu trūkumus mūsu darbā — kaut vienu neatklātu noziegumu, kaut dažus nenotvertus ļaundarus… Tādējādi miliči pārvēršas par visziņiem, kas apbruņoti ar nekļūdīgu tehniku. Un arī noziedzniekiem jābūt šausmīgi slīpētiem, citādi taču nav interesanti. Bet mēs abi zinām… nu, to, ko mēs zinām. Joks vēl tāds, ka gudri izdomātās slepkavības, laupīšanas vai mahinācijas samērā viegli atklāt. Tajās ir kaut kāda loģika, dabū tikai pavediena galu rokā — un beigu beigās atšķetināsi visu kamolu. Daudz grūtāk noķert žūpu, kurš dzērumā iekāpj nepareizā vilcienā, nokļūst svešā pilsētā, nosit tur nepazīstamu cilvēku, atņem viņam naudu atceļa biļetei un nākamajā dienā pats vairs neatceras, kur bijis, ko pastrādājis. Diemžēl rakstniekiem tādi atgadījumi liekas nepietiekami saistoši, šie raksturi — netipiski, lai gan tieši tie vislabāk ataino mūsu ikdienas darba grūtības… Nu, piemēram, tavā nodaļā: kāda fabula bija pēdējai atklātajai lietai?
Jutu, ka ģenerālis ķer mani uz mušpapīra, un tomēr nespēju sev liegt gandarījumu palielīties ar sekmīgi pabeigto izmeklēšanu, kuru vēl tikai grasījos attēlot mūsu resora žurnāla lappusēs.
— Sākumā neviens nevarēja pateikt, vai tas ir noziegums vai nelaimes gadījums, vai veča pali izkritusi pa piektā stāva logu, vai viņai kāds palīdzējis. Un, ja tā, tad kāda velna pēc? Ne dzīvoklī kas nolaupīts, ne no viņas kāds mantojums sagaidāms. Dzīvoja un sargāja māju, kamēr dēls ar vedeklu pa dienvidiem … Nācās uztaisīt lelli, īstu manekenu nelaiķes augumā un svarā, sviest pa logu laukā, aprēķināt kritiena leņķi, lidojuma attālumu, līdz beidzot secinājām, ka nāve bijusi varmācīga. Lūk, vienīgais pieturas punkts. Durvis neskartas, visiem radiem, paziņām un kaimiņiem simtprocentīgi apliecināts alibi, nav nc niecīgākā motīva smakas… Bet ko es te vēl ielaižos sīkumos? Ja viss nebūtu noticis tuvākās rūpnīcas algas dienā, laikam mēs vel šobrīd taustītos kā pa tumsu. Galu galā atklājās tāds ķinītis: mājup no šances dodas trīs krogabrāļi, kuriem tikko saņemta lone spiež kabatu, samet naudu pusstopam, ierauj vārtu rūmē, sastiķē vēl otram traukam, izmet arī to, tad nospriež, ka uz atvadām derētu vēl iesviķot pa šļuciņai. Kā par spīti, viens no viņiem intelbeņķis: gribas pasēdēt pie galda, uzdzert virsū limonādi, smalki uzkost. Un viņš uzlūdz čomus pie sevis uz māju. Tur sieva, protams, nelūgtos ciemiņus pāri pār slieksni nelaiž, sakampj savu vīru, pievāc atnesto šņabi un aizcērt durvis. Tikai labā gabalā šiem diviem tā īsti pielec, kāda viņiem nodarīta pārestība — kā tad tā, šajā trešajā pudelē katrs ieguldījis pa pusotram rublim. Un viņi griežas atpakaļ, lai pieprasītu savu tiesu. Kas par to, ka īsti neatceras adresi, gan jau atradīs … Tālākais jau norit kā pēc absurdās filmas scenārija: nami šajā jaunceltņu kvartālā visi vienādi, kāpņu telpas tāpat. Tiesa, šie uzrāpjas pareizā stāvā, bet pavisam citā mājā un zvana pie citām durvīm. Kaut kā pierunā nelaimīgo vecenīti atvērt, iebrūk priekšiņā un uzstāj, lai atdod pudeli. Pārbiedētā saimniece, dabiski, sāk spiegt, un tas šiem nemaz nav pa prātam. Jāapklusina, kamēr nav saskrējuši kaimiņi, un tepat pretī vaļējs logs … Man grūti spriest, kas tādiem alkoholiķiem pēkšņi sakāpj galvā, vai viņi maz apzinājās, ka atrodas pavisam aplamā dzīvoklī. Iespējams pat, ka tiesa kvalificēs noziegumu kā nonāvēšanu bez iepriekšēja nodoma, bet mēs jau nenoņemamies ar likuma pantiem, mums svarīgi, lai vainīgo varētu saukt pie atbildības.
