Līt bija pārstājis jau naktī, un no rīta vējš dzenāja vairs tikai gaišas mākoņu driskas. Un tomēr gaisā jautās kaut kas rudenīgs — ja būs saulaini brīži, tad tie būs īsi, ja uzvēdīs siltumu, tad atva- sarainu, tādu, uz ko nedrīkst paļauties.
Vari šī īslaicība nenomāca, viņa dzīvē bija ienācis kaut kas jauns, gandrīz vai pavasarīgs, kam jāplaukst un jānostiprinās. Katra diena šķita daudzsološa, nenosakāma prieka un piepildījuma nojauta lika celties līdz ar kaimiņsētas gaili, kas — paldies dievam — bija hronisks miegamice. Un tad — gluži kā citi uz darbu — viņš brauca uz Rīgu pie Līvijas. Pirmoreiz it kā tēva uzdevumā: noskaidrot, vai viņa ko nezina par Ratnieku. Otrreiz — tās pašas dienas pievakarē — Varis gaidīja meiteni pie institūta jau pēc paša iniciatīvas. Šķita, viņa ir tik satriekta un vientuļa, ka bez palīdzības pat līdz mājām netiks. Viņi gāja kājām. Varis balstīja Līvijas elkoni un priecājās, ka reizēm viņu ēnas saplūst kopā. Protams, gandrīz katra teikuma galā tika pieminēts Bruno, bet puisim nez kādēļ radās iespaids, ka Līvija par viņu izsakās ar tādu kā atkāpi — it kā runātu par mīļoto pasniedzēju, kurš miris pēkšņā nāvē. Jā, atšķirībā no Dzintras viņa neticēja, ka Brunis ir dzīvs un tikai kaut kur nolīdis, pievilcīgas sievietes patmīļa nepieļāva iespēju, ka divdesmit gadu vecāks vīrietis varētu pretoties viņas valdzinājumam un brīvprātīgi pazust. Tāpēc valodām par Ratnieku brīžiem piejaucās gan sarūgtinājums, gan tāda kā viegla grūtsirdība. Vara klātbūtni viņa uztvēra kā biedrisku žestu, runāja ar viņu vaļsirdīgi un allaž atvadījās ar vieglu skūpstu. Tieši tas puisi mulsināja visvairāk — negribējās, lai Līvija uzskata viņu par bezdzimuma radījumu, lai tas kļūst par paradumu, kuru pēc tam grūti lauzt! Bet viņam — ko tur liegties — gribējās to lauzt! Lai neskūpsta nemaz vai arī pa īstam, ar sievišķīgu atdevi!
Jā, Varis bija iemīlējies. Otro reizi mūžā, tāpēc viņš varēja analizēt savas jūtas. Ar Astru viss bija risinājies citādi. Gadu viņi sēdēja vienā solā, kur gribot negribot rokas un arī ceļgali bieži nejauši saskārās, tad vasaras brīvdienās kopā strādāja kolhozā, no kurienes pie katras izdevības divatā muka uz tuvējo jūrmalu peldēties. Klases biedri viņus sauca par pārīti, pirms vēl šī doma pašiem bija nākusi prātā. Kinoteātri, protams, sēdēja roku rokā, Astras dzīvokļa kāpņu telpās ilgi nespēja šķirties. Jāņu vakarā viņi aizklīda meklēt papardes ziedu, kaili izpeldējās Gaujā. Un viss. Pat nakts pirms Vara aizbraukšanas uz Sevastopoli pagāja vienās liriskās sarunās.
Ar Līviju viss bija citādi. Pirmajā vakarā, tiesa, viņš vēl mēģināja sarunāties par mācībām
Medicīnas institūtā, bet jau nākamās tikšanās reizē vairs nesaprata, kā varējis tik stulbi uzvesties. Kāda nozīme, kur mācās Līvija, kādas lekcijas visām fakultātēm kopējas, cik stundu dienā studenti nodarbināti praksē? Svarīgs bija tikai viņas smaids, balss modulācijas, vijīgās kustības. Viņš vēlējās iegūt meiteni sev, tikai sev un uz visiem laikiem. Viņu neuztrauca Līvijas pagātne, jo visas domas bija pavērstas nākotnē, kuru Varis vairs nespēja iztēloties bez šīs saulainās meitenes. Un bija ar mieru darīt visu, lai aizgaiņātu drūmas domas, kas patlaban nomāca viņas prātu.
Otrdienas rītā Varis bez tēva atļaujas — kāpēc gan atvaļinājuma laikā tik agri modināt cilvēku? — paņēma mašīnu un aizveda Līviju uz institūtu, pusdienlaikā gaidīja viņu pie durvīm ar lielu lietussargu un bija laimīgs par meitenes pateicīgo smaidu. Vakarā atkal ieradās un tika atalgots ar uzaicinājumu uzkāpt uz pusstundu dzīvoklī, sasildīties ar krūzīti zaļās tējas.
— Man derdzas šī mūžīgā kafijas pumpēšana, — Līvija teica. — Pa īstam tā iegāja modē, kad nekur nevarēja dabūt pupiņas. Cilvēki nevis dzēra, bet demonstrēja savus labos sakarus un izveicību — no rīta un vakarā, ar kūkām un skābētiem kāpostiem, noskaloja ar to šņabja smaku un konjaka aromātu un beidzot pierada kā pie krāna ūdens.
Līvijas istaba izskatījās pavisam citāda, nekā to bija iztēlojies Varis. Apdzīvojams praktiski bija tikai .plašās telpas neliels stūris, kur stāvēja pašaurs dīvāns, rakstāmgalds un grāmatu plaukti. Visu pārējo platību aizpildīja lielas stelles, visādas spoles, daudzkrāsaini dzijas kamoli, zīmēti paraugi. Līvija norausa no zemā galdiņa veselu kaudzi žurnālu un dažādu pinekļu, iespieda viņam rokā spožu ilustrētu izdevumu.
— Es tūlīt… Jūties kā mājās.
Šī banālā frāze vēl ilgi atbalsojās Vara ausīs. Viņš labi saprata, ka tā neko nenozīmē, un tomēr mēģināja iedomāties, kā pēc darba — jā, ka tikai neaizmirstas rīt pazvanīt Vencelam! — pārnāk šai istabā, kur pie stellēm darbojas Līvija, kā viņi kopā ēd vakariņas, atlaižas uz dīvāna un vēl ilgi runa par saviem vērojumiem un emocijām.
