Pulkvedis Putriņš ļoti mīlēja savu dārzu un ne acu galā necieta tā kopšanu. «Man pietiek,» viņš savā laikā bija paziņojis Regīnai. «Gana esmu bērnībā rušinājis zemi, aris un tupeņus lasījis. Ja gribi kaut ko darīt šlankās līnijas labā — lūdzu! Bet nemēģini iepīt šajā afērā mani. Tik pliki neesam, lai nevarētu nopirkt dārzeņus tirgū.»
Tā viņš sprieda pirms, divpadsmit gadiem, tā domāja arī šodien. Tomēr neatļāva nevienam citam ar mazo pļaujmašīnu apcirpt maura zālīti, pašrocīgi divreiz gadā balsināja mājas priekšā iestādītās ābeles un bumbieres. Un, kad sievasmāte bija atvedusi no Ventspils dažas pudeles pēc franču receptes ražotā kompleksā minerālmēslojuma, pat pamudināja Regīnu iegādāties tomātu dēstus un iebāzt tos zemē garāžas aizvēnī, tā sakot, zinātniska izmēģinājuma vārdā.
Parasti viņš ar garīgā stresa fizisko atslodzi — šo definīciju Putriņš bija smēlies dēla atstieptajā medicīnas enciklopēdijā — nodarbojās svētdienās. Bet šorīt it nemaz negribējās ņemt rokās šļūteni. Mute bija sausa, galva smaga, pirksti nodevīgi trīcēja. Atmiekšķētajās smadzenēs urdījās tikai doma par Konstitūcijā ierakstītajām tiesībām uz atpūtu.
— Vakar laikam būšu pārpūlējies, — viņš teica sievai. — Nav nekāds joks. Desmit gadu bez regulāra treniņa, un pēkšņi tik atbildīgas sacīkstes.
— Paģiras, — sausi konstatēja Regīna, kurai saulainais rīts arī šķebināja dūšu. — Varbūt iesvētīt vakar laimētās glāzītes?
Nu nē — tādā mērā gan Putriņš neatzina sieviešu emancipāciju. Lāpīties — apdomīgi un nesteidzīgi, atceroties iepriekšējās dienas jaukākos notikumus, — var tikai vīriešu sabiedrībā. Kur tas Varis atkal pazudis? Vai tiešām tik ilgi aizķēries jahtklubā?
* * *
Kad vecāki piecēlās, Varis uzrausās kājās, lai viņus pavadītu. Bet māte atināja:
— Ļauj taču mums kaut reizi pabūt divatā …
«Dīvaini,» Varis nodomāja, pa gabalu vērodams, kā Putriņš pasniedz sievai mēteli, «pirms trim gadiem viņi man likās baigi veci un ierūsējuši, bet tagad — tīri izskatīgs pāris. Māte vēl spējīga sagrozīt galvu dažam labam vīrietim, sevišķi, kad uztaisa sev parādes fasādi; vai tad neredzēju, kādām acīm dakteris uz viņu skatās, laikam tādēļ joprojām staigā vecpuišos. Un arī tēvs turas itin braši, nebūtu es pirmīt aizsnaudies, viņš tagad kā pāvs dižotos ar goda navigatora rozeti pie svārku atloka. Bet sakāvi uztvēra ar humoru, uzlika pudeli un lustējās pa īstam, pat rāva vajā veco ziņģi pār kuģa puiku …»
— Ja pastāstīsi, par ko nupat prātoji, dabūsi vēl vienu glāzīti, — Līvija solīja.
— Un es cerēju, ka buču …
— Nē, nopietni. Tev bija tāda sejas izteiksme, it kā tu domātu par savu sapņu princesi.
— Par māti. Un par to, kāpēc šodienas meitenes ir pavisam citādas. Tu, Līvija …
— Draugi sauc mani par LI.
— Nu, ko es teicu? Māte, piemēram, nekad nepārtrauc tēvu, kad viņš taisās runāt par mīlestību.
— Tāpēc ka tev nepareizs piegājiens. Meitenei vajag pasacīt: «Jūs ļoti līdzināties manai mātei,» — un viņa tūdaļ gatava uz visu. Bet šodienas puiši ne tik neprotas, nav vairs vecais raugs.— Līvija pavērās zālē, it kā skatieniem meklēdama īstu vīrieti, tad nopūtās.
— Nu, lai paliek, bet vismaz dejot tu vari mani uzlūgt, vai arī tas jādara man pašai?
Līvija valdzināja Vari ar savu atklāto valodu un biedrisko vienkāršību. Dienvidos meitenes uzvedās pavisam citādi — līdz pat pirmajam skūpstam uzstāja, lai viņas uzrunā uz «jūs» un tēva vārdā, bet pēc tam katra teikuma galā bubināja par dzimtsarakstu nodaļu. Protams, nedrīkstēja vispārināt, jādomā, ka saturīgākās nelenca dejas laukumus, kur varēja viegli iepazīties ar zaldātiem un matrožiem. Bet tās, ar kurām Varis sastapās jahtklubā vai vietējo draugu ģimenēs, kā par spīti, visas bija aizņemtas, un, lai nekļūtu par mūku, nācās samierināties ar pavieglām aprindām.
