— Vai visas vietas aizņemtas? — šoferis jau sesto reizi jautā lauzītā angļu valodā, kad, izgājis no viesnīcas, tuvojos taksometram.
- Aizņemtas gan, — sesto reizi atbildu un iesēžos mašīnā.
Viņš ieslēdz pirmo ātrumu, pagriež stūri pa kreisi un gaida izdevīgu brīdi, kad varēs iespraukties bulvārī starp biezā plūsmā ripojošiem automobiļiem.
No milzums iespējamam grūtībām šī ir vienīgā, ko neesmu paredzējis. Esmu ieradies Kopenhāgenā, kad te no visas pasaules saplūduši ne vien sociologi, bet arī tnristi, tāpēc viesnīcas ir pārpildītas.
Pabraucis melni:, trīssimt, šoferis nogriežas pa kreisi un aptur mašīnu pie viesnīcas «Regīna». Taču tajā nav brīvu vietu, Tapat man ļieveicas «Astorijā», «Minervā», «Kanzasā», «Nordlandē» un vēl daudzās citās viesnīcās.
— Tālāk atkal būs tas pats, — šoferis mani brīdina, kad esam mērojuši no viena gala līdz otram garo Rie- tumtilta ielu un citas ieliņas tās apkārtnē. — Varbūt jums vajadzētu izmēģināt laimi dārgākās viesnīcās?
— Labi, izmēģināsim laimi dārgākās, — negribīgi novelku.
Bet tas nozīmē, ka būs jāizšķiež lieka nauda un, galvenais, jāgroza pieņemtā darbības programma. Vienkārši zinātniskie darbinieki neapmetas dārgās viesnīcās.
Šoferis sāk vadīt mašīnu pretējā virzienā, lai mēs atstātu tūristiem piedienīgā mērenā komforta pasauli un dotos uz luksusa virsotnēm. Taču izrādās, ka arī luksusa virsotnes ir biezi apdzīvotas. Un, kad esmu krustām šķērsām veltīgi izstaigājis plašās «Merkurija», «Dānijas», «Royal» un «Anglettere» halles, apstājamies pie kādas mazāk pievilcīgas fasādes ar neona izkārtni «Excelsior».
— Ir viena istabiņa, — man par neizsakāmu pārsteigumu, atbild kalpotājs, kas sēž aiz lodziņa. — Bet nevaru galvot, vai drīkstēsit palikt ilgāk par divām dienām.
Pēc minūtēm piecām jau atrodos kārotajā istabā augšējā stāvā, pārlaižu acis tās iekārtai, pārliecinādamies, ka tā daļēji atbilst augstajai cenai, nometu žaketi uz krēsla un atveru logu, lai drusciņ paelpotu Dānijas vakara gaisu.
Tagad ir deviņi, bet laukā arvien vēl gandrīz pavisam gaišs un iepretim pelēcīgajām debesīm dīvaini zaigo zaļas neona gaismas reklāmas un nozaļojuši vara kupoli un jumti. Zaļā krāsa dāņiem laikam ir vismīļākā. Jau pa vilciena logu esmu redzējis, cik zaļa ir šī zeme ar bezgalīgajiem līdzenumiem, kur griezdamās aug lekna zāle un te pudurkšņiem ap kādu fermu, te atstatus garās verdzēs slienas tumši, smaragdzaļi koki, ko burnī valgā, dzestrā vēja varenās brāzmas; to skaņā, dzilgā šalkoņa ir it kā līdzenuma elpa. Zaļums ieviesies arī te, pilsētas labirintos ar sarkaniem kārniņu jumtiem: ēnainās parku alejās, bulvāru apstādījumos, efejām rotātās sienās, vara kupolos un pat gaišzaļajā stikla paralēlepipēdā — aviācijas sabiedrības «SAS» debesskrāpī.
Vispār zaļajā krāsā jaušas svaigums, skaidrība un spirgtums, tā svētīgi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti. Bet, kamēr raugos pa atvērto logu pilsētas panorāmā, šīs krāsas burvīgās savdabības tomēr vismazāk nodarbina manu prātu. Neparedzētajām grūtībām, ar kurām esmu sadūries, meklējot viesnīcās vietu, ir pievienojušās vēl kādas — gandrīz negaidītas, lai gan iepriekš paredzētas, — mani izseko. Un izsekošana sākta jau stacijā, tad turpināta, man braucot ar taksometru, un vēlāk — viesnīcas «Excelsior» vestibilā, kur reģistrējo- iies izpildīju nepieciešamās formalitātes.
Tas ir slikti. Bet nav ļaunuma bez labuma. Pamostas aizdomas: ja es tomēr esmu iekārtojies šai brīvajā istaba, tas noticis tādēļ, ka to atrast man ir palīdzējuši izsekotāji. Un grūti pateikt, kāpēc viņi izdarījuši šo pakalpojumu — vai nu nogura, vilkdamies man pa pēdām, vai arī šī istaba ir ļoti piemērota novērošanai.
Kamēr elpoju pilsētas valgo, izplūdes gāzu piesātināto vakara gaisu, man pēkšņi uzmācas smaga atjauda, ka savu misiju vajadzēs pildīt citādi, nekā esmu domājis. Tā ir veca patiesība — mēs varam atģist visas iespējamās varbūtības un visas pamatīgi apsvērt, bet atliek vel vienīgā, ko atskāršam tikai tad, kad tā pati uzbrūk ka neatvairāms posts.
Mani izseko. Un pastāvīgi uzmanītam man jāveic savs uzdevums tā, lai par to vajātājiem nebūtu ne jausmas. Viens vienīgais un pēdējais glābiņš būs tas, ja izrādīsies, ka tā ir parasta pārbaude, lai izdibinātu, kas es par vīru un kālab īsti esmu ieradies šai zaļajā zemē. Vardu sakot, varbūt tā ir maza parastas spiegošanas mānijās izpausme, kas uzreiz aprausies, līdzko viņiem bus skaidrs, ka tiešām esmu nevainīgs sociālo fenomenu pētnieks. v
Sociālo fenomenu pētnieks? Būtībā tas nav tālu no patiesības.
