Iela ir gara un drūma kā jebkura iela pilsētā svētdienas pēcpusdienā, kad pievakares rosība vēl nav uzjundījusi, lai nomainītu svētdienīgo letarģiju, ko radījušas sātīgas pusdienas un garlaicīgas, maznozīmīgas televīzijas pārraides. Veikali aizvērti, kafejnīcas tukšas, šur tur pie skatlogiem stāv laulāto draugu pārīši, bez iekšējas pārliecības strīdēdamies par preču labumu, lai gan tās varbūt nekad nepirks.
Vārdu sakot, aina diezgan pelēcīga, lai spētu mani atraut no sarunas ar Seimuru — to neatlaidīgi šķetinu, kaut arī tikai domās.
«Jūs sakāt — spēles noteikumi?» jautaju ar neslēptu sarkasmu. «Tie man ļoti labi zināmi, mīļais Viljam,» iedzeļu ar vēl lielāku sarkasmu. «Un ne vien agrākie, klasiskie, bet arī jaunie, kurus pašlaik tiecaties ieviest viscaur savās interesēs. Tagad jūs diktējat spēles noteikumus, es varu tikai pakļauties tiem un sēdēt uz nāvi notiesātā sēdeklī vai, ja vēlaties, zaudētāja vietā, jo esmu nonācis laika trūkumā.»
Man jau skaidri zināmi visi nākamie iespējamie gājieni šai spēlē — pat abu pušu varbūtējie blefi. Pēdējais amerikāņa priekšlikums ir diezgan vilinošs, un viņš to gaužām labi saprot. Bet viņš tikpat labi saprot arī ko citu: ja neesmu nolēmis kļūt par nodevēju, es nekad nesākšu rīkoties patvaļīgi. No pirmā skata izdevība ieskatīties svešā izlūkdienestā, lai labāk kalpotu savējam, liekas varen kārdinoša, bet, vai tā ir kārdinoša vai ne, derīga vai ne, savlaicīga vai ne, to izšķir daudz augstākas instances. Tātad vispirms Seimurs centīsies izspiegot, vai es mēģināšu pa attiecīgu kanālu sazināties ar Centru, lai pavēstītu par viņa piedāvājumu un palūgtu instrukcijas tālākai darbībai. Un tas nozīmē, ka es atkal nokļūšu aizbildnībā, un šoreiz tā droši vien būs nesalīdzināmi vērīgāka un viltīgāka — amerikāņu aizbildnība.
Bez šaubām, pašreiz es neraizējos par sakariem ar Centru. Pat tad, ja tiktu atklāts, ka mēģinu konsultēties ar Centru, tas vēl nebutu patiess iegansts mani nolaist no kājas vai kaut kā dabūt pie malas. Seimurs varbūt joprojām teļos, ka lic man, un, ja pieņemšu viņa priekšlikumu, pat iecels mani apsolītajā postenī, lai pārsūtītu maldinošas ziņas vai turpinātu apstrādi. Taču šim variantam patlaban nav nozīmes, jo neesmu iecerējis sazināties ar Centru un pavēstīt par amerikāņu priekšlikumu.
Uzdevums, kura dēļ esmu šurp atsūtīts, ir skaidri noteikts, un neviens man nav devis tiesības novirzīties no tā. Sliktākais ir tas, ka pašlaik nekādi nespēju pildīt šo uzdevumu. Izsekodams, vai es nenoņemos ar to, ar ko ne prātā nenāk nopūlēties, Seimurs saistīs man rokas, un es nevarēšu tikt pie darba, kas, lai tur lūst vai plīst, jāpadara. Acīmredzot šim vīram veicas ne tikai ruletes spēlē — arī izlūkošanā viņa aplamais gājiens attieksmē pret mani galu galā var beigties ar laimestu.
Dažs teiktu — ja es nespītētos, bet izliktos, ka esmu ar mieru kļūt par nodevēju, tad uz kādu laiku atbrīvotos no aizbildnības, varētu izpildīt līdz galam uzdevumu un klusiņām aizbraukt mājās. Taču tā ir bīstama ilūzija, kā saka mīļais Viljams. Ir priekšlikumi, kurus nedrīkst pieņemt pat acu apmānīšanai — ne vien aiz morāliem principiem, bet arī aiz praktiskiem apsvērumiem. Vajag reiz pateikt «jā», un tūlīt tevi stingri iegrožos un pēc pāris stundām jau nezin kur aizraidīs.
Protams, viņi butu varējuši to izdarīt, negaidīdami, kad pasacīšu «ja». Sajā zemē un šajā situācijā viņiem bija iespēja mani aizraidīt, kurp vien tīk, jau tad, kad izkāpu no vilciena. Sādi gadījumi ir notikuši un labi zināmi, bet labi zināms arī tas, cik bēdīgs to organizatoriem ir bijis vardarbības gala iznākums.
Seimurs laikam nav no tiem organizatoriem, kuri uzmet cilvēkam uz sejas ar narkotisku vielu piesātinātu lakatu vai viltīgi aizved viņu kaut kur ar taksometru. Vai viņš vēlas, lai es būtu pastāvīgs kadrs, vai izraudzījis mani par pagaidu upuri — to pašlaik grūti aptvert, taču amerikānis acīm redzami cenšas varēm panākt, lai es labprātigi vienojos ar viņu, lai pāreju viņu pusē apzināti, kaut arī pēc ilgas šaubīšanās.
Tomēr smieklīgi būtu ticēt, ka, cerēdams uz manu labprātīgo, patvaļīgo lēmumu, viņš ļauj man brīvi izvēlēties. Brīva izvēle šajā gadījumā ir ārēja, galīgi maldinoša šķietamība. Visus tālākos gājienus Seimurs noteikti ir ieplānojis tā, lai es nevarētu rast citu izeju kā tikai to, kas viņam vēlama. Un, ja amerikānis joprojām tik mierīgi, liberāli un pat cēlsirdīgi izturas pret mani, tas vēl vairāk liecina par viņa pilnīgo pārliecību, ka visas izejas ir cieši slēgtas un apsargāta nav vienīgi tā, uz kuru es neizbēgami došos, apstākļu dzīts, un kura īstenībā ir nevis izeja, bet ieeja lamatās.
Jā, spēle tiešām ir gluži skaidra un tās noteikumi arī skaidri, un, kaut gan pūlos iedrosmināt sevi, atkal un atkal klusībā teikdams, ka nekas ļauns nav noticis, mani jau nomāc nepatīkama nojausma, ka atrodos pāris soļu no lamatām, nezinādams, kādas tās ir un kur izliktas. Vai nu šis attālums ir pāris soļu, vai dažus soļus garāks, tas jāizmanto, lai izdarītu ko derīgu. Pagarinājums tiešām gaužām īss — sākās svētdien
pievakarē, kad atstāju Seimura māju, un beigsies vēlā vakarā, kad gribot negribot būs jāiet uz randiņu, uz kuru Greisa čukstus uzaicināja, mani pavadot. Pagaidām mani neizseko, un jāpacenšas, nevienam nemanot, šai niecīgajā laika sprīdī paveikt visu nepieciešamo.
Kavēdamies šādās pārdomās, aizeju uz mazo kafejnīcu — konditoreju, apsēžos pie mazliet ļodzīga, apaļa galdiņa un pasūtu tasi «Espresso». Saimniece ar labsirdīgo, tuklo seju tūlīt ievēro mani, tāpēc es viņai ieminos:
— Ceru, ka esat aiznesuši konfektes …
— Aiznesām un atnesām, — viņa paziņo, rīkodamās ar kafijas automātu.
— Kā tad tā?
— Jusu draugs tur nedzīvo.
Un, pavērsusies pret durvīm, kas ved uz tālāko telpu, saimnļece pakliedz:
— Erik, kur tu noliki konfekšu kārbu?
Pa durvīm ienāk jauniņais kurjers ar tikpat sparīgi uzrautu degunu, bet diezgan saplakušu pašpaļāvību. Viņš uzliek uz galdiņa man priekšā grezni iesaiņoto kārbu un paraugās manī ar bēdīgu skatienu.
