Man prāts nemaz nenesas uz zinātni, bet ko lai dara! Nākamo dienu arī uzsāku ar nelielu zinātnisku pētījumu legalizācijas labad. Atkal iegriežos senajā Karaliskās bibliotēkas templī un pat paņemu Viljama T. Seimura grāmatu «Mīts un informācija», lai to izlasītu mājās. Tad izlavos pa jau zināmo ceļu uz ielas un iekāpju taksometrā, kas pirmais pagadās.
Braukdams uz pilsētas centru, pavirši šķirstu Viljama T. Seimura darbu un pārliecinos, ka tajā izklāstītas man jau pazīstamas idejas, tikai īsti zinātniskā stilā, pie tam tik sausā, ka vēl vairāk izpaužas to mizantro- piskais skanējums.
Izkāpju no mašīnas iepriekš domās noteiktajā ielu krustojumā un nekavējoties iejūdzos banku operācijās. Šorīt pūš daudz stiprāks vējš nekā parasti un tajā jaušama rudens dzestrā elpa. Bet pašreiz man nekas nav pret šo dabas stihiju, jo viesuļbrāzmas cērtas mugurā, grūzdamas mani uz priekšu un paātrinādamas skrējienu no bankas uz banku.
Izstāstīt sīki par ierašanos visās šais ievērojamās iestādēs nozīmētu daždažādi variēt divus jau zināmos teikumus. Viens ir manējais, kurā atklāta vēlēšanās noguldīt kādu summu uz Todora kunga rēķina, un otrs — ko ierēdnis aiz lodziņa pasaka, izbrīnījies, ka meklēju
Todoru, kāda nemaz nav. Nemaz nav — tas ir tiesa. Tomēr…
Es nevaru gausties vienīgi par to, ka pārbaude virzās uz priekšu ļoti strauji. Ar taksometru ātri aizbraucu uz tālāko kvartālu, pēc tam — atkal uz citu. To iestāžu saraksts, kurās vēl neesmu bijis, sarūk arvien mazāks, un līdz ar to šaubas uzmācas arvien lielākas. Varbūt dzenu pēdas jau sen viņsaulē aizgājušam cilvēkam? Bet varbūt viņš vai plīst aiz veselības kaut kur tālu, tālu no šīs vēju pilsētas?
Beidzot iegriežos nomaļā bankā — nez kurā jau pēc kārtas! — un nokļūstu diezgan nepievilcīgā telpā: tajā ir nevis marmora plātņu, bet nekrāsota, no vaska nomelnējusi dēļu grīda, nevis bronzas lustras, bet mušu noķērnāti, apaļi abažūri, kas izstaro bālu gaismu krēslainā, drēgnā zālē. Pieeju pie lodziņa, kur pieņem noguldījumus, un izsaku savu parasto vēlēšanos. Nepie- cēlies no galda, ierēdnis izvelk atvilktni ar kartītēm. Redzams, šai bankā ir tik maz klientu, ka visu kartotēku viegli var novietot vienā atvilktnē.
Ierēdnis izņem jaunu, zaļu kartīti, pieliek tuvāk pie acīm, paraugas mani pār briļļu stikliem un paziņo:
— Ir Todorofs, nevis Todors …
— Bagātnieku ielā divdesmit divi, jā?
— Nē. Ziemeļjūras ielā trīsdesmit pieci, — viņš atbild, vēlreiz uzmetis skatienu kartītei.
— Tātad nav tas pat,s. Piedodiet! — es paklusi atvainojos.
Un tūlīt steidzos laukā, lai meklētu taksometru.
Ziemeļjūras iela stiepjas gar pašu mākslīgo ezeru — to var nosaukt par krastmalu. Šoferis aptur mašīnu norādītajā vietā, tas ir, desmit mājas pirms tās ēkas, kurā man jātiek. Kad kājām aizeju līdz trīsdesmit piektajam namam, izrādās, ka tur mani gaida vilšanās — tā ir milzīga sešstavu celtne. Seši stāvi, un katrā no tiem ir pa trīs vai četriem dzīvokļiem — ej nu sameklē šajā labirintā Todorofu, kam uzvārdā burts v aizstāts ar /!
Iegājis priekštelpā, aši pārlaižu acis pastkastīšu uzrakstiem, lai pārliecinātos par to, kas man jau zināms: starp tiem trūkst uzvārda «Todorofs». Toties pie sienas piekārts neliels paziņojums, ka izīrē dzīvokli. Pagaidām
man nav vajadzīgs dzīvoklis, taču paziņojums tik un. tā lieti noder, jo pēkšņi aizmugurē atskan balss:
— Vai jūs kādu meklējat?
Tas ir šveicars, kas uzrunā mani, pabāzis galvu pa savas istabeles durvīm. Kā jebkurš nopietns šveicars, viņš izskatās sadrūvis, neuzticības pilnām acīm. Bet, ' kaut arī viņš būtu uzsmaidījis tikpat gaiši un apburoši kā Lolobridžida, nez vai es viņam pastāstītu, ko tieši meklēju. Skaidrs, šveicari darbojas policijas labā, un šis varbūt īpaši piegādā ziņas vēl kādam institūtam.
— Cik noprotu, te ir brīvs dzīvoklis, — pasaku bez mazākās draudzīguma noskaņas, tāpēc ka šādi lopi kļūst aizdomīgi, ja pret viņiem izturas laipni.
— Viens ir gan brīvs, — šveicars negribīgi atzīstas. — Bet Madsena kungs ir paņēmis atslēgu, un nevaru jums atvērt durvis.
— Vai jūs nepiezvanītu Madsena kungam?
— Kādēļ ne? Tikai viņš pārradīsies vēlu pēcpusdienā un tad gan …
— Es varētu atnākt rīt.
— Rīt ir svētdiena. Manis te nebūs, — šveicars atcērt apslēptā ļaunā priekā. Un, lai kaut cik apmierinātu savas inkvizitora tieksmes, piemetina: — Atnāciet nākamnedēļ!
Ja es tagad bulu iegrimis zinātniskā darbā Karaliskajā bibliotēkā, man ap pulksten vieniem vajadzētu to pārtraukt un ieiet Seimura kabinetā. Tā kā neesmu bibliotēkā un vēl nav pat divpadsmit, nolemju izmantot līdz pusdienām atlikušo dārgo laiku, lai noņemtos ar pavisam ko citu.
Kārtējo reizi iesēžos taksometrā un klusu nosaucu adresi, bet izrādās, ka šoferis nezina, kur atrodas šāda iela. Diemžēl arī man tā sveša. Tā ir viena no vairākām adresēm, kuras — drošs paliek drošs — esmu ierakstījis savā atmiņā, izskatot «Ekstrabladet» sīkos sludinājumus. Tomēr cilvēks pie stūres sāk braukt, neraizēdamies par briesmām, kas draud nezināmā ceļā.
Pēc tam kad esam divreiz īsi un skaidri aprunājušies ar policistiem ielu krustojumos un divreiz apjautājušies nejaušiem garāmgājējiem, šoferis aptur mašīnu klusā
ieliņā galīgi nomaļā kvartālā. Atlaižu šoferi, riskēdams, ka vēlāk varbūt nebūs ar ko tikt atpakaļ, ieeju pa divpadsmitā nama necilajām parādes durvīm un steidzos pa šaurām kāpnītēm augšā.
Kad aizritējušas minūtes piecpadsmit, jau atkal esmu laukā — šai neziņas pilnajā pasaulē vai, pareizāk sakot, gandrīz nepazīstamajā piepilsētā. Gandrīz, nevis pavisam, jo, braucot šurp ar taksometru, patapu iegaumēt dažus orientierus — pirmām kārtām mazu laukumu ar pieciem veikaliem, autobusu pieturu un garāžu, ko rotā milzīga, Dānijas lietū aprūsējusi izkārtne:
IZNOMĀ AUTOMOBIĻUS
Iznomāt automobiļus — tā ir ideja, kas pelna nopietnu uzmanību šai pilsētā, kur attālumi ir tikpat netīkami lieli, cik maksa par taksometru.
Dodos uz garāžu, drošiem soļiem ieeju zem triumfa arkas ar aprūsējušo izkārtni un uzreiz ieraugu veselu kalnu kabrioletu, kas sakrauti cits citam virsū un vairs nekam neder. Cerēsim, ka starp šiem graustiem neizmeklē automobiļus iznomāšanai.
Mans skatiens paslīd mazliet pa kreisi un atduras pret automobiļu kapeņu vidū attīrītu laukumiņu, ko grezno divi dzelteni benzīna tanki — divi «Selli». Tālāk malā melnē tāda kā zirgu staļļa vai ogļu noliktavas fasāde. Izmantojot dienvidus saules skopo siltumu, divi vīri apsēdušies uz soliņa līdzās barakai un ēd pusdienas. Tajās ir tikai izdaudzinātais dāņu alus un dažas šķēles desas. Pusdienas tiešām bagātīgas, ja ņem vērā, cik daudz «Tīborga» pudeļu nolikts uz soliņa un tā apakšā.
