Simpozijs rit parastā gaitā. Zinātniskie paziņojumi un referātu tēzes jau pierakstītas pirms referātu nolasīšanas. Starpbrīžos delegāti kongresa zālē fotografējas piemiņai. Arī kuluāros, dzerot kafiju, fotografējas piemiņai.
— Kafija nemaz nav labāka par referātiem, — Seimurs noteic trešās dienas rītā, burzmā pie bāra pēkšņi uzgrūdies man virsū. — Vai nevēlaties kopā ar mani iedzert ko garšīgāku?
— Ja tā tomēr būs kafija, kāda jēga doties kur citur? — es atbildu.
— Varbūt būs kas cits. — Seimurs parausta plecus.
— Svarīgākais, lai mēs izietu svaigā gaisā.
Kā nomanu, svaigs gaiss ir šā vīra jājamais zirdziņš — viņš pastāvīgi gaužas par smakšanu, nemaz nenojauzdams, ka laikam lūpās kūpošā cigarete rauj elpu ciet.
Mēs iesēžamies elegantā, melnā plimutā un braucam nezin kurp.
— Jūs vakar vakarā pārtraucāt spēli tieši tobrīd, kad tā sita augstu vilni, — Seimurs aizsāk valodas, cieši vērodams ceļu.
Viņš droši, veikli vada mašīnu pa rosmes pilnajām ielām, bet to aptur vai sāk braukt pārāk strauji, pašpaļāvīgi, nevis līgani, rāmi.
— Es gribēju, lai dāma atspēlē savu naudu, — saku kā taisnodamies.
— Histērija nekad nespēj uzveikt veselo sāprātu, — Seimurs iebilst, arvien vēl vērīgi raudzīdamies uz ceļu.
— Kā jums jau zināms, rulete ir gluži lietderīga spēle, kas balstās uz varbūtībām, turklāt vislabākās varbūtības jau iepriekš laupītas spēlētājam un atvēlētas bankai.
— Un jūs tomēr esat tik neapdomīgs, ka spēlējat…
— Es spēlēju nevis aiz neapdomības, bet aiz paļāvības uz savu veselo saprātu, Maikl, man patīk smagas spēles. '
Pirmo reizi viņš it kā nevilšus uzrunā mani vārdā. Te visi jau sauc mani par Maiklu, kā vēlēdamies iedvest man pārliecību, ka esmu viņiem savējais.
Mēs izbraucam uz platās Frederiksbergas alejas, un Seimurs palielina ātrumu, nepārtraukdams spriedelēšanu.
— Dorotijai derētu izmēģināt laimi pokerā. Pie tam tikai sieviešu kompānijā. Agresīvai histēriķei, spēlējot kopā ar trim citām, var būt zināmas izredzes uz veiksmi …
Viņš apklust,' kā atskārtis kaut ko. Pēc brītiņa turpina:
— Ceru. — jūs nedusmojaties, ka es tā runāju.
— Kādēļ lai es dusmotos? Jūs runājat par Dorotiju, nevis par mani.
— Bet Dorotija ir jūsu draudzene …
Tiešām dāma pelēkā — viņu tagad jau vajadzētu saukt par dāmu rozā — šorīt diezgan atklāti apliecināja man draudzību. Viņa savā automobilī aizveda mani uz simpoziju un sēdes laikā izklaidēja ar visai intīmu sarunu, zīmīgi smaidīdama un mezdama šķelmīgus skatienus.
— Ja nu jūs tā sakāt, domāju, ka jums ir daudz senāka draudzība ar Dorotiju, — vienaldzīgi noteicu.
Seimurs brītiņu klusē — varbūt meklē manos banālajos vārdos kādu apslēptu jēgu. Tad gluži negaidot izgrūž:
— Es pat pieļauju domu, ka viņa jums pati sevi piedāvājusi.
To viņš kā zīlēt izzīlējis. Taču es nemēdzu apspriest šādus jautajunms ar citiem, vēl jo mazāk ar tiem, kurus pazīstu tikai pāris dienu. Tādēļ nekā nesaku — lai ceļabiedrs tērzē pats ar sevi.
— Mūsu laikos nez vai ir vēl kas parastāks par to, ka sieviete piedāvā savu miesu. Dažreiz to dara aiz tīras baudkāres, dažreiz aiz baudkāres un kāda apsvēruma, dažreiz tikai aiz kāda apsvēruma.
Seimurs apklust, kā dodams man laiku apsvērt, pie kura no šiem trim gadījumiem pieder manējais. Tā kā klusumbrīdis pārāk ieilgst, viņš noburkšķ:
— Piedodiet! Dorotijai tiešām taisnība: man pavisam trūkst labas audzināšanas — neprotu liekuļot.
Pēc pusstundas mes jau esam iekārtojušies laukā pie galdiņa blakus kafejnīcai Strogetā — krāšņā tirdzniecības iela, kas atvēlēta tikai gājējiem. Viesmīlis atnes mums divas glazēs — tajās viskija mazāk nekā ledus. Nobaudu šo Veso un garšīgo dzērienu un vēroju apkārtnes ainavu. Sai priekšpusdienas stundā uz ielas valda raibu raiba kosmopolītiska drūzma: jaunieši basām kājām, pinkainos kažociņos; meitenes — dažas laikam piemirsušas uzvilkt svārkus, pirms izgājušas no mājām, citas, šķiet, steigā izskrējušas vienās pidžamās; īsta parāde, kurā redzami kaili vai līdzpusei apsegti augšstilbi, kleitas, kas sniedzas līdz gūžām vai papēžiem, nokrāšļotas vai nemazgātas sejas, sieviešu blūzes, tik šķetras kā zvejnieku tīkli, vīriešu bikses no mais- auduma, sajoztas ar aukliņu jostām, un nemaz nav. jāmin vēl krāsu pārbagātība, kur pārsvarā neapšaubāmi ir viskliedzošākās.
— Te šizofrēnija plaukst pilnā sparā, — Seimurs kūtri aizsāk valodas, paņemdams glāzi rokā. — Tas ir plašs materiāls socioloģiskiem pētījumiem.
— Bet nav diez cik saistošs, — papildinu viņa domu. — To visu nav grūti izskaidrot.
— Zināmi tie jūsu izskaidrojumi. Tāpat kā mūsējie. Cilvēki kopš senseniem laikiem izzina pasaulē likumsakarības, ko izdomā paši ar saviem vājajiem prātiem. Ogists Konts ir izgudrojis trīs sabiedrības attīstības stadijas. Jūs skaitu esat palielinājuši līdz piecām — un tā ir visa atšķirība.
— Man liekas — te galvenais nav skaits. Konts ir apcerējis šīs stadijas, balstoties uz cilvēku apziņu, mūsējās izstrādātas, pamatojoties uz materiālās realitātes objektīvo attīstību, — iebilstu, likdams lietā erudīciju, ko esmu ieguvis, braucot guļamvagonā uz Kopenhāgenu.
— Tiesa gan. Vienu fikciju jūs esat nomainījuši pret otru. Tas ir jūsu nopelns, ko nekādi nedrīkst noliegt.
— Ja, pēc jūsu ieskata, objektīvā attīstība ir fikcija…
—- Objektīvā attīstība? Bet, piedodiet, kas gan var garantēt, ka to esat izpratuši līdz galam? Cilvēks jau pēc dabas ir. bezspēcīga un aprobežota būtne.
Šos vārdus sakot, Seimurs paņem no galda «Kentas» paciņu un groza man priekšā, it kā cilvēku niecība būtu paslēpusies kaut kur starp cigaretēm.
— Tomēr šī bezspēcīgā būtne nepārtraukti atklāj ko jaunu, arvien jaunu,- kas viņai palīdz pārvarēt bezspēcību.
