Un ta vel viens izcils notikums ir noritējis zinātnes vēsturē. Starptautiskais sociologu simpozijs jau beidzies. Delegāti atstāj dzelzsbetona angāru — sēžu zāli, un ari es lūkoju doties prom, iekāms kāds no paziņām mani sadzinis rokā. Bet izkulties laukā ir gaužām grūti, jo tuvojas šķiršanās un pirms tās vairums klātesošo jūtas aizkustināti, saviļņoti, cits citam spiež roku, apmainās vizītkartēm un pēdējo reizi kopā fotografējas, tāpēc ejās ir tik liela drūzma, ka ne izlauzties cauri.
— A-ā, misters Kojevs! Mēs tieši jūs meklējam, — man aiz muguras atskan Higinsa skaļā, zemā balss. — Jūs pēcpusdienā piedalīsities ekskursijā, vai ne?
Esmu aizmirsis pastāstīt, ka par godu šim vēsturiskajam notikumam beigu beigās tiek rīkota ekskursija — tikai nezinu, kurp. Protams, man nav lielas patikas ierasties diezin kur, tāpat arī braukāt kopā ar veselām grupām milzīgos autobusos, tādēļ pasteidzos kurlajam pavēstīt, ka ļoti žēl, bet…
— Mums arī bezgala žēl, — misters Higinss novelk, to teikdams gan par sevi, gan par misteru Beriju, kas šai mirklī uzrodas, kā vienmēr, nosvīdis un miegains.
— Te jums būs vizītkarte ar manu adresi, — misters Ģindenis saka. — Ja nu tomēr jūs nolemsit mums piedāvāt ko izdot…
— …Un ja vēlēsities apciemot mūs Savienotajās Valstīs, — Berijs piebalso, pasniegdams arī savu vizītkarti.
— Atrakstiet kaut pāris rindiņu vai atsūtiet telegrammu! — Higinss vēl piekodina.
Tad seko cieši rokas spiedieni un draudzīgi uzsitieni uz pleca.
Tieši Šī sirsnīgā atvadu rita laikā Seimurs atstāj savu delegāta krēslu un pienāk mums klāt. Nogaidījis, līdz abi nešķiramie draugi attālinās, viņš man pavaicā:
— Ko viņi jums piedāvāja? Honorāru vai stipendiju?
— Kaut ko tādu …
— Cik naivi cilvēki! — Seimurs parausta plecus. — Šādi tukšpauri arvien vēl tic, ka nepatikšanas, ko rada draudzība pret Ameriku, var kompensēt ar stipendiju.
— Jūs diezgan skeptiski vērtējat savas dzimtenes reputāciju.
— Es skeptiski vērtēju visu, pat dzimteni… un arī dažus tautiešus.
Tad viņš iejautājas gluži citādā balss noskaņā:
— Pēcpusdienā laikam pavadīsit mūsu mīļo Dorotiju?
— Bus jau jāpavada.
— Ak vai, man nav iespējams piedalīties šais jaukajās svinībās. Ja vēlaties, vēlāk mes varētu satikties, lai atkal iemestu, jo vakar tik nelādzīgi bija jāpārtrauc dzīres.
— Ar lielāko prieku!
Seimurs atvadām paloka galvu un nozūd delegātu burzmā tik ātri, ka pat nepamana, cik lielu atvieglojumu šobrīd pauž mana seja.
Patiesībā es izjūtu atvieglojumu ne jau tādēļ vien, ka man ir laimējies tikt vaļā no Seimura. Galvenais iemesls ir šāds — šodien kopš paša rīta mani vairs neizseko. Pareizāk sakot, man nopakaļ nevelkas slepen- līža. Bet mūsu tehnikas laikmetā tas vēl nav drošs pierādījums, ka māni neuzmana. Taču, lai mani pastāvīgi visur izsekotu neredzami okšķeri un sarežģīti aparāti, nepieciešams ļoti svarīgs iemesls, kādu, cerams, ar savu izturēšanos neesmu devis — vismaz līdz šim ne. Vēl jo vairāk! No dāņu policijas viedokļa manu uzvešanos varētu novērtēt ar atzīmi «teicami»: visu laiku esmu aizvadījis nevainīgās muļķībās, turklāt tikai godprātīgu amerikāņu sabiedrībā.
Tā, iedams pa Rietumtilta ielu ar iepriekš nospraustu mērķi, es atļaujos šoreiz tādu greznību kā uzticēties redzes laukam un paļauties uz to, ka mani pagaidām nenovēro. Tas mani pietiekami iedrosmina, lai es aiz trim šķērsielām ieietu pa stikla durvīm impozantā namā kā savās mājās un nospiestu zvana pogu zem žilbi mirdzošas misiņa plāksnītes ar uzrakstu:
UNIVERSĀLS Elektronu mašīnas
Pēc brītiņa sekretāre mani ātri, pavirši iztaujā un, saņēmusi pagalam aplamas ziņas, ieved galvenā direktora kabinetā.
Direktors pieceļas no krēsla pie rakstāmgalda, sniedz man roku, smaidā nospīdinādams zobus, un mudīgi apsēžas, kā baiļodamies,5 ka viņa vietā var iešauties kāds cits, kamēr sarokojamies.
— Esmu jūsu rīcībā, kungs … — viņš paskatās manā uz galda noliktajā vizītkartē, — Sidarova kungs!
— Zidarovs, — laipni pārlaboju viņu. — Mūsu uzvārdus pagrūti izrunāt.
— Jā, jā, pagrūti gan, Zidarova kungs. — Direktors atkal nospīdina zobus, bet šoreiz īsu, īsu mirkli, kā likdams saprast, ka mēs te neesam apsēdušies, lai viens pret otru ņirgtos.
— Patiesībā es šeit esmu iegriezies pa ceļam uz Stokholmu, — paskaidroju arvien vēl tikpat laipni, it kā šim sīkumam būtu kāda nozīme firmā «Universāls». — Mani lūdza jums uzprasīt, kad piegādāsit mašīnas, kuras pasūtījis Todorova kungs.
— Diemžēl mēs vispār nedomājam jums tās piegādāt, — direktors pavēsta, trešoreiz atsegdams zobus.
— Bet jūs taču esat pieņēmis pasūtījumu, un Todo- rova kungs jums ir iemaksājis norunāto rokasnaudu.
— Todorova kungs nav mums iemaksājis nekādu rokasnaudu. — Vīrs aiz galda papurina galvu.
— Tad te būs noticis kāds pārpratums … — es klusi saku. — Jūs esat atrakstījis vēstuli, kurā apliecināts, ka izpildīsit pasūtījumu saskaņā ar piedāvājumu, ko atzīstat par izdevīgu …
— Jā gan. Tikai nākamajā dienā Todorova kungs ieradās pie mums un nevis iemaksāja rokasnaudu, bet paziņoja, ka viņu institūts pagaidām atsakoties no šā darījuma. Vai jums šķiet, ka man vajadzēja uzrakstīt jaunu vēstuli, lai anulētu veco un darītu zināmu jūsu institūtam viņu pašu lēmumu?
Šis tīri retoriskais jautājums ir uzdots, lai radītu efektu, un es aprobežojos ar visai izvairīgu atbildi:
— Cik žēl, ka mēs neesam par to informēti…
— Kā tad tā? Vai Todorova kungs līdz šim nav jūs informējis? — Direktors parauj uzacis augšup pa pusei izbrīnā, pa pusei izsmieklā.
— Tur jau tā nelaime, ka viņš arvien vēl nav atgriezies… un mēs nezinām, ar ko motivējama viņa rīcība, — es pastāstu.
Tad izsaku vēl dažas laipnības, lai pec iespējas pie- klājīgāk izbeigtu šo sarunu, atvados un atkal ienirstu dāņu galvaspilsētas ikdienā.
«Vai tad tu nezini?» vaicāju klusībā pats sev, soļodams pa Rietumtilta ielu atpakaļ. «Tev tagad ir skaidrāks par skaidru: Todorovs aizlaidies lapās ar visu naudu. Sabāzis to portfelī un aizlaidies lapās uz nebēdu. Tālāk uzdevumu var atrisināt bez elektronu mašīnas.»
Kā jau teicu, pazīstu Todorovu. Varbūt tikai aizmirsu piebilst, ka nekad nesmu bijis ļoti augstās domās par viņu. Bet arī nekad neesmu noviedis, ka viņš varētu kļūt par nodevēju.
Tālumā parādās taksometrs, un es tik tikko nepaeju tam garām, domās pārcilādams Todorova biogrāfiju. Tikšanos ar Todorovu tomēr atliksim uz vēlāku laiku — tieši uz to dienu,.kad viņam labpatiksies mums paziņot savu adresi. Patlaban mani gaida tikšanās ar skaistā dzimuma pārstāvi — ar dāmu rozā. Iekāpju taksometrā un braucu uz «Anglettere».
Dāma rozā šoreiz ir ģērbusies zaļā tērpā — tai pašā, kas viņai bija mugurā todien, kad mēs iepazināmies. Un, tāpat kā tai pirmajā dienā, es neatļaujos izteikt komplimentus, tikai apgalvoju:
— Šī zaļā krāsa nemaz nenogurdina acis …
— Jums, Maikl, labāk derētu spēlēt biljardu, nevis aplidot sievieti, — Dorotija īgni saka.
Mūsu intīmā saruna notiek «Anglettere» hallē, kur šai pusdienas stundā ir diezgan dzīva rosība.
— Vai nevēlaties pasēdēt kaut kur klusākā vietā?
