Bads vairs mani pārāk nemoka. Nometot lieko lepnības un derdzīguma nastu, šai pilsētā vienmēr var remdēt izsalkumu. Gandrīz katru pievakari ielavos tirgū pie Frederika tilta ielas un, lai gan man jau galīgi apriebies iztikt tikai ar puvušiem augļiem vai kādu kārbu brinzas, kas pārkravāšanā nokritusi zemē un sa- maidzījusies, esmu vismaz drošs, ka nedraud bada nāve.
Mani nemāc arī bailes. Protams, atklājums, ka Seimurs vēl uzturas Kopenhāgenā, nav tīkams, bet tagad es izskatos tāds, ka, pat pēkšņi sastopoties vaigu vaigā, viņš laikam mani nepazītu. Kad nejauši pamanu savu attēlu atspīdam kādā skatlogā, šķiet — redzu gluži svešu cilvēku. Man pretim rēgojas bārdainis novājējušu seju, izdzisušu skatienu, ģērbies skrandās, kam krāsa galīgi izbalusi.
Vienīgi sarunas ar Seimuru mani vēl moka. Es aizvien biežāk pieķeru sevi bezjēdzīgi šķetinām valodas ne tikai ar Seimuru, bet arī ar daždažādiem cilvēkiem, dzīviem un mirušiem, tāliem un tuviem. Runājos ar Ļubo un Margaritu, ģenerāli un Borislavu, Greisu un Dorotiju, pat ar Todorovu. «Rimsties jel!» sarāju sevi. «Rimsties, tu jau sāc jukt prātā!» Un es mitējos, bet tikai uz mazu brītiņu — tikai tik ilgi, lai pagūtu nomainīties sarunu biedrs, — un atkal pieķeru sevi tērzējam ar kādu.
Saprotams, man ir gaužām nepatīkami tērzēt ar amerikāni. Bez šaubām, es nepavisam nevēlos pļāpāt ar viņu, un parasti mūsu djalogs aizsākas ar to, ka ieteicu viņam, lai pazūd no manām acīm, bet viņš neiet prom un, laizdams pār galvu manas lamas, noprasa:
«Maikl, vai mīlēsit māti un dzimteni, ja tās jūs atstums?»
«Jūsu zināšanai, Viljam, māte mani jau sen ir atstūmusi. Man nav mātes.»
«Jums nav neviena un nekā.» Amerikānis paloka galvu.
«Jūs maldāties. Man ir dzimtene.»
«Tā ir atteikusies no jums. Tāpat kā māte.»
«Dzimtene nevar atteikties no sava dēla, ja viņš tai palicis uzticīgs.»
«Reizēm gadās pārpratumi,» Seimurs paņirdz.
«Pārpratumi gadās, ja darīšana ir ar kaut ko šķietamu. Ja peldam pa virsu. Bet es vairs neesmu tas, kuru uztrauc kaut kas šķietams. Es zinu, ka man ir dzimtene, un ar to pietiek!»
«Tā ir mīlestība no tālienes,» Seimurs arvien vēl ņirgājas. «Jūs tā arī nomirsit — tālu viens no otra.»
«Es nomiršu, dzimtene paliks!» pasaku skaidri un gaiši. «Un, kamēr tā ir dzīva, es arī nebūšu pavisam miris.»
«Vārdi, vārdi, vārdi,» amerikānis nicīgi burkšķ. «Jūs ar vārdiem aizpildāt savu tukšumu, lai to slēptu. Tukšumu sevī. Tukšumu savā apkaimē. Jūs, Maikl, esat vientuļš, visu atstāts un aizmirsts. Ja jūs būtu kaut cik jūtīgāks, jau sen būtu meties kanālā.»
Doma mesties kanālā man tiešām dažkārt iešaujas prātā, kad sēžu zemajā kārklājā, vērodams, cik rāmi plūst duļķainie, netīrie ūdeņi. Tā ir varen vilinoša, jo uzreiz tik vienkārši būtu galā viss — gan nogurums, gan bads, gan sirdi plosošās šaubas, vai mūsējie nav noticējuši meliem. Taču noslīkt nebūtu iespējams. Es protu peldēt. Esmu izturīgs. Un vispār neesmu jūtīgs, kā Seimurs teiktu. Un, ja neģēlīgās domas tomēr uzmācas, tas droši vien ir tāpēc, ka jau jūku prātā. Protams, mazdrusciņ. Un tikai laiku pa laikam.
Kādu vakaru, atgriezdamies ar pilnu turzu no tirgus, satieku Margaritu. Viņa gluži negaidot ir iznākusi no ēnas nomaļā ieliņā, un es velti cenšos noslēpt savu nožēlojamo saini un izlikties, ka tāpat vien pirms gulētiešanas esmu izgājis pastaigāties.
Margarita it kā neievēro turzu un, redzams, necerot sastapusies ar mani, arī samulst, kautrīgi uzsmaidīdama. ,
— Nu, kas tad tev ir? Dēls vai meita? — ievaicājos, kā pa miglu atcerēdamies, ka reiz jau viņai to esmu jautājis.
— Nekā nav, — viņa tikkQ dzirdami atbild, novērsdama skatienu. — Mēs izšķīrāmies..,
— Izšķīrāties?
— Patiesībā es gribēju teikt… viens otru atstājām … Dzīvojām kopā tikai divus mēnešus un aizgā- jāin katrs savu ceļu, pirms vēl nebijām apprecējušies… tātad nemaz nevajadzēja šķirt laulību …
— Ej nu ej, to gan nebiju domājis, — pabrīnos.
— Es arī nebiju domājusi, bet tā iznāca.
— Vārdu sakot, viņš tevi pameta?
Margarita klusē, un šī klusuciešana skaidri pauž, ko viņa vēlas teikt. Pēc brīža viņa paraugās manī, kā gaidīdama kādu vārdu nevis par Todorovu, bet par muins abiem, kaut vai aicinājumu: «Nu, iesim mājās!» — vai ko tamlīdzīgu, taču es nekā nesaku, jo tad atkal sāksies senie pekstiņi ar visādām prasībām, neapmierinātību un pārmetumiem. Tā mēs abi joprojām nerunājam, un viņa arvien vēl veras manī, bet es lūkojos sāņus un, kad beigu beigās paceļu acis uz viņu, apjēdzu, ka esmu viens tumšā ielā, atslējies pret žogu, lai atvilktu elpu.
«Nē, ar tevi tiešām nav labi,» klusībā brīdinu sevi, «lai gan trūkst iemesla, kura dēļ būtu jāzaudē prāts, jo ēdamais taču ir, un tev rādās rēgi tikai tādēļ, ka nav vairs visi mājās.»
Tumsā eju tālāk, un pamazām ataust atmiņā, kā pirmīt iztēlē notikusī tikšanās norisinājās īstenībā — ļoti sen, kādu rītu, kad es gāju uz ministriju. Tieši tad Margarita man pastāstīja, ka Todorovs esot viņu pametis. To pateikusi, viņa apklusa, cerēdama, ka es jutīšu viņai līdzi un atkal sākšu vilkt viņu uz ciņa, it kā tas būtu mans pienākums līdz mūža galam un mūsu starpā nekas ļauns nebūtu noticis. Viņa pat neattapās lūgt piedošanu vai svēti apsolīties, ka nekad vairs mani nepievils, bet stāvēja un gaidīja, pārliecināta, ka otrreiz viņu izraušu no muklāja, un es laikam tiešām būtu mēģinājis to darīt, ja neatskārtis, ka nekā viņu neizvilkšu, bet tikai pats iestigšu, jo ir būtiski jautājumi, kuros man ar šo sievieti ir nopietnas domstarpības, un tie skar ne jau viesistabas mēbeles vai ledusskapi. Margarita sfāvēja man pretī uz ielas un gaidīja, kad ierunāšos, es stāvēju un gaidīju, kad viņa visu sapratīs, un, diezgan ilgi klusējuši par to, kas nodarbināja mūsu prātus, mēs galu galā sākām justies neērti un gandrīz
reizē sniedzām viens otram roku, viņa mirkli paturēja manu plaukstu savējā, skatīdamās man acīs, un varbūt tikai tad aptvēra, ka tas, kas bijis, vairs neatgriezīsies, jo palaida manu roku un aizgāja savu ceļu.
