Pēc pusdienu rosās un augusta dienvidus tveices, kas vel pieturas laukā, dīvaini klusi un krēslaini liekas šie bezgala garie gaiteņi ar cieši aizdarīto durvju virkni un augstajiem, drūmajiem logiem ēnainās sētas pusē. Pa tik gariem un tukšiem gaiteņiem cilvēks parasti staigā murgu pilnos sapņos, bet, par spīti tam, mani pārņem sajūta, ka esmu tikko pamodies, ka galu galā esmu atģidies pēc visas pēdējo dienu nerealitātes — baltajiem liedagiem, zilās jūras un sieviešu augumiem piegulošajiem, raibajiem peldkostīmiem.
Lai cik tas absurdi, bet, ja ielā, kur aizrit mūsu dzīve, mums lemts gandri/, vienmēr iet pa ēnoto ietvi, pienāk laiks, Kad viss, kas redzams otrā — saules pielietajā, šķiet nereāls un rēgains kā mirāža. Un, ja tad necerot gadās nokļūt gaišajā pusē, uzmācas apjauda, ka pēkšņi sajukuši visi pātari, kaut kas nav kārtībā, rādās sapnis vai esam izsisti no sliedēm.
Tādēļ šī gaiteņa dzestrums un spīvais tukšums ļauj man atgūt nomierinošu realitātes izjūtu. Viss atrodas savā vietā, pirmām kārtām — Centrs, un es arī esmu savā vietā — dzīves ēnainajā pusē, un, lai es, apskurbis no jūrmalas zelta un zilnes, galīgi atžirbtu, pēc neliela brīža man pasniegs tasi stipras kafijas, kaut gan, manuprāt, šoreiz būtu labāk iztikt bez tās.
Astotās durvis. Pieklauvēju un ieeju istabā. Sekretāre mani apvelta ar savu ierēdnes smaidu un aiziet, lai pieteiktu. Atgriezusies viņa pamāj uz kabinetu. Mani gaida.
— A-ā, Bojevsl — ģenerālis iesaucas, balsī jaušams patīkams pārsteigums, it kā mēs būtu satikušies gluži nejauši. — Nu, kā tad atpūties?
— īsu laiciņu, — to pavēstījis, sarokojos ar viņu.
Ka šī atpūta ir bijusi gaužām īsa, šefam ļoti labi zināms, jo viņš pats mani steidzami ataicinājis uz Sofiju. «Es pat tik daudz neesmu atpūties,» cits viņa vietā nīgri pateiktu, bet manam priekšniekam netīk šādas novirzes. Viņš pieceļas, apiet ap milzīgo rakstāmgaldu, un mēs abi iekārtojamies tumšzaļos atzveltņos kancelejā augoša tumšzaļa gumijkoķa paēnā. Pēc brītiņa ienāk sekretāre, nesdama kafiju. Ja jau to liek galdā, saruna būs lietišķa, ar nozīmīgām sekām. Te kafijas dzeršana man allaž sola ceļu.
Ģenerālis atver lielu, greznu eksporta cigarešu kārbu un pabīda man tuvāk, bet es atzīstu par labāku aizkūpināt kādu no savējām. Šefs smēķē pa augstiem svētkiem, un, ja atmiņa mani neviļ, šī skaistā kārba te jau apput gadus divus. Priekšnieks aizdedzina cigareti, kas zaudējusi aromātu, izpūš dūmus pa muti, mazlietiņ saviebdamies, un sāk malkot kafiju. Tā mēs sēžam brītiņu, katrs aizņemts ar savu tasi un savām domām, līdz ģenerālis piepeši iejautājas:
— Kādas tev zināšanas socioloģijā?
— Drusciņ plašākas nekā veterinārijā.
— Tu taču esi studējis vēsturisko materiālismu…
— Esmu gan studējis, — nedroši, paklusi atzīstos.
— Tad nu tev savas zināšanas jāatsvaidzina. Un arī jāpapildina. Lai to panāktu, tavā rīcībā būs divas dienas.
— Tikai divas dienas? — vaicāju, nospriezdams, ka šefs acīmredzot vai nu pienācīgi nenovērtē socioloģiju, vai pārvērtē manas spējas.
— Patiesībā četras, jo brauksi ar vilcienu. Kad iesi prom no šejienes, saņemsi nepieciešamo literatūru. Neizstiep tik garu seju! Tev izmeklēts pats būtiskākais, tāpēc lasot pārāk nenogursi. Tagad pievērsīsimies galvenajam uzdevumam…
Ģenerālis runā mierīgi. Viņa aizsmēķis jau nodzisis, aizmirsts pelnu traukā. Kafijas tases iztukšotas. Mazais kancelejiskās viesmīlības seanss beidzies. Pienācis laiks nopietniem jautājumiem.
Rāmajā, atturīgajā šefa balsī jaušas kaut kas spirdzinošs — gluži kā dzestrums krēslainajos gaiteņos. Klausoties viņa skaidrajos, skopajos vārdos, notikumu haoss, kļūmes un konflikti šķiet tikpat kā vienaldzīgs matemā- tikās uzdevums: sākotnējās situācijas dati, turpmākās izmaiņas, zināmie un nezināmie lielumi, saskaņā ar kuriem man būs jādarbojas", manā rīcībā nodotie līdzekļi un operācijas mērķi.
Lāgu lāgiem ģenerālis apklust uz mirkli un zilām acīm raugās manī, it kā es būtu mašīnrakstītāja, kurai viņš diktē, starpmetiem nogaidīdams, lai ļautu līdz galam uzsist pēdējo teikumu. Lai gan man nav priekšā nolikta rakstāmmašīna, tomēr būtībā tas neko negroza, jo katrs sīkums, katrs vārds neizdzēšami jāieraksta smadzenēs. Un tā šefs reizēm aprauj valodu, atvēlēdams man mazu klusumbridi un zilām acīm mierīgi vērodams mani. Viņa acis ir gaišas, spodras un ģenerālim pat nepiedienīgi zilas — droši vien viņš to apzinās, jo parasti lūkojas mazliet piemiegtiem plakstiem, nevis pavisam klaji.