Ar Līviju bija daudz interesantāk, jo nekad nevarēja paredzēt, ko viņa atbildēs, ko nākamajā mirklī darīs. Jau kuru reizi Varis mēģināja ievirzīt valodas personiskajā plāksnē, kaut ko vairāk uzzināt par meitenes dzīvi, par viņas nākotnes nodomiem, bet Līvija allaž izvairīgi atjokojās vai aizgrieza danci uz zāles otru galu.
Varis nejautāja aiz ziņkāres vien. Viss, kas saistījās ar medicīnas studijām, viņu bezgalīgi aizrāva — kā vēstis no apsolītās, zemes. Varis pats nemācētu pateikt, kā radusies šī apsēstība, atcerējās vienīgi, ka jau bērnudārzā «Doktors Aikāsāp» bijusi viņa mīļākā grāmata, kuras dēļ spēja izlaizīt tīru pat šķīvi ar ienīsto auzu pārslu tumi. Skolas iesauku «pestelis», ko viņš iemantoja par aktīvu darbošanos «Sarkanā krusta» pulciņā, kur bija vienīgais zēns, Varis uzskatīja par goda nosaukumu … Diez vai viņš vispār būtu aicinājis Līviju uz pirmo deju, ja kāds nepačukstētu, ka meitene studē Medicīnas institūtā. Tomēr līdz šim bija izdevies izvilināt vienīgi to, ka viņa mācās zobārstniecības fakultātē un cer kļūt par protē- zisli. Pat prāta neiešāvās, ka meitene nebūt nejūsmo par savu nākamo profesiju, uzlūkodama to vienīgi kā meslus ģimenes tradīcijām. Bet iestāties Mākslas akadēmijā nebija laimējies, un tagad gobelēnu aušanai varēja veltīt tikai brīvo laiku. Tiesa, kopš Līvija bija sadraudzējusies ar Māri un Aigaru un ar viņu starpniecību tuvāk iepazinusies ar Ratnieku, vaļas kļuva arvien mazāk. Un kur Brunis tik ilgi — zvērēja taču, ka tikai aizvedīs Dzintru līdz mājām un tūlīt laidīsies atpakaļ.
Varbūt vējš nolūzis? Sī iespēja iedvesa pēkšņu satraukumu.
— Iziesim laukāl — Līvija mudināja Vari. — Pīpmaņi nemaz nedomā par nesmēķētāju plaušām, elpu rauj ciet.
Nakts šķita vasarīgi rēna un silta. Vienīgi zvaigžņu rudenīgais saltums atgādināja, ka oktobris jau pie durvīm. Kluba logu mestie nekustīgie gaismas celiņi sniedzās līdz upes vidum, arī bāciņu staru zibšņi netraucēja dabas mieru- Nedzirdēja pat klusākās lapu šalkoņas. Vienīgā skaņa, ko viņi saklausīja starp diviem dejas mūzikas gabaliem, bija vāja čaukstoņa steķa pusē, kur liellaivu karavānas saceltajos viļņos berzējās pie- tauvoto jahtu gumijas fenderi.
— Absolūta flautel — Līvija neslēpa savu vilšanos. — Brunis līdz rītam netiks atpakaļ.
— Krastā vienmēr tā liekas, patiesībā vējš iegriezies dienvidos, — Varis pamācīja. — Bet no tā vieglāk nepaliek, kamēr atkreicēs no salas… Cik pazīstu Brūni, viņš pārgulēs nakti pie Dzintras.
— Nē, viņš noteikti atgriezīsies! — Līvija negaidīti asi atcirta, tad attapās, satvēra Vara elkoni un vilka viņu pie automašīnu stāvvietas. — Nāc, es tev pierādīšu … Skaties pats! — Un meitene norādīja uz Ratnieka burkānkrāsas žiguli.
Varis grasījās pastāstīt, ka viņa laikos Ratnieka mašīna nedēļām ilgi stāvējusi klubā, bet pēkšņi aprāvās. Atmiņā uzpeldēja naksnīgie izbraukumi ar Astru. Varbūt arī Līvija kļūs mīlīgāka un runīgāka, uz ūdeņiem cilvēki vispār mēdz pārvērsties.
— Gaidi mani šeit!
Pēc brīža viņš atgriezās ar atslēgu saišķi un divām vējjakām.
— Ieskaidroju Smitam, ka jāatšlepē Brunis, — Varis bilda un pasvieda Līvijai vējeni. — Katram gadījumam!
— Bet tu taču esi dzēris, — šaubījās Līvija, tomēr jau vilka mugurā jaku.
— Tās dažas čarkiņas … Uz upes, paldies dievam, nav autoinspekcijas.
Motors pielēca no puspagrieziena. Viņš ieslēdza reversu un, kājās stāvot, atmuguriski izmanevrēja brīvos ūdeņos, tad nospieda akceleratoru. Laiva parāvās uz priekšu un izslēja degunu gaisā.
