šonakt man rādās saltneji sapņi. Bet es esmu nonācis tai neparastajā stāvoklī, kad cilvēks sapnī gluži skaidri apzinās, ka sapņo. Tādēļ, strigdams dziļu sniega kupenu skavās vai slīkdams melnas upes ledainā dzelmē, uzkurinu savu varonību ar mulsu domu, ka sapņoju un ka droši vien esmu aizmirsis aizvērt logu.
Pēkšņi atjauda, ka esmu aizmirsis aizvērt logu, uzur- dās smadzenēs tik uzstājīgi, ka es pamostos. Pirmajā mirklī nespēju saprast, nedz kur atrodas logs, nedz kur atrodos pats. It kā es būtu sapinies kādā tīklā ar tumšām un gaišām svītrām — visai valgā un yisai aukstā tīklā, kura krumpās salīgi drebinos. Pamazām izplūdušās, lāgā neredzamās krumpas iegūst arvien skaidrākas aprises un sastingst pilnīgi saskatāmas, un es apjaušu, ka guļu biezā, mitrā krūmājā, kur caur zariem izspraucas saules stari, lūzdami juku jukām.
«Tagad vari mierīgi aizvērt logu,» nomurminu, ar pūlēm pakustinādams pagalam stīvos locekļus un uzsliedamies sēdus. Iebāžu roku bikšu kabatā un, sev par patīkamu pārsteigumu, sačamdu sērkociņu kastīti un samurdzītu, pustukšu «Kentas» paciņu. Cigarete, ko aizsmēķēju, ir tapusi mikla un mutē atsit rūgtumu, tomēr dara savu, aizstādama brokastis.
Kamēr atkal un atkal ievelku rūgtenos dūmus, vispirms man iešaujas prātā, ka vajag izlavīties no šā krūmāja un pameklēt drošāku un, ja iespējams, saulaināku vietu, lai tur nogaidītu, kad pienāks laiks doties uz lidostu, kur man jau nodrošināta biļete braucienam uz Budapeštu. Tad uznirst cita doma: cik muļķīgi ir nosist laiku ar nejēdzīgiem sapņiem. Lidosta taču šodien slēgta. Vismaz man.
Kas var galvot, ka vīrietis, kaut arī pamatīgi piesiets pie kušetes, tomēr neizgudro, kā saistīt apkārtējo cilvēku uzmanību, it īpaši ja tas ir Seimurs. Vēl ticamāk, ka, ielenkusi citu dzīvokli, rūdītu spiegu komanda drīz- vien būs atskārtusi, kādu stiķi esmu izspēlējis, un nekavējoties atradusi īsto drāmas norises vietu. Tie ir gaužām pieredzējuši aģenti, un viņu rīcībā ir visi palīglīdzekļi, pat vietējā policija, tāpēc veltīgas manas cerības pagarināt biļeti. Nē, lidosta šodien noteikti slēgta. Vismaz man.
Piecēlies kājās, mēģinu sakārtot labi jo labi savu uzvalku, ko esmu diezgan krietni saņurcījis, lodājot pa mitro krūmāju. Tad pievācu laikrakstu «Times», uz kura esmu gulējis, paveros apkārt, vai nekas nav izkritis no kabatām, un dodos prom. Feledparka krūmi, kuros esmu pārlaidis nakti, aug tālu no alejas un ir pietiekami biezi, tomēr — sevišķi dienā — nekad nevar būt droša patvertne. Pēc naktī nolijušā lietus debesis vairs nav apmākušās, un, tā kā drīz pulkstenis sitīs deviņi, ir ļoti iespējams, ka šai parkā ātri vien malu malās uzradīsies aukles ūn mātes ar bērnu ratiņiem.
Šķērsojis zālainu noru, nonāku uz taciņas. Pirms kaut jel ko uzsāku, katrā ziņā jānoskaidro mans tagadējais stāvoklis. Un, kamēr to noskaidrošu, man visizdevīgāk ir uzturēties kvartālā, kas ir patālāk no centra un diezgan pilns ar ļaudīm, lai es nedurtos citiem acīs.
Krietnu brīdi līkumojis pa maz pazīstamām un galīgi nepazīstamām ieliņām, nokļūstu lielā tirgū aiz Ziemeļ- tilta ielas. Te ir visi nepieciešamie apstākļi, lai es uzkavētos ilgāk, — pat dažas kaut cik tīras kafejnīcas, kurās cilvēku, ka biezs. Ieeju kādā no visvairāk apmeklētajām kafejnīcām un izdzeru tasi karstas kafijas, stāvēdams burzmā pie letes.. Pēkšņi ienāk prātā doma, ka vajadzētu samaksājot pasniegt lielu banknoti, lai nodrošinātos ar sīkākām. Taču, bāzdams roku iekšējā kabatā, sāku šaubīties. Kad par kafijas tasi izliek pieci simti kronu, tas iegulst atmiņā, bet šodien neparko nav vēlams, lai mani kaut kur atcerētos. Pirms esmu grozījis savu lēmumu, roka jau ieslīdējusi kabatā un es atklāju, ka trūkst portfelīša. Izņemu dažus naudas gabalus, nometu kādu no tiem uz letes un dodos laukā.
Spraukdamies cauri ļaužu drūzmai starp tirgus letēm, pamatīgi no jauna pārbaudu savu īpašumu. Vestes iekšējā kabatā vienmēr glabāju pasi un braukšanas biļetes. Sie dokumenti ir savā vietā, bet baiļojos, ka turpmāk man daudz neko nelīdzēs. Svārku mazajā kabatiņā, kur esmu paradis likt sīkāku papīrnaudu, atrodu četrkārtīgi salocītas divas banknotes: viena — piecdesmit kronu, otra — divdesmit. Bikšu kabatā ir pataupījušās desmit kronas sīknaudā. Un tas ir viss, ja neminētu vēl kabatlakatu, savāžamo nazīti un divu man jau gluži nepieejamu dzīvokļu atslēgas.
Plānā, gaišbrūnā portfelīša trūkst. Tajā bija ieliktas tikai desmit banknotes, bet katra no tām pieci simti kronu vērtībā — krietna summa. Vispirms nospriežu, ka esmu to nejauši izmetis no kabatas Feledparka krūmos. Nē, nevar būti Es uzmanīgi apskatīju biezokni, un portfelītis ir tādā krāsā, ka, pat nesasprindzinot" redzi, to pamanītu nokritušu zemē. Otrā un pēdējā varbūtība ir tā, ka Seimurs man ir izcēlis no kabatas naudu, kamēr gāju uz virtuvi pēc ūdens un glāzēm. «Vēlreiz esat nošāvis greizi, Maikl!» amerikānis teiktu. Kļūda skaidri redzama. Gluži mierīgi biju atstājis svārkus uz krēsla tādēļ, ka, pirmkārt, zināju — to kabatās nav nekā saistoša, otrkārt: apjauzdams, kas par vīru ir Seimurs, neparko nedomāju, ka viņš ir arī kabatas zaglis. Un viņš man nospēra naudu! Protams, amerikānis iekāroja nevis naudu, bet gan portfelīti, cerēdams, ka tajā ielikts kaut kas uzmanības vērts un vismaz glabājas pase.
Tā visa mana mantība nav lielāka kā astoņdesmit kronas, pase, ko bīstami uzrādīt, un dažas neizmantotas braukšanas biļetes. Pēdējās izredzes, turklāt gaužām apšaubāmas, ir pēcpusdienā iesēsties lidmašīnā un pievakarē izkāpt no tās Budapeštā.
Budapešta. Skaista pilsēta. Tajā varētu diezgan patīkami pavadīt laiku pēc tam, kad esmu ticis galā ar grūtu, grūtu uzdevumu. Galvenais — tā ir pilsēta, kurā nav Seimura.
Klīņādams ļaužu drūzmā, un izklaidīgi aplūkodams stumjamos ratiņos sakrautās veļas pulvera paciņas, virtuves piederumus un lētus porcelāna traukus, domāju par Budapeštu, un līdz ar to uz laiku atslābst garīgais saspringums. Galu galā — varbūt Seimurs ir laidis man miglu acīs. Ir gribējis mani iebaidīt tik tālu, lai es piekāptos. Un, ja neesmu piekāpies, kāds viņam labums no tā, ka izpildīs savus draudpilnos solījumus? Seimurs var būt, par ko vien vēlas, pat par kabatas zagli, tomēr nav nejēga un ļoti labi saprot, ka dažs labs mērķis nav sasniedzams nedz ar safabricētām apsūdzībām slepkavībā, nedz ar gribasspēku paralizējošām narkotiskām vielām.
Kad trīsreiz esmu krustām šķērsām izstaigājis lielo tirgus laukumu un pasēdējis kafejnīcā, lai atpūtinātu kājas, dodos pārtiešām uz tuvējo laikrakstu kiosku, jo tas patlaban man ir vienīgais ziņu avots. Pūlkstenis jau pāri divpadsmitiem, un dienas avīzes noteikti ir pārdošanā.
Kioskā tiešām visjaunākie «BT» un «Ekstrabladet» numuri, un man nevajag pētīgi ieskatīties tajos, lai uzreiz aptvertu, ka patiesi noticis tas, no kā visvairāk esmu baidījies. Abu šo laikrakstu pirmajās lappusēs viens otram līdzās rēgojas gan mans, gan Todorova fotoattēls. Slepkava un viņa upuris. Zem fotoattēla tikai dažas teksta rindas, jo pārējās iespiestas iekšējās slejās, un es kātoju tālāk tāpēc, ka pašreiz man neērti pirkt avīzes. Ardievu, Budapešta!
Ieeju strādnieku apģērbu veikaliņā, ko jau agrāk esmu ievērojis. Izvēlos pelēkzilu kokvilnas virsvalku, rotātu ar nemākulīgi uzšņāptu, bet pietiekami zīmīgu skaitli 50. Nešaubos, ka, man cītīgāk pakaulējoties ar sīku vecīti, šis skaitlis taptu daudz mazāks. Bet kaulēties ir tikpat nejēdzīgi kā maksāt lielām naudas zīmēm — tas paliek atmiņā. Tādēj atdodu vecītim piecdesmit kronas un nesu prom brūnā papīrā ietīto virsvalku.