Kojeva kungs, jūmi uzvārda nav delegātu saraksta… paziņo jauna sieviete, svinīgi noņemdamas pie rakstāmgalda, ko rotā plāksnīte — «ADMINISTRĀCIJA».
— Esmu tikai novērotājs, — steidzos paskaidrot.
— Ak tā, labil — Viņa pamāj un sāk pārlapot novērotāju sarakstus.
Es varētu viņai aiztaupīt šīs pūles, pasakot, ka tajos arī neatradīs manu uzvārdu, tomēr ļauju, lai viņa pati to secina.
Ja drīkstētu ticēt uzrakstiem, kongresa sēdei jau vajadzētu ritēt pilnā sparā, taču daži delegāti arvien vēl staigā pa milzīgo halli, kurā bez administrācijas rakstāmgalda katrā ziņā ir bārs ar «Espresso» automātu un ledusskapis, varen pilns ar gāzētiem dzērieniem. Diez vai vēl jāpiebilst, ka abas šīs ierīces patlaban darbojas ar vislielāko jaudu.
— Arī šeit jūsu uzvārdu nemanu… — klusi pavēsta jaunā sieviete pie galda.
Pacēlusi acis un ieraudzījusi, cik satriekts jūtos, viņa piemetina:
— Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt jūs ierakstīšu…
Pasniedzu viņai pirms trim dienām iespiesto vizītkarti, un viņa sāk labot kļūdu. Ar slepenu līdzjūtību vēroju viņas sejā aiz pastāvīgas badošanās radušās akūtas anēmijas pazīmes, kas raksturīgas ierēdnēm un ko vēl spēcīgāk izceļ zili zaļais grimējums ap acīm. Tā īsti padomājot, cik daudz posta ir nesusi pasaulei šī sieviešu mode — tā padara viņas par spokiem, un tai arvien vēl nav redzams gals …
Kad galu galā tieku zālē, apbruņojies ar mapi, kādu delegāti vienmēr ņem līdzi, un piespraudis pie svārku atloka ar rakstāmmašīnu uzsistu vārdu «Bulgārija», simpozijs jau ir sācis darbu. Es gribēju teikt — delegāti ir apsēdušies savās vietās un kāds pavecs vīrs, uzkāpis tribīnē, kaut ko stāsta par starptautisku tikšanos nozīmi. Kā norādīts plāksnītē, novērotājiem iedalītas vietas milzīgā amfiteātra galā. Dodos turp pa malējām kāpnītēm, pārlaizdams skatienu nemājīgajai telpai. Tā ir pārlieku moderni konstruēta, viscaur izklāta saltām dzelzsbetona plātnēm, uz kurām paraugoties vien jau locītavās iezogas reimatiskas sāpes.
Novērotāju rindā ir tikai divi brīvi krēsli, un es pie- metos vienā no tiem blakus kalsnam gara auguma kungam, kas cītīgi cenšas pielāgot sev skaņu pastiprinātājā austiņas. Redzams, grūtības viņam sagādā tas, ka viņš jau valkā labajā ausī ieliktu pastiprinātāju, uz kura austiņa nemaz tik viegli neturas. Beigu beigās, vai nu samierinādamies ar neveiksmi, vai arī nejaudādams vairs ilgāk mocīties ar nepakļāvīgo tehniku, mans kaimiņš noņem aparātu no galvas, kas izskatās kā ķirbis, atspiežas uz kreisā elkoņa un piekļauj austiņu pie kreisās auss. Tas dod viņam iespēju dzirdēt šo to no svarīgās ievadrunas, kurā, kā jau minēju, aplūkots sarežģītais jautājums par starptautisko simpoziju un tā starptautisko nozīmi.
Lielajam, kārnajam vīram otrā pusē apsēdies drukns maza auguma īpatnis, kas slauka ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus, un tas liekas visai dīvaini, ņemot vērā, ka zālē valda tāds dzestrums kā dziļā kapā. Abi šie kungi droši vien ir tuvi paziņas, jo kalsnis ir pārliecies pār resni un draudzīgi atbalstījies uz viņa pleca. Kā vēlāk nopratu, šī biedīgā sānsvere ir mana kaimiņa pastāvīgā stāja. Viņš augumā tā pārspēj klātesošos un dzirdē tik stipri atpaliek no viņiem, ka vienmēr ir spiests turēt galvu zemu noliektu, lai uztvertu vismaz daļu no tā, ko viņam saka.
Pusmūža orators tribīnē laikam drīz beigs runu, jo klāj jau vaļā veselu virkni pateicību gan dažādām or- ganizācijām un institūtiem, gan mājastēviem un pat delegātiem, kuriem labpaticis pagodināt ar savu klāt- esmi šo sēdi, un tā tālāk. Pēc tam atskan ilgi gaidītā gala frāze:
— Pasludinu Starptautisko sociologu simpoziju par atklātu.
Kamēr zālē klausītaji pieklājīgi aplaudē, mūsu rindā iespraucas eleganti ģērbusies dāma, kas paiet resnajam kungam garām, nejauši nogrūž zemē kaulainā austiņas, vienam izmet: «Sveiki, mister Berij!» — otram: «Piedodiet, mister Higins!» — pārkāpj pār manām laiski izstieptajām kājām, apsēžas man līdzās otrā pusē un, pāris reižu sasizdama plaukstas, dod savu ieguldījumu jau rimstošajos aplausos. Tas ir gaužām pieticīgs ieguldījums, vērtējot pēc ta, ka šai svešiniecei rokās uzvilkti gari, balzaļi cimdi. Visa viņas tualete ir gaišzaļos toņos, nenoliedzami dārga, lai gan nespēju noteikt, cik īsti ta maksā tirgū. Vienīgi varu droši apgalvot, ka šī krasa lieliski piestāv dāmas gaišajai sejai un tumšajiem, kastaņbrūnajiem matiem
— Vai sēde sen sākusies? — dāma pajautā misteram Higinsam.
— Neuztraucieties, jūs nekā neesat zaudējusi, — kalsnis atbild.