Kavēdamies domās pie senajiem brīžiem, arī es eju tālāk savu ceļu pa mazajām ieliņām, kuras ved līdz pašai ārpilsētai. Sajās ieliņās visai reti patrāpās gājēji, un, ja šur tur kādu satieku, neviens neveltī uzmanību nejauši uzklīdušām skrandainim.
Margarita. Kaut arī šis vārds ir garš, es vienmēr viņu tā saucu, jo viņas draudzeņu izdomātais, nejēdzīgais «Marga» mani kaitināja. Mēs abi ar viņu pagājām viens otram garām tai tālajā rītā, un viņa droši vien atkal domās visu vainu uzvēla man, visvairāk nosodīdama mani par to, ka esmu tik vēss pret viņu, un pat » nenojauzdama, ko man šis vēsums maksā. Kā parasti mēdz būt, es sapratu, cik mīļa un nepieciešama man ir Margarita, tikai tad, kad biju viņu zaudējis. «Tev nav tik daudz ievainota sirds, cik aizskarta patmīlība,» teicu pats sev, jo bija jāizgudro kāds mierinājums. Taču šāds mierinājums nerada atbalsi.
Tā bija mana pirmā mīlestība, bet es to atskārtu tikai pēc tam, kad izšķīros ar Margaritu. Agrāk nekad nebiju pajautājis, vai tā ir mīlestība, un, ja arī šāds jautājums būtu radies, es droši vien būtu atzinis, ka nav gan, jo'Margarita nekad neuzjundīja manī kādu no tiem simptomiem, par kuriem tik daudz rakstīts grāmatās: skurbumu, elpas aizraušanos, vieglas trīsas, muļķošanos — vispār tās slimīgās parādības, ko dēvē par augstākās laimes izpausmi. Zināms, es nepavisam nedomāju Margaritu par to vainot un vēl mazāk meklēju, kur ir mana vaina. Biju nospriedis, ka nespēju iemīlēties, kā dažs nevar saulē nobrūnēt. Un tas mani nemaz neapbēdināja.
Vēlāk — pēc pēdējās tikšanās un atvadām parkā—* uzreiz kļuva skaidrs, ka slimīgās parādības man nav gājušas secen un, pats to nenoģizdams, esmu mīlējis šo sievieti vairāk, nekā ir šķitis. Iztēlē atkal un atkal nevilšus uznira lieki, nenozīmīgi mūsu kopdzīves sīkumi, kuri nez kādēļ bija dziļi iegūluši atmiņā, pašam nenojaušot, ka tos vēl kādreiz atcerēšos,- — viens otrs vārds, smaids, ierasts žests, pat tas, kas agrāk mani
sadusmoja, bet tagad gandrīz aizkustināja. Viņas sliktais paradums dažkārt paklupt, kaut gan simtām reižu biju aizrādījis, ka ejot jāskatās, kur kāju sper, nevis jāvēro, kādu iespaidu atstāj uz apkārtējiem. Vai arī allažīgais teiciens: «Ja es tev ko palūgšu, vai tu izdarīsi?» — kaut gan ne reizi vien biju paskaidrojis* ka nevaru pasacīt, vai to izdarīšu, iekāms nezinu, kas tas ir. Un vēl viņas jautājumi — «Par ko tu domā?» un «Cik ilgi klusēsi?». Patiesībā varbūt tiešām, esot kopā ar Margaritu, pārāk daudz klusēju, es gribu teikt — pārāk daudz ko prātā apsvēru, vaļsirdīgi ar viņu nedalīdamies. Te es domāju nevis savus darba pienākumus, par ko Margarita vispār neinteresējās, bet niekus, kuros, likās, nav vērts dalīties tieši tādēļ, ka tie ir nieki. Varbūt tie patiešām nav šādu pūļu vērti, taču, kad sieviete par tiem tērgā, bet es klusēju, tad pilnīgi iespējams, ka, par spīti mūsu ilgajai kopdzīvei, es kādu dienu topu viņai svešs, un nav nekāds brīnums, ja mūsu tuvība izirst.
Bez šaubām, klusēšana bija tikai viena no mūsu atšķirīgajām rakstura īpatnībām. Margarita bija gudra un, visumā ņemot, krietna meitene, bet augusi pie krustmātes, aprobežotas sīkpilsones, kas viņai iestāstījusi, ka ērta, silta ģimenes ligzdiņa ir cilvēka laimes kalngals. Taču es, it īpaši tajos gados, nesapņoju par ģimenes ligzdiņu, lai gan teorētiski nenoliedzu tās labumu, un man šķita, ka dzīve nav ligzda, bet ceļš, un varbūt tieši tādēļ tiecos pēc sievietes, kura labāk būtu ceļabiedre nekā cāļumāte. Sā vai tā, mums par daudz ko bija dažādi ieskati, un, kad mēs izšķīrāmies, es visvairāk niknojos par to, ka sāpīgi izjutu, kā man trūkst šīs meitenes, lai gan viens otru nesapratām.
Vēlāk, pēc diviem gadiem, atkal satiku Margaritu, tikko atgriezies no diezgan grūta brauciena uz ārzemēm. Viņa stūma bērnu ratiņus, kuros gulēja apaļīgs bebītis, un, cik varēja nomanīt, dzīvē bija labi iekārtojusies.
— Nu, tagad man skaidrs: tev viss ir, kā nākas! — es iesāku, kad bijām sasveicinājušies un atgājuši drusciņ maliņā, lai neaizsprostotu ielu ar bērnu limuzīnu.
— Tu tā domā? — Margarita teica mazliet skumji, un viņai acīm redzami netikās liekuļot.
— Kādēļ? Kas tad tev atkal noticis? — vaicāju, gandrīz patiesi izbrīnījies.
_— Nekas, viss ir, kā nākas, — viņa atkārtoja manus vārdus.
— Esi izgājusi pie vīra, vai ne?
— Gluži likumīgi. Mēs sareģistrējāmies liecinieku klātbūtnē — tā, kā pieklājas.
— Un vīrs nav dzērājs?
— Tīri godīgs …
— Es skatos — arī bērns veselīgs.
— Paldies dievam. Ja man nebūtu bērna …
Lai gan viņa nepasacīja teikumu līdz galam, tas pietiekami atklāja visu.
— Kā tev iet ar filoloģiju?
— Jānoliek vēl divi eksāmeni. Gan jau tos izturēšu.
Droši vien Margaritai apnika mana prašņāšana, jo
viņa pasteidzās pajautāt:
— Tu arvien vēl turpat, vai ne?
— Kur tad citur lai es būtu?
— Un arvien vēl neesi precējies?
— Jā, vēl ne. Un laikam nekad neapprecēšos. Tu jau zini — esmu aizlaidis savu laimi garām.
— Nerunā muļķības, tu taču esi pavisam jauns, — Margarita teica, bet tas, ka «esmu aizlaidis savu laimi garām», viņai manāmi bija pa prātam.
Apmainījāmies vēl dažiem tikpat banāliem jaunumiem un, tāpat kā senāk, aizgājām katrs savu ceļu.
Pagājušo gadu atkal redzēju Margaritu — uz ielas pretējās ietves. Bija apmācies rudens rīts, un viņa gāja gabaliņu man pa priekšu, nesdama rokās 'divus lielus tīklus pilnus ar sarkanajiem pipariem. Viņa bija tapusi pārlieku resna, soļoja neveiklā, gurdā gaitā, un sākumā es pat domāju, ka esmu pārskatījies, jo Margarita vienmēr staigāja, glīti ģērbusies, bet šai sievietei mati bija sasukāti gaužām nevīžīgi, mugurā veca, pelēka jaka, kurpes uzautas basās kājās — un tik aukstā laikā. Vēlāk, kad viņa apstājās pie kioska, lai kaut ko nopirktu, es pārliecinājos, ka neesmu maldījies, un jau grasījos parunāties ar Margaritu, bet pēkšņi nospriedu, ka viņa jutīsies neērti, sastapusies ar mani, un devos tālāk.
