Līdz manām ausīm atlido skaudrs automāta šāviena troksnis. Tad — vēl divi viens pēc otra, mirkli vēlāk — atkal divi.
«Tātad tie tur, augšā, nav padarīti nekaitīgi,» uzreiz apjēdzu. «Bet es domāju, ka ar viņiem jau sen esam tikuši galā.»
«Tie tur, augšā» ir iebēguši mazā, klinšainā iegrobē pašā paugura virsotnē — par to esmu gluži pārliecināts, jo man ir labi pazīstams katrs stūrītis šai tuksnesīgajā apkaimē. Viņi šauj reti, bet tieši uz nelielo akāciju birzīti, kur esam paslēpušies. Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē patveries nožēlojams skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas paliekas no kādreizējā apzaļojuma, ar ko cilvēki bija centušies nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Mēs trijatā guļam šai nedrošajā, gandrīz tikai šķietamajā durstīgo zaru un skrajo lapu aizsegā, kamēr viņi no augšas plāj uz mūsu galvām, kā vingrinādamies šaušanā.
īstenībā viņi ir ielenkti, jo vienīgo noeju viņpus klinšainās virsotnes apsargā vēl trīs mūsējie. Taču ienaidnieks ir ar mieru vispārgalvīgāk riskēt tieši tad, kad atrodas ielenkumā, un nav nekāds brīnums, ka viņi no augšas apšauda birzīti, grasīdamies izlauzties.
— Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pāris granātu viņu ligzdā, — ieminas Ļubo Angelovs, kas lielākoties pazīstams ar iesauku «Ļubo Sātans».
Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, bet tie nepārprotami domāti man, jo viņš pats ir ievainots kājā un
Stefans tik briesmīgi sašauts, ka nejaudā piecelties un nez vai kādreiz vairs piecelsies; uzmundrinādami Stefanu, mēs melojam, ka lode viņam ir trāpījusi lāpstiņā, bet patiesībā brūce ir mazliet zemāk par lāpstiņu, mazlietiņ zemāk — tik vien, cik nepieciešams, lai cilvēks izdzistu …
— Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēlreiz noteic.
Viņš runā par šo akmeni ne jau tādēļ, ka to varētu izmantot kā aizsegu, bet gan tāpēc, ka tikai no turienes iespējams ielidināt granātu ienaidnieka ligzdā. Par aizsegiem jasaka — lie vispār nav manāmi apkārtnē. Klinšaina paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss, pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokaitis, palss debess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Man jāšķērso šis nāves lauks un jāpaliek neskartam. Un, ja es kritīšu … ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, kurš krīt… Galvenais, lai es nedabūtu galu, pirms neesmu aizsviedis granātu.
Atkal nogrand šāvieni, reti, atsevišķi — ienaidnieki augša droši vien taupa patronas. Mēģinu uzslieties kājas, bet tās ir smagas, smagas, kā ar svinu pielijušas, un es ļoti labi saprotu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brīžos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi mazs kārtējais pārbaudījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Un atmostos.
Pirms ausmas miegā esmu dzirdējis baismīgo apšaudi acīmredzot tādēļ, ka atdarītā loga vērtne blīkšķ vien, virinādamās vējā. Sai pilsētā vēju kongress atšķirībā no sociologu simpozija ilgst cauru gadu. Tie pūš no visām pusēm augu dienu un nakti, un, ja nemitīgie dažādvirzienu viesuļi nejauši uz brīdi norimtu, dāņi droši vien izjustu pirms šī rāmā laika tādu pašu nemieru, kādu citas tautas pārdzīvo pirms orkāna.
Nostiprinājis loga vērtni ar īpašu āķi, es laiciņu stāvu, lai paelpotu dzedro rīta gaisu, iekāms tas vēl nav piesātinājies ar benzīna izgarojumiem tik stipri kā parasti. Un uzreiz attopu, ka sen, sen esmu nolēmis katru jaunu dienu iesākt ar nelielu rīta rosmi.
«Šis lēmums tiešām ir brīnišķīgs,» es klusībā nospriežu un, kā grasīdamies vingrot, izstiepju roku taisni uz priekšu. «Tik tiešām — varonīgs lēmums! Bet cilvēks nespēj piepildīt visu savu dzīvi ar varoņdarbiem.»
Lēnām nolaižu roku un satveru tālruņa klausuli. Pasūtu brokastis, likdams, lai tās atnes uz istabu, un ieeju vannastelpā, kur no dienas kārtības izsvītroju nepatīkamo, nenovēršamo punktu — skūšanos. Īstenībā skūšanās ir nepatīkama, kad nav par ko domāt, — it sevišķi ilgais ieziepēšanās laiks. Taču patlaban man ir daudz, par ko domāt, galvenokārt par to, kas mani sagaida. Bijušais — nevis senāk, bet vakar vakarā notikušais — jau ir pienācīgi apsvērts un salikts pa plauktiņiem.
Tā kā manas smadzenes nav elektronu mašīna, tās laiciņu aizraujas tieši ar seniem notikumiem, lai gan tām jau esmu devis jaunu uzdevumu. Un tā arvien vēl redzu pusdienas svelmē nokaitušo, kailo, klinšaino pauguru, kas sākumā skaidri iezīmējas tukšs un vientuļš baisajā tuksnesī, vēlāk top miglains, izplūdis, jo es, zemu pieliecies, skrienu pa to uz klinšaino paugura kupri, kur ir paslēpušies «tie». Un liekas — dzirdu skaudrus, smalkus ložu svilpienus un jūtu, kā manu plecu apsvilina, un aizrit krietns brīdis, līdz atskāršu: «Tomēr man trāpīja,» — aizrit krietns brīdis, līdz pasaku sev: «Laime, ka sašāva kreiso plecu!» — aizrit vēl daudz ilgāks brīdis kopš bezgalīgā mirkļa, kurā laiks ir apstājies, līdz sasniedzu akmeni un aizsviežu citu pēc citas trīs tērauda olas. Tad minūtes atkal sāk tecēt parastajā gaitā, taču aiz noguruma un tveices galva kļuvusi tik karsta, ka joprojām man viss šķiet miglains un izplūdis — gan džīps, kas ieradies no robežapsardzības posteņa, gan Stefana promvešana, gan Ļubo seja, rāma, tik rāma un bāla kā līķim. Stefans šķīrās no dzīves džīpā. Ļubo atveseļojās, tikai mazliet piekliboja un pieklibodams paguva nonākt Venēcijā uz Brīvības tilta, kur viņu nolaida no kājas. Es vēl esmu dzīvs. Arvien vēl dzīvs.
Bieži murgu pilnos sapņos redzu šo kailo, klinšaino pauguru, dažkārt līdz tā virsotnei man atlikuši daži metri, dažkārt tā rēgojas gaužām tālu, nesasniedzami tālu, klinšainā nogāze slienas tuksnesīga un drausma zem palsajām, versmainajām debesim, un šāvieni draudīgi pliukšķ svelmē un nāves klusumā. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!»
Pamodies pēc šādiem murgiem, jūtos kā uzcēlies no miroņiem, un jaunā diēna man liekas valdzinoši jauka, lai gan sola tikai nepatikšanas. «Esmu taču piedzīvojis daudz smagākus brīžus. Tas nav nekas cits kā vienīgi profesionāls risks.»
Šis profesionālais risks — vismaz patlaban — neietve- ras šāvienos. Viss ir mierīgi un klusu, runājam par socioloģiju, un apkārt plešas nevis tuksnesīgais, klinšainais pierobežas apvidus, bet zaļojoša Dānijas pļava. Galvenais — jāzina, kur beidzas pļava un sākas muklājs.
Katrs citādi kaut kā dēļ zaudē prātu. Man te ir gandrīz, tāds pats paradums kā sīkstulim, kurš divreiz pārskaita naudu neatkarīgi no tā, vai to izdod vai saņem. Jāpiebilst, ka vienīgā atšķirība — es pārbaudu trīs, nevis divas reizes, turklāt ne jau naudu, bet notikumus. Pārbaudu pirms to norises, norises laikā un pēc norises.