Jaunākais vīrs skaidrām, zilām acīm un kupliem, iz- pūrušiem matiem, kas atgādina jaunus salmus, ievēro manu klātbūtni un kaut ko pavaicā dzimtajā valodā — laikam: «Ko jūs vēlaties?» Sapratis, ka esmu ārzemnieks, viņš vēlreiz noprasa angliski, izrunādams vārdus nepareizi, un, uzzinājis, ka gribu noīrēt automobili, pavēsta to vecākajam — atkal dzimtajā valodā. Vecākais paloka galvu un plaši novēž ar labo roku sevišķā.
labsirdībā, kāda parasti rodas pēc bagātīgām pusdienām, kurās cilvēks mielojies ar desām un dzēris lielisko dāņu alu. Man par prieku, viņš norāda nevis uz kabrioletu kapenēm, bet uz staļļa ieeju, kas rēgojas kā tumša, milzīga rīkle.
Lēnām ieniris krēslainajā barakā, redzu, cik vien pustumsa ļauj samanīt, ka tur tiešām ir dažas mašīnas. Pēc mirkļa, pārtraukuši maltīti, tās pašas labsirdības mudināti, ienāk arī abi garāžas saimnieki. Jaunākais ir pat tik vēlīgs, ka noklikšķina elektrības slēdzi, un dzeltenīgā, bālā gaismā automobiļu parka rezerves iedzirk- stas visā savā varenībā. Šīs rezerves ir skaitā piecas un pēc skata daudz neatšķiras no saviem milzīgā bānī samestajiem, sarūsējušajiem brāļiem.
Kamēr nedrošiem soļiem staigāju, aplūkodams piecus automobiļu cilts veterānus, vecākais vīrs kaut ko nomurmina un jaunākais tūlīt steidzas man to pārtulkot:
— Šefs saka — ja jums esot vajadzīga mašīna darbam, vislabāk būšot ņemt volvo.
Tad vecākais atkal kaut ko nober un jaunākais atkal man dara zināmu:
— Šefs saka — mersedess esot izskatīgāks, bet, ja jums vajadzīga mašīna darbam, vislabāk būšot ņemt volvo.
Pēkšņi vecākais izteic trešo piezīmi, stingri pamādams, un viņa «adjutants» ar salmu matiem cītīgi pārtulko:
— Šefs saka — viņš par volvo galvojot. Pats to esot salabojis. Saka — tā esot vienreizēji augstvērtīga mašīna.
īsu brīdi svārstījies, nolemju noīrēt volvo, bikli uzdrīkstēdamies pajautāt, vai starp daudzajām šīs vienreizējās mašīnas augstvērtīgajām īpašībām ir arī tāda kā spēja ripot uz priekšu. «Adjutants» ar dīvaino salmu matu sakārtojumu atbild ātri un drosmīgi, pat neap- spriedies ar šefu:
— Tas nevis ripo, bet joņo! Ja jums nepieciešama mašīna darbam, ņemiet vien volvo!
Dzirdot, cik dedzīgi viņš to apliecina, es vairs nešaubos. Iesēžos šā automobiļu ciltstēva klēpī, ieslēdzu aizdedzi un jūtos pārsteigts, ka varu braukt. Izlaidis pāris loku pa laukumiņu, no kura aizvākti lūžņi, apstājos pie benzīna tanka, izkāpju laukā un jaunākā vīra pavadībā dodos uz kantori turpat blakus. Tā kā kantoris ir kādu metru plats un divus garš, tajā ieejam tikai es un jaunākais, bet šefs pa to laiku piemetas uz soliņa, lai baudītu vasaras siltuma un dāņu alus pēdējās atliekas. «Adjutants» ieraksta appelējušā kladē datus no manas pases un adresi un pavaicā:
— Uz cik ilgu laiku?
— Uz nedēļu.
— Divsimt kronas.
Cena nav pārāk barga, bet es, kā jau ikviens klients, kurš ciena pats sevi, uzskatu par nepieciešamu iebilst:
— Tik daudz?
— Daudz? Par volvo? — «adjutants» iesaucas izbrīnījies un sašutis. Tad savaldījies piekāpjas jaunos labsirdības uzplūdos: — Ja jūs ņemtu uz veselu mēnesi, būtu jāmaksā pavisam četri simti.
Sī piekāpība pat nestu zaudējumus iznomāšanas punktam, tomēr es pagaidām atsakos. Uz veselu mēnesi… Es nezinu, kas ar mani notiks pēc pāris dienām, bet viņš man piedāvā automobili uz veselu mēnesi.
Samaksāju pieprasīto summu, parakstos, kā jau pieņemts, — un darījums noslēgts. Atvadījies no abiem automobiļu atjaunotājiem, iesēžos volvo un, motoram apdullinoši ietarkšķoties, traucos zem triumfa arkas ar aprūsējušo izkārtni:
IZNOMĀ AUTOMOBIĻUS
Pulkstenis jau bez piecpadsmit minūtēm viens, bet pirms atgriešanās viesnīca man vēl kaut kas jāizdara. Pārslēdzu uz trešo ātrumu un sparīgi spiežu gāzes pedāli. Volvo tiešām brauc diezgan ātri, lai gan ir gaužām vecs, un es pēc desmit minūtēm jau esmu sasniedzis pilsētas nomali blakus kvartālā — meklēju ieliņu, kuras atrašanās vieta man zināma vienīgi kartē.
Kad beigu beigās nokļūstu pilsētas centrā, ir jau divdesmit minūtes pāri vieniem. Nogriežos pa kreisi no Rietumtilta ielas un atstāju volvo iepriekš izraudzītā garāžā, kas atrodas tieši aiz bulvāra. Ne jau tāpēc, ka
man būtu kauns braukt pa galvenajām ielām ar automobiļu patriarhu, nē, es tikai vēlos pasaudzēt šā vecīša nogurušo sirdi.
Es varētu aiziet līdz viesnīcai kājām, vēl jo vairāk tādēļ, ka vējš atkal pūš ceļa virzienā — sitas taisni mugurā. Bet pamostas nojauta, ka paziņas amerikāņi noteikti mani meklē viesnīcā, un es nedrīkstu pēkšņi sākt spēlēt paslēpes. Tāpēc atkal šķiežu naudu, izmantodams dārgo transportu — taksometru.
Mani amerikāņu paziņas … Tie ir palikuši tikai divi. Vairs neskan daudzbalsīgās čalas kongresa kuluāros, bāros un Teiloru namā, kur salasās tik raiba sabiedrība. ' Nav Dorotijas. Nav ne kurlā Higinsa, ne sviedriem norasojušā Berija. Pasaulīgā rosība un sentimentālās epizodes, ar kurām te bija pilnas pirmās dienas, nemanot ir beigušās, lai dotu vietu mieram un vientulībai. It kā neredzams režisors manā dzīvē būtu ievedis citu pēc citas darbojošās personas un citu pēc citas uzreiz aizraidījis prom, atskārzdams, ka tās netiks galā ar savām lomām.
Un, lūk, tagad no visas trupas esam palikuši tikai režisors un es, ja neminu vēl Greisu, kas, starp citu, jau vakar neieradās uz tikšanos. Viss ir apklusis un norimis, tomēr šis klusums mani nemaz neiepriecina, jo jūtu, ka tajā slēpjas tāds spriegums kā gaisā pirms vētras.
Dažs teiktu, ka līdz šim viss ir risinājies, kā parasts, un kāds tur brīnums, ka vieni no lielpilsētas aizbrauc, citi tajā paliek. Tas nav it nekas neparasts — es piebilstu. Bet, kad viss, lai gan ir gluži parasts, notiek manāmi loģiskā secībā saskaņā ar nospraustu, viegli uzminamu mērķi, tad paši par sevi rodas zināmi jautājumi. Seimuram ir stingrs rokraksts, un viņš, neielaiz- dams pareizrakstības kļūdas, prot teicami izlocīt burtus, tomēr es tik un tā uztveru to slepeno jēgu. Un saprotu, ka zaudēju laiku, kaut gan ne jau savas vainas dēļ. Cik lieliski būtu, ja es patlaban brauktu atpakaļ, salicis mantas ceļasomā un reģistrējis lidmašīnas biļeti. Bet es vēl neesmu īsti izdibinājis Todorova adresi un joprojām neesmu pārliecināts, vai sešstāvu namā kādreiz ir spēris kāju kāds Todorovs vai ari šis dzīvoklis ir tikai lamatas, kurās jāievilina tādi kā es.
Taksometrs apstājas pie stiklotajām «Kodana» durvīm. Izkāpju, pasniedzu šoferim banknoti un dodos uz ieeju, kad pēkšņi no pretējās ietves atskan Greisas balss:
— Mister Kojevl
Sekretāre stāv līdzās Seimura plimutam, pie kura stūres nesatricināmi mierīgi sēž pats tā īpašnieks.