Viņai tomēr ir bērns, varbūt tagad jau divi, bet par pārējo jāsaka: cilvēks allaž ilgojas pēc viena, taču iegūst ko citu, un tur nekā nevar darīt.
Nezinu, vai nu tādēļ, ka esmu izticis tikai ar augļiem, vai arī tādēļ, ka šie augļi ir puvuši, vai varbūt tādēļ, ka esmu dzēris sasmirkušu ūdeni no lāmas līdzās barakai, — šonakt mani nežēlīgi krata drudzis, un es pamodies atjaušu, ka galva deg kā ugunī, pats drebēt drebu, tad atkal iegrimstu smagā, murgu pilnā miegā.
Kad atveru acis, laukā jau gaišs, bet netieku gudrs, vai ir rīts vai pievakare, jo mans pulkstenis apstājies un debesis pārklātas blīvām tūcēm, tumšām kā nakts.
Mugurā veļa no sviedriem viscaur slapja, laikraksti virs tās arī slapji, un es saprotu, ka ar kaut ko jāapsedzas, jo gulēt tik nosvīdušam mitrumā un caurvējā ir tīrais neprāts. Vēlāk atjēdzu, ka nav ar ko apsegties, un izmetu to no galvas.
Mans prāts ir gluži apskaidrojies, gandrīz vairs nejūtu drudzi, tikai mani ir pārņēmis dīvains nespēks, it kā viss augums lēnām kustu, un es ilgi varēm sasprindzinu gribasspēku, lai sasparotos un pagrieztos uz otriem sāniem.
Laukā ir drēgns un krēslains, un man liekas — tā ir vakara dziesna, nevis rītausma, jo, kamēr guļu, nespēkā dēdēdams, metas arvien tumšāks un tumšāks. Toties prāts ir pavisam skaidrs. Tik skaidrs, ka pēkšņi atceros divas svarīgas lietas, kas līdz šim bija piemirsušās. Virsvalka kabatā ir vienīgi daži nožēlojami graši, par kuriem nekā nevar nopirkt, un atmiņā ierakstīts tālruņa numurs — Greisas atstātais.
Vizītkarte kopā ar citiem dokumentiem dus kanāla dzelmē, numurs ir šeit, manā prātā, un līdz šim vēl neesmu piezvanījis tāpēc vien, ka to neiedomājos vai, patiesību sakot, nevēlējos iedomāties un tīšām atbīdīju visattālākajā atmiņas stūrītī kā postā dzenošu vilinājumu.
Tagad prāts ir gluži skaidrs un es sev iegalvoju, ka vilinājums — pat tad, ja dzen postā, — ir tīrais nieks cilvēkam, kam jau tā nenovēršami draud bojā eja. Un būtu muļķīgi neizmantot vienīgo, pēdējo iespēju, lai cik bezcerīga tā šķiet. Pasniegdama man vizītkarti, Greisa noģida vai varbūt nešaubīgi zināja, kādas nedienas mani gaida. Un gribēja nodrošināt man glābiņu, kaut gan laikam ar nodomu.
Cik bezgala grūti patlaban piecelties, jo trūkst spēka pat pakustēties. Un, kad ar milzīgu piepūli beigu beigās uzslienos, atklājas, ka vēl daudz grūtāk ir noturēties kājās. Diezgan ilgi stāvu, atbalstījies pret satrunējušu barakas stabu, līdz sajūtu, ka asinsrite lēnām atjaunojas un pēdējiem spēkiem varu paspert trīcošās kājas.
Izrādās, ka ce|š līdz piepilsētai ir gaužām garš un mokpilns. Par laimi, tagad ir nakts, un es bez lielām bailēm laiku pa laikam apsēžos mitrajā zālē, lai atvilktu elpu. Beidzot sasniedzu tālruņa būdiņu pie autobusu pieturas. Laukums ir tukšs. Iegājis būdiņā, uzgriežu numuru. Dzirdami daži spalgi signāli divas sekundes ilgiem starpmetiem, pēc tam klausulē dobji atskan vīrieša balss:
— Kas zvana?
— Maikls.
Šī ziņa svešajam droši vien ir negaidīta, jo viņš mirkli klusē, tad pārsteigts iesaucas, it kā tikai tagad būtu atcerējies, ka pasaulē ir kāds Maikls:
— Vai esat viens? Es gribu teikt — vai esat pārliecināts, ka jums neseko pa pēdām?
— Pilnīgi pārliecināts.
— Nu tad iegaumējiet: Dienvidu bulvārī 22.
Šī vieta man ir pietiekami pazīstama, lai es tūlīt aptvertu pateikt:
— Paklausieties, esmu pavisam citā pilsētas malā, un man vairs nav spēka …
— Kur tieši?
Uzreiz pasaku laukuma nosaukumu, jo plāksnīte ar uzrakstu ir piekārta pie nama sienas iepretim tālruņa būdiņai.
— Labi, gaidiet turpat, pie būdiņas, no kuras esat piezvanījisl
Un tālruņa aparāts noklinkšķ.
Izpildu rīkojumu, pat nedomādams, kas aiz tā slēpjas: lamatas vai glābiņš. Drošības labad izeju no apgaismotās būdiņas un apsēžos kādas ēkas ēnā uz ietves. Kad aizritējusi pusstunda vai varbūt vesela mūžība, atkal atgriežos pie būdiņas, izdzirdis, ka blakus iela rūc lieljaudas automobiļa motors, ko pārslēdz uz otro ātrumu.
Melna mašīna apstājas tieši manā priekšā, un es ar atvieglojumu sirdī redzu, ka tas nav Seimura plimuts. Vīrietis, kas sēž pie stūres, klusējot atver durtiņas un tāpat klusējot sāk braukt, kad esmu piemeties viņam līdzās. Man tā vien gribas nopētīt viņu vērīgāk, bet baidos izrādīt lieku ziņkāri un cenšos lūkoties uz ceļu, kamēr automobilis ar vislielāko ātrumu joņo pa tukšām, naksnīgām ielām. Kādā pagriezienā tomēr pagūstu uzmest acis mašīnas vadītājam: šoferis kā jau šoferis, sevī noslēdzies, neizteiksmīgu, man galīgi nepazīstamu seju.
Kad esam izbraukuši cauri visai pilsētai, automobilis galu galā apstājas plašā bulvārī.
— Rekur durvis! — Šoferis parāda uz nama ieeju mums iepretim. — Trešais stāvs… Piezvaniet divas reizes!
Nogurstu, iedams augšā pa platām kāpnēm līdz trešajam stāvam. Piezvanu, kā man ir piekodināts. Durvis atver vīrietis iesirmiem matiem, ģērbies tumšā lietus mētelī. Viņš mani ieved bagātīgi mēbelētā viesistabā.
— Iekārtojieties, Maikl!
Un tūlīt iziet laukā — es dzirdu, kā noblīkšķ parādes durvis. Tātad esmu atstāts viens. Un man ir dots viens vienīgs padoms — lai es iekārtojos. Pat nezinu, kā lai to saprotu.
Skatiens atduras pret ērtu dīvānu, kas pārvilkts ar gaišpelēkū zīdu, bet es savos netīrajos lanckaros neuzdrīkstos uz tā apsēsties. Uz mirdzoša, lakota pārbīdāmā galdiņa ar metāla apkalumiem saliktas pudeles, glāzes, cigarešu un cigāru paciņas. Un nevilšus atjaušu, ka es kādreiz — sen, sen atpakaļ — ārī smēķēju un man patika dažu reibinošo dzērienu garša. Pienāku pie galda, aizdedzinu cigareti un, ievilcis pirmo dūmu, pēkšņi tā apskurbstu, ka tik tikko nenoveļos gar zemi. Bet tas ir tīksmīgs skurbums, un es atkal ierauju dūmu, atbalstījies pret galdu, lai nepakristu.
— Ak, te nu viņš beidzot ir, pazudušais dēls! — man aiz muguras atskan Greisas balss.
Pagriežos, lai viņai apliecinātu savu cieņu, bet Greisas seja piepeši tā pārvēršas, ka uzreiz atskāršu — mazliet par ātru esmu pasteidzies pavērsties pret viņu.