— Vareni, beidzot esat attapies! — Dāma rezēdzaļā atzinīgi pamāj. — Ja jau esat arī izdomājis, uz kuru restorānu dosimies, tad es teikšu — nevaru jūs vairs ne pazīt.
— Uz restorānu blakustelpā.
Dorotija vīlusies sakniebj lūpas, bet pēc mirkļa viņas seja atplaukst.
— Būtībā ta ir tiešam laba ideja: es būtu aizbraukusi, neuzzinājusi, kādus ēdienus gatavo šajā «Anglet- tere».
Pusdienas ilgst gandrīz divas stundas, kā jau pieklājas labu labajās viesnīcās, kur, kā izpildot ritu, daudzreiz pasniedz un aizvāc ēdienkartes un vīnu sarakstus, dāma konsultējas ar galveno viesmīli par ēdieniem, tiek nodemonstrēts, kā jārīkojas ar spirta lampiņu, sasildot kaut ko uz galda, un sniegti citi īsi priekšnesumi. Lai gan tam visam Dorotija veltī lielu uzmanību, tomēr nemitīgi ar neatslābstošu aizrautību šķetina mūsu valodas. Tiesa, viņa cītīgi vairās pieskarties tam, par ko spriedām vakar vakara. Toties es, notrāpījis izdevīgu brīdi, pajautāju pusbalsī:
— Vai jums nešķiet, ka Seimurs ir dabūjis zināt par mūsu iecerēm?
— Nē. Vienīgi — ja jūs aiz muļķības esat viņam ko izstāstījis.
— Viņš būtu varējis arī bez manas līdzdalības izdibināt. Kā esmti šur tur lasījis, mūsdienās pat čukstus neesot grūti ierakstīt…
— Maikl, nekļūstiet par baiļu maniaku! — Dāma pasmīkņā. — Mēs abi neizskatāmies tik aizdomīgi, lai kāds noklausītos mūsu čukstus.
Viņa aši paraugās apkārt, lai it kā pārliecinātos, ka Seimura patiešām nav nekur blakus, un piemetina:
— Es jau domāju, ka pavisam esat aizmirsis manu piedāvājumu…
Kuģis uz Malmi atiet tikai sešos pēcpusdienā, un Dorotija nolemj atlikušo brīvo laiku ziedot pēdējiem iepirkumiem. Paldies dievam, viņa neaicina mani līdzi «Mazo nāriņu» un dāņu emblēmu medībās. Pārnācis savā istabā, nometu svārkus uz krēsla un apgulstos tā, lai man vislabāk darbotos prāts, — līmeniski.
«Liekas — tu labi pazīsti Todorovu,» ģenerālis teica, sūtīdams mani uz šejieni. Es biju tādās pašās domās. Bet tagad izrādās, ka abi esam maldījušies.
Sākumā es pazinu Margaritu. Vēlāk ap viņu sāka lipstināties Todorovs. Viņš sagājās ar Margaritas krustmāti vai tēvoci, vai kādu citu radinieku. Bet, bez šaubām, tīkoja iedraudzēties ar viņu pašu. Tas mani neuztrauca — varbūt tāpēc, ka neatzinu Todorovu par nopietnu sāncensi. Aizritēja daži mēneši, un viss iegrozījās citās sliedēs, taču toreiz es klusībā nospriedu: ja sieviete nolēmusi aiziet no manis, viņa to vienalga izdarīs — vai nu kopā ar Todorovu, vai arī bez viņa.
Pirmoreiz sastapos ar Todorovu uz ielas. Tas notika pavasarī. Beidzis darbu, atsteidzos uz universitāti sagaidīt Margaritu, un mēs abi ar viņu soļojām pa Krievu bulvāri. Kad gājām garām skvēram pie Karavīru kluba, mums pretī nāca elegants vīrietis, ģērbies kā rietumu ārzemnieks, bet pēc sejas — īsts bulgārs. Es šo «rietumnieku» uzreiz ievēroju, jo viņš cieši, cieši lūkojās manā meitenē. Margarita nebija diez kāda skaistule — un kinozvaigzne jau nu noteikti ne, bet nez kādēļ vīrieši vienmēr uz ielas viņā pētīgi noskatījās. Par to nemaz neuztraucos. Es gribēju teikt — vairs neuztraucos, jo sen jau biju pie tā pieradis.
Nepatīkamākais likās tas, ka šis bulgāru «rietumnieks», nākdams mums pretī, ne tikai ar acīm vai aprija manu meiteni, bet arī uzsmaidīja viņai. Es jau dzīros ko aizrādīt, kad pamanīju, ka Margarita tāpat uzsmaida viņam; abi apstājās, sasveicinājās un sāka aprunāties, kā kuram klājoties, ko kurš darot…
Tā kā abi diezgan raiti tērzēja un es par viņu valodām neinteresējos, tad gausi soļoju tālāk, lai Margarita varētu mani panākt. Pēc pāris minūtēm viņa jau gāja man blakus aizelsusies, taču nevis pateicās-par smalkjūtību, bet, kā parasts, nosodīja mani, pārmezdama:
— Tu varu varēm centies parādīt, cik slikti esi audzināts.
—- Nepavisam ne, — iebildu. — Nelaime ir tā, ka mēs katrs esam audzināti citādi.
— Nūja, protams!
— Teiksim, kad eju kopā ar tevi un mani kāds aptur, es aiz jocīga paraduma vispirms jūs abus iepazīstinu …
— Ja tu nebūtu aizbēdzis, es arī tevi būtu iepazīstinājusi …
— Zinājis es, ka tu man gatavo tik patīkamu pārsteigumu, noteikti būtu gaidījis, kad jūs beigsit pļāpāt.
— Tu vairs neesi ciešams! — Margarita smagi nopūtās, un tas viņas žargonā nozīmēja «padodos».
Vēlāk, it kā mēs nemaz nebūtu strīdējušies, viņa sāka klāstīt, kādas attieksmes Todorovam esot ar viņas krustmāti, cik viņš esot laipns un cik atbildīgu amatu ieņemot ārējā tirdzniecībā:
Pēc dažām dienām man atkal uzsmaidīja laime — radās izredzes iepazīties tuvāk ar šo laipno cilvēku. Šoreiz nekādi nebija iespejams to aizlaist garām, jo pats Todorovs mūs abus ar Margaritu uzaicināja ciemos — savās mājās.
Godīgi atzīstoties, man netīk rakstīt vēstules, bet vēl jo vairāk — iet viesos. Taču šoreiz neparko nedrīkstēju atteikties: lai aiz kāda iegansta es būtu atraidījis ielūgumu, Margarita to butu izskaidrojusi ar naidu pret Todorovu, proti, ar greizsirdību. Un, lai cik tas šķiet muļķīgi, es patiešām ienīdu šo laipno cilvēku. Nezinu, vai var iemīlēties no pirmā skatiena, bet taisnība ir tā, ka no pirmā skatiena manī pamodās antipātijas pret Todorovu — gluži nepamatotas antipātijas, jo es šo viru vispār nepazinu un pat tad, kad mazliet iepazinu, neko sliktu par viņu nevarēju teikt. Es būtu Todorovu raksturojis vienīgi šādi: viņam piemīt tieši tas, kā trūkst man.
Tā mēs aizgājām viesos; namatēvs mūs uzņēma gaužām laipni un visu laiku izturējās bezgala laipni, tik laipni, ka tādam cilvēkam kā es, kam nepatīk kaut kas pārāk sasaldināts, nevarēja neapšķebināties dūša.
— Varat te noslaucīt kājas, — ievedis mūs priekšiņā, Todorovs teica, turklāt tik laipni, it kā rūpētos nevis par sava apartamenta, bet par mūsu apavu tīrību.
Tad mums bija brīvi pieejama viesistaba. Gan viesistaba, gan pārējās telpas apbrīnojami dekorētas — mazas, īstas mūsdienu tehnikas pērles. Margarita ar saasinātu uzmanību aplūkoja iekārtu, jūsmodama par to, un namatēvs, juzdamies glaimots, uzreiz sāka gari un plaši skaidrot un uzskatāmi pieradīt, cik lieliskas ir debeszilās drapērijas, pārmodernās mēbeles, televizors, radiola, magnetofons, grāmatu sekcija ar bāru un suvenīru vitrīnu un daudz kas cits.
Tas man deva iespēju mierīgi pasēdēt uz dīvāna pie loga un izsmēķēt cigareti. Pavisam mierīgi, par spīti tam, ka Margarita aizgrābtībā atkal un atkal iesaucās, galvenokārt vēlēdamās mani nokaitināt.
Neapmierināta, ka esmu tik vienaldzīgs, viņa laikam nolēma ieraut mani sajūsmas plūdos, jo, apskatot bibliotēkas, bufetes un vitrīnas hibrīdu, nenocietās ne- pārmetusi:
— Paskat, Emīl, cik pasakaini venēciešu kristāli! Bet tu tik bieži ceļo un nekad neko neatvedi
— Vai jūs strādājat Ārlietu ministrijā? — šai mirklī Todorovs uzdrīkstējās man pajautāt.
— Nē, — es atbildēju.
Tā kā Margarita arī klusēja, viņš uzreiz saprata, kurā ministrijā strādāju. Pēc tam luga «Burvju pils» tika izrādīta tālāk, tās darbību pārceļot uz guļamistabu, virtuvi un pat vannastelpu. Bez šaubām, es tajā nepiedalījos.