Tā vien šķita, ka šis saharīnsaldais redzējums piepildītos. Atgriezās Līvija, pārģērbusies īsā mājas tērpā, kas gandrīz pilnīgi atklāja slaidās kājas, atnesa tējkannu un divas grezni izrakstītas pialas, ievārījuma trauku un neizprotami ātri uzsmērētas sviestmaizes. Apsēdās uz dīvāna un uzrunāja Vari, kas izlikās pētām nepabeigto gobelēnu.
— Iedzert gribi? Tad iešu pārlūkot tēva krājumus.
— Paldies.
— Paldies, jā, vai paldies, nē? Ko tu tāds kā ūdeni mutē ieņēmis? Nāc atlaidies blakus! Šovakar tiksi apkalpots kā austrumu valdnieks un tev nāksies noklausīties savas Šeherezādes pirmo un pēdējo stāstu.
♦ * *
Smēķēt esmu atmetusi astoņu gadu vecumā. Atceros vēl — tas notika Bastejkalnā. Zēni vilka jau otro ļuļķi, bet es savējo ar papēdi iemīdīju zemē un pateicu: «Nekad vairs!» Līdz šai vasarai vēl biju nevainīga meitene. Daudzas mūsu klases meitenes, kas jau auklē bērnus, sauca mani par muļķa zosi, vecmodīgu klīri, bet man vienmēr gribējās atšķirties no citām. Un viņas pamazām pierada, ka staigāju savrupceļus. Ka neklačoju par savām mīlas dēkām. Ka draudzējos ar visiem zēniem, nevis ar vienu noteiktu. Puikas uzskatīja mani par savējo. Kādreiz iekaustīja, tomēr citādi rokām vaļu nedeva. Aicināja savā barā, kad taisījās pārgājienos. Kad ar plostu laidās lejā pa Salacu. Kad pietrūka sestā spēlētāja volejbola komandā. Vai nolika sardzē, kad ķemmēja apkaimes ābeļu dārzus. Man nekad neatlika laika prātot par seksa problēmām. Biju aizņemta no rīta līdz vēlam vakaram. Un tad kā nopļauta iekritu gultā. Mācības sevišķu piepūli neprasīja. Toties sports un pašdarbība. Vēl nepratu īsti staigāt, kad vecāki stiepa mani uz peldbaseinu. Mainījās mode, un es kļuvu par daiļslidotāju. Pēc tam par tenisa skolas audzēkni. Paldies dievam, man nav muzikālās dzirdes, un neviens netrenkāja mani uz klavierstundām. Tomēr piespieda iestāties deju kolektīvā. Tur jau galvenokārt sākas tie agrīnie romāni. Danco, danco, kamēr krīt cits cita apkampienos. Man gadījās partneris, kas šausmīgi svīda. Un elsa kā preču vilciena lokomotīve. Cita dēļ varbūt neaizietu uz šūšanas pulciņa nodarbībām — to, ko tur mācīja, jau sen biju apguvusi vecmāmuļas vadībā. Bet biju laimīga tikt no viņa vaļā. Tad skola atnāca jauna zīmēšanas skolotāja. Tieši no Mākslas akadēmijas. Nekāda izcila gobelēniste viņa nebija, starptautiskus laurus neplūca. Taču savu darbu mīlēja un arī skolniekus.
Nemaz neuzskatīja zem sava goda noņemties ar mums ārpus mācību laika. Kļuvu par viņas mīļāko skolnieci.' Un pati aizrāvos ar paklāju veidošanu. Pat pierunāju vecākus nopirkt stelles. Tagad varēju izvērsties pa īstam. Iesāku ar to, ka centos kopēt pazīstamu mākslinieku gleznas. Pārnest, tā sakot, citā faktūrā. Tad zīmēju arī pati. Kad nākamreiz atnāksi, parādīšu, tie visi karājas vecāku galā. Savā istabā neciešu neko pabeigtu — tā vien liekas, ka vajadzētu pārtaisīt, labot. Par vienu pat dabūju prēmiju, to eksponēja izstādē Brīvdabas muzejā. Tomēr Mākslas akadēmijas konkursā izgāzos. Dabūju trijnieku par sacerējumu, kuru biju uzrakstījusi bez neviena citāta, bez piemēriem no mūsu literatūras. Tikai savas domas — kā jau domrakstā pie- dienas. Izrādījās, ka tās labākajā gadījumā ir apmierinošas, nu, viduvējas. Bet topošam māksliniekam jābūt apveltītam ar izcilām spriešanas spējām. Vienalga, kur viņš smēlis savas atziņas — paša smadzenēs vai svešu spriedumu krātuvēs. Līdz pat šodienai nezinu, kā iestājos Medicīnas institūtā. Tāds iespaids, ka izšķiroša nozīme bija vecāku sakariem un manam mākslinieces dotībām. Katra augstskola grib lepoties ar labiem sportistiem, dejotājiem, dziedātājiem. Gūt diplomus dažādās skatēs. Paspīdēt sarīkojumos.
