Pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts, kad Vencels pie Putriņa dārza vārtiņiem atvadījās no Smita. Uz Rīgu gāja vēl divi vilcieni, bet viņš nogriezās uz jūras pusi. Kaut dzerts nebija nemaz, pat kafija ne, viņš juta, ka atkal mocīsies ar bezmiegu, šonakt nedrīkstēja glābties ar tabletēm, jo no paša rīta ar skaidru prātu jāpiedalās svarīgā konsilijā, iespējams pat, ka nāksies operēt. Bet pēc miegazālēm galva būs smaga, reakcija palēnināta. Tad jau labāk pastaigāties, Jaut vējam izpūst no smadzenēm visas drūmās pagātnes ainas, solot pa pludmali, līdz kājās iegulst noguruma svins.
Liedagā neredzēja neviena cilvēka, gaisā jautās lietus tuvums. Aiz muguras dažādās nokrāsās zvīļoja restorāna logi — tur ar elektriskiem gais
mas efektiem patlaban beidzās estrādes programma. Kāpās blisināja bākas nenogurstošā acs. Boriss necieta šo salto staru, tas atgādināja viņam nometnes sargtorņos riņķojošos prožektorus.
Zem kājām klusi dziedāja smiltis. Pašā ūdens malā viļņi ar gardēža nopūtu laizīja jūras mēslu uzkārtu. Selgā pukšķēja neredzamas zvejnieku laivas motors. Boriss Vencels gāja uz priekšu, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, uz priekšu vien, tomēr domas spītīgi griezās atpakaļ.
Bērni neatbild par saviem vecākiem. Liktos, tas ir neapšaubāms likums. Kādēļ tad viņam bērnībā tēva dēļ iznāca ciest veselas divas reizes?
Bruno viņam iepatikās no pirmā acu uzmetiena — izpalīdzīgs, nevis uzbāzīgi pakalpīgs; neaicināts nekad nelīda pieaugušo sabiedrībā, neuz- plijās ar saviem uzskatiem, pārgudrībām. Kad nejauši noskaidrojās, ka Putriņa jaunais matrozis ir no tā paša pagasta, kur Boriss okupācijas laikā nodzīvoja vjcselus divus gadus, viņu starpā nodibinājās pat tāda kā draudzība, un vecākais biedrs neskopojās ar medicīniska rakstura padomiem. Arī puiša uzvārds nemulsināja Vencelu. Vai maz Ratnieku šai apriņķī. Viņa skolā vien bija mācījušies apaļi pieci.
Un tad Boriss nejauši uzzināja, ka Bruno ir Arvīda Ratnieka dēls, tā paša Ratnieka, kurš bija licis aizvest un mežmalā nošaut patēvu Jāni Vītolu, bet pats- palicis istabā un starp viņa mantiņām atlasījis vislabākās, lai aizstieptu tās savam dēlam. Brunim!
Par savu īsto tēvu — Dāvidu Vencelu — Boriss zināja samērā maz. Allaž slimnieku pieņemšanas stundās un mājas vizītēs aizņemtais ārsts tikai retumis spēja atlicināt laiku sirsnīgām sarunām ar vienīgo dēlu. Vajadzēja strādāt un pelnīt naudu, lai samaksātu par sešistabu dzīvokli, grezno iekārtu uzgaidāmajās telpās un kabinetā, kas savukārt pievilināja naudīgus pacientus. Vajadzēja izbrīvēt stundas arī trūcīgiem vājiniekiem, kurus viņš kā «Sarkanās palīdzības» aktīvists ārstēja bez atlīdzības. Sī Vencela, seniora, dzīves pagrīdes puse atklājās tikai padomju varas atjaunošanas gadā, kad viņu ievēlēja par Rīgas terapeitu biedrības priekšsēdētāju. Kāpēc tēvs, karam sākoties, neevakuējās? Laikam bija aizķēries slimnīcā, kuru vajadzēja sagatavot ievainoto sarkanarmiešu uzņemšanai. Iespējams arī — viņš neticēja, ka tik ātri nāksies atdot ienaidniekam pilsētu. Toties skaidri apzinājās, kas viņu gaida. Tāpēc jau Rīgas okupācijas otrajā diena parūpējās par dēla likteni. «Tas ir biedrs Vītols, vecs un uzticams mūsu ģimenes draugs,» Dāvids Vencels sacīja, iepazīstinot astoņgadīgo Borisu ar druknu laucinieciska paskata vīru. «Brauksi viņam līdzi uz Skujienu un turpmāk sauksi par tēvu. Ja dievs dos, pēc kara satiksimies.» Māti viņš bija aizsūtījis pie paziņām, jo baidījās asaru plūdu.
Uz dažiem krekliem un kabatas lakatiņiem Borisam bija izšūta monogrtfmma — «B. V.». Bada laikos tādu mantu prom nesviedīsi, turklāt otrais burts brīnumainā kārtā saskanēja ar jauno uzvārdu. Ģimenes apspriedē noraidīja visādus Bog- danus, Boļeslavus un Bernhardus kā apvidus ļaudīm nepiemērotus, un zēns kļuva par Balduru Vītolu. Pagastmājas skrīveris par diviem kilogramiem speķa, dažiem pusstopiem un senas draudzības vārdā bija ar mieru pierakstīt Ainai dvīņubrāli, un
rudenī Baldurs sāka mērot patālo ceļu no vientuļajām mežinieka mājām uz Skujienas skolu.
Vienīgo vēstuli 110 mātes Jānis Vītols atveda oktobra beigās. Viņa pateicās par labajām ziņām un produktiem, rakstīja, ka tēvs nošauts jau pirmajā nedēļā, bet pati aizdzīta uz geto, no kurienes laikam neviens dzīvs neiziešot, varbūt dēlam kādreiz izdošoties atriebt par visām šīm ciešanām.
Tāda izdevība radās visai drīz — protams, pa- matskolnieka iespēju robežās. Vajadzēja uzturēt sakarus starp padomju izpletņu lēcējiem un tuvākās pilsētiņas pagridniekiem, bet mežsargam prātīgāk tur bieži nerādīties, un nolēma uzticēt bīstamo uzdevumu Ainai un Balduram.
Bērni to veica spīdoši. Līdz šai baltajai dienai Boriss nezināja, kā vietējo šucmaņu barvedim Arvīdam Ratniekam izdevās uzošņāt Jāņa Vītola pēdas, visdrīzāk tā bija masveida akcija pret partizāniem, kas šai 1943. gada ziemā aizvien jūtamāk darbojās vāciešu aizmugurē. Mežsargu nošāva, māju nodedzināja, sievu un bērnus ieslodzīja cietumā, vēlāk aizsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur Boriss redzēja Arvīdu Ratnieku otro un pēdējo reizi mūžā. Tagad tam mugurā bija melnais apsardzes formas tērps, rokā pletne, ar kuru tas nežēlīgi dzina uz priekšu apcietināto kolonnas rindas.
Nometnē bija arī ebreju tautības ieslodzītie, atšķirībā no citiem viņu strīpainajām drānām bija piešūta dzeltena zvaigzne. Sākumā Boriss vēl cerēja pamanīt starp tiem māti, bet vēlāk uzzināja, ka šie nelaimīgie atdzīti no Viduseiropas zemēm. Audžumāte bija stingri noteikusi lieki nerunāt un — galvenais — nelēkt uzraugiem acīs. Pati gan šo'
piesardzību neievēroja un tika publiski pakārta par biedinājumu citiem, jo viņa bija centusies paslēpt bērnu, kuru kāda sieviete izgrūda no kolonnas pie gāzēšanas barakas durvīm. Tas notika Gsvencimā apmēram mēnesi pirms atbrīvošanas. Aina šo dienu sagaidīja bezsamaņā un — jau kā brīvs cilvēks — nomira turpat nometnes slimnīcā. Boriss — pēc oficiālajiem datiem Baldurs Vītols — nokļuva bērnu sanatorijā, no turienes kara bāreņiem iekārtotā meža skolā. Uz mājām viņš īpaši netiecās, jo viņam jau īstu māju vairs nebija. Ne Rīgā, ne Skujienā zēnam nebija ne radu, ne paziņu. Skaidri viņš zināja vien to, ka grib izmācīties par ārstu — lai godinātu tēva piemiņu. Aizmirst pagātni palīdzēja nākotnes izredzes, viss pārējais šķita mazsvarīgi. Nav nozīmes, ar kādu vārdu viņam izsniedz pasi, galvenais taču ir cilvēks, viņa domas un darbi. Kā Vītols viņš iestājās komjaunatnē, divus gadus pēc tam — augstskolā. Kā Baldurs Jāņa dēls aizbrauca uz Sku- jienu, lai noliktu ziedus mežsarga Vītola nošaušanas vietā.
Tur viņš satika bijušo pagasta rakstvedi.
— Mēs tevi jau sen esam izsvītrojuši no dzīvo sarakstiem, — tas labsirdīgi smējās. — Tagad tava māte laikam vairs nav nelaimīgākais cilvēks pasaulē.
— Kāda māte? — Boriss nesaprata, tomēr juta, ka sirds pakāpusies uz augšu un žņaudz rīkli.
— Vencela lielmāte, tā pati, kura bija atbraukusi tevi meklēt un manā istabā tik gauži raudāja.
Jā, bija noticis brīnums. Moku ceļš bija aizvedis māti uz Buhenvaldes nāves nometni, no turienes viņa jau pirms deviņiem gadiem atgriezusies Rīgā. Adresi sirmgalvis, protams, nepateica, bet to varēs dabūt milicijā.
Pirmā tikšanās izšķīra Borisa turpmāko dzīvi.