Mans priekšnieks cenšas izteikties pēc iespējas lako- niskak, lai skaidrāk atklātu datus, un vairās no jebkādiem komentāriem. Viņš aptver, ka es pats vēlāk visu komentēsu, ka nākas, un nav vērts mani apgrūtināt ar ve1tīgiem norādījumiem. Pirms šefs kļuva par ģenerāli un apsēdas šajā kabinetā, viņš bija veicis diezgan daudz operāciju. Bet vecs buks ļoti labi saprot, ka bieži vien rūpīgi un sīki izstrādāts kādas operācijas plāns praksē ir gluži nederīgs.
— Tas ir viss, — pēc stundas ģenerālis saka, kā likdams manīt, ka tagad man vārds.
Nešaubos, ka tas ir viss un vēl ilgāk runāt neklātos, tomēr uzdodu dažus jautājumus, uz kuriem saņemu jau iepriekš paredzētas atbildes: «Par to mums nav datu», «Pārbaudīsi uz vietas», «Nē, tas mums nav zināms».
Tā es te esmu vienīgi šo to lieki pavaicājis, ja neminu vēl to, ka esmu paguvis pamatīgi piedūmot kabinetu. Nogaidījis, kad izkūpināšu līdz galam cigareti — piekto pēc kārtas, šefs pieceļas.
— Varbūt mums nevajadzēja sūtīt tieši tevi, bet Stan- kovs patlaban ir ārzemēs, un Borislavs dosies citās darīšanās.
Sī piezīme šķiet visai neparasta ģenerāļa darba stilam, taču vairs neatliek laika to atšifrēt, jo viņš jau sniedz roku un pirmoreiz paraugās manī mazliet platākām acīm.
— Labu veiksmi, Bojev!
Sekretāres istabā gandrīz saskrienos krūtīs ar Bori- slavu.
— Kas ir, vai tu jau brauc prom? — viņš vaicā, pagriezis muguru pret logu, pie kura droši vien ir diezgan ilgi garlaikojies.
— Bet tu? — savukārt noprasu, lai viņš aptvertu, ka nav jāuzdod lieki jautājumi.
Sekretāre piece|as un ieiet ģenerāļa kabinetā.
— Neko teikt, tātad nebūs nekāds brīnums, ja mēs tiksimies plašajā pasaulē, — Borislavs izmet, visu atskārtis.
— Un, ja arī tiksimies, nevarēsim kopā iedzert pa glāzītei. Kā bībelē rakstīts: viņi satikās un viens otru nepazina.
Borislavs grasās ko iebilst, bet man nav vaļas brīvi tērzēt par niekiem, tādēļ atvadam pavicinu ar roku un steidzos prom. Ieeju pie attiecīgā darbinieka, lai paņemtu man sagatavotos materiālus, un soļoju atpakaļ pa garo, vēso gaiteni. So atceļu simtiem cilvēku dienā mēro ar īgnumu vai atvieglojumu, vai mazu nepacietību, jo tas viņus ved uz miermīlīgiem mājokļiem, pie berniem, sava paša pasaulē. Bet ar mani parasti ir gluži citādi, un šis gaitenis mani vienmēr aizved pavisam citur, tālu, tālu — uz svešām pilsētām, pie nepazīstamiem cilvēkiem, dīvainās, sarežģītās situācijās. Un allaž, kad, ticis pa kāpnēm lejā, pie izejas pamāju ar galvu milicim, kas militāri sveicina mani, prātā iešaujas nejēdzīga doma, ka varbūt pēdējo reizi eju pa šīm durvīm, neattapdams, ka dodos turp, no kurienes neviens vairs neatgriežas.
Pamostos biezā priežu silā. Kādu brīdi pat liekas — man nav ļāvuši ilgāk atpūsties jūrmalā tikai tādēļ, lai es vēl pataptu padzīvot kalnos. It kā to būtu parakstījuši ārsti, kas mīļuprāt dod labus padomus, jo tas viņiem ir tīrais nieks: «Divdesmit dienas pavadīsit pie jūras, vēlāk aizbrauksit kalnos.»
Pamazām atžilbstu pietiekami, lai saprastu, ka nebūt neesmu Rilas klosterī. Rībēdams vienmērīgā rakstā, vilciens ieslīd starp kalnu nogāzēm, un gar guļamkupejas logu zib Slovēnijas priežu sili. Kaut gan neesmu kūrortā, tomēr ir jauki pamosties tik agrā rīta stundā un raudzīties, kā apkārt pa vagona sienām šaudās, izgaist un atkal uzplaiksni zaļas mežu ēnas un trīsstū- raini, zeltaini saules vizuļi.
Uz ātru roku ieturu brokastis, iedzerdams tasi termosā atdzisušas kafijas un izsmēķēdams cigareti, tad saku skūt bārdu. Skūšanās visumā ir nepatīkams darbs un, kad tas jādara zvalstīgā vagonā, prasa gan pacietību, gan akrobātisku veiklību. Par laimi, šorīt notikumi risinās mana labā. Neesmu vēl paspējis pa īstam ieziepēties, kad vilciens apstājas. Tukšs perons un uzraksts «Postoina» — ta ir robeža. Kamēr arvien vēl ierasti krašļojos ar ziepju putām, kāds skaļi pieklauvē pie durvīm un, pirms pasaku: «Nāciet iekšā!» — tās atver tik strauji, tik nekautrīgi, kā mēdz rīkoties robežsargi visos kontinentos.