Margarita nebija tik vieglprātīga, lai viņu pagalam aizgrābtu ledusskapis. Un, ja viņa izlikās, ka aiz sajūsmas nezina, kur dēties, tad tādēļ vien, lai iebāztu man degunā: «Redzi, kā ļaudis dzīvo!» — to pašu viņas izpratnē nozīmēja viss šis «uzvedums». Pēdējā laikā Margarita pamatvilcienos atzina, ka mēs nedzīvojam, kā nākas. Citi dzīvo kā cilvēki, mēs — ne.
Sevi attaisnojot, es gribētu pasacīt, ka pat jaunības gados, kad gaužām nesamierinājos ar dažādiem aizspriedumiem, principā nebiju pret ērtībām, ja, tās sagādājot, neradās milzums citu neērtību. Es nebiju arī mājturības tehnikas ienaidnieks. Domāju, ka tikpat nejēdzīgi ir atteikties no šīs tehnikas, cik to dievināt. Todorovs to tieši dievināja un rādīja savus ledusskapjus un «boilerus» ar tādu mīlestību un lepnumu, it kā tie būtu Luvras dārgumi.
— Nudien, jūs esat brīnišķīgi iekārtojies, — Margarita teica, kad «ekskursija» bija galā un viņi abi atkal ienāca viesistabā.
.— Cilvēkam, kurš neprot iekārtot savu mājokli, nav pa spēkam celt sabiedrisko dzīvi, — namatēvs pieklājīgi secināja.
— Pasakiet to Emīlam!
— Ja nemaldos, jūs būtībā esat tirdzniecības darbinieks … — es ierunājos, lai noskaidrotu, kādā tieši sektorā viņš rūpējas par sabiedrisko dzīvi.
Taču saimnieks acīmredzot manu piezīmi iztulkoja gluži citādi un aizskarts sacīja:
— Nu, bet bez tirdzniecības sabiedrība …
— Rimstieties jel! — Margarita viņu pārtrauca. — Emīls nicīgi raugās uz visām profesijām, tikai uz savējo ne.
Varbūt tajos gados biju vēl diezgan pašpaļāvīgs, tomēr, dzirdot viņa vārdus, sapratu, ka man no sacensības jāizstājas. Es arī nedomāju sacensties. Sievietes dēļ sacensties ir vienlīdz pazemojoši gan pašam, gan viņai, jo viņa kļūst par reālu nenoteiktas vērtības balvu uzvarētājam. Vai ka bāreņu patversmē audzinātāja mums kādreiz teica: «Kurš uzvedīsies priekšzīmīgi, pusdienās dabūs rīsu putru ar pienu!»
— Es cienu profesijas, kas prasa varonību, bet neatzīstu, ka vienīgi tām ir varonības patents, — Todorovs apgalvoja.
— Velti jūs esat apvainojies, — iebildu. — Es nemaz nepretendēju uz varonību.
— Es nepilnīgi izteicos. Man gribētos pasacīt, ka to cilvēku aprindas, kuri aizstāv dzimtenes intereses, ir daudz plašākas, nekā jums liekas, un neiekļaujas vienīgi jūsu nozarē.
— Tiesa kas tiesa, — piekritu. — Ja kalposim dzimtenei, to aizsargājot vien, cik tad tālu tā tiks…
Sāda piekāpšanās no manas puses uzreiz uzlaboja namatēvam omu, un viņš savukārt sāka klāstīt par ārējās un iekšējās tirdzniecības ekonomisko nozīmi — zināms, vispārīgos vilcienos. Todorovs runājās ar mani labsirdīgi un mazliet pamācoši, pūlēdamies izskaidrot dažas ābeces gudrības, lai gan daudz necerēdams uz panākumiem.
— Tomēr ārējā tirdzniecība visādā ziņā vairāk vilina, — uzdrīkstējos pateikt.
Nojautusi draudošās briesmas, Margarita pasteidzās iesaukties:
— Cik grezns spogulis!
— It sevišķi, kad tajā redzams jūsu attēls, — mājastēvs galanti papildināja viņas vārdus.
Tad cienājāmies ar kafiju un konfektēm.
Pulkstenis ir seši. Melni baltais tvaikonis sēcoši, apņēmīgi iedūcās, it kā tam būtu jāšķērso okeāns, lai gan brauciens līdz Malinei ilgst mazāk nekā stundu. Motori sāk ātrāk, spēcīgāk nbiuāt, un tvaikonis lēnām attālinās no piestātnes. Dorotija stāv uz tā klāja, ģērbusies elegantā kostīmā baltām un zilām svītrām — tāds tieši piedien piedzīvojumiem pilnā ceļojuma pa jūru. Atvadām viņa mums vicina ar roku, un mes ar Greisu, stāvēdami krastmalā, arī viņai mājam sveikas.
Par laimi, pasažieru tvaikonis tūlīt nozūd aiz preču kuģiem, tāpēc mums nav jāmāj tik ilgi, līdz nogurst roka.
— Vai brauksim ar taksometru? — jautāju sekretā- tārei, kas stāv man blakus kā mūmija.
— Kādēļ? Misters Seimurs dzīvo pavisam tuvu.
Pagājuši metrus simt pa krastmalu, nogriežamies
platā, klusā ielā. Iepretim stūrī paceļas mūsdienīga viesnīca ar granīta plātnēm apdarinātu fasādi un neona izkārtni — «Kodans».
— Cik drausmīga aina … — Greisa saka.
— Jūs aizskarat manas viesnīcas labo slavu, — pārmetu viņai.
Es patiesi esmu pārcēlies uz šo viesnīcu — un vēl tikai pirms stundas. Saprotams, ar eļļas krāsām nokiā- sotā viesnīcas «Anglettere» fasāde ir daudz baltāka, pievilcīgāka nekā «Kodana» priekšpuse. Taču es nemēdzu izšķiest naudu koši baltas fasādes vai mēbeļu stila dēļ.
— Runāju nevis par viesnīcu, bet par noliktavu, — dāma paskaidro.
Blakus «Kodanam» tiešām slienas milzīga ostas noliktava ar atbaidošu, pat draudīgu ārieni, smailiem, nomelnējušiem torņiem un neskaitāmiem logiem, kas ir aizdarīti sarūsējušiem aizvirtņiem.
— Cik drausmīga aina … — Greisa vēlreiz nopukst.
— Nebiju domājis, ka jūs pievēršat uzmanību ārienei.
Nekā neteikdama, sekretāre iet tālāk vienmērīgiem, sparīgiem, gandrīz kareivīgiem soļiem.
— Teiksim, jusu izskats un izturēšanās nekādi nesaskan ar vārdu, es arvien vel nerimstos, jo, manuprāt, vārds «Greisa» angļu valodā nozīmē «grācija».
— Cilvēks neizvēlas pats sev vārdu. Vārdu ikvienam uzspiež vecāki, bet uzvešanos nosaka profesija, — dāma dzestri attrauc.
— Tikai jūs izturaties lielākoties kā sekretāres, kurām jau apritējis piecdesmit gadu, augums slaiks kā gludināmais dēlis un kuņģis lāgā nedarbojas.
Greisa arī šoreiz klusē.
— Man pat rodas aizdomas, ka jums nemaz nav vajadzīgas acenes, ko vienmēr valkājat.
— Tās ir tikai pusdioptriju stipras, — viņa nevērīgi saka, raudzīdamās tālē.
— Manuprāt, tām nav pat dioptrijas ceturtdaļas. — Un, pirms viņa pagūst ko iebilst, piemetinu:
— Cik dīvaini, ka viņš vēl nav piespiedis jūs mainīt savu vārdu!
Mazliet izbijusies, sekretāre man mulsi uzmet mirkli pār acenēm un neveikli nomurmina:
— Nesaprotu, ko jūs gribat ar to teikt.
— Jāatzīst, jums patiesībā netrūkst zināmu sievišķības iezīmju. Tikai vajag labi ieskatīties, lai tās atklātu.
— Brīnums, kā gan atradāt laiku ieskatīties manī, kad bijāt tā aizrāvies ar Dorotiju.
— Pienācīgi visu organizējot, jebkam atrodas laiks.
— Redzu, ka jūs visu organizējat priekšzīmīgi. Tikko esat pavadījis bijušo draudzeni, jau meklējat jaunu.
— Pagaidām vēl ne. Vēlāk. Un droši vien tajā virzienā, par kuru jums nav ne jausmas.
Tā, draudzīgi iedzeldami viens otram, mēs runājamies, kamēr sasniedzam Seimura dzīvokli. Tas atrodas lielu koku vidū noslēpūšās, senas, impozantas savrupmājas otrajā stāvā. Greisa parauj zvana rokturi, kas nokarājas no misiņa lauvas mutes. Tā kā mājā nav dzirdama ne skaņa, viņa vēl pāris reižu mēģina izvilkt zvēram mēli.
— Cik savādi… Viņš teica, ka gaidīšot mūs šeit… Nu, nekas. Ja tā ir iznācis, mēs pagaidīsim viņu.
Sekretāre izņem atslēgu no somiņas un atdara durvis.
— Lūdzu!
Istabas, kurām ejam cauri, liekas neapdzīvotas. Logiem priekšā aizlaisti blīvi samta aizkari, vecas mēbeles baltiem pārvalkiem, virs marmora kamīniem pa milzīgam, nespodram spogulim. Ja kāds te kādreiz ir mitis, jādomā, jau sen beidzis šis zemes gaitas.
— Jūsu šefs arī dzīvo diezgan drausmīgos apstākļos, — atļaujos izteikties, sekodams Greisai, kas iededz gaismu un atver durvis.