Tieši no milicijas pārvaldes Viņš devās uz norādīto namu Suvorova ielā. Mirkli prātā iešāvās doma, ka varbūt derētu nopirkt ziedus vai torti, bet negribējās zaudēt laiku. Kāpņu telpā Boriss izpētīja īrnieku sarakstu. Dzīvoklis četrpadsmit Kļaviņš, Grigorjevs, Vencela. Tātad māte nedzīvoja viena. Sešus stāvus viņš uzdrāza, nekur neapstājoties, pat nepamanot, ka riņķo ap trepju vidū darbojošos liftu, skrējienā ar izstieptu roku uzdūrās zvana pogai. Pēc brīža durvis atvēra neliela auguma sažuvusi vecīte.
— Piedodiet, vai Berta Vencela būtu?
— Nē, — viņa vārgā balsī teica un paģība.
Viņš nebija pazinis māti.
Daudz ko Boriss šajā dienā izdarīja nepareizi. Ienesa māti svešā istabā — pie Grigorjeviem, ar kuriem viņa bija saspīlētās kaimiņu attiecībās. Izsauca ātro palīdzību, kaut gan būtu pieticis ar aukstu kompresi vai ožamo spirtu.
Atvērusi acis un ieraudzījusi baltā virssvārcī ģērbušos ārstu, māsiņu ar injekcijas šļirci rokā, viņa iekliedzās: «Atdodiet manu dēlu!» — un atkal zaudēja samaņu.
Šoreiz tas jau bija nopietnāk. Ārstam nepatika viņas sirds toņi.
— Vai jūsu mātei bieži uznāk lēkmes? — viņš jautāja Borisam. — Ar ko viņa slimojusi pēdējos gados?
Boriss pat nezināja, cik mātei gadu. Ārsts piekodināja nekustināt viņu un izsaukt rajona poliklīnikas kardiologu. Sēdēdams uz gultas malas, Boriss nenovērsa skatienu no mātes sakritušās sejas. Cik gan daudz bija jāpārdzīvo, lai cilvēks tā pārvērstos! Viņš atcerējās ziedošo, mazliet korpulento sievieti, kuru nekad nebija redzējis slimu vai nogurušu. Pirmajā skolas dienā viņš bija salīdzinājis savu māmuļu ar pārējām un atzinis, ka tā ir visskaistākā, visstaltākā. Tagad izdilušajos vaibstos vairs nevarēja saskatīt kādreizējā smaida pēdas. Pat augumā viņa bija sīkāka kļuvusi. Atmiņā iznira viņas pēdējā vēstule: «Pacenties atriebt par visām mūsu ciešanām . ..» Atmaksu fašisti saņēmuši bez viņa līdzdalības. Taču viņa spēkos parūpēties, lai mātes dzīves nogale ritētu bez bēdām, bez liekiem uztraukumiem.
Nākamajā dienā Boriss sāka kārtot dokumentu apmaiņu. Bez Putriņa atbalsta jautājums būtu atdūries pret daudziem birokrātiskiem šķēršļiem. Tomēr arī viņš pirmajā brīdī mēģināja atrunāt draugu, turklāt ar paša argumentiem:
— Kāda nozīme papīrīšiem, galvenais ir cilvēks! Tikai neceri, ka tu saņemsi pasi — un miers mājās. Uzpeldēs arvien jauni ķēdes locekļi — dzimšanas, skolas beigšanas un studentu apliecības, komjaunatne un arodbiedrība, stipendiju saraksts un pierakstīšana kopmītnē, kara komisariāts un nez kas vēl. Visur tev vajadzēs pierādīt, ka tu vairs neesi tu un tomēr esi … Liecies mierā, arī kā Baldurs Vītols tu esi pietiekami daudz pārcietis.
Bet Borisu pārliecināt neizdevās. Viņš to uzskatīja par savu morālo parādu mātei un nelaiķim tēvam, visiem, kas savas tautības dēļ tikuši nošauti, noindēti, Jāņa Vītola ģimenei, kura nebija baidījusies dot patvērumu ebreju zēnam, visiem antifašistiem un kara upuriem, tiem vienlīdzības ideāliem, kuru vārdā krituši miljoniem brīvības cīnītāju.
Sadzīvot ar māti izrādījās grūtāk, nekā varēja likties, — Boriss bija pārāk pieradis pie patstāvības un neatkarības. Bet tagad uz katra soļa nācās uzklausīt padomus, vadošus norādījumus:
— Kur iesi, cikos pārnāksi? … Nestaigā bez mēteļa, šodien ārā tāds vējš, būtu vismaz garās apakšbikses uzvilcis… Kāpēc tev mūžīgi jātup tai jahtklubā, vai tiešām nevari vismaz svētdienu pavadīt kopā ar māti?
Kavēt mātei laiku nemaz nebija viegli. Kad viņa gatavoja ēst, mazgāja veļu, lāpīja zeķes, visādi aprūpēja dēlu, šad tad parūca vai pasūrojās par to, ka ūdens atkal nav uzkāpis līdz sestajam stāvam, vēl varēja samierināties ar dažādiem untumiem, kas, šaubu nav, nāca no mīlas pārpilnas sirds. Bet pārējā laikā …
Pirmo nedēju Boriss ne uz mirkli nepameta māti vienu. Viņa gulēja gultā un stāstīja, dēls sēdēja blakus un klausījās. Šķita gandrīz neticami, ka šī vājā sieviete varējusi izturēt vergošanu okupētās Rīgas attīrīšanas darbos bargajā 1941./42. gada ziemā, centrālcietumu, kur divpadsmit stundu dienā bija jāstrādā šūšanas darbnīcā un kur par katru nevīžīgi apdarinātu pogcaurumu draudēja nāves sods, lamas, sitienus, citus pazemojumus un izsalkumu, kas neatkāpās ne dienu, ne nakti — ne ceļā uz Vāciju, ne Buhenvaldes koncentrācijas nometnē…
Reizēm gribējās pārtraukt stāstījumu, jo uzmācās bailes, ka tikai atmiņas nepasliktina mātes veselības stāvokli, pateikt, ka viņš, bijušais Osven- cimas gūsteknis, saprot visu ari no pusvārda. Bet Boriss to nedarīja. Likās, mātei kļūs vieglāk, ja viņa izrunāsies, atbrīvosies no drausmīgās pagātnes lietuvēna sloga.
Pagāja labs laiks, līdz Boriss ievēroja, ka māte sāk atkārtoties, vēl un vēlreiz atgriezties pie vieniem un tiem pašiem notikumiem un pārdzīvojumiem, šad tad gan jaucot vietu un datumu, tomēr nemainīgi atgādinot, ka palikt dzīvai viņai palīdzējusi vienīgi cerība pēc kara atkal ieraudzīt dēlu. Jo tālāk, jo šie stāsti kļuva vienmuļāki un mokošāki. Medicīnas students būdams, Boriss saprata, ka tā ir sklerozes izpausme, vecuma marasma pazīme, kā dēls juta viņai līdzi, bet kā jauns cilvēks, kurš alka viengadnieku sabiedrības, arvien smagāk panesa šos paštirdīšanās monologus. Un tomēr pakļāvās mātes iegribām, upurēja teātra izrādes un koncertus, studentu ekskursijas, pastaigas ar meitenēm, pat pirmās mīlestības asnus. Tikai darba un burāšanas jautājumos viņš neļāva mātei iejaukties.
Gāja gadi. Boriss beidza aspirantūru, kļuva par slimnīcas nodaļas vadītāju, viņi pārvācās trīs- istabu dzīvoklī, jahtklubs Vencela un citu ārstu rīcībā nodeva par«Hipokratu» nokristīto jahtu, vienīgi mājās nekas nemainījās: savā egoistiskajā mīlestībā māte joprojām iežogoja dēla rīcības brīvību.
Ļaunākais bija iesācies pavasarī. Kopš viņa vairs nestrādāja par pasūtījumu pieņēmēju modes salonā, māte tikpat kā nemaz negāja no mājām ārā. Pēdējā laikā pat iepirkumi mikrorajona tirdzniecības centra veikalos palika Borisa ziņā. Vājā redze neļāva skatīties televizoru, un par to, kas notiek pasaulē, viņai bija visai aptuvens priekšstats. Un tad pienāca vēstule no tālās Izraēlas, kur jau no pirmskara gadiem dzīvoja viņas jaunākā māsa. Pēkšņā radniecisku jūtu uzplūdumā Deboras tante, kas nesen bija apglabājusi vīru, tagad aicināja pie sevis Vencelus, savus vienīgos dzīvos tuviniekus. Un nevis ciemos, bet uz palikšanu — vai tad Berta negribot kādreiz tikt guldīta svētajā zemē?
Senču zemē vai tepat Rīgas Smerļa kapos — par to Berta Vencela daudz neprātoja, jo apzinājās, ka tālais ceļš uz Izraēlu viņai vairs nav pa spēkam. Toties Borisam gan jābrauc, tur būs, kas viņu pieskatīs, un turp jādodas nevis pēc viņas nāves, bet pēc iespējas drīzāk — labāk rīt nekā parīt. Tikai Izraēlā mīļotais dēls beidzot atradīšot sen nopelnīto laimi un sirdsmieru un nodibināšot ģimeni, — viņa pasludināja mokpilnās pārdomās pieņemto lēmumu un pēc tam ar maniakālu neatlaidību atkārtoja to dažādās variācijās,.
Kad Boriss saprata, ka māte runā nopietni, viņš izgāja no mājām neatvadījies. Pirmo reizi nepateica, kurp dodas, kad atgriezīsies. Viņš pats to nezināja. Tad nolēma aizbraukt uz jahtklubu. Tur, iespējams, satiks Putriņu, ar kuru bija pieradis aprunāties, dalīties savās iecerēs un šaubās. Citu draugu Borisam nebija.