Uzreiz izzuda nakts burvestība, tās vietā stājās daudz mūsdienīgāka pievilcība — varena spēka un neprātīga riska piesātināta atmosfēra, kas pulcina jauniešu masas automobiļu un motociklu ātruma sacīkstēs. Motora dārdoņa pāršķēla klusumu un aizgaiņāja visas nevajadzīgās domas, pretvējš plosīja matus un lika meklēt aizsegu aiz aizsargstikla. Viņi bēga no spokaini baltajām putām, kas spītīgi nevēlējās ne par sprīdi atpalikt. Vēsums smailiem pirkstiem līda zem jakām, un nācās apsēsties — lai arī kā Līvijai patiktos saglabāt glezno, daudzās reklāmas fotogrāfijās redzēto pozu: balstoties pret priekšējo stiklu, gaišiem matiem vējā plīvojot, slaida gaišmate aicinoši veras viņai vien redzamās sapņainās tālēs. Viss tā kā saskanētu, bet izrādījās, ka tikpat kā neiespējami noturēties kājās.
Varis aplika roku Līvijai ap pleciem, un viņa tūdaļ pievirzījās tuvāk. Tomēr šai saskarē — to puisis nepārprotami juta — nebija ne mazākās erotikas, vienīgi biedriska sildīšanās.
Garām lidoja tumšais krasts ar priežu meža dzegoto sienu un retiem logu blāvumiem. Krāca uzmodinātā upe un bezpalīdzīgā niknumā tricināja kuteri. Varis ieslēdza grozāmo prožektoru. Tā spilgtā roka riņķoja pa upes virsmu, tomēr neko nesataustīja — ne jahtu, ne laivu, ne citu dzīvības pazīmi. Šķita, viņi šajā klajumā ir pilnīgi vieni.
It kā kliedējot šo pamestības jutoņu, viņiem draudzīgi pamirkšķināja kanāla kuģošanas ceļa pirmā sarkanā uguntiņa. Samazinājis ātrumu, Varis iegriezās pa labi. Tagad laivas priekšgals atkal iegrima ūdenī, trauksmainais skrējiens pārvērtās gluži ikdienišķā braucienā. Vairs, nešķita, ka viņi steigtos palīga nelaime nokļuvušam draugam.
— Kaut kur šeit, — teica Varis un noslāpēja motoru.
— Šaujam uz klubu, Vari, es tevi ļoti lūdzu!… Vai tiešām tu nevari griezt atpakaļ?!
Līvijas balsī ieskanējās gandrīz histēriskas notis. Jau pirms Vara viņa bija pamanījusi steķa galā piesieto «Salacu». Buras gan nebija noņemtas, bet nolaistas un kārtīgi saritinātas uz bomja. Netālu melnoja neliela vasarnīca. Neviens logs negai_smoja,_un maz ticams, ka tik siltā naktī slēģi aizdrīvēti kā pretgaisa aizsardzības trauksmē.
— Guļ un septītajā sapnī redz tevi, — sacīja Varis un nez kādēļ tūdaļ nožēloja šo pliekano piezīmi.
Atceļu viņi veica klusēdami. Arī šurp braucot, viņi nebija bilduši ne vārda, bet tā bija cita klusēšana — saskanīga un tuvinoša. Patlaban starp viņiem atradās plaisa, kaut kas svešs un naidīgs, kas liedza saskarties rokām, vienam otru uzlūkot, un jahtklubā Varis pat nepalīdzēja Līvijai izkāpt no laivas. Uzmeta tauvas cilpu pālim un neatskatījies devās pie bufetes.
Kad pienāca Līvija, viņš jau taisījās ieraut pirmo glāzīti.
— Nedusmo, — meitene bilda. — Galu galā Brunis ir mans kapteinis.
Pateica vienīgos vārdus, kas spēja atjaunot pirmītējo draudzību, un iekārtojās blakām.
Pēc tam viņi vēl dejoja, kopā ar pārējiem skandināja jūrnieku dziesmas. Līvija smaidīja un lēkāja, dziedāja skaļāk par citiem, tomēr Varim likās, ka šī jautrība ir samākslota. Un, kad viņš
piedāvājās pavadīt uz pirmo elektrisko vilcienu, meitene tik ātri piekrita, it kā to vien būtu gaidījusi. Stacijā viņš nopirka divas biļetes, vagonā, lai neļautu uzmākties atsalai, nepārtraukti stāstīja par regatēm un saviem ceļojumiem, Rīgā aizveda Līviju līdz pašām mājām.
— Paldies, tu tiešām esi jauks, — atvadoties sacīja meitene un noskūpstīja viņu uz vaiga.
Doties uz mājām negribējās. Dienestā Varis bija iemācījies ne tikai gulēt pie katras izdevības, bet arī veselu diennakti iztikt bez miega. Un viņš nolēma atkal aizbraukt uz jahtklubu.
* * #
Rasma nesagaidīja brāli atpakaļ. No paša sā- » kuma viņai šai ballē kaut kas bija sagājis grīstē, un ej nu tagad sazini, kas vainīgs — pašas pārspīlētās cerības, ka šoreiz gan izdosies pa īstam izlādēties, vai sabiedrība, kurā iekļuvusi? Dārgie radiņi, kurus viņa mīlēja ar visupiedodošu maigumu, senie paziņas, kuru stāstus un asprātības zināja no galvas? Ar katru no tiem Rasma būtu labprāt kopā pavadījusi vakaru pie televizora, pastaigājusies pa pludmali vai pasēdējusi virtuvē pie vēlīnas tējas glāzes, bez kuras Putriņu ģimenē neviens nedevās pie miera. Bet ļaudīs Rasma viņu klātbūtnē nespēja atraisīties.