— Liekas — šodien esat aizbēdzis no bibliotēkas, bet jums nekādi nav izdevies izmukt no mums, — Seimurs nober, sniegdams man roku pa plimuta lodziņu.
— Es nemaz nedomāju bēgt prom no bibliotēkas, — iebilstu un, lai to uzskatāmi pierādītu, izvelku sēju- miņu «Mīts un informācija». — Droši vien esam ceļā izmainījušies.
— Jūsu uzmanība man ir visai patīkama, — amerikānis atzīstas, uzmetis acis grāmatiņai. — Es nejūsmoju par niekiem, tomēr prieks zināt, ka vismaz viens lasītājs ir pārlapojis manu grāmatu. Redzat, kopš tā nākusi klajā, laikam nav vel atvērta.
Grāmata tiešām izskatās cilvēka roku neskarta, un baiļojos, ka tā arī tālāk saglabās savu neskartību.
— Mēs esam sagatavojuši jums pārsteigumu, — Greisa paziņo vienmuļā balsī, stāvēdama otrpus mašīnas. — Brauksim uz pludmali!
Pārsteigums patiesībā ir kas cits, un es jau pašā sākumā to esmu ievērojis, lai gan izliekos, ka neko īpašu neredzu. Sekretārei mugurā ļoti īsa un ļoti eleganta vasaras kleita zilām un baltām puķītēm, kājās kurpes augstiem papēžiem, izmeklēts matu sakārtojums un — galvenais — uz deguna vairs netup stikla un raga briļļu tauriņš. Viņas jaunajai tualetei jāpievieno vēl šis tas agrākais, kas tikai tagad atklājas: zilzaļās acis, puskailas krūtis itn gūžas, tik slaidas un gleznas, ka man šķiet Greisa tas no kādas aizņēmusies.
Apsēžos «uz nāvi notiesātā sēdeklī», kurš Dorotijas prombūtnes dēļ patlaban ir tukšs. Sekretāre iekārtojas mums aizmugurē.
— Tā visnotaļ ir Greisas ideja — braukt uz pludmali, — Seimurs pavēsta kā atvainodamies.
Ieslēdzis aizdedzi, viņš, kā vienmēr, strauji raujas uz priekšu, taču, kā jau teicu, Dorotijas trūkst mašīnā, tādēļ Seimurs ietur saprātīgu ātrumu.
—' Ja vēlaties, mēs varam paēst pusdienas kuģītī, — brītiņu klusējis, amerikānis piedāvā. — Stāsta — tur gatavojot diezgan garšīgus ēdienus. Pēc tam mazliet pavizināsimies pa jūru …
— Ai nē! Man jau līdz kaklam apnicis vizināties pa jūru, — sekretārē neparko nav ar mieru. — Labak dosimies uz pludmali!
— Jūs, mīļā, laikam gribat mums parādīt savu slaido augumu, — Seimurs pajokojas laipnā jo laipna balsī. Un, šoreiz pievērsdamies man, turpina: — Maikl, mana palīdze negaidot ir pamatīgi sarosījusies. Nezinu, vai nu viņu galu galā ir ietekmējusi Dorotija, vai arī jus esat tā sapurinājis.
— Jūs man glaimojat, Viljam. Cik man zināms, vēl nav dzimis vīrietis, kurš spētu mainīt sievietes gaumi.
— Vai tā nebūtu pārlieku liela nekaunība, ja es jūs palūgtu uzsākt valodas par ko citu? — Greisa iekrīt starpā.
Kā jau sen esmu ievērojis, sekretāre nemaz neizturas pret Seimuru kā pret šefu, tikai varbūt savādi uzvedas, pildot darba pienākumus tādās vietās kā simpozijā. Un dīvainākais ir tas, ka šefs par to nepavisam neskaišas.
— Viņa ir apvainojusies… — amerikānis saka it kā savā nodabā. — Nu re, atkal kas jauns!
Cik pārzinu medicīnu, cilvēkiem vispirms jāpasau- ļojas vai jāizpeldas jūrā, pēc tam jāiet pusdienās. Taču pulkstenis pašlaik jau ir pāri diviem un mani ceļabiedri mēdz visu darīt otrādi. Tā mēs vispirms sātīgi paēdam mazā restorānā un tad dodamies uz pludmali.
Belle Vue pludmale šķiet kā indiāņu ciemats, jo te uzceltas baltas teltis, ko sauc par «vigvamiem» tieši to indiāniskā izskata dēļ. Lai gan tagad ir vēla pēcpusdienas stunda un vējš draudīgi purina telšu sienas, mēs trijatā nebūt neesam vienīgie «indiāņi» šai liedagā. Atmetusies smiltīs vai pļavas zālē, milzums abu dzimumu pilsētnieku izbauda sestdienu, kas pienāk tikai reizi nedēļā, un silto sauli, kas te spīd vēl retāk.
Seimurs noīrē trīs «vigvamus», un es ielienu vienā no tiem, lai pārbaudītu, vai man derēs pa ceļam nopirktās peldbiksītes. Kad pēc sekmīgas uzlaikošanas izeju laukā, Greisa jau guļ smiltīs, izstiepusies visā augumā uz sava zilā peldmēteļa, Seimura nemana. Sī dāma nedzenas pēc modes, taču skaidri saprot, ka zils tērps viņai labi piestāv. Sievietes šādas būšanas sajēdz, nepētot žurnālus.
— Kur ir Viljams?
Sekretāre pamet ar galvu uz jūru, kur amerikānis jau ir patapis iebrist līdz pleciem ūdenī. Viņš laiciņu stāv, pavērsies pret krastu, bet attālums ir pārāk liels, lai redzētu, vai viņš lūkojas tieši uz mums vai vēro liedaga panorāmu. Tad Seimurs uzgriež mums muguru un rāmām, vienmērīgām kustībām kā pieredzējis peldētājs peld arvien tālāk jūrā.
Mans skatiens aizslīd no zilā, plašā ūdens klaida uz zeltaino smilšu strēli — uz to stūrīti, kurā ir atlaidusies Greisa. Ja pirms divām dienām kāds man būtu teicis, ka Greisa ir tik smuidra un nevainojami noaugusi, es viņam būtu atbildējis, lai nerunā aplamības. Bet tā ir patiesība: graciozā skaistule uz zilā peldmēteļa nav neviena cita kā Viljama T. Seimura — grāmatas «Mīts un informācija» autora vīrišķīgā sekretāre. Gribētos zināt, vai šis autors uzdrīkstētgs apgalvot, ka būtne, kas guļ manā priekšā, ir mīts.
Greisa uztver manu skatienu, bet nesamulst par to, ka viņu nopētu no galvas līdz kājām, un tikai prozaiski izgrūž:
— Sēdieties, ko stāvat izslējies!
Viņa atvēl man gabaliņu no sav.a peldmēteļa, un es izpildu rīkojumu.
— Jūs vakar nealnācāt pusdienās. Vai tiešām nebijāt Uzaicināta? — jautāju, lai tikai neklusētu.
— Biju gan uzaicināta, bet tā, lai neaizietu.
Sī atzīšanās izskan tik negaidīti — varbūt tādēļ, ka sakrīt ar to, ko jau esmu noģidis.
— Vai jums manis trūka? — Greisa savukārt ziņkāri pavaicā.
— Ļoti.
— Un tāpēc vien, ka mana klātesme būtu paglābusi jūs no nepatīkamas sarunas?
Ar šo sievieti jāuzmanās. Kā Seimurs izteicās, viņa tik viegli uzmin domas, ka tas ir bīstami.
— Jūs pārvērtējat manu prakticismu, — mēģinu turēties pretī, — un pienācīgi nenovērtējat pati sevi.
Sakot pēdējos vārdus, es atkal nevilšus pavēršu acis uz samērīgo augumu sev blakus.
— Jūs diezgan nekautrīgi mani nopētāt, — Greisa vienaldzīgi aizrāda.
— Aiz tīri zinātniskas intereses.
— Ja neviļos, jūs nodarbojaties ar socioloģiju, nevis anatomiju.
— Redzat, ir sociologi, kuri atbalsta uzskatu, ka sabiedrības struktūra pilnīgi atbilst cilvēka organisma struktūrai.
— Jā, zinu, tā ir organiskā skola.
Viņa paveras manī ar savām zilzaļajām acīm un noprasa:
— Maikl, vai tiešām jūs esat sociologs?
— Velns parāvis, bet kas tad lai es būtu? Vai jūsu šefs nav sociologs?
— Tieši to es gribētu noskaidrot: vai esat tāds pats sociologs kā viņš?
— Nē, neesmu vis tāds pats. Es pārstāvu citu skolu.
— Jā, tiesa gan — organisko skolu … Un tātad jums vakar manis trūka?
— Ļoti.
— Neatkarīgi no tā, ka jums mīlestība ir sveša?