«Kāpēc tā uztraucos, ja pat domās nepieļauju iespēju, ka varētu aizbraukt no dzimtenes?» Boriss, apsēdies uz «Hipokrata» klāja uft atbalstījis muguru pret mastu, centās tikt ar sevi skaidrībā. «To nolēmu jau pirms pusotra gada, kad uz ārzemēm aizceļoja mans bijušais kursa biedrs, kurš tagad iekārtojies par ordinatoru kādā Rietumvāci- jas mazpilsētas dzemdību namā un raujas melnās miesās, lai tiktu pie savas privātprakses. Kad centos atrunāt, viņš sarūgtināts pārmeta, ka tādus draugus kā es atradīšot visur pasaulē. Tā laikam patiesība, ka arī citur iespējams satuvināties ar vienu otru cilvēku. Bet vēl svarīgāk justies kā savējam starp pasvešiem cilvēkiem — darba vietā, te, jahtklubā, kurā katrā iestādē. Kā pilntiesīgam pilsonim un biedram, kuru neviens netaisās iegāzt, apšmaukt, izmantot kā tramplīnu paša karjerai. Ja kas nepatīk, neapmierina, var taču kritizēt, sūdzēties, meklēt taisnību … Nē, savu Rīgu es nepametīšu nekad! Pat atvaļinājuma ceļojumos taču ilgojos pēc ierastajām ainavām un smaržām, pēc dzimtās valodas skaņām, pēc tramvaja šķindam zem loga, pēc drūzmas Jūrmalas vilcienā. Jā, Rīga ir trokšņaina un despotiska — tāpat kā mana māte, bet es taču ne par ko pasaulē nemainītu viņu pret citu. Es viņu mīlu …»
— Vai drīkst? Vai varbūt tu gaidi kādu? — Anitas balss izrāva Borisu no pārdomām.
— Vai Putriņu Edžu nekur neesi manījusi? — atvaicāja Boriss, palīdzot viņai uzkāpt uz jahtas.
— Viņš taču Ventspilī. Sievasmāte saslimusi… Vai esi sataisījies tālā ceļā?
— Kāpēc tev tā liekas? — kā nedarbos pieķerts, attrauca Boriss.
— Ja pa upi vien, es braucu līdzi. Jūrā šodien laikam briesmīgi šūpo.
Divatā viņi pacēla buras, atraisīja galus, atstū- mās no krastmalas. Anita darbojās veikli, iztika bez norādījumiem. 2ēl, ka netur rulli, citādi būtu ideāls komandas loceklis, ar tādu varētu doties pat apkārt zemeslodei.
Bēzanburu Boriss nebija uzvilcis, tomēr jahta raiti slīdēja pa pievakares saulē vizuļojošo upi. Atsevišķas brāzmas gan sasvēra «Hipokratu», tomēr stūrēt bija viegli.
— Gribi? — Viņš paplikšķināja unguru.
— Uztici?
Boriss pēkšņi iedomājās, ka Anitai labprat uzticētu ne tikai stūri vien. No viņas dvesa tāds miers un labestība, ka sabruka vientulības gados uzceltais klusēšanas valnis.
— Viss ir pareizi — no vīrieša viedokļa, — Anita ierunājās, kad Boriss bija izkratījis sirdi.
— Sievietei pirmajā vietā tomēr jūtas, nevis aprēķins. Viņai svarīgāk — ar ko braukt nekā — kur braukt. Mans pirmais vīrs arī bija ebrejs, bet kopā ar viņu es nebūtu devusies pat uz Zaķu salu.
— Un ar mani? — jautājumam bija jāskan rotaļīgi, tomēr Anita juta, cik saspringti Boriss gaida atbildi.
— Ar tevi, Bori, — viņa bez uzspēles teica,
— es būtu devusies vienalga kur.
Tai naktī viņi pirmoreiz palika kopā.
Mājās par emigrēšanu uz Izraēlu vairs netika runāts. Sapratusi, ka Boriss nekur nebrauks, māte viegli atteicās no visiem plāniem, jo sirds dziļumos nevēlējās šķirties no dēla.
Anita samierinājās ar savu nenoteikto stāvokli. Viņa nešaubījās par Borisa jūtām, tomēr tikpat nešaubīgi zināja, ka Vencels neatļaus nevienai sievietei nostāties starp sevi un māti.
Visretāk šo dienu atcerējās Boriss. Dzīvoja, kā dzīvojis, strādāja, priecājās par to, ka pasaulē ir tāda Anita, un iedzēra tikai retumis, kad uznāca melni briži. Tāds gadījās burāšanas slēgšanas ballē, kad Dzintra nolēma paķircināt iesīkstējušo vecpuisi:
— Vadzi, Boris, tava māmuļa stāsta, ka esi sataisījies aizbraukt. Nu tad paturi prātā, ka es vēl esmu dabūnama. Man tā gribas redzēt plašo pasauli.
Cits būtu atjokojis, bet Boriss pēc trešās glāzītes mēdza zaudēt humora sajūtu. Viņš atbildēja ar svētku apstākļiem nepiemērotu skarbumu:
— Kāpēc tad Brunis tevi neprec? Viņš pietiekami bieži ceļo pa ārzemēm.
— Toties tu vēl nekur neesi bijis, — Bruno savukārt kūdīja. — Apskaties. Ja nepatiks, prasies atpakaļ. Daži tavi brāļi tā rīkojas, un — nekas, numurs iet cauri.
— Ratnieka cienīga piezīme, — Boriss ar pūlēm valdījās.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Arī Bruno kļuva ass.
Un tad Borisam paspruka vārdi, kurus viņš nožēloja vēl šonakt:
— Vienīgi to, ka tavs tēvs jau izsūtījis mani no dzimtenes. Bet neceri — tev tas neizdosies, nav vairs tie laiki. Drīzāk es tevi …
— Bori, ejam dejoti — spalgi iekliedzās Anita un ar varu aizvilka viņu sev līdzi.
«w
* * *
— Es ne pa jokam nobijos, — Anita sacīja Putriņām. — Tai brīdī Boriss bija spējīgs mesties Brunim virsū, nez ko izdarīt. Bet kāpēc es tev to stāstu? Brunis taču drīz aizveda Dzintru, un mēs viņu vairs neredzējām.
Viņi sēdēja glābšanas stacijas nemājīgajā verandā, kas bija pārveidota par pirmās palīdzības sniegšanas punktu. Nestuves un skābekļa baloni, balti instrumentu un medikamentu skapīši, mākslīgās elpināšanas ierīce, tradicionālā dermatīna kušete pie sienas, plakāti, kuri pamācīja, kā apieties ar slīkstošiem cilvēkiem, vārdu sakot, apstākļi, kas nevērta sarunu īpaši sirsnīgu. Platajos, daudzkrāsainās rūtīs sadalītajos logos sitās ieslīpas strūklas, tik blīvas, ka šķita — var redzēt, kā tās iesniedzas tumšpelēkajos padebešos. Tikpat drūma izskatījās upe, kuru pātagoja prāvas lāses. Vienīgi to apveidīgie apļi ļāva cerēt, ka gāze drīz rimsies. To pašu it kā solīja arī brāzmainais vējš, kas pa zemo debess velvi dzenāja saraustītos lietus mākoņus un pretējā krastā lieca niedres un krūmus gandrīz līdz zemei. Upē nemanīja ne mazākās kustības, pat ekskursantu kuģis neuzdrošinājās atraisīt galus un turpat krastmalā atskaņoja magnetofona lentē ierakstīto deju mūziku. Turpretī bufete darbojās ar necerētiem apgriezieniem — tā vien likās, ka atpūtnieki nolēmuši kompensēt izjukušo braucienu pa Lielupi un līča ūdeņiem ar divkāršu iekšķīgi pielietotu šķidruma devu.
Putriņš domīgi uzlūkoja Anitu. Viņi bija pazīstami jau sen, gandrīz desmit gadu — kopš tās pavasara dienas, kad gaišmatainā māsiņa pirmoreiz ieradās jahtklubā, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu palīdzību avarējušo švertlaivu apkalpēm. Putriņš vairs neatcerējās, kāpēc bija apgāzusies kluba smailākā un ātrākā laiva «Taifūns», kuru
treneris bija uzticējis viņam, lai komandu vērtējumā iegūtu dažus punktus, acīmredzot bija aizķēries grotburas skotiņš. Atjēdzies ūdenī līdzās līmeniski peldošajai laivai un pārliecinājies, ka ari komandas locekļi, kaut slapji, tomēr sveiki un veseli ķepurojas starp viļņu galotnēm un ielejām, viņš bija enerģiski atmājis tiesnešu kuterim, kurš jau tuvojās «Taifūnam». Ja gribēja turpināt sacensības, jātiek galā tikai ar paša spēkiem, vienīgi tādā veidā drīkstēja cerēt uz dažiem ieskaites punktiem par piedalīšanos regatē. Palēkājuši uz izvelkamā ķīļa, viņi uzcēla laivu, izsmēla to puslīdz sausu un atkal devās pretī finišam, distancē laikam vēl apdzina vienu vai vairākus sāncenšus. Sos sīkumus Putriņš vairs neturēja prātā, tomēr atmiņā joprojām bija Anitas baiļu pārveidotā seja, uztraukumā nobālējušie vaigi un izvalbītās acis, kas raudzījās viņos no kutera klāja. Tikai krietni vēlāk viņš uzzināja, ka Anita ne tik daudz pārdzīvoja, cik pati cieta no jūras slimības, bet tas tomēr nespēja pārsvītrot meitenes rīcības nesavtību — nākamajā mirklī no kutera uz švertlaivas pusi aizlidoja pudele ar visu māsiņas medicīniskā spirta krājumu. Sis pašaizliedzīgais žests izglāba «Taifūna» komandas locekļus no iesnām, bet tiesnešu kolēģiju nostādīja grūti atrisināmas problēmas priekšā: vai tas jāuzskata par palīdzību no malas? Lai nerastos nevēlams precedents, Putriņu un viņa komandu diskvalificēja par dopinga lietošanu. Kopš tās reizes viņš saprata, cik bīstami ielaisties ar Anitu, — arī burātāji ir jūrnieki un tāpēc māņticīgi. Bet viņa, kā par spīti, allaž aicināja uz kaut kādām saviesīgām izdarībām: uz kāzām ar savu Zoržiku, uz raudzībām, slīcināt
bēdas par šķiršanos ar pirmo vīru, uz dzimšanas un vārda dienām, ģimenes un valsts svētkiem. Allaž atradās neapstrīdami iemesli svinībām, neapgāžami iegansti kopā sanākšanai. Ja tā labi padomā, viņš ar Anitu bija ticies pie viesību galdiem un nekur citur. Viņa vienmēr bija jautra un pacilāta, bet nekad — noreibuši. Pazīstams ar cilvēku vai desmit gadu un tomēr nepazina viņu … Vai vispār varam apgalvot, ka pa īstam kādu pazīstam? Laikam tāpēc paziņu kategorija atrodas kaut kur ļoti tālu aiz rada, drauga. Nu, pazīstu, to nenoliedzu, bet galvot par tādu neņemos — cik bieži nācies dzirdēt šo izvairīgo atbildi! Un viņš šiem cilvēkiem nekā nepārmeta, pats taču par Anitu zināja vienīgi tik, cik viņa pati vēlējusies pateikt, parādīt, atklāt. Diez vai viņa tagad pateiks kaut ko tādu, kas būtu neizdevīgi Borisam. Drīzāk otrādi, darīs visu, lai nosargātu šo trauslo laimi, kuras dēļ visu šo pēdējo gadu staigāja tāda starojoša un apgarota, apmierināta ar savu dzīvi un visu apkārt notiekošo. Ja tā liksies apdraudēta, smaidīgā gaišmate spējīga pārvērsties bīstamā tīģeru mātītē, kas, aizstāvot savus mazuļus, nebaidīsies pāriet pretuzbrukumā, mesties cīņā ar pārspēku, melot, izdomāt, noliegt acīm redzamo un izgudrot aizvien jaunas pašakas, lai pierādītu drauga nevainību, kuru Putriņš, starp citu, ne mazākajā mērā neapšaubīja.