Vienu tādu pasākumu rīkojām kopā ar Fizkultūras institūtu. Viņi ieradās pie mums ciemos. Demonstrēja piramīdas un akrobātiskus vingrojumus. Sacentās savā starpā basketbola paraugspēlē. Diezgan bēdīgs paskats. It kā uzstātos namu pārvaldes spaidu kārtā sasauktie īrnieki. Tā arī nekad līdz galam neesmu sapratusi, kas mācās šajā institūtā — topošas sporta zvaigznes vai izbijuši rekordisti; kas pārkvalificējas par lauku rajonu mēroga metodistiem. Visciešamāk spēlēja tāds pagarš sprogmatis, vārdā Māris. Ar dažiem caur- gājieniem guva gauži iespaidīgus grozus. Pirmās dejas laikā izrādījās, ka viņš nav nekāds basketbolists. Viņš, lūk, esot sporta meistars pa burāšanas līniju. Slavenā Bruno Ratnieka komandas loceklis. Sacīkšu laikā tomēr nekad vēl nebija turējis stūri rokā. Tikai raustījis dažādus striķīšus un pēc kapteiņa pavēles pārvietojis savu pasmago dibenu no viena borta uz otru. Bet skaitījās vairākkārtējs valsts čempions. Citādi puisis bija ]oti jauks, nu, tu taču pazīsti Māri Sukātu … Prata saistoši stāstīt un bufetē nevilka ārā no kabatas pusstopu. Tāds, ar kuru var mierīgi draudzēties. Dejojām visu vakaru, un kursa biedrenes jau sāka sačukstēties. Ļāvu sevi pierunāt nākamajā sestdienā aizbraukt uz jahtklubu. Tur iepazinos ar visu kompāniju — Brūni un Dzintru, Aigaru un Ilmāru. Viņi mani uzņēma draudzīgi. Nesmīnēja par muļķīgiem jautājumiem. Neuzbāzās ar tradicionālajiem jokiem par kompasa rozes laistīšanu un barības trakta eļļošanu pret jūras slimību … Visi palika pie baltās kāpas sauļoties, jo iepriekšējā dienā bija nomocījušies vētrainā regatē. Manās jūras kristībās par krusttēvu bija nožīmēts Māris. Par laimi, todien pūta krasta vējš. Spirgts, bet vienmērīgs. Esmu iemīlējusi burāšanu līdz kapa malai, tomēr tādu baudu kā tai pirmajā reizē nekad vairs neesmu izjutusi. Un laikam arī neizju- tīšu. Nav nekādas nozīmes stāstīt par to cilvēkam, kurš no mazotnes iet jūrā, kurš faktiski izaudzis uz jahtas…
Ilgi nebiju iesācēja. «Salacas» kolektīvs, burtiski, uzsūca mani. Tikai pēc kāda laika aptvēru, ka man iedalīta apmēram tāda loma kā Dzintrai. Viņa bija kapteiņa sieviete. Mani uzskatīja par Māra meiteni. Bet mūsu starpā taču nebija itin nekā. Pat netikām pa īstam skūpstījušies..Un, jo tālāk, jo mūsu attiecības nostabilizējās tai līmenī, aiz kura iespējams dauflz kas, tikai ne mīlestība. Vainīga pie šīs atvēsināšanās biju es. Jau no pirmās dienas, kur nu, no pirmā mirkļa ieskatīju Brūni. Kā viņš nāca man pretī pa «Salacas» klāju un palīdzēja uzkāpt! Sī cietā un vienlaikus saudzīgā roka! Drošības sajūta, kas tūdaļ uzvirmoja manī! Sī cilvēka klātbūtnē mafi nekas nedraud — to sapratu jau toreiz; tas ir īsts vīrietis, uz kuru var paļauties. Man patika viņa tumšbiondie mati, kas, deniņos iesirmi mezdamies, pāraug rūsganā bārdā. Patika viņa kumpainā piere un acis, kas uzsūkušas saules pielietas jūras zilgmi. Un cietā mute, kas tikai izretis paveras smaidā. Bet jau no paša sākuma likās, ka ar savām lūpām spēšu to atmaidzināt. Ne mirkli neradās šaubas, ka šis vīrietis zina, ko grib, un dara vienīgi to, ko grib. Un šai gribai pakļauj visus citus. Vārdu sakot, kapteinis, kura pakļautībā tagad atrados arī es, «Salacas» pastāvīgā pasažiere. Un jutu, ka labprāt būtu viņam kaut kas vairak, kaut kas svarīgāks par nejaušu līdzbraucēju. Līdzgaitniece, dzīvesbiedre. Mīļākā. Alga Viena — ka tikai varētu visu laiku atrasties viņa tuvumā!
-Un iedomājies — šopavasar ne reizi neklabināju savas stelles. Katru brīvo brīdi pavadīju jahtklubā. Palīdzēju slīpēt un noklāt ar grafītu «Salacas» zemūdens daļu. Lakot klāju. Spleisēt troses. Visvairāk noderīga biju pie buru pāršūšanas un lāpīšanas. Vēl tagad nesaprotu, kā izdevās nokārtot visas ieskaites. Noliku pat vairākus eksāmenus. Laikam palīdzēja pērnā labā slava. Ja profesors ieskaišu grāmatiņā ierauga piecnieku stabiņu, viņam taču neērti pirmajam ierakstīt divnieku. Tā ir sava veida hipnoze. Kā vēzēklis svārstījos starp institūtu un klubu. Nekur īsti neuzkavēdamās, atkal steidzos laimes meklējumos. Un tad atklāju, kur strādā Brunis. Mūsu institūtā! Lielajā darbnīcā, kur izgatavo zelta un citus mākslīgos zobus. Viņš instruēja nākamos protēzistus, ko drīkst prasīt no tehniķiem. Skaitījās tāds kā prakses vadītājs, kā asistents un konsultants. Amata apzīmējums tīšuprāt bija tāds izplūdis, lai viņš varētu plivināties pa plašo pasauli. Un vēl trenēties, sagatavot inventāru. Pamazām nācu pie atziņas, ka mūsdienu sportā gūst panākumus tikai tie, kuri spēj veltīt šīm nodarbībām visu savu dzīvi. Ar brīvo laiku vairs nepietiek, tas nav nekāds vaļasprieks, bet ir nopietns darbs, kuram jāpakļauj, jāupurē visas pārējās intereses. Atšķirībā no dažiem citiem sporta meistariem Brunis vismaz ziemā centās godīgi pildīt savus tiešos pienākumus. Vēlāk viņš man atzinās, ka šopavasar tik bieži uz institūtu braucis manis dēļ. Ka gribējis ar mani tikties bez ierastās kompānijas. Bez Dzintras un Māra, kuru klātbūtnē nebija iespējams nopietni aprunāties. Un tiešām — institūtā viņš bija pavisam citāds. Necentās par va- rēm šķilt asprātības, jokot par svarīgiem jautājumiem. Bieži veda mani uz mājām savā mašīnā un visā garajā ceļā nebilda ne vārda. Mani tas neapbēdināja. Jau toreiz nojautu, kāpēc Brunis klusē.
Nevis tāpēc, ka nezinātu, ko sacīt, bet tāpēc, ka baidījās teikt to, kas bija uz sirds. Lielais, stiprais vīrietis mulsa kā iemīlējies zeņķis. Un šīs jūtas viņā biju izraisījusi es, Līvija Traumane, kurai līdz šim licies, ka spējīga modināt vīrieti tikai vieglu, draudzīgu flirtu. Bet kaislības? … Laikam arī pati biju pārvērtusies, līdz malām piepildīta ar savu pirmo mīlu. Brunis nekad nepārkāpa vispārpieņemtās pieklājības robežas. Viņam šķita, ka neesmu brīva, tāpat kā man bija licies, ka viņa jūtas pieder Dzintrai.
Pienāca diena, kad Brunis beidzot paziņoja, ka «Salaca» ir priekšzīmīgā kārtībā. Buras notrimē- tas, kā nākas. Masts optimāli nobalansēts. Takelāža noskaņota kā ģitāras stīgas. Borti gludi kā maza bērna vaigs. Viss bija pa pirmo — gan aerodinamika, gan pludlīnija. Agrāk ne par ko nebūtu iedomājusies, ka ar jahtu tik daudz klapatu. Vairāk nekā ar padzīvojušas kinoaktrises seju pirms filmēšanas provēm. Pat pulēt drīkstēja nevis ar smalku smilšpapīru, bet tikai ar īpaši no Zviedrijas importētām skaidām.