— Mīlestība?… Labāk iztiksim bez tik skanīgiem vārdiem! Tie lielākoties iederas literatūra.
— Kādus klusākus vārdus tad jums patiktos lietot?
— Aizraušanās… Simpātijas… Varbūt pat draudzība … Kā lai es zinu? Stilistika nav mana stiprā puse.
— Simpātijas … Draudzība … Vai, pēc jūsu domām, draudzība ir kas mazsvarīgāks nekā mīlestība?
— Kā uz to raugāmies. Tās noteikti atšķiras viena no otras. Mīlestība ir kā lipīga slimība, nejauša nelaime, kaut kas tāds, ar ko saduramies negaidot, kaut kas tāds, kur nav meklējama ne mūsu vaina, ne mūsu nopelni. Draudzība ir apzinīga attieksme pret cilvēku …
— Racionāls darījums starp diviem indivīdiem, — Greisa formulē.
— Nebūt ne. Kur ir darījums, tur nav draudzības. Bet, kur ir draudzība, tur nevar nerunāt jūtas. Apzinātas jūtas, nevis emocionāls skurbums,
— Ak tā? Tad nu iznāk, ka man vajag justies glaimotai.
— Baidos, ka mazliet pārsteidzaties.
— Rupjībā jūs esat apbrīnojami līdzīgs Seimuram. Galu galā — par kādu draudzību jūs te man stāstāt?
— Greisa, draudzībai ir dažādas pakāpes. Un arī attīstības periodi…
— Jūs mani uzrunājat vārdā?
— Vai tas jums nepatīk?
— Gluži otrādi. Tas pierāda, ka mūsu draudzība ir kļuvusi stiprāka. Sakiet — kad mēs atkal tiksimies?
Esmu pieradis allaž pats uzdot šo jautājumu, bet acīmredzot laiki mainās.
— Tad, kad varēsit atlicināt man kādu brītiņu.
— Visu savu laiku ziedošu jums, — dāma devīgi noteic. — Protams, ārpus darba stundām. Man draudzībā nav ne pakāpju, ne attīstības periodu.
— Liekas — visādā ziņa butu ērtāk tikties šovakar tā pavēlāk.
— Līdz šim domāju, ka esat drosmīgāks.
— Domājiet tāpat vien arī turpmāk! Taču, lai cik drosmīgi esam, daži piesardzības soļi nenāk par ļaunu.
— Lekcija par draudzību jau beigusies. Vai tagad sāksies cita — par piesardzību?
— Vairs nevar redzēt, kur ir Seimurs, — neatbildējis uz viņas jautājumu, negaidot ieminos.
— Viņš droši vien aizpeldējis viņpus apvāršņa.
— Tā kā esam sākuši runāt par drosmi, jāsaka — jūsu šefs šķiet varen bezbailīgs.
— Ā-ā, viņš pieder pie tiern drosoņiem, kuriem nav dārga dzīvība.
— Uz mata kā Dorotija?
— Gandrīz. Viņiem abiem viena un tā pati neirastē- nija, tikai dažādi izpaužas.
— Un jums?
— Man izpaužas vēl citādāk… Jūs taču esat aizmirsis pateikt, kur un cikos tiksimies …
— «Ambasadorā» programma sākas vienpadsmitos. Ja jums šī vieta un laiks ir piemēroti…
Greisa pēkšņi pagriežas pret mani un vaicā:
— Sakiet, Maikl, — vai jūs baidāties no Seimura?
— Kādēļ lai es baidītos?
— Es gan baidos… Cik savādi… — viņa domīgi
izdveš.
— Jums liekas — Viljams kaut ko nojauš?
— Nojauš? — Greisa izsmējīgi parauj uzacis augšup. — Seimurs ir no tiem, kuri nenojauš, bet zina, pat neskatījušies pa atslēgas caurumiņu un neko neprašņājuši.
— Nu, un? …
— Un — nekas. Seimurs nav tāds vīrs,_ kas atklās citiem, par ko viņš interesējas, ja tas tiešām viņu interesē. Un, ja kāds viņu kaitina, varat būt drošs — tas neesat jūs. Lai gan nedomāju, ka viņš vispār ir spējīgs sadusmoties par šādām izdarībām.
— Varu derēt, ka runājat par mani! — virs mūsu galvām atskan Seimura balss. — Kad trešā nav klāt, allaž aizacīs par viņu runā.
Amerikānis ir uzradies starp «vigvamiem» pavisam pēkšņi — it kā no zemes būtu izlīdis. Pa viņa augumu arvien vēl rit ūdens lāses, seja staro tik lieliskā omā, cik vien lieliska tā var būt tādiem vīriem kā Seimurs.
— Esat atģidis gan, — es pasmīkņāju. — Kaut arī patiesībā grūti pateikt, vai runa bija par jums vai par mums.
— Jā, jā, parādību savstarpējā sakarība dabā un sabiedrībā. Šādus jautājumus jūs, marksisti, vislabāk izprotat.
Viņš ietinas savā peldmētelī un piemetina gandrīz optimistiskā noskaņā:
— Cik brīnišķīgs ūdens!… Nu, Maikl, izpeldieties! Vispār baudiet sīkos dzīves priekus, līdz pienāks jūsu kārta pārtapt līķī un aiziet saltajā Bezgala garlaicības valstībā.
«Ambasadora» programmā bez dažiem nodrāztiem ekvilibristikas uzvedumiem un austrumu dejām lielākoties ir pašu apmeklētāju priekšnesumi. Mēs abi ar
Greisu arī tajos dodam savu ieguldījumu — laiciņu mīdāmies uz vietas laukumiņā, kas pilnum pilns cilvēku. Atšķirībā no Dorotijas sekretāre valsē bez tīksmas lieglaimes, aprobežodamās vienīgi ar kailu dejas tehniku. Vārdu sakot, šī nepeļamā sieviete ir nejūtīga kā vingrošanas rīks.
Pietiek pamīņāties desmit minūtes, lai apjaustu, ka esam izpildījuši savu pienākumu, un atgrieztos pie galdiņa.
— Šampanietis jau novadējies, — Greisa saka, pieskārusies ar lūpām glāzei. — Programma arī galā. Vai nebūtu laiks norēķināties?
Pamāju viesmīlim, kas pie blakus galdiņa noņemas ar delikātu darbu — korķē vaļā šampanieša pudeli.
— Vai jums nebūs nekas pretī, ja es samaksāšu? — sekretāre jautā, satverdama somiņu.
— Pagudrojusi vēl mazlietiņ, jūs būtu izdomājusi, kā citādi mani aizskart, — paklusām nopukstu.
— Man nebija nekādas vēlēšanās jūs aizskart. Jums taču līdzekļi neļauj šķiesties.
— Par tiem mari maza bēda. Tiklīdz nauda būs notērēta, iekāpšu vilciena — un sveiki!
— Tāpēc ka esat tikai nabadzīgs stipendiāts, vai ne, Maikl?
— Tapat kā jūs esat tikai nabadzīga sekretāre.
— Ne jau nu gluži nabadzīga. Seimuram piemīt diezgan daudz sliktu īpašību, bet skops gan viņš nav.
Noskaitu viesmīlim naudu, un mēs pieceļamies.
— Kurp iesim — uz manu viesnīcu vai uz jūsējo? — Greisa lietišķi ievaicājas, kamēr līkumojam starp galdiņiem uz izeju.
— Kurp jums labāk patiktos.
— Man vienalga. — Viņa parausta plecus. — Domāju — kā vienā, tā otrā slepeni noklausās.
— Domājat vai zināt?
— Tas ir gandrīz viens un tas pats. Maikl, es reti viļos savās domās.
Izņemu no garderobes Greisas vieglo vakara manto, palīdzu viņai to uzģērbt un, kad esam tikuši uz ielas, atkal taujāju:
— Kādēļ domājat, ka mūs noklausīsies?
— To pajautājiet tiem, kuri ir ierīkojuši aparatūru! — dāma dzestri atbild.
Piepeši viņa apstājas uz ietves un tik klaji paraugās man acīs, ka jūtos mazliet pārsteigts.
— Maikl, jūs gaužām viduvēji tēlojat vientiesi un gaužām maldāties, atzīdams, ka cilvēki, ar kuriem satiekaties, arī ir vientieši.
— Jūs gan nekad neesmu turējis par vientiesi, — iebilstu.
— Bez šaubām, jums šķiet — esmu viltniece, kura naivi ieņēmusi galvā, ka izdosies aptīt jūs ap pirkstu.
Viņa atkal sāk soļot pa tukšo, neonspuldžu apgaismoto ietvi. Tieši mums pretim tumšajās debesīs gluži kā uzgleznota iezīmējas Pilsētas rātsnama torņa smaile, kas mirdz neredzamu prožektoru staros. Kaut kur tālumā rūc izlūklidmašīna. Greisa brītiņu iet klusējot, tad no jauna ierunājas:
— Zinu — arī šoreiz neticēsit, ja teikšu, ka man ir pagalam apnicis dzīvot pasaulē, kurā mani visi uzskata par krāpnieci un visi izseko — gan savējie, gan svešie.