Šai mirklī nepazīstamā pavērš skatienu uz mani, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi. Patiesībā viņas skatiens vispirms atduras pret uzrakstu svārku atlokā, pēc tam ar labpatiku pārslīd uz seju.
— Vai jūs esat žurnālists? — viņa draudzīgi noprasa.
— Sociologs.
— Cik žēl! Te visi ir sociologi. — Dāma smagi nopūšas.
— Kas tad te vēl lai būtu?… — kalsnis, kas sēž man pa kreisi, labsirdīgi iebilst.
Šai brīdī cilvēki pie prezidija galda sarosās. Simpozija vadītāji par kaut ko apspriežas, sabāzuši galvas kopā kā sazvērnieki, viņiem apkārt šaudās sekretāres.
— Mazliet pacietības, kungi… tūlīt jums tiks izdalīti biļeteni, — tribīnē uznācis, kāds vīrs uzrunā auditoriju.
— Nu, tagad līdīsim procedūru džungļos iekšā, — kaimiņiene paskaidro, atklāti pievērsdamās man. — Vesela stunda paies, kamēr ievēlēs priekšsēdētāja vietnieku, kam patiesībā itin nekas nav jādara.
Dāma zagšus vēro mani, un es vairos pēkšņi paskatīties viņā, lai viņu nemulsinātu un netraucētu šai nodarbībā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu jau paguvis viņu nopētīt. Viņa ir grūti nosakāmā vecumā — starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Tīrā, gaišā āda un mazliet uzrautais deguntelis vērš viņas paveco seju jauneklīgi svaigu.. Kaut kas jauneklīgs viežas arī manierēs, lai gan viņas brīvā, vaļīgā izturēšanās ir asā kontrastā ar stingri izmeklēto, smalko tualeti.
— Tā kā mums abiem nebūs jābalso, domāju, jūs varētu uzaicināt mani uz tasi kafijas, — nepazīstamā ieminas, laikam jau aplūkojusi mani līdz galam.
— Ar lielāko prieku! — Es pamāju.
Mēs pieceļamies un spraucamies laukā. Es eju sāniski, lai neaizskartu sēdētājus. Toties mana līdzgājēja sper soļus kā uzvarētāja visā savā godībā, uzgrūzda- mās gan kalsnim, gan resnim un nomurminādama vienam: «Pardon, mister Higinsl» — otram: «Pardon, mister Berijl»
— Liekas — darba kārtība diezgan pārslogota, — c iesāku, lai tikai ko pateiktu, kaut gan pašam nav ne mazākā priekšstata par šo kārtību.
— Kāda tam nozīme? — Dāma parausta apaļīgos plecus un iedzer malku kafijas.
— Referātu temati ir ļoti saistoši, — piebilstu, lai gail man nav priekšstata arī par. tiem.
— Kāda tam nozīme? — viņa vēlreiz pasaka.
— Jūs runājat tā, it kā te būtu iekļuvusi gluži nejauši.
— Nu gan esat uzminējis, — nepazīstamā attrauc. - Patiesībā uz šejieni vajadzēja sūtīt zinātniskās nodaļas redaktoru, bet, tā kā viņš bija slims, ierados es, lurklāt jau tā biju nolēmusi braukt uz Stokholmu. Vispār jums ir Jaimējies iepazīties ar mani tikai tīras nejaušības dēļ, mister… Vēl neesat taču pateicis, kā jūs sauc.
— Kojevs.
— Vai tas ir vārds?
— Ne, vārds ir Mihails.
— Un manējais - - Dorotija.
Mēs sēžam pie galdiņa līdzās milzīgās halles stikla sienai, pa kuru redzama rūpīgi nopļauta pļaviņa, tālāk — dīķis un aiz tā — bieza koku rinda. Zālē droši vien jau balso, ja vēl nav sākuši lasīt referātus, bet manai jaunajai paziņai, cik var nomanīt, ne silts, ne auksts par to, kas tur notiek. Viņa izņem cigareti no paciņas, ko esmu piedāvājis, aizsmēķē un pētoši raugās manī.
— Hm, interesanti gan … Es pirmoreiz dzīvē tiekos ar bulgāru…
— Ja tas jums šķiet tik interesanti, atbrauciet uz Bulgāriju. Tur viņu ir daudz vairāk.
— Mani vienmēr valdzina kas jauns, — Dorotija turpina. — Diemžēl nekas nevar palikt mūžīgi jauns.
— Cik tad ilgi es jūs spēšu valdzināt?
— Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! Jūs esat pārāk pārdrošs! — viņa aizrāda tīšām kā aktrise uz skatuves. Pēc tam piemetina parastā noskaņā: — Nezinu. Man nav nekādas pieredzes attieksmēs ar bulgāriem. Katra ziņā varu dot jums kādu derīgu padomu …
— Klausos.
— Ja vēlaties pēc iespējas ilgāk neapnikt tādām sievietēm kā es, atklājiet viņām sevi maz pamazām un ne jau no sliktās puses.
— Kā lai to saprotu?
— Nerunājiet ar viņām par referātiem, darba kārtību un vispār socioloģiju!
— Bet par ko citu lai runājam šādā simpozijā?
— Par visu, tikai ne par simpoziju. Jūs, teiksim, varētu pasacīt: «Cik jums burvīga kleita!»
— Tā tiešām ir burvīga … Zaļā krāsā, kas tik labi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti…
— Ja jums šī krāsa patīk, verieties uz pļaviņu laukā. Vai varbūt jūs dodat man mājienu, ka jums ir vienalga, uz ko skatīties: uz mani vai pa logu dabas ainavā?
— Nepavisam ne. Ainavai nav tādu apaļīgu izliekumu kā jums. Dānija ir briesmīgi līdzena zeme …
— Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! — Dorotija aprāj mani atkal kā aktrise. — Jūs pārāk strauji sarunā novirzāties no kleitas uz miesu.
