Kopenhāgena ir skaista pilsēta. Taču ikvienā pilsētā — pat visskaistākajā — ir tumši kakti. Kādēļ es pats esmu apmeties tieši tumšā kaktā, tam ir savs iegansts.
Nolieku uz galdiņa, kas novietots pie loga, tikko no veikala atnestas, svaigas smalkmaizītes un paceļu kafijas kannas vāciņu, lai palūkotos, kā ievelkas kafija. Izrādās, ka šis delikātais process jau ir galā. Kūpošais šķidrums ir smaržīgs un diezgan stiprs, spriežot pēc tā, cik tas ir tumšbrūns. Pieleju līdz malām pilnu lielu porcelāna tasi, ko man ir atstājusi tālredzīgā saimniece, un neapsēdies sāku brokastot.
Cik atceros, ar kafijas vārīšanas māku mani iepazīstināja Fransuāza. Tas notika kādā mājīgā villā netālu no Atēnām, kur amerikāņi savukārt mani iepazīstināja ar spiegošanas māku. Taisnības labad jāatzīstas, ka par iegūto izglītību esmu diezgan lielu pateicību parādā saviem pretiniekiem. Vieni man ir mācījuši šifrēšanas un atšifrēšanas fineses, citi — divkosīgas spēles trikus, daži — pieklājības noteikumus un manieres, vēl daži — buržuāziskās socioloģijas idejas. Un to visu viņi ir snieguši par baltu velti, ar vienu vienīgu nodomu — uzvest mani uz pareizā ceļa, tas ir, panākt, lai es kļūtu par nodevēju.
Dzerdams kafiju, raugos pa bēniņu logu, aiz kura paveras drūma aina, ko nespēj vērst jaukāku pat vēlīnās vasaras saule, kas pāri šai ziemeļu pilsētai, kā par brīnumu, spīd jau otro dienu. Pie mājas nav sētas, un tai piekļaujas ar zāli aizaudzis klānis, ko šķērso dzelzceļa līnija, tik sarūsējusi, ka redzams — to gadiem ilgi vairs neizmanto. Klānī melnē divas pamestas barakas, aiz tām — sagruvis žogs, pie kura milzīgās kaudzēs sakrauti nevienam nevajadzīgi lūžņi. Tālāk pa kreisi — impozanta garāžas izkārtne; šai garažā man laimējās nonomāt volvo ciltstēvu. Pa labi čurn mazliet sasķiebu- sies, šaura, augsta ēka, tik vientuļa ka zobs veca cilvēka mutē, un uz tās zelmiņa arvien vel rēgojas milzīgi, pa pusei nobružājušies senas reklāmas burti. Izlasot vēl lielākiem burtiem uzmālēto vienīgo man pazīstamo vārdu, saprotu, ka tā ir krājkases reklāma.
Nezin kādēļ krājkašu lietderību visvairāk reklamē nabadzīgos kvartālos, tas ir, to iedzīvotāju vidū, kuri vismazāk var iekrāt naudu. Neviens necenšas bagātos pārliecināt, kādu labumu dod taupība. Izskaidrošana domāta galvenokārt mazturīgo aprindām. Baņķieri droši vien atzīst: zināma indivīdu daļa dzīvo nabadzībā tāpēc, ka neprot taupīt. Vai varbūt… Bet tā nav mana nozare. Bankas un krājkases jau kādu laiku vairs nenodarbina manu prātu. To nodarbina pavisam kas cits.
Kannā vēl atlicis diezgan daudz kafijas, un, tā kā viens pats ieturu brokastis pie šā galda, atļaujos atkal piepildīt porcelāna tasi. Greisa ir aizmanījusies projām agri no rīta un tik klusi, ka pat nedzirdēju. Tikai viņas vieglais smaržu aromāts aizvien vēl vēdī mansardā, kā atgādinādams, ka bez šīs nokvēpušo piepilsētu, sarūsējušo dzelžu un purvaino klāņu pasaules ir vēl cita — «Šanela» un «Kristiānā Diora», asfalta un neonspuldžu, galveno oficiantu un izmeklētu, dārgu ēdienu pasaule.
Tas ir lieks atgādinājums. Es jūtos svešinieks kā vienā, tā otrā pasaulē un šodien atrodos te, rītu — tur ne jau sava prieka pēc, bet nepieciešamības spiests. Dažreiz sirdi kremt nejēdzīga apjauda, ka man nav savas pasaules, pa kuru es varētu staigāt, eju pa šauru spraugu starp pasaulēm, man mūžīgi lemts patrulēt uz šīs baisās strēles, ko sauc par «nevienam nepiederošo zemi», un mans aicinājums ir nevis dzīvot, bet palikt neskartam, nevis radīt, bet novērst.
Diviem lieliem malkiem izdzēris tukšu otro tasi kafijas, paraugos rokas pulkstenī. Patiesībā man nekur nav jāsteidzas, lai gan šodien ir pirmdiena — nedēļā pirmā darba diena. Jā, nekur nav jāsteidzas, tomēr jākārto ne mazums darīšanu. Kā jau esmu paredzējis, kopš agra rīta mani ir pamatīgi ielenkuši. Ka tiešām tā ir, par to esmu pārliecinājies, iedams uz maiznīcu. Viens glūņa dirn pie pretējās ieejas, otrs lasa laikrakstu automobilī, ko apturējis metru divdesmit lielā attālumā no mājas. Ja gribi, ej kājām, ja ne, brauc ar taksometru, mēs katrā ziņā būsim klāt kā saukti.