Katrai no šim trim nodarbībām ir savas neatsveramas priekšrocības un reizē arī nenovēršami trūkumi. Analīze pirms norises ir ļoti svarīga, jo sagatavo paredzētajam, taču nevar būt precīza, tādēļ ka apsveram to, kas nav vēl piepildījies, un ej nu sazini, vai tas piepildīsies tieši tā, kā esam iecerējuši. Analīze notikumu norises laikā ir ārkārtīgi nepieciešama, lai pasargātos no kļūmīga soļa, tomēr nav pietiekami vispusīga, jo dažreiz aiz nevaļas tiek izdarīta gandrīz zibenīgi. Turpretī analīze pēc notikumu norises ir sīka un tik dziļa, uz cik dziļu vien esam spējīgi; bet vairs nejaudājam novērst ne nieka no tā, kas jau atgadījies. Vispār jāsaka — jebkura no šīm trim naudas skaitīšanām, tas ir, notikumu izvērtēšanām, savā ziņā ir nepilnīga. Toties visas trīs, apvienotas vienā pastāvīgā paradumā, man ir diezgan noderīgas.
Noskuvis bārdu, pabāžu galvu zem varenas, siltas strūklas, kas plūst no krāna, un tā stāvu, aiz ziepju putām un ūdens nevarēdams nekā saredzēt, tad pēkšņi saklausu, ka istabas durvis atveras un aizdarās. Šis brīdis ir ļoti izdevīgs, lai man pieliktu pistoli pie muguras un norūktu: «Nu, atdod ziņas, sumpurni!» — ziepes tā grauztu acis, ka nejautu man ne atgūties. Par laimi vai par nelaimi, šoreiz ziņas atrodas nevis pie manis, bet pie cita. Tādēļ mierīgā garā vēl paeju zem atspirdzinošas, aukstas dušas, rūpīgi noslaukos ar dvieli, uzvelku peldmēteli un tikai tad palūkojos, kas noticis istabā.
Nekas nav noticis, vienīgi uz galdiņa pie loga nolikta paplāte ar brokastīm. Taču ēdamais un neliela krūze kūpošas kafijas šai agrajā stundā ir pietiekami svarīgs un patīkams notikums. Apsēžos atzveltnī un noņēmos ar nākamo ikdienišķo ritu, iekļaudamies jaunajā dienā.
Patlaban manā darbības laukā ir divi pamatatklā- jumi. Pirmais datējams, sākot ar manu ierašanos šai pilsētā, — mani izseko. Kas un kālab — to vēl neesmu galīgi noskaidrojis, lai gan ir radušās zināmas hipotēzes. Otrais — esmu ielenkts. Kāds teiktu — man velta lielu uzmanību. Tas ir tiesa. Tikai šai pasaulē nekad netiek parādīta uzmanība par baltu velti. Higinss, Berijs un Dorotija bez grūtībām atrastu diezgan jautrus sarunu biedrus šai sociologu kongresā, kurā piedalās tik daudz cilvēku. Bet viņi visi trīs liptin līp klāt neievērojamam, garlaicīgam bulgāram, kā spēlē jautā viņam un atbild, vadā viņu pa restorāniem un pat piesola finansiālu palīdzību, protams, stingri zinātniskiem mērķiem. Otro atklājumu vel vaļa dzēs papildus pamatīgi izpētīt, kaut gan jau tagad var šo to secināt.
Ņemsim kaut vai vakarējās dzīres. Tā bija gluži banāla izprieca, bagāta ar tukšām valodām, nabaga ar neparastiem piedzīvojumiem, nejauša izprieca, kas radās pēc nejaušas iepazīšanās, sākās ar-pieklājībā tērptu garlaicību un beidzās ar izlaidīgu, pārmērīgu plītēšanu. Tomēr dažas sīkas, sarežģītas situācijas un replikas sniedz pietiekami daudz izejas datu, lai uzrakstītu par mani sākotnēju dosjē. Es varu pat gluži punktuāli iztēloties šo dosjē, ja viņi ir izdarījuši iepriekš sagatavotu pārbaudi un rūpīgi apsvēruši manu uzvešanos. Dzerdams melno, karsto kafiju un smēķēdams šodien vēl pirmo cigareti, es itin skaidri redzu ar rakstāmmašīnu uzsistu Mihaila Kojeva personības raksturojumu (pirmo variantu). Tajā mani visniecīgākie žesti un netīšākie vārdi, pienācīgi pārstrādāti un salīdzināti, ir ieguvuši vajadzīgo kadra transkripciju. Attieksme pret estrādes uzvedumu kabarejā, izturēšanās, dejojot ar Dorotiju, iztukšoto glāžu skaits, skurbuma pakāpe dzīrošanas laikā un vēlāk, reaģēšana uz vienu vai otru cita izteicienu un viena vai otra mana izteiciena jēga — viss šis banālajā izpriecā novēroto nieku lērums te ir apkopots sausās kancelejiskās frāzēs, kas ierakstītas attiecīgās ailēs: attieksme pret sievietēm un alkoholu, garšīgiem ēdieniem un ceļojumiem, naudu un materiāliem labumiem, zinātnisko darbu un avantūru, pļāpība vai atturība, rosība vai kautrība, refleksu straujums vai kūtrība, impulsivitāte vai aukstasinība, aizdomīgums vai lētticība, vērīgums vai paviršība un vēl vesela virkne citu šādu īpašību.
Sāds raksturojums būtu diezgan pilnīgs un, zināms, diezgan apšaubāms. Labsirdīgi ļaudamies pārbaudei, es taču esmu centies izkropļot savas šķietami viegli uztveramās īpašības tādēļ, ka viņi varbūt patiesi ir nolēmuši aizpildīt par mani kadru anketu. Šāda piesardzība ir derīga visvairāk tad, ja tās pamatā likta tālredzība. Nepietiek ar to vien, ka ir radīts maldīgs priekšstats par sevi. Ir nepieciešams, lai šis priekšstats būtu maldīgs tieši noteiktos punktos un tieši noteiktā nozīmē. Visumā galvenais nav notēlot, ka esmu gluži citāds nekā īstenībā, bet gan izgudrēm slēpties aiz izdarībām tā, lai ienaidnieks ātrāk pats sevi atmaskotu un ciestu sakāvi.
Kamēr ienaidnieks savāc sīku, pārdomātu, bet aplamu dosjē, es arī noņēmos ar dažiem dosjē. Pagaidām to ir trīs, un lai dievs dod, ka nebūtu vairāk, jo kancelejas darbs mani pamatīgi nogurdina, lai gan to veicu domās. Varētu likties — nemaz nav grūti raksturot šos trīs cilvēkus, kas pļāpā un tiecas dabūt mani savā varā drīzāk, nekā nākas. Bet nedrīkst aizmirst, ka droši vien arī viņi, tāpat kā es, izliekas par gluži citādiem un galvenokārt — par muļķīgākiem, nekā ir patiesībā.
Lai skaidri izprastu viņu uzvešanos, ir vērts izdibināt, no kādiem nodomiem un iepriekš saņemtām ziņām vadoties, viņi tā izturas. Pareizāk sakot, kas viņu acīs ir Mihails Kojevs — sociologs vai pavisam kas cits? Un ko viņi īsti grib no šā Mihaila Kojeva — padarīt viņu par savu domu biedru socioloģijā vai kādā cita nozarē?
Tam, cik neveikli, bet pacietīgi visi trīs piedāvā man savus niecīgos, kārdinošos labumus — stipendiju, honorārus un draudzību —, vajadzētu mani pārliecināt, ka viņi lielākoties ir vervēšanas cienītāji, vējgrābšļi, kas iedomājas, ka ir saskārušies ar tikpat vieglprātīgu tipu, kurš ar mieru izmantot viņam atvēlētās vērtības par velti. Gluži par baltu velti. Vismaz sākumā.