Ja viens no mums strauji rīkojas, tas īstenībā neesmu es. Dāma rezēdzaļajā tērpā lieliski prot nemanāmi izdarīt pamatīgus lēcienus tā, lai citi to pat neuztvertu, un -izrosīt tuvību, pat ja pirms pusstundas cilvēki nav bijuši pazīstami.
— Liekas, nebūtu tomēr par ļaunu iemest aci zālē kaut vai aiz pieklājības, — es vedinu Dorotiju, kad esam izkūpinājuši pa cigaretei.
— Ja visur ievērosit pieklājību, tālu netiksit, — viņa mani brīdina, taču pieceļas. Tad lietišķi piebilst: — Tikai vispirms palīdziet man savākt pa galdiem izmētātās referātu tēzes.
— Kālab jums tās vajadzīgas?
— Es tās izmantošu savā rakstā. Vai jūs domājat, ka sēdēšu trīs dienas pēc kārtas tai saldētavā un pierakstīšu muļķības, ko tur stāstīs kāds ikss vai igreks? Kā jau teicu, esmu Dorotija, nevis Zanna d'Arka.
Senajā banketu zālē mūžīgā pelējuma dvaka neatlaidīgi un diezgan veiksmīgi cīnās ar parfīma, cigāru un alkohola smaržu. Laukā vēl spīd saule, zālē jau iedeg- v tas milzīgas lustras. Vairums kongresa delegātu drūz- rnejas ap galdiem, un, redzot, cik viņi ir jestri, kļūst skaidrs, ka tur pasniedz ne jau referātu tēzes. Sviestmaizes tiešām ir gaužām maziņas, bet zinātnes vīriem ļoti labi saprotams, ka mazu apmēru vienmēr var kompensēt ar lielu skaitu.
Daži no viesiem, kuri nav tik izsalkuši, runājas, at- gāiuši maliņa no cītīgo ēdēju špaleras. Rezēdzaļā tērpa valkātāja, kas patlaban ģērbusies violetā kostīmā, mani atstājusi mistera Higinsa un mistera Berija sabiedrībā un pati tērzē pie loga ar jaunu sievieti melnā kostīmā un drūma garastāvoklī.
Starp diviem cienījamiem zinātniekiem jūtos tā, it kā es būtu kādas socioloģijas sviestmaizes vidū ielikts aizdars, un. nespēju lāgā izturēt to, ka mani no abām pusēm spiež maizes riecieni.
— Kādas ir jūsu domas par Monro referātu? — misters Higinss jautā, biedīgi sasvērdamies sāņus, lai pieliktu ar dzirdes aparātu apbruņoto ausi tuvāk pie manam lūpām.
- Sakiet — tā bija pretencioza tukšu salmu kulšana, un tā sagādāsit man prieku, ka esmu sastapis domu biedru, — misters Berijs mani musina, pārtraucis uz brītiņu slaucīt sviedraino galvvidu.
Viņš ar pūlēm paceļ smagos plakstus un caur acu spraudziņām raida uz mani laisku skatienu. Ne vien šā vīra plaksti, bet arī viss pārējais liekas smagnējs un šļaums: gaļīgais deguns, kas ik mirkli draud norauties no krimšļa, vaigi, noļukuši kā maisi, un it īpaši milzīgais vēders, prasmīgi savilkts ar platu jostu, lai neno- plakšķētu zemē pie īpašnieka kājām.
Šim ļumekļainajam miesas blāķim misters Higinss ar manāmu valšķību pretstata savu impozanto, stingro ģindeni. Šķiet — kalsnim ir daudz vairāk kaulu nekā normāliem indivīdiem. Un vēl jo dīvaināk — viņš viss it kā radīts no kauliem un pat noliesējusī seja izdrāzta no kaula, kas gadu ritumā nodzeltējis un nopūlējies spīdīgs.
—. Monro referāts nemaz nebija tik slikts, — uzdrīkstos piesardzīgi pateikt.
— Tādēļ ka nepārsniedz visiem zināmu atklājumu ietvarus, — Berijs norūc, ar grūtībām kustinādams pilnīgās lūpas. — Ja izklāstām citu domas, vienmēr izdodas pastāstīt ko prātīgu.
— Monro tas nemaz neizdevās, — Higinss cērt pretī. — Monro nemaldīgi izvēlas vienīgi vismuļķīgāko no tā, ko atstājuši viņa priekšteči.
— Man liekas — jūs drusciņ par augstu vērtējat nabaga Monro, — Berijs saka, tā sasparodamies, ka protestējot ar mokām paceļ tuklo roku. — Viņš nekad nav pratis izvēlēties. Viņš zog uz labu laimi.
— Kādēļ jūs strīdaties par Monro, kad šādos valgos sapinušie^ arī visi pārējie? — šai brīdī dzirdu aizmugurē atskanam Dorotijas balsi.
Viņa ir pametusi sadrūvušo biedreni un atsteigusies, lai piedalītos mūsu sarunā, kaut gan pašai droši vien nav zināms, par ko tieši spriedelējam.
— Piedodiet, bet, ja sakāt «visi pārējie», šis jēdziens skar arī jūs, — Berijs dzēlīgi nomurd.
— Ak vai, jūs esat tikai novērotāji. Domāju, ka tieši tādēļ tik asi kritizējat citus, — dāma violetā atdzeļ.
— Mēs esam ieradušies kā novērotāji, jo mūsu delegācija jau tā ir pārāk liela, — Berijs man paskaidro kā atvainodamies.
— Būt par novērotāju katrā ziņā ir labāk nekā par novērojamo, — misters Higinss filozofiski vispārina.
Un, pieliekdamies ar savu dzirdes aparātu man tuvāk, kā grasīdamies klausīties manī, iejautājas:
— Mister Kojev, vai jums arī labāk patīk novērot nekā būt novērotam?
— Protams, — nešaubīdamies atbildu. — It īpaši tad, ja novērotāji ir tādi kā jūs.
— Kāpēc?* Kas tad jums nav pa prātam mūsu novērošanas sistēmā? — Higinss noprasa, un viņa plānās, kā no kaula iztēstās lūpas sastingst nevainīgā smaidā.
— Jūs pārmērīgi piesienaties.