— Nu, gatavs stāsts! — neliekuļotā aizrautībā iesaucās ģenerālis. — Tikai neaizmirsti attēlot, cik cilvēku nācies nopratināt, cik pierādījumu sa- vakt… Klausies, draugs, ko es paziņoju tajā simpozijā. Uzkāpu tribīnē, noliku priekšā mūsu pārvaldes priekšnieka sacerēto runu, bet, kā ieraudzīju pirmajā lappusē citātu, ar kuru uzstāšanos bija iesācis gan referents, gan vēl divi runātāji, tā man aptecējās dūša un es iebāzu brilles atpakaļ kabatā. Ticami par mums un mūsu darbu var uzrakstīt vienīgi kāds no mūsējiem. Tā es tur pateicu un tā arī domāju.
— Ar apstākļu pazīšanu vien nepietiek, — skeptiski iebildu. — Vajadzīgs talants.
— Un tev tas ir, nupat lieku reizi pārliecinājos. — Gribēdams pārliecināt arī mani, ģenerālis trieca dūri pret galdu, un, it kā izrāvies finiša taisnē, viņš vēl sabiezināja krāsas. — Velns parāvis, Edžu, vienreiz mūžā ar tevi taču var atklāti parunāties, vai ne?
Beidzot uzzināšu izsaukuma īsto iemeslu. Nekas priecīgs mani negaidīja, tas bija skaidrs kā diena. Paldies parasti saka dažos vārdos, vienā kodolīgā teikumā — bez liriskām atkāpēm par kriminālromānu specifiku. Arī uzslavai nav nepieciešams divkosīgais ievads par seno draudzību, kuras vārdā drīkst runāt atklāti…
Mēdz apgalvot, ka izšķirošos brīžos, kas iezīmē pagriezienu cilvēka liktenī, atmiņa darbojas ar elektroniskās mašīnas precizitāti, reģistrē katru vārdu un niansi. Man, profesionālam kriminālistam, tagad kauns atzīties, ka ģenerāļa paziņojumu atceros tikai aptuveni. Bet jēga bija nepārprotama arī bez man adresētajiem komplimentu graudiņiem, ar kuriem viņš centās saldināt rūgto kafiju.
Jā, man esot literārs talants, un grēks to izšķiest ministrijas sienas avīzē vai zinātniskās preses slejās. Tikpat neapšaubāmi, ka es esot apdāvināts kriminālists, darbinieks ar lielu pieredzi un atzīstamu cilvēku psiholoģijas pazīšanu. Tik tālu viss būtu labi, taču man trūkstot to rakstura īpašību, kas nepieciešamas priekšniekam, — stingrības, prasīguma pret citiem, organizatora dotību. Vārdu sakot, pret mani kā pret kriminālmeklēšanas pārvaldes atbildīgu darbinieku neesot nekādu iebildumu, drīzāk otrādi, un tur jau tas āķis, ka man pienākoties paaugstinājums — ja ne pēc nopelniem, tad katrā ziņā pēc stāža un pulkveža zvaigznītēm. Bet iecelt mani dižpriekšnieku kārtā būtu vieglprātība, kas nenāktu par labu ne lietai, ne man pašam. To taču, cerams, es saprotot, nemaz nevajagot apvainoties, jo šis apstāklis liecinot par manu nemainīgo un izcilo individualitāti. Un lūk, ko viņš ierosinot: pārcelt mani tādā darbā, kur man būšot daudz brīva laika rakstīšanai, tai daiļradei, kuru aicinājusi stimulēt tikko notikušā simpozija rezolūcija. Esot tāds postenis, kurā es saņemšot pieklājīgu pensiju, turpināšot mierīgi strādāt un attēlošot savu darbu — par prieku sev un arī citiem. Un lai es ne mazākā mērā neuztraucoties — jaunais amats atbilstot manām spējām, necietīšot ne mans gods, ne mans naudas maks. Turklāt kā bijušam jahtsmenam (redzi, ko, gatavojoties sarunai, ģenerālis iepazinies ar manu kadru anketu!) postenis ūdens transporta milicijā man esot tieši piemērots, kā kulaks uz acs. Transporta milicijas pārvaldes padomnieks, konsultants sevišķi svarīgos jautājumos — tas skanot tikpat lepni kā ministrijas galvenais speciālists. Un, ja man uznākšot iedvesma vai radīšoties citi sarežģījumi, lai bez kautrēšanās griežoties taisni pie viņa — bezalgas atvaļinājums katrā laikā.