Sis notikums jānosvin. Visi kopā aizgājām uz ķimeņu bāru. Tur labuma vienīgi tik, ka daudz tās lipīgās dziras iekšā nedabūsi. Un šeit piedzima lieliskā ideja — aizlaist uz Roņu salu. Uz karstām pēdām, nemaz mājās neiegriežoties. Brunirn salā dzīvoja draugs, kurš starp akmens bluķiem ar nakts šņorēm velkot tādus zušus, kādus rīdzinieki atceroties tikai pēc nostāstiem. Vējš pūta no austrumiem, un Brunis aplēsa, ka divpadsmit stundās mēs būšot gala. Līdz vakaram varēšot padzīvot pa salu un svētdien tikšot uz mājām, tā ka par pirmdienu nevienam neesot jāuztraucas. Visi būšot pie vietas — cits darbā, cits eksāmenā.
Dzintra atteicās tūlīt. Viņai piektdiena un sestdiena bija viskarstākais darba laiks. Arī šoreiz sarunātas pastāvīgās klientes, kuras posās uz dažādiem nedēļas nogales sarīkojumiem.
— Laikam uz somu pirtīm, — Brunis ņirgājās. — Divas stundas taisa frizūru, kas saunā izjūk jau pēc pirmajām desmit minūtēm.
— Vai tev žēl? Galvenais taču pirmais iespaids. Pēc trešās glāzītes jūs tāpat vairs neesat spējīgi atšķirt, kas jums sēž blakām, — Dzintra atcirta.
— Un es domāju — galvenais, ka viņas labi samaksā … — Brunis savukārt koda pretī.
Nekas īpaši ļauns jau netika pateikts — ne no vienas, ne otras puses. To pat varētu uzskatīt par joku dzīšanu, ja šie paši vārdi būtu izrunāti citādā toņkārtā. Rotaļīgā, piemēram. Bet skaidri sajutu ērcīgo, atskabargaino pieskaņu. Un atcerējos, ko Brunis man reiz bija sacījis — it kā starp citu, kad bijām izsēdinājuši Dzintru pie viņas slavenās vasarnīcas. Ka starp viņiem vairs neesot nekādu tādu, nu, saproti pats, attiecību. Tikai draudzība un ilgos gados nostabilizējies ieradums. īsti neaptvēru, kāpēc viņš man to stāsta. Tagad apjēdzu līdz galam un tūdaļ piekritu piedalīties braucienā uz Roņu salu. Jau skolas gados šis punktiņš Rīgas jūras līča kartē man bija licies izaicinājums. Kā pēdējais romantikas nocietinājums mūsdienu tehnikas pasaulē. Kā tāds dabas brīnums, kurp netiek tūristu pūļi, atpūtnieku bari. Arī komandējumā uz turieni neviens nebrauc. Nav regulāras satiksmes, nav stilizētu restorānu, nav viesnīcu un
sanatoriju, nav pat universālveikala, ko būtu vērts izķemmēt. So satiksmes grūtību dēļ man nekad nebija izdevies īstenot seno sapni. Tagad beidzot tikšu uz salu. Turklāt ar Brūni!
Ilmārs neizrādīja ne mazāko sajūsmu.
— Ko es tur neesmu redzējis? — Viņš vaibstī- jās. — Ja varat iztikt bez manis, labprāt palikšu mājās un padzīvošu pa pludmali. Ticat vai neticat, bet ar visām šīm šancēm uz «Salacas» es šovasar vēl ne reizes neesmu sauļojies.
Aptvēru, ka arī es nebiju cepinājusies ne liedagā, ne vecāku dārziņā. Uz jūras gan, bet pie jūras… Uz jahtas gandrīz nekad negribējās novilkt džemperi, ostā visi strādāja vieglos treniņuz- valkos.
— Vari neuztraukties, -ceļu atradīsim arī bez tevis.
Nesapratu, kas ar Brūni noticis. Nekad nebiju redzējusi viņu tik agresīvu. Vai tiešām bija pamanījis, ka Ilmārs pēdējā laikā pie katras izdevības trinas ap Dzintru? Luncinās apkārt. Visādi glaimo un cenšas izdabāt. Kāpēc tas viņu uztrauc, ja paša jūtas sen izdzisušas? Drīzāk tomēr aiz vispārējas antipātijas. Māris un Aigars tāpat īsti nemīlēja «Salacas» otro kapteini. Nolēmu pie gadījuma pajautāt Brunim, kāpēc Grantsons iekļauts jahtas komandā. Bet vēlāk aizmirsās.
Bija tik brīnum jauki, ka negribējās sarunāties. Līdz upes grīvai to vēl tā īsti neizjutu. Parasta burāšana ar ierastajiem manevriem. Te jāmaina halze, te foks vai grots jāpievelk, te atkal jāpalaiž vaļīgāk. Atkarībā no upes līkuma, no kuģošanas ceļa untumiem. Un tad mēs beidzot atradāmies atklātajā jūrā. Aizmugurē vēl melnoja krasta svītra. Toties pārējās debess pusēs vilināja selgas brīvie plašumi.
Brunis novietoja starp soliem dēli ar kardānā iekārtu kompasu. Blakām izklāja līča navigācijas karti un ar smalki noasinātu zīmuli novilka svītru starp mūsu atrašanās vietu pie galējās bojas un Roņu salu. Tad ar transportieri noteica leņķi un nosprauda kursu.
— Izmērīsim mūsu ātrumu, tad varat likties uz auss, — Brunis norīkoja puišus. — Pirmo sardzi nobrauksim mēs ar Līviju.
Man no prieka aizrāvās elpa. Biju baidījusies, ka viņš sapāros mani kopā ar Māri. Bet laikam visiem jau bija skaidrs, ka mūsu draudzība ir tikai draudzība. Un nekas vairāk.
Aigars iemeta lagu ūdenī un ļāva auklai ar tajā iesietajiem mezgliem brīvi slīdēt caur pirkstiem. Māris lūkojās hronometrā.
— Stopi —r viņš pēkšņi iesaucās, sēžot «Salacas» pašā pakaļgalā.
— Sešas jūdzes stundā, — Aigars paziņoja.
Tikai. Man šķita, ka mēs gandrīz vai lidojam.
Seit, selgā, viļņu galotnes neputoja un neplīsa pret jahtas bortu. Pacēla mūs un nodeva cita citai kā stafetes nūjiņu. Nosvērusies uz kreisā sāna, «Salaca» atstāja aiz sevis burbuļojošu ceļa joslu. Gluži kā ātrgaitas kuģis. Un tomēr mūsu ātrums knapi pārsniedza desmit kilometru stundā. To pašu spēj viduvējs garo distanču skrējējs. Tomēr Brunis likās apmierināts. Viņa pareģojums bija piepildījies — Roņu salā nokļūsim sestdienas rīta. Un kas tad vajadzīgs vīrietim, lai justos laimīgs? Lai visi redzētu, kāds viņš gudrs un viszinošs.