Tad vecāki aizgāja, un viņa vienā rāvienā iztukšoja šampanieša kausu, it kā steigdamās atgūt nokavēto. Šoreiz tas nelīdzēja, tieši otrādi — uzmācās ne ar ko neattaisnota grūtsirdība, žņaudza tāds kā raudājiens. Labi, ka šai mirklī Aigars
aicināja dejot, citādi viņa būtu aizmukusi. Bet arī pēc ugunīgās rumbas negribējās atgriezties pie galda.
Labu brīdi Rasma klīda pa kluba teritoriju, kur pazina katru krūmu un puķu dobi, redzēja, ka aizbrauc Varis ar Līviju, beidzot apsēdās laipu galā un iegremdēja basās kājas ūdenī. Ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, varēja mēģināt tikt ar sevi skaidrībā. Kāpēc šī dziļā vilšanās? Kavalieru taču netrūka, tas pats Aigars likās tīri simpātisks, pietiktu izrādīt niecīgāko pretimnākšanu, un viņi tagad atrastos kādas jahtas kajītē un skūpstītos līdz… Jā, līdz kam gan? Līdz riebumam vai līdz aizmiršanās brīdim, kad izgaist visi godīgie nodomi, krīt kautrības un tā saucamās tikumības šķēršļi? Bet šo robežu Rasma vairs nevēlējās pārkāpt, neparko nevelējās! Lai ar tādu mīlestību nodarbojas tie, kas dzenas tikai pēc fiziskās baudas un apmierinājuma. Viņa grib mīlēt un likt mīlēta šī vārda vecmodīgajā izpratnē.
Jahtklubā diez vai izdosies sastapt savu teiksmu princi — pārāk aprasti bija parupjie joki un pasvītroti vaļīgās attiecības, ko te uzskatīja par smalko toni. Arī viņa tā uzvedās, kaut gan skaidri apzinājās, ka piespiež sevi tēlot. Bet kur teikts, ka citi netēlo, ka citi nav aizlauzti? Piemēram, Līvija, kura šovakar tik sirsnīgi centās sagrozīt galvu teļīgajam Varim, — vai tad viņa to nedarīja vienīgi aiz aizvainotas patmīlas? Tikai vīrietis varēja neievērot, cik ļoti meiča ilgojas pēc Ratnieka, pat skatienu nenovērsa no durvīm. Un tagad šis stulbenis vēl ved viņu pie iecerētā … Vai Anita, pie kuras saulainā smaida visi pieraduši kā pie jūras elpas? Vai viņa smaida tāpat, kad stāsta meitai
par tēvu, kurš gājis bojā autoavārijā? Kad izlie- pļe kas, ka mīlējusi nelaiķi, nevis padzinuši no mājām
par nepārtrauktu uzdzīvošanu? Un tagad atkal :ul sapinusies ar beigtu cilvēku, kurš jau pēc dažām
ne glāzītēm nēšus jāstutē uz mājām … Lūk, jau sākas kārtējais teātris.
Pa asfaltēto krastmalu tuvojas divi grīļīgi stāvi.
— Kur tu mani velc, Anitiņ? — Vencels vārgi sa pretojās. — Kāpēc ne|auj parunāties ar draugiem?
— Tu nedrīksti vairs dzerti Bori, mīļais, es tevi lūdzu! — Anita purpināja. — Padomā par rītai dienul Atkal būsi pagalam.
— Bet, ja nedzeršu, tad pagalam būšu šonakt.
Un naktī krīzes vienmēr smagākas, tev kā medicīnas frontiniecei tas būtu jāzina ne sliktāk par mani, — ar maniakālu loģiku nepadevās ķirurgs.
— Es daudz ko zinu, tikai nezinu, kā tev palīdzēt, — Anitas balsī jautās asaras.
— Tagad aizmigt nekādi nespēšu. Un bezmiegs ir visu latento slimību katalizators, — Vencels spītīgi turpināja operēt ar profesionāliem argumentiem. — Tāpēc būtu jāiedzer miegazāles. Bet tad man māksies virsū lietuvēns. Pati saproti — alkohols plus barbiturāti… Un mani atkal kārs, liks pie sienas, spundēs gāzes kamerā … Nē, mīļā žēlsirdīgā māsiņ, vienīgais glābiņš — piesūkties līdz nesamaņai un nolūzt kādā tumšā kaktā.
— Un es, Bori, gulēšu tev blakām, — nelokāmi paziņoja Anita. — Kādreiz tu aiz pārpratuma vēl nokļūsi atskurbtuvē, un tad es izdarīšu pašnāvību, nemaz nesmejies.
Kādu bridi viņi klusēja, laikam skūpstījās. Tad Rasma atkal sadzirdēja Anitas balsi:
— Gribi, es braukšu pie tevis? Visu nakti paijāšu un noteikti iemidzināšu, tici mani
— Nedrikst. Mana mammele to nepārdzīvos — ar viņas koronāro artēriju spazmām …
— Tad nāc pie manis!