Atvadījies no rosmes pilnās pircēju un pārdevēju pasaules, ienirstu mazu ieliņu labirintā, kas piekļaujas Ziemeļtilta ielai. Ir jau pāri diviem, kad beigu beigās nokļūstu ārpus pilsētas. Nogriežos no šosejas ļoti bedrainā krūmājā. Aiz tā dzeltenīgi viz netīrs kanāla ūdens. Apkaimē nemana nevienas dzīvas dvēseles.
Apsēžos krūmos, kas aug kanāla krastā, atraisu sainīti un daru, ko varu, lai nupat nopirktais tērps izskatītos kaut cik saburzīts un apvalkāts. Tad novelku svārkus un bikses un uzģērbju virsvalku. Sameklēju piemērotu, pasmagu akmeni, ievīstu pēc iespējas ciešāk savā uzvalkā un pārsienu stingri ar kaklasaiti un aukliņu, ko esmu attinis no iepirkuma sainīša. Piegājis pie kanāla malas, iemetu tā netīrajā dzelmē dīvaino tīstokli.
Es varētu apgulties krūmājā un pamēģināt nosnausties, bet godkāre tā neliek mieru, ka vai drebu. Zināt, ka esmu ticis avīzē, un neizlasīt man veltīto rakstu — tas ir pāri maniem spēkiem. Nonāku atkal uz šauras taciņas, kas vijas gar šoseju, un steidzos atpakaļ uz pilsētu.
Pēc piecpadsmit minūtēm jau esmu pie autobusu gala pieturas tuvējā priekšpilsētā. Maiznīca, pārtikas preču veikals, lete, kur pārdod karstus cīsiņus, un — galvenais — laikrakstu kiosks. Paņēmis pēdējo «Ekstra- bladet» numuru, nolieku pārdevējai sīku monētu, ko viņa pievāc, uz mani pat nepavērdamās. Cerams — ja viņa būtu palūkojusies manī, nez vai šai neskūtajā Vīrā, kas ģērbies rupjā kokvilnas virsvalkā, būtu sazīmējusi sociologu un slepkavu — šīsdienas sensāciju.
Redzot karstos cīsiņus un sviestmaizes uz letes, pēkšņi aptveru, ka cilvēks nevar dzīvot no garīgas barības vien. Cīsiņi ir garšīgāki, bet baltmaizes aprikas ar sviestu un' desām — apjomīgākas un lētākas. Nopērku
trīs sviestmaizes, ievīstītas parastajā, brūnajā ietinamā papīrā, un pēc mirkja jau atkal eju pa šoseju.
Šoreiz kanālmalas krūmājā neiegriežos, nospriedis, ka tas ir pārāk tuvu šosejai, kur rit dzīva satiksme. Dodos pa dziļām bedrēm pilnu kailatni — tajā laikam kādreiz rakta smilts. Kad esmu mērojis kādu kilometru, sasniedzu vecu baraku vai barakas atliekas. Eka tik tikko turas uz satrunējušiem stabiem, toties no stratēģiskā viedokļa tai ir nenoliedzamas priekšrocības. Barakas mugursiena balstās uz kanāla malas, no priekšpuses pārredzama visa apkārtne. Tā ir iespējams iztālēm ievērot cilvēku, kuram jenāktu prātā pārmeklēt šo graustu. Turklāt, izlauzis sienā pāris dēļu, varu acumirklī tikt kanālā un patverties kaut kur krūmos. Sis nostūris ir kluss un tukšs, un man tagad nekas nav steidzami darāms, tādēļ atlaižos zemu kārklu pudurksnī pie barakas un atveru laikrakstu.
Droši vien būtu bijis prātīgāk iesākt nevis ar garīgo barību, bet ar sviestmaizēm, jo, tiklīdz esmu izlasījis rakstu, uzreiz pazūd ēstgriba. Tā kā dāņu valodu nemāku, «izlasījis» varbūt ir par spēcīgu teikts. Tomēr dažu reportāžā sastopamu, pazīstamu apzīmējumu pilnīgi pietiek, lai es izprastu raksta saturu. Tie ir šādi: «slepkavība», «stacija», «mauzeris», «osta», «volvo», plus vēl četri ļoti labi pazīstami īpašvārdi — divi to ielu nosaukumi, kurās esmu noīrējis mansardus, nogalinātā uzvārds un, protams, arī slepkavas uzvārds.
Vakar vakarā, atvēlējis savu kušeti godājamam Viljamam Seimuram, es iesēdos volvo ar nodomu aizbraukt pēc iespējas tālāk no drāmas norises vietas. Noteiktu apsvērumu pamudināts, traucos uz ostu un atstāju mašīnu aiz dokiem, kuros ieved preču kuģus. Tik un tā volvo vajadzēja pamest likteņa varā. Ja to atradīs ostā, vajātājiem varētu pamosties aizdomas, ka esmu aizšmaucis ar kādu burinieku prom no pilsētas.
Redzams, šis traģiskā notikuma moments ir pavēstīts rindkopā, kurā ietveras vārdi «osta» un «volvo». Pārējās laikam izklāstīta amerikāņu vienādi vai otrādi safabricētā versija par to, kā Kojevs noslepkavojis Todorovu.
Divi apstākļi šai jezgā pelna īpašu uzmanību. Pirmais — Seimurs jau ir izdarījis daļu no tā, ar ko man piedraudēja. Un tas dod pietiekamu pamatu domāt, ka viņš nešaubīdamies izdarīs arī visu pārējo. Otrais — tik ātra sensacionālās, nepatiesās vēsts iespiešana avīzēs liecina, ka Seimura komanda ir likusi lietā visus nepieciešamos līdzekļus un visiem spēkiem cīnījusies, lai nepieļautu man izbraukt no Dānijas..
Brīdi kavējies pārdomās, es, sev par iepriecinājumu, secinu, ka nav ļaunuma bez labuma. Tas man palīdz kaut daļēji atgūt ēstgribu un notiesāt sviestmaizi. Tā kā presē ievietots raksts, Centrs jau šodien uzzinās, kādā nežēlastībā esmu kritis, un veiks attiecīgus pasākumus. Tātad nākamā otrdienā vīrietis ar lidotāja somu mani pie «Tivoli» parka ieejas glābs, vai nu iedodot viltotu pasi, vai arī citādi parūpējoties, lai es droši varētu izmanīties no Dānijas. Tagad svarīgākais ir palikt dzīvam līdz nākamajai otrdienai. Turklāt palikt dzīvam brīvībā.
Lai man nebūtu jāaiziet uz viņpasauli, galvenais noteikums ir atturēties no ierašanās pilsētā. Kopenhāgena ir tiešām liela pilsēta ar gandrīz pusotra miljona iedzīvotāju, bet tajā policistu arī ir, cik uziet, un kur vēl tādi vīri kā Seimurs. Spriežot pēc laikrakstā iespiestā attēla, kādu līdz šim neesmu ne acīs redzējis, es pēdējās dienās ne reizi vien esmu nofotografēts slepeni un iestādēm, kurām uzdots sadzīt man pēdas, laikam ir bagātīgi vizuālie materiāli, lai izpētītu mana auguma, stājas, gaitas un sejas īpatnības. Pie tam šīs iestādes ļoti labi zina, ka cilvēks, iekūlies tādā ķezā kā es, vispirms cenšas pārvērst savu izskatu, tādēļ ar kokvilnas virsvalku grūti panākt to, lai mani nesazīmētu.
Protams, tas, ka necils ārzemnieks ir nošāvis citu necilu ārzemnieku, ir īsts atradums žurnālistiem, ja trūkst nozīmīgāku jaunumu, bet nez vai šis negadījums sacels trauksmi dāņu policijā. Tomēr vismaz pirmajās dienās stacijas, lidlauki un ostas droši vien tiks cītīgi novērotas, atsevišķos Kopenhāgenas kvartālos un nomalēs vietējās varas iestādes izdarīs parasto izmeklēšanu. Vēlāk arī ļaundarim Kojevam pienāks kārta nogrimt aizmirstībā kā daudziem citiem. Bet, pirms tas notiks, labāk retāk trāpīties ļaudīm acīs.
Gulēdams sīkaudžu kārklājā un kavēdamies pārdomās, sāku nožēlot, ka pastaigu līdz autobusu pieturai neesmu izmantojis, lai apgādātos ar pārtikas krājumiem un tā nodrošinātu sev ilgāku palikšanu graustā. Laime vēl, ka man tagad ir divas sviestmaizes. Ar tām pilnīgi pietiek, lai varētu te mājot līdz rītvakaram. Vēlāk — gan jau redzēsim!
Visu nākamo dienu aizvadu pārdomās un snaudā, lietus čaboņas aijāts un valguma narkozes midzināts. Siltā saule — šejienes ainavas retā pērle — beidzot ir devusi vietu dažām daudz parastākām, bet nepatīkamākām atmosfēras parādībām. Nesastapdams nekādus dabiskus vai mākslīgus šķēršļus, vējš dzenā pa debess velvi mākoņus, melnus kā nakts, un slauka mitrumā satumsējušo līdzenumu, lietus slīpām šļācēm plītē žul- gano zemi, saburnīto kārklāju un mutuļojošos, dzeltenos kanāla ūdeņus.
Tieši par lietu vēl varētu piebilst, ka tam ir plašs darba lauks arī manā niecīgajā patvertnē. Odens tek pa neskaitāmiem jumta caurumiem, vējš pūš pa neskaitāmām sienu šķirbām, un abas šīs stihijas nekautrīgi satiekas un sasveicinās uz manas muguras.
Paņēmis sarūsējušu skārda gabalu un divus satrunējušus dēļus, ierīkoju barakas kaktā tādu kā nojumīti, lai tur kaut cik paslēptos no lietus. Mazliet lielākas grūtības sagādā sals. Tā kā neklausos radio, nezinu, par cik grādiem laiks kļuvis aukstāks, bet mani tā krata drebuļi, ka skaidri noprotu — dzīvsudraba stabiņš krietni noslīdējis zem nulles. Vairos domāt par ceļasomā atstāto silto svīteri, jo šādas domas parasti vēl pastiprina drebuļus. Un neviļus atkal pievēršu uzmanību «Ekstrabladet». Sadūšojies norauju kokvilnas virsvalku un vienlaikus aplieku sev apkārt daudzas laikraksta lapas. Tad no jauna uzģērbju virsvalku un pēc brītiņa ar prieku jūtu, ka augumā ielīst tīkams siltums. So gudrību ar laikrakstu man iemācīja Ļubo Angelovs Pirinā jau diezgan sen kādā saltā rudens naktī, kad mums bija galīgi nosalušas kājas, brienot pa ledainu straumi.