— Es nemaz nenoliedzu šādu elementāru patiesību.— Mans sarunu biedrs paloka galvu, izvilkdams cigareti un ielikdams labajā lūpu kaktiņā. — Taču, izdarot savus nožēlojamos atklājumus, cilvēks nav spējīgs paredzēt to sekas. Tādēļ atklājumi ne par mata tiesu ne
mazina viņa bezspēcību un viņu nevis padarīs par visuma valdnieku, kā jūs mīļuprāt apgalvojat, bet novedīs vēl lielākā verdzībā. Paskatieties, kā tas ir!
Viņš novēž ār elegantajām sudraba šķiltaviņām uz ielas viņā galā redzamo Pilsētas laukumu, kurā satiksme ir tik pārslogota, ka mašīnas lēni, lēni rāpo.
— Cilvēki izgudroja automobiļus, lai ātrāk pārvietotos, bet to skaits pieaug tik drausmīgā progresijā, ka drīz vien nebūs iespējama ne mazākā satiksme. Cilvēks jau ir kļuvis par mašīnu vergu, kaut gan tās ir ražojis, lai tiktu vaļā no grūtībām …
Seimurs uzšķiļ uguntiņu, dziļi ievelk dūmu un klāj tālāk, reizē ar vārdiem izgrūzdams no mutes tabakas dūmu mākuļus:
— Tie, kas radīja atombumbu, iedomājās, ka viņi ar to uzvarēs ne vien ienaidnieku, bet arī bailes no jebkura ienaidnieka. Un, lūk, tieši līdz ar atombumbas izgudrošanu sākās tik lielu baiļu ēra, kādas cilvēce nekad vēl nav pazinusi. Bailes ir pārņēmušas visus, pat atombumbas radītājus.
— Tas tikai pierada vienkāršu patiesību, ka tehnikas progress ir gaužām tālu apsteidzis sabiedriskās iekārtas pilnveidošanu. Ja sabiedriska dzīve būtu pilnīgāka …
— Tās ir ilūzijas! — Seimurs mani pārtrauc.— Tas viss tikai liecina, cik bezspēcīga ir sabiedrība — jebkura sabiedrība, kas bruņojusies ar vienu vai otru šķietamu likumsakarību fikcijām.
— Bet kādas, jūsuprāt, ir īstās? — es jautāju, ar prieku dodams vārdu sarunu biedram.
— Tādu nemaz nav, — Seimurs atbild, noplātīdams rokas. — Un, ja tādas ir, tās nav mums pieejamas, nav mūsu niecīgajam prātam aptveramas, jo mēs vērtējam parādības triju dimensiju ierobežotajos ietvaros. Lai gan mums trūkst zināšanu, tomēr, ja mēs būtu godīgāki, atzītu, ka pasaule ir neizmērojams, varens pul- sators, materiālās vai jebkādās citas substances vētraina elpa, kustība — likumsakarīga vai haotiska —, kuras norisē katrs dvašas vilciens izrosa dzimšanu, apaugļošanos, radīšanu un katra izelpa — piepešu nāvi, kosmiskas katastrofas un iznīcību. Tā ir gigantisku spēku juka, kurā viss strauji dīgst un trūd, nemitīgi,
neatlaidīgi aug un izaudzis tiek nesaudzīgi iznīdēts. Un iedomājieties vien: šai gigantiskajā procesā cilvēks — sīks zemes kukainītisl — tīko nodibināt savu kārtību, citiem vārdiem sakot, blusa cenšas uztiept savu gribu vērsim, rāpodama pa tā muguru.
— Cik satriecošs salīdzinājums!… — es pabrīnos.
— Nepavisam ne. Jūs zināt labāk par mani, ka atšķirību starp cilvēka niecību un pasaules diženumu vispār grūti izteikt gleznainā salīdzinājumā.
— Nesaprotu, kādēļ tad esat nodevies tādai liekai zinātnei kā socioloģija.
— Tādēļ, ka biju nolēmis ar to nodarboties, pirms man atdarījās acis. Un arī tādēļ, ka socioloģija ir tikpat lieka kā viss pārējais. Galu galā — vai nav vienalga, kādu tieši specialitāti mēs izvēlamies, lai maldinātu cilvēkus un paši sevi, ka darām ko lietderīgu.
— Ja runa ir par lietderību, es tur neredzu nekādu maldināšanu: socioloģija palīdz jums nopelnīt maizi, uzdrīkstos aizrādīt.
— Lai cik tas skan absurdi, man nav vajadzības pelnīt sev maizi, kā jūs esat izteicies. Es, Maikl, piederu pie tiem, kurus mēdz saukt par «materiāli nodrošinātiem».
Viņš pēdējo teikumu izrunā tik mulsi, it kā izpaustu man kādu netiklības noslēpumu. Tad prozaiski piedāvā:
— Paņemsim vēl pa glāzei viskija, vai ne?
— Kā vēlaties.
Seimurs nevērīgi, bet zīmīgi pamāj viesmīlim, kurš stāv pie kafejnīcas durvīm, un pēc brītiņa mums atkal galdā ir uzliktas divas glāzes viskija, kas devīgi aiz- darots ar četrstūrainiem ledus gabaliņiem.
— Patiesībā es kļuvu par sociologu, kad biju vēl aizspriedumu varā, lai gan jau sāku atģist, cik tie ir komiski. Prāts mani musināja, lai mierīgi nospļaujos par visu, bet kāds aizspriedums atgādināja: «Ko tad teiks citi?» Zināms, es tolaik domās uzspļāvu citiem, visiem tiem «citiem», ko dēvē par sabiedrību, tomēr negribēju, lai uz mani raudzītos kā uz bagātu dīkdieni, kā uz nelgu, kurš ceturto daļu dzīves pavada aerodromos un lidmašīnās, braukājot no viena kūrorta uz otru. Nevarētu teikt, ka es nebiju tāds neirastēniķis kā viņi, bet mana neirastēnija bija citāda — tā prasīja pūliņus,
ko atzītu par sabiedriski derīgu darbu. Ceru, jūs mani saprotat?
— Kā rādās, jā, — es saku, paņemdams glāzi. — Ja tikai tas jums ko nozīmē.
— Bez šaubām, nozīmē gan.
— «Bez šaubām»? Cik esmu atjautis, jūsuprāt, šajā pasaulē it nekam nav nozīmes.
— Ak vai, neuztveriet manus vārdus burtiski! Un nejauciet teorētiskās koncepcijas ar praktisko uzvešanos. Kā izteicās mana sekretāre, jūs esat ienaidnieks, zināms,>tikai teorētiskajā aspektā. Bet cilvēks vienmēr ņem vērā ienaidnieka domas… dažreiz pat vēl vairāk nekā drauga domas. Vai nav tā?
— Nezinu, — atbildu, nolikdams glāzi uz galda, kad tā ir diezgan atvēsinājusi plaukstu. — Man liekas — ja ienaidnieks mani cildinātu, diez vai tas būtu kāds liels iepriecinājums.
— Te ir runa nevis par cildināšanu, bet par cieņu,— Seimurs precizē. — Es varu cienīt ienaidnieku, nepavisam necildinādams viņu …
— Man grūti uztvert te kādu niansi… — nekautrīgi pavēstu, lai gan nianse skaidri manāma.
— Es varu jūs cienīt, bet tas nav šķērslis, lai nicinātu jūsu ilūzijas, — sarunu biedrs pacietīgi skaidro.
Tā kā šoreiz nekā nesaku pretī, viņš stāsta tālāk:
— Jūs pat neapjēdzat, ka dabiski ieviesusies nekārtība ir mazāk bīstama nekā jūsu ilūzijas par-kārtību un taisnību. Tās ir bīstamas ilūzijas! Visi kari un visas šausmīgās asinsizliešanas ir notikušas šādu ilūziju dēļ. Cilvēce vienmēr tiek iznīcināta dzīves, brīnišķas dzīves un augstu ideālu vārdā. Vispār galvenā cilvēces nelaime ir tā, ka par to allaž rūpējas pārāk daudz tādu viltus labdaru kā jūs. Ja katrs gādātu par sevi, nevis censtos glābt citus no posta, šī absurdā pasaule būtu drusku miermīlīgāka.