— Es tam pilnīgi ticu. Tikai neesmu šo pasauli radījis.
— Nezinu, kas to ir radījis, tomēr jūs esat daļa no tās! Nu, paklausieties!
Greisa satver mani aiz rokas un atkal apstājas, ieklausīdamās, kā arvien skaļak dūc lidmašīna.
— Vai dzirdat? Riņķo, uzglūn… Uzglūn gan debesīs, gan uz zemes, gan pat gultā… Un šai nemitīgā glūnēšanā slēpjas viss viņu d/.ives saturs, visa viņu dzīves jēga …
— Tas gan nav tikai pašmērķīgs laika kavēklis, — es nosaku, smālkjūtīgi atsvabinādams savu roku no viņas plaukstas. — Te izšķiras cilvēces liktenis.
— Jā, jā, skaidrs, katrs skandina, ka tieši viņš glābjot cilvēci. Bet vai jums neliekas tā: jo plašāk izvēršas glābšanas operācijas, jo lielākas aug briesmas, ka cilvēci uzspers gaisā?
— Seimura sekretāres amats uz jums laikam iedarbojas graujoši, — es ieminos. — Socioloģija, nemaz nerunājot par visu pārējo, neatvairāmi grūž jūs pesimisma slīksnājā. Mainiet profesiju, pameklējiet sev kādu mierīgāku vietu!
— Mierīgākas vietas parasti ir sliktāk atalgotas, — Greisa saka, dodamās tālāk pa tukšo, neonspuldžu apspīdēto ietvi. — Un galu galā ne jau vienmēr tās izrādās mierīgākas. Patiesībā Viljams mani ir izvilcis tieši no šādas vietas, un domāju, ka man jābūt viņam par to pateicīgai…
— Jūs tomēr neesat pateicīga?
— Tā iznāk.
— Nebēdājieties! Tā nav jūsu, bet paaudžu paaudžu vaina. Cilvēks ir nepateicīgs radījums.
— Seimurs atrada mani eksporta kantorī, kur strādāju par otrās kategorijas stenogrāfisti…
— Viņš ir nodarbojies ar eksportu? Zināms, ar socioloģijas eksportu.
— Viljams sāka interesēties par mani, bet es viņu atraidīju, jo netiku gudra, kas viņš par cilvēku, un varbūt tādēļ, ka atraidīju, Viljams nelikās un nelikās mierā — tā drīz vien dabūju vietu ar trīsreiz augstāku atalgojumu, ti 11 kur nu vēl ceļojumi un viss pārējais…
Nogriežamies mazā ieliņa un ejam tālāk uz Greisas viesnīcu. Lidina Inas rūkoņa jau sen ir izskanējusi kaut kur tālu virs juras, un nakts klusumā skrapst vienīgi mūsu gausie soļi.
— Jūs tīri apmierinoši esat iekārtojusies dzīvē, — es saku, uzdrīkstēdamies pārtraukt idillisko klusumu.
— Nesaprotu, ko vēl vairāk vēlaties?
— Nesaprotat? Jūs nolasāt veselas lekcijas par draudzību, tomēr nevarat saprast?
— Jums taču draugs ir uz goda! Gudrs, drosmīgs, bagāts un, kā šodien redzēju, ar lielisku miesas uzbūvi …
— Jums taisnība. — Dāma pamāj it kā pati sev.
— Jūs patiešām itin nekā nesaprotat.
Kafejnīca — konditoreja nav liela, bet tajā ir viss, kas man patlaban nepieciešams, — «Espresso» automāts, lieliskas šokolādes konfektes bagātīgā izvēlē un labsirdīga saimniece ar patuklu seju pārziedējušas jaunības gados. Tāpēc ieeju tieši te, iepriekš ielūkojies pa skatlogiem jau ap desmit tādās iestādēs.
Šai agrajā svētdienas rītā esmu vienīgais konditorejas apmeklētājs un droši vien vēl ilgu laiku arī palikšu vienīgais. Tas man dod iespēju bez steigas izdzert kafiju un pārlaist acis plauktiem, kuros saliktas ar lentītēm pārsietas, daudzkrāsainas konfekšu kārbas.
— Es gribētu aizsūtīt savam paziņam labas konfektes, — saku saimniecei, piegājis pie letes.
— Zināt, šodien ir svētdiena … — viņa izvairīgi atbild, angliski runādama mazliet sliktāk nekā es.
— Tas ir tiesa. Taču šodien viņam ir dzimšanas diena.
Saimniece noliek malā dvieli, ar kuru ir slaucījusi kafijas automātu, un, pagriezusi galvu pret blakus telpu,_uzsauc:
— Erik!
Tad paskaidro:
— Aizsūtīšu ar savu mazo. Kādas konfektes vēlaties?
— Lai būtu tiešām labas.
Dzirdot šādu pieprasījumu, viņa kļūst vēl piekāpīgāka. Noņem no plaukta trīs četras lielas kārbas un sāk mani iepazīstināt ar katras saldumu šķirnes vērtīgajām īpašībām. Šai brīdī konditorejā iemetas «mazais». Tas ir gadus divpadsmit vecs, mundrs, uzņēmīgs zeņķis uzrautu degunu. Izraudzījies dārgu šokolādes konfekšu kārbu, pasaku jauniņajam kurjeram pašus nepieciešamākos datus:
— Todorofa kungam Ziemeļjūras ielā trīsdesmit pieci. Skaidri nezinu, kurā stāvā, jo viņš nesen ir pārcēlies uz turieni, bet domāju, ka atradīsit dzīvokli.
— Atradīšu gan, kungs, neuztraucieties! — jauniņais kurjers attrauc tik pašpārliecināti, ka es nopriecājos vien.
Man jau ir radusies paruna: «Diena, kurā nesatiekos ar Seimuru, ir zaudēta.» Bet pēdējā laikā manā kalendārā neviena no tām netiek zaudēta. Pat svētdienā, kas pēc kristiešu paraduma paredzēta atpūtai, Viljams ir pacenties mani apgrūtināt, uzaicinādams pēcpusdienā ciemos.
Lai atriebtos amerikānim par šo laipnību un pēc iespējas ātrāk tiktu no viņa vaļā, piezvanu pie viņa dur-
vlm jau divos. Tomēr manas cerības izjaukt Seimuram pēcpusdienas atpūtu nav attaisnojušās." Nepazīstams kalpotājs atver durvis un aizved mani uz senlaicīgu istabu — man līdz šim nebija ne jausmas, ka lielajā, drūmajā dzīvoklī tāda vispār ir. Greisa un Seimurs vēl sēž pie galda, un viņiem nule ir pasniegta kafija.
— Ak, jūs esat ieradies tieši laikā! — Viljams viesmīlīgi mani uzņem. Un tūlīt izrīko kalpotāju: — Pīter, esiet tik labs, atnesiet tasi kafijas un arī konjaku!
Apsēžos pie galda, pie kura pietiktu vietas vēl ducim cilvēku, un uzreiz iekjaujos kopējā klusēšanā. Mani klusēšana nekad nenomāc, it īpaši, kad acu priekšā ir tādi ēstgribu kairinoši šedevri kā istabā pie sienas piekārtās holandiešu klusās dabas — medījumi, vīnogas, firziķi un līdz pusei nolobīti apelsīni —, nemaz nerunājot par kristāla traukiem un samta aizkariem.
— Tā ir kulinārā glezniecība… Gastronomijas lirika … — Seimurs noteic, ievērojis, ka esmu pievērsis uzmanību klusajām dabām.
Alkatīga vēdera mīti… — papildinu viņa sacīto. .!a gan. Ta ka buržujiem nav iespējams pastāvīgi piestūķēt iekšas, viņi savu neizsīkstošo negausību apmierina vizuāli. Nomedīts zaķis un bifšteks kļūst par estētisku retumu.
Pīters klusi ienāk, nesdams sudraba paplāti, un noliek manā priekšā kūpošas kafijas kanniņu un henesī pudeli. Viņa drūmā seja un skatiens, tik stings kā mironim, brīnišķi piedien istabas iekārtai.
Kafijas dzeršanas ritu beidzam klusēdami, katrs par kaut ko prātodams vai pūlēdamies uztvert pārējo divu domas. Greisa ari šoreiz ir brīnum skaistajā, gaišajā vasaras tualetē, bet viņas stāja un izturēšanās ir kā kancelejas darbiniecei.
— Šis galds ir tik plats, ka, sēžot pie tā, vajadzētu runāties pa tālruni, Seimurs saka. — Labāk iesim kur citur, vai ne?