— Un tava meita? Pamodīsies no manas krākšanas un līdz mūža beigām kausies ar frigiditātes sindromu.
No jauna iestājās klusums, smags un izmisīgs. Un tomēr Anita atrada izeju no bezcerīgā strupceļa.
— Kāpēc tu nevarētu aizvest mani uz mājām ar jahtu? Brunis var, bet tu nevari.
— Tādā bezvējā? Līdz pilsētai? … Pūst sāks tikai pret rītausmu.
— Un tad? — Anita neatlaidās. — Kur tas laiks, kopš neesam divatā burājuši… Atceries, cik labi mums bija Salacgrīvas regatē? Un kajītē taču segu netrūkst…
— Tagad tu beidzot sāc runāt vīra valodu. Bet vienu pudeli zāļu tiesai gan vajadzētu paķert līdzi. — Tik vienkārši Vencels nepadevās.
— Aizskriešu paka], — Anita priecīgi piekrita. — Uzvelc tikmēr buras!
Rasma vēl ilgi sēdēja laipu galā — arī pēc tam, kad «Hipokrata» buras trīsstūris bija izslīdējis no ostas pusgaismas un saplūdis ar apkārtējās tumsas vāliem. Kad viņa apjēdza, ka var arī neatgriezties trokšņainajā zālē, no pleciem novēlās visas šīs garās dienas slogs. Patlaban šķita, ka nemaz nav vērts cīnīties par palikšanu Rīgā, ap kuru īstā dzīve met prāvu līkumu. Jādodas turp, kur jūtas vēl nav nosacītības notrulinātas, kur kaislības neatšķaida degvīnā, kur cilvēki necieš
no psihokompleksiem. Ja būlu iespējams tūlīt braukt, viņa brauktu. Par to Rasma nešaubījās. Un tikpat nešaubīgi apzinājās, ka rīt no rīta mainīs savu lēmumu.
♦ * *
— Beidzot! — Putriņš nopriecājās, kad Varis atvēra dārza vārtiņus, un nolika sānis «Literatū- riņu un Māksliņu», ar kuras palīdzību bija velti cerējis uzlabot garastāvokli. — Ja Cumlaku noslepkavos ostas rajonā, darīšu visu iespējamo, lai vainīgais tiktu attaisnots … Palīdzi izrausties no šī sasodītā guļamkrēsla.
Varis sniedza viņam roku. Grasījās kaut ko teikt, bet, ielūkojies tēva saņurcītajā sejā, sastomījās.
— Ko tu tik drūms, paģirains, vai? — cerību pilns Putriņš apjautājās: beidzot būs iegansts lāpīties.
— Klubā visi tādi drūmi. — Varis tomēr sasparojās. — Direktors lūdza, vai tu nevarētu aizkāpt. Paši netiekam gudri, kas noticis …
— Pietiek laipot, tāpat galva plīst pušu. Runā skaidri un gaiši!
— Tieši tā! Zvejnieki šorīt atvilka «Salacu». Atraduši selgā, apmēram divas jūdzes no krasta. Buras uzvilktas, bet uz borta ne Bruņa, ne Dzintras, vispār nevienas dzīvas dvēseles.
— Varbūt vienkārši norāvusies un pa vējam, pa straumei izpeldējusi jūrā?
— Tur jau tas joks, ka īsi pēc pusnakts biju pie viņu vasarnīcas. Viss piesiets gods godam, buras sarullētas, vai tad tu Brūni nepazīsti? Bet
tagad… Pat aprakstīt nevaru, kā izskatās uz jahtas, tas tev jāredz savām acīm. . — Un ko saka Dzintra?
— Visu rītu mēģinājām sazvanīt, neviens nece] klausuli. Es jau gribēju aizpūst, taču Smits nelaida. Bez tavas ziņas pat baidās zvanīt uz miliciju.
— Nu, to jau būs izdarījuši zvejnieki. Laikam cer uz atlīdzību par jahtas izglābšanu. Un neko tu viņiem nepadarīsi, klubam nāksies bleķot, uz jūras likumus ievēro stingrāk nekā uz zemes.
— Tēti, — Varis zaudēja pacietību, — kā tu vari skaitīt svešu naudu, kad cilvēki pazuduši bez vēsts?!
— Tu man te morāli nelasi, pievāc labāk guļam- krēslu un atnes mašīnas atslēgas! Un nestāsti mātei nekā!
Klubā viņus jau gaidīja. Pat vecais burātājs Artūrs Lapsa, kurš acīmredzot bija nakšņojis uz pašbūvētās jahtas. Tomēr jau paguvis apmainīt pidžamu pret parādes formas tērpu ar izšūto emblēmu uz kreisās krūšu kabatas. Patlaban viņš sēdēja kokpitā un skuvās ar uzvelkamo bārdas dzenamo. Ieraudzījis Putriņu izkāpjam no mašīnas, Lapsa piecēlās, pielika divus pirkstus pie baltās cepures naga un skaļi iesaucās:
— Sumināts, pirmā ranga kapteini! — tādējādi apvienojot gan Putriņa jahtkluba, gan milicijas dienesta pakāpes.
Tad izstiepa roku sveicienam un no jahtas klāja, iesoļoja tieši ūdenī.