— Jūsuprāt, iznāk; ka dzīve ritētu labāk, ja neviens nerisinātu tās problēmas.
— Jā, ja domājat tieši šādas problēmas. Izbeidziet mācīt cilvēkus, kā jādzīvo! Izbeidziet palīdzēt viņiem iekārtot dzīvi, nejautājot, vai viņi vēlas jūsu palīdzību.
— Es nevienu neesmu mēģinājis mācīt, — tāpat vien daru viņam to zināmu.
— Nerunāju par jums pašu, bet par jūsu filozofiem, īpaši par jums vai par mani jāsaka — mums_ jāievēro gluži pretējs likums: nedrīkstam pieļaut, ka mūsu dzīvē kāds iejauktos un ar varēm uzspiestu mums dzīves principus, kurus izstrādājot neviens nav prasījis, kādi ir mūsu uzskati par tiem.
— Redzu — tos esat sācis izstrādāt gandrīz vai negaidot un diezgan enerģiski, — es ieminos, ar pūlēm valdīdamies, lai nepasmīnētu.
— Taisni tas jūs noteikti pārliecina, ka te ir pavisam cita būšana. Kā jau esat nomanījis, esmu neredzēti netaktisks. — Seimurs tikko jaušami pavīpsnā.
— Netaktisks vai vaļsirdīgs?
— Labā sabiedrībā, pie kuras, kā par nelaimi, piederu, šie divi jēdzieni ir gluži vienādi.
— Liekas, jūs atzīstat par nelaimi to, ka vispār piederat pie cilvēku sabiedrības. Un ar mokām nesat dzīves krustu.
— Labāk sakiet: «garlaicības mākts». Tas būs pareizāk, — Seimurs attrauc, izspļaudams uz ielas plātnes kārtējo izsmēķi.
Viņš paveras apkārt, izdzer līdz galam glāzē izkusušā ledus ūdeni un paraugās manī piemiegtām acīm.
— Tomēr šī garlaicība ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to — Bezgala garlaicību.
.— Kas tā tāda? — pavaicāju, savukārt iztukšojis glāzi ledainā ūdens.
— Tā, kura sāksies pēc tam, kad būsim aprakti smiltainē.
— Par šo problēmu varēsim atliku likām izprātoties aprakti.
Seimurs atkal paskatās apkārt un gandrīz pusbalsī paziņo:
— Šķiet, ka jūs izseko… Protams, ja tikai ne mani…
To, ka mani izseko, es ļoti labi zinu ari bez Seimura teikšanas — tikko pacēlu pirmo viskija glāzi, uzreiz ievēroju vīrieti, kurš stāv tradicionālo piecdesmit metru atstatumā ļaužu burzmā starp pornogrāfisko žurnālu kiosku un ieeju kinoteātri.
— Kādēļ lai mūs izsekotu? — es jautāju pabrīnīdamies.
— Tāpat vien — aiz parastas spiegošanas mānijas.— Amerikānis parausta plecus. Tad vēl vairāk piemiedz savas pelēkās acis un piemetina: — Varbūt bīstas, ka mēs abi ar jums varam noslēgt slepenu vienošanos, vai ne?
Un pirmoreiz viņš iesmejas skaļi, mazliet gārdzoši, kā smejas cilvēks, kurš nav radis to darīt.
Bailes, ka šis mizantrops ar pelēkajām acīm uzaicinās mani pusdienās, ir bijušas veltīgas. Sakot «bailes», es varbūt nedaudz pārspīlēju, taču patlaban man netiktos ne atraidīt Seimura ielūgumu, ne palaist garām tikšanos ar dāmu. Ar dāmu rozā tērpā.
— Kurp lai jūs aizvedu? — ceļabiedrs noprasa, kad esam iesēdušies plimutā.
— Uz viesnīcu «Anglettere», ja tas jūs neapgrūtinās.
— Ak tā, jūs arī esat apmeties «Anglettere»? — Seimurs pusbalsī nomurmina. — Brīnišķīgi! Tikai rādiet man ceļu!
Braucam klusēdami, vienīgi es lāgu lāgiem iesaucos: «Atkal pa labi!» — vai: «Pa kreisi!» Vīrs, kas tur rokās stūri, ir nogrimis pārdomās vai aizrāvies ar ielu kustības ritmu. Cik noprotu, viņš nav pārāk valodīgs, lai gan manā klātienē tērzē gandrīz nepārtraukti.
Kad esam nokļuvuši pie viesnīcas, Seimurs saka:
— Nebiju domājis, ka šai viesnīcai ir tik žilbinoši balta fasāde. Liekas, labajai vecajai Anglijai vairāk piedienētu kaut kas mazliet noskapstējis …
— Un Dorotijai — kaut kas mazliet apvalkāts… — es pabeidzu viņa teikumu.
Seimurs paveras manī un otrreiz pasmejas.
— Ar jums vajag uzmanīties. Jūs tā uzminat manas domas, ka tas ir ļoti bīstami.
Dorotija tomēr nebūt neizskatās apvalkāta, kad pēc brīža ierodas bārā, kas iekārtots «Jūras paviljonā», kurp aiz piesardzības esmu atbraucis ar taksometru. Viņa arvien vēl ir rozā tualete, un šķiet pat dīvaini, ka šī untumainā sieviete to nav nomainījusi pret citu. Viņas seja starot staro dzīvespriekā, un — spriedīsim kā
galanti pielūdzēji — viņa ir pati jaunība. Starp citu, tikpat labi mēs abi būtu varējuši satikties «Anglettere» restorānā. Bet Dorotijai pusdienot savas viesnīcas restorānā šķiet tikpat nepatīkami kā mājas virtuvē.
— Varu saderēt, ka pirmīt esat bijis kopā ar to rū- gumpodu! — viņa ieminas, kad esam apsēdušies pie galdiņa līdzās platam logam, no kura paveras lielisks skats uz ezeru, šīs vietas vērtība neapšaubāmi iekļauta rēķinā par pusdienām.
— Kā gan to esat atjautusi?
— Redzot, cik jūs esat sadudzis.
— Jūs, mīļā, tik ātri uzminat, kas noticis, ka pat bail paliek.
— Es varu uzminēt ne tikai to, kas noticis, bet arī — par ko bijusi runa! — dāma rozā mani brīdina. — Skaidrs kā diena, ka esat runājuši par mani.
Par laimi, šobrīd pienāk viesmīlis.
Tā tomēr ir īslaicīga laime, jo, mielodamās ar kūpošu lasi, Dorotija atsāk valodu:
— Atzīstieties, ka runājāt par mani!
— Es gan ne.
— Tātad viņš runāja.
Neviļus nolaižu acis.
— Neuztraucieties! Neprasīšu, lai jūs atkārtotu viņa vārdus. Tie man jau tāpat labi zināmi.
— Tas mani tikai iepriecina.
— Varu derēt, ka viņš jums sastāstījis pamatīgas pasakas par manu pagātni…
— Zināt, kad man stāsta pasakas, es tās nemaz nedzirdu …
— Neliekuļojiet, Maikl! Vīrieši vienmēr dzird šādas pasakas, pat tādi miglauši kā mūsu vecais Higinss. Bet jūs, ja neviļos, nepavisam neesat kurls.
— Vaļsirdīgi saku…
— Liecieties mierā! Es vēl vaļsirdīgāk pateikšu, ka tenkas man bijušas nebijušas. Bet Seimurs tiešām šauj pār strīpu.
— Varbūt viņš ir greizsirdīgs jūsu dēļ… — ieminos uz labu laimi.