Sāda versija šķiet pilnīgi ticama. Tomēr jāpatur prātā, ka versijas, par kurām ienaidnieks vēlas mūs pārliecināt, vienmēr tiek atklātas tā, lai liktos neapšaubāmi ticamas. Tātad arī te nepieciešama pārbaude. Praktiski tas nozīmē, ka man jāstrādā savs darbs nevis klaji, bet izgudrēm viltīgi un ka nedrīkstu atļauties tādu greznību kā steidzamas izrīcības.
Un pašlaik nekas cits arī neatliek. Atkal ir izveidojusies situācija, kura atgādina sviestmaizi, lai gan ne jau socioloģijas plāksnē. Slepeni vajātāji un jau pazīstami vervētāji no abām pusēm uz mani izdara tādu spiedienu, ka gribot negribot man jāizturas tā, it kā es būtu šķiņķa šķēle, kas vienaldzīgi gaida, kad to apēdīs. Un nav nekādas jēgas — vismaz tagad — pretoties, iesaucoties: «Paga, jūs esat pārskatījušies — es neesmu šķiņķa šķēle!»
Aizvedu ar taksometru savu ceļasomu uz viesnīcu «Anglettere», kur nopriecājos vien, uzzinājis, ka ar Do- rotijas gādību man ierādīta brīnišķa istaba — no tās paveras skats uz jūras strēli Nihavnā. Pēc tam dodos otrā reisā — uz simpozija sēdi un tur kādu laiku pavadu savā novērotāja vietā, lai gan varu novērot vienīgi pretim sarindotas, radio austiņām vainagotas galvas ar sarmainiem vai sirmiem matiem vai galīgi plikas.
Dorotija nav atnākusi. Kad es ierodos, Higinss un Berijs sveicienam drūmi paloka galvu un ar visu sirdi nododas depresīvajai nodarbībai, ko mēdz saukt par slinkuma lāpīšanu. Kalsnis vairs neliekas zinis par savu dzirdes pastiprinātāju un gluži atklāti snauž, atbalstījies uz drauga pleca; resnis lāgu lāgiem lūko, lai gan neveiksmīgi, atliekt Higinsa ģindeni uz pretējo — manu pusi. Mēģinu kādu brītiņu sekot kārtējā oratora runai, kurā tiek skartas sarežģītas, koriģētas sakarības starp dažādiem sociāliem eksperimentiem. Taisnību sakot, cilvēks tribīnē lasa tik smagus, nesaprotamiem terminiem pieblīvētus teikumus, ka arī es varēm turu acis vaļā un tikai aiz pieklājības nosēžu pusstundu, tad dodos uz kuluāriem.
Halle gandrīz tukša — tas ir kaut kas neticams, zinot, kādus referātus lasa zālē. Paņemu bārā tasi kafijas, iekārtojos uz tuvējā dīvāna un uzvelku dūmu. Pēc dažām minūtēm vēl kāds dezertieris šķērso marmora plātnēm klāto halles grīdu, izdara to, ko es, un piemetas uz dīvāna man blakus. Šis vīrs ir it kā pazīstams. Tas ir tas pats misters Seimurs ar skābo ģīmi, kurš vakar īsu, īsu brītiņu bija redzams banketā un dalījās ar mums sav6s iespaidos par sutoņu un smacīgo gaisu.
Seimurs man pasaka gaužām vēsi: «Sveiki!» — un es viņam atbildu tādā pašā noskaņā. Viņš aizdedzina cigareti, atstāj to iežmiegtu lūpu labajā kaktiņā un, turēdams garā, viegli trīsošā rokā karotīti, maisa kafiju. Kā vēlāk nomanu, Seimurs ir no tiem smēķētājiem, kuriem netīk velti zaudēt laiku, noņemoties ar cigareti, un tā aizdegta, ielikta lūpās, kūp vienā laidā tik ilgi, līdz jāmet prom. Varbūt tieši tādēļ viņa sejas labā puse vienmēr ir sašķobījusies, it kā neapmierināta ar bargo likteni, ka tai nemitīgi jāsvēpst dūmos, bet kreisā gandrīz ļauni priecājas savā vienaldzībā. Lai gan seja ir divdabīga, tomēr glīta, tik skarbiem vaibstiem, ka izskatās vīrišķīga un arvien vēl labi saglabājusies. Tas ir mazliet salts un drūms skaistums: pelēkas, gurdi piemiegtas acis, plānas, zobgalības pilnas lūpas,_ kastaņ- brūnu matu cers, kas bieži noslīd pār grumbām izvagoto pieri; un pat nav jāmin vēl taisnais romieša deguns, kurā izpaužas nelokāms gribasspēks.
Seimurs vispirms izņem karotīti no kafijas, tad cigareti no lūpu kaktiņa un, iedzēris nelielu malku, pajautā:
— Vai jums apnika Parino referāts? Tas tik tiešām neciešams.
— Pašlaik man galva sāp vēl neciešamāk.
— Klausoties, cik muļķīgi viņš dižojas ar erudīciju, man arī sāka sāpēt galva, — blakussēdētājs piebalso, acīmredzot nesapratis, par kādām galvas sāpēm runāju.
Atkal iežņaudzis cigareti lūpu labajā kaktiņā, viņš paklusi turpina:
— Tādiem kā jūs te ir visnepatīkamāk — tik garu ceļu esat mērojis, lai dzirdētu tik daudz nejēdzību…
— Domāju, ka tas attiecas tāpat uz jums — Amerika atrodas vēl tālāk.
— Nu, es apvienoju dienesta pienākumus ar atpūtu: Dānijā vasaru ir tīkami vēss laiks, un, lai nebūtu jāgarlaikojas, pa brītiņam strādāju — rakstu zinātnisku darbu. Šeit taču ir bibliotēka …
— Jā, jā, — es saku, — milzīga bagātība! Simt divdesmit pieci miljoni sējumu! Patiesībā es arī esmu ieradies šai zemē, lai pastrādātu.
— Ā-ā, tas jau kas cits, — Seimurs piekrīt un, atkal izņēmis cigareti no lūpām, iekampj otru malku kafijas.'
Tad izgrūž gandrīz bez jebkāda sakara ar mūsu aizsākto valodu:
— Neatceros, vai esmu jūs redzējis agrākajos kongresos.
— Vēl neesmu ticis tik tālu, lai piedalītos kongresos. Mani uz šejieni atsūtīja specializēties, un es tikai izmantoju izdevību …
— Jā, tas jau kas cits, — sarunu biedrs atkārto pirmīt teikto un iesprauž cigareti lūpu kaktiņā.
Kamēr mēs tērzējam, no zāles iznāk vēl kāds dezertieris — šoreiz sieviete — un dodas pie bāra. Ja nemaldos, šī dezertiere jau redzēta: tā ir tā pati dāma melnajā tērpā un drūmajā omā, dāma, ar kuru runājās Dorotija vakar banketā. Viņa savukārt paņem tasi kafijas un nāk pie mums. Un arī tagad ir ģērbusies^melnā kostīmā, seja tik bēdīga, it kā viņa nestu rokās nevis tasi kafijas, bet mīļa un tuva cilvēka mirstīgās atliekas.
— Tā ir mana sekretāre — mis Greisa Martina, — Seimurs iepazīstina mani ar viņu.
Greisa Martina ierasti un salti sniedz man roku, tad vienaldzīgi paraugās uz svārku atlokam piestiprināto uzrakstiņu un saka neizteiksmīgā balsī:
— Bulgārija … Mister Seimur, jūs runājat ar ienaidnieku?
— Kādēļ gan ne? — viņš nevērīgi atbild. — Man vairak patīk runāties ar interesantu ienaidnieku nekā ar kādu nelgu, kura nenozīmīgie spriedelējumi tikai kaitina. Galu galā' svarīgākais vienmēr atklājas strīdā ar pretinieku.