Ienāk vīrs formas tērpā, paņem manu pasi, izlasa vārdus Mihails Kojevs — zinātniskais darbinieks» un aizdomigi lūkojas manī, kā vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām esmu tas pats zinātniskais darbinieks. Bez šaubām, es neesmu Mihails Kojevs, ja tāds vispār dzīvo, bet, uzmetot skatienu manai saziepētajai sejai, grūti pateikt, vai tā pati redzama arī fotogrāfijā. Tad virām formas tērpā labpatikas spēji uzsist zīmogu un atdot man pasi, kaut ko neskaidri norūcot, — droši vien tā viņš nospēlē laipnu sasveicināšanos.
Postoinā vilciens stāv krietnu laiku. Un man ir iespējams ne tikai noskūties, nomazgāties un apģērbties, bet arī atkal no sirds nodoties sabiedriskajai zinātnei, ar ko nodarbojos vakar līdz vēlai naktij. Centrā cilvēki tiešām ir pacentušies sagādāt man vienīgi nepieciešamās literatūras minimumu, tadeļ nedraud briesmas sasirgt ar meningītu. Viena burtnīca, kurā ar rotatoru iespiesti soc ioloģijas vēstures konspekti, otrā piezīmes, kam jāatsvaidzina manas zināšanas vēsturiskajā materiālismā, krievu valoda sarakstīta grāmata par mūsdienu buržuāzisko socioloģiju — tā ir visa mana pārvietojamā bibliotēka. Turklāt izrādās, ka šai lasāmvielā aplūkots ļoti daudz katram zināmu, elementāru jautājumu, lai gan dažam nav ne jausmas, ka tie ir socioloģijas principi.
Es jau esmu paguvis to visu vērīgi izlasīt, un svarīgākais ir dziļi iegulies atmiņā. Grūtāk man padodas buržuāziskās socioloģijas teorijas, jo to ir bez sava gala un tās pārpilnas personvārdiem. Tā šī diena saskaņā ar plānu jāziedo visu šo bioloģisko, jaunmaltusiānisko, ģeopolitisko, empīrisko, psiholoģisko, semantisko, struk- turālistisko un nez kādu vēl teoriju atkārtošanai.
Lai cik ilgi vilciens kavējas Postoinā, tomēr nemaz nepietiek laika, lai sagremotu, kā nākas, šo skolu un prātnieku lērumu. Vilciens sāk lēnām ripot pa āri, kur nav ne vēsts no mežaugiem, un pēc brīža apstājas stacijā pie Itālijas robežas. No jauna durvis negaidot atveras, vīrietis formas tērpā klusām izburto vārdus «Mihails Kojevs», pētīgi paraugās manī, uzspiež zīmogu un izgrūž: «Grazia, signore!»1 — tad es atkal cenšos aprīt kārtējo grūti sagremojamo buržuāzisko teoriju papilddevu.
Beigu beigās vilciens droši, pilnā sparā joņo, ātrā rakstā dārdēdams pa sliedēm un mezdams plašus līkumus ceļa pagriezienos. Braucam caur saules pieplūdinātu, klinšainu plato, un, tā kā dzelzceļa uzbērums ir ļoti augsts un vilciens drāžas arvien straujāk un straujāk, man rodas sajūta, ka mēs lidojam nelielā augstumā pāri plato, nevis to šķērsojam pa zemi. Te nemana silu, nemana valgano kalnu pļavu, nemana mežu zaļumu un dzestro, zilgano ēnu. Apkārtne izskatās žilbinoši balta un tuksnesīga kā mēness: klajotnes — kā sētin nosētas sīkiem akmeņiem, klinšaini kalnāji, klinšainas ierozas, klinšu pelēkas, svelmē izbalējušas debesis.
Tā ir ainava, pa kādu rit mana dzīve. Klinšainā plato iegrobēs tik tikko iezīmējas masīvi betona bunkuri, virs kraujam glūn aizsargkrāsā nomaskēto kazemātu aklās, melnās acis, tālumā spīd radiolokatoru metāla ausis, kas ieklausās, pavērstas pret debess velvi. Tā ir mana ainava — tuksnesīga, nemiera pilna, mēma, ieslīgusi stiegrā_ klusumā, saspringusi modrībā un gaidās, spējīga īsā, īsā mirklī pārtapt apdullinošā kara sprādzienā. Tā ir mana ainava — dzīves tumšās puses uzņēmums, lai gan šis plato, tik akmeņains kā mēness, acis žilbina ar stindzinoši baltu gaismu.
' Paldies, kungsl (ltāl.)
Atkal iegrimstu man rokās drebošās grāmatas sausā analizē. Un, kad pēc pusstundas paceļu acis uz logu, aiz tā jau valdzinoši zilst skaistās ilūzijas valstība, kā teicis Sillers. Vilciens traucas gar dziļu bezdibeni, kura ievalku klāj Adrijas jūras zildze un nokares ieslīgušas zaļumā, bet starp mežu zaļumu un jūras zildzi raibojas liedaga strēle — pārbagāta krāsainām laivām, saulessargiem un peldkostīmiem. Re, mēs atkal esam kūrortā! Atkal redzu, kaut gan iztālēm, ielas saulaino pusi. Re, taluma manāmi tās iemītnieki, kas flirtē, pastaigājas ar salmenēm galva un sūc caur salmiņu citronu limonādi. Viņi pat neapjauš, cik trausla ir šī zilgmainā, saulainā pasaule un cik tuvu ir cita — tur, augšā, ar bunkuriem, betona cietokšņiem, gaidās saspriegtiem radiolokatoru un zenītbateriju taustekļiem. Jāpiebilst, ka, raugoties no (iri medicīniskā viedokļa, šāda neziņa varbūt ir vislabākais līdzeklis nervu saudzēšanai. Protams, ja tikai ir, kas sargā viņu dzīvību.