— Kungs, neviens nepazīst tādu cilvēku …
— Vai šveicaram apjautājāties?
— Šveicara nebija, bet es izstaigāju visus stāvus. Neviens nepazīst tādu cilvēku …
— Vai pie visiem dzīvokļiem piezvanījāt?
— Pie visiem. Pēc kailas. Tikai sestajā stāvā kādā dzīvoklī man neatvēra.
— Ak tā? Kurā tieši?
— Tajā, kas atrodas pa labi.
— Cik žēl! — es saku. — Un kad tev ir dzimšanas diena?
— Tieši pēc diviem mēnešiem.
— Te tev būs dāvana divus mēnešus uz priekšu.
Mazais kurjers atkal palūkojas manī, kā pārbaudīdams, vai es nejokoju, pēc tam samulsis nomurmina pateicības vārdus un aiznes kārbu prom.
— Kungs, tas ir dikti, dikti mīļi no jums, — smaidīdama iesaucas aiz letes saimniece, kas līdz šim droši vien ir baiļojusies, vai nepieprasīšu, lai atdod naudu atpakaļ.
Viņa pasniedz man kafiju un pēkšņā vaļsirdības uzplūdā it kā uztic noslēpumu:
— Patiesību sakot, bērnus nedrīkst pārlieku lutināt.
— Tiesa kas tiesa, — esmu vienis prātis, izņemdams monētu.
— Ak, lai nu paliek! Dzeriet kafiju šoreiz uz mūsu rēķina!
— Nu labi! — Paloku galvu. — Lai gan es arī neesmu pieradis, ka mani tā lutina.
Drīz jau būs astoņi vakarā, bet, kā Dānijas debesīm vēlēts, par pilsētu arvien vēl blāzmo rēna dziesna.
Sestajā stāvā pa labi. .. Tur divi dzīvokļa logi nav apgaismoti. Ieeju šā nama gaitenī un cauri tam nonāku sētā. Arī no šīs puses sestajā stāvā logi tumši. Atgriezies gaitenī, uzbraucu ar liftu augšā.
Pie dzīvokļa durvīm nav uzraksta. Tās noslēgtas ar slepena, jauna parauga atslēgu. Pirms ķēros pie tās, drošs paliek drošs, nospiežu zvana pogu asi, uzstājīgi kā policists vai ugunsdzēsēji. Nekādas atbildes.
Kā jau teicu, slcdzene ir slepena, jauna parauga, bet tas man bijis nebijis. Kabata atrodas dažas atslēgas «Sezam, atveries!», kuras liekot lietā var tikt galā ar visiem paraugiem.
Operācija neilgst pat minūti un noris gandrīz bez trokšņa. Ieeju tumšā priekšnamā, aizveru durvis un rūpīgi noslēdzu. Tad attaisu vaļā nākamās. Caur abiem logiem tumšā istabā iespraucas bāla nokrēslas gaisma, kurā nekā īsti nevar saredzēt. Izņemu mazu mazītiņu kabatas bateriju un aši aplūkoju dzīvokli, turēdams bateriju tā, lai staru kūlis slīdētu tik zemu, ka neiespīdētu logos.
Bez priekšnama ir vel viesistaba, guļamistaba, virtuve un vannastelpa. Par mēbeļu stilu šobrīd neliekos zinis. Par tapešu ornamentiem — arī ne. Iekārta noteikti ir pavisam citada un ne tuvu netiek līdzi tai, ko Sofijā esmu redzējis dzīvoklī, kur biju uzaicināts pirms gada. Tikai nevar vēl zināt, vai te ir tas pats saimnieks. Tomēr iemītnieks laikam ir gluži neievērojams tips, jo viņa individualitāti raksturo vienīgi divi gandrīz jauni uzvalki drēbju skapī un kaudze netīras veļas vannastelpā. Uzvalku kabatas tukšas. Izrādās, ka tukša arī ceļasoma, kas pabāzta zem gultas, lai nebojātu istabas kopskatu. Patiesībā ne jau nu gluži tukša — tajā ieklāta Sofijā sen izdota avīze «Večerni novini».
Sofijā neviens nebrīnītos, ka ceļasomā ir palicis šis pēcpusdienas laikraksts, turklāt vēl vecs. Bet starp Sofiju un Kopenhāgenu ir diezgan liels attālums. Ieraugot sagumzīto, mazliet netīro papīra gabalu, man uzreiz rodas tāda sajūta, it kā neredzams labdaris noņemtu no krūtīm ģipsi, kurā tās līdz šim bijušas iespīlētas. Dziļi ieelpoju smacīgo istabas gaisu un noslīgstu kaktā novietotā atzveltnī.
Mana pulksteņa spīdīgie rādītāji atzīmē astoņi un trīsdesmit piecas minūtes, kad gaitenī tikko dzirdami noklakst atslēgas pagrieziens slēdzenē. Atveras un aiz- taisās durvis. Atdarās otras, un noklikšķ elektrības slēdzis. Lieki būtu piebilst, ka, spilgti iedzirkstoties lustrai, ienācējs tūlīt pamana mani laiski sēžam krēslā pretim durvīm.
Ir ieradies Todorovs. Ieraudzījis viesi, viņš pasper soli atpakaļ un uzreiz sastingst, jo redz vēl arī pistoli manā rokā. Tas ir mauzeris — gluži plakans, ērti nēsājams un patlaban ar klusinātāju.
Todorovs mēģina izspiest kādus vārdus no pēkšņi izkaltušās mutes, bet es, neizlaidis pistoli no labās rokas, pielieku kreisās rādītāja pirkstu sev pie lūpām, brīdinādams, lai viņš klusē. Tad pieceļos un atkal viņu izrīkoju, šoreiz ar pistoli: apkart griezties, soļos — marš!
Todorovs mirkli svārstās, taču, kā jau atjautīgs vīrs, ātri apjēdz, ka šis brīdis nepavisam nav piemērots šaubām. Tādēļ pagriežas un padevīgi iet lauka, ļaudams man parūpēties par gaismas izdzēšanu un durvju noslēgšanu.
Uzmetu putekļu mēteli uz labās rokas tā, lai nebūtu redzams mauzeris, kura klusinātājs cieši pielikts Todorovam pie sāniem. Dodamies pa kāpnēm lejup — viens otram blakus kā divi labi draugi.
Izvest Todorovu no dzīvokļa ir gaužām bīstami, bet tas jādara neizbēgami. Mūsdienās katrs nejauši pasprucis vārds tūlīt kļūst zināms citiem. Tas ir tas pats, kas ņemt un palaist karpu, lai papeldas haizivju pilnā jūrā, — tāds mūsu laikos ir ēters. Alkatīgas, asi jutīgas mehāniskās, ausis — sākot ar visgigantiskākajām ierīcēm un beidzot ar vismazākajiem aparātiem — kāri uztver katru patvaļīgu, apkārt klīstošu skaņu. Tās noklausās šifrētus un nešifrētus starptautiskos radiosakarus, pierobežās ierīkoti sarežģīti mehānismi rauj. savos tīklos sarunas, kas notiek pa telefoniem, neskaitāmas neredzamas ausis klausās arī pilsētās, iestādēs un mājīgās savrupmaju hallēs. Mūsdienās atklāta saruna ir liela greznība. Sevišķi tādiem kā es. Un it īpaši tik svarīgā brīdī ka pašreiz, kad vajag no sirds parunāties ar senu paziņu.
Ziemeļjūras iela maz cilvēku pat dienā, bet šai vakara stundā tā galīgi tukša. Drošības dēļ vedu savu ceļabiedru uz pretējo ietvi, kas stiepjas gar ezeru, — tur retāk var patrāpīties nejauša tikšanās.
— Jebkurš mēģinājums kliegt vai bēgt tev maksās dzīvību, — es paklusu brīdinu Todorovu.
Sie vārdi skan gluži neliekuļoti, jo tiešām esmu ar mieru ik mirkli izpildīt draudus, nemaz nebaidīdamies, ka vēlāk mani gremzīs tādi sirdsapziņas pārmetumi, kādu dēļ nabaga lēdija Makbeta sajuka prātā.