Ko es varēju iebilst? Iekšlietu ministrija nav piparbodīte, kur pieņemts kaulēties, uzstādīt pret- noteikumus. Priekšnieka pavēle mums ir likums. Protams, atlika iespēja iesniegt atlūgumu un pavisam aiziet pensijā, kuru, saskaitot kopā frontē un milicijā nodienētos gadus, jau sen biju nopelnījis vismaz divkārt. Bet to darīt nevēlējos, citādi taču būtu atvadījies, kad vēl jutos pietiekami jauns, lai iedzīvotos citā kolektīvā. Lai cik grūts un reizēm nepateicīgs ir darbs milicijā, tas saista mani ar savu daudzveidību, ar allaž mainīgiem uzdevumiem, ar cilvēku likteņu dažādību un — nebaidos pašapmierinātās deklarācijas — arī ar apziņu, ka vienu otru razbainieku tomēr izdevies pataisīt par cilvēku.
Vai es biju satriekts? Diez vai. Sirds dziļumos taču apzinājos, ka tiešām neesmu piemērots priekšnieka krēslam, kurā jāsēž astoņas stundas dienā, sacerot un parakstot visādus papīrus — lūgumrakstus un pavēles, iesniegumus un petīcijas, rīkojumus un lēmumus. Tad jau labāk pamēģināt uzrakstīt kaut ko savu.
Tā es spriedu pirms gada un savu lēmumu arī šodien nenožēloju. Lai cik dīvaini, pats rakstīšanas process sagādāja baudu, ne tikai izdaudzinātās radošās mokas. So to atcerējos, šo to apjēdzu pa jaunam, un galu galā radās manuskripts, kas laikam taču neatbilst nevienam tradicionālam literatūras paveidam. Tas nav kriininālstāsts ar klasisko detektīvrēbusu vai aizraujošiem piedzīvojumiem. Vēl jo mazāk manu sacerējumu drīkst uzskatīt par autobiogrāfisku romānu ar psiholoģiskām analīzēm un vispārinātām atziņām. Visdrīzāk tas ir gabaliņš iz dzīves, ieraudzīts un uz papīra atveidots, — ar tās likumsakarībām un nejaušībām, uzvarām un neveiksmēm, lolojumiem un pārdzīvojumiem, ar visu, ko ierasts dēvēt par priekiem un bēdām.
Ilgi nespēju izšķirties, kā veidot šīs piezīmes. Šķita — visvienkāršāk būs lieki neprātot un rakstīt dienasgrāmatu — pirmajā personā hronoloģiskā secībā izklāstīt savus novērojumus. Bet tad virsroku guva izmeklētāja svētākais likums — aplūkot medaļas abas puses, iepazīties ar visām parādībām no dažādiem viedokļiem. Sastādīju galveno darbojošos cilvēku sarakstu un izvēlējos bezpersonisko stāstījuma paņēmienu, pasvītrojot savu objektivitāti vēl ar to, ka palūdzu izdevniecību likt uz vāka mana vecā drauga Gunāra Cīruļa vārdu. Tā sakot, ne mana cūka, ne mana druva … Ja ģenerālim liksies, ka bezalgas atvaļinājumu esmu izmantojis nelietderīgi, lai adresē savas pretenzijas viņam, — rakstnieki taču prot slēpties aiz daiļliteratūras specifikas vairoga, taisnoties ar tipizācijas nepieciešamību un citiem kaktu advokātu trikiem, kas atspēkos katra godīga cilvēka sašutumu par šo grāmatu.
Eduards (saukts —' Edžus) Putriņš
Jūrmalā 1980. g.