— Apartamenti pieder kādam mūsu paziņam, viņš nepārtraukti ceļo, — sekretāre paskaidro.
Beigu beigās ieejam istabā, kas izskatās vairāk apdzīvota: loga aizkari uz abām pusēm atvilkti, mēbeles bez pārvalkiem, uz maza galdiņa saliktas pudeles un glāzes, uz dīvāna izmētāti laikraksti. Šķiet, šī telpa ir kāds kabinets vai bibliotēka: divas sienas līdz pašiem griestiem aizņem plaukti, kuros visnotaļ sarindotas grāmatas vecos ādas iesējumos.
— Vai neiedzersit kaut ko? — Greisa ievaicājas.
— Kādēļ gan ne!
— Tad nu pakalpojiet pats sev!
Viņa žigli savāc laikrakstus no dīvāna, tomēr neap- sēžas uz tā, bet piemetas atzveltnī un tūlīt, kā parasts, sastingst pret visu vienaldzīga, tik saspringtu seju, it kā taisītos stenografēt. Garlaicības mākts, pieeju pie galdiņa un ieleju drusciņ viskija slaidā un no pirmā acu uzmetiena tīrā glāzē. Grasos Greisai kaut ko piedāvāt, bet pēkšņi nolemju to nedarīt, lai sekretāre atkal mani neapvainotu, ka cenšos lakstoties ap viņu. Pēc tam aizkūpinu cigareti, paņēmu glāzi un ari atlaižos atzveltnī. Maiļs skatiens pārslīd skarbajai Greisas sejai un atduras pret logu, aiz kura pret pelēkajām debesīm pēcpusdienas gaismā tumsnē lielie koki.
— Redzams, jums ir bēdīgi ap sirdi, ka esat izšķīries ar mīļoto,,— pēc brīža Greisa secina.
— Ar «mīļoto»? Sis vārds man ir svešs.
— Ejiet nu! — sekretāre iesaucas, un skaidri manāms, ka viņa jūtas diezgan pārsteigta.
— Zināt, ir cilvēki, kuri nekad nevar pareizi uzņemt ^ kādu noti. Es piederu pie tiem, kuri nekad nespēj mīlēt.
— Tātad jūs spēlējaties ar mīlestību. Tas ir vēl rie- bīgāk, — Greisa novelk vienmuļā, saltā balsī.
— Nespēlējos vis. Ar mani spēlējas.
— Nedomāju, ka esat tik neaizsargāts.
— Labāk sakiet — inerts …
Viņa paraugās manī, kā novērtēdama manus vārdus. Pieceļos un, tuvodamies Greisai, pastiepju roku uz viņas pleca pusi.
— Ceru, jūs nedarīsit neko tādu, kas sabojātu mūsu labās attiecības, — viņa klusi saka, pagalam izbijusies.
Greisai satrūkstoties, mana roka pēkšņi sastingst gaisā, tad pastiepju to tālāk un izvelku iesietu grāmatu no plaukta viņai aiz muguras.
— Esiet jel mierīga! — Atšķirdams grāmatu, apsolosj
— Es neatļaušos neko tādu, kas padziļinātu mūsu savstarpējo naidu.
— Nu, mans naids ir gluži mērens, — viņa saka.
— Un es neienīstu tik daudz jūs pašu, cik visu jūsu dzimumu. Visi vīrieši ir pretīgi, bet, ak vai, bez viņiem nevar iztikt. Un tas viņus padara vēl pretīgākus.
— Laklo. «Bīstami sakari», — izlasu skaļi, pēc tam aplūkoju smalko gravīru ar korekto sižetu.
Sekretāre uzslienas kājās un pasper pāris soļu man tuvāk.
— «Bīstami sakari»… — es atkārtoju. — Vai tas jums neko neizteic?
— Izteic gan, — Greisa atzīstas.
Viņa negaidot ierastām, asām kustībām apskauj mani ap pleciem un rupji, cieši iezīžas ar savām lūpām manējās it kā naida, nevis mīlestības uzliesmojumā.
Pēc tam tikpat pēkšņi atraujas nost, un viņas sejā lasāms mulsums par nepieklājīgo rīcību.
Karaliskā bibliotēka ar jau minētajiem, vairāk nekā simt miljoniem sējumu atrodas Kristiansborgas pilī. Šī pils ir vesels pagalmu, arkāžu un ēku labirints, kurā iekārtotas daždažādas iestādes. Es varētu diēzgan precīzi pastāstīt par svarīgākajām no šīm celtnēm, jo man ir sīks Kopenhāgenas ceļvedis, bet pacentīšos nomākt kārdinājumu doties ekskursijā pa vēsturiskām vietām.
Laika gaitā nomelnējušo fasāžu un ēnaino, bruģēto pagalmu sarežģītajā ansamblī Karaliskās bibliotēkas dārzs ir kā patīkama, klusa, zaļa oāze.
Atlaižu taksometru, ieeju oāzē un dodos uz bibliotēkas galveno ēku, kas vairāk atgādina vecu baznīcu nekā zinātnisku iestādi. Vispār šī celtne izskatās tāda, ka gribot negribot jāšaubās, vai lajā sastopami jaunāki literatūras izdevumi par bībcli.
Gandrīz jau esmu nonācis līdz šā tempļa durvīm, kad dzirdu aizmugurē apstājamies vieglo automobili un atskanam manu pseidonīmu angļu izrunā:
— Maikli
Skaidrs, atbraucis mans paziņa — amerikanis ar skābo ģīmi.
— Atvainojos par vakarvakaru, — viņš saka, izkāpdams no mašīnas, un, izspļāvis lūpu kaktiņā izslējušos cigaretes galu, pasniedz man roku. — Biju pavisam aizmirsis, ka man jāierodas neatliekamā vizītē, un tur iznāca aizkavēties.
Viņš pasteidzas aizsākt citu valodu, jo tūlīt klāj vaļā par bibliotēkas īpatnībām:
— Katalogs ir te, šai zālē… Domāju, jūs tajā labi orientējaties.
— Jā. — Paloku galvu. — Reiz te jau esmu bijis.
— Es strādāju rekur! — Seimurs parāda uz ēkas kreiso spārnu. — Otrā stāvā, pēdējā kabinetā. Kad beigsit darbu, iegriezieties pie manis, ja vēlaties …
Viens otram laipni pamājuši, mēs aizejām katrs uz savu pusi.
Katalogs tiešām atrodas šai zālē, bet es tikai uz labu laimi atveru pāris atvilktņu ar uzrakstu «Socioloģija», lai tāpat vien orientētos grāmatu izkārtojumā. Esmu pārliecināts: lai cik miljonu sējumu sakrāts bibliotēkā un lai kādas ziņas sakopotas katrā sējumā, nevienā no tiem nav tās īsās izziņas, kas man tagad vajadzīga, — Todorova adreses.
Tādēļ, ienācis šeit pa galveno ieeju, es pēc minūtēm trim nolemju doties prom pa sētas durvīm. Nokļūstu akmeņiem bruģētā pagalmā, soļoju tālāk zem augstas velves, šķērsoju otru pagalmu un tieku uz ielas.
— Līdz Pilsētas laukumam! — saku šoferim, apturējis taksometru, kas pirmais patrāpījies ceļā.
Mans uzdevums ir atrast šai milzīgajā pilsētā cilvēku, kurš laikam ir darījis visu iespējamo, lai viņam neviens nesadzītu pēdas. Un uzdevuma noteikumi ir šādi: viņš jāatrod, nejaucot prātus attiecīgo adrešu biroju darbiniekiem un neielaižoties riskantās iztaujās.
Par izejas punktu līdzīgos meklējumos var noderēt tādi dati kā cilvēka profesija, sakari un pašreiz pildāmie pienākumi. Taču Todorovs vairs nestrādā savā profesijā, sakarus jau sen pārtraucis un viņa pienākumi aprobežojas ar to, lai labāk noslēptos. Tātad atliek viens vienīgais punkts, kas pelna uzmanību, — nauda. Pat tad, ja Todorovs ir atdevis simt tūkstošus dolāru Soko- lovam, viņam pašam vēl palikuši trīssimt tūkstoši. Un viņš ir pietiekami pieredzējis un piesardzīgs, lai glabātu tik lielu summu improvizētā paslēptuvē. Viņš jau gadiem ilgi pieradis pie darīšanām ar bankām un noteikti kādā no tam būs atvēris kontu. Bet nelaime tā, ka banku un to nodaļu šai pilsētā ir gandrīz tikpat daudz, cik kafejnīcu.
Samaksājis šoferim Pilsētas laukumā, ieeju krājkasē. Uz to esmu licis vislielākās cerības, jo vairums cilvēku aiz dažādiem ieganstiem šo iestādi atzīst par labāku nekā jebkuru banku.
— Es gribētu noguldīt pieci simti kronu uz Todora kunga rēķina, — pasaku, nostājies pie lodziņa.
Ierēdnis aiziet līdz kartotēkas atvilktnēm, rūpīgi apskata vienā no tām saliktās kartītes un atgriežas.
— Nav tāda klienta.
— Tiešām? Vai tas var būt?… — izliekos, ka esmu pārsteigts.
Nākamā banka, kas iekļaujas garajā sarakstā, ko esmu apsvēris jau vakar vakarā, burdamies telefonu grāmatā, atrodas mazliet tālāk šai pašā ielā.
— Jūs teicāt — Todors? — ierēdnis jautā, rakņādamies pa kartotēku.