— Neuztraucieties … lieciet pistoli kabatā … es pats esmu gaidījis šādu tikšanos … pat vēlējies, lai tā notiktu … — Todorovs saraustīti saka.
— Priecājos, ka mūsu vēlēšanās sakrīt.
— Es arī priecājos… Gribu teikt — priecājos, ka esat ieradies tieši jūs… cilvēks, kurš mani pazīst… kurš mani sapratīs …
Lai gan noziedzniekam ir izžuvusi mute, viņš runā tik lišķīgi saldenā balsī, ka man pat apšķebinās dūša. Tomēr joprojām turu pistoli tāpat vēl gatavībā — piespiestu pie senā paziņas sāniem.
Dažus simtus metru soļojam klusējot, vienīgi Todorovs nevietā iejautājas:
— Kurp jūs mani vedat?
Bet man netīk atbildēt. Tikai tad, kad esam nonākuši līdz Erstedes parka ieejai, es nīgri saku:
— Pastaigāsimies pa šo parku!
Saprotams, ieraugot tumšo, baiso mežu, mans senais paziņa nodreb, nezinādams — iet uz priekšu vai kāpties atpakaļ, bet es izklīdinu viņa šaubas, drusciņ ciešāk
piespiezdams viņam klāt klusinātāju. Todorovs nelabprāt iegriežas pa mazliet atvērtajiem dzelzs vārtiem parkā, un mēs abi dodamies tālāk pa smiltīm klāto aleju.
Erstedes parks izskatās padrūms pat vissaulainākajos vasaras rītos. Tā ir ļoti liela, gandrīz neapdzīvota platība, kurā slienas milzīgi koki ar kuplu, valgu zarotni, tumšās ēnās grimst nolaidenas noras un dziļā ezerā viz melnzaļi ūdeņi. Tagad, nakts tumsā, šis vientulīgais mežājs liekas pagalam baiss un retumis šur tur iedegtās laternas ainavu vērš nevis tīkamāku, svaigāku, bet nemīlīgāku.
Esam nonākuši kaut kur parka vidū, tas ir, visklusākajā nostūrī, kad parādu viņam uz kādu soliņu.
— Apsēdies te un atpūtiesl
Todorovs izpilda manu rīkojumu, un es piemetos viņam blakus, turēdams zem putekļu mēteļa paslēpto pistoli piekļautu viņam pie jostas vietas.
— Šeit ir diezgan mitrs, — ceļabiedrs saka, it kā mēs tiešām būtu izgājuši pastaigāties.
— Ļoti nožēloju, ka manas vainas dēļ tu te vari dabūt iesnas, bet tavā dzīvoklī noteikti noklausās.
— Es arī tā domāju, — Todorovs tūlīt ir vienis prā- , tis — šie taču zina, ka nekad nebūšu viņiem savējais.
— Nē. Viņi ziņa, ka nodevējs vienmēr paliek nodevējs. Todorov, nodevējam netic neviens, pat tie, kas viņu ir uzpirkuši.
— Es neesmu vis nodevējs … Esmu īsts patriots … Tas ir skaidrs kā diena, biedri Bojev …
— Pirmkārt, es tev neesmu nekāds biedrs, un, otrkārt, nesauc mani par Bojevul Par patriotismu jāsaka …
Izņemu no kabatas cigareti ūn šķiltaviņas un aizsmēķēju, neizlaizdams pistoli no labās rokas.
— Esmu godīgs pilsonis … jūs to zināt… — senais paziņa murmina, nolēmis aizstāt pārmērīgi skaļo izteicienu «īsts patriots» ar vienkāršāku nosaukumu «godīgs pilsonis».
— Daži cilvēki dzīvo kā godīgi pilsoņi tikai tādēļ, ka nav gadījies viņu godīgumu pārbaudīt. Viņi arī nomirtu kā godīgi pilsoņi, ja neiekļūtu vilinājumu magnētiskajā laukā. Bet tu, Todorov, iekļuvi un neizturēji kārdinājumu, un, ja esmu te ieradies, tad ne jau tālab, lai tev pasniegtu ordeni par patriotismu, bet gan tāpēc, lai izpildītu tiesas spriedumu.
— Kādu tiesas spriedumu? Jūs jokojat, vai? — pēkšņi izbijies, Todorovs strauji pavēršas pret mani.
— Sēdi mierīgi! Nekusties lieki un neizliecies par vientiesi! Tu ļoti labi apjēdz: ja esmu te ieradies, tā nav nejaušība. Tāpat nav nejaušība, ka esmu atsūtīts tieši es, nevis kāds cits. Un tādēļ vien, ka tevi pazīstu un lieliski saprotu. Tu tiksi padarīts auksts jau šonakt un šai pašā vieta …
— Paga, ko jūs runājat! — Todorovs no jauna apsviežas pret mani.
— Es teicu: nekusties! Kā pats redzi, vieta ir labi izraudzīta. Neviens nekā nedzirdēs. Ar akmeni, kas būs piesiets tev pie kājām, tik dziļi ienirsi ezerā, ka nez vai kāds'tevi kādreiz izvilks laukā …
Senais paziņa trešoreiz nemierīgi padīdās, un es viņu apvaldu, atkal likdams sajust zīmīgu grūdienu sānos.
— To paskaidroju nevis tāpēc, lai tu nobītos, bet gan tāpēc, lai visu izprastu. Tu vari glābt savu ādu, vienīgi izpildot lēmumu ar četriem punktiem: tev jānodod man no Sokolova saņemtās ziņas; ncizlokotics, neko neslēpjot, jāizstāsta viss notikušais; jaiemaksā firmai «Universāls» nauda; jāaizmirst, ka esmu tevi apmeklējis. Tie ir četri noteikumi…
— Visu izdarīšu, visu… — Todorovs nočukst ar aizkustinošu lēnprātību.
— Nevajag tik ātri solīt, vēl jo mazāk — melot. Kā jau teicu: četri noteikumi. Un, ja kādu no tiem neizpildīsi gods godam, tā vien zini — kaut vai būsi aizmucis uz Patagoniju, mēs tevi tomēr atradīsim un tad tu redzēsi… Tici man — mūsējie tevi jau sen uzmana un neizlaidīs no acīm arī tālāk.
Pa aleju skrapst gausi soļi, un Todorovs tūlīt saau- sās. Ar acs kaktiņu pamanu, ka šurp nāk policists, viņa tumšais stāvs iezīmējas tuvākās parka laternas blāvajā gaismogā.
Nemēģini sarosīties! — čukstus brīdinu blakussēdētāju. — Policists dabūs otru lodi. Pirmā noteikti trāpīs tev.
Senais paziņa sastingst kā pamiris, un, lai aina izskatītos dabiskāka, es atgāžos pret sola atmuguri, kā tīksmi baudīdams nakts mieru. Lēnām iedams garām, policists pavirši uzmet mums acis un attālinās.
— Nu, sāci — es paskubinu. — Sāc izpildīt lēmumu — punktu pēc punkta, bez jebkādām novirzēm!
— Ar Sokolovu saistījos …
— Vēsturiskos datus vēlāk! Vispirms pasaki, kur ir ziņas!
Protams, man nav ne jausmas ne tikai par to, kur ir ziņas, bet arī par to, vai ir kādas ziņas. Vienīgi aptveru, ka tagad nav īstais laiks atzīties savā neziņā.
— Tās ir pie manis, — Todorovs murmina. — Lai jūs saprastu, ka neesmu nodevējs… Līdz šim vēl glabāju ziņas, ja gadījumā atsūtīs kādu, teiksim, jūs…
Satraukumā drebošiem pirkstiem viņš atārda svārku apakšmalu un kaut ko izvelk — tas ietīts čaulīšu papīrā un nav lielāks par papirosa galu.
— Kas tas ir? Mikrofilma? — ziņkāri vaicāju, saudzīgi tīdams vaļā papīru.
— Uzminējāt — mikrofilma. Tajā ir viss. Un viss uzņemts, kā nākas.