— Ne jau visiem, mīļais, ne jau visiem, — Berijs labsirdīgi, slinki nomurmina. — Bet, kad mūsu ignorance ir aizdarota ar bagātīgu devu maniakalitātes …
— .Cilvēki taču saplūst šādos simpozij-os tālab vien, lai parādītu savu maniakalitāti un pamielotos uz mājastēvu rēķina … — Dorotija viņu pārtrauc.
— Vai mums arī galu galā nebūtu laiks ieturēties? — Berijs pavaicā.
— Jā, jā, iesim pie gaidai — Higinss labprāt ir ar mieru.
— Tikai ne pie šī, mīļo profesor, — Dorotija iebilst. — Un ne šajā zālē. Zinu, ka esat taupīgs, tomēr nepavisam nav veselīgi ēst, stāvot kājās kā zirgam, un vēl jūsu vecumā.
— Ko jūs teicāt? Lai mēs ejam kur citur? — jautā Higinss, kas acīmredzot veikli izmanto dzirdes trūkumu, kad jāmeklē kāds glābiņš.
Sai mirklī mūsu sabiedrībai klusi tuvojas vīrietis vidējos gados, iesirmiem matiem un mazliet sadrūmušu ģīmi.
— A-ā, Viljams! — Dorotija iesaucas, pasmaidīdama drusciņ pārspīlētā laipnībā. — Esiet pazīstami: misters Kojevs, misters Seimurs.
Gandrīz nepalūkodamies uz mani, Seimurs atturīgi paloka galvu, paslien augšup taisno, kā kaltin izkalto degunu un nopurpina ar derdzīguma pieskaņu:
— Cik te ir smacīgi, vai ne? Un vēl dveš pelējuma un sviedru smaka!
Tad lēnītēm dodas uz izeju.
Jāatzīst — ja misters Higinss tiešām ir taupīgs, Dorotija nedod viņam ne mazākās iespējas likt lietā šo talantu..Aiz tā iegansta, ka «labais profesors» nesen ir publicējis kārtējo darbu, Dorotija ieceļ viņu par namatēvu gaidāmajās dzīrēs un velk mūs uz kādu luksus- restorānu, kas atrodas līdzās Pilsētas laukumam — «tepat, pavisam tuvu».
Misters Higinss sākumā mēģina aplinkus ieminēties, ka «tepat, pavisam tuvu», esot vēl pāris duču lētāku vīnūžu, bet, atskārtis, ka pretoties ir veltīgi, krietni saņemas, lai stoiski nestu savu krustu līdz galam. Kamēr dāma violetā cieši, saspringti pēta pievilcīgo ēdienkarti, ieteikdama mums pasūtīt visdārgākos ēdienus un vecākos vīnus, kalsnis pagūst gandrīz apslēpt nelāgo omu un brīžiem pat izmet: «Kādēļ gan ne, mīlulīt?» — vai: «Bez šaubām, mans bērns!»
Starp citu, misters Higinss — kā vairums labu dzērienu cienītāju — drīz vien noslīcina sīkstulību trīsdesmitajos gados darinātā, baltā, pamatīgi atdzesētā
Burgundas vīnā. Un, kad pēc stundām divām «mīļais bērns» ierosina, lai mēs visi pārejam uz kādu jautrāku iestādījumu, kas nejauši tāpat atrodas «tepat, pavisam tuvu», «Ģindenis» uzņem šo priekšlikumu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.
Un, lūk, mēs sēžam «Valensijas» sarkanīgajā pakrēslā pie galda netālu no orķestra, un mums visiem ir tik gaišs noskaņojums, ka to nespēj aptumšot pat briesmīgie džeza kaucieni. Tomēr savās prasībās stingrais misters Higinss nenociešas neizgrūdis:
— Vienīgais, ko es šādās reizēs nožēloju, ir tas, ka neesmu kurls vēl ar otru ausi.
— Nebēdājieties, pēc pusstundas arī tas var notikt, —< Dorotija viņu mierina.
— Cerēsim. — Profesors optimistiski pamāj. — Redzat, manu mīlulīt, šai pasaulē, kur bez mehānikas trokšņiem dzirdamas lielākoties tīrās blēņas, kurlums ir nevis defekts, bet privilēģija.
— Tātad jūs paliksit šeit pēc kongresa? — saklausu man blakus gurdi murkšķinām Beriju, kas turpina res-
_ torānā aizsākto sarunu, tuvāk iepazīdamies ar mani.
— Jā. Gribu pastrādāt Karaliskajā bibliotēkā. Stāsta — tajā esot pāri par simt divdesmit pieciem miljoniem sējumu.
Lai gan Higinss ir kurls, tomēr uztver manus vārdus un pasteidzas ieteikt:
— Kālab jums vajadzīgi šie simt un vēl cik tur miljoni sējumu? Tas man atgādina kādu paziņu — pulksteņu kolekcionāru. Viņam bija vairāk nekā simt pulksteņu, bet viņš allaž 'nokavēja darbu, jo pat rokas pulkstenis, ko nēsāja, nerādīja pareizu laiku. Labāk atbrauciet pie manis uz Savienotajām Valstīm, es jūs ievedīšu socioloģijas zinātnei specializētā bibliotēkā; lai gan tajā nav tik daudz miljonu sējumu, tā ir vērtīgāka nekā šī ar savām medicīnas rokasgrāmatām un septiņpadsmitā gadsimta pavāru grāmatām.
— Tas ir tiesa. — Berijs paloka sviedriem norasojušo, spīdīgo galvu. — Kojev, jums, lai tur lūst vai plīst, jāiepazīstas ar Higinsa institūta bibliotēkul
— Ar prieku iepazīšos. Līdzko brauciens uz Savienotajām Valstīm izmaksās lētāk…
— Brauciens nav liela problēma. Mēs jums izgādāsim kādu stipendiju, — resnis ar pilnīgajām lūpām nobuldurē.
— Un sākumā maksāsim tūkstoš dolāru katru nedēļu, ja būsit praksē manā institūtā, — piebalso Ģindenis, kas šovakar kļuvis pagalam jūtelīgs.