Nav vērts vēl ilgāk nīkt šajos bēniņos, cerot, ka vismaz viens no šiem glūņām pārplīsīs pušu aiz dusmām un garlaicības. Panākt to, lai spiegs pārplīstu vai pušu no gaidīšanas, ir tikpat grūti kā piedzirdīt dāni ar alu tā, lai viņam būtu beigas. Paķeru lietus mēteli, noeju pa šaurajām, tumšajām kāpnēm lejā un, neveltīdams uzmanību abiem slepenlīžām, dodos uz tuvējo laukumiņu, kur iekāpju autobusā, kas brauc uz pilsētu.
Es būtu varējis iekārtoties autobusa pakaļpusē un pavērot melno fordu, kurš seko man, tomēr apsēžos priekšpusē. Kāds labums vēlreiz pārliecināties par to, kas jau tā zināmsl Un man zināms arī vēl tas, ka ielenkums nez vai aprobežojas ar šiem diviem vīriem un laikam ir organizēts tik rūpīgi, lai neviens mans mēģinājums izsprukt neizdotos. Manā kabatā ieliktas divas lidmašīnas biļetes — viena uz Vīni, otra uz Budapeštu, plus yēl vilciena biļete uz Cīrihi un kuģa biļete uz Rostoku, bet ļoti baiļojos, ka patlaban tām nav lielāka vērtība kā mazai veca laikraksta lapiņai. Vispār, kā izteicās Greisa, pēdējais vilciens — tas, ar kuru iespējams izglābties, aizbraucis. Labi, ka stacija joprojām ir tepat un es neesmu nokļuvis kādā vēl nemīlīgākā un tukšākā vietā.
Izkāpju pieturā, kas atrodas blakus Pilsētas laukumam, un, brītiņu šaubījies, dodos uz Strogetu, lai piespiestu spiegu izlīst no forda un izlocīt kājas pa šo ielu, jo tā — šķiet, jau esmu stāstījis — atvēlēta tikai gājējiem.
Izrādās — esmu maldījies. Vīrietis, kurš velkas man nopakaļ pa šo tirdzniecības ielu, nav tas, kas brauca ar fordu. Tas ir kāds no pasažieriem, kuri reizē ar mani iekāpa autobusā. Skaidri redzams, ka ir vairāk nekā divi vajātāji, un viņi laikam uztur savā starpā radiosakarus.
Es varētu iegriezties bibliotēkā, bet tas Seimuram liksies pagalam smieklīgi. Man ir gandrīz vienalga, ko domātu Seimurs, bet cilvēks nedrīkst rīkoties muļķīgāk, nekā nepieciešams. Nevainīgā spēle, kurā tēloju iesācēju sociologu, jau sen atklāta, tātad lieki to vēl turpināt. Labāk tēlot lomu, katlu, pēc viņu ieskata, tagad esmu uzņēmies. Esmu cilvēks, kurš nosit laiku, gaidīdams attiecīgas instrukcijas. Tā ir nepatīkama, bet derīga loma, jo kaut cik nomierinās pretinieku un notrulinās tā pārmērīgo modrību.
Kavēdamies šādās pārdomās, apsēžos laukā pie galdiņa līdzās kafejnīcai, kas pirmā pagadījusies, un pasūtu tasi «Espresso», lai pārbaudītu, vai šis iecienītais dzēriens labāk garšo ieliets no automāta nekā mājās vārīts.
Gandrīz līdz pulksten diviem klīņāju pa kafejnīcām un tirdzniecības ielām. Tā esmu zaudējis daudz laika, taču, tāpat kā plāna izpildē atpalikusi iestāde cer atgūt nokavēto gada beigās, tā arī es — darba dienas beigās.
Kamēr tērēju sīknaudu kafejnīcās vai pētu ska,tlogus, man aiz muguras cits citu nomaina trīs spiegi, kas izskatās dažādi, bet uzvedas ..vienādi. Visumā mani izseko neatlaidīgi, taču diezgan taktiski un mazliet nevērīgi.
Ap diviem ieeju viesnīcā «Kodans», lai paņemtu savas mantas un samaksātu rēķinu. Domāju, ka Greisa vai Seimurs būs man atstājuši pie šveicara zīmīti, bet šī cerība nav attaisnojusies. Ielieku ceļasomu taksometrā un braucu uz jauno dzīves vietu — veco mansardu. Aši pametis acis pakaļējā lodziņā, pārliecinos, ka izsekošana rit mierīgā gaitā. Tagad man nopakaļ brauc nevis melnais fords, bet melns opelkapitans. Skaidrs — šie cilvēki ir nolēmuši nežēlot līdzekļus, lai tikai ar mani nekas, itin nekas nenotiktu.
īsu laiciņu atpūties mājīgajā mansardā, atkal dodos laukā, lai atlikušo dienas cēlienu ziedotu iepirkumiem. Nospriežu: ja jau esmu dabūjis dzīvokli, kāds tur brīnums, ka rūpējos par tā iekārtpšanu.