— Jā, jā, Todors.
— Nav tāda.
Sī scēna ar nenozīmīgām niansēm atkārtojas vēl sešās bankās, kuras atrodas pilsētas centrā. Spītības dzīts, aizvien vēl gribu meklēt, bet pulkstenis liedz — nēl Laiks doties atpakaļ un satikties ar Seimuru. Lai gan viņš sen vairs netic, ka es nopūlos ar socioloģiju, tomēr nekādā ziņā nedrīkst atskārst manus īstos uzdevumus.
Iekārtojušies restorāna terasē, mēs nobaudām, cik garšīgs ir nupat pasniegtais martīni. Mums vienā pusē šalc jūra, otrā krāšņi zaļo parks, priekšā iezīmējas leģendārā «Mazā nāriņa», kas sēž pašā krasta malā uz viļņu noslīpēta akmens un domīgu skatienu cieši raugās tālē. Pēc skaļo reklāmu kņadas, kas reiz bija sacelta ap šo statuju, cilvēki laikam cer, ka ieraudzīs majestātisku skulptūru. Bet bronzas nāra attēlo ne tikai jauniņu, bet arī augumā mazu meiteni. Toties ap to diezgan liela ļaužu burzma. Taisnību sakot, ārzemnieks droši vien paietu garām statujai, to pat neievērodams, ja tur nedrūzmētos tik daudz cilvēku. Divi desmiti dažāda dzimuma un vecuma tūristu cenšas iemūžināt statuju, to fotografējot; daži, kuriem ir augstākas prasības, pūlas kopā ar «Mazo nāriņu» padarīt nemirstīgus arī paši sevi, tādēļ traušas augšā pa akmeņiem un nekautrīgi apskauj bronzas meitenes gūžas, kas jau spīdēt spīd no šādām manipulācijām.
— Paskatieties, kā cilvēce barojas ar mītieml — Seimurs saka, norādīdams uz tūristu baru. — Tas ir vēl viens temats, par ko rakstīt tādam sociologam kā jūs.
— Kādēļ ne tādam kā jūs?
— Esmu šo tematu jau izsmēlis. Pat veltījis tam nelielu darbu, kas izdots ar virsrakstu «Mīts un informācija».
— Lūdzu, atvainojiet, es to nemaz nezināju…
— Vai tad jums jāseko visam, kas nāk klajā, turklāt mana grāmata nav tāds šedevrs, kurš pelna īpašu uzmanību. Šai darbā izklāstītas dažas gluži elementāras patiesības, un tās varētu formulēt divās lappusēs. Taču, tā kā mūsu laikos viss jāpierāda, manā monogrāfijā ir nevis divas lappuses, bet divi simti.
Seimurs jau pastiepj roku, lai paņemtu glāzi, bet ievēro, ka tā ir tukša, un ierosina:
— Pasūtīsim vēl pa vienam martīni, vai ne?
Viņš pamāj viesmīlim un atkal lūkojas tūristu pulciņā, kas stāv pie bronzas meitenes, pēc tam pavērš skatienu uz dokiem pretējā pusē, kur virs pelēkzaļā ūdens spilgti izceļas divu labošanā nodotu, nesen ar mīniju nokrāsotu tvaikoņu sarkanie lāsumi.
Par to, ka amerikānis šķiet liels socioloģijas lietpratējs, līdz šim daudz nebrīnījos. Es arī cenšos parādīt, ka šo nozari labi pārzinu, lai gan neesmu sociologs. Toties tagad jūtos mazliet pārsteigts, ka ir iespiesta viņa sarakstīta grāmata. Atklāti sakot, ja Dorotija nebūtu samelsusi par Seimuru visādus niekus un situācija būtu bijusi citāda, tad nez vai es šaubītos par viņa sabiedrisko stāvokli un zinātnisko profesiju. Viņa pelēkie, īpatnējie nevainojama piegriezuma uzvalki, dārgie, jaunie apavi, kas nospodrināti tā, lai pārāk nespīdētu, jo tad liecinātu par sliktu gaumi, uz pasūtījumu šūtie, greznie, baltie krekli, tumšzilās vai tumšsarkanās bieza zīda kaklasaites, pat augstākās sabiedrības etiķetes ignorēšana, kur nu vēl atturīgās, smalkās uzvedības manieres — tas viss viņam patiesi piemīt, nevis ir īslaicīga liekulības un viltības izpausme, un tas viss ir ārpus profesionāla izlūka parasto iemaņu ietvariem.
Un vēl — acis! Nezinu, kā tieši, bet profesionālu izlūku es parasti pazīstu pēc viņa skatiena. Lai cik piesardzīgs ir šis skatiens, tomēr tajā viežas fiksējošs asums, neuzticība, kas liek citu nopētīt un iztaustīt, alkas zagšus ko atrast un apslēptas gaidas. Šis skatiens ir kā starmetis, ar kuru karalaukā nesaudzīgi pārmeklē tumsā tīto ienaidnieka apkaimi. Pelēkajās Seimura acīs, ja tās nav galīgi piemiegtas, jaušams vienīgi nogurums vai īgnums. Klausoties kādā cilvēkā, Seimurs viņu nekaitina, uzmācīgi lūkodamies, bet sēž pieliektu galvu. Un, sākdams runāt, paveras neuzbāzīgi, lai tikai tāpat vien pārliecinātos, vai viņa domām seko. Tā raugās vai nu tas, kurš nav izlūks, vai arī izcils profesionāls izlūks, kurš pieradis prasmīgi slēpt pat to, kas visbiežāk nodod, — acis.
Laikam noģidis, ka domāju par viņu, Seimurs neveikli patriņājas krēslā, nevīžīgi atmet atpakaļ pār pieri nokārušos matu šķipsnu un joprojām skatās uz dokiem, kā aizmirsdams visu pasauli. Viesmīlis atnes martīni un novāc tukšās glāzes. Amerikānis it kā atjēdzas, ieliek cigareti labajā lūpu kaktiņā un iededz ar šķiltavām uguntiņu.
— Rīt noteikti sameklēšu jūsu grāmatu bibliotēkā, — beigu beigās attopos to pateikt, kaut ari ar zināmu no- vēlojumu.
— Nav vērts pūlētiesl — sarunu biedrs iebilst. — Manā grāmatā ir tikai pamatota tēze, ka informācija, ko godbijīgi dēvē par «cilvēku zināšanām», — sākot ar pirmatnējo ordu laikiem un beidzot ar mūsu tehnikas ēru — nav nekas vairāk kā arvien sarežģītāka mītu sistēma. Zinātne, reliģija, politika, morāle — tie visi ir mīti. Cilvēce iesligttsi mitoloģija, tāpat kā zīdtārpiņš ieslēpies kokonā.
Seimurs izņem uz mirkli cigareti no lūpām un iedzer malku martīni. Izmantoju šo mazo brītiņu, lai pasacītu:
— Ja esmu pareizi sapratis, jūs, balstoties uz jauniem apsvērumiem, mēģināt aizstāvēt neaizstāvamu tēzi,-ko sauc par agnosticismu …
— Nebūt ne, — amerikānis mani pārtrauc. — Agnosticisms man noder par galveno postulātu, taču es nenoņemos ar to, bet pētu, kā rada jaunus mītus.
— Un kā tad īsti tos rada?
— Ak, tas ir sarežģīts jautājums. Citādi man nebūtu vajadzējis rakstīt divi simti lappušu, lai pierādītu savus uzskatus. Vieni rodas un ieviešas stihiski, citus izgudro un popularizē ar iepriekšēju nodomu. Katrā ziņā tā ir reālas niecības šķietama pārvarēšana. Gara tumsība rada mītus par zināšanām, vājums — par varenību, zvērība —par morāli, kroplums —par daiļumu. Nu, teiksim, redzat to dāmu? — Seimurs parāda uz jaunu sievieti, kas sēž kopā ar savu pielūdzēju pie trešā galdiņa.
Paraugos turp, bet nekā saistoša nemanu. Dāmai ir lielisks, augsts matu sakārtojums, bet sīka, mūsaina seja un mazasinības novājināts augums. Vispār viņa ir viena no tām sievietēm, kuras mīl tikai viņu vīri, bet pārējie pat neievēro.
— Kā pats zināt, vīrietis, kukainis, visvairāk rūpējas par to sava ķermeņa daļu, ko pagodinoši sauc par galvu, — Seimurs paskaidro. — Daļu no matojuma rūpīgi saglauž, pārējo tikpat rūpīgi noskuj, iedomādamies, ka tā ir kļuvis skaists. Sieviete, kukaine, šai ziņā ir vēl atjautīgāka. Viņas seja nenozeļ ar rugājiem, tādēļ viņa divkāršām pūlēm kopj matu zelgsni galvas augšdaļā, izveidodama no tā īstu arhitektūras pieminekli, bet, kad būvmateriāla pietrūkst, devīgi papildina to ar parūkām un šinjoniem. Labi, ja cilvēks, kukainis, atzīst sevi par patiesi skaistu, kāpēc tad viņam būtu vajadzīgas nogurdinošās kosmētiskās procedūras? Un vai nav skaidrs, ka reālais neglītums ir radījis visu izskaistināšanas mitoloģiju?