—_AJk, mani mīļie tautieši! — Dorotija iemetas starpā, ar pūlēm apspiezdama žāvas. — Lai vai par ko aizsāk valodas, vienmēr nonāk līdz dolāriem.
Pēkšņi saruna pārtrūkst, jo orķestris nograuj brīdinošus akordus un deju laukumiņā ierodas jauna sieviete vienkārša, pelēkā kostīmā. Viņu pavada apteksne vēl vienkāršākā tērpā, ja tā var nosaukt caurspīdīgās zeķes, maza izmēra virsvalciņu un mežģīņu cepurīti. Apteksne velk uz ritenīšiem uzstatītu milzīgu spoguli zelta ietvarā, aptur to savas pavēlnieces priekšā un izņem gaisīgu līgavas plīvuru; orķestris visu laiku spēlē kāzu maršu, ko bagātīgi papildina aizkustinošas zvanu skaņas. Redzams, ka sieviete pelēkajā kostīmā gatavojas laulību rituālam, tāpēc grasās ietērpties līgavas rota, bet vispirms viņai jānovelk drēbes. Tā no jauna sakas mūžsenais priekšnesums.
Sitamie instrumenti negaidot sāk rībēt tik spēcīgi, ka Higinss satrūkstas, paraugās uz deju laukumiņu un nicīgi uzgriež «līgavai» muguru.
— Divdesmit gadsimtos cilvēce nav spējusi izdomāt neko vairāk intriģējošu kā izģērbšanos… — viņš nopurpina.
— Te uzmanību pelna nevis izģērbšanās, bet gan sieviete, kas izģērbjas, — Dorotija paskaidro. — Sai mazulītei ir diezgan izskatīgs augums.
— Un kas par to? Kad būsit manā vecumā, sapratīsit, ka šādām parādībām nav nozīmes. Sī pasaule nav ne fizkultūras zāle, ne kosmētikas salons, un ļaudis netiek dalīti, ņemot verā viņu fiziskos dotumus. Tā, teiksim, jums, dārgais Berij, ir galīgi pliks galvvidus, bet, manuprāt, tas jūs it nemaz netraucē rakstīt grāmatas …
— Jūs, Higins, esat kurls, bet es necenšos jums to atgādināt bez mitas, — resnis aizrāda drusciņ aizskarts.
— Nu re nu, atkal savi kompleksi! — kalsnis iesaucas, nepatikā novēzdams ar garo, kaulaino roku. — Šī cilvēce visa it kā saausta no kompleksiem.
Kā vairums cilvēku ar pavāju dzirdi — profesors runā skaļāk, nekā pieklājas, droši vien domādams, ka visi klātesošie arī ir kurli. Un, tā kā mēs tukšojam jau otro viskija pudeli, Higinss triec pilnā balsī, kā teikdams runu simpozija tribīnē. Aktrise, kas jau novilkusi jaciņu un svārkus, paveras neapmierināta uz klaigulīgo apmeklētāju, taču skatiens atduras pret viņai vienaldzībā uzgriezto muguru. Viņa veikli norauj melno mežģīņu kombinē un vieglā dejas solī pienāk mums klāt, nostājas Higinsa priekšā, glāstoši pārlaiž plaukstu pār viņa īso, sirmo matu ceru un negaidot uzspiež ilgu, kvēlu skūpstu uz dzeltūksnējās, kaulainās pieres. Kailā sieviete laikam ir cerējusi, ka savaldzinās vai samulsinās skaļo balamuti, bet ir gaužām maldījusies. Higinss tikai tēvišķīgi papliķē viņai pa sēžamvietu un, pievērsdamies man, atkal klāsta savas domas arvien vēl tikpat skaļi:
— Tie ir kompleksi, mānijas … Un, tieši iedziļinoties tajos, jūs gribot negribot sapratīsit, ka socioloģija ir līdzīga psiholoģijai — un tas arī viss!
Aktrise, kurai šāda necieņa un nevērība ir laupījusi pašpaļāvību, atkal sāk slīdēt dejas solī, bet šoreiz at- pakaļvirzienā, apstājas pie spoguļa un ritmiskas melodijas pavadījumā ierasti met nost pēdējās apģērba paliekas.
— Sociālos konfliktus nevar izskaidrot tikai ar kailu psiholoģiju, — iebilstu, vēlēdamies ne tik daudz strīdēties, cik atvairīt pār mani baisi sazvīrušos Higinsa ģindeni.
Izrādās, ka šī replika tomēr ir taktiska kļūme. Ģindenis noliecas vēl zemāk un savā daiļrunības aizrautībā tik tikko neizdur ar pirkstu man aci.
— Vai jūs ta domājat? Paskatieties! — Viņš parāda uz savu dzirdes aparātu. — Kāds neliels trūkums — un man jau ir radies Vesels komplekss… Vēl kāds neliels trūkums, — šoreiz viņš pašauj pirkstu uz Berija pliko galvvidu, — un manam tuvākajam radies cits komplekss …
— Higins, liekas — reiz jums jau teicu… — resnis mēģina viņu apvaldīt, bet neveiksmīgi.
— Un iedomājieties vien, kādi kompleksi grauž šo pasauli, kurā trūkumu bez sava gala!…
Viņš uz mirkli apklust, kā dodams laiku, lai manās smadzenēs galīgi izkristalizētos priekšstats par minēto problēmu, tad iekampj lielu malku no glāzes un turpina:
— Nabadzība tikpat neatvairāmi izraisa kompleksus kā_ plikgalvība. — Berijs neapmierināts patriņājas krēslā. — Un bagātība? Un vara? Un patvaļa? Tie visi ir kompleksu avoti. Redzat, kur meklējams visu jūsu sociālo konfliktu cēlonis!