Apēdu otro sviestmaizi. Sakaltusi baltmaize kopā ar «Ekstrabladet» izrosīto siltumu tik svētīgi iedarbojas uz manu organismu, ka, par spīti lietum un vējam, iegrimstu rimtā snaudā. Taču šī snauda ir rimta tikai līdz tam brīdim, kad es nokļūstu pie ģenerāļa kabineta.
Kabineta durvis nez kādēļ ir pavērtas. Laikam sekretāre aizmirsusi tās aiztaisīt. Lai būtu kā būdams, durvis ir vaļā, un es dzirdu, kā mans priekšnieks runājas ar Borislavu.
— Uz Kopenhāgenu vajadzēja sūtīt nevis Bojevu, bet tevi. Bojevam bija veci rēķini ar Todorovu, un viņš izmantoja izdevību, lai tos noslēgtu.
— Kā viņš to izdarīja? — Borislavs ļautā, laikam nekā vēl īsti nezinādams.
— Pavisam vienkārši… — ģenerālis atbild.
— Kas tad tur liels, ka aizraidīja uz viņpasauli nelieti? — Borislavs cenšas mani attaisnot.
— Vai Todorovs bija nelietis vai ne, vienalga, operatīvam darbiniekam nav tiesību rīkoties patvarīgi, — ģenerālis dzestri noteic. — Par patvarību jāmaksā. Un Bojevam arī būs jāmaksā, cik pienāksies.
— Mums tomēr vajag viņu glābt, — mans draugs skaļi saka, aizmirsdams dienesta disciplīnas noteikumus.
— Darīsim, ko varēsim, — ģenerālis apsola. — Bet vai izdosies viņu glābt… Es neesmu visuvarens.
Sai mirklī viņi abi iznāk no kabineta.
— Re, te jau viņš patsl… — mani ieraudzījis, šefs paklusi izgrūž, daudz nebrīnīdamies.
Tad iesaucas ar skaidri manāmu pārmetumu:
— Ek, Bojev, Bojev …
— Es neesmu nogalinājis Todorovu, — pasteidzos aizstāvēties.
— Te ir runa nevis par Todorovu, bet par gluži ko citu. Bojev, mazs cinītis gāž lielu vezumu!
«Ja viņi nebūtu izsekojuši mani un atraduši portfeli stacijā, tik un tā būtu salūkojuši pierādījumus viesnīcas istabā, mansardā vai kur citur,» es gribu pateikt, bet pēkšņi jūtu, ka esmu zaudējis valodu un nespēju izdabūt ne vārda.
«Runāšu vien, lai arī nedzirdami,» mierinu sevi. «Ģenerālis ir gaužām vērīgs un, redzot manu lūpu kustības, sapratīs, ko es saku.»
Taču ģenerālis neliekas zinis par manam mokpilnajām lūpu kustībām un atkal pārmetoši noprasa:
— Kādēļ novilki svārkus? Vai tev bija karsti, vai? Jā, karstums tiešām nav patīkams. Tikai ir vēl daudz kas nepatīkamāks.
«Es nedomāju, ka Seimurs ir kabatas zaglis,» mēģinu no jauna ierunāties, bet arī šoreiz pār lūpām nepārve- ļas ne skaņa.
— Tie ir mazi cinīši, Bojev, mazi cinīši!… — šefs sarūgtināts nopukst. Un beigu beigās domīgi piemetina: — Pagudrosim, kā lai tagad tevi glābjam.
— Bet es jau esmu te! — pilnā kaklā iekliedzos, apzinādamies, ka no krūtīm izlaužas vienīgi gandrīz neizprotama gārdzoņa. — Galvenais — vajag legalizēt manu atgriešanos!
— Jā, bet kā lai to legalizējam? — ģenerālis iebilst, galu galā uzminējis manus vārdus. — Tu jau esi Dānijas pavalstnieks!
Dzirdot viņa pēdējos vārdus, es tā satrūkstos, ka pamostos un platām acīm kādu laiku bez sajēgas raugos tumšajos, satrupējušajos dēļos virs galvas. Laukā lietus gāž, vienmērīgi plīkšķinādams, un vējš te svelpj pa šķirbām, te pierimst, kā atvilkdams elpu.
Iedomājoties vien, ka neesmu Dānijas pavalstnieks, uzreiz kļūstu cik necik možāks, bet nejaudāju atvairīt citu domu, kas jau otro dienu mani nomāc. Kāds tur brīnums, ja Centrs ir noticējis, ka esmu nošāvis Todorovu. Ģenerālim nenoliedzami zināmas kā manas attiecības ar Todorovu, tā paris patvarības, kuras kādreiz esmu atļāvies, sagadoties nevēlamiem apstākļiem. Tātad nav nekāds brīnums, ja noticēs, ka esmu nolēmis noslēgt rēķinus ar Todorovu. Protams, viņi nešaubīdamies .darīs visu iespējamo, lai es izglābtos, tomēr — cik nelādzīgi, ka mani turēs aizdomās par noziegumu, kādu nemaz neesmu pastrādājis.
Patiesībā mani ar Todorovu iepazīstināja Margarita. Bet Margarita …
Pieveru acis, lai it kā skaidrāk atsauktu atmiņā dienu, kurā pirmoreiz sastapos ar šo meiteni. Tā bija rudens diena, lietaina un tumša kā patlabanējā; es biju iegriezies galvaspilsētas pārvaldē, lai satiktos ar savu bijušo kolēģi.
Kad ienācu bijuša kolēģa sekretāres istabā, viņas tur nebija. Apsēdos, lai viņu uzgaidītu, un, pirms paņēmu no galdiņa vecu žurnālu, palūkojos uz meiteni, kas stāvēja pie loga un droši vien bija ataicināta šeit sakarā ar kādu izmeklēšanu.
Meitene bija pavērsusies pret logu, un es viņas seju neredzēju,, paņēmu žurnālu, jo vecs žurnāls taču ir saistošāks nekā sievietes mugura lietus mēteli. Pēkšņi ievēroju, ka meitenes pleci viegliņām trīc. Piecēlos un piegāju viņai klāt.
— Kāpēc jūs raudat? Kas ļauns noticis?
Šādas uzmanības aizkustināta, viņa sāka raudāt vēl gaužāk, nekā neatbildēdama. Klusējot aizsmēķēju cigareti un gaidīju, kad viņa nomierināsies. Nepazīstamā ar kabatlakatiņu slaucīja asaras, tomēr varēju saskatīt, ka viņas seja ir pietūkuši. Deguntelis iesārtis, acis vispār nebija manāmas zem valgajām skropstām. Man gribētos teikt — es veltīju šai meitenei uzmanību ne jau tā- jiēc, ka viņa tobrīd būtu bijusi neredzēti skaista. Šai sejā jautās kaut kas ciešanu pilns un bērnišķīgi bezpalīdzīgs, un nez kādēļ meitene, lai gan augumā bija liela, man likās mazs skuķēns, kas raud iepļaukāts vai izraidīts no klases.
Meitene sāka nomierināties, un es jau cerēju, ka tūlīt viņa šņukstēdama izstāstīs kādu atgadījumu, kas plosa sirdi, bet no priekšnieka kabineta iznāca sekretāre un, uzmetusi man acis, iesaucās:
— Ak biedrs Bojevsl Priekšnieks tikko apvaicājās par jums. Lūdzu, ejiet iekšā!
Iegāju kabinetā un pēc nenovēršamiem jautājumiem «Bojev, kur tu biji pazudis?» un «Kas jauns?» es, ziņkāres dzīts, ieprasījos:
— Kas ir tā jauniete, kura raud sekretāres istabā?
— Jauniete? — Draugs sarauca uzacis. — Viņa ir tāda pati jauniete kā es Salavecis.
— Nu, vismaz tu vienreiz varētu kļūt par Salaveci. Neesi tik cietsirdīgs pret meiteni!
— Tiec labāk galā ar savu darbu un nemaisies, kur tev nav nekādas daļas! — priekšnieks attrauca ar liekuļotu bardzību.
Tad nospieda zvana podziņu un, tiklīdz sekretāre pavēra durvis, tūlīt pavēlēja:
— Lai nāk šurp tā pilsone! — Bet man pateica: — Tagad tu redzēsi, kas tā par jaunieti.
Meitene ienāca, un viņas satrauktajā sejā viedās divreiz vairāk baiļu nekā cerību. Bailes viņai iedvesa priekšnieka klātiene, cerības — manējā.
— Jūs esat Margarita Deneva … — draugs iesāka vēsi, kā jau izmeklētājs, un es pirmo reizi dzirdēju viņas vārdu.
— Jā, — meitene nočukstēja tik neskanīgi, kā es runāju murgos.
— Lai gan jūs jau biju brīdinājis, tomēr uzrakstījāt apliecinājumu tā, ka patiesie notikumi slēpti, nevis atklāti.
Nepazīstama klusēja, nodurusi galvu.
— Viņa gaužām skopojas ar faktiem, — priekšnieks darīja man zināmu.
— Meitenei taču neērti, — es atļāvos iestarpināt.
Un, pievērsies «pilsonei», sacīju pēc iespējas saudzīgāki
— Redzat, Margarita, caur biedra priekšnieka rokām jau tik daudz kas izgājis, ka klaja jūsu liecība viņu vairs nepārsteigs. Vēl jo vairāk — viņam jau iepriekš zināms, ko jūs atklāsit. Tas ir viens. Un vēl kas — mēs ataicinām šeit cilvēkus, lai viņus nevis iegrūstu dziļāk muklājā, bet gan izvilktu no muklāja, kurā viņi paši iestiguši. Taču, lai mēs jums palīdzētu, jums arī mums jāpalīdz. Un vislabāk palīdzēsit, ja itin neko neslēpsit.
— Sēdieties un stāstiet! Un, lūdzu, nemēģiniet izlocīties! — mans draugs izrīkoja, mazliet neapmierināts, ka runāju pārāk labsirdīgi.
Meitene apsēdās krēslā pie rakstāmgalda pretējā pusē, pateica dažus vārdus un pēkšņi atkal izplūda asarās, bet drīz vien apvaldīja raudas un sāka visu no gala.