— Kas nogalēja Sokolovu? Vai tu? — taujāju, ielikdams «papirosa galu» kabatā. — Un kādēļ? Vai tādēļ, lai piesavinātos summu, ko vajadzēja viņam nodot?
— Vai tad es esmu spējīgs nogalēt cilvēku, biedri Bojev!
— Csst! Vai aizmirsi, ko tev teicu? Nu, stāsti visu pēc kārtas! Un sākot nevis ar Ādamu un Ievu, bet ar to brīdi, kad ieradies šeit — Kopenhāgenā.
Todorovs paklausīgi sāk savu ziņojumu, taču dažās minūtēs neko vairāk neatklāj kā tikai to, kas man jau zināms: kontakts ar tirdzniecības pārstāvniecību, kontakts ar firmu «Universāls» un kontakts ar Sokolovu. Pacietīgi klausos viņā. Ja man kāds sniedz sākotnējo versiju, netīk viņu mulsināt ar jautājumiem. Turklāt ir svarīgi dzirdēt, vai patiesi izklāstīs jau zināmus sīkumus, lai gan tā nav garantija, ka tikpat patiesi pavēstīs arī pārējos — vēl nezināmos.
— …Satikos ar Sokolovu stacijā, kā bija iepriekš noteikts, — blakussēdētājs stāsta. — Stacijā tolaik cilvēku bija, ka biezs, tāpēc mūsu tikšanās nevienam nedūrās acis, mēs būtu varējuši izdarīt apmaiņu turpat uz vietas, un viss būtu iegrozījies gluži citādi, bet Sokolovs bija gaužām aizdomīgs tips, un es arī, taisnību sakot, viņam daudz neuzticējos.
«Naudu atnesi?» viņš vaicāja.
«Re, kur ir, vai tad. neredzi?» es teicu.
Tur atradās desmit paciņas ar desmit tūkstošiem katrā; es tās biju salicis tualetes ziepju kārbā un sasaiņojis tā, ka tik tiešām izskatījās kā parfimērijas veikalā iegādāta manta.
«Vai tu savu preci atnesi?» pajautāju.
«Prece gan man paņemta līdzi, bet kā lai es zinu, kas tur tai pakā?» Sokolovs nerimās.
«Es arī nezinu, kāda ir tava prece,» sacīju. «Ja vēlies, iesim uz viesnīcu, tur visu nokārtosim.»
«Viesnīcā bīstami,» Sokolovs iebilda. «Brauksim ar taksi. Pāris minūšu būs diezgan, lai visu pārbaudītu.»
Tā arī izdarījām. Kamēr sēdējām mašīnā, Sokolovs mazlietiņ atvēra kārbu, lai pārliecinātos par tās saturu, un atdeva man mikrofilmas; es tās nevarēju pārbaudīt un nolēmu noticēt viņam, un tikai vēlāk, apskatījis negatīvus, sapratu, ka cilvēks nav mani piekrāpis. Kad automobilis bija aizjoņojis no stacijas jau labu gabalu, Sokolovs izkāpa lauka, bet es izkāpu pie viesnīcas un uzreiz ievēroju, ka man seko. «Nu gan esmu iekūlies ķezā!» klusībā nospriedu, devos uz savu istabu un visu vakaru negāju ārā. Vajadzēja bēgt pēc iespējas ātrāk, bet kur lai aizbēg desmitos vakarā! Tādēļ nolēmu nākamā rītā agri aizlavīties prom, tūlīt iesēsties vilcienā, kas brauc uz Hamburgu, un tad jau būs vieglāk ko izdomāt. Vilciens atiet astoņos no rīta, es atstāju viesnīcu septiņos, nepaņēmis līdzi savas mantas un nesamaksājis par mītni; domāju, ka mani neviens nemana. Staigāju šurpu turpu pa peronu un ielēcu vilcienā, tiklīdz tas sāka ripot. Iekārtojos tukšā kupejā un teicu pats sev: «Arī šoreiz esmu ticis cauri ar veselu ādu.» Bet tā nebija vis. Drīz vien kupejā ienāca kāds labi ģērbies kungs, apsēdās man pretim un atvēra avīzi. Prātodams par savām darīšanām, es gandrīz nepievērsu ienācējam uzmanību, taču viņš pēc brītiņa nolika avīzi malā, palūkojās pa logu un ierunājās vāciski:
«Šodien jauka diena.»
«Brīnišķa!» es piekritu.
«Nu, jums pašam nemaz nav tik jauka, Todorova kungs. Jūsu draugu Sokolovu šorīt atrada nogalinātu tieši uz šīs šosejas, gar kuru tagad braucam.»
Pavēries manī, viņš iesmējās, it kā neko ļaunu nebūtu teicis; es sarāvos kā ar verdošu ūdeni applaucēts.
«Sliktākais ir tas, Todorova kungs, ka viņu esat noslepkavojis jūs.»
«Kas jūs tāds esat?» jautāju. «Un kādas aplamības te man stāstāt? Kā gan es varēju noslepkavot Sokolovu uz šosejas, ja tolaik biju kilometriem tālu no viņa?»
«Todorova kungs, kā pats zināt, tiesas izmeklēšanā svarīgi ne jau fakti, bet pierādījumi. Nav neviena, kas liecinātu, kur esat bijis liktenīgajā brīdī, toties ir skaidri pierādījumi, ka esat viņu nodūris. Nodūris ar savu alpīnista kabatas nazi — ar to saliecamo, kam kaula spals, jo uz tā redzami jūsu pirkstu nospiedumi.»
Dzirdot šos vārdus, man uzreiz atausa gaisma. Es parasti ņēmu sev līdzi koferī mazu saliecamo nazi, kas man noderēja, ceļā ieturoties, tieši tādu nazi — ar brieža raga spalu, un šie tipi acīmredzot to bija izcēluši no kofera, lai vēlāk man iebāztu degunā kā lietisku slepkavības pierādījumu.
«Ko jūs īsti gribat no manis?» es pavaicāju.
«Lai jūs, Todorova kungs, būtu cik necik prātīgs — vairāk neko! Pirmkārt, nemēģiniet uzkāpt uz «peldoša plosta» un tikt pāri robežai, jo pie Redbijas policija jau ir aizšķērsojusi ceļu. Otrkārt, iegaumējiet, ka no šīs dienas būs jāstrādā cits darbs. Jāstrādā pie mums. Todorova kungs, mēs jums šai grūtajā bridi piedāvājam glābiņu. Bet par glābiņu, tāpat kā par visu pārējo pasaulē, jāmaksā. Mums nav ne mazākā nodoma izglābt nelieti un divkosi — kālab vajadzīgi nelieši un divkoši? Par draudzīgo izpalīdzību mēs gribētu pretī saņemt jūsu pilnīgas vaļsirdības pierādījumu. Uzdosim noteiktus jautājumus, un jūs būsit tik laipns, ka atbildēsit uz tiem precīzi un izsmeļoši. Vaļsirdība ir pieticīga maksa, ko pieprasām par tik lielu pakalpojumu. Tātad, kamēr aizbrauksim līdz nākamajai stacijai, izmantojiet šo īso laiciņu, lai brīvi izvēlētos, vai nu labāk iestāties darbā, kādā jūs iekārtosim, vai visu mūžu pavadīt cietumā, kurā jūs ieslodzīs dāņu varas iestādes, protams, ja nepiespriedīs nāves sodu.»
Bez šaubām, tā bija šantāža, bet ko es varēju darīt? Pretoties? Vilkt lietu garumā? Tā arī rīkojos. Pretojos un vilcinājos, kamēr aizbraucām līdz Redbijai. Teicu, ka neesmu vainīgs, it kā viņi paši to neapjaustu labāk par mani. Lūkoju iestāstīt, ka neesmu tas, par kuru viņi mani ir noturējuši, un man nav nekādu ziņu, ko sniegt. Centos izkulties no ķezas kā vien prazdams, bet ko es varēju darīt, kad viņi mani saņēma kā spīlēs un pārspēks bija viņu pusē?