Kalsnis atkal gandrīz vai iedur ar savu baigo rādītājpirkstu man acī, un tas mani pamudina piesardzības labad lēnām pagriezt galvu uz deju laukumiņa pusi, lai gan tā rīkoties nav diez cik pieklājīgi. Pa šo laiku izģērbusies galīgi kaila, atstājusi vienīgi kurpes kājās, aktrise paņem no apteksnes garo līgavas plīvuru, uzliek galvā un sprauž pie matiem, svētlaimīgi smaidīdama. Milzīgais spogulis paver skatītājiem plašas iespējas aplūkot sievietes augumu vienlaikus no abām pusēm, un viņa pietiekami ilgi grozās ta priekšā, lai pat visizvēlīgākie un prasīgakie vērotāji pagūtu visu nopētīt, kā nākas. Galu galā, izdarījusi pēdējo tūri pati ap savu asi, «līgava» dodas uz neredzamo dievnamu, apteksne viņu pavada, pieturēdama plīvura malas, un zālē atskan orķestra beigu akordi un atturīgi publikas aplausi.
— Laulība … ir viens no daudzajiem mītiem… — nerimstas Higinss, atradis par vajadzīgu atkal paraudzīties uz aktrisi, kad esmu no viņa nekautrīgi aizvērsies.
— Mister Higins, vai jūs reiz nebeigsit savus banālos izteicienus, kuri mums jau apnikuši līdz kaklam? — ziņkāri vaicā Dorotija, kas līdz šim visu uzmanību veltījusi striptīzam.
— Vai tad atrakcija, ko veselas desmit minūtes esat vērojusi ar aizturētu elpu, ir oriģinālāka nekā manas koncepcijas? — kalsnis sper pretī, devīgi liedams viskiju gan mūsu glāzēs, gan uz sniegbaltā galdauta.
— Viņas atrakcija noteikti ir saistošāka nekā jūsējā.
— Varbūt jūs vēlētos, lai es ari izģērbjos kails?
— Nē, nē, neparko! — Dorotija iesaucas, šausmās izvaikstīdama seju.
— Pie kā tagad strādājat, mīļais Kojev? — atveldzējies ar krietnu malku viskija, Berijs atsāk pirmīt pārtraukto vienmuļo sarunu.
— Pie industriālās sabiedrības teorijas, — pasaku, ne acis nepamirkšķinājis, jo līdzīgi jautājumi jau sen paredzēti un apsvērti.
— Tieši tas varētu interesēt manu izdevēju! — Higinss iejaucas valodā, nespēdams ne mirkli klusēt.
— Es rakstu kritisku darbu par minēto teoriju, — paskaidroju, lai atslābtu viņa degsme.
— Vienalga. Šī tēma ir ļoti interesanta, lai no kāda viedokļa to vērtējam. — Higinss cēlsirdīgi atmet ar roku, tik tikko neapgāzdams pudeli.
— Cik jūs saņemsit par šo darbu? — Berijs noprasa.
— Nevaru pateikt, pirms tas vēl nav pabeigts.
— Tomēr — kaut vai aptuveni…
— Atdodiet to man, un es jums droši apsolu, ka dabūsit vismaz divdesmit tūkstošus… — Higinss pavēsta arvien vēl tikpat cēlsirdīgi.
— Atkal tūkstoši, un atkal dolāri! — Dorotija īgnumā nopūšas. Un, pievērsdamās man, uzaicina:
— Labāk iesim padejosim!
Vai nu tāpēc, ka ir pirmdiena, vai arī tādēļ, ka cenas šai restorānā visai augstas, pie galdiņiem sēž maz apmeklētāju un deju laukumiņā nav tik daudz pārīšu, lai nevarētu pat tāds viduvējs dejotājs kā es līkumot, kā patīk. īstenībā, ja kāds līkumo, tad tā ir dāma violetā kostīmā, es vienīgi sekoju viņai melodijas ritmā, pa- kļaudamies viņas untumiem. Šī taktika nav skaužama zināmās debijās: dažreiz ir prātīgāk nevis rauties atpakaļ un parādīt, ka pamodušās kādas aizdomas, bet izlikties par pieklājīgu vientiesi un brītiņu peldēt pa straumi, lai orientētos jaunajos apstākļos un izprastu, kā tieši jādejo un kālab esmu ievilkts šai dejā.
Dorotija cieši piespiež kuplās krūtis man klāt, nebaidīdamās, ka var saburzīt savu tualeti, un lielām acīm klaji raugās manī, neuztraukdamās, ka tās var paust kaut ko vairāk nekā vakara noskaņas pilnu maigumu.
— Mihails … Tas skan tāpat kā Maikls …
— Tāpēc, ka ir viens un tas pats vārds.
— Tiešām? Ak, cik daudz atmiņu man saistās ar šo vārdu!…
— Ceru, ka neesmu atsaucis jums atmiņā pirmo mīlestību.
— Nē, bet vienu no pirmajām. Laiks tik ātri aizsteidzas, atmiņas krājas un krājas… Es, Maikl, jau esmu gandrīz pusmūža gados.
— Ko nu mānāties!
— Ticat vai neticat — man pēc mēneša apritēs pilni trīsdesmit…
— Nevar būt. Es jums nedotu vairāk kā divdesmit piecus.
— Maikl, jūs esat šausmīgs glaimotājs. Man neprātīgi patīk klausīties šādos glaimotājos!
Izzūd ēna, kas mirkli klāja Dorotijas seju, kamēr runājām par straujo gadu ritumu, un viņa atkal izskatās sapņaini maiga un raugās manī lielām acīm ar pieredzējušas sievietes valdzinošo vaļsirdību. Šķiet, šobrīd pirmoreiz ievēroju, ka viņas acis patiesi ir burvīgas, tumšas un viltīgi dziļas un viņa visa arvien vēl glīta. Varbūt pat tieši tagad Dorotija ir pašā sava skaistuma plauksmē, bet sievietes parasti aptumšo šo plauksmi, tirdīdamas sevi ar domām par to, kas viņas nenovēršami gaida nākamībā.
Ar prieku uztveru melodijas beigas, jo šī bezmērķīgā stumdīšanās šurpu turpu nepagalam nav viena no manām mīļākajām nodarbībām. Taču dāmā violetā, noģiduši manu slepeno nodomu dezertēt, sakampj mani aiz labās rokas ar savu labi kopto, balto plaukstu un tur tik ilgi, līdz orķestris sāk spēlēt nākamo deju — tvistu vai kaut ko tam līdzīgu.