— Jūs tā domājat?
Dāma vērīgi palūkojas manī. Tad papurina galvu.
— Liekas — pareizāk būs teikt, ka viņš mani neieredz.
Pusstundu ilgajā metā starp otro ēdienu un saldo Dorotija pieskaras ari citiem tematiem — visvairāk dzīvei kā tādai. Cenšos klausīties viņā uzmanīgi un lāgu lāgiem pat izteicu pa replikai, un, kad mans skatiens jau pārlieku gremdejies rozā krāsā, pievēršu to ezeram. Pa pelēcīgo ūdens virsmu, kur vējš mūžīgi ņirbina sīkus vilnīšus, laiski peld dažas airu laivas. Ezeram apkārt — sulīgs, košs zaļums. Virs ūdens — smagi, valgi mākoņi. Šī ainava reimatiķiein nav pa prātam.
— Dzīve pati mums piedāvā daudz ko tādu, ko varu varēm pūlamies iegūt, — Dorotija tērgā labā omā pēc sātīgās maltītes. — Taču mēs esam tik lieli muļķi, ka neprotam to novērtēt. Gaidām, kad mums visu pasniegs pilnā komplektā kā bagātīgi garnētas pusdienas. Bet dzīvē daudz kas tiek dots pa daļām. Kādēļ paši sevi bendējam, nevis no šīm daļām ceļam savu mazo laimi…
— Cilvēki negrib apmierināties ar kripatām… — es iebilstu.
— Kripatām ir tieši tāda garša kā visam klaipam. Vajag tomēr tās savākt un nekārot vairāk, nekā iespējams dabūt. Mana pirmā mīlestība bija filozofs, kurš visus spēkus izšķieda pļāpāšanā. Izšķieda tā, ka pietrūka jaudas mani noskūpstīt.
— Nebiju domājis, ka esat ieurbusies ari filozofijā.
— Nu, viņš tikai vel cerēja kļūt par filozofu. īsts filozofs varbūt bija viņa profesors, jo neveltīja teorijai lielāku uzmanību, nekā tā pelna. Un, re nu, es saņēmu no profesora to, ko velti gaidīju no viņa skolnieka. Tā, raugoties no filozofiskā viedokļa, esmu iepazinusi gan skaidru mīlestību, gan fizisku baudu, bet no diviem dažādiem avotiem. Un, ja uz dzīvi skatāmies filozofiskā aspektā, kas tad tur ļauns, ka man šī laime ir nākusi pa daļām?
— Bez šaubām, nav nekas ļauns, — pasteidzos viņu nomierināt.
— Vēlāk bija vecu vecā dziesma. Bagāts laulātais draugs, necils mīļākais, kam vajadzēja ne vien sānus sildīt, bet arī maku pildīt. Cilvēki, kas piedāvāja kopā ar viņiem pavadīt laiku greznās villās un garlaicīgās sarunās. Un interesanti tipi, kuru idejas aizrāva, bet kuri mitinājās neticami netīrās bēniņu telpās. Dzīve mums vienmēr pasniedz kādu augli — bieži vien nobriedušu un garšīgu, bet vienā pusē īepuvušu. Kādēļ šis auglis jāaizmet prom un jāsēž izkaltušu muti, ja labāk ir puvumu izgriezt un atlikumu apēst?
Dzirdot par izkaltušu muti, attopos, ka Dorotijas glāze ir tukša, un mudīgi ieleju tajā balto Reinas vīnu.
— Kas par to, ka tāds tips kā Seimurs mani apvaino visos nāves grēkos tāpēc vien, ka esmu uzdrīkstējusies ņemt no dzīves mazumiņu, ko tā man piedāvā? — dāma rozā arvien vēl neizbeidz kaismīgās tirādes.
— Jums ir gluži reāli uzskati.
— Priecājos, ka tajos dalāties ar mani, — Dorotija iztulko manus vārdus visnotaļ savā labā. — Mēs abi nepretendējam uz to, ka esam kaut kas vairāk nekā parasti cilvēki, tādēļ neprasām, lai mums sniegtu īpašu maltīti. Bet tāds vīrs kā Seimurs …
Viņa pēkšņi apraujas, jo viesmīlis atnes kafiju un divas konjaka glāzītes — mazas mazītiņas, lai iznāktu tikai ko pagaršot.
— Stāsta: kas dzerot pārāk karstu kafiju, tas ātri savecējot… — dāma rozā saka, vērdamās uz «Es- presso», no kuras ceļas augšup garaiņi.
— Viss daiļais palēnām noveco. Ceru, ka šī problēma jūsu prātu vēl nenodarbina.
— Maldāties. Nodarbina gan un kā vēl! — viņa domīgi atzīstas.
Un uzreiz paņem porcelāna tasīti, pastiepusi glezno, balto roku.
— Lai notiek kas notikdams! Kafiju vai nu dzer karstu, vai nedzer nemaz.
Dorotija iestrebj dažus malciņus, un tonizējošais dzēriens viņu tā uzmundrina, ka viņa atsāk pirmīt pārtraukto sarunu:
— Seimurs var tēlot lielu vīru, atteikties no kripatām, jo viņam itin nekā netrūkst. Bet kas viņam devis tiesības nosodīt citus? Kā pats redzat, Maikl, es nekā neslēpju par savu dzīvi un esmu gluži vaļsirdīga pret jums, un vispār vaļsirdība ir mans Ahileja papēdis, bet man nepatīk, ka citi rakņājas manā pagātnē, daudz ko pārspīlēdami un sagrozīdami. Vai tad es kā caur sietu izsijāju Viljamu un viņa vīrišķīgo sekretāri?
— Viņš tāpat vien ir greizsirdīgs jūsu dēļ, — atkal apgalvoju.
— Neticu. Viņš jau sen vairs nav greizsirdīgs.
— «Jau sen»?
— Nūja. Patiesībā Seimurs ir tas pats pļāpīgais students … mana pirmā mīlestība …
Tā ir Dorotijas ideja — aizbraukt uz ostu, jo viņai allaž rodas šādas idejas. Tas notiek pēcpusdienas sēdes beigās, kad es gluži nemanot atkal nokļūstu pazīstamās sabiedrības ielenkumā. Higinss un Berijs gandrīz vienā balsī paziņo, ka osta viņus nemaz nevelk — it sevišķi tik briesmīgā vējā. Seimurs pēc paraduma tikai vienaldzīgi paraustā plecus, Greisa, kā vienmēr, nesaka ne pušplēsta vārda.
Pēc pusstundas mēs četratā ziņkāri taustām ar acīm ostu jeb nostūri, ko tā esam iedēvējuši, jo šai pilsētā ostas ir visur un nereti, nogriežoties no vienas ielas otrā, gadās redzēt garām aizbraucam kuģi, nevis tramvaju. Laiks nemaz nav tik nejauks — ne īsti saulains, ne īsti apmācies. Caur pelēkajiem, valgajiem mākoņiem bieži izspraucas saulstari, un tad apkaime šķiet kā divdomīgs cilvēks, kurš božas, pūlēdamies apspiest smaidu.
Kad dažas minūtes' esam vērojuši, kā izkrauj vienu kuģi un piekrauj otru, Dorotijai iešaujas prātā jauna ideja — pavizināties ar motorlaivu. Palikdams uzticīgs paradumam nestrīdēties par sīkumiem, Seimurs nekā neiebilst. Greisa atturas izteikt savas domas, es — arī.
Motorlaivas sarindotas cita citai blakus mazajā attekā kā sardīnes kārbā, krastmalā nemana ne dzīvas dvēseles — acīmredzot esam vienīgie pastaigas cienītāji šajā stundā. Dorotijas vadībā dodamies pie elegantas, ar sarkankoku apdarinātas, nopulētas vedetas, kurai ir tik grezna stūre un sēdeklis kā Seimura plimutam.