— Maikl, vai tiešām tas esat jūs? Kas ar jums noticis, mans nabaga draugs? Un ko gan vēl gaidāt, ka nelienat vannā?
— Gaidu, kad parādīsit, kur ir vannasistaba, — atbildu, drusciņ samulsis, ka viņa jūtas tik nepatīkami pārsteigta.
— Rau, ejiet tur! Durvis viņā galā… Es pa to laiku salūkošu, ko jums uzvilkt mugurā.
Kā jau varēja paredzēt, šādā dzīvoklī vannasistaba ir pati higiēna un greznība, un es ilgi gozējos gaišzilajā porcelāna «baseinā», tad vēl ilgāk skujos un laistos ar smaržūdeni, lai ne vēsts vairs nebūtu no netīrumu un atkritumu dvakas, ar ko esmu pievil dzies. Beigu beigās uzģērbju sniegbaltu peldmēteli, kas ir pakārts priekšiņā, uzauju kājās mīkstas čības un atkal ieeju viesistabā.
— Nu, tagad jau cita aina! — Greisa allažīgi vienaldzīgu seju sagaida mani, sēdēdama atzveltnī ar zīda pārvalku un smēķēdama. — Tur, uz dīvāna, es saliku visu, ko vien izdevās sadabūt. Ģērbieties mierīgi. Es neskatīšos.
Vai viņa raudzīsies vai ne, par to man maza bēda. Sen esmu pieradis, ķa mani kailu redz sveši cilvēki: jau Atēnās kāds amerikāņu pulkvedis tikpat laipni piedāvāja man vannasistabu un savu garderobi, atbrīvojis mani no ieslodzījuma. Un, protams, gluži nesavtīgi. Ar vienu vienīgu draudzīgu lūgumu: lai es kļūtu par dzimtenes nodevēju.
Pienācis pie dīvāna, sāku ģērbties. Vai nu aiz laimīgas sagadīšanās, vai arī aiz kāda cilvēka tālredzības viss, sākot ar uzvalku un beidzot ar kurpēm, man pieguļ kā uzšūts pēc mēra. Beigās sasējis dārgu, tumšzilu kaklasaiti un uzvilcis svārkus, dodos pie pārbīdāmā galdiņa, lai iestiprinātos pēc tik lielas spēku izšķiešanas.
— Re nu, tagad tik tiešām pavisam cits skats, — Greisa saka, vērtējoši nopētīdama mani, kamēr sev ieleju viskiju slaidā kristāla glāzē. — Tiesa, jūs esat gaužām novājējis, bet tas jums piestāv. Es pat baidos, ka jūsos no jauna iemīlēšos …
— Man ir draudējušas vēl lielākas briesmas, — noteicu, paceldams glāzi, lai nobaudītu dzēriena garšu.
Taču mana roka pusceļā sastingst, jo šai mirklī pamanu, ka pa durvīm klusi ienāk Seimurs.
— Maikl, vai tiešām dzersit viens? Neaizmirstiet — tā ir visdrošākā pazīme, ka cilvēks sāk saindēties ar alkoholu. Tāpēc piedāvājiet man arī kaut ko!
Savaldos, lai nedrebētu roka, un, it kā nekas nebūtu noticis, piepildu ar viskiju otru glāzi un, ne vārda nebilzdams, sniedzu viesim vai varbūt namatēvam, kas man tuvojas.
— Uz jūsu veselību! — Seimurs uzsauc, paceldams glāzi.
Kaut ko atmurminājis, izdzeru viskiju līdz galam, jo šobrīd asi izjūtu, cik man nepieciešams kas spēcinošs.
— Nu, apsēdieties! — amerikānis draudzīgi uzaicina. Apsēžos atzveltnī līdzās Greisai. Viljams paņem cigareti, piedāvā uzsmēķēt arī man, uzvelk dūmu un savukārt iekārtojas brīvi uz dīvāna, pārlikdams garās kājas vienu pār otru.-
— Un tā jūs vairāk nekā divas nedēļas bēguļojat no mums… Bēguļojat un slēpjaties, it kā mēs jums draudētu ar bojā eju …
Tā ir skaidra patiesība, tāpēc neuzskatu par vajadzīgu teikt kaut ko pretī.
— Galu galā pats esat ieradies un nevis ejat bojā, bet rodat glābiņu …
— Esmu atnācis pie Greisas, — es atklāti pasaku.
— Jā, jā, zinu jau. Un nevajag to atgādināt, lai mani lieku reizi pazemotu. Atzīstos — Greisa ir panākusi to, kas man pašam nav bijis pa spēkam. So uzdevumu viņa ir veikusi ar lielu, godkāres pilnu neatlaidību. Ar tādu neatlaidību un pašaizliedzību, ka citādi to nevar izskaidrot kā vienīgi ar pieķeršanos jums vai ar naidu pret mani…
— Es tikai izpildīju savu uzdevumu, — sekretāre vēsi iestarpina.
— Jā, jā. Bet ar tīšu nolūku parādīt, ka spējat izpildīt uzdevumus labāk nekā šefs.
Amerikānis uz mirkli apklust, lai izņemtu no lūpām cigareti un iztukšotu viskija glāzi. Tad klāj tālāk:
— Tomēr tas ir blakus jautājums. Un, kad runa ir par kāda cilvēka glābšanu, blakus jautājumi novirzās pēdējā vietā. Jūs, Maikl, esat glābts. Izsmēķējiet savu cigareti mierīgi, pēc tam ieturieties un atpūtieties mierīgi un vispār ne par ko neraizējieties. Jūs esat glābts.
— Kā lai to saprotu? — beidzot uzdrīkstos ievaicāties.
— Nu, redzat, tā: mēs vairs nedomājam nodot jūs vietējās varas iestādēm, un visi mani agrākie solījumi paliek spēkā — vel stingrāk nekā jebkad. Jūs taču esat spīdoši izturējis pārbaudījumu un nenoliedzami pierādījis, ka es savā izvēlē neesmu vīlies.
— Par kādu pārbaudījumu jūs runājat?
— Par to, kas jums gadījies pēdējās nedēļās. Bez šaubām, no zināma viedokļa jūsu slēpšanās ir acīm redzama aplamība, jo pēc tam, kad operāciju esam labi rūpīgi noorganizējuši, jums nav ne mazāko izredžu izsprukt no mūsu rokām. Bet, vērtējot jūsu rīcību no tīri tehniskās puses, tā liecina, ka esat varen nelokāms un atjautīgs. Tātad esmu gatavs strādāt kopā ar jums kā vēl nekad. Un visi mani solījumi paliek spēkā.
— Skaidrs, — saku. — Izradās, ka jūs, Viljam, esat vēl neatlaidīgāks par mani un es esmu spiests kapitulēt.
— Jūs nevis kapitulējat, bet atdzimstat, — amerikānis pārlabo manus vārdus.
Un, pavērsies pret Greisu, saka:
— Esiet tik laba, ielejiet mums vēl drusciņ viskija!
Greisa izpilda Seimura rīkojumu, un viņš atkal vēlīgi paceļ glāzi.
— Uz jūsu veselību, Maikl!
Seimurs izdzer viskiju, nodzēš cigareti un pieceļas.
— Pirms dodos prom, gribu jūs brīdināt, ka šoreiz labāk nemaz vairs neceriet, ka no jauna izspēlēsit triku, lai izšmauktu. Es nedusmojos uz jums nedz par migrēnu, ko man izraisīja jūsu uzlaistā iemidzinošā gāze, nedz par jūsu netīkamo, apnicīgo stūrgalvību, taču jāsaka — turpmāk jums jādara gals savai stūrgalvībai. Tagad dzīvoklis ir pamatīgi bloķēts un tajā vai ārpus tā būsit neatslābstošā uzraudzībā līdz tam brīdim, kad sapratīsim, ka tiešām esat nācis pie prāta.
— Ja nemaldos, jūsu solījumos šāds režīms man nebija noteikts, — es iebilstu.
— Jā gan, bet jūs pats sev to esat izpūlējis. Turklāt šis režīms ne ar ko jūs neapgrūtinās, ja tikai netīkosit to pārkāpt. Jums būs viss nepieciešamais. Priecāsities par dzīvi. Elposit ar pilnu krūti, apmierināts, ka esat atdzimis.