Arī manis dievinātais kapteinis Ratnieks šai ziņā nebija nekāds izņēmums.
— Nosauc kādu skaitli starp nulli un desmit, — Māris teica Aigaram. — Ziglil
— Septiņi, — tas atbildēja, kā vairākums cilvēku uzskatīdams to par laimi nesošu.
— Deviņi, — smējās Māris. — Man ir vairāk, tāpēc drīkstu izvēlēties. Gulēšu lejas kojā.
Beidzot palikām vieni. Vēl kādu brīdi dzirdēju viņus kajītē iekārtojamies guļvietās. Tad nodzisa elektriskā spuldze. Gaismoja vairs tikai lukturis masta galā. Un sarkanā gaitas uguns labās puses vantīs. Zaļā pozīcijas lampiņa spokojās aiz vēja piepūstās lielburas. Tikpat nereāli blāvoja kompass, kura bultai Brunis neļāva izkustēties no vietas. Dīvainā kārtā viņš uz to nemaz neskatījās.
— Turu kursu pēc zvaigznēm, — viņš paskaidroja, pamanījis manu neizpratni. — Reizumis gan jāpārbauda, vai neesam noklīduši sānis. Bet līdz šim man nekad nav gadījies nomaldīties. Tad jau drīzāk kādā svešā pilsētā, kur nevar orientēties pēc vēja un viļņu virziena. Pamēģini pagriezt galvu, un tu tūlīt ievērosi, kā mainās vēja dziesma.
Grozīju galvu uz visām pusēm, bet nekā tamlīdzīga nesaklausīju. Toties tā nosalu, ka neviļus nodrebinājos. Brunis uzlika man roku uz pleciem, pieskārās maniem kailajiem elkoņiem.
— Ko tu gribi ar to pierādīt? — Brunis nekad neizteica pārmetumus tieši. Netiku dzirdējusi, ka viņš būtu kaut reizi uzkliedzis matrožiem. — Paturi stūri, aizkāpšu pēc siltas jakas.
— Nē, man ir labi tāpat.
Mēs tikpat kā nesarunājāmies. Kad Brunis pirmoreiz sakustējās, biju pārliecināta, ka viņš tūlīt skūpstīs mani. Un jutos tāda kā vīlusies, kad izrādījās, ka jāpalaiž bura vaļīgāk. Bet vispār viņš centās pēc iespējas mazāk traucēt mani. Sī saudzīgā attieksme aizkustināja. Līdz šim vīrieši manā klātbūtnē galvenokārt bija domājuši par sevi, savu labumu un savu baudu. Sapratuši, ka nekā nepanāks, vairs par mani nelikās ne zinis. Brunis turpretim visu laiku domāja par mani. To varēja noprast pēc rokas pieskāriena un liegajiem glāstiem. Neko vairāk viņš neuzdrīkstējās. Biju lepna, ka izdevies pamodināt jūtas vecākā un pieredzē bagātā vīrietī. Bet, kā jau teicu, nenotika nekas tāds, ko ierasts dēvēt par piedauzīgu.
Zvaigznes kļuva bālākas. Apkārtne pielija ar palso pusgaismu, kurai pa pēdām seko rītausma. No kajītes izlīda samiegojies Māris. Mūsu četras stundas bija apritējušas.
— Vējš sāk gurt, toties iegriezies trīs ceturtdaļā. — Brunis piecēlās un izstaipīja no ilgās sēdēšanas notirpušos locekļus. — Ka tikai rīt pavisam nenolūst!
— To manīsim rīt… Lai Aigars vēl paguļ kādu stundiņu, tādā laiciņā augšā diviem nav ko darīt.
Kajītē bija silti un mājīgi. Gaiss gan mazliet sasmacis, bet citādi nekādas vainas. Uz labās kojas dziļi un vienmērīgi elpoja Aigars.
— Lien zem segas, — Brunis čukstēja.
Atri novilku kedas un treniņbikses un apgūlos. Spilvens vēl glabāja Māra vaiga siltumu. Tikai tagad apjēdzu, cik ļoti esmu nosalusi. Brunis izvilka no kojas apakšas tādu kā paplatinājumn.
Tas aizpildīja eju, un starp abām guļvietām izveidojās trešā. Kaut kur sadabūja piepūšamo matraci un apgūlās ar visām drēbēm. Stiepa man pretī roku un tai pašā mirklī aizmiga. Uzliku vaigu uz viņa cietās plaukstas un aizvēru acis. Un visai drīz arī laidos miegā.
Mani uzmodināja, kad Roņu sala jau atradās tik tuvu, ka vairs nevarēja spriest par tās apmēriem. Patiesībā tā ir tikai nepilnus piecus kilometrus gara. Apmēram tāda kā Robinsona Kruzo . patvērums. Bet uz šīs dzīvo kādas četrdesmit ģimenes — vienlaikus zemnieki un zvejnieki. Viena motorlaiva patlaban atgriezās no zvejas. Mūsējie par to ļoti priecājās. Nevajadzēšot meklēt ceļu uz ostu, taustīties ar dziļumu mērīšanas rīksti. Pētīt, vai šauro reni neaizsprosto zemūdens akmeņi.