— Nebrauciet pārmēram ātri! — laivas īpašnieks brīdina, redzēdams, ka pie stūres apsēžas sieviete — dāma rozā. — Laivai ir lieljaudas motors, un, āre, kā viļņojas jūra …
— Nebēdājieties, neko jaunu nenodarīsim jūsu pērlei, — Dorotija viņu mierina.
— Mana laiva ir apdrošināta, — vīrs paskaidro un cienīgi nospļaujas ūdenī. — Es raizējos par jums…
— Arī dāma ir apdrošināta, — Seimurs iejaucas sarunā. — Dorotija, jūs taču esat apdrošināta, vai ne?
— Pret ko? — Viņa paraugās pār plecu uz mums.
— Protams, pret liktenīgām kļūmēm.
— Man liekas, Viljam, jūs pēdējā laikā pārāk bieži jokojat, — dāma rozā nīgri nopukst.
Viņa ieslēdz motoru, piedod gāzi un sāk braukt, prasmīgi vadīdama laivu līganā gaitā starp sardīņu špale- rām projām no ostas. Sākumā motors parkšķ, tad rūc dobji un vienmuļi. Dorotija piespiež stiprāk gāzes pedāli, un mūsu vedeta traucas arvien straujāk gar milzīgiem, melniem tirdzniecības kuģu korpusiem.
Mēs trijatā esam iekārtojušies ērtā, mīkstā sēdeklī dāmai rozā aizmugurē. Greisai, kas sēž vidū, ir tik ierēdnieciski lietišķa, stinga stāja, it kā viņa atrastos simpozija zālē, nevis izpriecas braucienā. Priekšā dažu simtu metru atstatumā starp diviem viļņlaužiem melnē atklātās jūras bangainā virsma. Cik augsti viļņi veļas, to īsti aptveram vienīgi tad, kad mūsu «ūdens taksometrs», izrāvies cauri viļņlaužu spraugai, spēji izslien augšup priekšgalu, kā tiekdamies lidot tālāk gaisā, pēc tam pēkšņi gāžas bezdibenī. Sis satricinājums ir tik negaidīts, ka pat Greisa patriņājas, lai gan citādi nemaz neuztraucas.
Dorotija stūrē pretim viļņiem, jo tad mazāk jābaidāš, ka varam apgāzties. Toties viņa arvien spēcīgāk spiež pedāli, un laiva arvien ašāk joņo no viļņa uz vilni, un, tā kā tie nav tik bieži, kā būtu vēlams, mūsu «taksometrs» nereti ieburknī priekšgalu putainā bezdibenī un viss dreb drausmā saspringumā, nespēdams izšķirties, vai nu lai lido gaisā kā lidmašīna, vai lai šaujas pa zemūdeņu ceļu.
Pār laivas priekšgalu, kur sēžam, uzmontēts caurspīdīgs pleksistikla jumtiņš, bez kura mēs jau sen būtu izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Motors darbojas spraigi, un, kad laiva uzdrāžas kāda putaina viļņa korē, dzenskrūve draudīgi tarkšķ gaisā. Vedeta slīd augšup un lejup, augšup un lejup — arvien straujāk, arvien sparīgāk; debesis un jūra šūpojas mūsu acu priekšā kā šūpolēs, smagie viļņi, gaudeni šņākdami, apšļāc pleksistikla jumtiņu, un mēs jūtamies kā iebāzti pudelē un iemesti jūrā.
— Dorotija drusku par daudz aizraujas, — Greisa beidzot iesaucas, bet vējš tā auro un jūra tā krāc, ka viņas balsi tik tikko var saklausīt.
_— Viņai patīk trakulības, it sevišķi, kad par tām nav jāmaksā, — Seimurs mierīgi pasaka.
Šie divi teikumi ir vienīgie visā ceļojumā. Divi teikumi, kurus Dorotija nedzird, bet laikam uzmin, jo palielina ātrumu, cik vien iespējams, lai it kā sagrautu divu mierīgā garā sēdošu būtņu salto vienaldzību un piespiestu viņas iekliegties: «Diezgan!»
Vedeta te uzlido augšup, te ierokas melnu ūdeņu un baltu putu milzīgās vagās, tās korpuss draudoši trīc un dzenskrūve šaušalīgi dūc, šļakatas neganti brāžas pār plastmasas jumtiņu, viļņi putainām, plati atplestām rīklēm aprij mūs, un mums ik mirkli šķiet, ka tūlīt nogrimsim dzelmē, tomēr neviens nesaka: «Diezgan!»
Seimura mašīna, ar kuru esam ieradušies ostā, stāv aiz kādas vecas noliktavas. Atvēris durtiņas, viņš ap^ sēžas pie stūres un, redzēdams, ka grasos piemesties viņam līdzās, iebilst:
— Maikl, sēdieties, aizmugurē! Vai tad nezināt, ka vieta blakus šoferim saucas «uz nāvi notiesātā sēdeklis»? Tātad labāk to pataupīsim mūsu mīļajai D'orotijai.
Pēc trauksmainās vizināšanās jūrā aizvien vēl pietvīkusi tumši sārta Dorotija iekāpj plimuta priekšpusē, ne vārda neteikdama. Seimurs sāk braukt, aplaiž loku ap veco ēku un dodas tālāk pa garu, šauru ceļu, kas vijas starp krastmalu un noliktavām. Tad pēkšņi viņš tik spēji piespiež gāzes pedāli un pārslēdz ātrumu, ka pli- muts gluži vai palecas, ar trešo ātrumu raujas uz priekšu un zibenīgi drāžas pa dangaino asfaltu, ko šķērso šaursliežu pārbrauktuves, sānceļi no noliktavām un betona tilti. Šur tur ceļš baisi sašaurinās vai negaidot met krasu līkumu, mums pretim atkal un atkal rībina milzīgi kravas automobiļi, bet, par spīti visam, šoferis arvien vairāk palielina ātrumu. Lai gan nav laba redzamība, viņš aizjoņo mata atstatumā transporta briesmoņiem garām, asi nogriežas te pa labi, te pa kreisi, kā spēlēdams pāri un nepāri ar nāvi, turklāt tik neprātīgi, ka mašīna ik brīdi draud cirsties malā un ietriekties dzelzs aizsargvijā.
Galu galā nokļūstam uz platākas piepilsētas ielas, un tas dod iespēju Seimuram sasniegt vislielāko ātrumu. Kā par brīnumu, nesaskriedamies ar smagajām mašīnām, kas izripo no vienas vai otras šķērsielas, plimuts brauc simt sešdesmit kilometrus stundā gar dzīvojamiem namiem un klajām vietām, nogāž zemē stabiņu ar .sarkanu iākturīti pie ceļa posma, ko labo, un tik tikko neapveļas ar riteņiem gaisā, iežaudamies asfalta gruvā.
Seimurs pusstundu bez mērķa zibenīgi līkumo pa piepilsētas kvartāliem, lai liktu mums izjust, kādiem tik pārbaudījumiem neesam pakļauti, tad tikpat strauji iebrauc Nīhavnā.
— Jūs, mana mīļā, esat kļuvusi diezgan bāla, — Seimurs saka Dorotijai, pēkšņi kā kaltin piekaldams automobili pie ietves. — Ceru, ka tā ir tikai svaigā jūras gaisa ietekme …
— Viljam, nedomājiet, ka es baidos vairāk nekā jūs, — dāma rozā dīvaini gurdā balsī atsaucas. — Es tikai baiļojos, ka mani var sakropļot.
— Tieši no tā centos jūs pasargāt, — Seimurs smīkņādams laipni paskaidro. — Ja būtu notikusi avārija, kad tik lielā ātrumā vadīju mašīnu, jūs neparko nebūtu palikusi starp dzīvajiem.
Un te atgadās kaut kas gandrīz pārdabisks. Greisa iejaucas valodā.