— Es neprotu dejot tvistu, — klusām saku.
— Tas nekas. Dejojiet, kā vien tīk. Maikl, te kopā ar jums es pa īstam atpūšos.
— Nezinu, vai vel kur var tik labi atpūsties kā ērtā atzveltnī.
— Jā, bet tikai tad, ja blakus nav dārgā mistera Higinsa.
Citi pāri mums apkārt palaiž rokas vaļā un ākstīdamies ļogās un gorās viens otram pretim, turpretī mēs abi — Dorotija un es — joprojām griežamies dejā, cieši apķērušies, un dāma violetā tik neatlaidīgi, pētīgi manī
veras ar savām tumšajām, dziļajām acīm, ka es nevilšus nobīstos, vai tik nenoslīkšu tajās, un pavēršu skatienu uz sienām, uz kurām fosforescējošām krāsām uzgleznotas kailas sievietes.
— Man gaužām patīk ceļot… — Dorotija saka tīksmē, melodiskā balsī. — Ierasties svešās, jaukās vietās un aizbraukt prom, pirms tās vēl nav apnikušas.
— Vai tādēļ esat izvēlējusies žurnālistiku? — prozaiski vaicāju.
— Daļēji — jā. Bet vai jums patīk ceļot?
— Ļoti.
— Un droši vien bieži ceļojat?
— Nebūt ne.
— Trūkst naudas?
— Patiesību sakot — laika.
— Tad jau tā nav jūsu kaislība. Cilvēks vienmēr atrod laiku, lai piepildītu savas karstākās vēlmes.
Un, atkal ļaudama man ielūkoties savu pievilcīgo acu vilinošajās dzīlēs, dāma violetā jautā:
— Maikl, uz ko jums ir kaislība?
— Kāda kaislība?
— Tā — vienīgā, kas jums nedod miera.
— Njā… — negribīgi novelku. — Kādu laiku krāju pastmarkas. Bet, jāatzīstas, tas bija diezgan sen.
— Jūs tiešām esat drausmīgs melkulis. — Dorotija sarauc uzacis. Un pēc tam palūkojas manī tumšām, maiguma pilnām acīm.
— Es dievinu šādus melkuļus.
Vienīgi Dorotijai ir automobilis — gandrīz vēl jauns, tumšpelēks buiks, tādēļ viņai iekrīt izvadātājas loma. Mums nudien nepieciešams izvadātājs, jo misters Higinss un mistera Berijs ar lielām pūlēm turas uz kājām.
— Tā ir mānija un fantāzija … — tik tikko mēli kustinādams, saka Ģindenis, atgāzies mašīnas pakaļējā sēdeklī. — Dārgais Berij, socioloģija nav nekas cits kā sabiedrības psiholoģija.
Berijs kaut ko novervelē — to atšifrējot, droši vien iznāktu: «Pilnīgi pareizi!»
— Dārgais Berij, izdevīgā brīdī jums tas jāizskaidro Kojevam! — nenogurdināmais Higinss arvien vēl buldurē. — Nedusmojieties, Kojev, bet noteikti vajag ieteikt jums kaut ko labu …
— Higins, viņam jābrauc uz jūsu institūtu … — resnis nomurkšķ gandrīz nesaprotami un, izšķiedis pēdējos spēkus šai pagarajā teikumā, iesnaužas stūrī, sēdēdams blakus kārnajam kolēģim.
Tas paver plašas iespējas kaulainim likt lietā savas, oratora dotības, un viņš uzsāk garu, nesakarīgu sarunu pats ar sevi.
Izmantojot to, ka nakti ielas ir tukšas, Dorotija vada buiku ar neatļautu ātrumu un tik krasi nogriežas krustojumos, ka tā vien liekas — misters Higinss kuru katru brīdi izlēks no sēdekļa un viņa skelets salūzīs gabalu gabalos. Kā par brīnumu, tas tomēr nenotiek un mums laimējas abus sociologus sveikus un veselus aizvest uz viņu mājokļiem greznā viesnīcā.
— Kurp tagad brauksim? — dāma violetā pavaicā, kad mūsu pieklājības misija ir galā un atkal esam iesēdušies automobili.
— Kura viesnīcā esat apmetusies? — es atbildu ar pretjautājumu.
— «Anglettere». Un jūs?
— Es… Patiesībā nevienā: rīt no rīta man jāatstāj
savējā.
— Ak, manu nabaga zēni — Dorotija dziedošā balsī noskandē un sāk braukt. — Kādēļ jūs nevarētu iekārtoties viesnīcā «Anglettere»?
«Tādēļ, ka tur jāmaksā pārāk dārgi,» man vajadzētu teikt, bet es pasaku:
— Tur taču jau pilns.
— Galvoju, ka jums atradīsies istaba. Paļaujieties uz mani!
— Nezinu, kā lai jums pateicos …
— Kā lai pateicaties, par to padomāsim vēlāk, — dāma violetā nodudina un nospiež gāzes pedāli līdz galam.
Beidzot mašīna apstājas pie <rAnglettere» baltās fasa- des, kas arvien vēl spilgti apgaismota, lai gan ir vēla nakts. Mēs izkāpjam laukā, un Dorotija raida uz mani pēdējo skatienu, kurā nekas cits nav jaušams kā vienīgi viegls nogurums. Tad viņa sniedz man roku un ierasti saka:
— Līdz ritam, Maikl!
Gausi eju pa Strogetu — galveno ielu — gar virkni skatlogu, kas izstaro saltu elektrisko gaismu. Šī iela patlaban ir galīgi tukša, tikai kāds aizmugurē metru divdesmit attālumā solo tikpat lēni kā es. Mani izseko. Un visu dienu esmu izsekots. Bārā un uz ielas, vienalga, vai esmu gājis kājām vai braucis mašīnā. Un grūti pateikt, cik ilgi tas turpināsies.