Ti ir-.la man laimējas atspirdzināties ar vēl vienu tasi kafijas tā ir daudz stiprāka nekā termosā ielietā un, i;alvriiai, svaigaka. Stacijas bufetē un pa peronu slaida vasarnieki, kas ir tikko iebraukuši vai jau dodas prom, jaunekļi raibos kreklos un meitenes minisvārciņos, paveci atlēti īsās sporta biksēs un pavecas skaistules, kuplās miesas atkailinājušas ar pārlieku lieliem dekoltē. Es arī mazu laiciņu klīņāju šurpu turpu, lai izvingrinātu locekļus, kā ieteic jogi, un domās ar prieku izbaudītu galīgu anonimitāti, par kuru vienmēr sapņo manas profesijas cilvēki, bet kuru var sev nodrošināt vienīgi ar drausmīgām grūtībām. Tad atkal ieeju kupejā, jo mani gaida darbs.
Vilciens dodas tālāk tieši tobrīd, kad es kaismīgi nododos Darendorfa un Lip.seta teorijām. Nezinu, vai nu šīs teorijas ir gaužām nogurdinošas, vai laiks pārāk strauji kļūst aizvien karstāks, bet netālu no Portogruāro mana aizrautība, ar kādu mācījos, sāk draudīgi atslābt. Nolieku grāmatu malā un gurdām acīm raugos pa logu ārā. Garārn zib dārzi un pļavas, ko ieskauj zaļās mežu sienas, saulē izbalojušas, sārtas un zaļas mājas, ceļmalās uzlikti milzīgi uzraksti, kas daudzina saldējuma «Mota» un minerālūdens «Rekoāro» leģendārās īpašības. Tas viss nav nekas varen saistošs un ir man jau diezgan pazīstams. Pazīstams tādēļ, ka ne reizi vien esmu braucis pa šo ceļu, neveltīdams īpašu uzmanību apkārtnes ainavām. Tāpat kā ir pazīstamas daudzas citas zemes un pilsētas, par kurām tūrists stāsta, ka tur atrodoties tādi un tādi muzeji un tādi un tādi pieminekļi, ka šajā restorānā gatavojot brīnum garšīgus ēdienus un tajā varietē esot bezgala interesanta programma, taču man šādi topogrāfiskie punkti izraisa tikai atmiņas par to, ko esmu pārdzīvojis, izpildot kādu uzdevumu. Parasti — bīstamu. Un kā likts — ļoti smagu.
Cik bīstams ir mans pašreizējais uzdevums, to varēs noteikt uz vietas. Par grūtībām jāsaka — tās jau tagad ir viegli atjaušamas. Dažas no tām ir pavisam skaidras. Tās izriet no uzdevuma noteikumiem," kas nav gluži pilnīgi, lai garantētu pareizu atrisinājumu. Ja līdzīgu uzdevumu dotu matemātiķim vai elektronu skaitļojamai mašīnai, tie abi atteiktos to risināt. Bet es neesmu ne matemātiķis, ne elektronu mašīna, tāpēc man būs jādarbojas, balstoties uz gaužām skopiem datiem, kuri ir manā rīcībā. Un nu apskatīsim tos!
Dimitars Todorovs, četrdesmit piecus gadus vecs, precējies. Mūsu tirdzniecības apvienības direktora vietnieks. Bieži braucis uz rietumiem, lai noslēgtu dažādus darījumus. Nevainojams darbinieks. Reizēm izdarījis sīkus pakalpojumus arī mūsu izlūkdienestam. Savā pēdējā ceļojumā uz Minheni Todorovs saticies ar Ivanu Sokolovu, kas kādreiz bijis viņa skolas biedrs, vēlāk kļuvis par augstu vīru reakcionārajā emigrācijā VFR. Sokolovs piedāvājies sagādāt Todorovam svarīgas ziņas par emigrantu centra iecerēto graujošo darbību, vēlēdamies saņemt par to simts tūkstošus dolāru skaidrā naudā. Todorovs atbildējis, ka šādi darījumi esot ārpus viņa specialitātes, toties apsolījis, ka, pārbraucis dzimtenē, to paziņošot tur, kur nākas. Pēc tam viņi abi norunājuši atkal sazināties un izšķīrušies.
Pārradies Sofijā, Todorovs atklājis vienīgi nupat minēto notikumu un vēl dažus sīkumus, ko esmu cieši iegaumējis:
«… Atstāju viesnīcu, lai dotos vakariņās, un, iedams garām pie ietves piedzītam automobilim, izdzirdu, ka mani kāds sauc: «Mitko!» Es pārsteigts apstājos un pat mazlietiņ samulsu, sazīmējis mašīnā pie stūres Soko- lovu, jo zināju, ka viņš ir viens no emigrācijas šefiem. Viņš teica: «Nebaidies^ man jāpastāsta tev kaut kas ļoti svarīgs,» — un aicināja mani, lai apsēžos automobilī viņam blakus. Nobraucis dažus simtus metru, viņš atkal apturēja mašīnu klusā ieliņā, kur mums notika ilga saruna…
Visu laiku man likās, ka Sokolovs dreb par savu dzīvību. Viņš divreiz mani brīdināja, lai es, atgriezies Sofija, pavēstītu par viņa ierosinājumu tikai mutvārdos. Un turklāt pasacīja: ja mūsējie šo piedāvājumu pieņemšot, viņš gribot nodot ziņas un dabūt par tām naudu nevis VFR, bet kādā citā rietumu zemē. Viņš lūdza, lai par tikšanās laiku un vietu viņam atrakstot vēstulē, ko it kā sūtītu viņa brālis no Sofijas uz Minheni — «Pēc pieprasījuma». Vēstulē aiz kāda iegansta jāminot pilsēta, kurā es ieradīšoties, un skaitlis, no kura atņemot pieci iznākšot tikšanās datums. Un mums vajagot sa- stapties tieši šajā datumā pulksten deviņos vakarā stacijas bufetē.