— Kā pagāja šī nakts no sestdienas uz svētdienu? — apzinoties, ka izpilda tīru formalitāti, taujāja Putriņš. — Varbūt noticis kaut kas tāds, kas tev iespiedies atmiņā?
— Pa straumei mēs līdz jūrai nokļuvām samērā ātri. Bet šaurajā fārvaterī vairs netikām ne uz
priekšu, ne atpakaļ. Tāpēc ari nevarējām pagriezt ceļu zvejniekiem, kad tie nāca virsū. Bet es par to neko daudz nebēdāju — jo jūra rāmāka, jo labāk, pats zini, kāda man nelaime… Un galu galā — kur mums jāsteidzas, Nadīnu biju atstājusi kaimiņienes uzraudzībā … Pēc laba laika man beidzot izdevās pierunāt Bori, ka nav ko vaktēt stūri, neviens jau to nenospers. Viņš uzkurbulēja motoru, izbraucām no kuģošanas ceļa, tad devāmies uz kajīti. Nepagāja ne stunda, un tiešām dabūju viņu slīpi, nenācās pat dot zāles. Un es arī likos uz auss.
— Nav vārdam vietas, Anita, tu esi īsts eņģelis, — Putriņš uzslavēja.
— Tur jau tā nelaime, ka Boriss tāpat iesaucis mani par savu gaišmataino eņģeli, — visā nopietnībā sūrojās Anita. — Bet gribētos, lai viņš dēvē mani par savu blondo grēku, lai arvien no jauna kantējas klāt, cenšas iekarot, savaldzināt, nevis nāk pie manis ar savām bēdām un grūtībām meklēt palīdzību un žēlastību. Gribu, lai mūsu attiecībās valda ne tikai maigums, bet arī kaisle, kas neatzīst nosacītību.
— Labi, tās ir jūsu privātās darīšanas, tu man tagad pastāsti, kas notika pēc tam.
— Teicu taču — gulēju kā beigta. Kad pamodos, ārā jau bija gaišs un Boriss atkal raustīja stūres unguru, it kā tādā veidā varētu aizirties līdz Daugavgrīvai. Bet kas viņam liedza vēl kādu stundiņu pasildīties zem segas?… Ja tas tik svarīgi, paskaties kalendārā, cikos aizvakar uzlēca saule.
— Un naktī? — Putriņš palaida viņas ironiju gar ausīm. — Tiešām nemanīji, kā jūs gandrīz sabrauca zvejnieki?
.— Pēc visa, kas ballē iedzerts? Tu joko, vai?… Pēc tam kad Regīna aizvilka tevi mājās, mēs iztukšojām Bora brūvējumu un pasūtījām vēl divus šampaniešus … Kādu mirkli man pa miegam gan tā kā likās, it kā pukšķētu mūsu motors, bet, kad no rīta palūdzu, lai aizrauj līdz ostai, Boriss apgalvoja, ka neesot vairs ne piliena degvielas. Un nemaz nevajadzēja ar — tā ap septiņiem uzpūta tīri spirgts krasta vējš, un mēs ar vienu vīli tikām līdz pilsētai. Paņēmām Nadīnu, es uztaisīju ēdamo visai dienai, un tad laidām atpakaļ uz klubu.
• — Pagaidi, pagaidi! — Putriņš savilka cilpu ciešāk. — Tu esi pārliecināta, ka naktī darbojās jūsu motors?
— Tik vienmērīgi nekrāc neviens vīrietis.
— Bet varbūt tas bija kāds cits motors, teiksim, zvejnieku kutera?
— Nedzen velnu, es taču jutu, kā drebinās visa jahta. Bija tikai slinkums atvērt acis.
— Tātad Boriss vairs neatradās kajītē, bet bija uz klāja?
— To es neesmu sacījusi. — Anita tūdaļ saprata, ka izdarījusi muļķību, un nu mēģināja glābt, kas glābjams. — Vienīgi pateicu, ka man šķita, it kā darbotos «Hipokrata» motors, vai tad maz tādu «vihru» pasaulē, mūsu jahtklubā vien uz katras trešās laivas. Un par Bori vispār neesmu bildusi ne vārda.
— Kāds viņš bija no rīta? Paģirains? — Putriņš izvēlējās citu piegājienu. — Vai satrakots un tāds sevišķi runīgs?
— Tāds kā vienmēr, it kā tu Bori nepazītu. — Anita pamazām uzbudinājās. — Kad viņš dara kaut ko, tad ne par ko citu neinteresējas — vienalga, vai izmeklē slimnieku vai sēž pie stūres. Pamēģini parunāties ar Bori, kad viņš lasa grāmatu, sirms paliksi, bet atbildi nesagaidīsi — viņš vienkārši nedzird … Un tagad pasaki man: ko nozīmē visi šie jautājumi? Tu taču nedomā nopietni, ka Borim ir kaut kas kopējs ar Bruņa pazušanu?
Uz kāpnēm, kas veda otrā stāva novērošanas tornī, parādījās apšaubāma baltuma tenisa kurpes, tad treniņa bikšu rāvējslēdzēji, pēc tam plata jūrnieka josta ar sakrustotiem enkuriem uz apzeltītas sprādzes, beidzot viss glābšanas stacijas ūdenslīdēja rumpis un galva. Viņam bija apnicis ar tālskati pētīt nelaika izmēzto upi — ja nav, kas peldas vai vizinās ar laivu, tad, protams, nav arī ko glābt.
Putriņš izmantoja viņa parādīšanos, lai vēlreiz pārdomātu savu nostāju. Nē, viņš neturēja Borisu aizdomās, tas gan nebija spējīgs pārnest uz dēlu naidu, ko dabiski juta pret tēvu. Varbūt kāds cits, bet nekādā ziņā Boriss, kurš pats tik daudz cietis no netaisnības un pārestībām. Protams, nedrīkstēja izslēgt iespēju, ka Bruno atradies uz «Salacas» un tikai jūrā pametis jahtas klāju, tomēr sirds dzijumos Putriņš neticēja tādam variantam. Lai ko varēja pārmest Ratniekam, viņš tomēr bija ekstra klases jūrnieks, un kapteinis, kā zināms, nekad neatstāj kuģi, kamēr vēl pastāv kaut mazākās cerības to glābt. Varbūt Boriss tonakt redzējis «Salacu» tuvumā un viņa liecība jaus spriest, vai jahta izvandīta jūrā vai krastā.
— Brunis ir Brunis, un «Salaca» ir «Salaca»,— šo nenoliedzamo patiesību Putriņš deklarēja kā principiālu atklājumu. — Man pirmām kārtām vajadzīga Borisa burātāja pieredze. Nevis teorētiskās zināšanas, bet praktiskais nags. Viņš tai naktī bija uz upes un jūrā, viņš vienīgais spēj pateikt, vai sestdienas laika apstākļos «Salaca» bez vadības varēja nokļūt no Dzintras vasarnīcas līdz līcim. Lai piepūla smadzenes, atsauc atmiņā vēja virzienu, straumes stiprumu, lai uzzīmē shēmu, ja tā viņam palīdzēs, un pēc tam piezvana man. Tikai, Anitiņ, piekodini viņam, ka tā nav jūras kara rotaļa, bet ir ļoti svarīgs izmeklēšanas eksperiments, kuru veikt man pašam nav pa spēkam. Norunāts?
