Ūdens transporta milicijas" nodaļas priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums bija desmit gadu jaunāks par Putriņu un izskatījās kā viņa dēls — garš, slaids, bet mazliet sakumpis, it kā sargātu galvu no dienesta telpu zemajiem griestiem. Brīnums gan, kā tādam spēka vīram .izdevies pirms laika demobilizēties no robežsargu karaspēka. Diemžēl šī brīnuma pamatā bija nopietna mugurkaula trauma.
Kad Putriņš ienāca kabinetā, Linums cēlās pretī — piesardzīgi, plaukstām atspiedies pret galda virsu. Bet sāpes sagādāja tikai atspēriens.
Pārvarējis tā saucamās, starta grūtības, viņš kustējās brīvi un pārsteidzoši veikli.
— Kā pavadījāt atvaļinājumu?
— Paldies, slikti. Laikam tomēr vajadzēja uzklausīt jūsu padomu un augustā kopā ar sievu braukt uz dienvidiem. Četras saulainas dienas…
— Toties tagad laiciņš uz goda. Arī šodien vēl noskaidrosies, ticiet manai mugurai.
— Kā pavēlēsiet uztvert šo aģitāciju? — ar pieaugošām aizdomām jautāja Putriņš.
— Kā draudzīgu aicinājumu pagarināt atpūtu. Paņemiet bezalgas atvaļinājumu, kamēr laiks labs, padzīvojiet vēl kādu nedēļu pa jahtklubu, kur aizvakar ar tik spīdošiem panākumiem esat piedalījies sacensībās. — Bez ironijas Linums neiztika pat visnopietnākajās sarunās. — Pagrozieties starp paziņām, pamēģiniet izprast situāciju. Tur viņi ar jums runās citādi nekā šeit vai ar kādu svešu milicijas darbinieku. Skaidrs?
— Kā diena. Ģenerāļa pirksts?
Linums pamāja ar galvu.
— Kopš kura laika viņam par tādiem atgadījumiem ziņo uz mājām?
— Nav taču ierindas plostotājs, kas nepārrodas no uzdzīves. Ratnieks ir Vissavienības izlases kandidāts, pēc nedēļas viņam jābūt treniņa nometnē. Turklāt ari plosts diezgan nožēlojamā stāvoklī. Pēc ekspertu slēdziena — izvandīts bez jebkādas sistēmas.
— Jā, «Salaca» arī man ir pilnīga mīkla, — piebalsoja Putriņš. — Vai zvejnieki jau nopratināti?
— Gorohovs šorīt aizbrauca. Pavēlēju, lai iepazīstina jūs ar visiem lietas materiāliem. — Linums pasmīnēja. — Cerams, jums nav iebildumu, ka atļāvu viņam traucēt jūs atvaļinājumā?
— Tātad jautājums negrozāmi izlemts…
— Labāka ceļa neredzu. Pēc cik dienām drīkst uzskatīt, ka cilvēks pazudis bez vēsts, kad izsludināt meklēšanu? Jūs to zināt labāk nekā es. Pagaidām mums pat nav likumīga pamata apvienot vienā lietā atgadījumu ar «Salacu» un Bruno Ratnieka nenoskaidroto prombūtni.
— Uzskatiet, ka esat mani pierunājis, kaut gan par panākumiem negalvoju — rieksts var izrādīties cietāks, nekā mums patlaban liekas… Bet ģenerālim, lūdzu, paziņojiet, ka paņēmu kompensāciju par četrām ārpuskārtas dežūrām. Man tāda nojauta, ka bezalgas atvaļinājumu lūgšu viņam pēc tam.
* * *
Pirms došanās uz jahtklubu Putriņš iegriezās mājās — gribējās netraucēti padomāt, nospraust rīcības plānu. Pabūt vienam neizdevās. Viņa iemīļotajā vietā zem kastaņkoka guļamkrēslā sēdēja Varis un, tāpat kā viņš vakar, žāvādamies lasīja «Literatūriņu un Māksliņu».
— Kas jauns pasaulē?
— «Hipokrats» joprojām nav atgriezies. Bet ostas žurnālā nav pat atzīmes par iziešanu.
— Par to man maza bēda. Boriss, paldies dievam, nav nekāds čempions, šo putnu biedekli varēja nolaupīt vienīgi Anita.
Uz atvērto durvju sliekšņa gulēja melnais vilku sugas suns Combe. Atvēra kreiso aci, ar laisku astes vēzienu sveica saimnieku un atkal laidas snaudienā.
«Jā, draudziņ, ari tu esi vecs un slinks kļuvis. Kādreiz aiz sajūsmas gāzi mani gandrīz no kājām nost,» Putriņš, garām ejot, nodomāja, tomēr vispārināti neizvērsa filozofiju par dzīves skrējienu pretī nebūtībai.
Savā istabā viņš tūdaļ ieslēdza radiouztvērēju. Atšķirībā no citiem cilvēkiem Putriņš klausījās mūziku nevis tad, kad atpūtās, bet kad strādāja", tādā veidā radot trokšņu aizkaru, kas norobežoja no apkārtējās pasaules. It kā izaicinājumu mezdams, viņš deva priekšroku raidījumam «mūzika darba pārtraukumā», un, jo melodijas pazīstamākas, jo labāk — tās aizplūda gar ausīm kā strautiņa vienmuļā burbuļošana vai meža nomierinošā žūža. Viņš uztrūkās tikai tajos brīžos, kad atskaņojums aprāvās.
Kas vainīgs? Sim katra izmeklēšanas procesa galvenajam jautājumam Putriņš šoreiz gribēja tuvoties no otras puses. Ne velti kriminālistikas zinātnē dzimusi jauna nozare — viktimoloģija, latviski sakot, upuru pētīšana. Nereti taču izrādījās, ka upuris praktiski pats izprovocējis pret viņu pastrādāto noziegumu. Piemēri sniedzās no sīkā huligānisma līdz slepkavībai, no spekulācijas līdz izvarošanai. Pasaki, kāds ir tavs upuris, un es pateikšu, kāds esi tu …
Kāds tad patiesībā ir izdaudzinātais burāšanas čempions Bruno Ratnieks?
Pulkvedis Putriņš salika rokas aiz muguras un ņēmās nesteidzīgiem soļiem mērot istabu, pūloties atcerēties visu, ko zināja par savu jaunības
dienu biedru. Un atmiņā cita pēc citas atausa pagātnes ainas.
65
…Tajā 1954. gada vasarā Putriņš ne par ko daudz neprātoja. Viņš bija laimīgs — iemīlējies dzīvē, iemīlējies Regīnā. Pat sievasmāte, kura at- drāzās no Ventspils, tikko vīra kuģis izgāja tālākā reisā, likās tīri ciešama vecīte. Vecīte … Viņa toreiz laikam bija jaunāka nekā Regīna šodien. Bet tur jau tas āķis, ka Putriņš tālāk par savu degungalu neredzēja un dzīvoja sev, tikai sev. Pēc visiem tiem gadiem provinciālajā Sverīnā, kur pat brīvdienās negribējās iziet no kazarmām, viņš Rīgā jutās kā septītajās debesīs: naudas ne saskaitīt, kabatā darba norīkojums uz miliciju, kur solīja saglabāt armijas dienesta pakāpi, priekšā triju mēnešu atvaļinājums un pie debesīm tāda dāsna saule, par kādu tagad neviens pat sapņot neuzdrošinājās. Un nu viņam liktenis vēl bija piespēlējis matrozi… Pats nesen nokārtojis jahtas vadītāja pārbaudījumus, un nu jau kapteinis ar savu padoto, kuru varēja izrīkot un tēvišķi pamācīt: «Brūni, neaizmirsti izžaut buras un nomazgāt klāju! Mēs tevi gaidām restorānā, pasūtīsim to pašu, ko sev…» — «Brūni, vai tu rīt pēcpusdienā esi brīvs? Būtu labi, ja tu jau pirms četriem uztakelētu laivu, mums būs draugu kompānija…»— «Brūni, starp trešo un ceturto brangu ir tāda neliela sūce, vai tad neredzi? Vajadzētu uzcelt kuģi uz slipa un aizdrīvēt. Kā tu domā — viens tiksi galā?» Vai arī: «Brūni, ko tu gaidi, fiksi uz priekšu — foks aizķēries. Ja iekritīsi upē, neraus- ties — izzvejosim …» — «Brūni, ūdenī! Nē, labāk uzrāpies mastā un nokantē jahtu, varbūt pati noņemsies no sēkļa …» — «Nesien skotiņu klāt,
B - 1685
paregulē ar rokām! Kad tu beidzot iemācīsies just vēju? …»
Un Bruno skrēja, rāpās, ar kedām lēca ūdenī un stūma jahtu, darīja, ko spēja, lai tikai kapteinis būtu apmierināts un neaizdzītu viņu no jahtas. Protams, viņš baidījās no visa — no dziļuma, jo neprata peldēt, no augstuma, jo reiba galva, no tā, ka jahta var apgāzties, piesmelties sabangotajā jūrā un noiet dibenā, ka masts var salūzt un uzkrist uz galvas, ka buras var pārplīst un tad • viņiem vairs neredzēt krastu. Visvairāk viņš baidījās izrādīt savas bailes… Vienīgi no darba Bruno nekad nebaidījās, pie tā viņš bija pieradis jau dzimtajā pusē, kur auga bez tēva.