Tā eju mazā apgaitā pa kvartāla veikaliņiem, un mani pavada kārtējais glūņa. Dāņu policijas pārstāvji sekoja man piecdesmit metru attālumā, Seimura ļaudis, ko nomāc mūsdienu lāsts — neuzticība, turas trīsdesmit metru atstatumā. Tomēr, redzēdami, ka augu dienu rāmi klaiņoju pa pilsētu un tagad nopūlos ar ikdienišķām saimniecības rūpēm, viņi nomierinās un nesaasina neuzticību tik tālu, lai kopā ar mani ieietu arī pārdotavās.
Tikko nopirktā neilona tīkliņā pēc kārtas atrod vietu divas viskija pudeles, cepumu kārba, dažas lētas glāzes, maza, maza slotiņa un Ceilonas tējas paciņa. Sie pirkumi ir gluži nevajadzīgi, varbūt noderēs tikai viskijs. Galīgi lieka, bet, jāpiebilst, par dārgu naudu iegādāta ir sulu spiede. Retumis mielojos ar augļiem, un man nav ne mazākās vēlēšanās spiest sulas, jo tās tirgū var dabūt atliku likām gatavas, daudz pievilcīgākas, pār- raudzētas vīnā. Te galvenais iemesls ir tas, ka tieši saimniecības preču veikaliņā ir izdevies atrast vienīgo, kas man patlaban nepieciešams: tālruni, kurš ierīkots tādā stūrītī, ka nav manāms no ielas.
— Vai es drīkstētu piezvanīt? — iejautājos, ar savu jauno pirkumu noskaņojis labvēlīgi pārdevēju, kas stāv aiz letes, kūpinādams cigāru.
Pārdevējs cēlsirdīgi novēž ar roku uz tālruni kaktā, izņem cigāru no lūpām, un viņa sejā, kas starot staro priekā, pēkšņi iezogas laimīgs smaids. Bet šis smaids nav veltīts man. Veikalā nule ir ienākusi vidēja vecuma dāma varen kuplām krūtīm.
— Pētersena kundze!… — saimnieks sveic viņu un uzreiz šķiež laipnības, kā pupas bērdams vārdus, kuri nedz man ir saprotami, nedz mani interesē, jo darbības plānā vēl atlicis uzdevums, ar ko jātiek galā tagad — vai nekad.
— Galvenā direktora kungs? — uzgriezis numuru, vaicāju pusbalsī. — Jūs traucē Zidarovs … Ceru, ka atceraties … Es gribētu parunāties par iemaksu sakarā ar pasūtīto preci… Domāju, ka šodien to esat saņēmis … Līdz šim neko vēl neesat saņēmis? … Nu tad droši vien rīt vai kādu citu dienu saņemsit visu summu. Piedodiet!
Nolieku klausuli un tūlīt eju laukā, saimniekam nemanot — viņš joprojām bārsta Pētersena kundzei laipnības un skatieniem šauda viņas krūtis, un gan šīs laipnības, gan šie skatieni acīmredzot iepriecina tiklab vienu, kā otru.
Kad esmu piezvanījis «Universāla» galvenajam direktoram, vēl kaut ko pirkt vairs nav jēgas. Tāpēc iekārtojos mazā alus bārā, kas atrodas laukumiņā pie autobusu pieturas, un ar divu «Tīborga» pudeļu palīdzību ātri notiesāju bifšteku bez garnējuma, un tās rnan ir pusdienas un reizē arī vakariņas. Pa skatlogu, pie kura sēžu, redzama tikai dažu apgrieztu kociņu skrajā lapotne un tālāk — virs pazīstamās garāžas ieejas jau pazīstamās reklāmas milzīgie burti: «Iznomā automobiļus». Visā šai ainavā pelna uzmanību vienīgi kāds vīrs, ģērbies pelēkā uzvalkā, atspiedies pret koku un nogrimis laikraksta lasīšanā. Tas ir kārtējais slepenlīža.
Tātad trīssimt tūkstoši rokasnaudas nav iemaksāti. Lai gan Todorovs svēti apsolījās izpildīt lēmuma trešo noteikumu, tomēr nav turējis vārdu. Tad kas gan var garantēt, ka viņš izpildīs ceturto — to, no kura atkarīga mana dzīvība? Protams, nekas nevar garantēt. Tikai pērkot tādus saimniecības piederumus kā sulu spiede, tiek dota garantija. Saņemts spīlēs vai nospriedis, ka no jauna neģēlīgi rīkoties ir izdevīgāk, Todorovs paziņos tur, kur neklājas, par vakar vakarā notikušo tikšanos ar biedru Bojevu, ar ko sastapties pats it nemaz nav vēlējies. Ceru, ka viņš to vēl nav izdarījis un neizdarīs tuvākajās dienās. Visvairāk ceru, ka pat neieminēsies par man nodotajām filmām. Viņš taču neko neiegūs, izpauzdams šo mazo noslēpumu, un, šķiet, ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka tā atklāšana būtu viņam tikpat kā pašnāvība. Pārējais tagad vairs nav tik svarīgi — arī dolāri, kaut gan to ir trīssimt tūkstoši.