— Tas vien, ka cilvēks cenšas padarīt pats sevi un apkārtējo vidi skaistāku, jau liecina, ka viņam piemīt alkas pēc skaistuma …
— Pēc skaistuma? Pēc kāda tieši? Jums nav noslēpums, ka Austrumos cilvēki, kukaiņi, kādreiz atšķirībā no mūsējiem audzēja garu garās ūsas un galvu noskuva pavisam kailu tādēļ, lai izskatītos skaistāki. Un par evolūciju un revolūciju, kas ir norisinājusies sieviešu matu sakārtojuma jomā daudzu gadsimtu laikā, jāsaka — šo diženo procesu pētījumiem veltīti veseli sējumi. Varat tos palasīt bibliotēkā, ja gadīsies izdevība.
— Neticu, ka man būs pa spēkam šāds varoņdarbs.
— Katrā ziņā tie ir pamācoši. Tāpat kā simtiem notikumu reliģijas, morāles un mākslas vēsturē. Nepārtraukti mainās principi: tos sākumā vienmēr pasludina par pastāvīgiem, pēc dažiem gadu desmitiem vienmēr sagrauj, lai aizstātu ar tikpat pastāvīgām un drīz vien tikpat apšaubāmām patiesībām. Un pēc visa tā vēl atrodas cilvēki, tādi kā jūsu ideologi, kas uzdrīkstas apgalvot: «Tas ir labi, tas — sliktil Tas ir tikumīgi, tas — netikumīgi!» Visur ir subjektīvisms un ilūzijas, mirāžas un fikcijas, neiedomājams daždažādu aplamību jūklis, kas liktos jocīgs, uzjautrinošs, ja neuzspiestu milzumam cilvēku — kukaiņu veselu ābeces gudrību sistēmu, ja šis milzums cilvēku — blusu nebūtu sadalījies atsevišķās nometnēs savstarpēji naidīgu mītu vārdā un nelemtu sevi iznīcībai, aizstāvot maldīgas patiesības.
— Ja, jūsuprāt, cilvēce nav nekas vairāk kā milzums blusu, kādēļ tik daudz rūpējaties par to un pat cītīgi pētāt tās mītus?
— Tādēļ, ka vēlos izprast, kas īstenībā ir šo niecīgo būtņu lielais ņudzeklis, kāds tas izskatās, ja raugās uz to nevis caur paša subjektīvo prizmu, bet realitātes gaismā, un kāda tam nozīme šai neaptveramajā, bezgalīgajā pasaulē.
— Nu labi, jūs to esat izpratis… Bet kur gan der jūsu atklājums pratiski?
— Vai tas jums nav skaidrs? — Seimurs atbild ar pretjautājumu.
Tā kā es klusēju, viņš izspļauj izsmēķi un turpina:
— Vai tad neapjēdzat, Maikl, ka šis atklājums atdod man brīvību, pareizāk sakot, iedveš manī apziņu, ka esmu pilnīgi brīvs no visiem principiem, ko izgudrojušas cilvēku padibenes, vareni tiekdamās apslēpt savu bezspēcību?
— Domāju, ka to pašu jūs būtu sasniedzis, izlasot kādu eksistenciālista brošūru.
— Maldāties. Lasīšana nekad nav līdzvērtīga paša atklājumam/ Eksistenciālisms lielākoties ir ilūzija, tāda pati kā visas pārējās, šķietama varenuma komiska izpausme, lai gan patiesībā tā ir izmisuma izpausme. «Esmu izmisis, bet redzat, cik varonīgi turos savā bezcerībā!» Eksistenciālists pat bezcerībā atzīst sevi par Sīzifu, tas ir, par dižgaru, nevis par blusu vai — ja jums šāds salīdzinājums šķiet labāks — par blakti.
— Man liekas — mēs pārāk dziļi iegrimstam parazitoloģijā, — atļaujos aizrādīt.
— Tiesa gan. — Seimurs paloka galvu. — Sis sarunas temats nemaz nav ēstgribu kairinoša uzkoda pirms garšīgām pusdienām.
Viņš atkal pamāj viesmīlim, kurš, bezdarbība nonicis, piesteidzas, labprāt vēlēdamies pakalpot. Terasē bez mūsainās dāmas un viņas pielūdzēja ir vēl divi pārīši, kas cienīgi ieturas zem lieliem, zili baltiem saulessargiem.
— Atnesiet mums ēdienkarti!
— Vai tad nepagaidīsim Greisu? — ievaicājos.
— Nē. Viņa atnāks vēlāk.
Ēdienkarti mums atnes galvenais oficiants, un tā nav karte, bet pamatīgs, plašs ēdienu izklāsts svinīgi tumšsarkanos vākos. Oficiants baltajā smokingā atšķir pa izklāsta eksemplāram mums katram priekšā un mazliet sāņus noliek vīnu sarakstu.
Viss šis rituāls Seimuram bijis nebijis. Viņš mierīgi pabīda malā tumšsarkanos vākus, pat nepaskatījies uz tiem, un vēsi pavēsta oficiantam:
— Man, lūdzu, bifšteku ar melnajiem pipariem un pudeli sarkanvīna — sausa un ļoti auksta.
— Man arī to pašu, — es piebilstu, apmierināts, ka tieku vaļa no plašā dokumenta pētīšanas.
— Vai lielisko bordo, kas ražots četrdesmit astotajā gadā? — oficiants iztapīgi piedāvā, cenzdamies kaut mazliet paildzināt tik spīdoši aizsākto rituālu.
— Bordo, božolē, kādu vien vēlaties, lai tikai būtu labs un pamatīgi atdzesēts, — Seimurs nepacietīgi noburkšķ.
Oficiants paklanās, paņem ēdienkartes un dodas prom.
— Jā-ā, — amerikānis novelk, kā pūlēdamies atcerēties, par ko ir runājis. — Matu sakārtojuma normas… politisko doktrīnu normas… morāles normas. Nodevība, uzticība, neģēlīgums, varonība — vārdi, vārdi, vārdi…
— Tiem tomēr ir kāda nozīme, — papildinu viņa domu, jo sarunu biedrs apklust.
— Itin nekādas, mans mīļais! Jums derētu atgriezties pie lingvistiskās filozofijas radītājiem — Heira vaf pat Aijera vai divus gadsimtus senākā pagātnē pie Dāvida Hjūma, lai aptvertu, ka visas šīs morāles kategorijas ir tīrās blēņas.
— Vai nebūtu labāk atgriezties nevis pie lingvistiem, bet pie veselā saprāta? — es savukārt ierosinu. — Piemēram, jūs esat amerikānis, es — bulgārs …
— Pagaidiet, zinu, ko jūs teiksit, — Seimurs mani apvalda. — Taču, vai esat dzimis bulgārs vai amerikānis, tā ir tikai bioloģiska nejaušība, kura jums neuzliek ne mazāko pienākumu.
— Vai esmu vienas vai otras mātes dēls, tā arī ir bioloģiska nejaušība, tomēr cilvēks mīl savu īsto māti, nevis svešu.
— Tāpēc, ka īstā māte vairāk rūpējas par viņu nekā svešā. Maikl, šis ir pašlabuma jautājums — un tas ir viss. Vai jūs mīlētu māti, ja viņa bez jebkāda iegansta jūs sistu un sodītu?
— Nav tādas mātes, kas bez jebkāda iegansta sistu un sodītu savu bērnu, — cērtu pretī kā lietpratējs, lai gan nekad neesmu pazinis ne māti, ne pamāti.
— Vai mīlēsit dzimteni, ja tā jūs atstums? — amerikānis uzstāj.
— Dzimtene nevar mani atstumt, ja es no tās neesmu atteicies.
— Neizlokietiēs, Maikl! Pieņemsim, ka aiz kāda iemesla dzimtene tik un tā jūs atstumtu. Vai jūs tomēr to arvien vēl mīlētu?
— Bez šaubām. Ar sirdi un dvēseli. Viljam, nav daudz tāda, ko var nulet ar sirdi un dvēseli.
— Bet kura zeme būs dzimtene tādam cilvēkam, kam māte, teiksim, ir bulgāriete, Itivs — amerikānis? — Seimurs stūrgalvīgi nepadodas.
— Tā zeme, kuru viņš pats izvēlēsies. Kura viņa sirdij būs mīļāka. Visādā ziņā cilvēkam nevar būt divas dzimtenes. Viljam, nevienā valodā vārdam «dzimtene» nav daudzskaitļa formas.
— Arī vārdam «cilvēce»! — sarunu biedrs uzsver.
— Tiesa gan. Un kas par to?
— Man tas ir vienīgi nenozīmīgs gramatikas likums. Bet, tā kā jūs augstu vērtējat morāli, jājautā — vai esat pārliecināts, ka, strādādams dzimtenes labā, strādājat arī cilvēces labā?
Grasos ko atbildēt, te pēkšņi uzrodas viesmīlis, vilkdams mazu galdiņu. Tūlīt viņš rādīs, kā jārīkojas ar spirta lampiņām, un sniegs citus īsus priekšnesumus.
Pusdienas beigušās. Saņēmis maksu, viesmīlis attālinās.
— Greisa gan ilgi kavējas, — es ieminos, izdzēris kafiju līdz galam.
— Tātad vairs neatnāks, — Seimurs vienaldzīgi saka. — Varam iet prom.
Nokāpjam pa terases kāpnītēm un dodamies caur krastmalas aleju — tikai nevis pie mašīnas, bet pretējā virzienā. Lieki būtu paskaidrot, ka šo pastaigu ir izvēlējies amerikānis, kam acīmredzot iekārojies izlocīt kājas pēc pieticīgajam dzīrēm. Es mīļuprāt būtu atzvilies pli- muta sēdekli, lai gan šai agrajā pēcpusdienas stundā vilināt vilina taciņa ar zaļo ēnu vēsumu, dīvainiem līkumiem vīdamās starp kupliem kokiem un košumkrūmiem.