— Ja abi esat tik drosmīgi, man liekas — mēs varam iegriezties kādā no šiem kaktiem, — viņa saka, acīmredzot domādama jūrnieku bārus krastmalā. — Stāsta, ka tur vairāk ar dūrēm zveļ nekā glāzes ceļ.
— Tās gan ir pasakas! — Seimurs nicīgi novelk. Un, pavērsies pret mani, jautā: — Ko jūs teiktu, Maikl? Rādās, viskijs visur ir viskijs. Pie tam šodien mums laikam lemts pilnīgi ziedoties sieviešu iegribām.
Nīhavnā kanāla malā stiepjas gara vecu namu virkne, to apakšējos un pagraba stāvos viscaur ierīkoti krogi, tiesa, ir vēl daži veikaliņi, kuros par nelielu maksu ietetovē uz rokām, muguras vai krūtīm ķīniešu pūķi, kuģu sirēnu vai kailu sievieti. Visi šie krodziņi cits no cita atšķiras tikai ar krāsainām neona izkārtnēm, tādēļ ieejam vistuvākajā.
Varbūt šis bārs darbojas pēc īpaša saraksta vai varbūt ar peļņu tam neiet nekādā jēgā, jo pustumšā telpa ir gandrīz tukša. Trīs ielasmeitas sadrūvušas garlaikojas uz augstiem ķebļiem līdzās letei, un četri jūrnieki sēž stūrī pie alus pudelēm apkrauta galda. Iekārta pagalam nomācoša, bet, ja jau reiz esam šeit ienākuši, dodamies tālāk uz pretējo stūri.
Saimnieks, kas, spriežot pēc mugurā uzvilktā matroža krekla, tēlo vecu jūras vilku, žigli pasteidzas izglābt mūs no neveiklās situācijas, viesmīlīgi, iztapīgi apvaicādamies:
— Ko vēlaties?
Greisa un Dorotija nedroši saskatās, jo sievietes nekad nezina, kas īsti viņām būtu pa prātam, toties Seimurs ar pasūtīšanas ritu ātri vien tiek galā, klusi pateikdams:
— Pudeli «Balenleina» un sodas ūdeni!
— Veselu pudeli? Viljam, es šodien jūs tiešām vairs nepazīstu, — dāma rozā aprāj viņu.
— Principā man nepatīk dzeršana, — Seimurs paskaidro, pievērsdamies mazāk Dorotijai nekā man. — Bet dažkārt es piesūcos līdz nemaņai, lai to vēl vairāk neciestu.
Pēc brītiņa uz mūsu galda jau ir uzlikta pudele viskija, sodas ūdens un spainītis ar ledu. Lai savus vārdus apstiprinātu ar darbiem, mans pudeles brālis ielej dāmām un man pa drusciņai alkoholiskā dzēriena, kā pieklājas, bet sev — gandrīz vai pilnu glāzi.
— Uz jūsu veselību, Dorotij! — viņš iesaucas. Un, iekampis lielu malku, piemetina: — Tomēr šķiet neticami, ka jūs vel neesat sevi apdrošinājusi, vadot briesmām pilnas dzīves dienas.
— Vienīgais, ko es gribētu apdrošināt, ir jaunība, — dāma rozā saka, arī paceldama glāzi. — Tā kā tas nav iespējams… un tā kā jaunība aizrit… viss pārējais man ir gluži vienaldzīgs, ticat vai neticat, Viljam!
Seimurs grasās ko teikt, bet tobrīd bāru pāršalc apdullinoši skaļa, kaucoša tvista melodija. Divi pretējās
kompānijas zaļokšņi ir piegājuši pie mūzikas automāta un no jauna tajā iemetuši monētas — tātad tas tik drīz nepārstās kaukt. Sastādījuši mūzikas programmu, za- < ļokšņi gausiem soļiem iet gar leti. Novītusi skaistule pieceļas no ķebļa un cenšas vienu aizvilkt dejā, bet viņš klusējot izraujas no ielasmeitas nagiem, atbīdīdams ar savu ķepu viņas iztapīgā smaidā savilkto seju. Abi pienāk pie mūsu galdiņa, apstājas un ar žestiem liek saprast, ka vēlas uzaicināt Dorotiju un Greisu uz deju. Neviens no mums nevelta šiem jūrniekiem uzmanību, tāpēc viņi nekautrīgi satver dāmas aiz rokām ar skaidri manāmu nodomu aizvest viņas varēm.
— Maikl, lūdzams, paglābiet mani no šā rupjā tēviņa! — Dorotija iesaucas dusmās un sašutumā.
Tā kā atstatums starp mani un rupjo tēviņu nez vai ir lielāks par metru, es pieceļos un bez lielām pūlēm spēji atgrūžu viņa ķepu nost. Zināms, jūrnieks to jau ir gaidījis un ar kreiso dūri zibenīgi cērt man sejā, bet es arī esmu paredzējis šādu viņa rīcību un laikus paliecos sāņus, izvairīdamies no sitiena, un tai pašā mirklī dodu labi notēmētu triecienu pretiniekam vēderā. Starp citu, bez drēbēm es sveru astoņdesmit kilogramu, un, domājams, mans trieciens ir varen spēcīgs, tādēļ nav nekāds brīnums, ka nekaunīgais jūrnieks noveļas uz grīdas, saliecies deviņos līkumos.
Neļaudams man atvilkt elpu, otrs zaļoksnis uzreiz pamet Greisu un stājas zemē nokritušā vietā. Reizē ar jauno posteni viņš dabū taisni sejā viskija pudeli — to esmu trāpīgi ieraidījis mērķī. Alkohola strūklas un aumaļām plūstošo asiņu apžilbināts, jūrnieks sagrīļojas un atkāpdamies atspiežas pret blakusgaldiņu tai mulsajā dulbumā, kāds pārņem cilvēku starp skaudrām sāpēm un ģīboni un kādu es pats ne reizi vien esmu izbaudījis. Katrā ziņā tagad viņš ir izsists no ierindas. Taču pārējie divi tās pašas kompānijas jūrnieki jau dodas pretuzbrukumā. Viens pa ceļam sagrābj tukšu alus pudeli, nodauza pret galda kranti tās apakšdaļu un ar šo drausmīgo ieroci nāk pie manis.
Atbalstījis muguru pret sienu, gaidu sadursmi ar diviem spēkavīriem. Apziņa it kā sašķeļas: ar vienu tās daļu izvēlos par aizsargieroci tuvējo krēslu, ar otru kā vērotājs no malas rāmā garā neviļus novērtēju situāciju, pārlaizdams acis apkārt. Ielasmeitas pie letes raugas šai jezgā gandrīz ar sporta cienītājiem raksturīgo aizrautību, kā sekodamas sacīkstēm. Krodzinieks izsteidzas laukā pēc palīdzības, kas tik un tā ieradīsies pārāk vēlu. Seimurs joprojām mierīgi sēž savā vietā, it kā te nekas ļauns nerisinātos. Greisas sejā arī lasāma tikai vienaldzīga uzmanība. Vienīgi Dorotija izskatās satraukta un acīm redzami jūt man līdzi un raizējas par to, kas notiks tālāk.
Kas notiks tālāk, to es diezgan skaidri atjaušu, jo redzu, ka jūrnieks, izstiepis uz priekšu pudeli, robainu kā zāģis, lēnām nāk man klāt, uztverdams katru manu kustību. Šis rupjais tēviņš pavisam nesen — varbūt pat vakar vakarā — ir piedalījies kautiņā, jo viņa piere virs uzacs nobrāzta un acs appampusi, pieplūduši asinīm. Bet šāda nieka dēļ viņš nebūt neliekas mazāk bīstams. Gluži otrādi. Taču šobrīd mani ne tik daudz uztrauc ar pudeli apbruņotā subjekta asinskāres izpausme ievainotajā ģīmī, cik viņa drauga izdarība. Draugs izrauj no kabatas kaut ko, kas nožvingst viņa rokās skaudri, aprauti; pazīstu šo skaņu — tā žvingst atspere, izšaudama uz priekšu šauru naža asmeni. Spē- konis rīkojas ar nazi izmanīgi ka pieredzējis kauslis — elkonis saliekts, īkšķis piespiests pie asmens plakanās virsmas.