Putriņš veikli izmantoja jucekli, lai nokļūtu uz «Salacas» bez pavadības. Jau mājās viņš bija no- jautis, ka lieta nopietna, tomēr nekā tāda nebija paredzējis.
Jahta izskatījās kā pēc jūras laupītāju uzbrukuma. Likās neticami, ka pirms divdesmit četrām stundām viņš te bija rādījis savām sievietēm, kādā spodrībā jāuztur laiva, — visi metāla apkalumi spīdēja un laistījās, kajītē katrs priekšmets atradās savā vietā: buras, rūpīgi salocītas, glabājās priekšējā pīķī, salona plauktiņos pa tvērienam gulēja navigācijas kartes un instrumenti, drēbju un trauku skapjos valdīja priekšzīmīga kārtība. Tagad viss bija izmētāts juku jukām, vietumis pat atrauts pulētais apšuvums, atkailinot korpusa brangas, tilaudas paceltas, koju dermatīna matrači uzplēsti.
Protams, nedrīkstēja izslēgt iespēju, ka arī zvejnieki pielikuši roku šai postažai, gluži tāpat kā ugunsdzēsēji, glābjot māju no sarkanā gaiļa, nodara ar savām ūdens strūklām reizēm tai lielākus bojājumus nekā liesma. Tomēr bija pilnīgi skaidrs — kāds te kaut ko meklējis. Kas un ko?
— Ar to jānodarbojas milicijai, — Putriņš balsī secināja ūn tūdaļ atskatījās, vai tikai kāds nav saklausījis šo kliedzošo muļķību.
Tik ļoti Putriņš šobrīd jutās jahtas kapteiņa un cietēja lomā…
Būtu neprāts fiksēt pirkstu nospiedumus. Kajītē droši vien pabijusi vai puse kluba biedru, nemaz neskaitot zvejniekus. Fotografēt un meklēt aizdomīgas pēdas, kaut vai izdaudzināto diedziņu, kas bieži kā cilpa savijas ap noziedznieka kaklu, varēja arī vēlāk. Vispirms jācenšas noskaidrot, kur palikuši Dzintra Sakāne un Bruno Ratnieks.
…Vasarnīcas teritorija sniedzās līdz pašai ūdens malai. Būvdarbu laikā Dzintra un Bruno dzīvoja uz jahtas, tāpēc varēja izlikt bez bēdīgi slavenās pagaidu būdas, ieguldīt ietaupīto naudu un materiālus mājā, kuru Putriņš vēl atcerējās no sālsmaizes svinībām. Tajā viss šķita kā izgriezts no ārzemju žurnāla — un nevis no daudziem pieejamā Vācijas Demokrātiskās Republikas, bet no Dzintras aizjūras paziņu atsūtītā žurnāla: gan parketa kvadrātplatnes un kamīns viesistabā, gan izrakstītie podiņi un puķainie holandiešu aizkari virtuvē. Tiesa, ar savu smailo jumtu un spraiš- Jotajiem logiem vasarnīca drīzāk iederētos kalnu ainavā, tomēr arī virs zaļganā niedrāja krāšņi iezīmējās tuvo kāpu mastu priedainē.
Māja šķila tukša un pamesta. Putriņu tas neuztrauca — šādu neapdzīvotības atmosfēru izstrā- voja visi mitekļi, kuru saimnieki bija pārvērtušies par savu privāto sasniegumu izstādes kalpotājiem.
Viņš piezvanīja, skaidri saklausīja melodisko kamertoni atbalsojamies vērienīgajā priekšnamā, bet neviens neatsaucās.
— Piespied vēlreiz! Viņu guļamistaba ir otrā stāvā, — mudināja Smits un ņēmās ar dūrēm dauzīt pie durvīm.
Augšā atvērās logs, tajā parādījās Dzintras galva.
— Ak, tie esat jūs, — viņa novilka. — Un es jau domāju, ka Brunis nācis pie prāta.
Pēc brīža viņa iznāca uz lieveņa, tomēr iekšā neaicināja. Ar roku turēdama rīta tērpa izgriezumā iesieto spilgto lakatiņu, Dzintra atslēja muguru pret durvju stenderi un vaicājoši vērās negaidītajos apmeklētājos. Bez kosmētiskā virs- slāņa viņas seja izskatījās novecojusi par kādiem desmit gadiem.
— Kur Ratnieks? — paspruka jahtkluba direktoram.
— To prasiet kādai citai, — Dzintra atteica izdzisušā balsī, tad neizturēja un asi piebilda: — Un vispār — palūgšu uz priekšu manā klātbūtnē nepieminēt viņa vārdu!
— Kas noticis, varbūt paskaidrosi? — sarunas pavedienu pārņēma Putriņš, baidoties, ka tikai Šmits pirms laika neizpļāpā vēl neapstiprinātās baumas par Ratnieka nozušanu.
— Nekas īpašs. Viss notika kā labākajās ārzemju filmās. Uz šķiršanos ieņēmām tnazu konja- ciņu, kopa izpīpējām pēdējo cigareti, tad čs iedzēru miegazāles un viņš aizgāja. Un tagad jūs mani uzbungājāt, — to visu Dzintra pasacīja tik vienaldzīgi, it kā stāstītu par kādas attālas paziņas likstām.