Bariņa dodamies mazā ekskursijā cauri istabam un atkal nonākam bibliotēkā. Pīters no jauna negaidot uzrodas ar paplāti, noliek uz galdiņa pudeles, spainīti ar ledu un sodas ūdeni un tūlīt steidzas prom. Greisa grasās viņam sekot, bet šai brīdī amerikānis paņem uz krēsla nomesto sējumu ādas vākos un jautā viņai:
— No kurienes esat izvilkusi šo grāmatu?
— To esmu izvilcis es, — iesaucos.
Sekretāre iziet, Seimurs nevērīgi lēnam šķirsta grāmatu.
— «Bīstami sakari»… Vai šo sējumu esat pagādājis man vai Greisai? — Viņš pasmīnējis nosviež to uz dīvāna.
— Liekas — tas mazliet skar mūs visus, bet visvairāk manĻ
— Vai* tad atzīstat, ka mūsu sakari ir bīstami? — amerikānis vaicā, zīmīgi parādīdams uz sevi un mani.
— Un kā jūs domājat?
— Tad nu laikam gaidāt izdevību, lai tos pārtrauktu?
— Jums, Viljam, zināms daudz labāk nekā man, ko es gaidu: bīstamu fāzi!
— Skaidrs. Jūs mīļuprāt pētāt bīstamu sakaru attīstību līdz tam brīdim, kad tie patiešām kļūst bīstami. Bet tā, Maikl, būs tikai puse pētniecības. Vismaz kaut kas taču~jāizdara līdz galam.
Seimurs ieliek glāzē ledu, rūpīgi ielej nedaudz viskija, pievieno vēl drusciņ sodas ūdeni, pēc tam atzviļas atzveltnī un aizdedzina cigareti. Es arī apsēžos un uzvelku dūmu tik brīvi un bezbēdīgi, it kā nule dzirdētie ievadvārdi būtu tikai tukšas pasakas.
— Redzat, Maikl, — mans sarunu biedrs atkal iesāk, iežmiedzis cigareti lūpu kaktiņā, — ja šajā pasaulē ir kāds, no kura jums nebūtu jābaidās, tad tas esmu es.
Viņš paskatās mani ar savām piemiegtajām acīm, tās pat viegliņām pavērdams, lai varu novērtēt, kāda vaļsirdībā tajās viežas.
— Viljam, es nepavisam nebaidos no jums.
— Baidāties gan. Varbūt nevis no manis paša, bet no tā, kas, pēc jūsu domām, ir saistīts ar mani. Un, ja jau esam pieskārušies tematam «Bīstami sakari», liksim mierā erotisko literatūru un parunāsimies par izlūkošanu!
Nekā neiebilstu. Un neko citu es arī nevarētu iebilst kā vienīgi to, ka šis temats ir uzņemts dienas kārtībā drusku pāragri, vismaz raugoties no manu personisko interešu viedokļa. Seimurs laiž darbā visus līdzekļus, ņemot vērā tikai savas intereses.
— Es zinu, kas jūs esat, Maikl, tomēr atļaujiet arvien vēl jūs saukt šai vārdā, nevis īstajā. Un jūs arī laikam jau esat atjautis, kas esmu es. Nezinu tikai, vai esat nomanījis, ka sākumā par jums parūpēties bija uzdots citiem. Rutinieriem, kuri ar parasto šablonismu varēja visu sagraut un veltīgi jūs nomelnot jūsu varas iestāžu acīs. Es drīz vien iejaucos …
— Kālab esat uzņēmies šādas pūles?
— Aiz diviem iemesliem. Pirmais, kā pats esat noģidis, izriet tieši no maniem dienesta pienākumiem: es nospriedu, ka jūs esat kaut kas vairāk nekā cilvēks, ko var izmantot par netīras provokācijas nenozīmīgu objektu. Tāpēc nolēmu — neparko nedrīkst pieļaut, ka tādi nejēgas kā Higinss un Berijs jūs iepītu savās ķēpās…
Seimurs izņem uz mirkli cigareti no lūpām un iedzer malku viskija.
— Otrais iemesls… atļaušos atzīties, nebaidīdamies, ka varbūt pasmiesities par mani tieši acīs: jūs jau no paša sākuma man ļoti patīkat. Un domāju, Maikl, — es nemaldos, teikdams, ka mēs abi lieliski saderam kopā un saprotamies.
— Vai mi ta ir? Neatceros, ka mēs būtu sapratušies kaut vai kāda jautājumā.
l.ai rastos vienotība, nepieciešama pretstatu sadursme. Ja neviļos, tāds ir jūsu princips.
— Jā. Tikai mēs to formulējam citādi.
— Tad nu uzskatiet to arī par manu principu. Neieredzu cilvēkus, kuri visnotaļ ir ar mani vienis prātis. Man savas domas jau diezgan apnikušas, lai es vēl vēlētos tās dzirdēt no cita. Turklāt man nav vajadzīgs cilvēks, kam tāda galva kā manējā, jo tā jau ir pašam uz pleciem. Gluži otrādi, vajadzīgs cilvēks ar jūsu domām un jūsu zināšanām.
Sarunu biedrs ir īpaši uzsvēris pēdējo vārdu, bet es izliekos, ka neesmu to ievērojis.
— Jums jau skaidrs, kā es raugos uz visām šīm ilūzijām, ko dēvē par patriotismu, uzticību vai morāli. Bet jums tās arvien vēl nav ilūzijas, tādēļ es gribētu atgādināt vienu: ja cilvēku darbībai ir kaut vai niecīgākā jēga, tā slēpjas cīņā, lai pasargātu cilvēci no katastrofas.
— Cik cildens uzdevums!… — es piekrītu.
— Es kalpoju tieši šim uzdevumam, lai gan vairos to cildināt kā jūs. Diemžēl pašlaik jums ir zināms daudz vairāk par mūsu pasauli nekā mums — par jūsējo. Tāpēc aizvien jūtamāk zūd līdzsvars, un tas var radīt milzīgas briesmas. Vienīgi savstarpēja informācijas apmaiņa spētu novērst pārsteigumu, citiem vārdiem, katastrofu.
— Man liekas — Centrālajai izlūkošanas pārvaldei viss ir zināms.
— Diez vai jums tā liekas, bet sliktākais ir tas, ka daži CIP darbinieki tā spriež. Un šī ilūzija ir gaužām bīstama. Negribu apgalvot, ka mums trūkst vērtīgu ziņu, tomēr daudzas no tām jau ir pārāk novecojušas. Un jums jāatzīst, ka ir ārkārtīgi riskanti uzsākt ko jaunu, pamatojoties uz novecojušām ziņām.
— Drusciņ sapuriniet savējosl — mierinoši pamācu. — Dodiet instrukcijas un sūtiet viņus jaunas informācijas medībās!
— Kā par nelaimi, medību sezona tagad ir tik nelabvēlīga kā vēl nekad. Daži mūsu priekšnieki kopā ar mūsu draugiem — ar tiem, kas dzīvo Bonnā, — ir izdarījuši nelabojamu muļķību sakarā ar notikumiem Ceho- slovakijā. Tas ir lielisks piemērs tam, cik kaitīgs ir pārmērīgs optimisms. Pārmērīgs optimisms, pārmērīga nepacietība, mēģinājums paātrināt graujošo procesu normālo gaitu, un te nu ir gala iznākums: ienaidnieks priekšlaikus saceļ trauksmi, ir spiests veikt pretpasāku- mus, mobilizē spēkus un palielina modrību tā, ka ziņu medības, par kurām jūs runājat, var beigties tikai ar neveiksmju virkni.
— Tad gan labāk nogaidiet! Jūs jau tā pareģojat, ka mūsu iekārta pati par sevi sagrūs no iekšējas erozijas. Mēs sāksim domāt citādi — tā kā buržuji, notiks sociālisma un kapitālisma konverģence, paātrināsies centrbēdzes procesi, «nacionālisms būs sociālisma pēdējā stadija», un nez kas vēl gadīsies …
— Ar šo ironiju jūs atbildat pats uz savu piezīmi, — Seimurs pacietīgi paskaidro. — Propaganda paliek propaganda, bet, kas jādara, tas jādara nevilcinoties. Ja sabrukuma process netiks nepārtraukti virzīts uz priekšu, tas apstāsies vai vienkārši pārtrūks. Vispār gaidīšana šādos gadījumos ir pašnāvības uvertīra. Pareizais ceļš meklējams kaut kur vidū starp steigu un bezdarbību — enerģiski, bet piesardzīgi jāuztausta no jauna radušies apstākļi un, liekot tos vērā, jāgroza taktika.
— Varbūt jums taisnība. Labu veiksmi!
Amerikānis izņem izsmēķi no lūpām un nodzēsdams
cītīgi samurdza smagnējā bronzas pelnutraukā. Tad piemiegtām acīm uzmet man mirkli un nomurmina:
— Nesteidzieties kļūt par pasīvu pavadītāju. Es ceru, ka mēs abi varēsim iet kopā pa šo rūpīgi izraudzīto ceļu kā uzticīgi līdzgājēji.