Viņš atvadām pamāj man ar roku un iziet laukā.
— Nu gan esat mani drausmīgi piekrāpusi, — es klusi pārmetu Greisai, palūkodamies uz viņu.
— Tikai tā vien varēju jūs glābt. — Viņa parausta plecus.
— Šis glābiņš man ir tikpat kā galīga sakāve. Bet, lai notiek kas notikdams, es vairs nespēju pretoties, esmu bezgala noguris un vēlos vienīgi ieslīgt tīrā gultā un aizmigt.
— Gulta ir blakus istabā. Un, cerams, pietiekami tīra, — sekretāre nodudina.
Un, kad es pieceļos kājās, viņa piemetina:
— Nedusmojieties uz mani, Maikl! Es biju nolēmusi iznerrot Seimuru. Tā kā jūs man nepalīdzējāt, pati to izdarīju. Drīz vien apjēgsit, ka no tā jūs tikai iegūstat.
— Labi, labi! Nedusmojos jau, — gurdi, klusi atteicis, eju uz guļamistabu.
Gulta ir milzīga, mīksta un, zināms, priekšzīmīgi tīra, un es ar baudu atlaižos tajā un ietinos dūnvilnas segā. Bet baiļojos, ka tā ilgi nebūs tik tīra. Uzturēdamies vannasistabā, es, drošs paliek drošs, paslēpu čībā žileti. Un tagad, gulēdams zem segas un negaidīdams, kad uzjundīs tirdošās domas, ar ātru un sparīgu kustību pārgriežu abu roku vēnas.
Sāpes nav pārlieku mokošas. Katrā ziņā nesūrst stiprāk kā tad, kad trāpās parasts dziļāks ievainojums. Vienīgā atšķirība — šoreiz sekas būs mazliet citādas. Uzspiežu lielo pirkstu uz vienas rokas brūces, pēc tam — uz otras, lai pārliecinātos, ka asinis tiešām plūst. Nekad neesmu domājis, ka kļūšu tik mazdūšīgs — padarīšu sev galu, Bet, kad citas izejas nav… Un, kad tikai tā var novērst citu, vēl šausmīgāku mazdūšību …
Asinis plūst lēni, lēni, bet kāda tam nozīme — man nekur nav jāsteidzas. Tādēļ, saritinājies zem dūnvilnas segas, guļu vien, cenzdamies atvairīt smagās domas, nejust lipīgo asiņu nepatīkamo mitrumu uz miesas un apslapēt to smelgo, nejēdzīgo žēlumu pret sevi, kāds reizēm mūs pārņem. Mēģinu atraisīties no visa un iegrimt tīksma gurduma skaujās, kādās mani iekļauj nebūtības valstība … Bezgala garlaicības valstība …
Tas viss, protams, nav noticis. Bet es to neesmu ari redzējis sapnī. To esmu pārdzīvojis nomodā šeit, tumšajā graustā, reizē apzinādamies, ka prāts ir gluži skaidrs un es nebūt nemurgoju. Beidzot satrūkstos — mani sagrābj bailes. Tās ir uzurdījusi nevis šķietamā vēnu pārgriešana, bet tas, ka guļu tā vaļējām acīm un it kā īstenībā redzu notikumus, kas nav atgadījušies un nekad neatgadīsies. Tātad es nudien jūku prātā.
Mēģinu pārvarēt bailes — bailes pašam no sevis, no tā, kas risinās manās smadzenēs. Jo bailes ir tikai neapjaustas trīsas, riebīgas trīsas, kuras vienmēr var apspiest, ja protam saņemties.
Nē, bailes nav ne apspiežamas, ne pārvaramas. Bailes ir tikai atvairāmas. Jāizmet no galvas uz mirkli viss, kas tajā ietvēries. Tad arī bailes tur vairs nepaliks. Jāatbrīvojas no apsvērumiem, kuri tās izrosa. Un, ja tie atkal tīkos atgriezties, lai atduras pret cieši aizslēgtām durvīm.
Sliktākais ir tas, ka pašam jābūt pie apziņas, lai durvis turētu aizslēgtas. Pietiek iesnausties vien, un bailes no jauna piezogas klāt, pārtapušas par baismīgiem rēgiem, pārģērbušās par policistiem, seimuriem un nepazīstamajiem, kas tumsā iemet aci pa caurumu graustā un nočukst: «Re, kur viņš ir, ātrāk ielenciet ēku!» — un es uztrūkstos nosvīdis viscaur slapjš un drebēdams veros tumsā, bet, tiklīdz atkal iemiegu, atkal ausīs skan amerikāņa balss:
«Pārāk vēlu esat atnācis, Maikl! Jūs jau esat jucis, galīgi jucis, bet trakie mums nav vajadzīgi.» •
Kad galu galā pilnīgi atmostos, laukā ir gaišs un es jūtu, ka esmu sasalis ragā, gulēdams mitrumā un aukstumā.
«Laiks izlocīt locekļus,» saku sev. «Pēdējais laiks izkustēties, ja nevēlies izlaist dzīvību te — šajā netīrajā alā.»
Mēģinu piecelties un, kad tas beidzot izdodas, brītiņu slavu, atbalstījies pret sienu, un mans prāts atkal kļūst gluži skaidrs. «Vajag aiziet uz pilsētu, uzzināt, cik ir pulkstenis un kāda šodien diena, un vispār no jauna par visu būt lietas kursā,» klusībā pamācu sevi, mazliet grīļīgi sperdams pirmos soļus.
Aizkuļos līdz piepilsētai, lāgu lāgiem krietni atpūzdamies tāpat kā vakar vakarā nomoda sapņos, tikai tagad ir gaišs un viss tiešām notiek īstenībā, ja dīvaini skaidrā apziņa mani atkal neviļ.
Pārbaudu pēc pārtikas preču veikala pulksteņa savējo un uzgriežu: desmit un trīsdesmit piecas minūtes. Palūkojies uz laikrakstiem kioskā, saprotu, ka šodien pirmdiena. Mana misija nu ir gahā, un tagad varu doties atpakaļ uz patvertni. Rīt otrdiena, tātad noteikti jāsagaida otrdiena, septiņi vakarā, lai gan — kāds tur labums, ka pienāks otrdiena un sitīs septiņi vakarā …
Vajadzētu atgriezties barakā, bet, iedomājoties vien, cik tā ir krēslaina un drēgna, man uzreiz rodas nomācošs priekšstats par galīgu vientulību, bailēm pašam no sevis un Bezgala garlaicību nebūtībā… «Ej tālāk,» saku sev, «ja tu sajuksi prātā, vainīgs būs tikai tukšais grausts, kuram visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles un kurā tev uzplijas daždažādi rēgi. Tu nekādi netiksi no rēgiem vaļā, ja neiejuksi ļaužu pūlī.»
Un es joprojām eju uz priekšu pa šaurām piepilsētas ieliņām, nonāku platas ielās, pēc tam — arī plašos bulvāros, kur gar veikaliem drūzmējas garāmgājēji un dun vieglo automobiļu straumes. «Ej mierīgi!» piekodinu sev. «Pārāk neraugies apkārt un nedomā bēgt no policistiem! Policisti! Kas tev ko uztraukties par viņiem! Tu jau izskaties tāds, ka neviens vairs tevi nepazītu.»
Un es soļoju arvien tālāk centra virzienā, ieklausīdamies savā iekšējā balsī, pat nezinādams, kurp tieši dodos, Pēc brīža negaidot šai balsij pievienojas vēl otra — tā, kurā ierunājas izsalkums, un mani pārņem tāds kā apmierinājums, jo cilvēks, kurš jūt izsalkumu, vēl nav zudis dzīvei.