Viesmīle, ierasti smaidot, noliek man priekšā desertu — krēmu, ko esmu vieglprātīgi pasūtījis un no kā jau divu metru attālumā dvesmo skurbinoša mandeļu smarža. Kopenhāgenā visiem saldumiem piemīt mandeļu drogu vai preparātu smarža — un ne vien saldumiem, bet arī zupām un pat gaļas ēdieniem, it kā teļi un govis būtu baroti tikai ar mandelēm. Drūmā noskaņojumā sāku mieloties ar iebalto krēmu, kura aromāts man atgādina, cik briesmīga ir nāve noindējoties, un reizē domāju, ka varbūt nevajadzēja izvirzīt Todorovam trešo noteikumu — atmaksāt naudu. Pirmkārt, nauda ir tāda vērtība, ko paņemt viegli, atdot gaužām grūti. Turklāt, ja tā paņemta negodīgā ceļā, to vēl grūtāk atdot labprātīgi. Bet ir vēl kas cits. Nobijies no tā, kas viņam draud, ja neiemaksās naudu firmā, Todorovs droši vien pakļausies vilinājumam noslēpties no mums — mainīt dzīves vietu. Un, tā kā nodevējs to nedrīkst izdarīt bez jauno šefu ziņas un piekrišanas, viņi būs jāpārliecina par šīs maiņas nepieciešamību. Bet, lai pārliecinātu, jāatrod kāds iegansts. Un kādu citu ieganstu lai izgudro Todorovs, ja ne patieso? «Bo- jevs ir sadzinis man pēdas un piedraudējis ar nogalināšanu!» Tā liekais, nevietā izvirzītais trešais noteikums neļaus izpildīt arī to, kurš visstingrāk jāievēro, — ceturto.
Bez šaubām, šādi apsvērumi nav radušies manās smadzenēs pirmoreiz un tos nav pēkšņi uzjundījusi mandeļu krēma smarža. Esmu to pārdomājis jau ilgi pirms tikšanās ar Todorovu, taču vairījos visu galīgi izlemt, atzīdams, ka būs vēl jāliek vērā Todorova izturēšanās pašā tikšanās laikā. Un re nu — kad šis izšķirošais brīdis pienāca, manī negaidot ierunājās nevis veselais saprāts, bet muļķība jeb, maigāk izsakoties, sentimentalitāte. Man bija vairāk žēl cilvēka, kas zaudējis dzimteni, nekā dzimtenei nolaupīto trīssimt tūkstošu dolāru.
Zināms, man nav īpaša pamata iežēloties par Todorovu. Gluži otrādi. Kā jau teicu, attiecīgā situācijā es pat nospiestu pistoles mēlīti, nebaiļodamies no sirdsapziņas ēdām, kādas mocīja lēdiju Makbetu. Tomēr, lai cik tas šķiet idiotiski, ir brīži, kad sirds iesmeldzās par šādu tipu tāpēc vien, ka nesen viņš, tāpat kā es, arī bija cilvēks un viņam bija dzimtene — Bulgārija. Un tā manī iekvēlojās vēlme padarīt šo tipu atkal par cilvēku — un es nolēmu atvērt viņam pēdējos vārtus uz glābiņu. Un nošāvu greizi.
Pēc manām domām, Todorovs kļuvis par nodevēju nevis pēc laba prāta, bet piespiests.. Skaidrs, reiz kļuvis par nodevēju un reiz nodrošinājies ar krietnu summu, viņš kaļ tikpat necilus, cik viņam pašam šķietami vilinošus plānus uzsākt jaunu dzīvi kādā jaunā vietā. Grūti pateikt, kas notiktu, ja Todorovu atkal pamatīgi iebaidītu — un šoreiz es —, vai izdotos izkliedēt viņa maldīgās, egoistiskās cerības un panākt, ka viņš atgriežas dzimtenē. Protams, ir sāpīgi un nepatīkami ar varu likt cilvēkam atcerēties, ka viņam ir bijusi dzimtene, bet ko lai iesāk, ja dažs ir tik inerts, ka tikai piespiedu kārta viņu var pamudināt uz kādu rīcību, it sevišķi uz labu rīcību. Būtu gluži loģiski, ja Todorovs, varonīgi atdevis trīssimt tūkstošus dolāru atpakaļ, pieņemtu vel varonīgāku lēmumu — atgriezties Bulgārijā. Taču manam senajam paziņam acīmredzot trūkst drosmes to izdarīt. Toties varbūt viņam netrūks drosmes izdarīt ko citu — visnotaļ man par ļaunu.
Pārradies mansardā, nolieku tīkliņu ar dārgo sulu spiedi mazajā virtuvē, apsēžos izdēnētajā krēsla pie loga un kādu laiku vēroju mijkrēšļa stundā drūmo ainavu ar zālaino klāni, dēļu sētu un augstās ēkas nokvēpušo zelmini, pie kura piekarinātā reklāma aicina mūs taupīt. Dziesnā sasārtušajās debesīs no rietumiem lēnām slīd smagi, violeti mākoņi, it kā tiekdamies ātri 'jo ātri atjaunot sagrauto valguma un nakts status quo. Mansardā pamazām kļūst aizvien tumšāks, mans pētī- gais skatiens arī pamazām kļūst aizvien nevērīgāks, un beigu beigās es tieku vaļā no uzmācīgajām, tirdošajām
domām visvienkāršākā un tagad laikam vienīgi iespējamā veidā — iemiegot.