SoKolovs teica, ka ziņas, kuras viņš piedāvājot, esot ārkārtīgi svarīgas un atklāšot ne vien atsevišķus graujosšas darbības plānus, bet arī visu naidpilnā emigrantu centra diversijas stratēģiju uz ilgāku laika posmu. «Ja mani drauģeļi uzodīs, kādu preci grasos jums pārdot, man būs vakars!» Viņš to apgalvoja divas reizes. Kad pajautāju, kādēļ tad viņš uzņemas šādu risku, Sokolovs atbildēja, ka te viņam vairs neesot nekādu perspektīvu un viņš vēloties mainīt klimatu…»
Tālākajā Todorova izklāstā ietveras arī daži viņa paša spriedumi par šo gadījumu, teiksim — tas viss neesot nekāds provokācijas mēģinājums vai viltīgs triks, Sokolova priekšlikums izklausījies patiess, un vēl citi līdzīgi pieņēmumi, kam nav ne mazākās nozīmes, jo tos izteicis tāds diletants kā Todorovs.
Otrais elements uzdevuma noteikumos ir Ivans Sokolovs, četrdesmit sešus gadus vecs, šķirtenis, VFR pilsonis, aizbēdzis no Bulgārijas tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtajā gadā, kad vācieši atkāpās. Centrā esošie dati apstiprina, ka līdz tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotā gada augusta notikumiem Cehoslovakijā Sokolovs bijis viens no galvenajiem politiskajiem naidīgo emigrantu vadītājiem. Taču augusta notikumu laikā viņu atlaida no darba un pārcēla zemākā amatā — darbā emigrantu radio. Sokolovu pazemināja viņa vājās operativitātes dēļ sarežģītajā situācijā, kāda tolaik bija izveidojusies, bet īstais iemesls meklējams atsevišķu emigrantu nogrupējumu savstarpējā cīņā par varu.
Ievācis vēl dažas nepieciešamas izziņas, Centrs secināja: pirmkārt, Sokolovs, nesamierinādamies ar pazemināšanu amatā vai baiļodamies, ka turpmāk notikumi var risināties viņam nelabvēlīgi, tiešām nolēmis atstāt VFR; otrkārt, ievērojot Sokolova plašos sakarus, pilnīgi iespējams, ka viņam ir vērtīgas slepenas ziņas, ko viņš vēlas pārdot, lai nodrošinātu sev mierīgu dzīvi jaunajā vietā; treškārt, Todorovam vajag atkal sazināties ar viņu un iegūt šīs ziņas.
Nosprieda, ka tas viss jānokārto Kopenhāgenā. Dānija ir piemērota gan Sokolovam, jo tā robežojas ar VFR, gan Todorovam, kam tik un tā jābrauc uz šo zemi, lai iepirktu preces. Tās iekļautas to materiālu sarakstā, kurus valstīm — NATO loceklēm — nav tiesību eksportēt uz sociālistisko nometni. Tādēļ preces vispirms nosūtīs no Dānijas uz Austriju un no turienes pārvedīs uz Bulgāriju. Naudu iepriekš iemaksās Todorovs, uz kura vārda Kopenhāgenā tiks pārskaitīti trīssimt tūkstoši dolāru. Sai summai pievienoja vēl simt tūkstošus dolāru, un Todorovs saņēma rīkojumu vienlaikus noslēgt divus darījumus.
Tālāk uzdevuma noteikumi vairs nav skaidri, vienīgi ir izdibināts, ka Todorovs pirms kāda mēneša tiešām ieradies Kopenhāgenā un, spriežot pēc mūsu datiem, tur ap to laiku uzturējies arī Sokolovs. Todorovs pieprasījis mūsu tirdzniecības pārstāvniecībā tikšanos ar attiecīgo firmu. Kā redzams izziņā, no bankas jau bijuši izņemti četri simti tūkstošu dolāru. Todorovs sastapies ar Sokolovu stacijā — to apliecina trešais, kas drošībās dēļ tika aizsūtīts uz šo pilsētu, bet Todorovam par to nebija ne jausmas. Un tālāk — viss tumsā tīts!
Tumsā tīts tādēļ, ka abi vienīgie zināmie uzdevuma lielumi kļūst nezināmi: gan Sokolovs, gan Todorovs ir pazuduši bez pēdām kaut kur Kopenhāgenā vai citur. Noslēdzis darījumu ar dāņu firmu, mūsu komersants vairs nav ieradies ne tirdzniecības pārstāvniecībā, ne viesnīcā. Sokolovs arī nav atgriezies viesnīcā, kā apgalvo cilvēks, kuram bija uzticēts viņu novērot… Vispār neapstrīdamie dati izsīkst, dodot vietu apšaubāmiem minējumiem.
Visvieglāk ir pieņemt, ka Todorovs gluži vienkārši laidies lapās, aiznesdams sev līdzi ceļasomā Sokolovam paredzēto summu. Bet tieši tas, ka Todorova personiskā kontā bija ieskaitīta tik liela- summa — kaut kas tāds pieļaujams tikai ārkārtējos gadījumos —, liecina, ka viņš nav no tiem, kuri labprāt izdara nodevību naudas dēļ.