Debesis ir apmākušās, vējiņš pūš pavisam rāms un silts, ik_ mirkli var sākt līt, bet pagaidām vēl nelīst, un es, it kā aizmirsis visu pasauli, mierīgi sasniedzu kādu Rietumtilta ielas krustojumu. Sī iela man ir pazīstama, un es tai nevelta uzmanību, jo Kopenhāgenā jau daudzas, ielas vairs nav svešas. Lēnām eju, turēdamies pēc iespējas tuvāk namiem, lai netraucētu garāmgājējus, pēkšņi acīs duras neliela izkārtne. Telpas viņā galā ir apsēdušies divi vīri, pie paša skatloga redzama meitene, kas, salikusi rokas uz maza galdiņa, kaut ko raksta. Spriežot pēc meitenes sejas vaibstiem, viņa noteikti ir bulgāriete, lai gan par sievietēm nekad neko nevar droši apgalvot. Abi viri laikam arī ir bulgāri. «Ek, kas par to, ka viņi ir bulg.iri!» klusībā nodomāju, iedams gar skatlogu arvien vēl tikpat gausiem soļiem.
Tas, ka šajā pilsētā daudzi bulgāri atrodas pastāvīgā darbā, man nekad nav bijis noslēpums un ne reizi vien ir iešāvies prātā, bet tikai tā starp citu, jo ko gan viņi varētu līdzēt, kad mani vajā kā slepkavu. Vai mani noslēptu? Kālab? Pēc kā rīkojuma? Un galvenais — kā lai to izdarītu? Tieši par rīkojumu jāsaka — tas man ir labi zināms, jo neizdzēšami iespiedies atmiņā: «Nekādu kontaktu nekādā gadījumā …»
Jau metrus desmit esmu attālinājies no skatloga, kad pamanu kādu nākam pretim. īsu, īsu mirkli sastingstu, bet tūlīt aptveru, ka tas ir nevainīgs reklāmas avīžu izplatītājs, kurš pat neskatās, kam tās pasniedz, tikai cenšas ātrāk izdalīt, iegrūzdams dažu pat nejaušam skrandainim rokā. Paņemu prospektu, ejot ierasti atloku vaļā un nevilšus apstājos, ieraudzījis pazīstamas ainavas pazīstamu krāsaino uzņēmumu, un šī ainava nav nekas cits kā Zelta Smiltis ar tumšdzeltenajām pludmalēm un zilo jūru; virs uzņēmuma lieliem latīņu burtiem uzrakstīts:
BULGĀRIJA
Tieši tā: Bul-gā-ri-ja. Šis vārds ir tik pazīstams un tik mīļš, ka nespēju novaldīties, neizlasījis to atkal un atkal, lai pārliecinātos par šo skaņu realitāti, jo tās uztveru tik neskāidri, it kā kāds cits kaut kur tālu, tālu izrunātu: «Bul-gā-ri-ja …»
Mani tā ir aizrāvusi lasīšana pa balsieniem, ka sākumā pat neievēroju briesmas. Un tās jau draud — stalts policists tuvējā ielas stūrī cieši veras manī, manāmi neapmierināts, ka traucēju satiksmi. Klaiņodams pa pilsētu, pēdējās nedēļās ne reizi vien pēkšņi sastapos ar policistiem, bet viņi nicīgi pagāja garām, jo kāds kankarbiksis pelna viņu uzmanību tikai tad, kad ir pieķerts diedelēšanā. Grasos turpināt ceļu, bet šobrīd policists pats lēniem, smagiem soļiem nāk šurpu. Varbūt vajadzētu doties taisni uz priekšu un mēģināt vienaldzīgi pārmīties ar viņu — šāda frontāla rīcība parasti atbruņo pretinieku un notrulina viņa pārmērīgo aizdo- mību. Bet vai nu tādēļ, ka mani ir pārsteigušas briesmas, vai arī tāpēc, ka nav iedarbojies attiecīgs reflekss, es izdaru laikam vislielāko aplamību: apcērtos un ātri steidzos pretējā virzienā. Pavirši atskatījies pār plecu, pārliecinos, ka policists man seko, pielicis soli, un pilnā sparā nagoju pa Rietumtilta ielu, cerēdams, ka izdosies šķērsot bulvāri un nozust blakus ielā. Policists kaut ko uzkliedz man nopakaļ, pēc tam atskan apdullinošs svilpiens. Es sāku skriet, ko kājas nes, bet neesmu vēl ticis līdz stūrim, kur vēlos nogriezties, kad ieraugu citu policistu gar to izšaujamies.
Man atliek vienīgais iespējamais ceļš — pats bīstamākais — Rietumtilta ielas vidus, kur pilnum pilns automobiļu. Bēgu pa tās klātni starp braucošām mašīnām, dzirdēdams, ka aizmugurē nevis viens, bet vairāki svelpj spalgi ar svilpēm. Automobiļu straume pēkšņi apstājas un dīvaini sastingst, cilvēki uz abām ietvēm vicina ar rokām vai ziņkāri blenž, bet visnepatīkamākais ir tas, ka tieši pretim starp apturētajām mašīnām negaidot izmetas vesels bars policistu.
Es jau esmu sasniedzis bulvāri milzīgu tiltu, kas stiepjas pār stacijas teritoriju. Un tieši tobrīd, kad policisti izmetas man pretim, saklausu no stacijas atejoša vilciena rīboņu. Vienalga, vai vilciens ripo vai ne, tilts man tagad ir vienīgais glābiņš tāpat kā žilete murgos, un es, vairs neko nedomādams, pārsviežos pār margām un lecu tukšumā.
Visapkārt tumšs, bet es nezinu, vai tā ir nakts vai kārtējās halucināciju lēkmes tumsa. Beidzot nospriežu, ka kārtējā lēkme jau ir pāri vai nav vēl sākusies, lai gan patlaban tas ir viens un tas pats. Ielāgoju, ka guļu milzīgā betona caurulē, kur elpu ņem ciet gudrona dvaka, tad ar mokām atceros kā ļoti senu, gandrīz aizmirstu notikumu to, kā esmu nokļuvis šai uzbēruma malā pamestajā caurulē, izlēcis no braucoša preču vilciena vagona.
Lecot no tilta, trāpīju tieši kāda preču vagona vidū, un šī nejaušība mani izglāba. Tikai vagonā bija sakrauta nevis kokvilna, bet akmeņogles, un es pašlaik ar visu savu augumu izjūtu šā niecīgā starpgadījuma sekas.
Kad vilciens jau bija attālinājies dažus kilometrus no stacijas, nolēcu zemē, samaksadams par to ar pāris papildu sasitumiem. Tad diezgan ilgi klimtu pa apkaimi, līdz uzgāju milzīgo cauruli, kas novārtā atstāta pie tāpat novārtā atstātas dzelzceļa līnijas uzbēruma. Sākumā nodomāju, ka šāda caurule — pat pamesta uz lauka — nav drošākā patvertne, bet tā bija gandrīz aizaugusi ar nezālēm, un man jau trūka spēka, jo muskuļu sasprindzinājums galīgi atslāba, un atjautu, ka ik mirkli varu zaudēt samaņu.
Drīz vien patiešām zaudēju samaņu, bet tas notika jau caurulē, un tagad atmiņā ataust gudrona smaka un pēdējā neskaidrā doma: «Labi gan, ka to nolēja ar gudronu … gudrons izolē betonu … izolē mani no aukstuma, ko dveš betons … labi, labi..
Līdz ausīm atlido skaudri automāta šāvieni, un kaut kas nosvelpj virs galvas svelmē izdegušajā akāciju lapotnē.
— Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pāris granātu viņu ligzdā, — Ļubo Angelovs klusi ierunājas.
Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, taču tie ir nepārprotami domāti man, jo viņš pats ievainots kājā un Stefanam tik nāvīgi trāpījusi lode, ka nez vai viņš dzīvs izkulsies no šīs birzītes.
Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē nožēlojams akāciju skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas paliekas no sensena apzaļojuma, ar ko cilvēki mēģinājuši nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Un mēs trijatā guļam, ierāvušies zem šīs skrajās lapotnes, kamēr bandīti no augšas plāj tieši uz mūsu galvām, kā vingrinādamies šaušanā.
— Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēlreiz pasaka.
Bet tas akmens, tāpat kā pārējie, nemaz neder par aizsegu. Un Ļubo runā tieši par to akmeni, nevis par kadu citu tāpēc vien, ka tikai no tā var bandītu midzenī iesviest granātu.