Glābšanas stacijas muliņam straujā gaitā tuvojās paprāva motorlaiva. Pacēlusi priekšgalu uz zemūdens spārniem, tā joņoja apmēram septiņdesmit kilometru ātrumā. Uz šosejas to uzskatītu par gliemežtempu, bet uz upes, kur visi satiksmes līdzekļi kustas daudz lēnāk, šim skrējienam piemita kaut kas trauksmains, gandrīz vai biedējošs, sevišķi tāpēc, ka vētras saceltie viļņi pat netricināja laivu — tik vienmērīgi tā lēkāja no vienas veļas dēļa šķautnes uz nākamo. Kad jau šķita, ka tā tūdaļ ietrieksies betona krastmalā, motors ierēcās vēl skaļāk un skrūve ņēmās malt ūdeņus pretējā virzienā. Atpakaļgaita lika laivas degunam pie- plakt ūdens virsmai un saudzīgi piespiest vaigu pietauvēšanas pālim.
Pirmais izkāpa nepazīstams milicijas seržants, aiz viņa — leitnants Andrejs Gorohovs, tērpies spīdīgā, melnā apmetnī, no kura aumaļām plūda lietus straumītes, un devās tieši uz verandu. Sasist kopā izmirkušo kurpju papēžus neizdevās, militāri sveicināt, pieliekot roku pie cepures naga, kuru slēpa gumijas kapuce, būtu apstākļiem tikpat nepiemēroti. Tāpēc Gorohovs aprobežojās ar vispārēju «Esiet sumināti!» un tad smagi ievēlās tuvākajos sēdratos, kas zem viņa svara aizripoja līdz Anitai un Putriņām.
— Jūsu mājinieki man teica, ka esat šeit, — viņš paskaidroja. — Bet ar automašīnām ūdens milicijai, piedodiet par izteicienu, tā pašvakāk…
— Un es domāju, ka jūs īpaši esat izvēlējies tādu laiciņu, lai nodemonstrētu savu meistarstiķi. — Putriņš pasmīkņāja. — Varbūt flotē iemācījāties vadīt arī jahtu?… Stāstiet, kas jauns pasaulē, un es jūs aizvedīšu pārģērbties.
— Iešu pazvanīt Borisam uz slimnīcu. Mājās māte nesauc viņu pie telefona, kad padzird sievietes balsi, — paziņoja Anita un piecēlās.
Putriņš ar patiku noraudzījās viņas smuidrajā augumā un brūni iedegušajās kājās. Nebija nekāds brīnums, ka Vencels nekur nav aizbraucis, tādas sievietes dēj var apmesties uz dzīvi pat Ziemeļos, mūžīgajos ledos.
— Jūsu uzdevums izpildīts, biedri pulkvedi. — Gorohovs apsēdās Anitas vietā, ar savu slapjo apmetni sagandēdams vēl vienu krēslu. Tomēr tagad vairs nevajadzēja runāt pilnā balsī. — Ar sabiedrisko transportu Ratnieks būtu mierīgi paguvis uz Simferopole's lidmašīnu, bet ar vieglo mašīnu, piedodiet par izteicienu, viņam laika pietika atliku likām, lai tiktu uz Tallinas vilcienu. Turklāt stundu vēlāk gāja pēdējā lidmašīna uz Maskavu, no kurienes paveras gandrīz neierobežotas iespējas.
— Bet? — Putriņa nepacietīgais iestarpinājums skanēja gandrīz kā drauds.
— Nevienā aviokasē — ne lidostā, ne Rīgā vai Jūrmalā — nav pārdota biļete uz Bruno Ratnieka vārda. Un tagad bez pases… Jā, jā, skaidrs, jūs, piedodiet par izteicienu, pats to zināt… Arī dzelzceļa stacijā neviens neatceras redzējis tādu vīrieti, kādu parādīju uz fotogrāfijas, kaut gan Ratniekam tāds ģīmis, kas viegli iespiežas atmiņā. Katram gadījumam tomēr piezvanīju uz visiem jahtklubiem, kā jūs ieteicāt… — Gorohovs atkal apklusa, varēja just, ka viņš apzināti stiepj savu stāstu garumā, tādējādi gūstot papildu baudu.
— Nu un? — Putriņš paklausīgi pildīja savus dialoga partnera pienākumus.
— Nekur nav rādījies. Un galvenais joks, ka viņu negaida pat treniņa nometnē. — Pēc kārtējās pauzes leitnants piebilda: — Izrādās, ka Bruno Ratnieks, piedodiet par izteicienu, izsvītrots no valsts izlases kandidātu saraksta.
Šoreiz Putriņš viņam piedeva oratoru mākslas triku. Jaunums bija tik negaidīts, ka tas atsvēra pat nervus bendējošo Gorohova ieradumu vietā un nevietā iespraust ērmīgo «piedodiet par izteicienu», kam it kā būtu jāapliecina viņa smalkās manieres. Bruno vairs nav izlases kandidāts, un republikā neviens to nezina, varbūt pats Ratnieks vēl to nezina! … Bet, ja tomēr jau padzirdējis, tad var gadīties, ka nolīdis kādā tumšā kaktā, lai nevajadzētu citiem acīs skatīties, un vienatnē pārdzīvo savu neveiksmi. Pavērās pavisam jaunas viņa uzvedības versijas.
— Kāpēc?
— So pašu jautājumu arī es atļāvos uzdot. Bet nebiju pilnvarots atklāt, ka zvana no milicijas, piedodiet par izteicienu. Tāpēc nācās samierināties ar atbildi, ka tas noticis no sporta sasniegumiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Un, ja gribot zināt detaļas, lai uzprasot pašam Ratniekam. It kā dotajā situācijā tas būtu tik vienkārši izdarāms.
Tas nozīmēja, ka Bruno zināja. Laikam tāpēc sezonas slēgšanas ballē tik daudz dzēra un tikpat kā nemaz neuzkoda, gandrīz nepārtraukti dejoja ar Dzintru, jo bēdas allaž vieglāk pārdzīvot ar pārbaudītiem draugiem, un mūzikas pārtraukumos bārstīja indīgas piezīmes. Vai tad citādi būtu iedomājama bezjēdzīgā vārdu apmaiņa ar Borisu, kuru nule bija atstāstījusi Anita?… Jānoskaidro iemesls, tad daudz kas kļūs saprotamāks …
Putriņš drudžaini pūlējās atcerēties kolēģus, pie kuriem varētu griezties pēc palīdzības, citu pēc citas atšķīra atmiņas lappuses. Viens demobilizējies un aizgājis pensijā, otrs pārcelts darbā uz perifēriju, trešais miris. Beidzot viņš atcerējās apakšpulkvedi Daņiļenko, kurš kursos tik devīgi cienāja biedrus ar voblām un citām Maskavas veikalu deficīta precēm. Jāmēģina piezvanīt, iespējams, ka viņš vēl strādā vecajā vietā.
Uzskatīdams, ka uzdevumu veicis spīdoši, Gorohovs turpināja savu atskaiti:
— Jahtās diemžēl neko lielu nejēdzu. Biju aizbraucis uz klubu — «Salaca», kā turējusies virs ūdens, tā turas. Lai saprastu, vai kaut kur ieurbts caurums, laikam jāizvelk krastā. Bet bez jūsu atļaujas …
— Lai jau paliek, leitnant, — Putriņš atgaiņājās, — citādi sabrūvēsiet tādus mēslus, kādus nemūžam nevarēsiet izstrēbt, piedodiet par izteicienu … — viņš aprāvās, baidīdamies, ka tikai Gorohovs neapvainojas. — Pateikšu Varim, lai pārbauda, galu galā viņš ir speciālists. Bet mums steidzīgi jāpiesaka tālsaruna, novelciet šo neizsmeļamo ūdens sūkli, un braucam pie manis, — šeit mēs izputināsim glābšanas dienestu, un nākamie slīcēji mums to nekad nepiedos.
Māja bija aizslēgta, labi, ka garāžas durvis veda tieši uz virtuvi. Interesanti, vai Dzintras vasarnīcā arī ir mašīnas nojume? Cik reižu tur būts, bet viņš nebija to ievērojis — laikam tādēļ, ka allažiņ ieradies no upes puses … Apmetni un slapjos apavus Gorohovs atstāja lejā, tā ka no Regīnas varēja nebaidīties.
Pasūtīt tālsarunu uz milicijas rēķina neizdevās.
— Uzgrieziet kodu, — strupi paziņoja telefoniste un atvienojās.
Apakšpulkvedis bija uzdienējis līdz komisāram, sveiks, vesels un tikpat draudzīgs kā kopējo mācību laikā.
— Piespiedīšu visas pogas, aizsūtīšu izdarīgu darbinieku, vārdu sakot, pēc pusstundas piezvani vēlreiz, tad saņemsi izsmeļošu informāciju.
Putriņš saviebās. Viņš nebija slimīgi skops, tomēr negribējās bez jēgas tērēties.
— Likšu atsūtīt atsevišķu rēķinu, un jūs parakstīsiet aktu, ka tā bija dienesta saruna.
— Klausos, biedri pulkvedi, — atsaucās leitnants un ierosināja: — Varbūt atnest malciņu un iekurināt kamīnu?
Ko uzsāk divi vīrieši, kuriem nav ko darīt uri kuri kādu stundiņu paliek vieni — bez priekšniecības vai sievu uzraudzības? Bet iedzert Putriņām negribējās. Kas zina, varbūt vēl nāksies sēsties pie mašīnas stūres, būs jārisina tādi jautājumi, kur. nepieciešams vēss prāts, nevis fantazijas
lidojums. Raudzīties liesmā un klusēt nez kādēļ likās neērti — jaunākais kolēģis varētu iztulkot to kā iedomības izpausmi, uztvert kā necieņas pazīmi. Visvieglāk, protams, ar dažiem personiskas dabas jautājumiem atraisīt Gorohovam mēli, tomēr pašbrīd Putriņš nemaz nealka dzirdēt stāstus par mīlas dēkām dažādās ostas pilsētās. Vai tad šajā vecumā mēdz dižoties ar ko citu?