Tā, protams, nebija nekāda īsta osta. Tāds līcītis ar garu dēļu steķi, kur izkraut lomus. Bet norunāsim tā: es necentīšos aprakstīt Roņu salu. Aiz diviem iemesliem. Pirmkārt — pats laikam esi tur vairākkārt bijis. Otrkārt — tas, ko uzskatu par nepieciešamu pastāstīt, varēja notikt jebkurā vietā. Neatkarīgi no salas dabas apstākļiem. Tam nav nekā kopēja ar ģeogrāfiju. Vienīgi ar mīlestību. Tam bija jānotiek! Dienu agrāk vai nedēļu vēlāk, šeit vai citur. Vienalga, kur! Peldējāmies un pastaigājāmies mežā. Dedzinājām ugunskuru un cepām zušu šašliku. Bet mūsu zēni kļuva arvien domīgāki. Jau rīta pusē bija pārstājis pūst. Nu jau drīz vakars, un vēja nekāda. Nekustējās pat vieglākā apses lapiņa. Nekruzuļoja jūras virsma. Ugunskura dūmi stateniski kāpa debesīs, kur neredzēja ne sīkākā mākonīša. Nekādu izredžu atiet no krasta, kur nu vēl līdz pirmdienas ritam nokļūt Rīgā. Bet Mārim un Aigaram trešais un pēdējais mēģinājums nolikt eksāmenu. Joku maz, ja tev tāpat jau draud izslēgšana no institūta. Brūni tas neuztrauca nemaz. Arī es varēju atļauties sevišķi nesteigties — gan kaut kā iztikšu bez konsultācijas. Bet nākamais eksītis tikai ceturtdien. Godīgi sakot, mani ļoti vilināja izdevība šeit uzkavēties vēl dažas dienas divatā ar Brūni. Jā, divatā, jo puiši visā nopietnībā sāka punktierēt, kā laisties lapās. Kā par spīti, lidmašīna uz Pērnavu gāja vienīgi darbdienās. Izpalīdzēja brigadieris, kuram bija darīšana Kihnu salā. Un tā jau esot kā lielpilsēta. Ar telefona centrāli un regulāru satiksmi uz cietzemi. Vēlāk uzzināju, ka viņiem trakoti paveicies. Jūrā laimējies pārkāpt uz Pērnavas zvejnieku arteļa tralera, kas devies uz mājām. Reisa autobuss gan nokavēts, tomēr kāda Rīgas kravas mašīna paķērusi šos līdzi. Un viņi dabūja trijniekus, jo profesoru aizkustinājis stāsts par varonīgo atgriešanos.
Tobrīd mani nenodarbināja viņu liktenis. Galvenais, ka viņi prom. Galvenais, ka mēs ar Brūni esam divatā.
Es būtu sekojusi Brunim uz pasaules malu. Un viņš? Vai maz gribēja mani par pastāvīgu pavadoni? Tai naktī un vēl nākamajā dienā viņš gan bez mitas runāja par mūsu mīlestību. Tomēr redzēju, cik atviegloti viņš nopūtās, kad pirmdien beidzot sacēlās ziemeļvējš un varējām doties atceļā. Rīgā, pats par sevi saprotams, aizveda mani mājās un solījās piezvanīt. Un aizbrauca pie Dzintras. Ticēju, ka viņš tur mīt vairs tikai kā v kaimiņš. Un tomēr — kāpēc nenakšņot pie mātes? Kad bijām divatā, mums viss saskanēja. Bet ļaudīs nebija tāds, kādu biju cerējusi redzēt savu vienīgo. Vai tad konspirācija ietilpst vienaldzība? Jutos pat priecīga, kad viņš aizlidoja uz starptautisko regati. No turienes viņš atgriezās ar veselu dāvanu maisu. Labāk būtu atvedis manas mīļotās neļķes. Tomēr solījumi tagad skanēja ticamāk. Drīz viņš saraušot pēdējās saites ar Dzintru. Esot cerības dabūt kooperatīvo dzīvokli. Viņš atkal strādāšot vienlaikus par zobu tehniķi un ārstu un pelnīšot baltu naudu. Tā tas vilkās veselu nedēļu. Biju nokausēta līdz tādai pakāpei, ka pati vairs īsti nezināju, ko gribu. Prasīju tikai, lai viņš beidzot izlemj. Lai rīkojas kā vīrietis. Tad viņš paziņoja, ka ar Dzintru esot ticis pie skaidrības. Sezonas slēgšanas ballē mēs svinēšot saderināšanos. Bet atnāca kopā ar Dzintru un tikai vienreiz uzlūdza mani dejot. Dejas laikā pačukstēja, lai nezaudējot pacietību. Drīz aizvedīšot Dzintru uz mājām un pēc tam… Kas bija pēc tam, to tu zini. Viņš neatgriezās. Un esmu pārliecināta, ka
ar Bruni notikusi nelaime.
* * *
Kad Līvija beidza savu stāstu, pulkstenis rādīja četrdesmit minūtes pāri pusnaktij. Pie labas gribas varētu vēl pagūt uz pēdējo vilcienu.
— Varbūt tu paliktu? — teica Līvija. — Mani vecāki atpūšas Bulgārijā … Par mani tu zini visu, tagad tava kārta pastāstīt par sevi.
Viņa neuzklāja gultu. Tikai apgūlās līdzās un uzlika galvu uz Vara pleca. Puiša piesardzīgos centienus pēc intīmās tuvības atvairīja ar maigu, bet nepārprotamu kustību, kurā tomēr nebija nekā aizvainojoša. Tajā jautās gan lūgums saglabāt draudzīgo saskaņu, gan tāds kā solījums …
Jūrmalā Varis atgriezās ar pirmo vilcienu un, neviena nepamanīts, iezagās savā istabā. Tomēr izgulēties neizdevās — Rasma viņu modināja jau pirms astoņiem, tikko durvis bija aizvērušās aiz mātes.
— Celies! Deviņos mums jānolaupa «Salaca». Pirms vēl klubā sāk kūsāt dzīvība. — Un viņa izstāstīja brālim par Ilmāra šantāžu.
— Un ko par to domā seniors? — ģērbjoties vaicāja Varis.
— Viņš ir stāvā sajūsmā. Sēdēs krūmos un lūrēs, ko tas Ilmārs izmakšķerēs no «Salacas». Pasaciņai par fotogrāfijām viņš netic.
— Tu viņam pateici patiesību?
— Tikai puspatiesību, tā vienmēr ir visticamākā. Ka Grantsons fotografējis ar teleobjektīvu, man nezinot.
— Un īstenībā?
— Es taču nejautāju tev, kur tu pavadīji nakti … Turklāt uz Ilmāru krīt nopietnas aizdomas. Nopratinot Māri un Aigaru, Gorohovam izdevies noskaidrot, ka ballē viņš noziedējis īsi pirms Bruņa un Dzintras. Lai padarītu viņu pavisam nervozu un pamudinātu uz pārsteidzīgu rīcību, tēvs vēl vakarā runājās ar Ilmāru. Izrādās, viņam nav liecinieku apstiprināta alibi. Jūti, kā esmu iemācījusies izteikties miliču leksikā? … Viņam esot apnicis un arī galva sāpējusi, tāpēc aizbraucis uz māju un licies uz auss. Ne Ilmārs var to pierādīt, ne viņam var pierādīt pretējo. Tāpēc vecais Putriņš tik nadzīgs uz šodienas eksperimentu.
— Man domāt, ka viņam azotē vēl citi trumpji. Vakar pa ausu galam dzirdēju, ka Brūni taisoties diskvalificēt par kaut kādām tumšām šeptēm. Un tad jau Ilmārs noteikti ari iejaukts. Es šo tipu no laika gala ciest nevaru.
— Tu neesi vienīgais. Kāpēc Brunis visur vazāja viņu līdzi?