Klinšainais paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss un pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokveldis, balts debess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Jāšķērso šis svelmainais, tukšais nāves lauks un jāpaliek neskartam. Un, ja es kritīšu… ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, kurš krīt… galvenais, lai es pagūtu aizmest granātas pirms bojā ejas.
Atkal nogrand šāvieni — reti, atsevišķi, jo tie tur, augšā, laikam taupa patronas. Lūkoju piecelties, bet kājas ir tik smagas kā ar svinu pielietas, un es no pieredzes zinu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brīžos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi neliels, neizbēgams pārbaudījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Bet šis sasprindzinājums ir bijis nepieciešams, lai paspertu tikai pirmo soli. Vēl mirklis — un kājas pašas nesas pa klinšainā paugura nogruvušo kupri.
Zemu, zemu pieliecies, skrienu, kā pa sapņiem dzirdēdams skaudru, smalku ložu džinkstoņu apkārtnē, un pēkšņi jūtu, ka plecu kaut kas spēji apsvilina, tomēr arvien vēl drāžos uz priekšu, un laiks it kā apstājas, iekalts sāpju, svelmes un žilbas gaismas mirklī, kas šķiet bezgalīgs. Tad citu pēc citas aizsviežu trīs tērauda olas, un liekas — sprādzieni sagrauj laika aizsprostu, jo atkal sāk ritēt sekunde pēc sekundes.
Uzkāpju pašā korē, lai skaidri redzētu, ka viņi patiešām jau padarīti nekaitīgi iegrobē, bet tā plešas manā priekšā klusa un tukša.
— Tur nav neviena!… — iesaucos, skriedams atpakaļ.
Taču apvītušo akāciju birztaliņa lejā arī ir klusa un tukša.
— Ļubo, kur jūs esat? — iekliedzos.
Es atkal pasaucu savējos, tad vēlreiz — pilnā kaklā, domādams, ka jākliedz skaļāk, jo Ļubo un Stefans droši vien ir aizmanījušies diezgan tālu, vairīdamies no sprādzieniem. Tad pēkšņi attopos, ka velti kliedzu: apkaimē nav ne Ļubo, ne kādas citas dzīvas dvēseles, un es esmu gluži viens tuksnesī un tuksneša svelmē.
— Viņi mūs ir apveduši ap stūri, — es saku. — Aizsviedis granātas, uzkāpu paugurā, bet tā iegrobē neviena nebija.
Es to stāstu Ļubo, beigu beigās viņu atradis; viņš sēž akmenājā, kur Stefans cīnās ar nāvi.
— Mēs abi ar Stefanu viņus aizraidījām uz viņpasauli, — Ļubo paskaidro. — Mēs aizgājām no otras puses un viņus aizraidījām uz viņpasauli, nosprieduši, ka tev varbūt pietrūks dūšas.
— Muļķības! — es iebilstu, cenzdamies apslēpt, ka jūtos aizskarts. — Tu taču zini, ka es protu nomākt bailes. Nāve nemaz nav tik šausmīga.
— Tu nekā nejēdz no tās, — Ļubo saka, un viņa sejā paplaiksnī vārs smaids. — Tu vēl neesi miris un nezini, kas tā īsti ir …
— Muļķībasl — joprojām turos pretī. — Es ne reizi vien esmu vēris acis uz mūžību, un man ir gluži skaidrs priekšstats par to.
— Tu, Emīl, allaž esi mazdrusciņ tāds… — Ļubo atkal pasmaida, piesizdams sev pie deniņiem. — Jebkurā briesmu brīdī iedomājies, ka mirsti, bet es jau esmu miris un varu tev pateikt, ka — par ļaunu vai par labu — ir tikai viena nāve. Pagaidi, kamēr tā pienāks, tad parunāsimies.
Miegs jau ir izgulēts, bet laikam vēl neesmu galīgi atmodies, jo domāju: «Vajadzēja viņam pajautāt, kad pienāks mana nāve. Tomēr ir pavisam citādi, ja iepriekš tas zināms.»
Pa caurules vienu galu iespraucas gaisma, un es at- skāršu, ka tagad ir diena. Tad nospriežu, ka jāparaugās pulkstenī, bet tas atkal apstājies — vai nu to neesmu laikus uzvilcis, vai arī krītot esmu sasitis. Drausmīgi lēnām izlemju visvienkāršākos sīkumus, tāpēc aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjēdzu, ka jāaplūko tas, ko vai veselu mūžību turu sažņaugtu labajā rokā.
Gaisma iespīd lielākoties pa caurules vienu galu, jo, lienot iekšā, esmu pie tā nomīņājis nezāli. Atspiezdamies uz elkoņiem, ar pūlēm paslienos un atplēšu pirkstus. Redzu, ka plaukstā ir pagalam sagumzīta uz ielas dabūtā reklāmas avīzīte. To rūpīgi līdzinu — līdzinu tik ilgi, ka gandrīz jau aizmirstu, ko daru, bet piepeši skatiens atduras pret tās augšā lieliem burtiem iespiestu vārdu:
BULGĀRIJĀ
Atkal to izlasu, tad vēlreiz — pa zilbēm skaļi, jo te, šajā caurulē, mani neviens nedzird:.
BUL-GĀ-RI-JA
Sai krēslainajā caurulē zilbes skan kā dobji zvani, tāpēc viss vārds izklausās neparasti dīvains. Tik tiešām, cik dīvains vārds! Un cik dīvaini pazīstams!
Kādu laiku nesteidzīgi, ar mokām cenšos izprastākas tas par vārdu un kāda tam jēga. Vēl neesmu atraisījies no mulsās, smagās kūtrības, kad negaidot smadzenēs uzdzalkstī doma: «Šodien ir otrdiena. Noteikti otrdiena. Nevar taču būt, ka esmu to palaidis garām, gulēdams nemaņā.»
Sī zibenīgā doma vēl kādu brīdi noder par vielu maniem apsvērumiem. «Kas par to, ka otrdiena? … Tā ir tāda pati kā trešdiena un visas pārējās.»
Paiet vēl daudzas minūtes, kamēr rodas nākamais secinājums: «Tiesa gan, otrdiena… Bet, ja izlīdīšu no šejienes, mani notvers …»
Un kas tur liels? ' >
Galu galā no kūtrās prātošanas slīkšņainā, lipīgā purva mani izrauj apziņa, ka vairs nav ko zaudēt. Vairs nav ko zaudēt, un nav cita ceļa kā izvēlētais, vienalga, lai kurp tas ved.
Pēkšņi es jūtos tā kā tobrīd, kad devos pa baismīgo, nogruvušo nogāzi, pār kuru svelpa lodes. Izrāpjos no caurules, brīnīdamies, ka varu brīvi kustēties, uzslienos kājās un paveros apkārt.
Pēc mirkļa jau iešļācu sejā ledainu ūdeni, pasmēlis to ar plaukstām no lāmas, lai nomazgātu netīrumus un taptu možāks.
Tieši septiņos grīļīgiem soļiem kājoju gar «Tivoli» parka ieeju, ieniris lēnajā gājēju straumē. Nemaz nav jāpienāk tai vēl tuvāk, lai redzētu, ka vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā arī šoreiz nav ieradies.
Tur, kur jāstāv «pasta kastītei», tagad ir cits. Un šis cits man pazīstams, labāk pazīstams nekā vīrietis ar rūtaino žokejcepuri un lidotāja somu. Tas ir Bori- slavs, un es viņu sazīmēju, lai gan viņam mugurā tirdzniecības flotes jūrnieka forma. Tas ir Borislavs, un es varēm apslāpēju priekā uzliesmojošo vēlēšanos iesaukties, uzrunāt draugu, ko negaidot esmu pamanījis šai svešajā pilsētā pēc tik daudz dienu ilgas vientulības. Sauciens iestrēdz kaklā, jo nedrīkstu pievērsties viņam, man nav tiesību to darīt; es vienīgi nomanu, ka Borislavs mani arī ir ievērojis un, ja atsūtīts šeit manis dēj, jau zina, kur pašlaik esmu.