Andrejs Gorohovs neizjūta klusumu kā nospiedošu. Tieši otrādi, viņam patika vērot uguns neaprēķināmos lēcienus, tās cīniņu ar sevišķi sīkstu vai slapju pagali, kurai nācās uzklupt no dažādām pusēm, lenkt to, apmīļot līdz kvēlei un tikai pēc tam pārvērst pelnos, klausīties sprakšķos, kas reizēm pārtrauca vienmērīgo rūkoņu.
Viņš uzlūkoja savu priekšnieku. Vai tādu bija iedomājies detektīvu, kad pirmoreiz pārkāpa Iekš- . lietu ministrijas slieksni? Par ko fizionomists noturētu Putriņu, nejauši sastapis viņu uz ielas? Ne jau par padomju Serloku Holmsu, pāteru Braunu vai komisāru Megrē. Un nekādā ziņā par izlūku Maksimu Isajevu, kurš ar savu izsmalcināto ārieni iederējās jebkuras ārzemju armijas ģenerālštābā, vai par vienu no tiem sportiskajiem kriminālmeklēšanas inspektoriem,, kuri uz ekrāna izkļuva pat no bezizejas situācijām un filmas astoņdesmit minūtēs spēja tikt galā ar visviltīgāko noziedznieku. Ar saviem platajiem laucinieka kauliem, vēderiņu un dubultzodu, virs kura greznojās diezgan neizteiksmīga, gaļīga seja, puspiemiegtas acis un pārsteidzoši kupli, brūni mati, kuru dabisko viļņojumu izjauca tikai plikuma ķīļi augstās pieres abās pusēs, — ar visu savu izskatu Putriņš atgādināja vidēja līmeņa priekšnieku kurā katrā iestādē, organizācijā vai uzņēmumā, kur nav nepieciešamas īpašas prāta dotības. Iespējams, protams, ka tieši šī ikdienišķā āriene un tai pieskaņotais domāšanas veids bija visu līdzšinējo Putriņa sasniegumu pamatā — viņš juta un rīkojās tāpat kā ierindas pilsoņi, tāpēc pareizi analizēja katras izdarības motīvus, pareģoja nākam )s soļus. Interesanti, vai arī šoreiz viņam jau ir savs viedoklis šajā samudžinātajā lietā?
— Ko jūs par visu to domājat, biedri pulkvedi?
— Gadu gaitā esmu nācis pie atziņas, ka ar domāšanu jānodarbojas filozofiem, — Putriņš atbildēja pavisam nopietni. — Mūsu darbā tā var izrādīties diezgan kaitīga. Mums jāsavāc kopā pēc iespējas vairāk faktu, tad jāizdara vienīgais loģiskais secinājums. Vjsi citi ceļi ir bīstami. Nedrīkst izdomāt teoriju un, izejot no tās, meklēt pierādījumus inspektora smadzenēs dzimušai versijai … Bet ko es te klāstu visiem zināmas patiesības? Labāk uzlikšu tēju. Ja zvana, neceliet klausuli, mums virtuvē ir paralēls aparāts.
Uz virtuves galda viņš atrada meitas vēstuli.
«Nokļuvu lietus gāzē un izskatos kā otrās šķiras putnu biedēklis, bet vakarā mums ir fakultātes komjauniešu sapulce. Aizbraucu pie Dzintras uz mājām, varbūt viņa būs ar mieru glābt manu reputāciju. Pie viena centīšos kaut ko izlūkot… Vakariņās negaidiet.»
Putriņš sarauca pieri. Šī pašdarbība pamazām jāizbeidz, pietiek ar to, ka viņš pats šai lietā darbojas bez oficiāla uzdevuma, sarunājas ar iespējamiem lieciniekiem bez nopratināšanas protokola, rīkojas gandrīz kā tāds ārzemju privātdetektīvs, vulgāri runājot, kā tāds prasts okšķeris. Tas nenāk par labu ne izmeklēšanai, ne viņa vecajiem draugiem. Kur, piemēram, teikts, ka Anita būtu izpļāpājusies par naksnīgo motora troksni, ja viņas priekšā sēdētu pulkvedis Putriņš milicijas formas tērpā, nevis sen pazīstamais jahtkluba biedrs, tā sakot, visādās likstās pārbaudīts ģimenes draugs? … Tikko radīsies pārliecība, ka viņam darīšanas ar kaut ko nopietnāku par mistifikāciju, viņš ziņos ģenerālim un palūgs, lai nozīmē īstu operatīvo grupu.
Putriņš piespieda sevi nogaidīt tieši trīsdesmit divas minūtes un tikai tad uzgrieza sava drauga numuru. Tas atsaucās jau pēc pirmā zvana:
— Klausies, Eduard Vilisovič, tā lieta šķiet interesantāka, nekā mēs abi domājām, — vēstīja viņa sulīgais baritons.
«Mēs abi?» — vada Jūrmalas galā atzīmēja Putriņš. Vai tiešām izmeklēšana gūs Vissavienības pavērsienu? Viņš aizsedza mikrofonu ar roku un čukstus pavēlēja Gorohovam virtuvē pacelt otro klausuli un cik iespējams pierakstīt jaunās ziņas.
Tās bija negaidītas.
— Personīgi aprunājos ar federācijas priekšsēdētāju un izlases komandas vecāko treneri, — tikmēr stāstīja komisārs Daņiļenko. — Viņi paši satriekti, jo nezina, ar ko aizvietot tavu Ratnieku, kurš pēdējās sacīkstēs bijis neuzvarams. Bet Baltijas starptautiskajā regatē viņš pēkšņi sācis nodarboties ar nelegālu biznesu. Iepircis no ārzemju sportistiem džinsa bikses un uzvalkus, modernos sieviešu frotē virskreklus. Ne jau tādā kvantitātē, ka varētu uzskatīt šo kontrabandu par plaša vēriena spekulāciju, drīzāk savām vajadzībām. Federācija pat būtu bijusi ar mieru skatīties uz to
caur pirkstiem un aprobežoties ar sabiedrisko nopēlumu. Bet mulsinājis Ratnieka maksāšanas veids. Viņš par šīm lupatām atlīdzinājis nevis ar padomju naudu, bet — klausies uzmanīgi — ar cara laiku zelta desmitnieku. Un tas jau ir daudz nopietnāk, pats saproti.
— Man tāds dumjš jautājums, neņemiet ļaunā. Varbūt iespējams uzzināt, kāda izmēra apģērbus viņš pirka? — bilda Putriņš.
— Manā kantorī pierasts atbildēt pat uz daudz muļķīgākiem jautājumiem, — apmierināts ar sevi, atjokoja Daņiļenko. — Četrdesmit otro, tātad drīzāk meitai nekā sievai.
Putriņš centās iztēloties Dzintru: gandrīz vienā augumā ar Brūni, uz augstiem papēžiem izskatījās pat garāka, un arī branguma ziņā neviens neuzdrošinātos sūdzēties — bija gan ko paplikšķināt, gan kur pieķerties. Viņai līdzās Līvija Traumane izskatījās kā tīrais bērns. Vai tikai efektīgā balles blūzīte nebija šo ceļu nākusi? Zelta monēta tāpat neuzdeva neatrisināmu mīklu — zobu tehniķu aprindās cara Nikolaja Otrā piecnieki un desmitnieki bieži kalpoja kā izejviela tiltiņiem un citām protēzēm. Jātiek vienīgi skaidrībā, vai tie sagādāti īpaši šim nolūkam vai atrodas Ratnieka īpašumā jau sen, varbūt pat kopš Jēkabsona laikiem. Putriņš labi atcerējās, ka slepkavas toreiz atraduši ' tikai kādu pusduci, kaut gan pēc milicijas ekspertu atzinuma vecajam meistaram bijuši krietni lielāki krājumi. Vai patiešām vecā lapsa uzticējis māceklim slēptuves vietu? Vai patiesi Brunis visus šos gadus glabājis šīs monētas? Vai pieļaujams, ka viņš to dēļ noslepkavots? Jautājums jautājuma galā …
— Kā šī afēra nākusi gaismā? Parasti tādus darījumus kārto zem četrām acīm.
— Tas šajā lietā visnepatīkamākais. Nostučījis viens no Ratnieka komandas locekļiem, bet pierādījumu viņam nekādu, liecinieku — vēl jo mazāk. Taču Ratnieks neesot daudz liedzies, tāds iespaids, it kā patlaban viņam visas sacīkstes būtu gluži vienaldzīgas. Protokolā ierakstīts, ka viņš pārkāpis vispārpieņemtās sportista uzvedības normas.
— Man ļoti svarīgi uzzināt, kurš no matrožiem pārdevis Ratnieku] — Putriņš kliedza, it kā skaļums būtu visiedarbīgākais pārliecināšanas līdzeklis.
— Saprotu, tomēr līdzēt nevaru. Ziņojums rakstīts uz mašīnas, «nezināma labvēļa» vietā šoreiz «komandas loceklis». Parasti jau nereaģē uz anonīmām vēstulēm, bet šajās bijis tik daudz ticamu detaļu — un degungala priekšā vēl treniņa nometne … Nolēmuši izsaukt Ratnieku un draudzīgi aprunāties. Bet šis — še tev! — tūdaļ ņem un atzīstas… Nu labi, veco zēn, ja varu būt noderīgs, zvani jebkurā laikā. Tagad jāmet miers, citādi tavs grāmatvedis vēl dabūs sirmus matus.
Putriņš steidzīgi nolika klausuli.
— Jā, biedri pulkvedi, gandrīz piemirsās, — atgriezies no virtuves, teica Gorohovs. — Vakar nopratināju zvejniekus. Jums ir teicams deguns, piedodiet par izteicienu, viņi patiešām tikuši klāt avārijas rezervēm. Izdzēruši pudeli ruma un meklējuši vēl. Taču kategoriski noliedz, ka būtu kaut ko uzlauzuši vai izārdījuši. Darbojušies vairāk ar acīm nekā ar rokām. Un es viņiem ticu, kam tad ienāks prātā, ka pudele varētu būt paslēpta matracī …
Putriņš izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņš gan nebija filozofs, tomēr domas darbojās pavisam citā virzienā.