Par nelaimi vai laimi, tas ir nevis dziļš, salds no- midzis, kurā cilvēks nekā nejūt un atspirgst, bet dīvaina pussnauda, kad starpmetiem rādās daždažādi notikumi — gan bijuši, gan nebijuši, visi vienlīdz sirdi nospiedoši un baismīgi — pat tas kailais, klinšainais paugurs, kam jāskrien pāri, lai aizsviestu tur, kalna iegrobē, vairākas «tērauda olas». Smagie plakstiņi reizēm ar mokām paveras, un dzirde izklaidīgi seko zaglīgiem, pa kāpnēm krapstošiem soļiem. Nonākuši neziņā, kālab mansarda logā nespīd uguns, un novārguši mūžīgajā aizdomībā, mani vajātāji droši vien ir pielavījušies pie pašām durvīm, lai paklausītos un noskaidrotu, vai neesmu nemanot aizlaidies prom no sava mājokļa.
Fosforescējošie pulksteņa rādītāji jau atzīmē pusdesmit, kad galu galā nospriežu, ka vajag skaidri apgaismot viņiem šo neziņu. Piecēlies pagriežu elektrības slēdzi. Piesardzīgi, lēni soļi klipst lejup. Gaismas drīksna zem durvīm ir nomierinājusi neticīgos. Sadabūju ceļasomā mazu portfeli, ko pāris reižu esmu izmantojis simpozijā, lai kaut cik izskatītos pēc zinātnieka. Ielieku tajā dolāru paciņu un dažas mantiņas — starp tām arī parocīgo, plakano mauzeri, ko līdz šim esmu nēsājis piekārtu zem svārkiem pie sāniem. So ieroci nēsāt tiešām ir gaužām ērti, un jau sen esmu tik ļoti pieradis pie tā, ka nemaz nejūtu mauzera smagumu; nav izslēgts, ka tas man ievajadzēsies tuvākajā laikā, bet, par spīti visam, pagaidām tam jāsaka ardievas. Kopš šā brīža ņemt sev līdzi pistoli un kustamo mantu ir papildu risks.
Uzvelku modinātāju, lai tas zvanītu nakti vienos, un nolieku galvgalī, tad norauju svārkus, izdzēšu gaismu un atlaižos gultā visā garumā.
Nezinu, ka citiem darbojas smadzeņu pulkstenis, manējais — gandrīz vienmēr pareizi, tāpēc tieši vienos atveru acis, pieceļos un, neiededzis gaismu, pošos ceļā. Kā jau agrāk esmu izpētījis, no šejienes iespējams izkļūt pa trim ceļiem, bet tie visi šķērso tukšo zālaini, kas plešas aiz mājas. Es varētu izkāpt pa lodziņu uz jumta, pārrāpties pāri trim četriem jumtiem un sameklēt no kādas blakus mājas bēniņiem izeju. Taču tas ir diezgan
grūti un diezgan nedroši, jo nejaušs troksnis vai nevēlama tikšanās ierautu mani neparedzētu sarežģījumu tīklā. Es varētu klusiņām doties taisni pa kāpnēm lejā un izmanīties pa sētas durvīm laukā. To izdarīt būtu visvieglāk, toties pārāk bīstami, jo, jādomā, kāds no slepenajiem arvien vēl dirn nomodā, ierāvies tumšā priekštelpas kaktā. Vispēdīgi — varētu aiziet tikai līdz otrajam stāvam, izlīst pa kāpņu telpas logu un izlēkt sētā. Lēciens no triju metru augstuma nav diez cik liels varoņdarbs. Te vienīgais risks ir sadurties ar kādu no maniem neticīgajiem vajātājiem, ja tas nolēmis pavadīt nakti sētā. Ceru, ka pretinieks neliks augu nakti stāvēt sardzē diviem tur, kur pietiek viena: gaitenī un pat uz ielas reizē var novērot abas šī nama izejas.
Nokāpju otrā stāvā un tieku pa logu laukā bez mazākā trokšņa un sarežģījumiem, jo virs sētas ieejas ir betona jumtiņš. Aiz žoga zālainajā klani, ko no mansarda esmu ilgi, pētīgi iztaustījis ar acīm, nav neviena, un es viegli, naski dodos pa to. Piesardzīgi apmetu lielu līkumu ap abām barakām, bez grūtībām pāršaujos pār žogu un nosoļoju metrus divdesmit līdz otram, kas šķir mani no ielas. Pārlēkt pār šādu žogu pat nakti ir zināmā mērā bīstami. Tāpēc eju tālāk līdztekus šim šķērslim, kamēr sasniedzu māju ar krājkases reklāmu. Izrādās, ka mājas sētas un parādes durvis ir līdz galam vaļā, un es varu iziet uz ielas bez steigas kā miermī- - līgs un godīgs pilsonis, kāds, manuprat, īstenībā arī esmu.
Mazliet vairāk laika aizņem taksometra meklēšana, jo tik nomaļā kvartālā un tik vēlā stundā to atrast ir neprātīgs sapnis. Gandrīz divus kilometrus noeju kājām, līdz ieraugu automobiļu stāvvietā trīs draņķīgas mašīnas — laikam mana volvo laikabiedres.