Notikums, kuru es dzirdēju, nebija ne pārmērīgi drausmīgs, ne arī nemaz nenosodāms. Tas visumā bija diezgan banāls gadījums, ko nav vērts sīki izstāstīt. Dažu meiteņu pīšanās ar svešzemniekiem. Tikšanās iestādēs un dzīvokļos, izpriecas un niecīgas dāvanas. Margarita nebija šo meiteņu vidū, bet, tā kā draudzējās ar kādu no viņām, divreiz iekļuva svešā dzīvoklī, kur internacionālā sabiedrībā pavadīja laiku līdz vēlai naktij.
— Es biju tikai divas reizes, — «pilsone» apgalvoja.
-
— Tādēļ, ka trešo saviesīgo vakaru izjaucām, — priekšnieks noskaldīja.
— Tur nekā cita nebija kā vienīgi mūzika un dejas.
— Mums ir skaidrs, ar ko parasti beidzas šīs dejas, — priekšnieks drūmi iebilda.
Neatvairāmu lietišķu repliku mudināta, Margarita pamazām izpauda visus sīkumus, kuros varēja atzīties, pat savu flirtu ar kādu ārzemnieku un to, ka saņēmusi no viņa «Lankoma» flakoniņu.
— Tā darīt neklājas vis, — es klusi aizrādīju, kad viņas atzīšanās bija galā. — Laime, ka neesat iekūlusies vēl lielākā ķezā.
Uztvēris priekšnieka īgno skatienu, uzreiz lūkoju vērst par labu savas pamācības nevietā:
— Lai gan sākumā …
— Nūja, sākums vienmēr ir nevainīgāks nekā beigas, — draugs mani pārtrauca. — Un, ja cilvēks sākumā neatjēdzas, neizbēgami ņem nelabu galul
— Gan jau neaiziesim tik tālu! — optimistiski pavēstīju. — Vai ne, Margarita?
— Jā, — meitene apsolīja tikko dzirdamā balsī, nepacēlusi acis.
Priekšnieks atlaida viņu, un mēs abi tērzējām par gluži ko citu.
Pēc kādas pusstundas devos prom no pārvaldes. Margarita mani gaidīja, stāvēdama nospārē, lai lietū nesamirktu.
— Es gribētu jums pateikties… — viņa ierunājās, piesteigusies man klāt.
— Nevis pateicieties, bet mēģiniet tikt uz ceļa! — es sacīju mazliet dzestrak, nekā nepieciešams, soļodams tālāk pa slapjo ietvi. — Pirmkārt, papūlieties, lai jums labāk veiktos universitātē! Otrkārt, nedomājiet par laulībām ar svešzemnieku un, ja vēlaties zināt, arī par laulībām ar bulgāru! Tiekdamās ātrāk iziet pie vīra, dažas meitenes tā sapinas visvisādos sakaros, ka galīgi aizmirst, kas viņām īsti meklējams dzīvē. Laulības nekur nepaliks, vienalga, vai centīsities dabūt sev vīru vai ne.
— Tā jau es pati esmu nolēmusi, — Margarita teica paklusām. — Kopš šīs.dienas cītīgi mācīšos un ne par ko citu vairs nedomāšu ..,
— Brīnišķīgi! — es iesaucos. — Tikai pieraugiet, lai jūsu labie nodomi neizkūpētu gaisā!
— Tiklīdz tie sāks kūpēt gaisā, uzreiz atcerēšos jūs.
— Kādēj mani? Atcerieties pati sevi un to, kas jūs gaida dzīvē.
— Cilvēkam vieglāk padodas kaut kas grūts, kad… kad viņš to dara cita dēļ… — meitene neveikli sacīja. — Man nav tuvinieku… Protams, jūs arī neesat tuvinieks … un, tā kā nav tuvinieku, es atcerēšos jūs … un jūsu labsirdību pret mani… vispār …
Vispār viņa atkal varēm novaldījās neraudājusi. Un varbūt aiz pateicības, ka Margarita tomēr nepinkšķēja, es izdarīju to, ko nemaz nebiju paredzējis, vārdu sakot, uzaicināju viņu kopā ar mani paēst pusdienas, un tā sākās mūsu draudzība.
Patiesībā Margarita bija laba, uzņēmīga meitene — jau pirmajā sesijā nokārtoja visus akadēmiskos parādus, vairs nedomāja par iedzeršanām vai nakts dēkām un jutās gluži apmierināta, ka dzīves prieki aprobežojas ar parastajiem kino apmeklējumiem vai- pastaigām. Kad biju tuvāk iepazinies ar Margaritu, sapratu, ka viņas uzturēšanās ārzemnieku sabiedrībā bija gluži nejaušs piedzīvojums, kam izskaidrojums meklējams vienīgi vilinājumā vērst ikdienu daudzveidīgāku un tikt sievas godā. Lai gan Margarita bija nopietna un studēja franču filoloģiju, tomēr piederēja pie tām sievietēm, kurām domas par laulību ir pirmajā vietā, kaut vai viņas studētu atomfiziku.
Zināms, sākumā man ne prātā nenāca precēties, bet vēlāk viss iegrozījās tā, ka radās citi nodomi un es varbūt tiešām būtu apņēmis sievu, ja Margarita pa to laiku nebūtu mainījusi savas ieceres. Man gadījās tāpat kā senā nostāstā cilvēkam, kurš ilgi šaubījies, vai nobaudīt cūkas cepeti ar sutinātiem kāpostiem, — kad tos galu galā palūdzis, katls jau bijis tukšs.
Augu nedēļu gandrīz nepārtraukti līst te stiprāk, te rimtāk un vējš svilpo pār mitrumā uzrūgušo klajotni. Tas ir tikpat netīkami, cik derīgi. Šādā laikā diez vai kāds klimtīs pa šo dubļaino, bedraino nostūri, kur čurn mans satrunējušais grausts.
Pēdējās četrās dienās es tikai divreiz vien uzdrīkstējos tuvoties piepilsētai, lai nopirktu maizi un gabalu desas. Protams, abas reizes neaizmiršu paņemt arī laikrakstu. Pirmoreiz noskaidroju, ka raksts par mani sarucis desmit rindiņas garā ziņojumā un pat grūti pamanāms kriminālhronikai veltītajās slejās piektajā lappusē. Otrreiz vairs neatradu ne vārda par slepkavas Kojeva meklēšanu. Viss acīmredzot rit savu parasto gaitu. Mana slepkavas slava jau ir norietējusi un drīz vien galīgi izplēnēs. Ja tikai klusēšana te nav maldīga šķietamība.
Un, lūk, atkal ir otrdiena.
Brokastīs ēzdams pēdējo maizes doniņu ar pēdējām draņķīgās desas šķēlītēm, es rūpīgi apsveru, kā lai, izvairīdamies no briesmām, aizkļūstu līdz «Tivoli» parka ieejai noteiktajā stundā. Nospriežu, ka šoreiz jāatsakās no ērtā brauciena ar autobusu. Šoreiz neērtības sagādā tas, ka autobuss ripo pa pilsētas galvenajām artērijām un bieži tajās apstājas. Labāk noiešu dažus kilometrus kājām, izraudzīdamies sev ceļu pa nomaļām ielām. Iziešu tieši pulksten piecos, lai nevajadzētu gaidīt pilsētā un uzturēties tās centrā ilgāk, nekā nepieciešams.
Tagad vairs nav tīšuprāt jānopūlas ar virsvalku — tas jau šķiet ilgi valkāts un apbružāts. Un seja nozēlusi ar pamatīgu bārdu. Ceru, ka nepietiekamais uzturs arī ir devis savu ieguldījumu mana izskata pārveidē. Ja neuzbruks negaidīta liksta, ir visas izredzes, ka mani noturēs par kādu no daudzajiem itāļiem vai dienvidslāviem, kuri ieradušies šai pilsētā, lai nopelnītu iztiku smagā fiziskā darbā, ko vietējie iedzīvotāji nicina.
īsi pirms pulksten pieciem norauju virsvalku un noņemu siltos laikrakstu papīra apliekamos. Tad atkal uzģērbju virsvalku, paļaudamies uz to, ka ejot sasilšu, un dodos lietū uz šoseju.
Pēc divām stundām jau esmu nonācis Rietumtilta ielā. Man par labu vai par ļaunu, šai laikā tur ir visvairāk ļaužu. Soļoju cilvēku straumes ritmā, cenzdamies turēties tuvāk namu sienām un piesargāties, lai seju neapspīdētu jau iedegtās spožās neona reklāmas. Pēc tam kad gluži viens barakā dziļām bedrēm sagruvotā kai- latnē esmu aizvadījis veselu nedēļu, jūtos tā, it kā necerot būtu ticis kādā pasakainā pasaulē. Tā ir pasaule, kurā nekas nav noticis, kamēr ar mani tik daudz kas atgadījies, — pasaule ārpus laika un telpas, pasaule, kurā luksusa automobiļi tāpat Vēl joņo, aiztraukdamies cits citam garām, sievietes tāpat vēl staigā, eleganti «iesaiņojušas» savus augumus, veikali tāpat vēl gājējus vilina ar daudzkrāsainiem, klusiem neongaismas uzliesmojumiem.
«Otrdiena ir ļauna diena,» izklaidīgi domāju, spraukdamies cauri ļaužu drūzmai gar namu sienām. «Kas gan šādu likumu ir izgudrojis? Varbūt vienam — ļauna, otram — laba. Iespējams — man tā būs pat vislabākā.
Skaitlis septiņi arī ieguvis sliktu slavu — to uzskata par nelaimīgu, bet es esmu ar mieru par to strīdēties: septiņos metas tumšs, un biezais mijkrēšļa plīvurs man ir vienīgais aizsegs šai rosmes pilnajā ielā.
Ta tieši septiņos jau esmu nokļuvis pie «Tivoli» un pametu acis turp, kur jāstāv vīrietim ar rūtaino žokej- cepuri un lidotāja somu. Bet viņš nav manāms nedz šai vietā, nedz apkaimē.
«Droši vien drusciņ aizkavējies,» saku pats sev, iedams uz Pilsētas laukuma pusi. «Kaut kas neparedzēts gadās pat tiem, kuri uzņēmušies pasta kastītes lomu.»
Tuvojos kafejnīcai, kurā pēdējoreiz sēdēju kopā ar amerikāni, un dodos atpakaļ. No jauna sasniedzu ieeju «Tivoli» parkā, bet vīrietis ar rūtaino žokejcepuri arī tagad nekur nav redzams.