Cita varbūtība: Sokolovs aizvilināja Todorovu uz «drošu stūrīti», lai atdotu viņam ziņas, un tur viņu dabūjis pie malas. Ņemot vērā emigranta dabu, viņš spējīgs uz šādu neģēlību, un tas, ka Todorovs ir viņa bērnības draugs, nav bijis nekāds šķērslis, lai nospiestu gaili. Taču Sokolovs ir tik gudrs, ka nez vai būs riskējis noziegties, kad varēja saņemt naudu parastā ceļā. Hipotēze par noziegumu liktos ticamāka, ja Sokolovs nebulu varējis saņemt naudu parastā ceļā solīto ziņu trūkuma def. Tomēr, sīki izvērtējot visu, šis variants šķiet gaužām maz ticams. Ja emigrantam būtu trūcis īstu ziņu, viņš noteikti būtu safabricējis un iesmērējis viltotas, nevis aptraipījis rokas ar asinīm.
Un vēl trešā varbūtība: emigranti, kas dzīvo VFR, ir uzoduši par gatavoto darījumu un nolēmuši tajā iejaukties. Šim pieņēmumam var būt daudz vairāk samērā neapšaubāmu variantu: a) Sokolova kolēģi iepriekš iedzinuši viņu sprukās un piespieduši, lai ievilina To- dorovu lamatās; b) Sokolovs un Todorovs ir izsekoti un notverti darījuma brīdī, pēc tam nogādāti nezināmā vietā, kas atrodas Kopenhāgenā vai citur Dānijā, bet nav izslēgts, ka viņi abi ir aizvesti uz VFR, lai gan šādu operāciju veikt ir pārāk grūti; c) Sokolovs aizraidīts uz viņpasauli, Todorovu apstrādā, lai izvilktu no viņa nepieciešamo informāciju; d) ja Sokolovs ir nodevis Todorovu, viņš palicis starp dzīvajiem, Todorovs nolaists no kājas; e) beigu beigās — gluži iespējams, ka abi noslepkavoti.
Un pat tad, ja tā ir, mans pienākums ir noskaidrot, vai viņi patiešām nogalināti, un par viņu nāvi sastadīt aktu. Vispār man jāizdibina, kas īsti noticis, jāpalīdz Todorovam, ja viņš vēl spēj pieņemt palīdzību, un jādabū rokā iegūtās ziņas, ja viņam izdevies tās saglabāt. Ar visu šo izmeklēšanu jātiek galā vienam. Man nav nekādu tiesību nekādā gadījumā griezties nedz mūsu diplomātiskajā misijā Kopenhāgenā, nedz tirdzniecības pārstāvniecībā, nedz pie «Bal- kanturist» darbiniekiem. Tas ierakstīts melns uz balta uzdevuma noteikumos un vēl pasvītrots ar divām svītrām, lai būtu labāk uztverams.
Protams, kad pēkšņi ir pazudis mūsu pavalstnieks, turklāt aizbraucis dienesta darīšanās, visvienkāršāk ir oficiāli iesniegt interpelāciju attiecīgajai valdībai. Tas ir tik vienkārši, bet veltīgi. Kā redzams pēc visiem mūsu datiem, dāņu varas iestādes šai spēlē nav piedalījušās. Ja jau līdz šim viņu varas iestādēm par to nekas nav zināms, diez vai tās ko atklās, uzsākušas izmeklēšanu. Katrā zfņā ir grūti pieļaujams, ka Kopenhāgenas policija parūpēsies, lai mūs informētu, kā ir risinājusies un ar ko beigusies tieša slepenu ziņu apmaiņa pret dolāriem ārpus oficiālā tirdzniecības darījuma ietvariem. Tā ar izmeklēšanu, ko patiesībā pienāktos veikt viņa karaliskās majestātes policijai, šoreiz jāno- cīnās anonīmai personai, kas pat nav Dānijas karaļa pavalstnieks.
Manā rīcībā ir šādi līdzekļi: aizsegs un sakari ar Centru. Par aizsegu noder tas, ka piederu pie socioloģijas zinātnieku saimes. Atsūtīts uz-ārzemēm specializēties, es izmantošu iespēju apmeklēt Starptautisko •sociologu simpoziju, ko atklās Kopenhāgenā pēc divām dienām. Kā novērotājs. Bez mandāta pārstāvēt kādu mūsu zinātnisko institūtu.
Sakari — ik otrdienu pulksten septiņos vakarā pie «Tivoli» parka ieejas mani gaidīs necils, vecmodīgs vīrietis. Necils tādēļ, ka nesīs zilu ceļasomu ar aviācijas sabiedrības «SAS» iniciāļiem. Vecmodīgs tādēļ, ka viņam galvā būs žokejcepure pēlēkām rūtiņām. Parole … kā jau katra parole.
Vējš plivina daļēji nolaisto loga aizkaru. Bet vējš ir silts un pieversmo kupeju ar vēl sutīgāku gaisu. Nolieku buržuāzisko teoriju grāmatu pie malas, attapies, ka jau veselu pusstundu lasu vienu un to pašu teikumu, nevarēdams izprast. Skatos pa logu laukā — spožajā saules gaismā zaļie ainavu notoņi izskatās pelēcīgi, izbaluši. Griezīgi žvīkstēdami, riteņi ripo pa sliedēm — vilciens traucas ar vairāk nekā simt kilometru ātrumu stundā, kā steigdamies, lai drīzāk izrautos no svelmainās panorāmas, bet tai nav ne gala, ne malas — tik bczgalplašs ir šis nokaitušais līdzenums ar tveicē mazliet apvītušiem kokiem, izblāvējušiem dārziem un klusam ēkam, kurās cilvēki it kā būtu izmiruši.
Daļēji nolaistais aizkars aizklāj manam skatienam spilgtāko dabas pusi, to, kurā ieslīdējusi saule, bet arī redzamā ainava ir tik žilba, ka raugoties man sāk sūrstēt acis. Tādēļ atzīstu par labāku versmainajā kupejas pagaismā izpētīt iepretim pie sienas piekārto attēlu, kas reklamē Alpus. Kā -zināms, Alpi ir apbrīnojami krāšņi, bet, kad uz šiem kalniem esmu lūkojies ilgu laiku, pie tam attēlā, tie valdzina arvien mazāk un mazāk. Tomēr es joprojām veros uz sniegaino Jungfrau vai M aterhorunu, vai kādu virsotni, jo tas mani it kāatsvaidzina patlaban, kad prātu vairāk nodarbina cilvēki nekā minerālu pasaule.