Minūtēs piecpadsmit taksometrs mani aizved uz norādīto vietu — staciju, ak vai, ne jau tādēļ, lai es kaut kur brauktu ar vilcienu, lai gan vilcieni te pienāk un atiet augu nakti. Tieši ar to izskaidrojama lielā rosība milzīgajā, spilgti apgaismotajā zālē, un mana ierašanās tajā nevienam neduras acīs. Cauri zālei aizeju uz telpu, kur ierīkoti skapīši rokas bagāžām. Iemetis automātā monētu, saņemu skapīša atslēgu, tādēļ man nav jāgriežas tieši pie kāda transporta kalpotāja. Ielieku portfeli
astoņdesmit septītajā skapītī, kurš man ir laimejies, aizslēdzu to un atgriežos pie taksometra.
Atlaižu mašīnu netālu no ēkas, kas nes uz sava zelmiņa taupības slogu. Bez starpgadījumiem mēroju atceļu cauri zālainei, tad noņēmos ar mazliet riskantu, bet neizbēgamu atlētisku vingrojumu: pēc iespējas klusāk uztraušos uz pirmā stāva loga dzegas, no tās pārlēcu uz betona jumtiņa virs sētas ieejas un pa logu ielienu kāpņu telpā. Izdarot šo vingrojumu, nedaudz nobrāžu delnas, toties novēršu briesmas, kas varētu rasties, pēkšņi satiekoties priekšnamā ar kādu ziņkāru tipu — Seimura aģentu.
Man atliek izpildīt vēl vienu uzdevumu — vissvarīgāko. Bet tas paredzēts rītdienai. Nelaimīgai dienai — otrdienai un nelaimīgai stundai — septiņos vakarā.
Kāds pieklauvē pie durvīm — sākumā diezgan nepieklājīgi, vēlāk pavisam rupji, atraudams mani brokastīs no brīnišķā eliksīra, kas iegūts, uzlejot maltai kafijai verdošu ūdeni. Tas ir eliksīrs, kura varen lieliskās priekšrocības īsti var novērtēt tikai Dānijā, jo vienīgi no tā te neplūst mandeļu esences smarža.
«Sākas nepatikšanas,» nodomāju, dodamies pie durvīm. «Nu nekas, lai sākas vien, tās arī iekļautas programmā.» Droši atveru durvis un sastopos vaigu vaigā ar burvīgo Greisu.
— Vai, jūs vēl neesat apģērbies! — nepasveicinājusi mani, viņa klusi, pārmetoši ierunājas. — Laikam šonakt atkal esat piedalījies laulību rituālā «Valensijā» …
— Citādi jau nevar būt, kaut kur taču jāizklaidējas, — nevērīgi pamēļoju, ievezdams dāmu savā vienkāršajā dzīvoklī.
— Ceru, ka neesat vismaz tēlojis līgavaini.
— Vai neiedzersit kafiju? Tikko uzvārīta. Un pats esmu vārījis.
— Tas mani nespēj atbaidīt, — Greisa pavēsta, iekārtodamās izdēnētajā krēslā. — Labi, nobaudīšu ar jūsu kafiju.
Tā pēc neilga brīža es no jauna degustēju «majas nektāru» — šoreiz dāmas sabiedrībā.
— Nemaz nav tik negaršīga, — sekretāre nospriež, iedzērusi malku no savas tases. — Bet jūs man vēl neesat pastāstījis, ko darījāt pagājušo nakti.
— Par pagājušo nakti jūs varētu apjautāties Seimura okšķeriem. Kā pati esat ievērojusi, šie neatlaidīgi kvern lejā. Jau otro dienu.
— Ticu jums. Tikai tie ir tieši Seimura, nevis mani okšķeri.
— Kāda tam nozīme? Pasakiet, ka jūs ir atsūtījis šefs, un pieprasiet, lai jums sniedz ziņas par šaubīgā tipa Mihaila Kojeva uzvešanos.
Greisa paņem cigareti, ko viņai piedāvāju, aizsmēķē un raida uz mani stingu, bet pētīgu un domīgu skatienu.
— Maikl, jūs arvien vēl jokojat, it kā nekas nebūtu noticis un it kā nekas nenotiktu jums apkārt. Man pat šķiet, ka sirdī tīksmināties par savu varonību, kas ļauj jums jokoties, kad ap kaklu jau apmesta cilpa. Bet šādu varonību vulgārā valodā sauc par muļķību …
— Par laimi, jūs neesat tā, kas runā vulgāri.
— Esat jau nonācis tik tālu, ka uzvedaties muļķīgi un vieglprātīgi — neatkarīgi no tā, kā pats to vērtējat
— Bet kā jūs vērtējat savu uzvešanos?
— Varat vērtēt, kā pašam tīk! Esmu ieradusies pie jums pēdējoreiz un pēdējoreiz piedāvāju vienīgo glābiņu.
— Un pat nešaubāties, ka veiksit glābšanas operāciju Seimura ļaužu acu priekšā?
— Par to nemaz neuztraucieties! Esmu te atnākusi tieši saskaņā ar Seimura rīkojumu, l ai neaizmirstu, tūlīt nodošu viņa pavēli… gribēju teikt — ielūgumu. Viņš šovakar jūs gaidīs astoņos Pilsētas laukumā pie kafejnīcas.