— Kādam taču tas melnais darbs jādara. Domā — tik viegli dabūt instrumentus un rezerves da|as? Pat Brunis nevarēja neko daudz izplēst no noliktavām. Bet Ilmāram vienmēr atradās, ko iedot pretī, viņš zināja, kur jāsmērē, kam jāglaimo vai jādraud. Un, kad vajadzēja, prata arī strādāt. Ja nemaldos, viņš ir mācīts namdaris un pulie- ris… Gan mēs drīz uzzināsim, kas viņš vēl.
Diena bija riebīga. Pelēki mākoņu palagi likās ietinam visu pasauli, gaisā gandrīz taustāmi juta spiedīgu mitrumu. Vējš uzvēdīja jūras elpu, kas, vēsai kompresei līdzīgi, klājās uz acīm, deguna, mutes. Tādā laikā pat fanātiskie burātāji sēž mājās, kurina krāsni un pārspriež visdažādākās groka receptes.
Jahtklubā viņus sagaidīja nomiīcošs klusums. Tikai airētāji, cerēdami, ka regulāri treniņi palīdzēs sasniegt ieplānotos augstumus, vienmērīgiem vēzieniem dzenāja pa upi smailos divniekus un četriniekus. Astoņnieku komandu šodien nebija izdevies sakomplektēt.
Dežuranta 'būdiņas slēģi bija aizbultēti, duļ$'~ aizslēgtas, laikam viņš tupēja bocmaj1 " Ilmāra un atcerējās pirmskara rudeņu^nu pusstundu vilka krasta līdz ar pirmo dzēivun turp, bija Neviena nepamanīti, viņi uzlavījās r51 «VJ tKu Ģdo^ klāja, noplēsa no lūkām zīmogus un nokāpa ka- jltē. Varis pat nepalūkojās apkārt, bet tiešā ceļā ielīda priekšējā nodalījumā pēc burām. Rasmai bija pavisam citas rūpes. Lai brālis pats uzvelk lupatas, viņai jāizmanto šī pusstunda, lai tiktu klāt -fotogrāfijām. Dažas, protams, atstās nodošanai tēvam, citādi sabruks visi plāni, tomēr tās, kurās viņa pozē, rokas aiz galvas aizlikusi vai atdarinādama modeļus klasiskās aktu gleznās, iznīcinās tūlīt pat. Saplēsīs sīkos gabaliņos, iebāzīs īpaši šim nolūkam līdzpaņemtā dzelzs kārbā un nogremdēs upē. Un tad varēs mierīgi nodziedāt franču valodā savu iemīļoto dziesmiņu: «Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze …»
Skats, kas viņai pavērās, tiešām atbilda dziesmas tekstam. Kajītē gan nebija nosprāgusi marķīzes pelēkā ķēve, bet citādi — «viss kārtībā, viss kārtībā». Rasma pat nespēja iedomāties, no kura gala sākt meklēšanu. Ja viņa būtu bijusi Ilmāra vietā un gribējusi paslēpt piedauzīgās bildītes uz jahtas, kur apgrozās vēl citi cilvēki, ko būtu uzsā- ? kusi? Vispirms atturējusies no slēptuvēm, kuras var atklāt nejauši. Līdz ar to atkrita trauku un produktu skapīši, lādītes, kurās glabājās dakšas un naži, atvilktnes ar navigācijas piederumiem. Nē, drīzāk kāda sprauga aiz grāmatu plauktiņa, kur putekļi krājās uz nevienam nevajadzīgām ( tālu jūru locijām. Tās laikam pasūtījusi Emīlijas kundze gadījumam, ja Bruno grasītos iegūt ne- V1 "a * ."'rstīgu slavu ar pasaules apceļošanu. Tukšā!
naTesofaonicfs*^ ^irbas starp klāja sti Prinā "
b rau cisu z māju u n licf ar vētras burām tāpat
pierādīt, ne viņam ' ^ pārejas vietas «-
t v •.., - Bet kurs gan to darījis?
Sī doma uzradās pēkšņi un nedeva Rasmai mieru.
Katn varēja ienākt prātā šeit meklēt viņas fotogrāfijas? Un kādā sakarībā? Pats Ilmārs taču nebūtu visu apgriezis ar kājām gaisā, viņš zināja, kur tās noglabājis … Tātad kāds, kuru interesējis kaut kas pavisam cits. Un laikam arī Ilmāru, jo diez vai viņš būtu ielaidies tik riskantā pasākumā kā jahtas nolaupīšana skaidrā dienas laikā, lai glābtu pulkveža Putriņa meitas godu. Kas, ko, kāpēc? … Bet tēvs droši vien nojauta atbildi, citādi taču nebūtu devis sankciju šai apšaubāmajai afērai.
* * *
Pulkvedim Putriņām šoreiz nemaz nebija tik viegli dabūt no prokurora sankciju apcietināt un papurināt Ilmāru Grantsonu. Trūka tiešu pierādījumu. Kas par to, ka neviens nav viņu redzējis atgriežamies mājās, ka viņš pierunājis Rasmu un Vari aizvest «Salacu» līdz vientuļajai vietai upes krastā? Varbūt uz jahtas patiešām palikušas viņa personīgās mantas, kuras labāk svešam nerādīt?
Nācās iejaukties ģenerālim, kurš ticēja Putriņa intuīcijai. Prokurors savukārt paļāvās uz ģenerāla cilvēku pazīšanu. Un tagad Putriņš tupēja upmalas kailajos krūmos un klusībā, toties jo sulīgiem izteicieniem apveltīja savus bērnus, kuri laikam atkal aizgulējušies vai aizķērušies kādā kafejnīcā. Vienīgo mierinājumu sniedza Ilmāra nožēlojamais izskats — tas jau krietnu pusstundu gar pašu ūdens malu soļoja šurp un turp, bija pagalam nosalis un turklāt laikam vēl šaubījās, vai vispār jahta parādīsies.
Beidzot pie ieejas attekā parādījās bura ar «Salacas» numuru augšējā stūrī. «Kāda laime, ka vairs nepīpēju,» nodomāja Putriņš, «citādi manos gados būtu grūti izturēt šo sasprindzinājumu bez cigaretes.» Jā, labi vien, ka viņš bija nolicis Goro- hovu otrā ešelonā, tas ar savu nepārtraukto dūmo- šanu noteikti būtu izgāzis visu operāciju.