Putriņš to visu nezināja vai nevēlējās zināt. Viņam pat neienāca prātā apvaicāties, no kā puisis pārtiek, kur apmeties. Izbraukumos cienāja ar Zandburgas ceptajiem pīrāgiem un maizi, krastā pie katras izdevības izmaksāja vakariņas, bet citādi nelikās ne zinis. Būtu nepieciešamība, Bruno pats palūgtu naudu, redzēja taču, ka Putriņa ģimenē to nežēloja. Tā viņš sevi mierināja un vairs pie šīs domas neatgriezās. Šaubas uzmācās tikai tajā naktī, kad viņš bija pārsteidzis puisi uz jahtas, kur tas gulēja, ieracies burās. Uz «Nāras» pat īstas kajītes nebija, vienīgi tāda kā nojume, kas sargāja no viļņu un lietus šļakatām. Tomēr arī tad Putriņš nevēlējās iedziļināties lietas būtībā. Ieteica tādās reizēs iekārtoties uz «Medūzas», kur ir visas ērtības, bet pat aizmirsa ieminēties Dzintrai, lai nepadzen Bruno. Tik laimīgs un bezrūpīgs tai vasarā bija Putriņš!
. . . Bruno Ratnieks tai vasarā bija visnelaimīgākais cilvēks jahtklubā. Līdz šim viņš vienmēr
bija rīkojies tā, kā vēlējās māte, vislabākais un vienīgais tuvais cilvēks pasaulē. Tēvu viņš atcerējās tikai miglaini. Sīkā ciema bodīte nespēja uzturēt ģimeni, tāpēc Visvaldis Ratnieks bija spiests doties peļņas meklējumos. Karam sākoties, šīs prombūtnes ieilga, toties kļuva ienesīgākas — pat bagātie saimniekbērni nevarēja lepoties ar tādām rotaļlietām, kādas Brunirn pārveda tēvs. Bet māte neļāva ar tām spēlēties. «Mums svešu mantiņu nevajag,» viņa sacīja un izmisīgi raudāja, «tev vairs nav tēva, dēliņ.» Tomēr pēc mēneša tēvs, ģērbies neizprotamā formas tērpā, atbrauca vēlreiz, sameta drēbes čemodānā un uz visiem laikiem nozuda no viņa dzīves. Daudz vēlāk, kad Bruno jau gāja skolā, māte ieminējās, ka tēvu nošāvuši partizāni, bet par to lai klasē nestāstot vis, kam patiesība jāzinā*, tie tāpat esot lietas kursā un, lūk, atļāvuši viņai strādāt kolhoza veikalā … Laiki bija grūti, taču viņi nekad neizjūta trūkumu, un arī Rīgā, kur Bruno mācījās par zobu tehniķi, regulāri pienāca mātes naudas sūtījumi. Pareizāk sakot, pienāca regulāri līdz tai dienai, kad pastnieces vietā pie viņa durvīm pieklauvēja noraudājusies radiniece un pavēstīja, ka māte apcietināta. Veikalā atklāts iztrūkums, un visiem trim darbiniekiem būšot jāstājas tiesas priekšā. Vadītājs un prečzinis jau esot atlīdzinājuši valstij savu daļu, bet mātei mājās neesot ne kapeikas, un viņa nezinot, kur aizņemties.
— Daudz? — Bruno jautāja.
— Ļoti. — Un Amālijas tante caur asarām minēja naudas summu.
Bruno jau pietiekami ilgi dzīvoja pilsētā, lai saprastu, ka tikai lauku sievas varēja uzskatīt šos
tūkstošus par pārmērīgi augstu summu. Bet no tā vieglāk nekļuva. Viņš taču apzinājās, ka negriezīsies pēc palīdzības pie Putriņa — pat ja no tā būtu atkarīga paša brīvība. Nevis naudas dēj — to «Nāras» kapteinis nežēlos. Iedos un pēc tam padzīs no jahtas valsts līdzekļu izšķērdētājas dēlu. Vai tad citādi drīkst rīkoties nākamais Iekšlietu ministrijas darbinieks? Un no tā Bruno baiļojās visvairak, jo nu vairs nespēja iztēloties dzīvi bez burāšanas sporta, bez jūras un vēja, bez lielā gandarījuma, ko sniedza spēkošanās ar dabas stihiju.
Kur vēl meklēt padomu? Viņam pat nebija naudas, lai aizbrauktu uz mājāin un aprunātos ar kolhoza priekšsēdētāju, ar kaimiņiem. Cerēdams kaut mazliet atvieglot sirdi, Bruno izsūdzēja savas bēdas Rūdolfam Jēk'absonain, darbnīcas vecākajam zobu tehniķim, kurš mācīja jaunajai maiņai četrdesmit gados uzkrātās darba iemaņas.
— Ja tik vien tās nelaimes… Naudu vari saņemt jebkurā laikā, vislabāk pēc pusdienas pārtraukuma, tādu summu es līdzi nenēsāju. — Jē- kabsons domīgi pakasīja pakausi. — Bet vai ar to būs līdzēts? Varbūt prātīgāk to kādam iesmērēt, nevis iemaksāt valsts kasē?… No tevis neviens neņems, vajadzēs atrast starpnieku … Jāpazondē uz vietas, vai kāda no turienes priekšniecības sievām netīko pēc zelta rokassprādzes… No otras puses, stiept garumā nedrīkst… Es tev ieteiktu, puis, — nepārsteidzies, bet nenogūli īsto brīdi, aprunājies vispirms ar kādu gudru cilvēku, — pamanījis, ka Bruno kļūst arvien skumīgāks, viņš piebilda: — Tikai nedomā, ka izvairos. Naudu es tev atnesīšu pēc dažām stundām, kapā līdzi taču neņemšu.
— Un kā es jums atdošu? — jautāja Bruno, jau iepriekš zinādams, ka piekritīs visfem noteikumiem.
— Atstrādāsi. — Jēkabsons nevērīgi atmeta ar roku. — Es taču neprasu tev parādzīmi. Un vispār pēdējais laiks nostāties ar abām kājām uz zemes. Jebšu tu taisies dzīvot no savas algas? Tad vajadzēja mācīties par akadēmiķi, nevis par zobu tehniķi…
Bruno nekad nebija domājis, ka tikšanās ar māti būs tik mokoša. Telpā nebija ne stiepju pinuma, ne režģu, kādi redzēti neskaitāmās filmās, pat milicis, kas sļāvēja pie loga, netraucēja sarunāties. Nepārvaramu sienu starp viņiem bija uzcēlusi mātes neizprotamā stūrgalvība.
— Nedari to, dēliņ! — viņa katra vārda galā atkārtoja. — Lai maksā tie, kuri iedzīvojušies uz mana rēķina. Un nekur vairs neej! Atdod naudu, manis dēļ tu nedrīksti apkrauties ar parādiem. Es neesmu vainīga, neesmu zagle, tu taču tici savai mātei, vai ne, Brūni?…. Bet, ja man grib piesiet tava tēva grēkus, uzgrūst visu uz nelaimīgās atraitnes galvas, tad nekādi tūkstoši neglābs. Tūlīt brauc atpakaļ mācīties, es nekad sev nepiedošu, ja manis dēļ arī tu cietīsi vai aptraipīsi savu sirdsapziņu …
Un tomēr Bruno taisnā ceļā devās uz kolhoza grāmatvedību un iemaksāja atvesto naudu. Līdzēs vai nelīdzēs, vismaz sirdsapziņa nebūs aptraipīta.
Ratnieka iejaukšanās līdzēja tikai daļēji. Tiesas spriedumā viņa rīcību kvalificēja gandrīz kā vainas atzīšanu, tomēr uzskatīja par iemeslu atturēties no īpašuma atsavināšanas — it kā vecās mēbeles un novalkātās drēbes būtu šo tūkstošu vērtas. Māti sodīja ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem.
Savā istabā Bruno neatgriezās. Pat pieticīgākā gultas viela maksātu naudu, uz jahtas toties varēja pārgulēt par velti. Turklāt šeit nevienam nebūs nekādas daļas, kāpēc viņš ceļas ar pirmajiem gaiļiem, kur tik agri dodas. Darbs gan nenesa cerētos augļus, tomēr bija izdevīgs ar savu laika iedalījumu, kas atstāja brīvu dienu un vakaru.
Pirmais pārmaiņas Ratnieka izskatā ievēroja Jē- kabsons.
— Ko tu pēdējā laikā tāds ne cepts, ne vārīts? Mātei no taviem pārdzīvojumiem labāk nepaliks, bet pats tā ilgi neizturēsi un vēl noliksi karoti.
— Rīt atdošu jums pirmos divus simtniekus, — Bruno atbildēja pavisam nevietā, it kā šādi attaisnodams savu izskatu. — Un mēneša beigās — vēl divus.
— Vecais Jēkabsons tev nazi pie rīkles neliek. — Zobu tehniķis pašūpoja sirmo galvu. — Vai drīkst zināt, kur tu pelni tādus miljonus? Pa naktīm preču stacijā vai kā iekšā laidējs krogā? Stāvēt ar cepuri rokā pie baznīcas tagad laikam neatmaksājas …
— Strādāju Jūrmalas attīrīšanas kantorī, — puisim paspruka.
— Par šinderi? Arī nav slikti. — Jēkabsona balss kļuva arvien dzēlīgāka. — Un cik, ja tas nav amata noslēpums, dārziņu īpašnieki tev maksā par šķidru mēslu kravu?
— Mūs, iesācējus, pie atejām pat tuvumā nelaiž, — Bruno neslēpa savu sarūgtinājumu.