— Ceru, vīriešu kompānija jūs nenomāc… It sevišķi pēc tam, kad vakar vakarā jums laiku kavēja vienīgi sievietes … — mans ceļabiedrs ierunājas.
— Dažādību allaž atzīstu par labu, — ar prieku piekrītu.
— Vai esat drošs, ka pienācīgi novērtējat dažādību?
— Jūs, es skalos, gaužam vērīgi mani pētāt… — izvairīgi nopukstu.
— Var jau būt, bet ne jau pārāk vērīgi. Es pētu visu, kas patrāpās acīs. Tas ir neapzināts ieradums, ar ko aizdzenu garlaicību. Diemžēl jums nepiemīt gandrīz nekas tāds, ko būtu vērts pētīt…
— Ļoti žēl…
— Es to nesacīju, lai jūs apvainotu. Man pat likās, ka šie vārdi jums izklausīsies kā kompliments. Vispatīkamāk ir novērot zemākas slakas cilvēkus — tos, kuri ir visādu kaislību un neldzīgas godkāres upuri. Drāmu vienmēr izraisa patoloģiskas parādības, normālam, veselam organismam tā ir sveša. Un jūs esat tieši šāds organisms. Cilvēks bez kaislībām, es teiktu, pat bez personiskām interesēm.
— Kāpēc? Man ir slieksme uz lieliskiem dzērieniem un daļēji arī uz skaistām sievietēm …
— Nē. Jūs daudz netīkojat ne pēc viena, ne otra. Un, manuprāt, gudri darāt: tās abas ir maznozīmīgas izpriecas.
— Kālab lai mēs spriestu tik bargi? — mēģinu turēties pretī. — Ja kāda sieviete ir valdzinoša …
— Sieviete nekad nav valdzinoša. Viņa ir tikai nožēlojama. Redzot, ka sieviete pārliek vienu kāju pār otru, atsegdama augšstilbus kailus mana deguna galā, pašpārliecināta, ka atklāj kārdinošus daiļumus, man gribas aizrādīt: «Cienītā, jums valdziņš atrisis!»
— Pēc jūsu ieskata, pusei cilvēku nav galvas uz pleciem.
— Kādēļ pusei? Arī vīrieši ir tikpat nožēlojami. Vīrieši ar savu lielummāniju un sievietes ar emocijām un mēnešreižu vārgumu, nemaz nerunājot par abu dzimumu vienlīdz negausīgo alkatību… Vispār tā ir cilvēku — kukaiņu pasaule…
— Interesanti, kur jūs ierindojat pats sevi? — pajautāju, ziņkāres dzīts.
— Tieši turpat, kur pārējos. Kad cilvēks atdara acis un skaidri redz, pie kādas pasaules pieder, viņš vismaz tiek vaļā no komiskas, muļķīgas iedomības.
Seimurs apstājas alejā pie kāda soliņa, neuzticīgi pārvelk ar roku pār balti nokrāsoto sēdekli, pārbaudīdams, vai tas ir tīrs, un nevīžīgi apsēžas tā vienā galā. Man nekas cits neatliek kā sekot viņa paraugam un piemesties otrā.
— Nezinu, Maikl, vai tā ir laime vai nelaime, ka man pārāk agri atdarījās acis.
Šie vārdi, pateikti tieši pēc tam, kad esam iekārtojušies uz soliņa, liek man saprast, ka tas ir gara monologa īss ievads, un es domās pasaku ardievas bankām, kurās pēcpusdienā biju paredzējis iegriezties.
— Viendien jūs apgalvojāt, ka no manis būtu varējis iznākt izcils sociologs. Es neesmu dzimis ne sociologs, ne bagātnieks, klaiņoju pa ielām kā dīkdienis, un man kā dīkdienim bija pietiekami daudz laika, lai izpētītu mūsu plaukstošo sabiedrību, ieejot tajā pa sētas durvīm… Kas es būtu kļuvis? Liftnieks vai labākajā gadījumā sīks gangsteris. Bet iejaucās mans tēvocis un parūpējās par nelaiķa brāļa dēlēnu. Lieciet vērā, ka tēvocis iejaucās nevis aiz filantropijas vai radniecības jūtām, bet aiz apsvēruma, ka es būšu viņa mantinieks, kam viņš varēs novēlēt savus miljonus. Patiesībā pirms tam viņš bija izdarījis ko citu, vēlēdamies, lai viņam būtu mantinieks. Vecumā bija apprecējies ar jaunu skaistuli, cerēdams, ka viņa laidīs pasaulē mazuli. Taču viņa neuzdāvāja tēvocim bērnu un, īsā laikā izvilkusi no viņa diezgan daudz naudas, pieprasīja šķiršanos un alimentus, savu rīcību stingri motivēdama ar to, ka dzīvesbiedrs esot impotents. Tikai tad viņš mani atcerējās un pieņēma savās mājās, bet nedomājiet, ka tur dzīvoju kā siers pienā. Vecais bija briesmīgi skops un tirānisks, skaitīja katru manai apgādībai izdoto grasi un uzstāja, lai es katrā ziņā kļūtu par finansistu un vēlāk vadītu viņa paša banku.
«Viljam, nerunājiet par banku!» domās aprāju viņu. «Nebojājiet omu vēl vairāk!»
Seimurs «iemontē» lūpu kaktiņā cigareti, aizdedzina to un izstiepj garās kājas uz priekšu, aizsniegdams alejas celiņa segumu. Droši zinu: viņš pašlaik nožēlo vienīgi to, ka trūkst galda, uz kā uzlikt kājas.
— Tā es biju spiests iestāties finansu fakultātē, bet, par laimi, drīz manu tēvoci ķēra sirdstrieka un viņš aizgāja uz viņsauli — tas man deva iespēju pāriet pie socioloģijas. Atklāti sakot, neizdarīju to aiz iedzimtas tieksmes uz socioloģiju, aizrāvos ar šo zinātni, klausoties, cik daiļrunīgi par to stāsta misters… sauksim viņu par misteru Dcivisu, kas bija socioloģijas vēstures profesors. Misters Deiviss lieliski apgaismoja idejas, bija īsta slavenība …
— Kādu skolu viņš pārstāvēja?
. — Jūsējo. Jā, jā, tieši jūsējo. Protams, profesors bija pietiekami piesardzīgs, lai lekcijās nepārkāptu atļautās robežas, toties, kad sapulcējāmies viņa mājās, viņš runāja kā īsts marksists un mūs iepazīstināja ar vēsturiskā materiālisma principiem. Tā bija brīnišķīga skola tādiem debitantiem kā es, vai nav tiesa?
— Atkarībā no tā, cik sekmīgi to apguvāt.
— Varen sekmīgi. Ar visdziļāko aizrautību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzas sociālās nevienlīdzības parādības, kuras mums teorētiski izskaidroja misters… misters Deiviss, es jau biju iepazinis praktiski. Viņš mums stāstīja par visu to, par ko citi profesori cītīgi klusēja, un dažreiz man radās atskārsme, ka viņš skaļi formulē patiesības, kas līdz tam manās smadzenēs ir snaudušas kā neskaidri minējumi. Izcils zinātnieks. Vismaz tāds viņš man likās tajos gados.
— Bet vēlāk?
— Ek, vēlāk, kā jau vienmēr mēdz būt, gadījās daži sīki sarežģījumi, kas aptumšoja manas dievības gais- mogu. Taču šai pasaulē nekas nav mūžīgs, vai ne, Maikl? Tajā valda likums, ka viss nepārtraukti mainās un attīstās — vai kā tur bija …
Seimurs nogurst, sēžot izstieptām kājām, un pārliek tās vienu pār otru, tad cieši lūkojas sulīgi zaļajos krūmos, caur kuriem redzami mirdzošie kanāla ūdeņi un iepretim stāvošo kuģu tumšie korpusi.
— Patiesībā gadījās tikai divi sarežģījumi, un, lai gan pirmais bija diezgan nepatīkams, es droši vien to būtu pārcietis, ja tam nesekojis otrs. Tolaik es draudzējos ar meiteni — tā bija mana pirmā mīlestība un, ja neviļos, vienīgā… Meitene valšķīgi lepojās ar savām interesēm zinātnes laukā un izlikās, ka viņai drausmīgi tīk runāt par augstiem ideāliem, bet īstenībā bija slauna, kas tīkoja pēc tēviņa, taču man prāts diez ko nenesās uz šādiem priekiem, un — iedomājieties vien! — tas nebija nekāds šķērslis, lai dzīvotu. Negribu teikt, ka man būtu trūcis dzimtas turpināšanas instinkta, tomēr es daudz nesapņoju par tādām būšanām un vispār biju, kā mēdz sacīt, cilvēks ar vēsu temperamentu. Un, ja pasaulē kāda sieviete tomēr būtu spējusi sasildīt manu sirdi, tad tā būtu bijusi tieši minētā meitene, bet viņa nolēma labāk sildīt citu — manu iemīļoto profesoru, turklāt baudkāri apvienojot ar nelietību.
Seimurs strauji aizsviež cigaretes galu, kā mezdams to neredzamajai slaunai virsū, un atkal izstiepj kājas uz alejas seguma.