«Mums ir gluži skaidrs, kas jūs esat, Todorova kungs,» viņš atkal un atkal teica. «Un neuztraucieties — mēs neprasīsim, lai jus stāstītu vairāk, nekā ,zināt. Turklāt izturēsimies pret jums daudz, daudz labvēlīgāk, nekā jūs apgājāties ar nabaga Sokolovu.»
Kad sasniedzām Redbiju, viņš man parādīja policistus uz perona un sacīja:
«Todorova kungs, pārdomām dotais laiks beidzies. Esam jau tikuši galā. Jums atlikusi vēl tieši minūte, lai izšķirtos, vai pieņemt vai noraidīt manu priekšlikumu.»
Man nekas cits neatlika ka pieņemt. Un es nospriedu: kas tur tik briesmīgs, ka pieņemšu? — Sarunbiedrs pārtrauc grēksūdzi svarīgākajā darbibas risinājuma momentā un paraugās manī.
— Pagaidām neiztirzā, — es saku, — un turies pie notikumiem!
— Notika tas, ka vienojos.
— Par ko vienojies?
— Kļūt par nodevēju. Bet tas taču galīgi bezjēdzīgs atgadījums, biedri Bojev …
— Csst!
'— Galīgi bezjēdzīgs atgadījums. Ko un ka es varēju nodot, ja nekā nezināju, ja nebiju lietas kursā… jūs taču saprotat, ka nemaz nebiju lietas kursā …
Todorovs uz mirkli apklust, lai it kā labāk redzētu, kā es aizsmēķēju cigareti ar vienu roku, no otras neiz- laizdams pistoli. Tad no jauna atgriežas pie «galīgi bezjēdzīgā» atgadījuma:
— Pratināšana sākās jau atceļā no Redbijas uz Kopenhāgenu, jo mēs tūlīt pārsēdāmies citā vilcienā un braucām atpakaļ uz Dānijas galvaspilsētu. Te tā turpinājās ne stundu vai divas, bet veselas trīs dienas, kamēr viņi vilkšus izvilka no manis visu līdz pēdējam. Un, jo ilgāk mani tērpināja, jo dziļāk aptvēru, ka viņi jūtas vīlušies un pēc visiem jautājumiem un atbildēm sāk apjēgt, ka neesmu vis tāds vīrs, kāds viņiem vajadzīgs …
— Kas bija tie, kuri tevi pratināja?
— Viens — galvenais noteicējs — bija tas, kurš brauca vilcienā, viņu sauca par Džonsonu; otrs — kalsnējs, maza auguma, vārdā Stjuarts.
— Pastāsti sīkāk, kādi izskatījās šie tipi!
Todorovs lūko apmierināt manu ziņkāri, taču abus
šos vīrus attēlo gaužām vāji un bāli it kā viņam pavisam trūktu novērošanas spēju. Es droši vien nodomātu, ka viņš vairās skaidri un gaiši liecināt, ja nezinātu, ka tieši tas, kurš melo, parasti atklāj daudz ko konkrētu un patiesu. Sā vai tā, skopo datu par Džonsonu un Stjuartu pilnīgi pietiek, lai' es saprastu, ka ne viens, ne otrs nav no tiem amerikāņiem, ar kuriem esmu iepazinies pēdējā laikā.
— Ko tev vaicāja par Sokolovu?
— Visu, kas tik viņiem iešāvās prātā …
— Un ko tu atbildēji?
— Apvedu viņus ap stūri! — Todorova balsī jaušama apvaldītas pašapmierinātības pieskaņa. — Vienīgi par Sokolovu viņi varēja no manis šo to izdibināt, bet arī tur viņus apvedu ap stūri. Pateicu, ka Sokolovs ir piedāvājies sagādāt mums ziņas par emigrantu darbību un plāniem VFR, ka summa, ko viņam izmaksāju, ir tikai sākotnējs avanss par viņa pakalpojumiem un ziņas norunāts saņemt šifrētās vēstulēs — tās viņš sūtīs savam brālim. Bet par mikrofilmām ne pušplēsta vārda neminēju…
— Skaidrs. Tā rīkojies, lai viņiem nesniegtu materiālus, ar kuriem varētu vērsties pret tevi.
— Jā, jā, to arī ņēmu vērā, — pēc īsa brītiņa Todorovs saka. — Notikums ar nazi bija safantazēts, ar mikrofilmām — patiess, un es nevēlējos dot viņiem vēl vienu ieroci, lai viņi mani nogalina, kad vien sadomās. Tomēr tas nebija galvenais apsvērums, biedri…
— Csst! Ko es tev teicul
— Galvenais apsvērums bija šāds: tā kā mūsu zemei ir tik nepieciešamas šīs ziņas, tad es nospriedu, ka grēks būtu tās atdot tiem diviem. Es zināju, ka jūs kādu dienu uzmeklēsit mani un tad šīs mikrofilmas …
— …būs nenovērtējami derīgas, lai izpirktu noziegumu, — es pasaku Todorova teikumu līdz galam.
— Kas nu tas par noziegumu! Pats redzat, ka neko neesmu noziedzies un mana sirdsapziņa jūsu priekšā tīra …
— Bet trīssimt tūkstoši, kuri bija jāiemaksā firmai «Universāls» un kurus tu pievāci?
Todorovs klusē.
— Kas ir? Vai mēms esi palicis?
— Es nonācu bezizejā … — senais paziņa murmina.
— Tieši bezizejā, biedri… piedodiet, arvien aizmirstu, ka nedrīkst jūs saukt vārdā … Sasolījuši nezin ko, viņi mani atstāja likteņa varā… Patiesību sakot, iecēla mani te «Forda» pārstāvniecībā pavisam nožēlojamā kurjera amatā, lai es tikai nenomirtu badā … Un, tā kā nonācu bezizejā …
— Neaizkustini mani līdz asarām! — paņirgājos.
— Vispirms padomā, ka nākas, un tad melo! Tu nebrauci vis uz Redbiju ar pirmo rīta vilcienu un vispār vai nu nemaz nebrauci, vai devies turp vēlāk, jo, iekāms iesēdies vilcienā, nogaidīji, kad atvērs vaļā bankas, un noguldīji naudu uz sava rēķina, tad ieradies «Universālā» un mutvārdos anulēji darījumu, lai šī firma nejauši nesāktu sazināties ar mūsu tirdzniecības pārstāvniecību un nepajautātu, kas noticis, un tā nenāktu gaismā tava drausmīgā blēdība, pirms nebūsi pamatīgi noslēpis pēdas …
— Nē, tā nav, ticiet man …
— Paklau, Todorov, tu atsauci darījumu jau otrā dienā pēc tam, kad biji par to vienojies!
— Baidījos… — sarunu biedrs noburkšķ.
— Un bailēs tā zaudēji galvu, ka iebāzi kabatā trīssimt tūkstošus. No kā tad tu baidījies?
— Es taču teicu — mani izsekoja.
— Vai agrāk nekad nebija gadījies, ka tevi izsekotu?
— Bija gadījies … bet šoreiz …
— Todorov! … — Es uzkliedzu pusbalsī, bet diezgan iespaidīgi.
— Patiesībā Džonsons apmeklēja mani viesnīcā jau vakarā, kad mēs abi ar Sokolovu bijām izšķīrušies. Sākumā, izsakot savu priekšlikumu, viņš ne ar ko nedraudēja, tikai solīja. Varen daudz solīja. Tomēr es viņam nepiekritu, tāpēc šie sāka mani šantažēt ar slepkavību; un viss pārējais nudien norisinājās tā, kā jums stāstīju; atliek vienīgi vēl gadījums ar naudu, bet es jau biju galīgi nobijies un tiešām otrā dienā atsaucu darījumu un noguldīju naudu, pirms iekāpu vilcienā, jo domāju, ka veselu dienu un nakti būs jābrauc pa VFR un ej nu sazini, kas gan tik tālā ceļā nenotiek, turklāt biju pārliecināts — ja jau reiz Džonsons man ir uzplijies, tik viegli neliksies mierā, tādēļ nolēmu, drošs paliek drošs …
— Skaidrs, — es saku. — Nepaguva viņi tevi piespiest pie sienas, kad tu jau piekāpies. Tagad pievērsīsimies citiem jautājumiem!