— Mana mašīna strādā ar atkritumu konteineriem. Un arī tikai līdz sezonas beigām. Kad aizbrauks vasarnieki, mani atbrīvos no darba.
— Bet no šejienes es tevi iztriekšu šodien pat, — sarkans no smacējošām dusmām kliedza
'Jēkabsons. — Vispirms rakājies pa sūdiem, tad ar tām pašām rokām ķeries klāt protēzēm! Ieskaiti par mikrobiem esi nolicis? — Tagad viņš vairs nekliedza, bet klusi šņāca. — Tava laime, ka esi man naudu parādā un tāpēc dubulti dārgs. Tūlīt pat ej un pieraksties pie ārsta!
— Uz sanitāro pārbaudi? — nedroši pārvaicāja Bruno.
— Kas tur vēl daudz ko pārbaudīt, tāpat sūdos līdz ausīm, — mēdīja Jēkabsons. — Pie stomatologa! Sen jau vajadzēja, tad tu būtu izdarījis par vienu muļķību mazāk.
— Bet man nekas nesāp. Neviens zobs nav caurs, — joprojām nesaprata Bruno.
— Jo labāk! Pasaki Mirdzai, ka es palūdzu izrakstīt divus tiltus. Ja pases nav līdzi, noformēsi rīt.
— Tas taču …
— Nebaidies, zobus tev ārā neraus, — Jēkabsons bija atguvis garīgo līdzsvaru un atkal runāja savā ierastajā draudzīgajā manierē. — Bet citādi tev taisnība — tā ir krāpšana. Taču godīgi tagad pat ar gāzēto ūdentiņu netirgo. Vai vēl kaut kas būtu neskaidrs?
— Jūs pats teicāt, ka mums ir stingrs zelta limits, daudziem slimniekiem neiznākot.
— Apsveicu! Tu esi trāpījis naglai uz galvas. Deficīts — lūk, mūsu zelta bedre. Ja nebūtu deficīta, to vajadzētu radīt mākslīgi . . .Daži žņaudzas, kad jāpārmaksā par uzvalka šūšanu vai jāpasūta zābaki privātam kurpniekam, bet, kad runa par dārgo veselību, visi ver maku vaļā. Kur nu vēl tie, kuriem priekšējie zelta kronīši ir modes un prestiža jautājums. Liek pat uzmaukt uz pilnīgi veseliem zobiem — protams, par attiecīgu cenu,— redzēdams, ka Bruno vēl svārstās, Jēkabsons piebilda: — Interesanti, kā tu biji iedomājies nolīdzināt parādu?
«Mirušās dvēseles» nebija vienīgais Jēkabsona virspeļņas paņēmiens. Par to Bruno pārliecinājās, kad kjuva par meistara uzticības personu. Un vēl vienu patiesību viņš pamazām izdibināja — rublis nebūt neplūst makā tik viegli, kā bija licies pēc nostāstiem par spekulantu ienākumiem. Jēkabsons strādāja daudz, arī mājās, kurp reizēm aicināja talkā Ratnieku. Bija «kreisie» remonti un pasūtījumi, darbi no atnestā materiāla, piemaksas par steidzamu izpildi. Daži izvēlīgākie klienti nemaz neuzticējās dentistam un nāca tieši pie Jēkabsona. Bija par mata tiesu nenoregulēti svari, bija slīpēšanas un kausēšanas koeficienti, kurus īsti lietpratēji allaž iztulkoja savā labā, bija smalki izstrādātās iespējas pazemināt zelta provi, kuras ļāva uzkrāt tīri vai neizsmeļamas rezerves. Bija simt un viena kombinācija, starp tām arī tādas, kuras Ratniekam neizpauda un risināja aiz slēgtām durvīm.
— Ja strādā ar zeltu, tad jābūt vai nu absolūtam kretīnam, vai mūsdienu Fēliksam Dzeržin- skim, lai pirkstiem nepieliptu ne graudiņš, ne puteklītis, — Jēkabsons mēdza sludināt. — Nemaz nav jāmeklē izdevība nopelnīt, tā pati atradīs tevi.
Bruno, kurš tolaik jau dzīvoja pie Dzintras, neuzskatīja sevi par sevišķi slīpētu un tāpēc nekad neko nemeklēja. Viņš pilnīgi samierinājās ar procentiem, kurus katru mēnesi atvēlēja Jēkabsons. Pietika, lai sūtītu paciņas mātei, lai liktu pamatus vasarnīcas būvei.
Un tad kādu dienu Rūdolfu Jēkabsonu viņa dzīvoklī atrada zvērīgi noslepkavotu …
Putriņš labi atcerējas šo lietu — pirmo slepkavību, kuru vajadzēja patstāvīgi izmeklēt. Tā vienlaikus bija arī praktiskā iepazīšanās ar vikti- moloģiju, viņa šodienas jājamo zirdziņu. Lai saprastu, kas varējis pastrādāt šo noziegumu, vajadzēja vispirms sīki izpētīt upura personību.
Ratnieks vaļsirdīgi izklāstīja visu, ko zināja, nesaudzējot nedz nelaiķa piemiņu, nedz arī sevi. Turklāt Bruno vēl nebija pilngadīgs, tāpēc pret viņu nolēma neierosināt krimināllietu.
Nākamreiz Bruno ieradās Putriņa dienesta kabinetā bez izsaukuma — kā pie vecākā biedra un tajā pašā laikā kā pie amatpersonas, citādi viņš taču būtu varējis uzsākt sarunu arī jahtklubā, kur abi tikās gandrīz katru vakaru. Bija atgriezusies māte un ar visu iedzīvi pārcēlusies uz Rīgu. Pats par sevi šis notikums iepriecināja. Biedēja pārmaiņas viņas raksturā un uzskatos. Nekur nestrādāja, bet no dēla naudu neņēma. Un tomēr rekordlaikā bija dabūjusi atsevišķu dzīvokli, simtniekus tērēja neskaitīdama. Vai Putriņš nevarot palīdzēt viņai iekārtoties darbā, vismaz dot padomu, kā reaģēt uz mātes neizskaidrojamajām dīvainībām.
…Vai Jēkabsona traģiskais gals bija pārbiedējis Bruno Ratnieku? Diez vai. Šajā vecumā jaunieši, protams, teorētiski apzinās, ka ari viņiem
kādreiz būs jāmirst, tomēr netic, ka tas notiks kaut cik aptveramā nākotnē. Tādam pieņēmumam pretojas katrā veselīgā organismā mītošais optimisms. Nevar taču dzīvoti ar domu par nāvi. Bet tuva cilvēka aiziešana allaž liek pārvērtēt ierastās vērtības. Vai bija vērts rauties melnās miesās un paslēptuvē krāt naudu, kuru Jēkabsons pat neuzdrošinājās atklāti tērēt, lai nepievērstu sev skauģu uzmanību? Vai bija vērts kombinēt, dot kuku|us, lai nemodinātu aizdomas? No kontroles . un revīzijas izdevās izvairīties, bet… Vecā zobu tehniķa bērēs Bruno redzēja tikai ģimenes locekļus un dažus darba kolēģus. Maz ticams, ka Jēkabso- nam nebija nekādu draugu, droši vien tie nodarbojās ar līdzīgām mahinācijām un tagad baidījās lieki pīties pa kājām… Nē, visi šie pūliņi neatmaksājās, viņš izvēlēsies citu ceļu. Un Bruno nolēma iestāties institūtā, soli pa solim izmācīties par protēzistu, kurš zina itin visus profesijas noslēpumus.
Dzintra uzņēma šo lēmumu ar dalītām jūtām. No vienas puses, tas ievērojami ieildzinās būvdarbus, — naudas bads viņu īpaši nemulsināja, gan pati saraus kādas virsstundas un paņems klientus uz mājām, bet kurš tad cels vasarnīcu, ja Bruno caurām dienām skolosies, zubrīs ķīmiju vai latīņu valodu? No otras puses, vilināja izredzes ar laiku pārtapt par doktora kundzi — tobrīd vēl bija cerības, ka Ratnieks apņems viņu par likumīgu sievu.
Māte toties bija stāvā sajūsmā.
— Pareizi, dēliņ, abi sāksim jaunu dzīvil Un nebēdā, tev nekā netrūks — es parūpēšos, lai pietiktu naudas i priekš mācībām, i priekš atpūtas.
Tikai no darba gan ej prom un no šis drausmīgās sievietes, kas izsūc tavus pēdējos spēkus, vai tad maz smuku meiteņu pasaulē?
Māti nevarēja ne pazīt. Ne miņas vairs no klusās lauku sieviņas, kura jau trīsdesmit piecu gadu vecumā bija uzskatījusi, ka viss mūža gājums aiz muguras, — pavisam citāda, dzīvot, pareizāk sakot, uzdzīvot kāra Emīlija Ratniece bija pārbraukusi no cietuma.
Pirmajā dienā māte tikai raudāja, bez mitas atkārtoja, ka sabojājusi dēlam visu dzīvi, viņai atlicis viens vienīgs mērķis — dzēst šo nenomaksājamo parādu. Beigu beigās Bruno sadusmojās un devās atpakaļ pie Dzintras, pat neapvaicājies, kāpēc māte metusi līkumu līdz kolhozam un zaudējusi gandrīz veselu nedēļu, nevis devusies tiešā ceļā pie sava mīļbērniņa, pēc kura tā Ilgojusies.