* * *
Dzintra dzīvoja pilsētas nomalē divistabu dzīvoklī vienstāva savrupmājā, kas pirms kara piederējusi viņas nelaiķa vecākiem. Arī toreiz otro dzīvokli iznomājuši svešiem, jo Sakāni bijuši tikai trijatā un par ģimenes pieaugumu nedomājuši. Bet telpu gan divreiz vairāk — ēdamistaba, divi guļamie kambari un zāle viesu uzņemšanai, kā jau pienākas turīgam būvuzņēmējam. Otrā dzīvokļa īres maksa segusi nodokļus, apdrošināšanas un remontu izdevumus, tādējādi visi Alberta Sa- kāna ienākumi pārvērtušies par tīru pe]ņu. Mūža nogalē viņš vēl paguvis pašrocīgi pārkonstruēt savu mitekli, ar kapitālu starpsienu atdalot no pārējās platības pašreizējās divas istabas ar visām labierīcībām. Tomēr tas neglābis māju no nacionalizācijas. Un labi vien, jo diez vai citādi Dzintrai būtu piešķirts apbūves gabals uz salas pilsētas pievārtē.
Sāds stāvoklis bija pa prātam arī kaimiņiem, kuriem Dzintras biežās un ilgās prombūtnes bija gaužām izdevīgas. Faktiski viņa pilsētas dzīvoklī parādījās tikai otrdienās, ceturtdienās un piektdienās, kad bija sarunāta visnaudīgākā klientūra. Tas, ka Bruno reizēm ieradās pārnakšņot, nevienu netraucēja, jo tad netika ieslēgti ne elektriskie matu rullīši, ne žūžojošais fēns, kas lika vibrēt attēlam televizoru ekrānos.
Dzīvokļa durvis, kā parasti, nebija aizslēgtas, jo Dzintra necieta, ka viņu ik pēc brīža atrauj no sarežģītas frizūras veidošanas. Gaitenī Rasma novilka lietusmēteli un jau grasījās iet istabā, kad padzirdēja skaļu un uzbudinātu vīrieša balsi.
Ilmārs! Maz ticams, ka viņš pierunā arī Dzintru pozēt. Bet kāpēc tā uztraucas, ko cer panākt ar šo klaigāšanu? Tad atbildēja Dzintra, un Rasmai kļuva skaidrs, ka abi iedzēruši un tagad skaidro viens otram, cik ļoti sašutuši par Ratnieka neuzticību, par nodevību — jā, jā, sauksim viņa rīcību īstajā vārdā! — pret mīlošo sievieti, pret draugiem un pirmām kārtām pret Māri, kuram viņš nokantējis meiteni.
Ilgāk kavēties gaitenī un noklausīties svešas sarunas nedrīkstēja — pat. ar tēva svētību. Rasma atgrūda durvis, ar to pasvītrodama iespaidu, ka nupat ieskrējusi no ielas, un pārsteigumā pat nejaudāja ieiet istabā — tik negaidīts bija skats, kas viņai pavērās. Dzintra bija atlaidusies uz tahtas, blakām sēdēja Ilmārs Grantsons, uz vienas rokas balansēdams paplāti ar divām konjaka glāzēm, ar otru glāstīdams viņas krūtis, kuras baltais peldmētelis bija gandrīz pilnīgi atsedzis.
— Manos gados arī tu neizturēsi bez vīrieša ilgāk par mēnesi, — izaicinoši sacīja Dzintra, nemaz nepūlēdamās aizpogāt halātu. — Pēdējā laikā Brunis man bija tikai tāda dekoratīva izkārtne, bet gultā gāja pie citas.
— Un es tagad pildu rezerves kapteiņa pienākumus, — neķītri iesmējās Ilmārs un demonstratīvi noskūpstīja Dzintru. — Nāc bariņā, pamīlēsimies trijatā!
— īstais atradies! — Dzintra pavīpsnāja.
— Būtu tavā vietā Brunis, es gan neko neteiktu.
Viņa strauji apsēdās un, it kā atjēgusies pēc
dzija transa, uzlūkoja Rasmu.
— Negrābsties, Ilmār, ielej ciemiņam pēc šitā suņa laika … Vai mums bija norunāts randiņš, Rasmiņ? Ar šo nelaimi es nekā vairs lāgā neatceros … Tūlīt, tūlīt savedīšu sevi kārtībā, tad paņemšu tevi priekšā. — Un viņa izgāja no istabas.
— Pilnīgi aptaurēta, — čukstēja Ilmārs, sniegdams Rasmai glāzi. — Man liekas, viņa sevi indē ar tabletēm. Vai tad citādi būtu bijusi gatava jau pēc otrā mēriņa? … Redzēsi, kādu frizūru viņa tev uzburs.
Dzintra atgriezās nevainojami stērķelētā baltā uzsvārcī, no kura kabatas rēgojās garkātainas ķemmes, dažādas šķēres. Garātn ejot, paņēma no paplātes savu glāzīti un vienā rāvienā iztukšoja, tad apsēdināja Rasmu krēslā iepretī lielajam trīs- viru spogulim.
Aptvērusi, ka kopš ienākšanas nav bildusi ne vārda, Rasma ievaicājās:
— Kādus priekus te svinat? Vai no Bruno ir kādas dzīvības zīmes? Drīz taču jālido uz treniņu nometni.
— Nekur mēs nebrauksim! Mājās arī nav nekādas vainas, sevišķi ar tādām dāmiņām. — Ilmārs atkal iedzēra, šoreiz tieši no resnvēderainās pudeles, tad nostājās teatrālā pozā un skaitīja:
129
— «Kāpēc sapņus tālē raidīt? Laime tepat tuvumā.» Nezinu, kas to sacerējis, bet doma vismaz Gētes cienīga. Mana vecmāmuļa to izšuvusi ar ziliem diegiem un pakārusi virs savas gultas — lai vīrs izlasa pirms gulētiešanas.
9 — 1585
Ilmārs uz kājām turējās ar grūtībām.
— Ej, draudziņ, apgulies blakus istabā! Mums te darbs vismaz divām stundām, — Dzintra viņam pieklājīgi aizrādīja.
— Mēs noteikti pasauksim tevi apbrīnot, cik smuka būšu kļuvusi, — Rasma piebalsoja.
Ilmārs paklausīgi pagriezās uz iešanu un — tavu brīnumu! — pat atstāja viņām pudeli.
— Ja šodien taisītu ķīmisko, ar visām rudens lietavam varēsi nenākt līdz Oktobra svētku sarīkojumam, — prātīgi ieteica Dzintra. — Vai tev tagad ir kāds pastāvīgais, ka esi pasākusi tik bieži daiļoties? Man stāstīja, ka jau vakar esot meklējusi mani salonā.
— Varbūt es gribu viņu piesaistīt tieši ar to, ka izskatos katru dienu citāda, — diezgan nenoteikti atbildēja Rasma. — Vai vari man pateikt, kas īsti patīk šodienas vīriešiem?
— Ka viņiem liek mieru. Un tomēr neiebilst, kad viņus apčubina, aprūpē, palutina ar kaut ko garšīgu. Un tam visam jānotiek neuzkrītoši, it kā šie pakalpojumi pienāktos kā bezmaksas piedeva par viņu fizioloģiskajām atšķirībām. Šodienas vīrietis uzskata sevi par aplaimotāju, kurš ir ar mieru atdoties sievietei, ja tā protas… Gan jau pati to manīsi, pagaidi tikai dažus gadiņus …
Viņa apklusa. Baidīdamās, ka tikai neapsīkst šī tēma, Rasma iemeta kurtuvē bērza tāsi:
— Un ar Brūni bija tāpat? Man vienmēr šķita, ka viņš ir vīrietis, kurš pats prot tikt gala ar visu.
9*
— Brunis… — Labu brīdi Dzintra nikni klikšķināja šķēres. — Brunis bija mans Pigmalions, ja tu saproti, par ko runāju. Es biju pirmā sieviete viņa mūžā un ilgus gadus arī vienīgā. Un man viņš bija vienlaikus dēls, vīrs un mīļākais. Neviens cits nekad nevarēs aizstāt Brūni. Bet faiks uz vietas nestāvēja — viņš pakāpeniski nostājās uz savām kājām un guva pirmos patstāvīgos panākumus. Atbrauca māte un sāka viņu apgādāt ar visādiem ķiņķēziņiem, apmīļot un žēlot. Tā es pazaudēju to puiku, kuram mūsu jahta bija vienīgās mājas un es — vienīgais tuvais cilvēks zemes virsū. Tu pat iedomāties nespēj, kas tā par sajūtu, kad tavas krūtis slacina cita asaras, kad vari uzklausīt žēlabas un sniegt mierinājumu. Reizēm Brunis atnāca slapjš un noguris un viņa acīs bija viens vienīgs jautājums: «Vai tu mani nepadzīsi?» Un ar kādu lepnumu viņš atnesa man savu pirmo dāvanu — gandrīz kā O'Henrija slavenajā stāstā. Vasarnīcas būve caurcaurēm bija Bruņa ideja — gribēja uzcelt pili savai karalienei. Bet pat vīrietis nevar visu mūžu palikt bērna lomā. Zaudēju dēlu, tomēr sevišķi neskumu — joprojām saglabāju brīnišķīgu mīļāko un vīru. Ko tev vēl lai stāstu? Rīgā mēs bijām atzīts pāris, jahtkluba meitenes, pat ja viņš būtu gribējis, neielaistos ar Brūni. Toties izbraukuma regatēs viņš brīvi izvērtās. Saproti, smēķētājs, ja tas ir fsts pīpmanis, nekad nemaina marku. Seksā otrādi. Jaunā kairinājums liek' uzbangot kaislībām, pārmaiņas rada divkāršu iekāri un lielāku baudu. Daži pat apgalvo, ka šādi sān- lēcieni stiprinot laulībās dzīves erotisko spriegumu .. . Lai vai kā, es šai ziņā biju vecmodīga. Skaļus tračus nerīkoju, tomēr īpašu prieku par viņa mīlas afērām neizrādīju. Sevišķi sākumā, kad Brunis, pēc vecā paraduma daloties ar mani visos piedzīvojumos, ņēmās izklāstīt savus iekarojumus.