Cilvēki, kuri mani īpaši interesē, ir divi — Dimitars Todorovs un Ivans Sokolovs. Todorovs man labi pazīstams. Par Sokolovu jāsaka — pazīstu viņu tikai pēc kada dosjē un nodzeltējušas fotogrāfijas. Bez šaubām, fotogrāfija ir derīga tālab, lai es viņu sazīmētu, ja ne- jauši satikšu uz ielas. Taču es neesmu radis spriest par cilvēka raksturu pēc viņa attēla vai ārienes. Tā ir ābeces patiesība, ka ārienes galvenā loma ir maldināt. Tomēr Sokolova ģīmis un domāšanas spējas šķiet diezgan parastas, lai kādu pieviltu. Un, ja viņš tiešām ar kaut ko zināmā mērā izceļas, tad tā ir viņa plēsonīgā daba. Sis svipšķis jauns aizbēdzis no dzimtās zemes, jo viņam licies, ka rietumos dzīvos zaļākas dienas nekā austrumos, imigrācijā viņš tapis par aktīvu tautas ienaidnieku tikai tādēļ, ka par to pamatīgi maksā. Un šis nodevējs tagad labprāt vēlas pakalpot dzimtenei tāpēc vien, lai dabūtu krietnu naudas žūksni, nevis lai izpirktu savus grēkus. Tāds vīrs, ja viņam gadās kļūt par aģentu, vienmēr strādā divos izlūkdienestos, ja, protams, vēl izgudrēm nepamanās darboties arī trešajā. Tāds vīrs jebkādā ceļā cenšas tikt uz ciņa, nevairoties pat no slepkavības. Mūsējo lēmumu noslēgt darījumu ar Sokolovu diktējušas nevis ilūzijas par šā tipa dabu, bet gan reāls situācijas novērtējums: Sokolovam ir radušies tādi apstākļi, ka viņš no tiesas ir ar mieru paveikt to, ko pats ierosinājis. Un, ja darījums beidzies neveiksmīgi, vaina meklējama kāda cita rīcībā.
Skaidrs, ka šis «cits» varētu būt Todorovs. Taču es Todorovu labi pazīstu un ne jau pēc fotoattēla, nē, man ir noteikts priekšstats gan par viņa labajām īpašībām, gan vājībām. Viņš nekad neiekārotu milzīgu summu, lai tās dēļ kļūtu par nodevēju. No viņa drīzāk sagaidāms, lūk, kas: Todorovs kā cilvēks, kam svešs izlūkdienesta darbs, pieļāvis drausmīgu vai liktenīgu kļūdu. Pēc pirmā skata — nav neko vieglāk izdarīt kā atdot kādam pilnu portfeli naudas un saņemt pretī apsolītās ziņas. Bet tas tik viegli izdarāms šķiet tam, kurš nekā nesaprot no šādām lietām un pat nespēj iedomāties, cik daudz riskantu situāciju, neparedzētu nejaušību vai necerētu pavērsienu var gadīties ikvienam, pildot uzdevumu naidīgā vidē kopā ar pārsteidzīgiem, nekaunīgiem partneriem.
Manuprāt, es labi pazīstu Todorovu. Bet vai labi pazīstu būtībā? Vai dažkārt mums nerodas maldīgs ieskats, ka esam ieguvuši skaidru priekšstatu par cilvēku, bieži satiekoties ar viņu un pasakot viens otram «sveiki»?
Riteņi kland dobjāk pa sliedēm. Iedarbojas bremzes. Vilciens palēnina gaitu un beidzot apstājas. Uz perona sākas rosība, cik liela vien iespējama svelmē. Mestre. Bufetes ēnā pie galdiņiem sagaidītāji un pasažieri gaida nākamo vilcienu. Vīri un sievas tiekoties priecīgi apskaujas, noilgojušies viens pēc otra pa to laiku, kamēr kūrorts viņus šķīris, un iekvēlojušies jaunās jūtās pēc kūrvietā ierastās neuzticības. Apkaime raiba un trokšņaina, taču Alpu ainava ir pievilcīgāka.
Vilciens atkal uzņem gaitu, palielina ātrumu un brauc pa betonētu trasi, kas šķērso jūras sēkļus netālu no Venēcijas. Neaptverami plašie ūdeņi viz tikpat peln- pelēki kā debesis un varbūt arī mazliet duļķaini. Abpus vagona redzama vienīgi jūra un debesis. Tomēr es pieceļos, izeju gaiteni un nostājos pie loga. Līdztekus dzelzceļa līnijai stiepjas asfaltētas šosejas strēle, kas tur, kur iezīmējas Venēcijas nami, uzvijas augšup un, mezdama plašu līkumu, aizlokās pa labi. Tālāk nekas nav manāms, bet es cieši raugos taisni-«tālāk», un man šķiet, ka saskatu aiz līkuma ceļmalā čokurā sarāvušos līķi sabrauktām, arvien vēl konvulsīvi drebošām kājām, pret mūra margām sasistu galvu, zem kuras rēgojas asinīm piesūkusies un krītot sagumzījusies balta panama.
Tas ir mans draugs Ļubo Angelovs. Un ainu, kas man it kā paveras svelmē virmojošā tālē, es tiešām esmu redzējis nesen uz Venēcijas—Mestres šosejas. Redzēju, kā Ļubo nāk už šo pusi, mazliet pievilkdams kāju, un pēkšņi viņam aizmugurē izdrāžas melns buiks, notriec viņu gar zemi un aizsviež pret tilta margām, — un, rau, sakropļots augums, kas līdz šim ir bijis cilvēks.