Pulkstenis ir septiņi un desmit minūtes. Muļķīgi būtu neatlaidīgi gaidīt un gaidīt, jo «pasta kastīte» vai nu ierodas tieši septiņos, vai nemaz neatnāk. Tomēr, drošs paliek drošs, es divreiz vēl noeju šurpu turpu gar «Tivoli», pirms nolemju atstāt bulvāri un pa vāji apgaismotajām nomaļajām ielām atgriezties atpakaļ satrupējušajā barakā, vientulībā, tālajā, tumšajā ārpilsētas kailatnē.
«Ko lai dara?» mierinu sevi. «Ir gadījušās vēl smagākas likstas. Sāds darbs taču nav bez briesmām.»
Un tai pašā laikā ausīs ieskanas pazīstama, mazliet aizsmakusi balss: «Jūs esat atcelts no amata, Maikl, esat nodevis savējos. Jūs esat atcelts no amata un ne uz ko vairs nevarat paļauties ne šeit, ne tur.»
Lai gan visai neuzticos citiem, es gaidīju šo otrdienu ar tik lielu paļāvību, ka pat negudroju, ko lai iesāku tālāk, ja izrādīsies, ka otrdiena patiesi ir ļauna diena.
Doma «ko lai iesāku tālāk» uznirst smadzenēs tikai tad, kad apstājos kāda nomaļa kvartāla ieliņā, lai nopirktu ko ēdamu. Līdz šim daudz neraizējos par to, ka manā kabatā pataupījušās vienīgi četras kronas, jo kālab gan vajadzīga nauda, ja esmu nodzīvojis līdz otrdienai. Nopērku divus maizes klaipiņus par pusotru kronu gabalā, un tagad mani naudas krājumi ir tikpat kā izsīkuši — atlikušas dažas bronzas monētas, par kurām neko vairs nevar iegādāties.
Izeju no veikaliņa, un vispirms man tā vien gribas nolauzt kriksīti maizes, jo pēc skopajām brokastīm augu dienu ne kumosa neesmu iebaudījis. Taču es drīz vien atsvabinos no sākotnējās stindzinošās nomāktības un prāts atkal darbojas, kā nākas. «Šodien ēšana nav paredzēta!» dzestri pavēstu vieglprātīgajai, tiepīgajai būtnei, kas mīt katrā cilvēkā. «Ar šo maizi jāiztiek vismaz divas dienas, tātad iestiprināsimies rīt.»
«Kas par to, ka iztiksim divas dienas?» untumainā būtne manī cērt pretī. «Kā tu izkulsies cauri pārējās piecas — līdz otrdienai? Un vispār — kas tev liek cerēt, ka nākamās otrdienas vakars būs veiksmīgāks nekā šis?»
Patiesībā tieši tas ir svarīgākais jautājums — par > uzturu vēl maza bēda. Cilvēks var nodzīvot dažas dienas neēdis, bet kas vinu gaida pēc tam?
Kad tieku savā alā, ir jau deviņi. Sai stundā cilvēki, ieturējuši vakariņas, apsēžas pie televizoriem, lai mājas omulībā ar baudu noskatītos kārtējo asiņaino drāmu, kurā atainota kovboju vai kriminālnoziedznieku dzīve. Barakas tumsa, dobjā lietus graboņa un vēja auri mani neciešami nomāc tagad — vilšanās depresijā. Tomēr depresija jāaiztriec ratā, jo pašlaik šādu greznību nedrīkstu atļauties. Norauju virsvalku un atkal aplieku sev apkārt saburzītās, no dēļa apakšas izvilktās laikrakstu lapas. Tad no jauna apģērbjos un ielienu kaktiņā. Pa platu barakas sienas šķirbu redzami tālumā uz šosejas nevienmērīgiem metiem zibošie automobiļu starmeši. Tas ir mans televizors. Un tā es zinu, ka aiz šīs vientuļās, tuksnesīgās bedraines pasaule nav vēl zudusi.
Tātad man atkal būs jāgaida nedēja … Kas tur liels? Ja sakām «vesela nedēļa», izklausās daudz. Ja sakām «tikai nedēļa», izklausās maz. Cilvēks vienmēr spēj izciest nedēļu. Pa to laiku viss šā vai tā noskaidrosies un varbūt būs labi. Ja vīrietim ar rūtaino žokejcepuri šodien kaut kas ir gadījies, viņš atnāks nākamo reizi. Ja aiz šāda vai tāda iegansta viņš ir nomainīts, ieradīsies viņa aizstājējs. Ja mūsējie gaida, kamēr apklusīs sensācija, tā jau būs izplēnējusi galīgi. Bet ja nu viņi ir uz- ķērušies uz meliem … Lai arī būtu tā, viņi pārbaudīs… Viņi nevar nepārbaudīt, un pārbaude taču neilgs bezgalīgi.. .
Viņi ir uzķērušies uz meliem? Uz kādiem? Vai uz tiem, ka esmu nogalinājis Todorovu? Vai — ka esmu kļuvis par nodevēju?
Trešdiena un ceturtdiena kā nekā aizrit — maz maizes, daudz domu. Bez mitas gluži veltīgi domāju par to, kas jau nogrimis pagātnē. Un joprojām pārcilāju atmiņā bijušo — tādēļ, ka tā ir vienīgā iespēja nosist laiku. Un arī tādēļ, ka man šķiet — es sniedzu pārskatu ģenerālim, atkal esmu savējo vidū, kaut vai domās, kaut vai tālab vien, lai dabūtu rājienu. Nenoliedzami — vieglāk ir dabūt rājienu no savējiem nekā būt tālu prom no viņiem, nīkt vientulībā, tupot satrunējušā graustā viņā pasaules malā.
Tā es iztēlojos, ka esmu nevis barakā, bet ģenerāļa kabinetā, kur bez viņa vēl atrodas ļoti bīstams oponents — mans bijušais šefs un ļoti labsirdīgs sabiedrotais — mans draugs Borislavs.
Patiesībā arī bijušais šefs ir draugs, tikai viņš ir pret dažiem maniem darba paņēmieniem, ko labprāt dēvē par «noslieksmi uz avantūrismu». Toties Borislavs allaž ir uzticīgs sabiedrotais, jo viņam pašam praksē nav sveši šādi paņēmieni.
Un tā nu mēs trijatā sēžam tumšzaļos atzveltņos pie tumšzaļa gumijkoka, un ģenerālis aiz rakstāmgalda vēro mūs, nolēmis pēc paraduma ļaut, lai katrs izsakās. Tā kā darbība visnotaļ risinās manās smadzenēs un režija visnotaļ ir manās rokās, es ne vien uzdrīkstos izteikties pirmais, bet arī runāju apdomīgāk, nekā nepieciešams. Pēc tam gribot negribot dodu vārdu savam bijušajam priekšniekam.
— Bojeva ziņojums ir ļoti vispusīgs, bet notikumi tajā paskopi iztirzāti un izvērtēti. Es ne reizi neesmu nomanījis, ka viņš būtu pajautājis sev: «Kur esmu kļūdījies?» Ja Bojevs ir iekūlies ķezā, skaidrs kā diena, ka viņš kaut kur nošāvis greizi, un gluži nevietā tagad ir taisnoties, aizbildinoties ar objektīviem apstākļiem, lai cik nelabvēlīgi tie bijuši…
Ievads diezgan daiļrunīgs, lai es uzminētu, kā man būs jāaizstāvas, bet bijušais šefs mēdz stingri nostiprināt savas pozīcijas, pirins pāriet uzbrukumā. Tāpēc ierosina:
— Es tomēr nesaprotu, kādas tieši ir biedra Bojeva domas par īstajiem pretinieku nolūkiem un vispār cik lielā mērā viņu simpātijas vai antipātijas pret Bojevu izpaužas pašu apsvērumos un rīcībā. Tādēļ labi būtu, ja viņš atgrieztos pie šā jautājuma.
— Jautājums diezgan sarežģīts, — es saku, — un arvien vēl nejaudāju skaidri atbildēt. Viņi visi trīs centās man sagrozīt galvu un ievilkt mani savos tīklos gan ar meliem, gan ar patiesību — saviem likteņiem un savstarpējo naidu, ilūzijām un neapmierināto godkāri. Cik kvēli Dorotija ir vēlējusies uz laiku iegūt mani par savu partneri un ar manu starpniecību aptīrīt Seimuru, cik neviltotas ir bijušas Greisas ieceres atriebties Seimuram, parādot, ka mani ir pievākuši viņa, nevis viņš, cik stipri Seimurs ir gribējis, lai es kļūtu par viņa draugu un līdzskrējēju, to īsti noskaidrot ir grūti, un man liekas — tam nav lielas praktiskas nozīmes. Svarīgākais, ka ikvienā varbūtībā katrs no šīs trijotnes godkārīgās tieksmēs ir balstījies uz vienu un to pašu upura jēru — un šis jērs esmu bijis es.
— Saprotu. — Bijušais šefs pamāj. — Dzirdot tavu vērtējumu, top skaidrs, ka šī trijotne tiešām ir paguvusi sasaistīt tevi melu valgos tik cieši, ka pat vēl tagad tu nespēj pārcirst tos pušu. Tu saki — nav praktiskas nozīmes, vai ne? Bet kādēļ nav? Ja šo cilvēku starpā bija patiesas nesaskaņas, jau pašā sākumā vajadzēja tās padziļināt un izmantot, lai tev būtu vieglāk darboties tālāk. Tu to nedarīji. Un rīkojies pareizi, lai gan pats nezini, kāpēc. Tev viss likās daudz sarežģītāk, nekā bija īstenībā, bet, par laimi, nesāki darboties, ņemot vērā šķietamos sarežģījumus. Kāda tad radās situācija pamatvilcienos? Seimurs frontāli devās uzbrukumā ar nodomu sagatavoties tam, lai noteikti savervētu Bojevu. Un, tā kā amerikānis pieļāva, ka Bojevs var nepakļauties kārdinājumiem un vilinājumiem, viņš nodrošināja viņam divas iluzoriskas izejas: bēgt kopā ar Dorotiju uz Zviedriju vai kopā ar Greisu nezin kurp. Citiem vārdiem sakot, ja Bojevs nolems aizmukt no Seimura, galu galā atkal nokļūs viņa rokās. Tā ir visa gudrība — elementāra un vienkārša, ja abstrahējamies no liekuļotām jūtām un kaislībām, kas uzspēlētas, lai izsistu no sliedēm mūsējo.