Nākamajā dienā Emīlija Ratniece runāja pavisam citu valodu:
— Tagad mani neviens ap pirkstu neaptīs. Tur sēdēja tādi bābieši, kas visus likumus zina labāk par galveno prokuroru, viena pa šiem trim gadiem tikai piecas dienas darbā izgāja — vienmēr trumpoja ar pareizo paragrāfu … Vienīgais upurjērs bija tava māmuļa, vienīgā, kurai vainas ne tik, cik melns aiz naga. Bet domā — pārējās ilgāk tupēja? Maldies, tos pašus trīs gadiņus. Iziet uz vaļas un pēc tam dzīvo kā nieres pa taukiem — vienai skanošais zemē ierakts, otrai uz sveša vārda noguldīts. Slīpētākās sapirkušās dārglietas un nodevušas glabāšanā, tās pat ar naudas reformu nav neko zaudējušas. Un — paldies viņām — arī es nu būšu izmācīta, tīģerim rīklē galvu vairs nebāzīšu vis. Domā, es pa tukšo uz to mūsu kolhozu aizkleberēju — lai paskatītos uz dzimto mēslaini? Maldies! Aizgāju pie veikalveža sievas, pasveicināju no uzticamā mūža drauga — viņai taču ne jausmas, ka sēdējām dažādās pasaules malās. Lai atdod manu tiesu, ja grib savējo atpakaļ sagaidīt, citādi es šim vēl dažus gadiņus piešūšu. Un, ko domā, pastenēja, pavaidēja, bet izvilka no aizkrāsnes. Tā ka vari būt mierīgs — tavi tūkstoši nesuši augļu augļus. Būs mums jumts virs galvas, mīksts spilvens zem auss un ko iztikt pirmos mēnešus. Vēl es tur sarunāju ar kaimiņienēm, ka viņas man sūtīs preci, ko andelēt tirgū. Vasarā — sviestiņu, biezpienu ar krējumu, var arī agrīnos pampaļus, zemenes jau mūsu pusē neaudzē, ziemā — speķīti, kāpostus, sīpolus, kādu skābu gurķīti. Kolhoza šoferītis par pāris polšiem ar mieru atvest… Badā nenomirsim.
Patiešām — mātes veikals zēla. Viņa ātri apjēdza, ka ar dārzeņiem iespējams nopelnīt kapeikas, ar gaļas un piena produktiem — dažus rubļus. Daudz izdevīgāk vairumā uzpirkt un pēc tam mazumā pārdot rūpniecības preces. Ar vietējiem ražojumiem Ratniece nesmērēja rokas — tie varēja izrādīties zagti vai citādi noblēdīti. Tirgū viņa sadraudzējās ar mazāk apsviedīgām tantiņām, kas pārdeva sēnes, brūklenes, visādas kumeļpēdas, liepziedus. Vientuļas, protams, visi radi tālu pasaulē aizklīduši, paldies dievam, ka dzīvi un veseli, reizumis pat pa paciņai atsūta. Bet ko viņai vecumdienās ar tām spicām kurpēm un raibām štā- tēm uzsākt? Vakar uzvilkusi tādus lindrakus, pat kaķis vairs negribējis pazīt, ne pa kam nesēdējis klēpī. Un pareizi darījis — nav jau no vilnas, pret kuru var pasildīt muguriņu, bet kaut kāds elles izgudrojums no gāzes, akmeņoglēm vai sveķiem, tā zinājis stāstīt kaimiņš, kuram visu to sūtījumu iegrūdusi par steru malkas. Jā, sarunāts, nākošo paku viņa noteikti atstieps uz tirgu, kurš pirmais prasa, tam pirmā solīšana, savi ļaudis taču, jau kuru mēnesi plecy pie pleca tirgojot…
Pamazām tādu. piegādātāju saradās daudz, un Emīlija Ratniece uz tirgu vairs negāja. Rītos uz viņas dzīvokli nāca pārdevējas, pēcpusdienā un vakarā — pircēji. Dažām vecenītēm viņa pat palīdzēja sacerēt atbildes vēstules, kurās prata iepīt kādu sevišķu pasūtījumu ar fasonu, krāsu toni un izmēriem. Pazinēju aprindās jau sāka mēļot, ka Emīlijas madāmas salonā var iegādāties modes preces katrai gaumei, tiesa, mazliet dārgāk nekā komisijas veikalā, toties ar kvalitātes garantiju un laipnu apkalpošanu, kurā ietilpa tasīte šķīstošās kafijas un piparmētras cigarete «Salem».
Sis tas piemērots gadījās arī Brunim, kurš gan nosodīja mātes spekulācijas, tomēr neapsmādēja viņas sadabūtos jahtas apavus «Adidas», vējja- kas, audekla bikses un švītīgo kapteiņa žaketi. Jā, Emīlija Ratniece visādi atbalstīja dēla aizraušanos ar burāšanas sportu, kas likās smalkāks vēl par tenisu. Ja būtu iespējams, viņa izrakstītu no ārzemēm pat jahtu, ar kuru Bruno paceltos slavas kalngalos.
Bruno pilnīgi iztika arī bez mātes materiālā atspaida. Kaut kāda sestā maņa, ne ar ko neizskaidrojama iedzimtā intuīcija ļāva allaž izvēlēties izdevīgāko kursu, just straumes un vēju, kā bija mācījis Putriņš. Apvienotas ar atjautību un neatlaidību, treniņos uzkrāto pieredzi un rūdījumu, šīs īpašības palīdzēja izcīnīt uzvaru pēc uzvaras, un, kad jahtklubs saņēma jaunu inventāru, ātrāko jahtu vienbalsīgi piešķīra uzlecošajai zvaigznei Ratniekam.
Pie mātes viņš iegriezās samērā reti. Vienreiz pārliecinājies, ka dēlam atvēlētā tahta var izrādīties aizņemta, Bruno vakaros nekad nenāca bez iepriekšēja telefona zvana. Tā nebija greizsirdība, kur nu! Drīzāk prieks par to, ka māte beidzot atradusi sev laimi, ko pieaugušā dēla bieži apciemojumi var vienīgi izjaukt. Turklāt dzīvoklī gandrīz vienmēr apgrozījās cilvēki, kas atgādināja nelaiķi Jēkabsonu un pagātni, kuru nemaz vairs negribējās atcerēties …
Kāpēc Putriņš toreiz neiejaucās? Uzrakt kādu formālu likuma pārkāpumu būtu viņa un Ratnieka draudzības necienīgi, bet bez tā trūka legāla pamata — ne velti Emīlija Ratniece bija lielījusies, ka tagad apbruņota ar paragrāfu zināšanām. Laiku pa laikam arī viņa saņēma pakas, par kurām kārtīgi maksāja muitas nodokli. Pamēģini nu pierādīt, ka viņa pārdod nevis savas, bet svešas mantas. Inkriminēt parazītisku dzīves veidu tāpat neizdotos, jo pēdējā laikā .ģimenes galva un apgādnieks skaitījās restaurācijas darbnīcas laba- kais speciālists un visai cienījams amatnieks — galdnieks Leonīds Zandbergs.
Kavēdamies atmiņās, Putriņš apstājās pie telefona un gandrīz mehāniski uzgrieza Ratnieces numuru. Otrajā galā tūlīt atsaucās vīrieša balss. Bet tas nebija Bruno, drīzāk viņa jauntēvs. Tikai pēc krietna brīža klausuli paņēma Emīlija.
— Piedodiet, ja atrāvu jūs no svarīgām darīšanām … Gribēju uzzināt, vai Brunis nav parādījies pie jums… Runā Putriņš no jahtkluba.
— Nelejiet čugunu, Putriņt Nevis no jahtkluba, bet no milicijas. Un nav ko izlikties, it kā jūs nezinātu, kur viņš ganās … Ja jums vajadzīgs iegansts, lai pārmeklētu manu būdu, nekautrējieties, nāciet katrā laikā, es jums kratīšanas orderi neprasīšu. Un izbeidziet šito zvanīšanu, te nav nekāds izziņu birojs!
— Emīlijas biedre, lieta ir nopietnāka, nekā jūs domājat, — ātri nobēra Putriņš, baidīdamies, ka tikai viņa nepārtrauc sarunu. — Jau otro dienu nekur nevaram atrast jūsu dēlu. Vai viņš neteica, ka taisās kaut kur aizbraukt? Varbūt jums ir kāda nojauta, kur var sameklēt viņu?
— Te nav ko nojaust, es sen to pareģoju. Un viņam ne vienreiz vien sacīju: «Ar to sieveni tu labu galu neņemsi, pirms laika stāvus iedzīs tevi kapā.» — Negaidot viņas intonācijas kļuva griezīgas. — Nepietiek ar to, ka viņa man atņēmusi bērnu, tagad vēl nožmiegusi! Putriņ, dariet kaut ko, dieva dēļ, nezaudējiet laiku, glābiet manu vienīgo lolojumu!
Putriņš nolika klausuli. Pēc sarunām ar Dzintru un Ratnieci viņš gandrīz vai baidījās iepazīties ar Līviju Traumani, uzklausīt vēl vienas histēriskas bābas vaimanas. Baiga neraža tam Brunim ar sievišķiem, viena dullāka par otru. Viņš gan to ilgi neizturētu… Un tad Putriņām pēkšņi atausa gaisma — un ja nu Bruno tā sapiņķējies, ka vienīgo glābiņu saskatījis bēgšanā? Vienkārši ņēmis un aizlaidies — pusceļā starp Dzintru un Līviju … Vai maz viņam draugu plašajā dzimtenē?