— Tas bija tikai sentimentāls piedzīvojums, bet, kā jums jau teicu, šādi piedzīvojumi man nekad nav bijuši liktenīgi un svarīgi, un es pat īsti neizpratu un arī nevēlējos izprast, kurš no viņiem — mana draudzene vai profesors — izraisīja šīs nekrietnās saiknes. Pa to laiku notika vēl otra nelaime… — Amerikānis pašauj acis uz mani un noprasa: — Varbūt jums jau apnicis klausīties?
— Kādēļ? Gluži otrādi.
Seimura nostāsts patiešām vairāk mulsina un liek padomāt nekā garlaiko. Amerikānis pēc dabas nav valodīgs un mēdz gari un plaši runāt, tikai kāda nosprausta mērķa dzīts, bet es patlaban arvien vēl neapjēdzu, kālab viņš ceļ gaismā savu dzīves gājumu. Nav nemaz vieglāk apjaust arī to, cik lielā mērā šis stāsts ir patiess. Viss, ko Seimurs klāsta par sevi, liekas diezgan ikdienišķs un banāls, un viņš to klāj vaļā tik spontāni, cik spontāni vispār var rīkoties šāds prāta vīrs. Taču ticamība un spontanitāte vēl neko nenozīmē. Un neko neizskaidro.
— Jā. Mani un vēl divus profesora skolniekus — Hariju un Diku tā iekvēlināja viņa sprediķi, ka mēs nolēmām revolucionāro teoriju izmantot revolucionārā praksē. Gala iznākumā kādu rītu, gaismai austot, mūsu fakultāte visnotaļ bija nolīmēta ar lozungiem pret retro- gradisko buržuāzisko izglītību. To pašu dienu mūs visus trīs izsauca pie dekāna, lai sniedzam paskaidrojumu, bet, tā kā nepiekāpīgi noliedzām savu vainu, apgalvodami, ka nekā nezinām par šiem lozungiem, uz mums tikai krita aizdomas. Toties mūsu slepenā grupa tūlīt sašķēlās. Katrs bija pārliecināts, ka noteikti kāds no pārējiem diviem ir nodevējs, bet kāda jēga gatavot revolūciju kopā ar nodevēju? Harijam un Dikam ne prāti* nenāca, ka misters — sauksim viņu par Deivisu — ir bijis lietas kursā par šo izdarību, un, ja arī viņi to atskārstu, nez vai būtu pieļāvuši domu, ka Deiviss ir spējīgs mūs nosūdzēt. Taču es to pieļāvu un varbūt tieši tāpēc, ka sentimentālais piedzīvojums jau bija iedragājis manu aklo uzticību iemīļotajam skolotājam.
Seimurs atkal iekārtojas ērtāk un atkal aizkūpina cigareti.
— Vai tiešām es jums vēl neesmu apnicis?
— Kādēļ domājat, ka arī citiem drīz vien tāpat viss apnīk kā jums? — es savukārt pavaicāju.
— Nezinu, vai esat to kādreiz pieredzējis, bet, kad jūtas, kuras ir viss dzīves saturs, sāk grūt, cilvēku pārņem neatvairāma, postoša dziņa tās sagraut līdz galam, izraut no sirds un aizlaist deviņos vējos. Un tā es viens sarakstīju skrejlapu pret universitātes tumsonību un, pirms to uzsitu ar rakstāmmašīnu, parādīju Deivisam. Viņš izlasīja, ieteica izdarīt dažus sīkus labojumus un beigu beigās ieminējās:
«Baidos, manu zēn, ka tikai jūs neiekultos nelaimē ar savu dumpošanos.»
«Nekā nebija,» es nevērīgi iebildu, «tas nav nekas bīstams.»
«Vai bez tevis vēl kāds zina par šo skrejlapu?»
«Tikai Harijs un Diks.»
«Noteikti turiet acis vaļā, kad to līmēsit!»
«Mēs to pielīmēsim agri no rīta, kamēr auditorijās neviena nav,» pateicu arvien vēl tikpat nevērīgi.
Agri no rīta auditorijas patiešām bija tukšas, tomēr mani pieķēra, kad liku klāt pie sienas otro skrejlapu, un šoreiz nešaubīgi zināju, kurš ir nodevējs. Deiviss nekavējoties bija nosūdzējis mani, paļaudamies uz to, ka es, Harijs un Diks cits citu turēsim aizdomās.
— Jūs izslēdza no universitātes?
— Būtu izslēguši, ja es nebūtu rīkojies kaut cik saprātīgi. Katrā ziņā darbs, ko biju sācis rakstīt, — «Kapitālisma struktūra kā organizēta vardarbība» — palika nepabeigts. Vispār kopš šā brīža sāku aptvert, ko īsti nozīmē marksisma idejas, kas balstās uz stiķiem un niķiem …
— Nesaprotu, kas marksisma idejām kopīgs ar jūsu profesora neģēlību.
— Zināms, nav nekā kopīga. Es nebūt nedomāju vainot Marksu un Engelsu Deivisa divkosībā. Man gluži vienkārši kā zvīņas nokrita no acīm un kļuva skaidrs — lai cik augstas un cēlas būtu idejas, tās tomēr nav ne plika graša vērtas, ja to sludinātāji ir sabiedrības atkritumi. Es pat teiktu — vajag ļoti cītīgi izvairīties tieši no cildenām idejām, jo tās spēj aizraut un pievilt.
— Jūs vienreizēji konsekventi apgriežat visu ačgārni …
— Jā, jā, zinu, ko jūs gribat sacīt. Tikai atļaujiet man izteikties līdz galam! Es jau stāstīju par savu darbu — redzat, tas palika nepabeigts un nekam nederīgs kā jebkuras cilvēka pūles. Tomēr nē — ne jau galīgi nederīgs. Kad mani saņēma ciet un pēc pamatīgas dzīvokļa kratīšanas aizveda pie Federālā izmeklēšanas biroja darbinieka, viņš man teica:
«Spriežot pēc šā manuskripta (runa ir par nule minēto darbu), jūs esat diezgan labi apguvis marksisma doktrīnu. Tas var gaužām noderēt, bez šaubām, ja jūsu zināšanas tiks izmantotas, kā nākas. Saprotiet, draugs: kurš sava mūža divdesmitajā gadā nav komunists, tam trūkst sirds. Bet, kurš arī pēc divdesmit gadiem aizvien vēl ir komunists, tam trūkst prāta. Liekas — jums ir pāri par divdesmit?»
Biroja darbinieks noskandēja vēl dažus laika pārbaudi izturējušus aforismus un ķērās pie vervēšanas.
Seimurs apklust, kā gaidīdams no manis kādu jautājumu, bet man nav nekā, ko viņam vaicāt, vismaz pagaidām.
— Patiesības labad jāpiebilst — es sīksti turējos pretī, neļaudams sevi savervēt, bet to darīju, lai viņš mani nenoturētu par zemē metamu. Un aiz šā paša iemesla paliku nelokāms līdz galam, kad viņš vēlējās mani iesaistīt vienā darbā ar Deivisu. Man uzticēja patstāvīgu uzdevumu, es ātri izvirzījos un ne vien pārspēju Deivisu, bet, jā" atmiņa mani neviļ, beigu beigās patapu arī viņam sagādāt mazas nepatikšanas. Es, Maikl, neesmu atriebīgs. Ne jau tādēļ, ka atriebību uzskatu par kaut ko necienīgu, bet tādēļ, ka tā vienmēr lieki nogurdina mani un bendē nervus. Tomēr Deivisam gan atļāvos iezāģēt. Atriebos šim profesoram par to, ka viņš samina kajam manas jaunības ilūzijas. Bet, kad bija aizritējis ilgāks laiks, es sapratu, ka patiesībā man būtu vajadzējis viņam pateikties …
Seimurs šoreiz apklust uz krietnu brīdi, un galu galā es ierunājos:
— Jūs esat ienīdis cilvēkus, kurus kādreiz mīlējāt, un reizē ar viņiem — arī visu cilvēci.
— Labāk nepārspīlēsim, — amerikānis gurdi novelk. — Nevienu neesmu ienīdis. Un tiem diviem patiešām esmu pat pateicīgs, ka viņi man ir atdarījuši acis.
— Tomēr viņi ir jūs cietsirdīgi ievainojuši.
— Tās ir niecīgas rētas.
— Nūja, bet tādas, kas pastāvīgi sāp.
— Nejūtu, ka man sāpētu. Katrā ziņā nesūrst stipri. Reizēm iesmeldzās, gluži kā slimojot ar vecu reimatismu, kas liek sevi manīt, kad laiks metas sliktāks.
Viņš paskatās savā pulkstenī.
— Vai nav jādodas mājās?
«Vai nu dosimies mājās vai ne, bankas jau slēgtas,» domās atbildu viņam, pieceldamies no sola.
Atkal ejam pa aleju — šoreiz pie automobiļa, kas atstāts aiz restorāna.
— Tas viss nav vēl tik svarīgi, — Seimurs no jauna sāk spriedelēt. — Svarīgākais ir kas cits — apjaust, cik niecīga ir šī cilvēku — kukaiņu pasaule, un apzināties, ka esam brīvi no visiem tās smieklīgajiem likumiem, normām un noteikumiem. Brīvi, Maikl, pilnīgi brīvi, skaidrs?
— Vai tiešām jums šķiet, ka esat pilnīgi brīvs?
— Jā! Protams, cik vien tas iespējams.
— Jūs gribat teikt, ka vairs neesat FIB vai CIP darbinieks?
— Ai nē! Negribu teikt nekā vairāk par to, ko jau" esmu pasacījis, — Seimurs atbild un piepeši mazliet sēcoši nosmejas.