— Uz kurieni viņš nakts vidū varēja doties? Vai tiešām nezini? — Putriņš pratināja.
— Kā tad nezināšu! To zina visi, kurus nav sitis pilnīgs aklums. Uz jahtklubu, protams, kur viņu gaidīja šī… — Dzintra aprāvās un rokām saspieda deniņus. — Man pēc nembutāla galva tāda dulla … Tūlīt uzvārīšu kafiju. Nāciet iekšā, ja nesteidzaties.
Varis jau taisījās tencināt, bet Putriņš pameta ar aci: šādos gadījumos steiga varēja neglābjami samudžināt izmeklēšanu, tā novirzīt no patiesības, ka vēlāk tikai ar lielām pūlēm izdosies salasīt tās lauskas.
Turīgās pirmskara aprindās šo telpu laikam dēvētu par zāli vai viesistabu, tagad, to vienkārši sauc par dzīvojamo istabu, it kā citās iemītnieki nedzīvotu, tikai gulētu. Tā sastāvēja no trim nosacīti atdalītiem sektoriem, kas aizpildīja visu pirmo stāvu. Virtuves sienai, kurā bija iebūvēts savienojuma lodziņš, piekļāvās ēdamistaba, pie pretējās sienas — tāds kā atpūtas stūrītis ar bāriņu, žurnālu galdiņu, dīvānu un ērtiem krēsliem, centrā starp kamīnu un krāsu televizoru bija pietiekami brīvas vietas, lai padejotu vai ietu rotaļās. Iekārta bija pieskaņota mūsdienu snobistiskajai «retro» gaumei — agrākās pulētās mēbeles pārdotas par grašiem un aizstātas ar pseidoantīku bufeti un kumodi, sofu un etažeri. Iespaids tāds kā antikvariātā, bet, ja cilvēkiem patīk un viņi var to atļauties, kāpēc gan ne? Abi pelnīja labi, bērnu nebija. Žēl tikai, ka ar to aprobežojās interešu kopība, — citādi taču nebūtu iziruši divdesmit gadu ilgā kopdzīve.
Lūk, par ko prātuļoja Putriņš, maziem malkiem baudīdams franču konjaku, kuru Dzintra bija pasniegusi kafijas gaidās. Cik maz vajadzīgs diviem cilvēkiem, lai iedomātos sevi par laimīgiem, un tai pašā laikā nepietiek ar visas pasaules bagātībām, lai atdzīvinātu mirušu mīlestību … Uz paģirām Putriņš allaž kļuva sentimentāls, radās nosliece uz salkaniem salīdzinājumiem, ar kuriem viņš centās līdzsvarot savas darba ikdienas skaudrumu.
— Vai tiešām viņš tā teica — paldies par draudzību, sveiks un uz redzi? — Putriņš atjaunoja pārtraukto sarunu, kad Dzintra beidzot bija iekārtojusies šūpuļkrēslā.
— Trāpīgāk nevari Viņš, protams, buldurēja daudz sarežģītāk, visu šo pēdējo nedēļu pūlējās pārliecināt mani, cik laimīga būšu, kad atgūšu brīvību, ka vēl satikšu cilvēku, kurš būšot manas mīlas vērts … It kā tu, Edžu, pats nezinātu, ko vīrieši stāsta sievietei, kuru taisās pamest …
— Un tevi nemaz neinteresē, kāpēc esam atbraukuši?
— Mani it nekas vairs neinteresē. Ja Brunis gribētu atgriezties, viņš iztiktu bez diplomātiskiem pārstāvjiem. Zina, maita, ka jebkurā laikā ņemšu pretī atplestām rokām. — Dzintra pēkšņi iešņukstējās un pieliecās gandrīz pie pašas Putriņa auss. — Vai vari iedomāties, ko es vakar piedāvāju Brunim? Lai turpina satikties ar šo skuķi, lai pārguļ, ja tas viņam sagādā baudu, bet lai tikai neatstāj mani vienu. Un zini, ko viņš atbildēja? Tas neesot godīgi! It kā būtu daudz godīgāk kaut kādas svešas paklīdenes dēļ izpostīt visu, kas starp mums bijis. Tikai tāpēc, ka viņa par dažiem gadiem jaunāka … — Pat šajā uzbudinājumā Dzintra neprecizēja gadu starpību. — Bet jūs gan, zēni, neaizmirstiet mani, atbrauciet, saspēlēsim zolīti, iedzersim pa glāzītei! Viena es šajās četrās sienās vēl sākšu kaukt no izmisuma.
Dzirdētais izsita Putriņu no sliedēm. Vēl vakar viņš nebūtu noticējis, ka Ratnieks spējīgs atstāt Dzintru. Tiesa, viņi pārāk nemīlinājās, neskūpstījās ik pēc brīža, bet kurš laulāts pāris gan to dara publiski? Un tomēr saskanīgi nodzīvo līdz zelta kāzām. No otras puses, vai maz tagad šķiras? Ne tikai jaunie, arī vecāka gadagājuma ļaudis negaidot atskārst, ka viņiem nesaskan.