Jautājumu ir maz, un tie stingri skar dažas izrīcības, jo man nav ne laika, ne īpašas vajadzības nodoties vispusīgai izmeklēšanai. Vēlos tikai izdibināt atsevišķus sīkumus sakarā ar savu stāvokli vai, pareizāk sakot, ar pretinieka darbību. Todorovs atbild kā vien mācēdams, un es viņam palīdzu kā vien mācēdams nenovirzīties pašos pamatos no datiem un patiesības.
— Nu un tagad? — klusi vaicāju, kad esmu viņu līdz galam iztaujājis.
Blakussēdētājs palūkojas manī, kā nesaprazdams, ko es ar to domāju.
— Es gribēju teikt — ja pārvilksim tam visam krustu, vai tu nevēlētos atgriezties mājās? Nevis šeit, Ziemeļjūras ielā, bet Sofijā — savā labi iekārtotājā dzīvoklī.
— Jā gan … Kaut tikai es zinātu, kā lai no šejienes izraujos sveiks un vesels! — viņš apgalvo.
Brītiņu klusējis, vēlreiz noteic it kā prātodams:
— Jā, protams, atgrieztos, kaut tikai es zinātu, kā lai izraujos …
Abu šo deklarāciju noskaņā kaut kā trūkst. Pirms mēs pārvilksim Todorova noziegumam krustu, viņš to jau ir pārvilcis dzimtenei.
— Būtībā tā ir tava darīšana, — saku. — Un es te neesmu ieradies,Tai pagādātu tev pasi. Mūsu pārstāvniecības adresi tu zini. Baidos, Todorov, ka nezini ko citu: piederība pie kādas tautības ne vien uzliek pienākumus, bet ari dod priekšrocības.
— Bet es … Vai tiešām domājat, ka es …
— Nekā nedomāju. Labāk padomā pats! Un, ja tev būs tik daudz spēka, lai nožēlotu savu nodevību…
— Es neesmu nodevējs… Jūs taču saprotat, ka nevienu neesmu nodevis!
— Nevienu, bet savu dzimteni gan. Nemaz nerunājot par tādu nieku, ka esi nodevis arī mani.
Senais paziņa atkal klusē. Un, tā kā nedrīkstu zaudēt laiku, no jauna viņu paskubinu:
— Kas ir? Mēms esi palicis, vai?
— Viņi mani piespieda… — Todorovs murmina. — Mani vilka uz aerodromiem, stacijām un pierobežas punktiem, tiklīdz bija uzzinājuši, ka ieradīsies bulgārs. Vadāja visur, lai es viņu sazīmētu, piedraudēja … Un, kad jūs izkāpāt no vilciena … Pats nezinu, kā tas notika, laikam sevi kaut kā nodevu, jo pēkšņi Stjuarts satvēra mani aiz rokas un norūca: «Vai pazīsti šo vīru?» — un es, lai gan sākumā centos noliegt, apjuku un …
— Jā, jā, — es viņu pārtraucu. — Tu tik briesmīgi apjuki, ka, pašam neapzinoties, izstāstīji pat to, kāda ir mana profesija un dienesta pakāpe. Vispār tu piederi pie tiem cilvēkiem, kuri, līdzko apjūk, uzreiz pastrādā neģēlību. Un tā ir tikai tava pēdējā neģēlība. Bet kāda bija pirmā — vai atceries?
Todorovs atkal klusē, es, kā jau minēju, nedrīkstu zaudēt laiku, tādēļ atļaujos atbildēt viņa vietā:
— Tā ar Margaritu.
— Kālab jāuzvanda vecas lietas? Ar Margaritu bija pavisam kas cits… — senais paziņa klusinātā balsī saka.
— Bez šaubām, pavisam kas cits, tomēr tā bija neģēlība. Starp citu, nekavēsimies tīkamās atmiņās, atgriezīsimies pie tagadējā! Līdz šim tu, Todorov, esi izpildījis divus lēmuma punktus. Turklāt ne jau spīdoši. Cerēsim, ka revanšēsies, veicot pārējos. Rīt no rīta tev pirmām kārtām jāaiziet un jāatdod noteiktā summa firmai «Universāls». Saproti?
— Jā, jā. Esmu gatavs uz visu.
— Bez tam nevienam nesaki ne pušplēsta vārda par mūsu šīsdienas tikšanos! Šķiet, lieki būtu mēģināt tevi pārliecināt, ka šo pēdējo divu noteikumu izpildīšana izšķirs ne manu, bet tavu likteni. Ja neizpildīsi pirmo, galīgi samaitāsi attiecības ar mums, bez tam, kā jau teicu, mēs tev esam sadzinuši pēdas un nedomājam izlaist tevi no acīm. Ja neizpildīsi otro, droši vien pamatīgi iezāģēsi Todorovam, nevis Bojevam. Labi zini, ka mūsu tikšanos, lai vai par kādu to atzīsti, tavi pašreizējie priekšnieki iztulkos tev diezgan nelabvēlīgā gaismā.
— Tieši tā, jums taisnība… — Todorovs pasteidzas piekrist.
— Tagad noskaiti līdz simtam un ej mājās, citādi vēl apaukstēsies.
Piecēlies dodos prom, līdz manām ausīm atlido tikko saklausāms, ar manāmu atvieglojumu pateikts «uz redzēšanos».
Vai senais paziņa atdos naudu, tas ir jautājums, uz kuru grūti rast noteiktu atbildi. Esmu iekļāvis vienkāršajā lēmumā finansiālas dabas noteikumu ne vien tādēļ, ka man žēl šo trīssimt tūkstošu, bet arī tāpēc, ka Todorovs varbūt tikai tad padomās par atgriešanos dzimtenē, ja vēlēsies atmaksāt piesavināto summu. Pats pēdējais noteikums tiešām ir man liktenīgs, bet te es ceru, ka uzvarēs Todorova veselais saprāts. Protams, ja egoismu var nosaukt par veselo sapratu.
Pie spilgti apgaismotās «Valcnsijas» fasādes daži subjekti, kaudamies ar pretrunīgām domam, aplūko šā kabareja atrakciju attēlus, kuros atrakcijas izskatās daudz pievilcīgākas nekā īstenībā. Gabaliņu talak ietves malā stāv sieviete. Un šī vientuļā sieviete mani gaida tumšā naktī kā varone, kas apdziedāta senā šlāgerī.
— Šovakar jūs esat tik apburoša, — es galanti paglaimoju, nepasveicinājis viņu.
Taču kompliments nelīdz.
— Man bija jāgaida jūs veselas divdesmit minūtes,— Greisa saltā balsī pavēsta, paskatīdamās savā pulkstenī. — Apkārtējie droši vien mani noturēja par ielasmeitu.
— Vai klienti pienāca jums klāt?
— Jūs esat pirmais.
— No sirds nožēloju … Ne jau to, ka esmu pirmais, bet gan to, ka jums liku tik ilgi gaidīt… Redzat, biju pieteicis sarunu ar Bulgāriju, un pārāk vēlu savienoja …
— Protams, saruna bija fatāli svarīga, — arvien vēl tikpat salti pārmet senā šlāgera nakts varone.
— Ne tik daudz fatāli, cik finansiāli. Jums jau zināms, ka neesmu tāds bagātnieks kā Seimurs.
— Kālab tad mani vedat uz šo kabareju, kur tik dārgi jāmaksā? — Greisa vaicā, nelabprāt tuvodamās kopā ar mani «Valensijas» ieejai.
— Tālab, ka saruna notika. Viss kārtībā. Un pats galvenais — jūs patiešām esat apburoša!…
Greisa ar melno matu augsto sakārtojumu, ģērbusies pelēkā blīva zīda kostīmā un krāšņā, baltā mežģīņu blūzē, patiesi izskatās lieliska. Eleganta un valdzinoša gandrīz kā luksusledusskapis.