Lēnām dodos lalak gar «Tivoli», sāpīgi izjuzdams, ka viss mani dumpojas, viss kliedz: «Ej atpakaļ! Ej atpakaļ, vai traks esi!» Savaldījies nogriežos manā ieliņā aiz parka. Tā ir gaužām maza aklā ieliņa, un, kaut gan tas man ļoti labi zināms, tomēr eju pa to tāpēc, ka vairs nav kur iet, un arī tāpēc, ka Borislavs …
— Emīl! — šai mirklī dzirdu aizmugurē atskanam pazīstamu balsi.
Apstājos un pavēršos pret Borislavu, pūlēdamies sasparoties, lai izskatītos pēc iespējas mierīgāks un pašpaļāvīgāks. Tik mierīgs un pašpaļāvīgs kā cilvēks, kuram uzdots atbildīgs uzdevums.
— Satikās un viens otru nepazina, vai ne? — Borislavs paklusi iesāk, sagrābdams mani aiz pleciem. — Bet es gan tevi pazinu… lai gan ne jau uzreiz… Tu, brālīt, esi drausmīgi nomaskējies. Tā nomaskējies, it kā būtu atgriezies no viņpasaules…
Pēc divām stundām uz Rostoku atiet vācu tirdzniecības kuģis un es uzkāpju uz tā klāja. Bez grūtībām esmu izgājis cauri robežas kontrolei, jo mani ir iekļāvuši kuģa apkalpes sarakstā un gan mana pase, gan jūrnieka tērps nerada nekādas aizdomas.
Mākoņainajā naktī aiz tumšajām, milzīgajām noliktavām plešas lielpilsēta — kā sētin nosēta neona un elektrības miriādēm; tālāk klusumā stingst pilsētas nomales, vēl tālāk — tuksnesīgā bedraine, snaudošie kanāla ūdeņi un mēmā tumsā ieslīgusī, drūmā baraka.
Stāvēdams uz klāja, es redzu to visu un vēl daudz ko citu — redzu gan apgaismoto, balto «Anglettere» fasādi, gan skarbās Pilsētas rātsnama torņa aprises, gan «Ambasadora» durvis, tik vizuļainas kā kristāls, durvis, pa kurām tieši šobrīd ieiet mazliet sadrūvis vīrs un jauna dāma ar acenēm, ģērbusies kā vecmeita. Tur, aiz ļaužu pilnās Frederika tilta ielas, netālu no tirgus laukuma, gar saltām mūra namu sienām velkas kāds rēgs, piekļāvis pie krūtīm nožēlojamu, noleskātu sainīti.
Cik labi, ka neesmu paradis krāt atmiņasl Ja es tās krātu, galva atcerēs plīstu vai pušu.
No komandtiltiņa atskan mierīgā ierēdņa balsī izteikta pavēle. Kuģa klēpī iedūcās motori, un klājs sāk vienmērīgi drebēt. Jūrnieki noņem trapu. Kuģis lēnā gaitā piesardzīgi attālinās no piestātnes.
— Nu, iesim vakariņās! — Borislavs aicina, no mugurpuses pienācis man klāt.
Pēc brītiņa mēs jau sēžam pie bagātīgi klāta galda mājīgā virsnieku ēdarņkajītē ar ozola apdari.
Manam draugam vairāk gribas iztaujāt nekā mieloties. Atbildu viņam, bet pavisam īsi, jo netīk zaudēt laiku ar pļāpāšanu, kad galdā ir tik daudz ēdamā.
— Zināju, ka tu visu izturēsi, — Borislavs pavēsta, ar prieku vērodams, kā notiesāju šķiņķi un salātus, it kā viņš pats tos būtu pagatavojis. — Protams, kurš katrs to nebūtu izturējis, bet par tevi nebaidījos.
— Sliktākais ir tas, ka es baidījos …
— Pielūko — nepārēdies! — draugs uzdrīkstas brīdināt, redzēdams, ka izceļu no paplātes žāvētu zivi. — Pēc tik lielas badošanās tev var sašķebināties dūša.
— Tie nav skābie āboli, no kuriem sašķebinās dūša.
Borislavs laiž pār galvu šos vārdus, varbūt domādams, ka esmu pateicis kādu parunu. Un atkal vaicā:
— Tātad tu tomēr baidījies?
— Baidījos, kaut tikai jūs neuzķertos uz šifrētās telegrammas …
— Uz tās pirmās daļas uzķērāmies gan, bet no otrās sapratām, ka mums ir izmesta makšķere. Centrā zināms, kurš spēj kļūt par nodevēju un kurš ne.
— Baidījos, ka uzķersities, — es vēlreiz pasaku un ar neslēptu nožēlu nolieku malā žāvēto zivi, bažīdamies, ka varbūt vēlāk tiešām būs nelabi. — It sevišķi pēc tam, kad zuda sakari…
— Sakari zuda daļēji tavas vainas dēļ.
— Kādēļ manas vainas dēļ?
— Tādēļ, ka jau otrā rītā sakarnieku saņēma ciet, kad viņš aizgāja kompostrēt biļeti.
— Bet filmiņas?
— Par laimi, filmiņas jau bija izsūtītas. Bet to vīru saņēma ciet.
— Nu un?
— Un … nekas. Viņš paskaidrojis, ka biļeti viņam esot iedevis kāds tūrists, kuram apsolījis izdarīt šo pakalpojumu pret nelielu atlīdzību. Bez šaubām, policija neesot noticējusi. Bet šis vīrs strādā stacijas ziņu birojā, viņam pastāvīgi ir darīšanas ar tūristiem, tāpēc paskaidrojums šķitis patiess. Tā kā nekādu noziegumu neesot izdevies pierādīt, beigu beigās viņu palaiduši vaļā.
— Nākamajā otrdienā atkal neviens neieradās uz tikšanos.
— Bet kā lai ierodas? Mēs taču nevarējām sūtīt citu, nepārbaudījuši, vai apcietinātais nav atklājis policijai paroli, tikšanās vietu un visu pārējo. Vai tad tu gribētu, lai mēs paši tevi grūstu lamatās? Vēlāk, kad visu pārbaudījām, otrdiena jau bija aizritējusi.
— Skaidrs … Bet es tā vien domāju, ka esat uzķē- rušies uz meliem, — bezjēdzīgi atkārtoju vienu un to pašu.
Borislavs sadabū «Kentas» paciņu, aizdedzina cigareti un paciņu nomet uz galda.
— Tu atkal esi sācis smēķēt… — es ieminos.
— Ko lai dara …
— Nesmēķēt — ieteicu viņam un savukārt uzvelku dūmu.
Kūpinādams pirmo cigareti, apskurbstu kā nomoda sapņos, kad iegāju greznajā viesistabā Dienvidu bulvārī. Par laimi, tagad es nestāvu tai greznajā viesistabā, bet sēžu pieklājīgā vācu kuģa virsnieku ēdam- kajītē.
— Paklau, vai tiešām tu padarīji aukstu to nelieti vai… — Borislavs ziņkāri iesāk,
— Viņi paši šo padarīja aukstu, — apgalvoju.
Un atkal atsāku savu:
— Kad pie parka ieraudzīju, kā tu skaties, izlikdamies mani nepazīstam, neviļus nospriedu — esat atteikušies no manis.
— Nerunā muļķības! — draugs paklusām aprāj mani.
Viņš ieklepojas, it kā kaut kas būtu iespriedies kaklā,
un piebilst:
— Dzimtene nekad neatsakās no saviem dēliem. Kādēļ tad jārunā muļķības …
Es laikam vientulībā no tiesas esmu kļuvis tāds kā padumjš. Dziļi ierauju dūmu, atgāžos pret krēsla at- zvalu un miegainā apmierinājuma tīksmē ieklausos vienmērīgajā motoru dūkoņā.
Tad pēkšņi ar nepatiku pieķeru sevi atkal klusībā tērzējam.
«Vai dzirdi, Viljam!» lieku viņam pie sirds. «Dzimtene nekad neatsakās no saviem dēliem. To, draudziņ, labi iegaumē!»
— Tu droši vien jau esi iesnaudies… — kaut kur iztālēm atskan Borislava balss.
«Nebūt ne,» domās atbildu. «Tikai esmu pabeidzis kādu garu sarunu.»