Aizbraucis uz Tallinu vai uz Melno jūru, un lai pašas kārto savstarpējos rēķinus … Jāpārbauda, vai viņš varēja pagūt uz Tallinas vilcienu, vai naktī iet kāda lidmašīna uz Odesu, uz citu dienvidu ostas pilsētu. Jāpiezvana Gorohovam, lai tas stājas sakarā ar attiecīgajiem jahtklubiem, nekur citur Ratnieks nebūs aizklīdis …
Zvanīt nevajadzēja. Leitnants pats atnāca.
Andrejs Gorohovs bija jaunas formācijas milicijas darbinieks. Vispirms beidzis vidusskolu, tad universitātes juridisko fakultāti, pēc tam gadu kā leitnants dienējis Bruņotajos Spēkos, kur pēc mūžsenajām tradīcijām staltā auguma dēļ nokļuva Jūras Kara Flotē. Tālāk par krasta komandantūru Gorohovs šajos divpadsmit mēnešos nebija ticis, tomēr jūrnieka izkārtne viņam pielipa tādā pakāpē, ka Iekšlietu ministrijas kadru daļā, ne mirkli nevilcinoties, nozīmēja demobilizēto juristu ūdens transporta milicijā.
Pierakstījis bloknotā Putriņa rīkojumus, Gorohovs uzšķīra iepriekšējo lappusi un ziņoja:
— Pirkstu nospiedumu daudz, bet pagaidām izdevies identificēt tikai vienus — jūsējos, piedodiet par izteicienu.
— Kur dabūjāt paraugus? — Putriņš šķobījās.
Gorohovs paraustīja plecus. Tajā pašā ritmā uz
augšu cēlās viņa melnās ūsas, atsedzot no pārmērīgas smēķēšanas nodzeltējušos priekšējos zobus.
— Laikam laboratorija pagādājusi. Lai nesaputro ar noziedznieku pēdām … Atļāvos arī personiski pārlūkot jahtu. Iespaids tāds, ka meklējuši kaut ko pavisam noteiktu.
— Par provi? — Putriņa oma pamazām uzlabojās, jo jaunais palīgs atgādināja viņam no dau
dziem kriminālromāniem pazīstamo pārcentīgo leitnantu. — Rasma! — viņš kliedza, padzirdējis virtuvē meitas balsi. — Atnes mums kafiju, pie viena iepazīsies ar uzlaboto Jaunkalna variantu. Tikai nepieļauj, lai viņš noņem no šķīvjiem tavus pirkstu nospiedumus.
Gorohovu nesamulsināja pulkveža joki. Viņš ietiepīgi turpināja:
— Domāju, ka tas ir apjomīgs priekšmets, piedodiet par izteicienu. Uzlauztas tikai tās sienas, aiz kurām jautās tukšums. Kajītes jumts, piemēram, nemaz nav aiztikts.
— Un atraduši? Kā jums liekas? Varbūt pudeli ruma no Ratnieka neaizskaramajām rezervēm? Izdzēra, tad sagribējās vēl… Ko jūs sakāt par tādu variantu?
— Neņemos apstrīdēt. Tas gandrīz izskatās pēc zvejniekiem…
— Jūs lasāt manas domas, biedri Gorohov. Ar nepacietību gaidu, kad beidzot pastāstīsiet par savu sarunu ar zvejniekiem.
— Viņi bija izgājuši jūrā. Atgriezīsies pēc … — Gorohovs paskatījās pulkstenī. — Nē, ir jau klāt. Vai atļauts pīpēt, biedri pulkvedi?
— Dūmojiet vien! Man tāpat kādreiz likās, ka tas veicina smadzeņu darbību. Varat piedāvāt arī manai meitai. — Putriņš palīdzēja Rasmai nolikt paplāti. — Redzat, viņa pat atnesusi pelnutrauku. Zāļoties ar kofeīnu vien — to jaunā paaudze neatzīst. Lai panāktu pilnīgu kaifu, nepieciešams vēl nikotīns… Rasma taču netraucēs mūs, vai ne, leitnant? Ja nemaldos, jūs pateicāt visu savu sakāmo? …
— Pie Līvijas Traumanes es taisos pievakarē, ziņai visu priekšpusdienu bija lekcijas.
— Ļoti labi. Bet zvejnieku kolhozu atstājiet nanā ziņā, varbūt sastapšu vecus paziņas un nomirkšu kādu kāļu kūpinātu lucīšu. Atvaļinājuma aikā man vienmēr gribas kaut ko gardāku.
… Kur tas laiks, kopš Putriņš nebija apmeklējis jpes grīvas zvejnieku arteli. Arī no jūras puses ;as izskatījās krietni izaudzis: ostas mehāniskās Jarbnīcas, tīklu cehs, kūpinātava, konservu cehs, saldētava, valdes ēka — visas šīs'jaunceltnes iesniedzās vai mākoņos un aizsedza skatu uz zvejnieku mājām. Tās tāpat bija pārvērtušās līdz nepazīšanai, tādas kā lepnākas un pašapzinīgākas kļuvušas, gluži kā bagātnieku savrupnami, kuriem Dzintras vasarnīca nevarētu līdzi turēties. Iepretī autobusa pieturai atradās daudzstāvu būves, kas diemžēl bija veidotas pēc sfen apnikuša tipveida projekta un nemaz nepriecināja aci. Laikam vietējais arhitekts to apzinājās, bet vai tādēļ vajadzēja mēģināt atdzīvināt vienmuļību ar ielāpiem no pavisam citas operas? Pēc etnogrāfiskiem motīviem darinātie saldējuma un suvenīru kioski, it kā no brīvdabas muzeja šurp pārstādītais krogs ar senlaicīgi izkalto izkārtni un visai šodienīgo ierīci vistu kūpināšanai, koka rimbuļiem bruģētā savienojuma eja starp pārtikas un rūpniecības preču veikaliem Putriņa uztverē drīzāk iederētos kādā izpriecu parkā kūrvietā, kur cilvēki atpūšas, nevis šeit, kur zvejnieki atgriežas pēc smaga darba jūrā.
Ieeju ostas teritorijā liedza kategoriska pavēle — «Uzrādiet caurlaidi atvērtā veidā» — un labsirdīga izskata sardzes sieva, kura, neatraujot no sava adīkļa skatienus, atņēma zveju sveicienus.
Bet pietika Putriņām pavirināt virpuļvārtiņus, lai viņā tūdaļ pamostos modrības instinkts. Priekšā aizšāvās dzelzs stienis, ar kuru viņa no caurlaides telpām aizsprostoja ceļu aizdomīgiem gājējiem — gan zvejniekiem ar pārāk izblīdušām azaida somām, gan svešiniekiem ar badīgi plakaniem portfeļiem.
— Jūsu dokumenti?
Parasti Putriņa dienesta apliecība atvēra visas durvis. Bet tā bija palikusi mājās. Velti viņš centās apvārdot kolhoza rocības sargātāju.
— Kā jums nav kauna, biedri pulkvedi, ja tāds patiešām esat, aģitēt mani uz nelikumībām! — Un viņa atkal pievērsās saviem rokdarbiem.
Kā par spīti, kolhoza valde, kur varētu izrakstīt caurlaidi, atradās aizliegtajā zonā — cik gari, tik plati. Un nez kā šis konflikts būtu beidzies, ja pie vārtiem nenobremzētu priekšsēdētāja mašīna.
— Kāp iekšā, Edžu! — Žanis Vaļinieks sauca.
— Manu dampi Anniņa parasti nekontrolē. Jā, nav vairs vecie laiki, kad jūrmalnieki cits citu pazina pēc deguna … Tu atnāci par to vakardienas jahtu, vai kas cits uz sirds?
— Uzminēji, — diezgan nenoteikti atbildēja Putriņš. — Klausies, Zani, kādreiz tu arī esi draudzējies ar Brūni, ko tu domā par visu šo jezgu?
— Ja dzērumā pārgāzās pāri bortam, varēja noslīkt — Kolhoza priekšsēdētājs pašūpoja galvu.
— Ūdens jau pavēss, knapi četrpadsmit. Un pats zini, kāds Brunis peldētājs, bez blata nebūtu pat GDA normu nolicis. Ja var ticēt maniem vīriem, kajītē neesot izskatījies gluži kā dievnamā.
— Bet vai var viņiem ticēt?
Tā 'patiešām bija laimīga sagadīšanās, ka ce|ā trāpījies jaunības biedrs, un Putriņš nolēma izsist no šīs nejaušības maksimālo informāciju.
— Kurš tad nedzer? — Vaļinieks izvairījās no tiešas atbildes. — Bet Gunārs darbā nekad ne- brfiķē, mazajam Voldim ir kuņģa čūla. Par mehāniķi es gan negalvoju, tam sestdienas vakarā mājās bija ģimenes svētki, varēja kādu folleri paķert līdzi jūrā .. . Tikai vispirms pasaki tu — par ko viņus uzskati — par pirātiem, kas līcī slepkavo jahtu apkalpes un paņem gūstā sievietes?
Tiešām — zvejas kuteris «Urķis» nemaz neizskatījās pēc jūras laupītāju kuģa, kas pēc veiksmīga sirojuma atgriezies savā paslēptuvē, kādas navigācijas kartēs neatzīmētas salas līcītī. Klājs jau bija noskalots, traļa linums pacelts mastā,kur tas ritmiski elpoja rietumpuses vēdās. Kastes ar reņģēm stāvēja uz svariem pašā saulgozī, un ledus gabaliņi, ēverģēlīgi vizuļojot siltajos pēcpusdienas staros, acu priekšā pārvērtās šķidrā putrā.