Kabarejā priekšnesumi pašlaik beigušies un neganti auro orķestris, kurš pirms dažām dienām nabaga Hi- ginsam laupīja pēdējās dzirdes spējas. Iekārta joprojām ir tāda pati — banali pretencioza, vienīgi apmeklētāju daudz vairāk — kā jau svētdiena.
Ieņemam vietas pie maza galdiņa un klusējot izdzeram pa glāzei šampanieša, lai ātrāk aprastu ar rožaino pustumsu un saviļņojošo prieku, ka atkal esam kopā. Dāma droši vien gaida, kad apklusīs džeza rēkoņa, lai pēkšņi man uzdotu āķīgu jautājumu; es gaidu, kad viņai uzlabosies oma.
Īstenībā man ir bijusi saruna ar Bulgāriju, jo kāda jēga laist darbā viltīgu triku, ja to jau rīt atklās. Brīdī starp diviem šāvakara «randiņiem» — vienu parka klusumā un otru «Valensijas» saksofona spiedzienos — patapu piezvanīt no viesnīcas kādam paziņam uz Sofiju un apmainīties ar viņu dažiem divdomīgiem teicieniem, kurus varētu izprast, kā vien tīk. Man nebūtu nekas pretī, ja Seimurs nospriestu, ka esmu apprasījies, ko lai daru sakarā ar viņa piedāvājumu. Tas amerikānim radītu ilūziju, ka viņa vārdus esmu ņēmis nopietni un aizvien vēl vilcinos ar atbildi tikai tādēļ, ka gaidu norādījumu. Tagad man vissvarīgākais ir iegūt mazliet laika. Galveno uzdevumu jau esmu gandrīz izpildījis. Vēl jātiek galā ar niecīgāko, kas skar mani pašu, — jā- izraujas no Seimura valgiem.
Orķestrim atskaņojot melodijas beigas, diriģents tik strauji, kaismīgi novēž ar rokām, ka pats tik tikko ne- nolec no podija. Tūlīt iestājas dziļš nāves klusums, kurā es saklausu Greisas čukstus:
— Maikl, vai jūs mani mīlat?
— Esmu jau gari un plaši atbildējis uz šo jautājumu, — maigi pasaku.
— Es nerunāju par mīlestību kā tādu, bet par pieķeršanos, draudzību …
— Ā-ā, tas ir kas cits. Mīlu visus cilvēkus. Dažus — vairāk, dažus — mazāk. Jūs piederat pie tiem, kurus mīlu vairāk.
— Un Seimurs?
— Liecieties mierā ar savu Seimuru! Tiesa gan, viņš ir varen gudrs, bet kāds no tā labums?
— Bīstami gudrs, — Greisa pārlabo. — Tuvība ar viņu nepavisam nav veselīga.
— Bīstami?
— Seimura prāts ir kā klusas mašīnas, kuras rada ultraskaņas, — jums tādas zināmas, vai ne?
— Kaut ko par tām esmu dzirdējis.
— Sīs mašīnas bez trokšņa rada organismam kaitīgus skaņu viļņus un, ja darbojas ar mazāku jaudu, izraisa galvas sāpes, ja ar lielāku, nosit no attāluma.
— Cilvēkam jāpierod pie galvas sāpēm, — es iebilstu, piepildīdams glāzes gandrīz tikpat veikli kā viesmīlis. — Šajās vietās un šajos gados ir maz tāda, kas nesagādā galvas sāpes.
— Visinteresantākais ir tas, ka šis virs ar auksto sirdi izjūt pret jums kaut ko tādu, kas saskaņā ar jūsu paša terminoloģiju būtu jāsauc par draudzību. Tīri neticami! …
— Ja nemaldos, viņš arī pret jums izjūt draudzību, lai gan citādu.
— Maikl, jūs esat sajaucis darbības laikus. Varbūt viņā tiesām bija pamodušās kādas jūtas pret mani, bet tas notika diezgan sen.
Greisa iedzer malku no glāzes un zilzaļām acīm paveras manī, taču tik izklaidīgi, it kā lūkotos man garām.
— Vai atceraties kautiņu krogā? Un to, kā Viljams metās jums palīgā? Neviens cits kā Seimurs palīdzēja! Ja to nebūtu redzējusi pati savām acīm, nekad tam neticētu.
— Jūs domājāt, ka viņš vienaldzīgi noskatīsies, kā šie mani padara aukstu?
— Protams, tā domāju gan. Pat biju pārliecināta, ka viņš līdz galam sēdēs kā vienaldzīgs liecinieks — un nevis aiz ienaida pret jums vai bailēm, bet aiz ieraduma raudzīties uz apkārtējo dzīvi kā ūz bioloģisku trūdēšanas procesu, kura dēļ nav vērts smērēt rokas.
— Es no tiesas esmu pateicīgs Seimuram, ka man palīdzēja, bet nezināju, ko tas viņam ir maksājis.
— Un viņa otrā pretimnākšana?
— Kāda tieši? Ja esat ievērojusi, to skaits sāk draudoši pieaugt.
— Tā, kas skar mūsu attieksmes, pareizāk sakot, jūsu attieksmes ar mani.
— Vai tad pati neesat teikusi, ka esmu sajaucis darbības laikus?
— Tam nav nozīmes. Ja kāds cits atjautos tā darīt kā jūs, ticiet man, Seimurs uzreiz viņu samaltu miltos. Un ne jau greizsirdības deļ, bet tāpat vien, lai viņš zinātu, ka neviens vienkāršs mirstīgais nedrīkst tīkot pēc tā, kas pieder pašam misteram Seimuram. Nē, goda vārds, viņš laikam ir iemīlējies jūsos.
Grasos ko iebilst, bet taisni patlaban orķestris rauj vaļā brīdinošus, dārdošus treļļus, kuru īpašā nokrāsa man jau cik necik pazīstama, un uzreiz iznāk redzētais pāris — dāma ar plīvuru un viņas istabene, stumdama spoguli.
— Liekas, šis priekšnesums jūs aizraus, — es saku, kad orķestra auri ir pieklusuši tik tālu, ka kļuvuši ciešami. — Ja neviļos, vel neesat precējusies.
Greisa laiciņu vēro uzvedumu, kurā tiek atainots pirmskāzu rituāls. Tad atkal pavērš acis pret galdu un drūmi nopukst:
— Cik tas ir nejēdzīgi…
— Kas? Laulības?
— Nē, tas, ka mūsu dienās pat sirdij vissvētākais ir tapis par farsu.
— Kādēļ par farsu? Skaista miesa nekad nav farss.
— Miesu varētu parādīt, neņemot palīgā līgavas plīvuru, — Greisa turas pretī.
Tad negaidot nikni izgrūž it kā bez sakara ar mūsu aizsāktajām valodām:
— Es ienīstu Seimuru!
— Ienaids dažkārt ir diezgan divkosīgas jūtas.
— Vaļsirdīgi atzīstos: ienīstu viņu bez jebkādas divkosības.
— Var jau būt. Bet kā lai jums palīdzu? Vai lai viņu nošauju?
— Pakļaujiet Seimuru savai varai! Pakļaujiet savai varai, izmuļķojiet, padariet smieklīgu! Seimurs — smieklīgs! Es labprāt samaksātu ar savu dzīvību par šādu skatu.
— Cik man zināms, vīriešus padara smieklīgus galvenokārt sievietes. Un te sieviete esat jūs.
— Tā nemaz nav sieviešu spēle. Neizliecieties par vientiesi! Es šodien dzirdēju daļu no jūsu sarunas.
— Protams, gluži netīšām.
— Tīšām vai netīšām, bet dzirdēju gan.
Greisa paņem cigareti un nožvirkstina šķiltaviņas tik satraukti, kā šī parasti apātiskā sieviete laikam rīkojas psihiskā uzliesmojumā.
— Nekādi netieku vaļā no uzraudzības! — gurdi no- pūšos. — Vispirms — dāņu policija, tad — Seimurs, tagad — jūs …
— Maikl, izmuļķojiet viņu, lieciet apsmieklā! — Greisa neatlaidīgi uzstāj.