Nekā vairs neteikusi, sekretāre apsēžas blakus šefam, aizsmēķē cigareti un sāk dzert kafiju, it kā galīgi aizmirsusi, ka mēs esam klāt. Viņa ir daudz jaunāka par Dorotiju,_ tomēr laikam nepārspēj žurnālisti varbūtējā sacensībā. Greisas Martinas izskats ir tikpat neizteiksmīgs, cik balss, un pagaidām es varu raksturot viņu vienīgi šādi: viņa ir pilnīgs pretstats Dorotijai. Nevis valdzinoši vaļsirdīga, bet noslēgta un vēsa. Nevis sievišķīga, bet vīrišķīga, skarba, zēniski stūrainu augumu un asām kustībām. Nevis elegantā kleitā, bet kostīmā, kādus mēdz valkāt askētes. Acenes, melni mati, sakārtoti šinjonā kā vecmeitai, un melnas kurpes zemiem papēžiem. Brrrl Paveroties uz viņu, pat tirpas pārskrien pār muguru.
— Jūs ļoti prātīgi esat rīkojies, izmantodams izdevību tikt šai simpozijā, — Seimurs saka mazliet pamācošā noskaņā. — Tas jums uz laiku laikiem laupīs vēlēšanos piedalīties tik lielās sanāksmēs.
Klausos, ne vārda neiebilzdams, gaidīdams, ko viņš vel klas vaļa, un pavirši vērodams sekretāri — mūķeni.
— Divas trešdaļas no tiem tur, — Seimurs nevīžīgi pamet ar roku uz zāles pusi, — ir sociologi tukšām galvām, pārējie — pētnieki. Sliktākais ir tas, ka tribīnē iznāk tieši sociologi un netiek dots vārds pētniekiem, kas varētu pastāstīt ko patiesi saistošu.
— Jūs droši vien labāk piedalītos starptautiskā simpozijā, kurā risinātu spiegošanas problēmas, — es ierunājos, lai pateiktu ko asprātīgu.
— Tur arī nebūtu nekā interesanta, — Greisa iestarpina, neatraudama acis no savas tases. — Visi nekaunīgi melotu.
— Dažreiz cilvēks melojot pasaka diezgan daudz patiesības, — Seimurs viņai nepiekrīt. — Jā, bez šaubām, spiegošanas simpozijs butu krietni vien vērtīgāka izrāde. Vai man nav taisnība, mister Kojev?
Pusdienlaikā atstādams simpoziju, hallē atkal negaidot sastopos ar Higinsu un Beriju, bet viņi tikai viegliņām paklana galvu pasveicinot. Pēc mirkļa satieku arī
Dorotiju, bet mūsu saruna aprobežojas ar toL ka es viņai pateicos un viņa pasaka pāris tādu frāžu kā: «Lūdzu, lūdzu, nav vērts!» Pēc visa tā nudien var nodomāt, ka vakarējā draudzīgā izprieca ir bijusi vienīgi nejauša iedzeršana, kādas parasti gadās šādos kongresos, un atsevišķas replikas, kuras spēj modināt aizdomas, nav nekas vairāk kā pašpaļāvībā, skurbumā izteikti tukši solījumi.
Kamēr soļoju pusdienlaikā pa ļaužu pilnajām Kopenhāgenas ielām, man neliek miera domas nevis par trim kolēģiem — novērotājiem, bet par to, ka šodien ir otrdiena. Jā, šodien ir otrdiena, un tas nozīmē, ka vīrietis ar pelēkrūtaino žokejcepuri un «SAS» sabiedrības lidotāja somu mani gaidīs pie «Tivoli» parka ieejas tieši septiņos vakarā.
Kā ļaudis stāsta, septiņi ir nelaimīgs skaitlis un otrdiena — nelaimīga diena, un, redzot pašreizējos apstākļus, tas nav tālu no patiesības. Iedams pa Rietumtilta ielu', zagšus atskatos un uzreiz pārliecinos, ka mani arvien vēl izseko. Nav nekāda pamata cerēt, ka līdz vakaram pārtrauks šo vajāšanu, taču man jātiek uz tikšanos pie «Tivoli» vismaz tālab, lai Centrs zinātu, ka Emīls Bojevs tiešām atrodas tur, uz kurieni ir sūtīts, kaut gan patlaban tikpat kā galīgi paralizēts.
Nogriežos no Rietumtilta ielas pa labi, paeju dažus soļus, un piepeši iztālēm skatienam paveras kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams, un es atskāršu, ka pirms nedēļas esmu redzējis šādu Zelta Smilšu panorāmu — turklāt ne jau afišā, bet dabā. Afiša ievietota nelielā vitrīnā, virs kuras viz plāksnīte ar uzrakstu «Balkanturist», telpas viņā galā runājas divi vīri, sēdēdami atzveltņos, un gandrīz pie pašas vitrīnas kāda meitene kaut ko raksta, salikusi rokas uz maza rakstāmgalda. Vīri droši vien ir bulgāri, arī meitene — īsta bulgāriete, spriežot pēc viņas sejas vaibstiem, lai gan par sievietēm nekad neko nevar droši apgalvot.
«Ek, kas par to, ka viņi ir bulgāri!» domāju, iedams garām vitrīnai un nepalēninādams soli. Un pēkšņi ausīs ieskanas pazīstamā, mierīgā ģenerāļa balss: «Nekādu kontaktu nekādos gadījumos …»
Atkal nogriežos pa labi pirmajā šķērsielā un joprojām eju gausi kā parasts tūrists, apskatīdams pilsētu. Vīrietis, kas velkas man metrus piecdesmit nopakaļ, arī soļo kā pastaigādamies. Taču es jau esmu pieradis ne vien ātri samanīt šādus subjektus, bet arī izzināt viņu nodomus. Protams, spiega pienākums ir spiegot, bet to var darīt dažādi, un, redzot, kā to dara, nav grūti aptvert, vai izseko tikai drošības laba^ļ vai ar tīšām nospraustu mērķi, vai tevi notur par viduvēju vai pašu bīstamāko pretinieku un, beigu beigās, vai slepenlīžu ir izsūtījusi vietējā policija vai kas cits.
Nonāku Pilsētas laukumā un, lai izdzertu tasi kafijas, apsēžos pie galdiņa līdzās kafejnīcai, kas pirmā patrāpījusies ceļā. Šai pusdienas cēlienā ārā pie galdiņiem nav pārāk lielas burzmas, tādēļ man ir laimējies izraudzīt jauku vietu saulē, turpretī mans vajātājs atrod patvērumu ēnā pie pašas ieejas, paglābdamies tur no vēja un maniem skatieniem.
Dzerdams kafiju un domās izvērtēdams slepenlīžas izturēšanos, arvien vairāk pārliecinos, ka mani izseko uz viņa majestātes Dānijas karaļa valsts rēķina. Triju dienu laikā šis jau ir sestais pavadonis, un kur vēl viņa kolēģi, kas brauc ar automobiļiem, taču viņi visi — gan braucēji, gan gājēji — darbojas ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem, neslēpdamies pārlieku viltīgi, bet arī nerīkodamies bezkaunīgi. Zināms, es neesmu untumains, un man ir gluži vienalga, kādas tautības spiegi mani izseko, tomēr pašreiz atzīstu, ka labāk lai tie ir dāņi nekā amerikāņi.
Samaksājis par kafiju, atkal sāku bezmērķīgi klaiņot, lai gan skaidri zinu, ka šai stundā krietni cilvēki sēž pie pusdienu galda. Pēc vakarnakts dzīrēm man nemaz negribas ēst, bet par bezmērķīgo klaiņošanu jāsaka — tā nav gluži veltīga. Jāprot gūt labumu pat no visniecīgākajiem sīkumiem. Tāpēc laižu darbā savu jau asinīs iegājušo paradumu iegaumēt, kur kas apkārtnē atrodas, ar sentimentālu aizrautību veltīdams uzmanību pasāžām, apakštiltu pārejām, caurstaigājamām sētām, autobusu pieturām, taksometru stāvvietām, lielo veikalu galvenajām un papildu ieejām, nomaļiem vai rosmes pilniem nostūriem, luksoforu darbības ritmam un citām līdzīgām parādībām.