— Labi, ka atbrauci, priekšsēdētāj! — viņus sagaidīja maiņas kapteiņa Gunāra Krīgera sauciens. — Voldis ar Arvīdu jau sen migā, bet es te arvien vēl ilgojos pēc pieņēmēja. Pēc stundas varēsi visu lomu samalt miltos …
— Būtu paši aiznesuši uz saldētavu, cik tad to kastu tev šodien ir … Taisni žēl degvielu svilināt, — atcirta Vaļinieks.
— Jā, te nav ar ko īpaši lepoties. — Un Putriņš saskaitīja kastes. — Trīs centneri, ne vairāk. Vai tad šķībais bada vējš uzpūtis?
— Limits, — Krīgers strupi paskaidroja. — Cik mums atļauj, tik zvejojam … — Tad atkal pagriezās pret priekšsēdētāju: — Šodien, kā par brīnumu, kāds kāls luču trāpījies.
— Tad jau iet uz labo pusi! — Vājinieks smējās. — Vakar jahta, šodien lucīši, un, raugi, ceturkšņa beigās sanāks prēmija … Nu, sveiki, es dragāju tālāk, bet tu ar šo biedru sapīpē, parunājies par «Salacu»!
— Jūs no policijas? — Krīgers atviegloti uzelpoja. — Un es jau baidījos, ka no zivju inspekcijas.
Viņš izvilka taisnu kajķīti, kas teicami saderēja ar džinsa biksēm, rūtaino kovboju kreklu un melno hūti, kuras sānu malas bija uzlocītas uz augšu. Izkratīja pīpi pret reliņu un bez steigas bāza tajā no krūšu kabatas sagramstīto tabaku.
— Tik traki nemaz nav — pa vidu gadās ari kāds zandarts vai leste, ko aiznest sievai uz māju, — melnīgsnējais kapteinis atzinās un apklusa.
Bija skaidrs, ka viņš no laba prāta nestāstīs. Laikam baidījās kaut ko lieku izpļāpāt un gaidīja konkrētus jautājumus. Bet Putriņš, kaut bez pīpes, tomēr ari nebija pirmo reizi uz jumta. Viņš no pieredzes zināja, ka uz jautājumiem ļoti viegli atbildēt izvairīgi, slēpjoties aiz nepārliecinošā un tai pašā laikā neapgāžamā triju mērkaķu principa: «Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu.» Tikai rūdīti noziedznieki parasti spēj ilgi klusēt. Iesācēji agrāk vai vēlāk ņemas drudžaini runāt un fantazēt, sapinas savoš melos un izpauž daļu patiesības vai vismaz dod izmeklētājam kaut kādus pieturas punktus. Arī lieciniekiem jāļauj vispirms brīvi izteikties un tikai pēc tam jācenšas atsijat derīgo.
Gunārs Krīgers ilgi neizturēja. Kā pieliekot punktu atmiņām, viņš savu stāstījumu iesāka ar noliegumu:
— Nē, tā nebija normāla nakts. Uzkurbulējām motoru tā ap diviem, biedrīši drīz ielīda kojā, bet es stūri piesiet nevaru: līdz kaucošajai bojai jākuģo kā pa danču placi — divi soļi pa labi, viens pa kreisi, tāda mums te tā grunts. Pa cejam uz tralēšanas kvadrātu apdzinu pirmo spoku kuģi. Brauc bez uguņiem, it kā visa jūra piederētu viņiem. Pielaižu tuvāk klāt — nu, protams, pārītis. Sī apgūlusies uz muguras, ielikusi galvu viņam klēpī un skaita zvaigznes. Es šiem vēl uzsaucu: «Ja negribat bučoties pie gaismas, tad aiztaisiet acis. Bet pozīcijas lukturus gan iededziet!» Sie pat nevīžoja atbildēt. Kad nācāin atpakaļ ar pirmo šrnīgu, skalos — atkal tā pati jahta, taču pie stūres neviena nav. Skaidra lieta, vai ne? Man arī labāk patīk siltumā, nav vairs tie gadi, kad — tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums — varēja stundām ilgi drebināties uz klāja… Tieši šajā pacēlumā mums tie lucīši iešāvās āmī, un izspriedām izkāst visu kvadrātu krustām šķērsām. Nospraužu kursu uz trim stundām un pats — uz leju. Pa miegam dzirdu, ka Voldis augšā lamājas, bet trakoti negribējās celties. Trešā šmīga atkal manējā. Kad iet uz māju pusi, neviens vairs uz auss neliekas. Kamēr izšķiro zivis, saber kastēs, rīts jau klāt, un kas tad par gulēšanu? Un par dzīvi arī jāparunājas, esam taču cilvēki, nevis prasti darba lopi .. . Arvīds stāsta par vakarējo ballēša- nos, punktierē, vai mājinieki būs viņam atstājuši kādu maziņo uz paģirām. Ar vienu vārdu sakot, saturīgi patērgājām. Un visapkārt tāds miers un klusums, ka taisni prieks, — jūra kā sporta pils slidotava pirms hokeja mača, maza nūgliņa, kas pamazām kjūst gaisīgāka. Ko tu, cilvēk, vēl vari prasīt? Tā aizsapņojos, ka gandrīz tai velna jahtai virsū uzskrēju. Pēkšņi iznira no dūmakas un šķērso mūsu kursu. Uzdevu pa miglas taurei, mironis būtu pamodies, bet tur — kapa klusums un nāves smaka kā uz skrejošā holandieša, laikam esat dzirdējis. Pats griežos nost, kas man cits atliek, kuģis nemaz negrib klausīt stūrei, astē taču velkas spaile un turas pretī. Kad izmijāmies, spraugā starp mūsu bortiem diez vai pietiktu vietas vissausākajai butei. Un tikai tad pa īstam apķēros, ka tur nav neviena. «Lec pāri!» uzsaucu Arvīdam. Kas zin, varbūt viņiem kajītē slikti palicis? Sis lec arī, Voldis pārsviež galu, pietauvo. Ticat vai neticat, kad Arvīds pakliedza, ka arī kajītē nav nevienas dzīvas dvēseles, man palika aukstas kājas. Vai tu traks, pats savām acīm taču biju redzējis, kā šie mīlinās! Tikai vēlāk atčoknījos, ka pirmīt tai jahtai bija divi masti, bet šai viens …
— Vai esat pilnīgi pārliecināts?
— Gatavs apzvērēt, — bez mazākās svārstīša- nās apliecināja Krīgers. — Ja vajag, arī tiesas priekšā … Nodevu Voldim stūri un pats pārkāpu uz «Salacas». Kā iebāzu galvu kubrikā, tā sapratu, ka ož pēc lieliem mēsliem un bez milicijas šeit neiztikt. Augšā — visas falles un skotiņi nostiepti, bakštāga eleganti nostiprināta, bet apakšā — kā pēc huņņu uzlidojuma … Piekodināju Arvīdam, lai tikai vaktē stūri un iekšā degunu nebāž. Divatā ar Voldi uzcēlām trali, tad paņēmām jahtu uz šlepi un vienā stiepienā atstīvējām uz lunku. Vīri palika uz borta, bet es piezvanīju uz jahtklubu, lai brauc paka). Jums vēlāk pats Vaļinieks paziņoja… Varbūt ir patika iemest aci mūsu štimera žurnālā — tur viss aprakstīts punkts punktā.
Par to Putriņš nešaubījās. Viņš pietiekami labi zināja, kā top šādi protokoli — tajos ir viss nepieciešamais, gan garuma un platuma grādi, gan faktu hronometrāža, gan blakus apstākļu izklāsts, trūkst vienīgi tiešamības elpas, jo šīs lappuses īpaši preparētas iestāžu revīzijai. Arī kapteiņa stāsts skanēja pārāk gludi, lai varētu tam caurcaurēm noticēt. Tajā bija itin viss, ko it kā drīkstētu prasīt no jūras vilka, pat liriskas atkāpes par rītausmu uz ūdeņiem, daži piparoti žargona vārdiņi un pieklājības robežās ieturēta savu nopelnu slavināšana.
— Un kā tas beidzās, — Putriņš apjautājās ar viņam vien saprotamu loģiku, — vai Arvīds atrada mājās kādu lāsīti paģiru lāpīšanai?
— Nemāku pateikt, — vientiesīgi atzinās Krīgers. — Kad atgriezos ostmalā, viņi ar Voldi jau bija paguvuši sadakterēties.
— Jā, tādās reizēs rums ir vislabākās zāles, — Putriņš vārdu pa vārdam atkārtoja Ratnieka iemīļoto izteicienu un iejūtīgi pamāja ar galvu, bet tā arī nesagaidīja ne piekrišanu, ne iebildumus.
* * *
Pēc darba Regīna Putriņa mēdza atlaisties guļus, lai atpūtinātu pietūkušās kājas. Viņa piederēja pie vecā kaluma skolotājām, kas stundās nekad neapsēžas. Vai nu gribēja izrādīt cieņu tiem, kurus izsauca pie tāfeles, vai arī nevēlējās nolaisties līdz skolnieku līmenim — par to skolā valdīja dažādi uzskati. Pat kontroldarbu laikā, kad citi mierīgi laboja burtnīcas, viņa bez mitas pastaigājās starpsolu ejās, ievērojami apgrūtinādama jebkādu špikošanu. Toties mājās Regīna tūda] apgūlās', jo, vīram pārrodoties, gribēja atkal būt labā formā.