— Mersi. Un kur mani ielūgsit jūs?
— Esmu jau teikusi, kur.
— Tikai neesat likusi vērā, ka man no visām pusēm būs uzceltas barikādes. Tātad, vai būšu viens vai kopā ar jums, tik un tā izrauties no šejienes neizdosies.
— Maldāties. Neizdosies, ja visu darīsit bez manis.
— Ak tā? Bet vai tad pirmīt pati neteicāt, ka tie okšķeri lejā nav jūsu, bet Seimura ļaudis? Kā gan tos vīrus piedabūsit, lai viņi piemiedz aci, kamēr mēs abi ar jums glābjoties bēgsim prom?
— Zināt, Maikl, izbeidziet savas asprātības un pamēģiniet mani saprast, jo es tiešām pēdējoreiz esmu jūsmājās un nez vai mēs vēl redzēsimies, kaut gan es to vēlētos.
Greisas balss skan daudz klusāk, viņa cenšas runāt pēc iespējas vēsāk.
— Jūs jau sākat atkārtoties, — es aizrādu. — Iztiksim bez lieka ievada — iebaidīšanas un pievērsīsimies tieši jūsu iecerei! Pati apjēdzat, ka nevaru itin neko pieņemt, nezinādams vismaz vispārīgos vilcienos, kas tas īsti ir.
— Mana iecere vispārīgos vilcienos jums jau zināma. Bet par konkrētiem sīkumiem jāsaka … — Sekretāre apraujas un saausās, pagriezusi galvu pret durvīm. Taču no kāpņu puses neatplūst ne skaņa. Viņa pamāj man ar roku, lai savu krēslu piebīdu tuvāk viņai, un turpina klusi, klusi: — Šovakar jums jācenšas atgūt to, ko esat palaidis garām viņdien. Jūs esat pietiekami veikls un atjautīgs, lai aptvertu, kā jārīkojas cilvēkam, kurš nolēmis pēc ilgas svārstišanās pieņemt priekšlikumu. Un, protams, uzreiz pieprasiet, lai jums samaksā apsolīto summu skaidrā naudā …
— Un Seimurs tūlīt iebāzīs roku mazajā kabatiņā un noskaitīs man trīssimt tūkstošus …
— Tie viņam ir — ja ne mazajā kabatiņā, tad mājas kasē. Droši zinu, ka noteikti noskaitīs jau šovakar.
— Tāpat vien, uz goda vārda, pat nepalūdzis, lai parakstos…
— Kas par to, ka palūgs parakstu? — Greisa nočukst un paraugās uz mani asi. — Vai tad arvien vēl neap- jaušat, ka pašlaik jums nav tāds stāvoklis, lai būtu žēl parakstīties?
— Labi, labi. Un tālāk?
— Domāju, ka Seimurs aizvedīs jūs uz saviem apartamentiem, lai atdotu naudu, piedāvās jums tur pārlaist nakti vai vispār dzīvot. Nekādā ziņā nedrīkstat atteikties.
— Cik jauki, neatteikšos vis. Nu un tad?
— Līdz ar to jūsu uzdevumi būs galā. Tālāk sāksies manējie. Kad šādā ceļā atraisīsit man rokas, viss būs kārtībā. Jums atliks tikai pagaidīt, kad pateikšu «aidā!». Pati pagādāšu jums viltotu pasi un mums abiem lidmašīnas biļetes un parūpēšos par braucienu. Esiet drošs — viss norisināsies ļoti viegli, bez jebkāda riska.
— Bet kā būs ar tiem, kuri man seko?
— Neviens jums vairs nesekos. Pietiekami labi pazīstu Viljamu. Par laimi, viņš arī iedomājas, ka labi pazīst gan jūs, gan mani. Kad pieņemsit Seimura priekšlikumu, viņš nomierināsies, jo nospriedīs, ka tagad jau esat viņam rokās.
— Varbūt derētu man pa pēdām uzlaistajiem glūņām parādīt, ka esmu sašutis …
— Ja vēlaties, varat to darīt. Noteikti esmu pārliecināta, ka Viljams pats atcels ielenkumu. Tas ir tieši viņa stilā — uzticēties, lai iemantotu uzticību.
— Lieciet lāgā — ielenkt var, ne tikai novērojot ar neapbruņotu aci, kā to dara aģenti, bet arī izmantojot vēl daudz smalkākus paņēmienus.
— Ak dievs, nemāciet man šādas gudrības! Es tāpat šo to sajēdzu no izsekošanas un novērošanas. Ticiet droši, viss notiks tā, kā es saku!
Greisa iedzeļas manī ar zilzaļajām acīm, kurās viežas izaicinoša paļāvība. Es arī raugos viņā, lai gan rāmi, neuzticīgi. Tā mēs mirkli lūkojamies viens otrā, tad dāma novērš skatienu, nodzēš cigareti vel līdz galam neiztukšotajā kafijas tasē un, nolikdama mitro izsmēķi uz šķīvīša, kaut kā gurdi atsāk valodu:
— Man tā vien šķiet, ka šaubāties par maniem vārdiem.
— Vai tas jūs pārsteidz?
— Vaļsirdīgi atzīstoties, jā, — Greisa atbild arvien vēl tikpat gurdi un atkal paveras manī.