— Lai arī būtu tā, Bojevs tomēr ir pratis izvairīties kā no frontālā uzbrukuma, tā no divām viltus izejām,— Borislavs nenociešas neiejaucies sarunā.
— Tiesa kas tiesa, — bijušais šefs mierīgi apstiprina. — Bojevs ir pratis apiet ar līkumu trim slazdiem, kuri viņam bija izlikti, bet iekritis ceturtajā — slazdā «Todorovs».
— Ek, kā lai neiekrīt, kad esam viņu aizsūtījuši tieši tālab, lai viņš uzmeklētu Todorovu. Tas ir augstākais triks amerikāņa taktikā — izlikt lamatas tur, kur mūsējais katrā ziņā ieradīsies.
— Borislav, tu izteiksies vēlāk, — ģenerālis rāmi apvalda viņu.
— Kādēļ, lai runā vieni — mans bijušais šefs vēlīgi novelk. — Tas man dod iespēju jau tagad atspēkot viņa iebildumus: iznāk, ka Bojevam uzticētais uzdevums jau iepriekš ir bijis lemts neveiksmei, tā sacīt, mēs esam viņu aizsūtījuši, droši zinādami, ka viņš ar to netiks galā …
Grasos ko iebilst, mans oponents apklust, lai acīmredzot dotu man vārdu, bet es pēdējā mirklī atsakos no tā, un viņš turpina:
— Tikšanās ar Todorovu bija sarīkota un visumā noritēja sekmīgi. Tas ir galvenais pluss Bojeva darbībā. Tikai līdzās šim- plusam mēs saduramies ar mīnusu. Nav vērts ieslīgt fatālismā un brīnīties par amerikāņa «augstāko triku», vajag skaidri izprast, ar kādām aplamībām esam viņam nodrošinājuši veiksmīgu šā trika izdošanos.
Mirkli padomājis, mans bijušais priekšnieks paceļ augšup rādītāja pirkstu.
— Pirmkārt, Bojevs galīgi Todorovu nobaidīja ar varbutēju sodu — tā ir rupja kļūda. Otrkārt (rādītāja pirkstam pievienojas vidējais), Bojevs ir lieki pārcen-, ties, stingri pieprasīdams, lai Todorovs atmaksā piesavināto summu, — tā arī rupja kļūda. Treškārt (diviem gaisā izslietajiem pirkstiem klāt vēl piešaujas zeltnesis), vieglprātīga attieksme pret to, cik ātri un kā jāatkāpjas, ir pēdējā un visbīstamākā kļūda.
— Kādā ziņā? — atļaujos pavaicāt.
— Tāda ziņā, ka jau tad, kad gāji satikties ar Todorovu, tev kabatā bija jātur biļete, lai nākamajā dienā tu varētu aizbraukt. Vai arī — tas ir viens un tas pats — tev bija jāatliek tikšanās ar Todorovu uz nākamo dienu, jānodod filmiņas «pasta kastītei» un jau tovakar jādodas prom ar vilcienu. Vārdu sakot, vajadzēja rīkoties tā, lai Todorovs nepagūtu darīt zināmu amerikāņiem par tavu apmeklējumu, kamēr tu vēl neesi drošībā.
Borislavs atkal grib ko teikt, bet, pēkšņi sadūries ar rāmo ģenerāļa skatienu, apraujas, satraukumā izvelk no kabatas dzintara iemuti un ieliek zobos. Starp citu, Borislavs jau diezgan sen pūlas atmest smēķēšanu un, kad nespēj vairs izturēt, ņem palīgā tukšo iemuti, lai gan izvairās to izmantot, priekšniecībai redzot, jo ģenerālis reiz pajokojās: «Tu ar šo iemuti izskaties kā bērns, kuru māte apmāna ar tukšu knupīti.»
Minējis trīs manas galvenās kļūdas, bijušais šefs vēl pieskaras dažām mazāk nozīmīgām: braucienam uz staciju tovakar, kad mani izsekoja Seimura spiegi, un tam, ka atstāju portfeli bagāžas glabātavā, — notikumiem, kurus oponents nevar nenosaukt par «avantūrām». Tomēr šefs, kā vienmēr, visu vērtē objektīvi, liek man četri ar plusu par to, ka esmu attapies noīrēt divus mansardus, un secina: Bojeva darbībā ir atklājušās viņa parastās labākās īpašības, bet diemžēl viņš nav pārvarējis savas parastās vājības.
Tad vārdu dod Borislavam, kas nevar vien sagaidīt, kad satrieks pīšļos mana bijušā šefa argumentus — nevis tādēļ, ka viņam kaut kas ir pret tiem, bet gan tādēļ, ka viņš domā un rīkojas gandrīz tā kā es. īstenībā es nekad neesmu strādājis kopā ar Borislavu,
tomēr mūsu uzskati tik cieši sakrīt, ka šefs dažkārt iedzeļ: «Manuprāt, ja izteiktos viens nojums abiem, mēs veltīgi nezaudētu laiku.»
Borislavs, tāpat kā es, neprot teikt garus ievadus, tāpēc uzreiz skar sāpīgākos jautājumus:
— Te tika aizrādīts, ka nevajadzēja Todorovu iebaidīt. Bet kas var galvot, ka viņš būtu atdevis filmiņas, iepriekš neiebaidīts? Protams, neviens nevar galvot. Un tas nozīmē, kā grūti pasacīt, vai pats svarīgākais visā operācijā būtu bijis sasniegts. Kur tad te kļūda? Viens no diviem — vai nu operācija izdotos, lai gan Bojevam pēc tam būtu zināmas nepatikšanas, vai arī tā izjuktu aiz pārmērīgas piesardzības, sargājot savu ādu.
Borislavs runā trešajā personā, tomēr manāmi vēršas pret manu bijušo šefu, kam ir pietiekami mierīga daba, lai vēl ielaistos liekos strīdos.
— Man šķiet — Todorovam tiešām nevietā izvirzīja noteikumu atdot atpakaļ dolārus, — Borislavs turpina. — Tikai netieku gudrs, kā būtu mainījusies situācija, ja Bojevs nebūtu izvirzījis viņam šādu noteikumu. Pamatīgi iebiedēts — manuprāt, viņam derēja iedzīt bailes —, Todorovs tik un tā būtu griezies pie saviem šefiem, tātad jautājums par dolāriem neko neizšķir. Te vēl tika teikts, ka Bojevs neesot nodrošinājis sev atkāpšanos. Kā tad viņš to varēja nodrošināt? Vai viņam bija jāiebāž filmiņas kabatā un jāaizbrauc jau nākamajā dienā, pakļaujot briesmām ne tikai sevi, bet arī negatīvus? Vai arī jāatliek tikšanās ar Todorovu, nemaz noteikti nezinot, vai tā varēs notikt? Jāņem vērā, ka zināmos apstākļos tikšanās tiek rīkotas nevis tad, kad mēs gribam, bet tad, kad ir iespējams. Un par avantūru jāsaka — visvieglprātīgākā avantūra būtu tieši tā, ja palaistu garām vienreizēji svarīgu tikšanos tikai tādēļ, ka uz to neesam sagatavojušies.
— Pēc tavām domām, iznāk, ka Bojevs darbojies bez kļūmēm… — mans bijušais priekšnieks noteic, kad Borislavs ir apklusis.
— Kādēļ bez kļūmēm? Tās laikam ir gadījušās, bet nav bijušas liktenīgas, un ne jau to dēļ radušies sarežģījumi.
— Kā tu vari pierādīt to?
— Bet kā jūs varat pierādīt pretējo? Pieņemsim — jums taisnība. Pieņemsim, ka Bojevs ir rīkojies tā, kā esat vēlējies. Viņš nav iebaidījis Todorovu, un Todorovs viņam ir atdevis filmiņas gluži labprātīgi, bet Seimurs par viņu tikšanos nemaz nezina. Nu, un kāda tur jēga? Protams, nav nekādas. Ja amerikānis vai viņa šefi ir nolēmuši par katru cenu dabūt Bojevu savā varā, tad to panāks, nepavisam neapsūdzot viņu slepkavībā. Kā Seimurs pats ir teicis, mūsdienu tehnikas laikmetā padarīt cilvēku par galīgu kretīnu ir tīrais nieks. Un šādu nelaimju piemēri jums arī labi zināmi.
— Bojevam vajadzēja aizmanīties prom, pirms amerikāņi būtu paguvuši dabūt viņu savā varā, — mans bijušais šefs stingri pastāv uz savu. — Viņam bija pagādātas četras biļetes — pa četriem dažādiem ceļiem varēja atkāpties, bet, par spīti tam, viņš neprata izrauties no ienaidnieka rokām. Tā ir viņa galvenā kļūme.
— Vai tev vēl kas sakāms? — ģenerālis pievēršas man.
— Varbūt tiešām dažkārt esmu rīkojies aplami, — es iesāku. — Bet, kā jau minēja Borislavs, ļaunākais ir tas, ka gala iznākums būtu bijis tāds pats, kaut arī es nekur nebūtu nošāvis greizi. Un, ja runājam par gala iznākumu, tas taču nemaz nav slikts? Slepenās ziņas ir nonākušas tur, kur pienākas. Un es līdz šim vēl esmu starp dzīvajiem. Un, ja es būtu kritis, beigu beigās nav vis vienalga, vai tas noticis pirms vai pēc uzdevuma izpildīšanas.
Apklusis paraugos uz ģenerāli un gaidu, ko viņš teiks, jo viņa vērtējums man ir vissvarīgākais. Bet viņš arī klusē, lūkodamies manī ar savām gaišajām, ģenerālim gandrīz vai nepiedienīgi zilajām acīm. Tad tomēr pasaka to, ko jau esmu paredzējis:
— Tiesa gan, Bojev. Bet kas tad būs, ja, izpildot katru uzdevumu, mēs zaudēsim pa cilvēkam? Mēs sūtām cilvēkus, lai viņi uzvarētu, nevis lai kristu.
Vispār trešdiena un ceturtdiena kā nekā aizrit — maz maizes, daudz domu. Piektdiena velkas bezgala gara. Maize visa notiesāta, domas visas atkal un atkal pār- šķetinātas, esmu pat apsvēris, vai nederētu aiziet uz ostu un pameklēt darbu — salīgt par nesēju vai krāvēju. Cik vilinoša izredze — nopelnīt dienā tik daudz naudas, lai varētu iztikt desmit dienas, jo es taču dzīvoju pieticīgi. Bet tik ilgam laikam man uzturs nav jāsagādā — līdz otrdienai atlikušas piecas dienas. Pie tam būtu gaužām muļķīgi, ja ēdiena dēļ es iekļūtu lamatās un dabūtu galu.