131
Pieļauju pat, ka viņš gribēja sagādāt man gandarījumu, apgalvojot, ka esmu pārāka par visām gadījuma brūtēm. Bet es cietu klusu, es taču mīlēju viņu. Vai tu maz zini, ko tas nozīmē — mīlēt? Ka viņš saaukstējas, bet tev pašai temperatūra sakāpj līdz trīsdesmit deviņiem un piemetas drebulis. Ka gribas visu atdot šim vienīgajam cilvēkam, viņa dēļ mocīties un līksmot. Ka smaids un mīļš vārds spēj pārvērst ziemu vasarā. Ka tev itin neko dzīvē nevajag, tikai būt kopā ar viņu. Un šīs kopbūtnes vārdā es piedevu Brunirn neuzticību, rupjību, kas reizēm izlauzās virspusē, kad neizdarīju kaut ko viņam pa prātam, kad gribēju būt cilvēks, nevis verdzene. Un tomēr, lai kā centos, lai kā zemojos — bet varbūt tieši tāpēc, — zaudēju ari mīļāko. Palika vienīgi vīrs — gan ne likuma priekšā, taču vismaz ļaužu acīs. Ko tas līdz, ja apzinies, ka viņš tevi nemīl, ka guļ tev blakus aiz ieraduma, aiz žēlastības vai… tāpēc, ka tā ir ērti, ka tā pieņemts, ka vienkāršāk turpināt kopdzīvi nekā pārraut visas saites un meklēt sev jaunu pajumti. Galu galā arī Brunirn vairs nav trīsdesmit gadu. Ne velti tautā apgalvo, ka viens vecs draugs labāks par desmit jauniem. Ir laikam tāds jēdziens kā mierīga līdzāspastāvēšana, un pat tā ir vieglāk izturama nekā vientulība, tici man, Rasiniņ. Un tad šovasar nez no kurienes uzradās šī Līvija, pameta ar aci, un mans Brunis tūdaļ izsvītroja no savas dzīves visus ar mani kopā nodzīvotos gadus, pielipa pie viņas brunčiem. Izrādījās, ka viņš pat nav vairs spējīgs elpot- to pašu gaisu, ko es. Nu, ja tā, ej, kur tev ejams, — ar to dieviņu … Bet tik veca vēl neesmu, lai pārtiktu no atmiņām vien. Vajag tikai, lai sāpe mazliet norimst, tad es vēl parādīšu klasi, aptīšu ap pirkstu ne tādus sprukstiņus vien kā šis Ilmārs… Un tagad sēdi, kamēr žūst, es uzvārīšu kafiju.
Neko jaunu Rasma nebija uzzinājusi, varbūt vienīgi to, ka nesaskaņas Dzintras un Bruņa attiecībās sākušās sen un romāns ar Līviju izrādījies pēdējais akmens, kas izraisījis nogruvumu. Citādi viņa runāja tapat kā visas nelaimīgās sievietes mīlestības drāmās, tikai divreiz garāk. Apzinādamās, ka šo monologu vajadzēs atstāstīt tēvam, Rasma noskurinājās, un viņai uzmācās nogurums. Viņa aizvēra acis …
Kad viņa atkal atvēra acis, uz tualetes galdiņa kūpēja kafijas tasīte. Pie spoguļa rosījās Dzintra tik eleganti rūtainā tvīda kostīmā, ka likās — pirmīt savas bēdas sūdzējusi pavisam cita sieviete, nevis šī apburošā, pie vieglām uzvarām pieradusī skaistule.
— Fiksi izņemsim rullīšus un saķemmēsim matus, — viņa skubināja. — Man šodien vēl jāiestāda tulpju sīpoli, kamēr zeme mitra. Izdevās nopirkt īstās holandiešu «klikatiņas». Labi, ka man pagaidām vēl ir Bruņa pilnvara un otras atslēgas. Kamēr viņš amizējas pa dienvidiem, varu izmantot mašīnu. Bet tevi gan nepagūšu aizraut… Tūlīt uzmodināšu Ilmāru. Ja tev nav bail, viņš tevi aizvedīs.
Arī par Ilmāru neviens nepateiktu, ka viņš vēl pirms pāris stundām dzēris. Pabāzis galvu zem dušas un sasukājis slapjos matus, viņš izskatījās gluži mundrs, visādā ziņā tāds, kurš spējīgs vadīt motociklu. Bet iedarbināt savu rumaku nesteidzās. Nogaidījis, kamēr Dzintra aizbrauc, Ilmārs sāniski apsēdās seglos un, neuzlūkojot Rasmu, it kā turpinot risināt kādu sarežģītu problēmu, smagi nopūtās.
— Mums jāpadomā, kā izkļūt no ķezas, kurā abi esam iekļuvuši.
— Proti? — Rasma sastinga.
— Tu taču negribi, ka tavas fotogrāfijas nonāk milicijas rokās? Starp tām ir arī tādas, kurās tīri labi redz tavu seju. Tu taču zini, ka es labu laiku darbojos ar teleobjektīvu — pirms tu mani pamanīji. Šaubos, vai pulkvedis Putriņš par šīm bildēm būs stāvā sajūsmā.
— Sevišķi priecīgs viņš nebūs, tas tiesa. — Rasma pati brīnījās, kā viņai izdevās savaldīties. — Tomēr viņš ir ne tikai tēvs, bet arī kriminālists. Pēc uzņēmuma leņķa tūlīt sapratīs, no kurienes tas taisīts, un tad tevi vēl iespundēs par goda laupīšanu.
Ilmārs apmulsa. Taču tikai uz īsu brīdi.
— Labi, ka tu pati par to ierunājies. Jā, arī man draud nepatikšanas, un pašlaik tās man it nemaz nav vajadzīgas. Tāpat kā tev un arī viņam, kuru labākajā gadījumā pirms laika aizdzīs pensijā. Laikam esi dzirdējusi, ka Iekšlietu ministrijā drīkst strādāt tikai kristāltīri cilvēki. — Ilmārs nelabi pasmīnēja. — Bet mēs tādi neesam. Tāpēc spēlēšu ar atklātām kārtīm. Tavas akta fotogrāfijas atrodas uz «Salacas», un tikai es zinu, kur tās paslēptas. Bet rīt vai parīt uz jahtas izdarīs pamatīgu kratīšanu, milicija tās dabūs, rokā, piešūs pie lietas, un tad pats ministrs tavam vecim nepalīdzēs. Es redzu tikai vienu iespēju — viņi nedrīkst atrast šos plikņus. Skaidrs?
— Skaidrs man tas jau no sākta gala. Bet ko tu liec priekšā — nogremdēt «Salacu» ar visām fotogrāfijām?
— Kāpēc uzreiz tik dikti? Jāpievāc, un miers mājās..Bet es nevaru to izdarīt — klubā tūdaļ uzpeldēs jautājums, ko esmu meklējis uz aizzīmogotās jahtas. Cita lieta, ja uz «Salacas» uzkāps pulkveža Putriņa meita. Nevienam pat prātā nenāks ziņot milicijai.
— Pieņemsim. — Tagad Rasmai bija no svara izdibināt pēc iespējas precīzāku informāciju — tātad gluži velti viņa nebija mērojusi ceļu uz Dzintras dzīvokli. — Kur tad paslēpti šie nelaimīgie plikņi?
— To es tev parādīšu, kad atvedīsi jahtu pie baltās kāpas, — Ilmārs neuzķērās uz āķa.
— Pati galā netikšu. Kas nu es par burātāju!
— Tad izstāsti savam bračkam, viņam tas ir viens spļāviens. Pat izklausīsies ticamāk, ka divatā vedat «Salacu» uz ekspertīzi … — Ilmārs negaidot mainīja toni un tagad šņāca kā sprostā iedzīts runcis: — Tikai neceri, ka izdosies aptīt mani ap pirkstu! Ja neturēsiet mēli aiz zobiem, es tā atriebšos, ka līdz kapa malai pieminēsi foto- meistaru Ilmāru Grantsonu. Negatīvi taču glabājas manā dzīvoklī. Un arī pliku vīriešu uzņēmumi. Uztaisīšu tādu fotomontāžu, ka pat labākais eksperts nepateiks, kur sākas viltojums, kur beidzas dokumentāls ieskats pulkveža Putriņa meitas Rasmas intīmajā dzīvē… Katram gadījumam pasaki jau tagad, kādi vīrieši tev patīk labāk: ar ūsām un bārdu vai ar kupliem matiem citā vietā?
Rasma paskatījās uz Ilmāru. Viņš joprojām bija
nodūris galvu un vēroja divas skudriņas, kas nopūlējās pie viņa zābaka purngala, cenzdamās aizstiept viņām vien zināmā virzienā sērkociņa lieluma skujas adatu. Vai tiešām viņš runā nopietni? Viņi taču nav pirmo dienu pazīstami… Uzlūkoja, atsauca atmiņā visu, ko zina par šo tipu, un bija spiesta secināt: tāds neatzīst morāles šķēršļus, tāds gatavs nodot pat savu māsu. Būtu naivi cerēt uz žēlastību.