Man nav ne jausmas, vai tas viss kādreiz ievajadzē- sies, un pat gribas ticēt, ka nekad neievajadzēsies, tomēr uzkrāt pēc iespējas vairāk šādu iespaidu lieti der, jo var gadīties, ka noteiktā brīdī kāda no šīm vietām tiešām jāizmanto, un tad papildināt savas zināšanas būs gaužām vēlu.
Starp atmiņā ierakstītajām minētajām piezīmēm netrūkst arī veikaliņa, kurā pārdod cigaretes un laikrakstus un kurš ir pavisam tuvu pie «Tivoli». Šai pašā pēcpusdienā bez piecām minūtēm septiņos nopērku veikaliņā jaunāko «Times» numuru un turpinu ceļu. Kārtējais slepenlīža neatlaidīgi velkas man nopakaļ tradicionālo piecdesmit metru attālumā, tieši tādēļ esmu parādījis senajai, garlaicīgajai avīzei «Times» pienācīgu godu. Ja ierodos uz tikšanos ar laikrakstu rokā, tas nozīmē, ka man seko. Un, ja laikraksts ir pavērsts ar nosaukumu uz parka pusi, manam bezvārdu paziņojumam ir pievienots vēl viens teikums: «Nav nekā, ko jums nodot.»
Pilsētas torņa pulkstenis skaņi un svinīgi nosit septiņi, kad līdzi tūristu pulciņam un dažiem vietējiem dīkdieņiem lēnām soļoju gar «Tivoli». Vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā un lidotāja somu jau ir noteiktajā vietā. Paeju viņam garām pēc tam, kad aši esam apmainījušies skatieniem un, redzot, kā viņš tur somu, esmu sapratis, ka arī sakarniekam nav nekā, ko man pavēstīt.
Pagājis soļus desmit tālāk, pēkšņi satieku jauno paziņu pulku, kas nāk man pretī pilnā sastāvā: Seimurs, Greisa, Dorotija, Higinss un Berijs.
— Jūs jau esat bijis «Tivoli» parkāl — Dorotija pārmetoši iesaucas.
— Nebūt ne!
— Nu tad nāciet kopā ar mums!
Bez iebildumiem piebiedrojos skaļajai sabiedrībai, kas patiesībā ir skaļa Dorotijas nopelnu dēļ. Berijs iestājas rindā pie kases, lai nopirktu biļetes, un pēc brītiņa mēs tiekam izpriecu paradīzē — «Tivoli» parkā.
Dodamies uz priekšu gar vasaras teātri, kas izskatās kā ķīniešu pagoda, apmetam līkumu ap strūklakām, kur ūdens šļakatas dzirkstīdamas šaujas augšup pilsētas orķestra atskaņotās melodijas pavadījumā, aizkāpjam patīksmināties par mākslīgo ezeriņu, kur nekā īsti nav ko redzēt, un kādu laiku stāvam pie bērnu karuseļa.
— Ierakstiet savā piezīmju grāmatiņā, ka esam aplūkojuši «Tivoli», — Seimurs saka Dorotijai, — un iesim prom!
— Kā tad tā? Vai ruleti nespēlēsim? — Dorotija attrauc gandrīz vai sašutusi.
— Mums derētu kaut ko iekost, — Berijs kautri ieminas, slaucīdams no pieres sviedrus, kas nemitīgi riešas un riešas.
— Jums, mīļais, ēšana vien prātā… — Seimurs īgni noburkšķ.
Tā kā esam sasnieguši kādu dzertuvi un Berijs un Higinss uzreiz kāto pie brīva galdiņa, Seimurs nelabprāt iet viņiem līdzi. Viesmīle ar gaišu seju, baltu mežģīņu galvasrotu un baltu priekšautiņu veltī mums laipnu smaidu.
— Ko vēlaties?
— Es gribētu sviestmaizes, — impulsīvā Dorotija tūlīt paziņo. — Dānijas sviestmaizes ir varen izdaudzinātas.
— Sviestmaizes? — Seimurs sarauc pieri. — Tās taču turētas rokās … droši vien diezgan netīrās …
— Jūs vienmēr uz visu raugāties no sliktās puses, — Dorotija nepadodas.
— Tas ir, no reālās puses, — Seimurs vienaldzīgi paskaidro. — Ar vienu plaukstu satver maizes riku, ar otru uzplakšķina tai virsū taukuma šķēli.
— Varbūt pirms tam vēl nevilšus nomet taukumu uz grīdas, — Greisa piebalso.
— Pilnīgi iespējams, — Seimurs nesatricināmi mierīgi piekrīt. — Es labāk ēdīšu bifšteku.
— To arī ņem rokās, — Dorotija brīdina.
— Bet pirms tam, kad liek cept. Vēlāk tas tik karsts, ka ne pieskarties.
— Nu, ko lai jums atnesu? — par savu klātesmi atgādina viesmīle, kas līdz šim rimti vērojusi mūs kā cilvēks, kurš dzīvē redzējis ne mazumu idiotu.
Higinss apkopo mūsu vēlmes, pasūtīdams visiem alu. Seimuram — bifšteku, pārējiem — sviestmaizes. Tad pie galda iestājas neveikls klusums — kā vienmēr pēc pēkšņi izbeigta strīda. Tikai tad, kad ir atnests alus un
Higinss ir iekampis krietnu malku no sava apsvīdušā kausa, viņam labpatikas pārtraukt klusumu:
— Patiesībā šai «Tivoli» nemaz nav tik slikti…
— Es gan te nekā laba nemanu, — Seimurs pasteidzas iebilst, izspļaudams izsmēķi un sniegdamies pēc alus kausa. — Jau sen esmu konstatējis, ka cilvēki visvairāk garlaikojas izpriecu vietās. Un, tā kā tās ir izpriecu vietas un neviens tur nav atvilkts ar varu, visi tēlo, ka viņiem ir bezgala jautri.
— Varbūt viņi to dara tādēļ, ka ir labi audzināti un nevēlas ar savu skābo ģīmi sagandēt citiem prieku, — Dorotija nober.
— Ja ar to domājat mani, mīļā, es patiešām neesmu pietiekami labi audzināts liekulības garā, — Seimurs saka maigā balsī.
— Ai nē, es runāju vispār …
Viņš acīmredzot grasās izteikt piezīmi par «runāšanu vispār», bet šai brīdī pienāk viesmīle, nesdama lielu paplāti.
Mēs ieturamies, gandrīz pilnīgi klusējot, tikai Berijs atzinīgi izsakās par sviestmaizēm un Higinss vēl divreiz pasūta alu. Kad pieceļamies no galda, Dorotija, atjaunojusi savus vitālos spēkus, iesaucas:
- Tagad iesim spēlēt ruleti!
Seimurs jau grib ko spert pretī, bet savaldās, laikam nolēmis, ka nebūtu viņa cienīgi nepakļauties sievietes kaprīzēm. Un mēs dodamies uz tuvējo spēļu paviljonu, kurp mūs vada Dorotija, kas šodien ir ģērbusies greznā, tumši sidrabainā kostīmā, — viņu varētu dēvēt par dāmu pelēkā.
Izrādās, ka paviljonā nav ruletes, toties rotējošo mašīnu pārpārēm. Kādi divi duči abu dzimumu spēlētāju tā rausta smagās sviras, ka muskuļi dreb vien, un, metāliski žvinkstēdami, iedarbināto aparātu diski ātri, ātri griežas, līdz apstājas noteiktā kombinācijā. Visumā rotatori ir šā izpriecu parka galvenais valdzinošais spēks, jo te ļaudis uzjautrinās gandrīz vienīgi ar azarta spēlēm. Spriežot pēc laimestiem, tās tiešām ir nieka spēles, bet, ja vidēji turīgs cilvēks, atnācis uz šejieni pēc darba it kā atpūsties, bieži zaudē, viņa makā iegriežas pamatīgs robs.