Bez tam vēl jūrnieks, kurš ir atbalstījies pret galdu, sāk atgūties. Stāvoklis pēkšņi kļūst daudz draudīgāks nekā parastā kroga farsā. No kreisās un no labās puses lēnām, bet neatlaidīgi man tuvojas pudele asiem robiem un nazis. Abi kaušļi ir pietiekami skaidrā prātā, lai neaizsistu garām, un pietiekami apskurbuši, lai nedomātu par sekām. Ja es atvēzēšos ar krēslu pret zaļoksni, kurš tur pudeli, tūlīt iekšās jutīšu naža asmens dzēlienu. Varu vienīgi ceret, ka izdosies aši .atlēkt malā un man netrāpīs, taču esmu nostājies stūrī, gandrīz piespiests pie sienas un man tikpat kā nav kur pašauties prom.
Abi jūrnieki slāj lēnām arvien tuvāk un jau ir trīs soļus no manis; apkārtējie kā sastinguši nekustas ne no vietas, tikai automātiskais atskaņotājs bezjēdzīgi grauj apnicīgo tvista melodiju, un tik bezjēdzīgs šobrīd šķiet viss — gan divi vīri, kuri izskatās kā gorillas un
uzglūn man, gan viņu drausmīgie, primitīvie ieroči, gan izmisīgā pārdrošība, kas mani ir sagrābusi šai kaktā,— es ne reizi vien esmu nonācis tik bīstamā situācijā, bet tā allaž bija radusies aiz kādas vēlmes, tai allaž ir bijusi kāda jēga, turpretim patlaban iedegusies sadursme …
Vīrs ar pudeli rokā ir sasniedzis līniju, ko domās esmu novilcis, un es zibenīgi satveru krēslu, reizē neskaidri manīdams, ka Seimurs savukārt metas kautiņā no otras puses — kā ar zobenu iecērt pa kaklu jūrniekam pie galda, nogāzdams viņu gar zemi, un brūk virsū apbruņotajam ar nazi, kamēr es salaužu krēslu pret pudeles nesēja galvu. ,
Pēc pāris minūtēm iesteidzas trīs policisti krodzinieka vadībā. Tālāk notikumi risinās bez sarežģījumiem. Krodzinieks, ielasmeitas un lielākoties mūsu pieklājīgais izskats liecina mums par labu, tāpēc rupjos tēvaiņus ,1 ātri izgrūž laukā un aizved uz tuvējo iecirkni.
— Lai gan esat sociologs, jūs dodat pa ādu tīri labi, — klusinātā balsī uzlielu Seimuru, kad esam samaksājuši rēķinu un piecēlušies no galda.
— Mīļo Maikl, es neesmu dzimis sociologs, — viņš nesatricināmi mierīgi saka. Un, pēdējo reizi uzmetis acis savandītajam kaujas laukam, piebilst: — Man nekad neveicas ar dzeršanu. Allaž, kad gribu piesūkties kā plūds, gadās kaut kas negaidīts.
' Jau ir satumsis, kad Seimurs atved mūs līdz «Anglettere» un atvadās.
— Maikl, ienāciet pie manis pēc brīžal — Dorotija saka liftā, pirms no tā iziet savā stāvā.
Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, pieklauvēju pie viņas istabas durvīm, bet neviens neatsaucas.
Pēc pusstundas atkal izmēģinu laimi, šoreiz saklausu pazīstamo, skanīgo balsi:
— Lūdzu!
Dorotija stāv pie galdiņa, apskatīdama uz tā kaudzē sakrautus dāņu suvenīrus — izdaudzinātās «Mazās nāriņas» miniatūras misiņa kopijas, ar Kopenhāgenas emblēmu rotātus niķeļa riņķus, kuros saver atslēgas, un sudraba karotītes ar šo pašu emblēmu.
— Biju nokāpusi lejā, lai nopirktu dažus nieciņus, ko uzdāvināt, — viņa paskaidro. — Rīt taču braukšu prom.
— Rīt?
— Nūja. Simpozijs beidzas, un es braukšu prom.
— Cik saprotu, Seimurs un Greisa paliks.
— Viņi paliks gan, bet es došos ceļā.
— Kādēļ tik pēkšņi?
— Kur nu pēkšņi, tieši tā, kā paredzēts programmā.
Viņa met pie malas bezmērķīgi sajakarēto suvenīru
apskati, paceļ acis uz mani un saka:
— Ceru, ka šī šķiršanās jūs pārāk nesarūgtina.
— Varbūt tomēr sarūgtina.
— Tad nu vienīgais, ko es jums ieteikšu: brauciet man līdzi!
Nesteidzos ar atbildi, un Dorotija droši vien nospriež, ka es klusēdams svārstos, tādēļ piemetina:
— Varat braukt mazliet vēlāk. Jums vēl ir diezgan laika, lai nokārtotu savas darīšanas un pieņemtu varonīgu lēmumu. Es būšu veselu mēnesi Stokholmā — viesnīcā «Astorija».
Viņa apsēžas baltā krēslā, noauj elegantās kurpes un kā bērns pavelk kajas zem sevis uz sēdekļa, neveltīdama uzmanību tam, ka izrakstītie rozā svārki ir uzrā- vušies vai līdz jostas vietai. Un tas ir pilnīgi šīs dāmas stilā, jo viņa radusi uzvesties nevis tā, kā pieklājas, bet tā, kā ir ērtāk, un nekautrīgu dabiskumu vērtē augstāk par ieaudzinātu tiklību. Viņa atsedz gūžas un paliecas uz priekšu, atklādama tvirtās, augstās krūtis, bez jebkādas valšķības — nevilina, nepavedina, nekaitina, bet gluži vienkārši piedāvā to, kas viņai ir. So dāmu ne ar ko nevarētu pārsteigt. Ja es pirmīt Dorotijai būtu teicis: «Ejam šovakar uz mājām četrrāpus!» — viņa droši vien būtu atbildējusi: «Nezinu, vai spēšu, bet pamēģināsim!»
— Vai, esmu pagalam piekususi! — Dorotija nopūšas, atmezdama galvu atpakaļ.
— Piedzīvojumos sliktākais ir tas, ka mēs nogurstam, — samierinoši saku.
— Piedzīvojumos? Es skrienu te uz vienu vietu, te uz otru, lai izbaudītu gan šo, gan to, gan citu ko, un, kaut arī viss jau iepazīts, tomēr joprojām nerimstos, domādama, ka laikam ir vēl kas neizbaudīts, būtībā patiesi vērtīgs, ievērības cienīgs, jo tas, ko līdz šim esmu piedzīvojusi, nav bijis visai iepriecinošs un vienmēr beidzies ar nogurumu, nepatiku, vilšanos …
— Jūsu melodiskā balss sāk skanēt kā apnicīgā Sei- mura gremšanās.
— Nerunājiet ar mani par Seimuru… Labāk padodiet cigareti!
Izpildu viņas pavēli un ar šķiltaviņām iededzu uguntiņu. Dorotija kāri ierauj dūmu, droši vien cerēdama, ka tas viņu uzmundrinās, un atkal atgāž galvu atpakaļ.