Pēkšņi prātā iešaujas cita doma — vai nebūtu jāpārdod sava vienīgā manta, ko labprāt kāds nopirktu, — pulkstenis? Tas nav no zelta, tomēr drīkst lepoties ar vissvarīgāko pulksteņa īpašību — precizitāti. Diemžēl pašreizējos apstākļos mēģinājums apmainīt man nevajadzīgu hronometru pret dzīvei nepieciešamām kronām var būt liktenīgs: tas ir padomju pulkstenis.
Atsakos arī no pēdējā — gluži nevainīgā kārdinājumā. Tie ir ābeļdārzi pāris fermās, kas atrodas kādu kilometru no mana grausta. Sīs fermas nekad nepaliek bez uzraudzības, un būtu bezgala sāpīgi, ja mani saņemtu ciet kā sīku zagli pēc tam, kad visai pasaulei iz- bazūnēts, ka esmu bīstams slepkava.
Tā es augu piektdienu pavadu letarģijā un mierinu sevi ar to, ka man varētu klāties vēl sliktāk, bet, ja neklājas sliktāk, tātad nav ko gausties. Lietus beidzot ir mitējies, vējš pūš daudz rāmāk, starp mākoņiem šur tur pavīd zili debess lāsumi, un droši vien atspīdētu pat saule, ja to nebūtu aizgremdējis aiz apvāršņa mijkrēslis un nakts dvesma.
Sestdiena tiešām ir saulaina, un nospriežu, ka galu galā vajag izkustēties, lai pārbaudītu, vai pastaiga neapslāpēs izsalkumu. Nometis laikrakstu veļu, dodos uz pilsētu un, nogājis dažus kilometrus pa apkārtceļu, ieeju mierīgajā, zaļajā Karaliskā parka valstība.
Nē, pastaiga izsalkumu nevis kaut cik apslāpē, bet vēl pastiprina. Soļodams garām būdiņai, kurā pārdod smalkmaizītes un saldumus, cenšos nelūkoties turp, taču skatiens spītīgi aizklīst pie kaudzēs sakrautiem bērnu kārumiem un galvā urdīt urdās visbezjēdzīgākās domas, pat šādas: kā būtu, ja es nogrābtu kādu lielāku smalkmaizīti un dotu kājām ziņu?
Piesardzīgi apmetu līkumu ap karuseļu laukumiņu, jo tajā sanākušas mātes un bērneļi, ka biezs, un nogurumā trīcošiem ceļiem apsēžos uz soliņa tukšajā alejā, kas stiepjas nomaļus. Atbalstījies uz atgāznes, paceļu seju pretī siltajai saulei. Piemiegtajās acīs plaiksnās un uz visām pusēm šaudās sarkani mirguļi, ausīs skan bērnu klaigas un smiekli, atlidodami no karuseļu laukumiņa.
Patiesībā es ar Margaritu izšķīros bērna dēļ. Lai gan bērns bija tikai iegansts. Un arī tas notika parkā, kur es, tāpat kā tagad, biju atzvilies pret soliņa atgāzni, vienīgā atšķirība — tas saucās Brīvības parks, es biju daudz labāk ģērbies un man blakus sēdēja Margarita.
— Es gribu bērnu, — viņa teica it kā pati sev, raudzīdamās uz meitenēm, kas draiskojās alejas otrā pusē.
— To nu varētu pagādāt, — cēlsirdīgi piekritu arvien vēl pret sauli tīksmi pavērstām, piemiegtām acīm.
— Bet bērnam vajadzīgs tēvs …
— Dabiski, ka būs.
— Es gribēju teikt — īsts tēvs.
— Kā tad, īsts — ne jau no kartona izgriezts.
— Emīl, es nevēlos apprecēties tikai teorētiski — ar gadījuma vīru.
— Kāds dundurs tev atkal iekodis? — vaicāju, paskatīdamies viņā.
— Nekāds dundurs man nav iekodis. Un ko tu vēl jautā, pats labi saproti, kur tā nelaime. Es nevaru visu mūžu gaidīt un drebēt bailēs par tevi.
— Liekas — mēs par visu jau esam norunājuši… — es maigi sacīju, pūlēdamies apspiest dusmas.
— Tikai žēl, ka tu tālāk par horunu kā netiec, tā netiec.
— Ko tu ar to domā?
— Tev jāmeklē cits darbs.
— Tas nekad nenotiks. Ja tu ceri, ka tas notiks, labāk nezaudē velti laiku — pameklē citu tēvu savam nākamajam bērnam.
— Kādēļ tad ne, atradīšu ar! — Margarita izaicinoši atcirta. Redzēdama, ka ar šo dzēlību nav panākusi vēlamo eīektu, lika lietā vēl kādu: — Ja jau es tev neesmu mīļa…
— Tu labi zini, cik mīļa man esi. Bet man ir mīļš arī mans amats.
— Nūja! It kā nebūtu citu amatu! It kā tu neprastu svešvalodas un tev trūktu plašas pazīšanās, lai ieņemtu mierīgāku vietu diplomātijā vai tirdzniecībā …
— Kā Todorovs.
—Kaut vai tai Vai tad Todorova darbs sliktāks par tavējo?
— Es to nesaku.
— Man skaidrs, ko tu vēlies teikt. Gribējusi iet pie Todorova, es būtu aizgājusi ar, tev nemaz nejautājot. Un, ja kādu dienu tevi pametīšu, zini — tikai tu būsi vainīgs!
— Sai pasaulē katrs pats atbild par savu rīcību, — es aizrādīju. — Es — par savējo, tu — par savējo. Un nesaprotu, kādēļ vēl jārunā, kurš vainīgais. Par amatu varu teikt vienu: esmu to izraudzījis galīgi. Tev atliek izlemt par laulībām. Izdari to — un cauri!
— Es to vien gribēju zināt, — Margarita dzestri sacīja. — Iesim mājās, ja tev nekas nav pretim.
Piecēlāmies, es pavadīju Margaritu līdz viņas dzīvoklim, un tā bija mūsu pēdējā tikšanās, jo viņa patiesi pasteidzās izlemt — aizgāja pie Todorova.
Pa aleju, kūrā tagad sēžu, tuvojas divas mazas būtnes — meitenīte un sunītis. Meitene skrien pa priekšu, turēdama rokā iekostu smalkmaizīti, suns dzenas pakaļ. Brīžiem mazā apstājas, pieliek smalkmaizīti tuvāk valgajam dzīvnieka purniņam, lai četrkājaino draugu paķircinātu, un atkal jož prom. Sunim, redzams, nemaz nekārojas šā garduma, un tas riksīšiem seko viņai, lai tikai parotaļātos.
Abas mazās būtnes pieskrien pie mana sola un apstājas, neveltīdamas man lielu uzmanību. Meitene uzrāpjas uz sola un noliek smalkmaizīti sev blakus, lai to uzreiz satvertu, ja šunelis mēģinās nogrābt. Bet tas vienīgi paosta gardumu, novērš valgo purniņu un pēkšņi saspicē ausis — aiz krūmiem atskan sievietes balss:,
— Evelīna! Evelīna!
Meitene kaut ko pīkstoši atkliedz un diedz turp, kur ' viņu sauc, šunelis metas viņai pa pēdām. Paveros apkārt kā zaglis, paņemu iekosto kārumu un dodos pretējā virzienā.
Smalkmaizīte patlaban man ir vesela greznība, bet neremdina izsalkumu uz visu dienu. Tomēr, kad esmu drusciņ iestiprinājies, sestdiena aizrit daudz vieglāk nekā svētdiena.
So svētdienu līdz vēlam vakaram klaiņoju pa pilsētas apkaimi, kaudamies ar badu. Sākumā 'turos tālāk no šosejas, staigādams pa lauku taciņām, vēlāk vairs nespēju atvairīt vilinājumu un soļoju pa šosejas malu, cerēdams, ka uziešu grāvī no kāda automobiļa izsviestas ēdiena paliekas. Bet cilvēkj šai zemē vai nu neko neiebauda ceļā, vai arī ir paraduši visu notiesāt līdz galam, jo atrodu vienīgi dažas tukšas alus pudeles.
Kad beigu beigās bezgala garā diena ir pagājusi un krēsla savērpusies tik tumša, ka tīri vai prieks, es dodos uz iepriekš izraudzītu fermu, apmetu līkumu ap to un iespraucos caur dzeloņstiepļu žogu ābeļdārzā. Zemau- dzīgas ābelītes valgā lapotnē sataustu lielus, smagus, saltus augļus, plūcu un bāžu azotē aiz virsvalka, vieglītēm drebēdams, kad miesu dzilina auksts pieskāriens. Azote top arvien smagāka, bet es joprojām negausīgi vācu ražu, līdz kaut kur tumsā sāk vaukšķēt suns. Varbūt suns nav pamanījis mani, taču man ne prātā nenāk pārbaudīt, ko tas rej, es izlienu caur dzeloņstiepļu žogu laukā, ar roku pieturēdams virsvalka izgriezumu, lai neizbirst vērtīgie augļi.
Ticis tīrumā, uzreiz iecērtu zobus kādā no dārgajiem āboliem un jūtos mazliet vīlies, pārliecinājies, ka tie ir skābi un cieti kā koks. Tomēr, lai āboli cik skābi, tā ir barība, tas ir kas ēdams, un es tos visu ceļu kāri graužu un arī vēl barakā sukāju un sukāju, kamēr piestūķēju iekšas tik pilnas, ka mani pārņem nelāgs smagums, kāds rodas pēc pārēšanās, lai gan no sātīguma nav ne vēsts. «Kā nekā esmu pievārējis izsalkumu,» mierinu sevi, bet tai pašā mirklī rīklē sakāpj briesmīgi pretīgs skābums, un es tik tikko pagūstu laikus izskriet no barakas, lai nodīrātu āzi.
Pusi nakts pavadu cīņā ar nelabo dūšu, otru pusi — cīņā ar izsalkumu, kas no jauna uzjundījies pilnā sparā. Līdzko uzaususi gaisma, trīcošām kājām eju uz piepilsētu, sapratis, ka nespēšu izturēt vēl divas dienas bez ēdiena.