Manu draugu nogalināja, jo viņš bija mēģinājis nopirkt svarīgas ziņas tāpat kā Todorovs. Un tam tipam, ar kuru Ļubo bija vienojies, nevarēja ticēt tāpat kā Sokolovam. Tiesa, Ļubo rīkojās nevis saskaņā ar norādījumu, bet uz savu galvu. Turklāt viņš bija pavisam citāds nekā Todorovs. Es gribētu teikt — ja uz Venēcijas—Mestres šosejas būtu gājis bojā nevis Ļubo, bet Todorovs, nez vai es to pārdzīvotu tik sāpīgi.
Venēcija. Atkal uz perona ļaužu burzma. Atkal vīri apskaujas ar sievām, vecāki — ar bērniem, citi — ar attālākiem radiem. Man ir pusstunda brīva, kurā es varētu paklaiņot pa pilsētu un atcerēties senus notikumus. Taču atceres nav mana vājība, un, ja es visu glabātu atmiņā, man galva vai pušu plīstu. Tādēļ labāk pavadu laiku stacijas bufetē, noņemdamies ar kaut ko reālāku — ar alus kausu un šķiņķa šķēli.
Ap pulksten pieciem vilciens lēnām, piesardzīgi iebrauc Milānas stacijā — milzīgā dzelzs un stikla telpā. Pirmais ceļa posms ir galā. Te man jāizkāpj un jāgaida nakts vilciens, kas atiet uz Kopenhāgenu.
Atstājis ceļasomu bagāžas glabātavā, dodos uz pilsētu, lai mazliet izlocītu kājas. Cik aplami esmu rīkojies: lai gan tagad ir vēla pēcpusdiena, ielās joprojām pieturas neciešama tveice. Vakariņot pārlieku agri,
Milānas katedrāle mani neaizrauj, jaunākie sieviešu apavu modeļi — vēl jo mazāk. Tādēļ atstāju tirdzniecības ielas un vietas, kas valdzina tūristus, iegriežos kafejnīcā netālu no stacijas un tur vienatnē trīs stundas izklaidīgi vēroju sarežģītās suteneru attieksmes ar prostitūtām. Kad pētīt mīlestības tumšo pusi jau apnicis, pārvietojos uz tuvējo restorānu, lai nosistu vēl stundu ar pieticīgām uzkodām un puspudeli vīna.
Tuvojas pusnakts, kad atgriežos stacijā. Izņemu bagāžu un dodos pa peronu uz savu vagonu. Milzīgā, gaiši apgaismotā telpa tagad ir daudz klusāka. Nogurušie pasažieri snauž uz soliņiem, nolikuši sev blakus ceļasomas, vai samiegojušies drūzmējas pie veikaliņiem, kuros pārdod suvenīrus, sviestmaizes vai detektīvromānus. Konduktors, kas dirn savā postenī pie vagona, paņem manu biļeti un, zagšus vērīgi noskatījies manī, pamet ar galvu palīgam, lai ienes vilcienā bagāžu. Sekoju nesējam pa pēdām, samaksāju, cik pienākas, par nevajadzīgo pakalpojumu un nostājos gaitenī pie loga. Te perons ir gandrīz tukšs, vienīgi manāms konduktors, divi iepretim uz soliņa nosēdušies paveci pasažieri un kāds svešinieks, kas gausiem soļiem nāk šurp no stacijas.
Pavirši pārlaizdams skatienu vagoniem, svešais pienāk tik tuvu, ka es attopu — šis vīrs ir it kā pazīstams.
— Ak tu viens, šito pārsteigumu! — ieraudzījis mani, viņš paklusām draudzīgi iesaucas un apstājas pie loga. — Neparko necerēju, ka tevi satikšu.
— Gadās reizēm arī tā, — tikpat klusi atbildu un paspiežu svešajam roku, arvien vēl nespēdams aptvert, kas īsti man to ir pasniedzis.
Nezinu, vai tautietis mani pazīst labāk nekā es viņu. Taču mēs aiz pieklājības apmaināmies ar dažām tukšām frāzēm — «Nu, kā klājas?», «Kas jauns?», «Cik karsts laiks, vai ne?» — tad atkal paspiežam viens otram roku un mans mīklainais pazina iet savu ceļu tālāk.
Vilciens sāk braukt. Iegājis kupejā, aizslēdzu durvis un atplēšu plaukstu. Izlīdzinu čaulīšu papīru, ko svešais saviļātu mazā bumbiņā ir iespiedis man saujā, atvadoties sarokodamies ar mani. Papīriņā sīkiem burtiem ierakstīts:
«Sokolovs ir noslepkavots ar nazi. Šorīt par to ziņots dāņu presē. Līķis atrasts Redbijas—Kopenhāgenas šo- ejas malā. Sīkāk nekas nav zināms.»
Sis jaunums pārvelk krustu pusei no mana uzdevuma. Dažs varbūt spriestu tā: ja būtu nogalināts arī Todorovs, viss uzdevums galīgi atkristu. Nepavisam ne. Atkristu vienīgi ta pašreizējie noteikumi. Bet atbilde šā vai ta noteikti būtu jāatrod.
Nolaižu loga aizkaru, uzģērbju darba tērpu — pižamu un apgulstos ta, lai visspraigāk risinātos domas, - līmeniski. Rībēdams un svelpdams vilciens joņo nakts tumsā pa miermīlīgās vecās Eiropas klajumiem un droši vien šobrīd jau nokļuvis kaut kur vidū starp Venēcijas—Mestres šoseju un maģistrāli Red- bija Kopenhāgena. Par laimi, šai civilizētajā pasaulē no šosejām ātri novāc nejauši atrastus līķus.