Dāma pelēkā un dāma melnā nopērk kasē, kas atrodas līdzās ieejai, pa saujai niķeļa žetonu un dodas pie diviem brīviem rotatoriem; mēs, vīrieši, stāvam ieejas tuvumā un smēķēdami vērojam pa gabalu cilvēka divcīņu ar mašīnu. Dorotija jau sākumā kaismīgi aizraujas ar spēli un, jo vairāk viņa iekaist, jo biežāk zaudē. Viņa te strauji parauj kloķi, te pavisam viegliņām, saudzīgi iedarbina mehānismu, kā cenzdamās atklāt rotatora noslēpumu, bet īstenībā vienīgais noslēpums ir tas, ka aparāts griežas tā, lai astoņdesmit procentu no iemestajām metāla ripiņām tiktu aprītas. Greisa — gluži otrādi — gaužām vienaldzīgi ielaiž žetonu un tikpat vienaldzīgi nospiež sviru, it kā pati būtu mašīnas papilddaļa.
— Vai jūs negribētu izmēģināt laimi? — Seimurs paraugās manī.
— Kāda jēga mēģināt, ja tik zema likme! — atbildu.
— Tas tiesa, — Berijs apstiprina, viņš atkal nosvīdis viscaur slapjš. — Vienmēr jāspēlē uz augstu likmi…
— Jāspēlē? Kas nu tā par spēli! — Seimurs sarauc uzacis.
— Kā nu ne… visnotaļ jāspēlē… Visa dzīve ir viena vienīga spēle …
— Cik oriģināla doma! Varbūt jūs esat izstudējis Bo- rela un Neimana spēļu teoriju?
— Mani interesē nevis matemātikas teorijas, bet psiholoģiskie faktori, — Berijs atcērt mazliet aizskarts.
— Tieši psiholoģiskie faktori! — Higinss piebalso, pēkšņi atraisījies no savas letarģijas. — Mēs socioloģiju iztirzājam kā sabiedrības psiholoģiju …
— Cik oriģināli, nudien, oriģināli! — Seimurs atkārto.
— Palīgā! — Dorotija negaidot iekliedzas. — Paskatieties, īsta lavīna!
Dāma pelēkā ir vinnējusi tiešām pamatīgu laimestu, un metāla silītē ka vesela straume plūst žetoni, vienmērīgi šķindēdami. To piebirst tik liela kaudzīte, ka viņai no tiesas nepieciešama palīdzība, un es pakalpīgi pasniedzu laikrakstu «Times», ko lasīt man nenāk ne prātā. Dorotija saviļņojumā starojošu seju savāc žetonus un saliek uz autoritatīvā britu laikraksta. Vēlāk, piekļāvusi pie krūtīm smago jaundarināto maku, pavēsta:
— Tagad iesirn un nodzersim laimestu!
— Atpestiet mūs no savas eēlsirdības! — Seimurs dzestri saka.
Paraudzījies rokas pulkstenī, viņš atgādina:
— Mums laiks iet pie Teiloriem.
— Bet ko lai iesāku ar šiem žetoniem? — Dorotija apjukusi jautā, joprojām abām rokām neveikli spiezdama pie krūtīm vīstokli ar apaļajām metāla ripiņām.
— Metiet projām! — Seimurs ieteic arvien vēl tikpat dzestri. — Kas man nav vajadzīgs, to es izsviežu laukā.
Dorotija paskatās Seimurā, kā domādama, ka viņš joko, bet Seimurs izņem vīstokli viņai no rokām un iegrūž tuvējā atkritumu grozā.
Veltīgi mēģinu izsprukt no šīs sabiedrības, aizbildinādamies, ka man pie svešiem cilvēkiem nav ko darīt.
— Tad nu iepazīsities, — Seimurs saka, palūkodamies manī tā, it kā tikai tagad būtu ievērojis manu klātbūtni.
— Es taču neesmu ielūgts …
— Neuztraucieties, neviens nav ielūgts. Pat jūs, Do- rotij, vai ne?
Sievietei pelēkā šoreiz netīk Seimuram atbildēt, tādēļ viņš piemetina:
— Zināt, viņu viesistaba ir tikpat kā Pilsētas laukums. Cilvēki gluži vienkārši to šķērso, pirms aiziet kur citur. Tā nenāk vienīgi tie, kas aizraujas ar spēli… vai raugās uz dzīvi kā uz spēli… vai kā nu tur bija …
Mēs sasēžamies divos automobiļos, kas stāv «Tivoli» tuvumā, un braucam pie Teiloriem.
Viņi mūs sagaida ar tādu allažīgu laipnu smaidu, ar kādu uzņem jebkuru viesi. Varbūt tikai Seimurs te ir iemantojis tik lielu cieņu, ka pret viņu izturas savādāk — Teilors viņam nepajautā ierasti: «Kā klājas?» — bet paglaimo: «Cik patīkami, Viljam, ka jūs esat atnācis!» Pēc tam mēs ieejam salonos, laulātie draugi paliek vestibilā, kur viņiem, redzams, būs lemts pavadīt visu vakaru, nemitīgi sagaidot un pavadot viesus. Vārdu sakot, tas ir jauks jaunu cilvēku pāris, kas — tā vien liekas — ļoti drīz savecēs, nesot laicīgās dzīves smago nastu.
«Saloni» ir piecas sešas istabas — plašas, savienotas, iekārtotas bagātīgām mēbelēm, kas laikam sapirktas uz labu laimi, jo ir dažāda stila un tikpat raibas kā šeit sanākušie viesi. Par apmeklētājiem var teikt, ka bez «nomadiem», kuri ieradušies, lai tikai iedzertu glāzīti, ir arī «nometnieku cilšu» pārstāvji, kas izvietojušies uz dīvāniem vai grīdas paklājiem. Tas tik ir mistrojums: izmeklēta elegance un bohēmiska nolaidība, gludi noskūtas un bārdām nozēlušas sejas, minisvārki un garie tērpi, matu sakārtojumi visās varavīksnes krāsās un daždažādas indoeiropiešu saimes valodas. Un to visu vieno tikai iedzeršana. Te visi ierauj viskiju un visiem vienlīdz stipri slāpst, tāpēc viesmīļi baltos smokingos nepārtraukti šaudās ar milzīgām paplātēm rokās, nesdami viesiem pilnas glāzes un aizvākdami tukšās.
Drīz vien mūsu bariņš izklīst cilvēku burzmā, un es izjūtu atvieglojumu, ka beidzot mani ir atstājuši vienu, taču piepeši pie pašas auss kā bazūne atskan Seimura zemā balss:
— Vai jums nešķiet, ka šeit ir pārāk trokšņaini… un briesmīgi smacīgi? … Labāk iesim tālāk!
— Baidos, ka talak bus tapat, — nelabprāt atbildu.
— Drusciņ citādi.
Seimurs dodas man pa priekšu, es padevīgi sekoju viņam, un tā, spraukdamies cauri drūzmai, lēnām ejam no istabas istabā, līdz nonākam sānu gaitenī pie cieši aizvērtām sarkankoka durvīm. Kāds viesmīlis ņem no kartona kastēm viskija pudeles un liek rindā uz zemas bufetes. Laikam viņa pienākums ir ne vien apkalpot apmeklētājus, bet arī paturēt acīs šīs durvis, jo viesmīlis pamādams uzreiz aizšķērso mums ceļu, un tikai pēc tam, kad Seimurs viņam ko pačukst, mēs drīkstam ieiet plašā telpā.