īsti piemērotā brīdī — dažas minūtes pirms darba dienas sākuma — es jau tuvojos nospraustajam mērķim. Tā ir tā pati drūmā noliktava, par kuru Greisa reiz teica: «Cik drausmīga aina!» — un kurai blakus atrodas mana bijusī viesnīca «Kodans». Lai nevajadzētu mērot ceļu garām viesnīcai, ieeju noliktavas pagalmā no pretējās puses. Apsēdies pie sava kambarīša durvīm, šveicars lasa rīta laikrakstu.
— Esmu dzirdējis, ka jums vajadzīgi krāvēji… s— klusi ierunājos, pienākdams viņam klāt.
Viņš atrauj skatienu no laikraksta un pārlaiž man acis, nesteigdamies ar atbildi, kā jau šveicaram pieklājas.
— Vai dokumenti jums ir? — šis noliktavas sargs aizdomīgi jautā.
— Ir gan.
— Tad ejiet uz kanceleju pierakstieties! Are, tur, tur!
Dodos pa cementa plātnēm klātu taciņu, uz kuru šveicars valdonīgi rāda ar pirkstu, un nogriežos gar ēkas stūri. Tūlīt aiz tā ir kancelejas durvis, bet es paeju tām garām un snāju tālāk pa jau atvērtiem vārtiem tieši uz ostu. Dokumenti… It kā es pretendētu uz direktora amatu… Mani dokumenti mirkst kanāla dzelmē. Un paldies dievam, jo no tiem nekas cits vairs nav gaidāms kā vienīgi nepatikšanas.
Soļoju gar krastu. Šur tur piebrauc kravas mašīnas un elektrokāri, garie celtņi ar tērauda rokām lokās pār tirdzniecības kuģu korpusiem. Ostā jau sākusies parastā darba rosme, un es nospriežu, ka esmu palaidis garām izdevību iekļauties tajā pret pieticīgu atalgojumu, bet pēkšņi pamanu dažus cilvēkus stāvam rindā pie kādas noliktavas ieejas. Ieņemu vietu rindas galā un pēc minūtēm piecām tieku pie galda, kur mūsains jaunietis ar acenēm papildina dienas strādnieku sarakstu.
— Te strādā uz dienām, — mūsainis brīdina, uzmezdams man acis, lai novērtētu, vai esmu pietiekami stiprs. 1
Viņš to pasaka angliski, jo no pieredzes zina, ka cilvēki, kuri runā dāņu valodā, nez vai šeit nāks nest kastes.
— Cik žēl! — es nosūkstos, lai gan īstenībā nodomāju gluži pretējo.
— Jūsu uzvārds?
— Brankovičs.
— Dienvidslāvs?
— Serbs, — es atbildu lielākas skaidrības labad.
— Divdesmit piecas kronas, — jaunietis pavēsta, ierakstīdams manu uzvārdu, un pamāj nākamajam.
No pirmā skata te darbs liekas tīrais nieks. Celtnis izvelk kastes no kuģa tilpnes un noliek uz elektrokāra platformas. Elektrokārs tās nogādā noliktavā. Un tādiem kā man vajag paņemt kastes no platformas, uzcelt mugurā, aiznest uz norādīto vietu un sakraut grēdās.
Negals tikai tas, ka jebkura kaste sver kilogramus piecdesmit. Parastos apstākļos es laikam par to neuztrauktos. Bet parastos apstākļos diezvai es ietu stiept kastes. Tagad, kad esmu badā novājējis, krava spiež muguru divtik smagi un es to stiepju drebošām kājām, un reizē mani māc bailes, ka varu piepeši pakrist un tūlīt izlidot no šīs noliktavas kā vīriešu darbiem nederīgs.
Nesu jau ceturto vai piekto kasti, kad ievēroju, ka jauns brašulis ar matrožu cepuri galvā cieši nopēta mani. Viņš seko man pa pēdām, un, tiklīdz esmu ticis ar smago nešļavu līdz grēdai, dzirdu aizmugurē atskanam viņa vēlīgo balsi:
— Tā, tā … Noliec to šite … Uzmanīgi… Nu, redzi nu!
Un, kad atliecos taisni, svešais jautā:
— Kādas tautības tu esi? Itālis?
Noliedzoši papurinu galvu.
— Spānis?
Atkal papurinu galvu un, lai viņš vēl ilgāk nemocītos neziņā, nomurminu: ,
— Serbs.
— A-ā, dienvidslāvs! Lieliski! — Svešais labsirdīgi pamāj.
Tad, negaidīti piegrūdis dūri pie manām krūtīm, norūc:
— Tagad taisies, ka pazūdi!
Brašuļa balss noskaņa negaidot ir tik stipri pārvērtusies, ka es uzlūkoju viņu, kā neaptverdams, ko nozīmē šī nepārprotamā pavēle.
— Taisies, ka pazūdi, vai dzirdi, kad tev saka? … Tādi kā tu nestrādā uz dienām! Salīgi par divdesmit piecām kronām, vai ne? Par divdesmit piecām kronām tikai tādi padibeņu mērgļi kā tu var iztikt. Nu, vācies prom, kamēr nav sācies jampadracis!…
Citā reizē es labprāt būtu paskatījies, uz kādu jampadraci ir spējīgs šis bramanis. Bet, kā jau minēju, citos apstākļos es droši vien atrastu sev arī citu darbu. Tagad visvairāk baidos no trača, jo ikreiz, tam izceļoties, noteikti ierodas policija. Tādēļ uzgriežu svešajam muguru un atstāju noliktavu, pat daudz nebēdādams, vai atkāpjos ar pienācīgu cieņu.
Atlaidies uz bruģa nomaļā krastmalas stūrītī, dienu aizvadu gaidās, kad satumsīs pietiekami, lai dotos atceļā. Rudens saule karsē vēl labi krietni, akmeņi ir silti, un es, lāgu lāgiem iesnauzdamies, pat pārVaru izsalkumu. Kad saule ir aizslēpusies aiz apvāršņa, nospriežu: mans lepnums ir saplacis tik tālu, ka varu iegriezties tirgū līdzās Frederika tilta ielai.
Nelaime tā, ka šis tirgus ir gandrīz pilsētas centrā, laime — ka tas ir varen bagātīgs. Pievakarē letes jau tukšas, atkritumu izgāztuvēs samestas pamatīgas kaudzes visvisādu drazu, kurās atrodams ne mazums bojātu produktu.
Iežogos tirgū tieši tad, kad pēdējie pārdevēji krauj savu atlikušo preci mazkravas automobiļos. Atkritumu bedrēs tiešām ēdamā papilnam, un, notiesājis divus iepuvušus firziķus, es pirmām kārtām apbruņojos ar lielu turzu, lai tajā saliktu atlasas, ko paņemt līdzi.
Kamēr piesardzīgi sagādāju pārtikas krājumus un apmierinu izsalkumu, atmiņā ataust vārdi, ko kādreiz teica mana paziņa, kurai netrūka dzīves gudrība^: «Ja dzīve piedāvā nobriedušu, bet vienā pusē iepuvušu augli, kādēļ tas jāaizmet prom, ja labāk ir puvumu izgriezt un atlikumu apēst?» Taisnība gan, mīļā Dorotij. Patlaban mums abiem šai ziņā ir vienādi uzskati.
Piestūķējis pilnu turzu un savu bundzi, grasos nozust blakus iela, bet, sasniedzis stūri, gandrīz vai sastingstu un raujos atpakaļ. No eleganta, melna plimuta, kas stāv metrus divdesmit no manis, izkāpj Greisa un Seimurs un abi iet uz pretējā ielas pusē uzcelto bāru, virs kura zaigo sarkans neona uzraksts — «Texas». Amerikānis, kā vienmēr, ir mazliet sadrūmis, viņa sekretāre atkal izskatās tikpat skarba un stingra kā senāk: mugurā melns kostīms, mati sakārtoti šinjonā, un no jauna uzliktas acenes.
Paspēris es vēl kaut soli, viņi abi mani būtu pamanījuši. Par laimi, es nepatapu to izdarīt. Pārītis ieiet bārā pa durvīm, kas automātiski atveras un aizdarās. un es atkal dodos tālāk, tikai pretējā virzienā, piekļāvis pie krūtīm pilnum pilno turzu. Tā nu viss kārtībā, vienīgi Seimura čuksti nepatīkami kņudina ausis, mani kaitinot:
«Jūs pārtiekat no ēdiena paliekām? Maikl, kā jums nav kauna! Ēdiena paliekas vērtējat augstāk nekā sātīgas vakariņas bārā «Texas»
«Viljam, es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, man ir bijuši vel grūtāki brīži,» atbildu klusībā. «Šādas nebūšanas mūsu amatā neizbēgamas.» - «Tas vairs nav jūsu amats,» amerikānis nerimstas. «Jūs jau esat atcelts no amata, izsvītrots 110 saraksta, izraidīts un nolādēts.»
«Mani izsvītros no saraksta tad, kad pāriešu jūsu pusē. Bet tas tomēr nekad nenotiks! Tātad, mīļais, vācieties pie velna!» draudzīgi pasūtu viņu, turpinādams savu ceļu.
Bagātīgās vakariņas, lai gan nav pagatavotas «Texas» virtuvē, tik labvēlīgi ietekmē miegu, ka nākamajā dienā pamostos diezgan vēlu savās mājās — satrunējušās barakas kaktā. Redzēdams, ka turzā vēl pa- taupījušies daži iepuvuši firziķi un samaidzīts siera gabals, jūtos možāks un priecīgāks. Bet visvairāk manu garastāvokli pacilā tas, ka šodien ir otrdiena. Atkal otrdiena. Beidzot!
Augu dienu aizvadījis dīkā un divas stundas piesardzīgi klaiņojis pa pilsētu, es bez trim minūtēm septiņos nonāku Rietumtilta ielā, kur šai laikā, kā vienmēr, automobiļu un gājēju — kā mežs. Pēc maza brītiņa soļoju gar ieeju «Tivoli» parkā. Paeju tai garām reizi, otru, trešo — no vīra ar rūtaino žokejcepuri un lidotāja somu nav ne miņas.
«Nu, ātrāk laidies lapās!» saku pats sev. «Ko tu vēl gaidi? Lai tevi aizturētu?» Un nogriežos pirmajā šķērsielā.
Ausīs atkal ieskanas čuksti, uzkurinot manī dusmas:
«Maikl, jūs jau esat atcelts no amata. Vai tiešām to nesaprotat?»