Parasti nekas netraucēja šos novaļas brīžus, Putriņš un bērni šai laikā pēc iespējas atturējās zvanīt uz mājām. Šoreiz ierastā kārtība izjuka. Uz virtuves galda Regīna atrada vīra zīmīti:
«Ledusskapī ir žāvēti brētliņi un divas sīgas. Vienu derētu svaigi iesālīt. Būtu palūdzis Rasmai, bet viņai ir cits uzdevums: uztaisīt jaunu frizūru un pie viena izlūkot, kā jūtas Dzintra, vai viņai tomēr nav kaut kādas savas domas par Bruņa pazušanu. Atvedīšu Smitu un Vencelu, ceturtais būs mūsu Varis, mēs spēlēsim zolīti, neņem Jaunā un pagādā nelielu zaceni.»
Viņi ieradās jau pirms sešiem un tūda] sagatavoja darba fronti.
— Kāršu partijas niknākie ienaidnieki ir sieva un galdauts, — paziņoja Šmits. — Lozējam vietas, veči!
— Kam jādala? — jautāja Vencels, uzlicis uz deguna lasāmās brilles.
— Kā vienmēr — tam, kurš prasa, — Smits pasteidzās likt lietā kārtējo citātu no leģendārās «Raņķa rokasgrāmatas», kuru neviens tā ari nekad nebija rokā turējis.
Kādu laiku spēlēja klusēdami, jo nevar taču uzskatīt par inteliģentu cilvēku sarunu izteicienus, bez kuriem partija nevirzītos uz priekšu.
— Garām …
— Man šoreiz arī nav ienācis …
— Būs vien jāņem augšā… Nu gan esat no- <odušies, bet, ja dūži ies apkārt, var sanākt sešdesmit viens…
Tikai pēc laba brīža Putriņš uzdrošinājās ievirzīt valodas vēlamajās sliedēs, tuvojoties mērķim aplinkus, uz pirkstgaliem un pret vēju — kā jau pieredzējis mednieks.
— Tu gan esi velna pulveris, Vari! Laikam visus šos gadus pa klusam trenējies. Izspēlēt zoli lez platā un ar diviem liekajiem … Uz to spējīgs vēl tikai Brunis.
— Nesaki vis, — Smits tūdaļ iebilda. — Man jau izdevies izģērbt Brūni tik pliku, ka viņš maksāja ar benzīna un autobusa taloniem. Un tā dusmojās, it kā parakstītu pats savu stulbuma apliecību.
— Jā, riskēt Brunis mīl, — nobīdījis malā kārtis, ierunājās parasti mazrunīgais Vencels. — Un le tikai laimes spēlēs. Tas bija pirms gadiem )iecpadsmit lielajā Ķīšezera regatē, atceries, Edžu?
— Kā lai neatceros, pats taču iemācīju viņam 50 triku, — paspruka Putriņām, tomēr viņš aši atjēdzās. — Bet stāsti vien …
— Toreiz vēl bija cilvēki ar fantāziju, cilvēki, kuri domāja ne tikai par izlasi vien… Rīkoja nakts regati no Balastdambja uz Centrālo jahtklubu Ķīšezera krastā. Mēs ar Edžu braucām uz «Marsa», nopietnākais konkurents «Jūrmala» stingrā vējā mums līdzi netiek. Tā arī bija: pie Mīl- grāvja viņi jau bija stipri atpalikuši, un varējām vienā mierā noņemt mastu un izirties pa tilta apakšu. Kad ienācām ezerā, vējš bija tieši pretī, uz klubu gan varētu tikt ar vienu bauti, bet traucēja lielais sēklis. Neko darīt, vispirms jālaiž pāri uz Jaunciemu, tad tikai var ņemt kursu uz mērķi. Pēc kāda laika atskatos — maza uguntiņa slīd taisni pāri sēklim. Parādu Edžum, bet šis tik atmet ar roku: laikam motorlaiva, tur neviena jahta nevar izbraukt. Mēs tātad iekš viena angļu miera. Tuvojamies klubam, kad pēkšņi atskan šāviens. Kas par velnu? Kāds jau šķērsojis mērķa līniju, taču tumsā neredz, kurš tas vainīgais. Nu, noenkurojamies, ejam uzzināt. Izrādās — «Jūrmala». Neviens nevar saprast, kas par lietu, un šie, protams, nekā nesaka. Tikai vēlāk puikas pastāstīja… Sie braukuši pa Mīlgrāvi, bet «Marss» jau labā gabalā, panākt konkurentu šajā vējā nav izredžu. Kapteinis ellīgs, kluba direktors lamājas, puikas nezina, kur dēties. «Ek, kaut varētu tikt tieši uz klubu!» nopūšas Janka Pūriņš. «Kāpēc gan ne?» iesaucas mūsu Brunis. «Uzkāpsim masta galā, nokantēsim laivu uz sāniem un laidīsim pāri!» Kapteinis ir ar mieru ielaisties, viņam taču nav ko zaudēt, ļaunākaja gadījumā izpeldēsies divi matroži. Liela muiža … Uzkāpa šie mastā, vējš vēl piepalīdzēja sasvērt jahtu, ķīlis cēlās uz augšu. «Jūrmala» saīsināja ceļu uz pusi un uzvarēja… Gribētos redzēt kādu šodienas mīkstpē- diņu aukstā, vētrainā naktī karājamies pašā masta galā, kad ziemelis sakuļ ezeru baltās putās. Bet Brunirrr iekšas turēja …
— Ja vēlreiz kavēsi pagastu ar saviem memuāriem, būs jāiemaksā personiska pule, — paziņoja Smits, kurš bija noklausījies Vencela stāstu ar lielu interesi. — Dod pārcelt!
Bet Varis neļāva sevi iebiedēt. Izpildot tēva lūgumu, viņš savukārt ņēmās provocēt viesus:
— Tādu numuru es mierīgi dabūtu gatavu. Aizvakar pat! Un nevienam pēc desmit gadiem neienāks prātā izpušķot to par kaut kādu sevišķu varoņdarbu. Labāk pamēģiniet uz mācību burinieka tupēt masta galā un rēvēt topburu. Tas ir maķenīt augstāk, un viļņi arī pavisam citādi nekā mūsu Ķīsītī. Bet ko gan es nespētu izturēt — tas ir jūsu slavenais karuselis ar pārsēšanos. Pastāsti, senior!
— Kas tur daudz ko stāstīt? — Putriņš negribīgi iesāka, jo bija nodomājis uzklausīt citus, nevis pats tecināt valodu. — Toreizējo nabadzību pat atcerēties negribas. Bet ko tu citu darīsi, ja vienas klases švertlaivu tikai kādas sešas, sacensību dalībnieku turpretī — divi duči. Vajadzēja visus pēc kārtas sēdināt uz tām pašām jollītēm un likt skrieties pa apli, rīkot priekšsacīkstes, pusfinālus un finālu. Par inventāru mums bija maza bēda, visu izšķīra tie, kuriem uz pleciem viltīgāka galva. Un Brunis, nu, puika uz goda, tam katrreiz padoms bija pie rokas. Pienāca viņa kārta braukt ar sliktāko laivu, kas visās iepriekšējās reizēs bija palikusi pēdējā. Buras lielas, vēders stingrajā vējā ierobežoja manevrēšanas spējas. Vajadzēja kaut ko pasākt, jo šajā braucienā izšķīrās cīņa par iekļūšanu republikas finālā. Brunis ilgi prātoja un beidzot atrada vienīgo pareizo atrisinājumu. īsi pirms starta viņš ātri norāva buru un iemērca to ūdenī. Audekls sarāvās, kļuva stīvāks, un visiem par lielu pārsteigumu viņš šai braucienā šķērsoja mērķi pirmais. Sīkums, bet ar to pietika, lai uzvarētu .. .
Putriņš iegrima domās. Lai cik tas skanētu paradoksāli, stiprā vējā vieglāk valdīt jahtu nekā būrāt bezvēja laikā. Viņš atcerējās, kā reiz Ratnieka komandā piedalījās Baltijas regatē. Pēdējā braucienā vējš negaidot norima. Tallinas reids līdzinājās milzīgai eļļas peļķei — ne vilnīša, ne sī- pas. Buras nedzīvi karājās pie masta kā žūšanai izlikti palagi, laiva vairs neklausīja stūrei, svelmainā saule dedzināja ādu. Vecākās paaudzes burātāji izmēģinājās visvisādi, skrāpēja mastu, svilpoja — nekas nelīdzēja.
Bruno nebija māņticīgs. Viņš ticēja tikai sen pārbaudītajam principam, ka nekad nedrīkst priekšlaikus padoties. Vai tiešām šoreiz būs jāpaliek pusceļā? Diemžēl neko iepriecinošu saskatīt nevarēja. Nebija ne mazākās vēsmiņas. Nesmēķētājs Bruno bez mitas kūpināja cigaretes, vērodams gaisīgos dūmu gredzenus. Velti. Pat tie nerādīja vēja virzienu. Viņš neatslābināja uzmanību, jo apzinājās, ka kuru katru mirkli var uzvirmot pūsmiņa, kas kaut uz īsu brīdi piepildīs buras. Acis urbās krastā, varbūt tur jau sakustas kāda slaikāka lapotne. Un viņam paveicās. Vērojot mākoņu kustību, Bruno laikus sagatavojās uztvert visniecīgāko vēsmiņu. Iekams pārējie sacīkšu dalībnieki paguva atjēgties, viņš samedīja šo «pri- vātbrīzīti» un kā vienīgais todien izpildīja regates ātruma noteikumus …
Kārlis Smits nervozēja. Viņam bija otrā solīšana un rokā diezgan pieklājīgi trumpji — divas dāmas, divi kalpi un kārava karalis. Vai tiešām arī šoreiz neizdosies piepirkt klāt vismaz vēl vienu? Ņemt vai neņemt? Viņš bija iekritis trīsreiz pec kārtas, varbūt tagad veiksme beidzot uzsmaidīs?