Seklums neļāva jahtai piebraukt pašā krastā, un Ilmāram nācās brist tai pretī krietnu gabalu. Kādu brīdi uz borta nenotika itin nekas, tad Rasma uzrotīja bikšu galus virs ceļiem un no «Salacas» deguna lēnām ieslīdēja ūdenī. «Laikam briesmīgi auksts,» Putriņš žēloja meitu, tad atcerējās, ka viņa taču cīnās par savām fotogrāfijām, un ar tādu kā ļaunu prieku nosprieda, ka šāda mācība iedarbīgāka nekā pedagoģiskas pārrunas un atradinās Rasmu no neciešamā niķa izmesties plikai un gozēties pat sīkākajā saules pleķītī, kuru pēc mirkļa atkal aizsegs mākoņu valnis.
Varis palika uz jahtas, bet nenokāpa kajītē, tikai ieklausījās pavēlēs, kas atskanēja no turienes. Vispirms atskrūvēja labās un kreisās puses vanšu taljas, tad ķērās pie forštagas. Masts sakustējās kā vētras plosīta priede. Putriņām viss kļuva skaidrs: slēptuve bija ierīkota zem masta pēdas — tajā tukšumā, kas ļāva to pareizi no- trimēt un atbilstoši nostiprināt. Tikai lietpratējam ienāks prātā, ka tur var noglabāt nelielu priekšmetu, fotouzņēmumus, naudaszīmju žūksni. Vai arī līdzzinātājam. Bet kaut kā negribējās ticēt, ka šis Ilmārs būtu baudījis Bruņa uzticību. Drīzāk viņš tomēr taisās paņemt to, ko pats paslēpis. Bet kāda nepieciešamība prātot, gan jau manīs …
Ilmārs atkal parādījās uz klāja. Tādā attālumā nebija iespējams atšķirt sejas pantus, bet stāja un pašapzinīgās kustības liecināja, ka viņš panācis savu. Vējš pūta tieši krasta virzienā un atnesa līdz Putriņa ausīm katru vārdu.
— Paldies par to pašu. Un nevienam — ne vārda! Liec aiz auss, ka man ir visu šo fotogrāfiju negatīvi, — sacīja Ilmārs un taisījās lēkt ūdenī.
— Paga, paga! — Varis protestēja. — Kas tad palīdzēs nostiprināt mastu?
— Liec Rasmu pie darba!
— Lai Brunis jau pirmajā izbraukumā pamana, ka te kāds bāzis savu degunu? Tu vismaz atceries, cik ķīlīšu bija katrā pusē!
— Ja Brunis atgriezīsies, viņam būs pavisam citādas rūpes. — Ilmārs pavīpsnāja. — Mani uz ce|a gaida taksītis ar ieslēgtu skaitītāju. Pateiksi Brunirn, ka tavs fāteris te štukoja, kā uzlabot buru līdzsvaru, un viņš visu sapratīs …
Krastā viņam ceļu aizsprostoja Rasma.
— Atradi fotogrāfijas?
— Kas meklē, tas vienmēr atrod. — Un Ilmārs no vējjakas iekškabatas izvilka aploksni. — Se, un papriecājies kopā ar savu brūtgānu! Ja ieva- jadzēsies arī priekš citiem pielūdzējiem, nekautrējies — par trim rubjiem gabalā katrā vairumā.
Ilmāra bezkaunīgie smiekli vēl skanēja Rasmas ausīs, kad viņš jau atradās puscejā starp krastu un priedulāju. Ko tēvs tur tik ilgi pindzelējas, vēl izlaidīs šo nelieti no slazdiem …
Bija tāds mirklis, kad Putriņš tiešām labprāt būtu izlēcis no krūmiem un pašrocīgi apcietinājis Grantsonu — kad Ilmārs tik nievājoši izteicās par viņa prasmi pareizi notrimēt mastu un buras.
Protams, tūdaļ virsroku guva humora izjūta, pareizāk sakot, senā paruna par to, ka visgardāk smejas pēdējais. Smīniņš lūpu kaktiņos vēl nebija izgaisis, kad pulkvedis nonāca norunātajā vietā meža stigu krustcelēs, kur Gorohovs un viņam piekomandētais Kārkliņš jau bija aizturējuši Ilmāru Grantsonu.
— Biedri pulkvedi, atļāvāmies pirmo paviršo kratīšanu izdarīt šeit, — ziņoja leitnants. — Baidījos, varbūt viņam kabatā ir caurums, piedodiet par izteicienu, izkritīs kaut kas vērtīgs, un pēc tain vainīga būs milicija …
— īsāk, leitnant, — Putriņš aizrādīja. — Ko atradāt?
— Lūki
Vēl īsāk gan nevareja. Toties atradums bija pietiekami daiļrunīgs. Gorohovs atvēra karameļu kārbiņas vāku, un skatieniem atklājās žilbinošas zelta monētas — cara laiku kaluma pieļcnieki un desmitnieki.
Kārba bija saskrambāta, divās vietās stipri ielocīta. Putriņš pievērsās Ilmāram:
— Vai jums kas sakāms? Man ir steidzamas darīšanas.
— Tikai zem četrām acīm.
Putriņš nopūtās. Viņš bija paredzējis, ka Grantsons mēģinās izspēlēt savu lēto trumpi.
— Klausos, — viņš teica, atgājis dažus soļus nomaļus.
— Manā īpašumā ir fotogrāfijas, kas nopietni kompromitē jūsu meitu, — iesāka Ilmārs.
— Bet nelaime tā, ka netiekat klāt filmiņai, — Putriņš it kā attīstīja viņa domu. — Un vēl ilgi netiksiet… Bet neuztraucieties, tās nenokļūs svešās rokās. Apsolu parūpēties, lai tās nodod Rasmai… Par visu pārējo parunāsim rīt. Ļoti iesaku teikt patiesību vai arī naktī izdomāt ticamu versiju… Vediet prom! — viņš pavēlēja Goro- hovam. — Un pa ceļam piezvaniet, lai atsūta pēc jahtas motorlaivu un kādu pieredzējušu ekspertu. Gribu, lai iztaisa masta pēdas ģipša lējumu, kuru pēc tam salīdzināsim ar šo dārglietu kārbiņu.
— Skaidrs, biedri pulkvedi! — Gorohovs pielika roku pie formas cepures naga.
Bet Putriņš vairs neredzēja šo priekšzīmīgi izpildīto militāro sveicienu, jo steidzās atpakaļ uz upmalu. Tur viņš nokļuva laikā, lai aiztaupītu Varim lieku darbu pie masta nostiprināšanas, tomēr nepaguva aizkavēt Rasmu iznīcināt fotogrāfijas.
— Par vēlu, tēti, — viņa nekaunīgi paziņoja. — Tēvi savas meitas redz plikas tikai pirmos sešus gadus. Pēc tam viņiem šis prieks ir stingri liegts.