Seimura nogurusi seja pauž mieru un draudzīgu atklātību, it kā viņš nemaz nešaubītos, ka neatraidīšu viņa tikko izteikto priekšlikumu. Tātad, re nu, te ir tas ilgi gaidītais fināls, ko mans paziņa ir iztēlojies kā jauna cēliena klusu prelūdiju mūsu kopīgajā biogrāfijā.
— Baidos, Viljam, ka jus velaties saņemt no manis kaut ko tādu, kā man patiesībā nav.
— Neizliecieties par nabagu! Kā jau teicu, jūsu biogrāfija mums zināma. Institūtā, kurā strādājat, jūs nepavisam neesat praktikants, bet esat profesors, piedodiet, pulkvedis.
— Kaut arī tā būtu, tam nav nozīmes. Kā pats zināt, profesors strādā par profesoru tai šaurajā nozarē, ko pēta. Neko darīt, tādi tagad laiki: enciklopēdisti vairs nav modē.
— Neuztraucieties, Maikl! Mēs nedomājam izčamdīt jums kabatas caur un cauri. Būsim apmierināti ar vispieticīgākajām ziņām …
— Neaizkustiniet mani ar savu pieticību, ka vēl nesāku raudāt! — partraucu viņu. — Ja patiesi atzīstat mani par profesoru, jums vajadzētu saprast, ka ar šādiem skolnieciskiem trikiem nekā nepanāksit.
— Jūsu neuzticība pašreizējā situācijā ir gluži dabiska, bet pilnīgi nepamatota. — Amerikānis parausta plecus. — Lai es patlaban teiktu ko teikdams, jums tomēr šķitīs, ka, likdams lietā parasto viltību, mēģinu jūs pievilināt. Taču es jūs, draugs, nevilinu, saprotiet, nevilinu un nekrāpju! Neesmu nedz Higinss, nedz Berijs, un, ja arvien vēl neesat pienācīgi novērtējis mana stila īpatnības, tas ir jo ļaunāk jums pašam.
— Kā vārdā lai kalpoju jums par ziņu avotu?
— Tā uzdevuma vārdā, ko pats nosaucāt par cildenu un kas jāveic, lai mēs paliktu dzīvi. Jūsu pašu interešu vārdā — piedodiet, ka tik rupji izsakos. Jūs, Maikl, nespēlējat uz nelielām likmēm. Tas man skaidrs kā diena. Un arī neesat tāds dumiķis, par kādu jūs noturēja tie divi. Es nedz lūkošu jūs uzpirkt, piedāvādams kādu nieku, nedz solīšu zelta kalnus, lai gan zināmi mūsu varas orgāni dažkārt tiešām taisa šādus negodīgus stiķus. Es gan nekad savā praksē nepieļauju sīkas blēdības un vēl jo mazāk atļautos tās pret jums. Kaut arī neciešu bankas terminus kopš tā laika, kad nonācu tēvoča aizbildnībā, man jums jāsaka — viss tiks- nokārtots uz goda, kā noslēdzot droši garantētu darījumu. Sāksim nevis ar solījumiem, bet ar samaksu skaidrā naudā. Jau tagad saņemsit atalgojumu par pieciem gadiem uz priekšu vai apaļus trīs simti tūkstošus dolāru. Tātad, ja kādā jaukā dienā nolemsit mūs atstāt, būsit materiāli pieklājīgi nodrošināts līdz mūža galam: ienākumi, ko nesīs procenti vien, varbūt neliksies pasakaini, tomēr būs pietiekami, lai dzīvotu kā cilvēks.
Es jau gribu ko iebilst, bet Seimurs paceļ roku.
— Pagaidiet, tas vēl nav viss. Jūsu rīcībā tiks nodotas zināmas «beznorēķina» summas, tādēļ neradīsies ne mazākā nepieciešamība tērēt bankā noguldīto kapitālu. Jums tiks izsniegta īpaša pase, ar kuru kabatā katrs emigrants ir neatkarīgs un godājams pilsonis. Un pats galvenais, kas īsti atrisinās visas jūsu problēmas — -gan materiālās, gan morālās —, būs tas, ka strādāsit kopā ar mani un es vienmēr jebkādos apstākļos jūs pilnīgi atbalstīšu.
— Darījums brīnišķīgs. — Pamāju. — Bet tas ir brīnišķīgs jums, nevis man. Jūs gribat man nodīrāt ādu, pretī piedāvādams greznu kažoku. Nestrīdos — mana āda izskatās gaužām necila salīdzinājumā ar jūsu dārgo kažoku, taču saprotiet — esmu pieradis dzīvot savā ādā, nespēju izlīst 110 tās un jebkurš mēģinājums to darīt ir tikpat kā nāve.
— Vārdi, vārdi, vārdi! — Seimurs smagi nopūšas. — Nevienam ne prātā nenāk jums nodīrāt ādu. Mēs piedāvājam nevis nāvi, bet dzīvi un attīstību.
— Atkāpšanās no saviem uzskatiem allaž tiek iztēlota kā to attīstība. Tā nodevējam ir varen izdevīga tēze, kas rada ilūziju, ka viņš nav nodevis, bet pieņēmies prātā.
— Kādēļ tad nodevējs? Labāk sakiet — brīvs cilvēks.
— Jūsu «brīvais cilvēks» ir tikai dezertieris, kas pametis sabiedrību. Vispirms tā dēvēto dzimto, vēlāk — visu cilvēku sabiedrību. Kad vilciens pēkšņi neietur pareizo virzienu, tas noskrien no sliedēm. Kālab jums nepieciešams kāds no īstas cilvēcības sliedēm izsistais? Sakiet, Seimur, — kālab jums tāds vajadzīgs?
— Kur viņš būtu noderīgs man pašam, tas ir blakus jautājums. — Amerikānis atmet ar roku. — Kā jau teicu, ja šai draņķīgajā pasaulē ir kas prātīgs, tā ir cīņa par to, lai mēs paliktu sveiki un veseli. Jācīnās nevis tāpēc, lai uzceltu pilnīgāku pasauli, bet gan tāpēc, lai pasargātu sevi un sev līdzīgos no liekām šausmām un ciešanām. Varbūt dzīve ir bezjēdzīga, nāve — neizbēgama, tomēr labāk ir dzīvot nekā dusēt smiltainē un jaukak ii nomirt gnlla mierīgi, ar ilūziju, ka atstājam ko paliekošu, neka sadegt uguns viesulī, ko rada atom- spradzieirpavēstīdams ne vien mūsu, bet arī visas cilvēces nāvi. '1 acu cīnīties cīnīties par dzīvību spēj tikai bnvi cilvēki, Maikl! Cilvēki, kuri nav nacionālo kaislību un nacionālā naida vergi, doktrīnu un naivu ilūziju vergi, kuri ir droši līdzāspastāvēšanas aizstāvji, veselā saprāta aizstāvji, ja vispār varam runāt par veselo saprātu šai absurdajā pasaulē.
Amerikānis apklust, mazliet aizelsies ilgajā daiļrunībā, un atkal palūkojas manī piemiegtām acīm, kā pārbaudīdams, vai neizstāšos no šīm izturības sacensībām.
— «Brīvais cilvēks», par kuru stāstāt, nevar būt uzticīgs nekādai cīņai, arī jūsējai ne, — es saku, apvaldīdams dusmas un nepatiku.
— Ejiet nu! Kādēļ?
— Tādēļ, ka tads «brīvais cilvēks», kāds tas ir jūsu izpratnē, itin ne ar ko nav saistīts. Ja viņu nesaista pat radniecība ar dzimteni un viņš ir kļuvis par dzimtenes nodevēju, tad vel vieglāku sirdi nodos visu, kas viņam būs uzticēts.
— Tātad, pēc jūsu ieskata, es, brīvais cilvēks, visnotaļ spriežu kā nodevējs?. — Seimurs pavīpsnā.
— Kaut ko tādu neesmu domājis. -
— Tad jūs nonākat pretrunā pats ar sevi vai tāpat vien veikli izlokāties, lai mani neapvainotu.
— Nepavisam ne. Jūs tiešām nespriežat kā nodevējs. Un tikai tāpēc, ka nemaz neesat tik brīvs, par kādu vēlaties izlikties.
Amerikānis viegliņām sarauc uzacis augšup un uzlūko mani jautājoši.
— Vai gribat teikt, ka saņemu kādu atalgojumu?
— To gan negribu sacīt. Pat pieļauju varbūtību, ka atalgojums, ko saņemat, jums ne par naga tiesu nav nepieciešams. Bet jūs, Viljam, mani nepārliecināsit, ka esat sarāvis saiknes ar dzimteni vai, pareizāk sakot, ar savu šķiru. Jūs apelējat pie cilvēkiem, lai viņi novērstos no savas dzimtenes un kalpotu jūsējai, nevis lai būtu brīvi.
Seimurs nolaiž acis, kā apsvērdams manus iebildumus, pēc tam nogroza galvu.