— Man nav īsti skaidra jūsu terminoloģijas jēga.
— Pieņemiet naudu, ko viņš jums piedāvā!
— Naudu nekad nepiedāvā par pliku paldies. Ja esat klausījusies mūsu sarunu, noteikti esat ari dzirdējusi, ka Seimurs vēlas pretī dabūt preci, kādu nevaru viņam piegādāt.
— Viljams taču jūs nespiedīs, lai tūlīt to piegādājat, es viņu labi pazīstu. Viņš vēlēsies uzpirkt jūs ne vien ar dolāriem, bet arī ar savu karalisko cēlsirdibu. Pacentīsies savaņģot jūs atzinības valgos. Sniegs jums visu, ko ir solījis; un pat vēl vairāk, nekā ir solījis. Pacietīgi gaidīs, kad pats ierunāsities. Augstsirdīgi liks jūs mierā nedēļu vai mēnesi. Bet man nepieciešamas tikai dažas stundas, lai nekavējoties aizvestu jūs uz kādu neitrālu
valsti, kur Seimurs nevarēs nedz mūs atrast, nedz mums ko nodarīt.
— Kas jums tiks pašai no tā? Līgavas plīvurs?
— Neraizējieties, laulības jums nedraud, — Greisa atbild.
Pavēries uz estrādi, ieraugu, ka, it kā apstiprinādama viņas vārdus, nākamā jaunā sieva tiešām attālinās no manis, uzlikusi galvā caurspīdīgu plīvuru, kas neko nenoslēpj.
— Ja nevēlēsities, neapgrūtināšu jūs arī ar savu draudzību, — Greisa apgalvo, lai mani galīgi nomierinātu.
— Netieku gudrs, ar ko gan motivējama jūsu filantropija.
— Filantropija? Zināt, es vienīgi alktin alkstu redzēt, kā nonāks dimbā šis «varen gudrais» vīrs.
Un ilgi apvaldīto dusmu pēkšņā izvirdumā mana dāma — ledusskapis — strauji sasit šampanieša glāzi pret galda kranti.
Un, re, mēs atkal esam tukšajās ielās. Skaņi soļi nakts klusumā. Seni, populāri tango laikmeta šlāgeri. Ejam lēnām, un es izklaidīgi klausos, ko vienmērīgā balsī stāsta Greisa, neapzināti šūpodama rokā greznu somiņu.
— …Pirmajās dienās, kad Viljamu atraidīju, viņš manis dēļ vai prātu zaudēja, vēlāk, kad piekāpos un biju maiga, skaitās kā nelabais… Arī vēl tagad — pēc pieciem gadiem — Viljams nevēlas, lai viņam atdodos mīļuprāt, bet grib mani iegūt ar varu, un tā man jāspēlē teātris — jāgrūž viņš prom, jāpretojas tik ilgi, līdz Viljams rupji sagrābj mani savās rokās, — jāspēlē teātris, lai viņam rastos ilūzija, ka ir ieguvis mani ar varu. Jebkuras parastas cilvēciskas jūtas — pat visvairāk apvaldītas — var viņā iesvelt niknumu. Viņa skatījumā mīlestība nav valdzinājums, bet dzīvnieku plēšanās, un, kaut gan neesmu dzīvnieks, tomēr man tas jātēlo… īstenībā viņš aizvien retāk pievēršas arī šai rotaļai…
— Varbūt viņš cerēja, ka atradīs jūsos sava ideāla iemiesojumu, bet vīlās …
— Kas nu tas par ideālu — briļļu valkātāja kurpēs ar zemiem papēžiem… Kad Pigmalions ir maniaks, Galateja var būt vienīgi karikatūra. Bet es neesmu Galateja un arī nevēlos pārvērsties par Galateju! Gribu būt tā, kas es esmu. Skaidrs?
— Skaidrs gan, skaidrs, tikai neuztraucietiesl Jums it nemaz neklājas uztraukties.
— Es pati labāk nekā jūs zinu, kas man klājas un kas ne. Varbūt jūs arī, tāpat kā Viljams, sāksit veidot no manis kādu savu tēlu?
— Nebaidieties! Nekad neesmu aizrāvies ar tēlniecību, vēl jo mazāk — ar plastiskām operācijām.
Kad esam nonākuši līdz ielas stūrim, kur jānogriežas uz viesnīcu «Kodans», Greisa pēkšņi mani apstādina.
— Es negribu pārrasties istabā — tajā mūs noklausīsies. Iesim kur citur!
— Kur tad citur?
— Kaut kur… uz jūras krastu… vai parku.
«Izrādās, ka šai pilsētā parkus izmanto daudzām vajadzībām,» klusībā nospriežu. Un balsī pasaku:
— Labi, brauksim ar taksi. Es vakar noīrēju mazu dzīvokli. Tā kā šodien ir svētdiena, šaubos, vai kāds ir paguvis tajā ierīkot aparatūru.
Pēc pusstundas mēs jau esam manā jaunajā dzīvoklī, kas nav nekas vairāk kā veca, diezgan nolaista bēniņu telpa. Taču eleganto dāmu, redzams, nemaz nenomāc nabadzīgā iekārta.
— Sis dzīvoklis man atgādina studiju gadus. Ak dievs, kāda bija nabadzība un kāds miersl
— Tās bija laimīgas dienas bez rūpēm.
— Labāk sakiet: laimīgas dienas bez Seimura!
— Jums šis vīrs jau ir tikpat kā slimīgi uzmācīgs rēgs.
— Drīz viņš arī jums kļūs par slimīgi uzmācīgu rēgu.
— Greisa, es arvien vēl neesmu izlēmis, ko lai iesāku.
— Ak vai! Arvien vēl ticat, ka jums ir tiesības pašam izlemt?
Sājos vārdos izpaužas satraucoša ironija, tomēr es tikai viesmīlīgi pajautāju:
— Ko jūs iedzertu?
— Neko. Un, dieva dēļ, neskraidiet šurpu turpu un neklājiet galdul
Ar apslēptu prieku padevīgi apsēžos sadēnētā krēslā, jo šai vēlajā nakts stundā man tiešām netīk saimniekot. Attapdams, ka sākas pavisam nopietna saruna, aizdedzinu cigareti, lai atvairītu miegu.
— Varbūt jūs paļaujaties uz to, ka pēdējā brīdī iekāpsit lidmašīnā vai vilcienā un aizšmauksit prom? Bet jums, Maikl, pat nav ne jausmas, kāds īsti tagad ir maršrutu saraksts. Jūs nejēdzīgi nīkstat uz perona stacija, no kuras nekad neaties neviens vilciens. Pēdējais vilciens — tas, ar kuru varat izglābties, — dosies ceļā šodien pēcpusdienā. Citi vairs nav paredzēti, ticiet man!
— Veltīgi mani baidāt, mīļā, — es saku, varēm apspiezdams žāvas. — Es nenīkstu'nekādā stacijā un neilgojos ne pēc kāda vilciena. Pašlaik man pat šai pilsētā ir labāk nekā jebkur. It sevišķi, kad ir laimējies dabūt šo romantisko kaktiņu.
— Ko gan gribat izlemt? Jūs kā galīgs naivulis esat visnotaļ Seimura varā un vēl runājat par lemšanu!
— Bet jūs arī man šo to esat piedāvājusi, vai ne?
— Jā. Pat nepadomājusi, kādu risku uzņemos, jums uzticēdamās.
— Tad nu viss skaidrs. Esmu saņēmis vienu piedāvājumu no Seimura, otru — no jums. Vai šajā pasaulē, kur ir tik ierobežotas iespējas, tā nav maza greznība — brīvi izlemt, kuru no abiem piedāvājumiem lai izvēlos?
Greisa domīgi paraugās manī ar savām spodrajām, saltajām, zilzaļajām acīm, kā mēģinādama izprast, kas slēpjas manos vārdos un vai tie nav tikai retorisks izsauciens par šo pasauli un iespējām. Tad gurdi pasaka:
— Tomēr dodiet man kaut ko iedzert!