Tajā nav vēsāk, toties vismaz ir klusāk nekā salonos. Lai gan istabu spilgli apgaismo četras senas lustras, tomēr tā ir drūma varbūt tādēļ, ka sienas apdarinātas ar sarkankoku un visām mēbelēm ir tumšzaļi samta pārvalki. Arī logiem piekārti smagi, tumši samta aizkari. Sai istabā, kuras iekārta viež sērīgu noskaņu, asi iezīmējas gaišzaļi, četrstūraini spēļu galdi. Pie dažiem klātesošie četratā noņemas ar pokeru, pārējie viesi drūzmējas istabas vidū ap lielu ruletes galdu. Mēs arī dodamies turp. Seimurs izvelk no kabatas portfeļa naudas žūksnīti — desmit piecsimt kronu banknotes un nevērīgi pasniedz vienam no diviem krupjē, kas, ģērbušies smokingos, vada un pārrauga spēli.
— Kādus žetonus vēlaties? — naudas saņēmējs vaicā.
— Par simt kronām.
Tas man liek prasties, it sevišķi pēc tam, kad jau esmu darījis zināmu, ka nespēlēju uz mazām likmēm. Taču esmu paradis šādās reizēs ne pret vienu nejust nekādu pienākumu. Tādēļ nogaidu, kamēr krupjē noskaita Seimuram piecdesmit lielas plātnītes, un ar karalisku žestu pasniedzu viņam vienu vienīgu banknoti, par ko pretī dabūju piecas plātnītes. Starp citu, es labāk būtu ņēmis sīkākus žetonus, bet krupjē laikam ir nospriedis, ka es un mans ceļabiedrs esam no viena «ranga».
Vispirms vēroju, kā spēlē Seimurs. Viņš liek te uz četru skaitļu karē, te uz cheval, vadīdamies acīmredzot pēc īpašas sistēmas. Man nav izstrādāta nekāda sistēma, tāpēc nolieku vienu žetonu uz sarkanās krāsas, nolēmis pēc iespējas ātrāk zaudēt savu nožēlojamo kapitālu un pāriet skatītājos. Krupjē, tāpat kā lielos kazino, paskubina spēlētājus: «Faites vos jeux!» — sāk griezt ruletes rokturi, palaiž bumbiņu un gari stieptā balsī brīdina: «Rieti ne va plus!» Bumbiņa laiciņu lēkā, tad, viegliņām palīgojusies, apstājas uz sarkanās. Vīrs smokingā veikli piemet vienu plātnīti klāt pie mana laimējušā žetona un ar lāpstiņu savāc paspēlētās.
Ņemdams vērā vienkāršo aizspriedumu, pēc kura krāsa, kas jau reiz nesusi veiksmi, dod mazākas izredzes uz laimestu, es nolieku nākamās divsimt kronas uz sarkanās — un atkal laimēju.
— Tas ir vareni, Maikl, jūs lieliski sekojat manam šīsdienas paraugam, — saklausu Dorotijas čukstus.
Viņa ir nostājusies man pa kreisi, droši vien gribēdama būt tālāk no Seimura, un padod krupjē piecsimt kronu banknoti.
— Lūdzu žetonus par divdesmit kronām!
Krupjē, kurš patlaban ir brīvs, noskaita viņai žetonus, kamēr es no jauna lieku divsimt kronas uz sarkanās, turklāt tieši tobrīd, kad atskan gari stiepts sauciens: «Rieti ne va plus!» Šoreiz zaudēju. Un, lai nebūtu ilgi jāspēlē laimējot un zaudējot, uzmetu visus sešus žetonus uz sarkanās.
Ak, šī sarkanāl
— Vareni, Maikli Jūs tiešām esat uzticīgs skolnieks, — Dorotija atkal klusi uzslavē mani, nolēmusi likt divus mazos žetonus pirmajā stabiņā.
Seimurs redz manu necilo uzvaru, bet vairās izteikties par to. Viņš ir kaismīgi aizrāvies ar savu sistēmu, un, cik var noprast, viņa neatlaidība vainagojas sekmēm — plāksnīšu kaudzīte kļuvusi diezgan liela.
Lai nesamelotos, neklāstīšu, kā spēlēju tālāk, jo to vairs nejaudāju ne skaidri iztēloties, ne skaidri atcerēties, — tikai liku un liku žetonus uz kādas krāsas. Tā nu, vēlēdamies lai , vai kā paspēlēt savu kapitālu un noiet malā, es lieku uz labu laimi pa dažām plātnītēm te sarkanajai, te melnajai virsū un lāgu lāgiem nobrīnos vien, ievērodams, ka, par spīti nejaušiem zaudējumiem, žetonu kalniņš nemitīgi aug augumā. Diemžēl šoreiz citāds liktenis ir manai «skolotājai». Lai gan viņa spēlē uz mazām likmēm, tomēr drīz zaudē visus žetonus un ir spiesta izvilkt otru banknoti, mazliet vēlāk — arī trešo. Toties Seimurs ir laimējis divtik daudz. Stāvēdams pie galda ar vienaldzīgu seju un kūpinādams lūpu kaktiņā iežmiegto cigareti, viņš, atskanot katram krupjē saucienam, noskaita pa desmit lielām plātnītēm un noliek te uz viena, te uz otra karē.
— Šovakar nu būs diezgan, — pēc brīža Dorotija bēdīgi saka. — Priecājos, Maikl, ka visrriaz jūs laimējat. Aizstājiet vien mani pienācīgi!
— Vai nebūtu labāk, ja jūs nāktu manā vietā?
Dorotija paraugās mani šaubīgi, bet tūlīt pārstāj šaubīties un iekvēlojas varonīgā apņēmībā:
— Trūkst spēka atteikties. Ar visu savu būtni alktin alkstu pēc revanša.
Atbrīvoju dāmai vietu un, lai viņu nemulsinātu spēlē, dodos uz izeju, pa acu galam nomanīdams, ka Seimurs manī pavada ar- skatienu.
Blakusistabās viesu jau ir krietni vien mazāk. Arī gaiss vairs nav tik smacīgs, jo nakti, kad visur staro elektriskā gaisma, logi ir plaši atvērti. Redzams, ir radušies labvēlīgi apstākļi, lai es mierīgi iedzertu glāzi viskija. Un to arī daru.
— Visu paspēlēju. Varam iet prom, — pēc pusstundas paziņo Dorotija, pienākusi pie dīvāna, uz kura esmu atlaidies puszviļus.
— Vai nevēlaties viskiju?
— Nē. Vitriola un ciānkālija kokteilis patlaban man labāk derētu. Nezinu, kur dēties aiz dusmām.
Paraugos apkārt. Seimurs arvien vēl nav iznācis salonos, Berijs, Higinss un Greisa jau sen aizmanījušies prom. Tagad ir gluži piemērots bridis, lai mēs sekotu viņu paraugam.
Vadīdama mašīnu pa naksnīgajām ielām, Dorotija joprojām vēl domā par neveiksmi.
— Es vai no ādas sprāgstu ārā, ka tik muļķīgi esmu paspēlējusi jūsu naudu, — viņa klusā balsī gremžas.
— Sī nauda piederēja man tāpat kā jums tā — «Tivoli» parkā.
— Un iedomājieties vien — šis ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā!
Viņa pavēršas pret mani, kā aizmirsusi stūri, un mani pārņem nepatīkama nojauta, ka mēs tūdaļ ar visu automobili ietrieksimies kādā skatlogā.
— Vai tagad jums skaidrs, kādēļ esmu zaudējusi? Kurš zaimo to, ko liktenis devis, tam jācieš sods.
Dorotija atkal lūkojas uz ceļu, aizvien vel nerimda- mās:
— Ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā …
— Varbūt šonakt viņš to pašu izdarīs ar savējo.
— Gaidi vien! — Viņa atkal sāk runāt par kļūmi: — Vajadzēja spēlēt citādi. Tiklīdz redzams, ka neveicas, jāspēlē citādi…
— Kāda tad tur jēga? Jūs taču nevarat mainīt sistēmu. Rulete ir noteikta sistēma, kas darbojas pret mums.