Protams, būtu vēl izdevīgāk, ja «lielā» lomu uzņemtos Putriņš, tad gan viņš smalki iegāztos. Bet namatēvs, kā par spīti, kavējās garlaicīgās atmiņās un pat netaisījās ielūkoties savās kārtīs. It kā nepietiktu, ka dienā nācās stundām ilgi klausīties veco burātāju atmiņu stāstos, no pensionāra Meldera, piemēram, viņš slēpās kur varēdams. Tomēr par to Smitain maksāja algu. Šeit viņš gribēja atpūsties.
— Vai mēs spēlēsim vai nespēlēsim? No visām šīm tenkām. Ratnieku laikam jau žagas rauj.
— Grāb ciet, ja tev tā niez pirksti. Es pasēju bez skatīšanās, — Putriņš atcirta.
Tavu cūcefii — apakšā bija viens mazs trumpis. Smits ātri noraka divas kārtis. Seši trumpji un divi dūži — pretinieki paliks «jaņos», vai arī viņš nekā vairs šai spēlē nesaprot.
— Nāc ārā!
— Būt vai nebūt! — Un Putriņš izspēlēja pīķa desmitnieku.
— Pareizi, vecīt, no trim vienmēr ar lielāko! — Vencels atdzīvojās un nosita Smita dūzi ar trumpja dūzi. — Trīsdesmit divas acis, iesākumam nemaz nav peļami… Un ko tu teiksi par kreiča desmitnieku?
Notika tas, ko Smits līdz šim bija redzējis tikai murgainos sapņos. Ne mirkli nevilcinājies, Putriņš uzgāza virsū kārava desmitnieku, bet viņam neatlika nekas cits kā piespēlēt kreiča dūzi. Pretiniekam sešdesmit trīs, un pašam vēl neviena stiķa.
Varis vairs nespēja valdīt smieklus.
— Direktor, direktor, tavā amatā gan jābūt modrākam! Vai tiešām neredzēji, ka es jums iemānīju kārtis pa kaudzītēm?
— Tā tu novedīsi mani līdz infarktam, .— Smits errojās.
— Tāpēc ierosinu drusciņ iestiprināties. Regīna! — sauca Putriņš. — Esam nobrieduši vakariņām.
Reizē ar māti, stumdama ratiņus ar uzkodām, istabā ienāca Rasma, vēl elegantāka nekā sezonas slēgšanas ballē. Tas nebija matu sakārtojums vai viesību frizūra, viņas galvu rotāja kaut kas. līdzīgs pilij, kādu bērni veido pludmales smiltīs.
— Jaunās praktikantes diplomdarbs, —.Rasma skābi paskaidroja. — Dzintras šodien darbā nebija. Saslimusi.
— Nav nekāds brīnums. Pēc visiem šiem gadiem pēkšņi palikt vienai … — Vencels līdzcietīgi nopūtās. — Es zinu, ko tas nozīmē… Diez vai viņa vispār vēl rādīsies klubā.
— Lai nāk vien! — Smits kareivīgi paziņoja. Pirmītējās dusmas bija izgaisušas, gribējās parādīt, ka visa vara viņa rokās. — Katrā laikā iedošu jahtu. Nemaz nav teikts, kurš no viņiem labākais burātājs… Tas bija manā pirmajā gadā, apzinājos, ka direktors nedrīkst zēģelēt ar kājām pa krastu, jāošņā arī jūras gaiss. Un es palūdzu Brunim, lai paņem mani līdzi tajā slavenajā trīsstūra regatē, kad viņš kā vienīgais beidza distanci. Varat iedomāties, kā mums tur gāja?
Visi klausītāji bija burātāji un tāpēc varēja tīri labi iedomāties …
Vētra uzklupa negaidot. Nez no kurienes uzradies brāziens iegūlās burās un tik spēji sašķieba jahtu, ka Ratnieks uz mirkli izlaida stūres un- guru no rokām. Kad viņš to atkal satvēra, nepietika spēka izlīdzināt gaitu, tik prāvs bija spiediens. Palīgā piesteidzās Dzintra. Divatā savaldījuši jahtu, viņi pavērās apkārt. Jūras šaurumu kulstīja īsta auka, melni mākoņi bija aprijuši sauli, lietus siena slēpa krasta līniju. Likās, pasaulē palikuši tikai viņi trīs un vētra, kas cenšas saplosīt buras, salauzt mastu, sašķaidīt, samalt, noslīcināt. Meklēt glābiņu aiz ostas moliem bija bezcerīgi — šo ceļa gabalu viņiem nemūžam neveikt. Tātad — uz priekšu!
Vēlāk Smits nespēja pastāstīt, kā viņi sasniedza krastu. Viņi turējās kā vīri, un tas bija galvenais. Turējās Bruno Ratnieks, valdīdams stūri un buras ar īsta tālbraucēja kapteiņa nagu. Ne mazāko baiļu vai vājuma pazīmi neizrādīja Dzintra, kaut reizēm viņai bija jāstrādā par diviem. Un vislielākais brīnums, ka turējās arī iesācējs Smits, kaut īsti nezināja, kā iespējams cīkstēties ar tādu satrakotu stihiju. Viņam palīdzēja nešaubīgā ticība Ratnieka mieram un Dzintras mazliet samocītajam smaidam. Izglāba saliedētība, kas izšķīrējā brīdī izrādījās stiprāka par vētras spēku.
Buru platība bija samazināta līdz pēdējai iespējai. Taču ūdens tik strauji spiedās iekšā, ka pat divatā tikko jaudāja izsmelt. Viļņi auga augumā, vējš ar nevaldāmu spēku nocirta tiem galotnes un trieca pret burām, kas kļuva smagas un nepaklausīgas. Un tomēr jahta jūdzi pa jūdzei lauza sev ceļu uz Rīgu.
Viņi runāja maz — pārkliegt vētras aurus, bangu grandienus prasītu pārāk daudz spēka. Tir kai spītīgi centās ieturēt kursu uz Daugavas grīvu, neparko negribēdami sev atzīties, ka tā ir izmisīga cīņa par dzīvību, nevis par uzvaru kārtējā regatē. Un, kad beidzot ausa rīts un vētra mazliet
nogura, Ratnieks, izslaucījis no piepūles asarojošās acis, ar trīcošu roku tvēra pēc sekstanta un kartes, lai pārliecinātos, cik jūdžu atlicis līdz finišam. Un turp ari virzīja jahtas priekšgalu, lai gan Salacgrīva atradās tuvāk un Dzintra bija par mata tiesu no ģīboņa, bet Smitam vairs nebija spēka izrausties uz klāja …
— Lūk, tā mums toreiz gāja, — Smits beidza
savu stāstu. — Un tagad, vīri, pie darba! Smits nekad neiet mājās, pirms nav izņemtas visas pulēs.
Putriņš jau nožēloja, ka tik bezjēdzīgi nositis vakaru ar kāršu spēli un slavas dziesmām Ratnieka navigācijas mākai, kuru nebūt neapšaubīja. Pats taču pietiekami labi pazina jaunības drauga sīkstumu un neatlaidību, kas reizēm jau robežojās ar nežēlību, — lai sasniegtu mērķi, Bruno bija gatavs pielietot visus atjautos līdzekļus un daudz ko upurēt. Putriņš bija cerējis uzzināt kaut ko jaunu par Bruno raksturu, kaut ko tādu, kas izskaidrotu mīklaino pazušanu, neizprotamās izdarības uz «Salacas», bet droši vien sajaucis adresi. Vajadzēs iepazīties ar Līviju, savākt informāciju Medicīnas institūtā, parunāt ar Ratnieka darbabiedriem, iespējamiem draugiem un varbūtējiem ienaidniekiem. Ja Gorohovs rīt paziņos, ka nekur nav sadzinis pazudušā čempiona pēdas, viņš uzskatīs sevi par tiesisku tā rīkoties.
Putriņš spēlēja izklaidīgi, un Smits ātri vien atguva zaudēto. Kad visi bija apmēram uz nulles, varēja pārtraukt maču. Tomēr namatēvs necēlās kājās.
— Man vēl viens jautājums, Boris, — viņš pievērsās Vencelam.
— Zinu un jau sen to gaidu, — ķirurgs tūdaļ atsaucās. — Jā, mēs ar Anitu tonakt arī bijām jūrā. Bet baidos, ka nekādi nespēšu tev palīdzēt.
— Jahta, kuras kapteini izlamāja zvejnieki, bija «Hipokrats», vai ne? — Pat nesagaidījis apstiprinājumu, Putriņš turpināja: — Vai jūsu ceļi vēlreiz krustojušies, nezini?
— Nemāku pateikt. Vēja tikpat kā nebija, aizmetinājām stūri un likāmies gulēt. Vēlāk Anita uzmodināja — netālu esot redzama jahta. Izbāzu galvu laukā un pēc apveidiem sazīmēju «Salacu», bet klāt nestūrēju. Pats zini, kādas manas attiecības ar Ratnieku.
Putriņš to zināja, tāpēc tālāk netaujāja.