— Maldāties, Maikl! Nekas ne ar ko mani nesaista.
— Ko gan jūs teiktu, ja es savas zemes vārdā piedāvātu jums to pašu, ko jūs — man?
Seimurs atkal pasmīkņā.
— Jūs formulējat jautājumu tā, lai es noteikti savas tēzes labad pasacītu: «Piekrītu.» Ek, labi, lai jūs saprastu, ka esmu gluži vaļsirdīgs, atbildēšu noraidoši. Tieši tā: es nebūtu ar mieru. Bet manam noraidījumam nav ne mazāka sakara ne ar kādiem morāliskiem, patriotiskiem vai šķiriskiem apsvērumiem. Es nevēlos iekļauties jūsu pasaulē nevis aiz mīlestības pret savējo, bet aiz naida pret jūsējo. Starp citu, «naids» ir par stipru teikts, man netīk spēcīgi vārdi. Varat to nosaukt par nepatiku vai antipātiju. Katra ziņa mūsu pasaule, kam es ar prieku uzspļautu, vismaz ir godīga un atklāta savā kroplībā, turpretī jūsējā ļaunprātīgi'maldina ar ilūzijām, ka nesīšot laimi visiem. Sabiedrība, kura atrodas ilūziju gūstā, ir bīstamāka par klaju ciniķu sabiedrību, kas neslēpj savu kroplību, jo to nav iespējams noslēpt. Sabiedrība, kura kaut kam tic, ir gatava cīnīties par to, kam tic. Tātad tā ir agresīva. Tātad bīstama. Mana sabiedrība nekam netic. Vairs netic. Tas nozīmē — vairs nav bīstama.
— Viljam, jūsu vārdos manāma loģika, bet trūkst patiesības. Katastrofa, ar ko mani baidāt, piemeklēs jūsu pasauli, nevis manējo. Un jūsu ceļš nevar būt ari mans!
—Ak vai, te mums visiem ejams viens un tas pats ceļš, — Seimurs saka, rūgti pasmaidīdams. — Mēs visi dodamies turp, kur apskramstītiem galvaskausiem kā īstie brāļi cits citam blakus guļ gudrais un muļķis, nodevējs un varonis, — Bezgala garlaicības klusumā un nebūtībā.
— Nezinu, kā dara jūsu zemē, mēs nodevējus nekad neapbedām līdzās varoņiem.
— Neuzņemiet manus vārdus tiešajā nozīmē! Gan vieni, gan otri neapšaubāmi nonāks vienā un tai pašā vietā — zemesmātes klēpī.
—_ Mirušie paliek ne tikai zemē, bet arī cilvēku piemiņā …
— Nebiju domājis, ka jums ir nosliece uz niecību, — amerikānis nerimstas, paraudzīdamies manī, lai it kā pārbaudītu savu vērtējumu. — Nē, jums patiesībā nav noslieces uz niecību — jūs meklējat argumentus, lai attaisnotu savus aizspriedumus. Bet par piemiņu un, ja vēlaties, par slavu jāsaka tādi kā jūs un es, kas visu dzīvi strādājuši anonīmi, var but droši, ka arī pēc nāves paliks anonīmi. Jūsu Zorge ir rets izņēmums, kas tikai apstiprina šo nerakstīto likumu …
— Ko tur runāt par slavu un anonimitāti! Cilvēkam ir tuvinieki, ir draugi, ir bērni…
— Jums nav bērnu. Man — tāpat. Un, ja arī būtu, kāda jēga no bērniem, draugiem vai paziņām? Cilvēki neizdzisīs kopā ar jums tieši tādēļ, ka nekad nav bijuši daļa no jums, nekad nav dzīvojuši jūsu ģimenē un mājās, bet ir gājuši līdzās vienīgi kā nejauši ceļabiedri nejaušā laika sprīdī. Pie tam reiz sitīs viņu stunda, reiz viņiem pienāks status quo, es gribu teikt — viņi aizies nāves valstībā, kurai nav ne sākuma, ne gala.
— Pirms pienāks nāve, vēl rit dzīve …
— Tā ir tikai savdabīga pāreja uz nāvi. Dzīve tiktāl nepieciešama dabai, ciktāl bez tās nebūtu iespējama miršana. Pastāvīgs miršanas process, trūdēšanas process, lūk, kas īsti ir dzīve, pirms atjaunojas Bezgala garlaicības vara. v
— Viljam, jūs esat drosmīgs, bet nemitīgi runājat par nāvi. Drosmīgos tik daudz nenomāc domas par neizbēgamo. Varbūt jums šķiet, ka es esmu mazdūšīgs, un jūs lūkojat mani iebiedēt…
— Es lūkoju jūs vest pie prāta. Atgādināt, ka atrodaties mazā starpmetā starp diviem nebūtības periodiem un jums ir tiesības, Maikl, to izmantot sev par prieku.
— Cik žēl! Patiešām žēl, ka esat zaudējis tik daudz laika, veltīgi ņemoties ar mani. Taču jūs esat liels vīrs, tāpēc neticu, ka jel kāds atļausies jums pārmest par neveiksmi…
— Labi, Maikl, — atkal smagi nopūties, amerikānis saka, it kā manus pēdējos vārdus nebūtu dzirdējis. — Ja jau esat tik jūtīgs, ka par nodevību negribat ne dzirdēt, piedāvāšu vēl pēdējo — patiesi augstsirdīgu variantu: glabājiet kā noslēpumu ziņas, kādas vien jums ir. Glabājiet tas visas, pat visniecīgāko sīkumu. Neizpaudiet mums nekādus datus! Mēs paši jums sniegsim datus un vienīgi vēlēsimies, lai jūs izteiktu savus ieskatus, dotu padomu. Jūs būsit mūsu konsultants noteiktā plāksnē, mums uzticīgs cilvēks.. Tik uzticīgs, ka mēs bez šaubīšanās iepazīstināsim jūs ar noslēpumiem, kuri retumis kādam pieejami…
Un viņš raida uz mani savu drūmo, mierīgo skatienu, gaidīdams atbildi.
Re, tā jau ir kārdinājuma kulminācija, vervēšanas kalngali! Seimurs tagad musina mani uz nodevību, svi- nīgi apgalvodams, ka nekādu nodevību neprasīs. Un vienu rokū sniedz, lai saņemtu manu piekrišanu izdarīt noziegumu, bet ar otru dod glābiņa atslēgu — cenšas iestāstīt, ka tikšu pie svarīgiem noslēpumiem, tātad manā rīcībā būs vērtīgs materiāls, ko vajadzīgā brīdī varēšu iegrūst saviem iepriekšējiem šefiem, lai izpelnītos piedošanu par nodevību, pat vēl vairāk — lai pierādītu, ka esmu ķēries pie nodevības aiz uzticības pret dzimteni, izlicies par nodevēju, patiesībā veikdams varoņdarbu — izdibinādams ienaidnieka noslēpumus.
Viņš aizsmēķē cigareti un atgāžas atzveltnī, rimti gaidīdams, kamēr manas domas izvīsies pa šo loģisko apceres ceļu. Lai viņu nepieviltu, laiciņu klusēju un tikai tad pasaku vārdus, kurus būtu varējis pateikt uzreiz:
— Jūsu pēdējais variants tiešām parāda visu citādā gaismā. Diemžēl šodien dotos skaļos solījumus rīt .var klusiņām lauzt…
Redzēdams, ka amerikānis grib cirst ko pretī, paskaidroju:
— Te nav runa par jums, Viljam. Jums pašam es varētu uzticēties, cik vien tas vispār der mūsu profesijā. Bet ir vēl augstākas instances …
— Es neparko nebūtu uzsācis kaut ko tādu bez iepriekšējas vienošanās ar augstākajām instancēm, — Seimurs iebilst. — Un neesmu radis dot solījumus, kurus nespēju pildīt.
— Lai nu tas būtu tā! Katrā ziņā jūs saprotat, ka atbilde, ko tagad gaidāt, izšķirs manu tālāko likteni. Nepieciešams laiks, lai pamatīgi visu apsvērtu.
— Jā, bez šaubām. — Sarunas biedrs pamāj. — Nedomājiet, ka jums jāatbild tūlīt. Izmantojiet brīvo laiku, bet tieši lai visu apsvērtu, nevis lai vilcinātos.
— Kā pats zināt, ja reiz izvirzīts šāds jautājums, tā izšķiršana nedrīkst aizkavēties bezgala ilgi.
— Kā tad, zinu gan. — Seimurs atkal pamāj. — Un man ir ļoti patīkami, ka arī jums tas ir skaidrs. Cik-no vienas puses izdevīgi, tik no otras nejēdzīgi apsēsties un spēlēt ar cilvēku, kurš pat nepārzina spēles noteikumus.
Un, paņemdams rokā pudeli, amerikānis vaicā:
— Vai neiedzersim vēl pa glāzītei?