— Bet jūs tomēr laimējāt…
— Pagaidām. Un šis stiķis arī iekļauts sistēmā. Tas ir āķis, uz kura uzķeras vientieši.
— Un Viljams laimēja, — Dorotija pastāv uz savu. Tā kā es klusēju, viņa turpina:
— Patiesībā cilvēks viegli laimē, kad laimests viņam gluži vienaldzīgs. Un vispār par velti allaž iegūst to, kas viņam bijis nebijis. Seimurs ir varen bagāts.
— Un jūs? ,
— Es, Maikl, biju bagāta. — Viņa uzsver pagātnes laiku. — Nevaru teikt, ka tagad esmu nabaga, tomēr neprātības ir pārāk liela greznība, lai es tām drīkstētu nodoties visu mūžu.
— Kādēļ katrā ziņā jānododas neprātībām?
— Kādēļ? Tādēļ, ka bez tām dzīve ir gaužām garlaicīga.
Dorotija mašīnu spēji nogriež un tikpat spēji aptur pie apgaismotās, baltās «Anglettere» fasādes. Tad izslēdz motoru, izņem atslēgu un, uzlūkodama mani, piebilst:
— Ja es uzaicinatu jus ienākt manā istabā, liekas — tā arī būtu maza neprātība, taču es mīļuprāt to atļautos ..
Vai drīkst izdarīt mazu neprātību? Kādēļ gan ne! It sevišķi, ja to prasa pieklājība.
Pieceļos no gultas, aizdedzinu cigareti un apsēžos ērtā, baltā krēslā. Sai luksusnumurā viss ir balts vai sārts, pat sieviete, kas izstiepusies guļ gultā, aizmirsusi apsegties pirms laišanās snaudā. Izklaidīgi vēroju šo kailo augumu — tas vairs neizstaro svaigumu, toties ir dāsns. Beidzot mans skatiens pievēršas sejai. Lūpas, no kurām krāsa nomazgāta, izskatās bālas, zem acīm sastinguši tumši loki. «Es jums nedotu vairāk kā divdesmit pieci,» reiz teicu, paradis savām paziņām paglaimot, ka viņas par gadiem desmit ir jaunākas. Jā, šai sievietei ir vismaz trīsdesmit pieci gadi un vismaz puse no tiem aizvadīti nelielās neprātībās — viņas gaiši sārtajā seja jau manamas noguruma pēdas.
Džeimss Bonds un cii i tādi kā viņš, par spīti kaislībai uz nelielām nakts neprātībām, droši vien nievīgi paietu garām šai gandrīz jau novītušajai skaistulei. Turpretī es, lai gan esmu kautrs, atsaucos uz pirmo viņas aicinājumu. Cik kuriozi!
Cilvēki, par kuriem man jāsavāc dosjē, sākumā bija trīs, tagad to jau ir pieci, un viņi visi man melo kā vien prazdami, varbūt tikai Greisa nestāsta pasakas — tāpēc ka nerunā. Viņi melkulīgi gan tērzē, gan uzvedas, lai ievilktu mani savos tīklos, un šķiet — visvienkāršāk ar to varētu samierināties, neņemot par pilnu neko, kas izriet no viņiem. Taču atzīt, ka tas viss ir salti meli, nozīmē zaudēt tos atbalsta punktus, tos mazos patiesības graudiņus, kuri spēj novest pie pilnīgas patiesības.
Atkal veros ūz aizmigušo Dorotiju, starp citu, bez jebkādas intereses par viņas sievišķīgajiem daiļumiem. Ja piecu godsirdīgo labvēļu vidū ir kāds tiešām godsir- dīgs, tad tā ir Dorotija. Tikai vēl nevar zināt, cik viņa būs godsirdīga pret mani ārpus mērenajām neprātībām, kas sagādā mērenus priekus.
Protams, katrs nepazīstamais varbūt ir ienaidnieks. Bet «varbūt» vēl nenozīmē «patiesi». Turklāt ienaidnieki ir daždažādi pēc dabas un nodomiem. Un tas savukārt nozīmē, ka ir tādi ienaidnieki, kas noteiktā brīdī var kļūt par sabiedrotajiem.
It kā uztverdama manas domas, Dorotija nemierīgi pakustas gultā, pa miegam lūko pārvilkt segu sev pāri, lai gan tā nav uzklāta viņai virsū, un apgriežas uz mutes.
Parasti tādos amatos kā mūsējais zināma modrība nenāk par ļaunu. Tikai jānoskaidro, ko mēs saucam par modrību un cik liela tā ir. Ja esam pastāvīgi modri, mūsu skaidrais skatiens aizmiglojas, uzmanība izkliedējas, mēs raugāmies uz visām pusēm, nevis cieši ielūkojamies tur, no kurienes draud briesmas. Dažiem liekas — modrs cilvēks ir brīnum piesardzīgs un neievainojams, bet patiesībā viņš ir kā cietoksnis, ko iekšējas dezorganizācijas dēļ ienaidnieks pa pusei jau ieņēmis.
Nodzēšu cigareti kristāla pelnutraukā, pieceļos no krēsla un klusiņām sakārtojos, nepārtraukti prātā risinādams vienas un tās pašas domas.
Jā, vajag būt ne tik daudz modram, cik vērīgam, skatīties abām acīm un klausīties abām ausīm, iegaumēt informāciju, kur vien kāda gadās, pat maldīgu un sasprindzināt smadzenes, lai to visu rūpīgi apstrādātu. Seimuram taisnība: melos ietvertās aplamās ziņas bieži vien var mums sniegt diezgan precīzus datus par to, ko pūlamies atklāt. Ļaujiet, lai cilvēks brīvi melo pusstundu, un viņš, runādams niekus, noteikti izstāstīs kādu mazumiņu no tā, ko cenšas slēpt. Tādēļ pļāpas ir bīstami sev pašiem un biedriem pat tad, kad pūš pīlītes.
Tā es ieklausos visā, kas vien dzirdams, un ieskatos visā, kas vien redzams, un pat esmu ar mieru nodoties mazām neprātībām pieklājības vārdā. Un, lūk, mana dzirde jau sāk uztvert kādu niecīgu disonansi kvintetā, kurš citādi spēlē saskanīgi. Kaut kas nesaskan attieksmēs starp Seimuru, no vienas puses, un Higinsu un Beriju, no otras. Un vēl jūtamāk — attieksmēs starp Seimuru un Dorotiju. Lai gan disonanse parasti kaitina, šoreiz man tā lielākoties sagādā prieku, un es labprāt vēlētos, kaut tā ansambļa priekšnesumā pastiprinātos tik spēcīgi, ka viss koncerts izjuktu.
Taču disonanse var būt agrāk iekļauta programmā. Vēl kāds āķis, kas izmests vientiešiem. Tā daži laimesti azarta spēlē uzjunda ilūziju, ka sistēma darbojas viscaur mūsu labā. Kad pieci cilvēki grib panākt, lai es viņu vidū justos kā mājās vaļsirdīgu draugu pulkā, viņi dzēlīgi zobojas vai pat strīdas. «Nedomā, ka visi esam uz vienu roku! Vai tad neredzi, ka cits citu neciešam?»
Dorotija atkal nemierīgi pagrozās gultā. Viņai laikam kļuvis auksti, jo viņa saritinās kamolā un sastingst. Pa pusatvērto logu plūst dzedrs gaiss, dvesdams jūras elpu. Svīst gaisma. Tukšajā, krēslainajā laukumā neona «globusi» izstaro rēnu mirdzumu. Kaut kur netālu vecs pulkstenis uzsit dažas taktis no visu seno stundeņu iemīļotās «Lielā Bena» melodijas, svinīgi pavēstīdams, ka atkal aizritējusi pusstunda.
Uzģērbju svārkus, pieeju pie gultas un ar vieglu dūn- vilnas segu apsedzu aizmigušo sievieti. Pēc tam izeju no istabas un klusiņām aizveru durvis.