— Ak, šīs nolādētās alkas — alkas iepazīt kaut ko vēl neizbaudītu un vēlāk, kad tas jau arī izbaudīts, aizmirst to un atkal tiekties pēc gluži kā jauna … Garlaicības dzīta, braukāju no pilsētas uz pilsētu, aizvien vairāk steidzos, domādama, ka garlaicība dzenas man pa pēdām, bet patiesībā tā sagaida mani katrā jaunā mājoklī, ierāvusies tumšā kaktā. «Kukū! Re, kur es esmu!» Šāda paslēpju spēle var aizraut tikai līdz zināmam laikam. Līdz tam laikam, kad cilvēks nogurst… Mana jaunība drīz būs galā, esmu uz noguruma sliekšņa, pie rimtības vārtiem. Vienīgi bailes no vientulības mani attur pārkāpt šo slieksni un ieiet pa šiem vārtiem …
Dorotija paceļ galvu, atkal ievelk pamatīgu dūmu un pētīgi paraugās manī.
— Nu, Maikl, vai brauksit kopā ar mani? Tāpat vien, bez jebkādas norunas, nezinot, cik ilgi tur paliksit?
— Kālab? Vai kārtējās spēles labad?
— Ja runājam par mīlestību, varat droši ticēt, ka es šo spēli esmu spēlējusi — un uz augstu likmi. Katrs kādreiz mīlestībā spēlē uz augstu likmi, līdz bankrotē vai aptver, ka, tā rīkojoties, vienmēr jācieš zaudējums. Arī te jaukākais ilgst īsu brīdi, tam seko vesela virkne tukšu «šāvienu», pēc tam kāds niecīgs, sajūsmas pilns pārsteigums un atkal vesela virkne tukšu «šāvienu» …
— Tā gala iznākumā …
— Gala iznākumā nogurums… — dāma mani pārtrauc.
Viņa trulu skatienu stingi veras tālē, kā domās pārbaudīdama minēto gala iznākumu.
— Zināt… — viņa pēkšņi atsāk valodu. — Reiz aizbraucu uz Nicu. Tur mani gaidīja kāda mūžīgi trokšņaina, jautra neirastēniķu kompānija. Kazino, dzeršanā aizvadītas naktis, aizraušanās ar sīkumiem … Tad devos uz Kānu, kur ieraudzīju klusu bulvāri, palmas, jūru un dziļu ziemas mieru, pieturēju savu automobili pie hoteļa «Martinecs» un «izmetu enkuru». Un neviens pat nenojauta, ka mitinos šai hotelī; manā ceļasomā bija divi diezgan gari kriminālromāni, agri no rīta un pēcpusdienā pastaigājos pa ostu,- rāmi paēdu pusdienas un baudīju dabas klusumu… Bija tik lieliski! Tikai trešaja dienā vairs neizturēju un traucos atpakaļ uz Nicu.
— Tātad nemaz tik lieliski nebija.
— Būtu bijis gan, ja man blakus atradies tāds vīrietis kā jūs …
Viņa atkal paskatās manī un atkal uzaicina:
— Kas tad mums īstenībā neļauj izmēģināt laimi?
— Daudz kas.
— Piemēram?
— Kaut vai pretējie faksturi. Dorotij, es neesmu no jautrajiem. Ne arī no patīkamiem laika kavētājiem.
— Jā, jā, saprotu, jums ir nosliece uz klusēšanu — reizēm esat mēms ka zivs. Un, ne vārda neteikdams, jūs varbūt sava prata smejaties par mani. Ja es būtu dumjāka, droši vien izraudzītos sev draugu, kurš mani lutinātu un izklaidētu. Tad es nogurtu dejojot un dzīrojot. Tikai jautrībnieks jau trešajā dienā aiziet uzjautrināties pie citas. Balamute pēc neilga kopā pavadīta laika vai nu pārštāj pļāpāt, vai arī kaitina, maldams vienu un to pašu. Toties, saduroties ar pretēju raksturu, kāds ir jums, nav jābaidās, ka šī pretējība vēl padziļināsies, jo tā parasti nemēdz notikt. Jūs, Maikl, neesat no tiem, kuri sagādā pārsteigumus.
— Tur jums taisnība, — piekrītu. — Patiešām man nav ķēriena uz pārsteigumiem. Nezinu, kā ar tiem veicas jums.
— No manis varat sagaidīt vienīgi patīkamus pārsteigumus … Brauksim, es jums parādīšu zemes un vietas, kādas neesat ne sapnī redzējis …
— Es vispār gaužām reti redzu ko sapnī. Un galvenokārt melnus kaķus, bet svešas zemes un vietas nekad.
Laizdama gar ausīm šo manu pēdējo atzīšanos, viņa nerimstas:
— Kā jums jau teicu, es neesmu bagāta, taču bez algas saņemu vēl renti, tādēļ man nav šaura rocība.
— Kur varētu būt vēl šaurāka rocība, ja nāktos dzīvot sievietes apgādībā?
— Ja jūs vēlētos, varētu pats sevi ļoti labi uzturēt, — Dorotija apgalvo, pastiepdama roku un dzēsdama izsmēķi pelnutraukā.
Viņa to dzēš diezgan lēni, lai es viņas auguma krasajā noliecē pagūtu pamatīgi aplūkot man jau pazīstamās krūtis. Beigu beigās cīņa ar uguntiņu ir galā, tomēr dāma neizslienas taisnāk krēslā un neattālina krūtis no manis, bet pamāj, lai pavirzos viņai tuvāk, apķeras man ap kaklu un čukst ausī:
— Seimurs interesējas par jums …
Paraustījis plecus, grasos ko teikt, bet Dorotija pieliek pirkstu pie lūpām, brīdinādama, lai klusēju, un čukstus stāsta tālāk:
— Ja viņš neinteresētos, neskatītos jums ne virsū. Kad Viljams par kādu interesējas, viņš ir pati laipnība pret to, labprāt apber to ar zeltu.
— Netieku gudrs, kādēļ par mani interesējas tāds vīrs kā Seimurs, — paklusām saku.
— To nav grūti aptvert, ņemot vērā, ka viņš ir saistīts ar kādu no iestādēm, kuras vāc informāciju, risina drošības jautājumus vai nočīkstas ar ko tamlīdzīgu. Drošība… Ak dievs!… Mes sēžam uz vulkāna, kurš darbojas, un spriedelējam par drošību.
— Vai jūs uztrauc vulkāns?
Dorotija atkal man pamāj, lai runāju klusāk, un čukstus atbild:
— Mani? Itin nemaz. Sie trakie laiki izdevīgi ir tieši tai ziņā, ka par mūsu pašu neprātībām nevienam nav ne silts, ne auksts.
Viņa brītiņu nebilst ne vārda, tad atgriežas pie aizsāktā temata:
— Jums nevajag lieki lauzīt galvu, vai no viņa izspiest simt tūkstošus vai divi simti. Drošības labad viņi naudu nežēlo. Pacentieties no viņa izvilināt pēc iespējas vairāk dolāru, un es jums iemācīšu, kā tos iztērēt.
— Baidos, ka man nav nekā tāda, kas nepieciešams, lai izvilinātu lielu summu.
— Ja nekā nebūtu, Viljams nelabinātos jums klāt. Viņš nav no tiem, kuri snauž pie tukšas siles.
— Tomēr es drusciņ labāk nekā Seimurs zinu, kas ir manā galvā, — cenšos pacietīgi ieskaidrot. — Ja jūsu draugs ir tiešām tas, par ko viņu uzdodat, viņš vēlēsies dabūt informāciju. Bet man trūkst informācijas pat divu dolāru vērtībā …
— Tad safabricējiet to! — daudz nedomādama, Dorotija klusiņām pamaca. — Ja prece nav nekas vairāk kā vārdi, tādam melkulim kā jūs ir tīrais nieks kļūt par Rokfelleru.
Lai dotu man laiku visu apsvērt, viņa šoreiz papildina skaļi:
— Lūdzams, pasūtiet kafiju un kaut ko bezalkoholisku… Un, esiet tik labs, uzgaidiet mani! Es gribu paiet zem dušas.