Pirmītējā trauksme tagad rādījās pavisam citādā gaismā. Droši vien Ratnieks nemaz nav pazudis, bet nolīdis pie savas jaunās sirdsdāmas- Palika vienīgi jautājums par «Salacu». Kā tā varēja bez stūres vīra nok|ūt atklātā jūrā,.kāpēc aplaupīta vai vismaz tik barbariski pārmeklēta? Ļoti ticami, ka ļaundari, gribēdami slēpt nozieguma pēdas, to vienkārši palaiduši pa vējam cerība, ka jahta nogrims. Noteikti jāpārbauda, vai nav izurbts caurums, kas nejauši aizsērējis!
Varis nesaprata, kāpēc tēvs tik ilgi klusē. Iespējams, ka tas ir pratināšanas paņēmiens, tikpat iespējams, ka iemaldījies strupceļā, jo nezināja viņam zināmos faktus. Un dēls nolēma iet tēvam talkā.
— Sakiet, Dzintriņ, — viņš ierunājās, — vai no šejienes var aizbraukt tikai pa upi? Cita ceļa nav?
— Kā nu ne! Domā, mums vienmēr bija mašīna vai motorlaiva? Piecas minūtes līdz autobusa pieturai. Bet bieži vien izdodas pārķert taksīti.
«Malacis, puika!» Putriņš domās uzslavēja dēlu. Redzēdams, ka nav vēja, Ratnieks tātad varēja mēģināt atgriezties jahtklubā caur Rīgu. Tas gan pēc īsta burātāja neizskatās, bet ej nu sazini, kā rīkojas iemīlējies cilvēks. Turklāt — kur teikts, ka viņš pie izredzētās steidzies uz jahtklubu? Tikpat pieļaujami, ka randiņš bija norunāts Rīgā un viņi joprojām atrodas tur.
Šoreiz ieilgušo pauzi pārtrauca Dzintra:
—» Pa ceļakājai, zēni, un šodienai pietiks, man patlaban prāts nemaz nenesas uz bezauglīģu pagātnes cilāšanu, kas bijis, tas izbijis… Jebšu jums kaut kas cits uz sirds? Tad klāstiet vaļā!
— Man tikai viens jautājums, Dzintra, — Putriņš ierunājās. — Kā tu domā, vai uz «Salacas» bija kaut kas tāds, kura dēļ varētu to nolaupīt, izārdīt visu jahtu, pat nosist cilvēku?
— Pirmā dzirdēšana, mēs tur nekad nekā vērtīga neatstājām. Kaut gan … — Dzintra saņēma galvu rokās. — Agrāk man likās, ka zinu par Brūni visu, tagad ne par ko vairs negalvoju. Varbūt viņš glabāja uz «Salacas» mātes briljantus. Cilvēks, kurš spējīgs tik nekrietni krāpt sievieti, kas viņam atdevusi visu — savu jaunību, savu …
— Nevajag vairs par to, Dzintra! — Putriņš piecēlās, jo bija skaidrs, ka viņa taisījās atkal uzlikt dzirdēto plati. — Tu vēl esi jauna un skaista.
Ostā viņi atgriezās nomāktā omā. Garastāvokli neuzlaboja arī bocmaņa ziņojums:
— Bija atbraukusi milicija. Veselu stundu ņēmās pa «Salacu», fotografēja, mērīja, kaut ko pierakstīja. Pēc tam aizzīmogoja kajīti un piekodināja, lai nelien uz klāja. Aprunājās ar dažiem, neviens jau neko nezina, tad pierakstīja Bruņa mātes adresi un aizripoja… Varbūt paliksiet uz pusdienām? Mana kundze aizvakar bija laukos uz cūkas bērēm, uztaisīs kā vecos laikos.
— Karbonāde kā klozetpoda vāks, atminos, Ādolf, kā nu ne! — Putriņš paspieda verā bocmaņa roku. — Bet mūs gaida manējā… Jā, Kārli, kad Ratnieks parādīsies, lai tūlīt piezvana man. Saprati — vispirms man un tikai pēc tam uz milicijas nodaļu.
Vai viņam bija tiesības tā izrīkoties — par to Putriņš prātoja visu atceļu. Iespējams taču, ka priekšnieks neuzskatīs šo lietu par sevišķi svarīgu un nodos izmeklēšanu inspektoram Gorohovam. Varbūt viņš tā pārdzīvo tikai tāpēc, ka iejaukti veci draugi un paziņas, ka nelaime notikusi, tā sakot, paša mājās?
Un tomēr pēc pusdienām izdevās iegrimt tik dziļā miegā, ka viņš pat nedzirdēja telefona zvana uzstājīgos treļļus. Pamodās, vienīgi kad istabā ienāca Rasma.
— Zvanīja Smits, lika tev pateikt, ka Brunis nav nakšņojis pie mātes, nav parādījies arī pie Līvijas… Atceries blondo meiteni, kura visu vakaru lipa Brunim.klāt, bet pēc tam lenca mūsu Vari? Manuprāt, viņš varēja izvēlēties izskatīgāku … Tagad viņa Šmita kabinetā raustās histērijas lēkmē: Brunis teica, Brunis apsolīja, Brunis tā nekad nedarītu… Vai tikai negaida bērnu?…
Putriņš vairs neklausījās meitas komentārus. Tāpat bija skaidrs, ka Ratnieks pazudis bez vēsts.