— Iznāk, ka līdz šim esat mani turējusi par lētticīgu.
— Nevis par lētticīgu, bet par gudru. Vai tiešām nepieciešams tik ilgs laiks, lai jūs attaptu, ka mans piedāvājums — labs vai slikts — ir jums vienīgā iespējamā izeja?
— Nesāciet runāt ar tādu patosu! — es apvaldu sekretāri, jo viņa neapzināti ir mazliet pacēlusi balsi.
Un, brītiņu klusējis, piebilstu:
— Būtībā es jums ticu.
— Beidzot!
— Tikai šaubos, vai nevajadzētu drusciņ grozīt plānu …
— Kā tieši?
— Izpildīt to līdz pusei.
— Es jūs nesaprotu, — Greisa saka, lai gan man uzmet tik asu skatienu, ka uzreiz redzams: viņa lieliski visu saprot.
— Es gribēju teikt — vai nebūtu izdevīgāk mums abiem, ja es veiktu uzdevumu, ko esat man uzticējusi, bet jūs savējo atliktu? Greisa joprojām būtu Seimura sekretāre, Maikls strādātu par Seimura palīgu, un tas ļautu Greisai un Maiklam dzīvot šai pasaulē ilgus, ilgus gadus, un varbūt viņi pat audzinātu daudz bērnu.
Sekretāre atkal apvelta mani ar asu skatienu un parausta plecus.
— Tā ir jūsu darīšana. Jūs esat pieaudzis un varat izvēlēties, kas pašam tīk.
— Tieši to arī mēģinu darīt, tomēr man jāatzīstas — tas nemaz nav tik viegli…
Apklustu, it kā es no tiesas ar sirdi un dvēseli nodotos šai sarežģītajai nodarbībai — izvēlei. Greisa grasās piecelties, bet es pajāvīgi uzlieku roku uz viņas plaukstas un turpinu:
— Baidos, vai Seimurs nopietni domā izpildīt visus solījumus, ar kuriem viņdien tā neskopojās un kuri, cerams, nepaslīdēja jūsu smalkajai dzirdei garām.
— Ja tikai tas jūs uztrauc, varat būt gluži mierīgs,— sekretāre dzestri apgalvo. — Jānudien, Viljamam piemīt paradums turēt vārdu, lai gan tagad tas vairs nav modē.
— Tad nu viss kārtībā… vismaz runājot par lietišķo pusi…
— Vai jums ir vēl kāda cita puse?
— Sakiet, Greisa, — ja jūs un es paliksim pie Seimura, vai mani aizvien vēl mīlēsit?
— Protams, — dāma mani nomierina saltā balsī. — Mīlēšu jūs tikpat kvēli, cik jūs — mani.
Mēs no jauna raugāmies viens otram acīs, un tagad Greisai ir lielāka izturība šai cīniņā — viņa nenolaiž savu dzalkstīgo skatienu no manis pat tad, kad atkal sāk tērzēt.
— Maikl, velti pūlaties mani nopratināt. Goda vārds, es ne acu galā neieredzu šo vīrieti.
Sekretāre strauji pieceļas kājās, bet dodas pie loga, nevis pie durvīm, un lūkojas drūmajā piepilsētas ainavā, uzgriezusi man muguru. Tieši šai mirklī ievēroju, cik lieliski viņas smuidrajam augumam un melno matu augstajam sakārtojumam piestāv pasteļzilais kostīms.
— Jūs šodien esat tik burvīga kā vēl nekad, — paglaimoju Greisai, savukārt pieedams pie loga.
Viņa lēnām pavēršas pret mani, kā varēm atraudamās no piekvēpušās āres apskates vai skumjām domām.
— Man jāiet… Varbūt Seimuram jau vajadzīgs automobilis.
— Nē, jūs nudien esat tik burvīga — un nemaz neceriet, ka tiksit no manis vaļā.
— Patiesībā Seimurs vēl pusstundiņu var pagaidīt,— Greisa nodudina, vērdamās savā pulkstenī.
Kad aizritējusi pusstunda, viņa, kārtodama matus pie necilā spoguļa alumīnija ietvarā, vienaldzīgi saka:
— Liekas — tas ir mūsu romāna epilogs, vai ne?
— Kādēļ tā spriežat?
— Man tāda nojausma, ka no diviem lēmumiem esat izvēlējies trešo …
— Pašnāvību?
— Kā tad!
— Lai butu vaļsirdīgs līdz galam, es jums pateikšu, ka vēl neko neesmu izvēlējies, — atzīstos, palīdzēdams viņai uzvilkt mugurā gaišzilo jaciņu.
— Nē, esat gan izvēlējies, par to skaidri liecina jūsu mierīgā izturēšanās, — Greisa iebilst, paņemdama savu somiņu.
Viņa atver somiņu, izvelk kādu vizītkarti un sniedz man:
— Saglabājiet šo kartīti! Tajā iespiestais teksts jums nekur nenoderēs. Pievērsiet uzmanību tikai ar roku uzrakstītajam telefona numuram. Ja manas aizdomas ir pamatotas un ja tiešām nokļūsit bezizejā, piezvaniet uz šo numuru! Pasakiet vienīgi savu vārdu un aizejiet uz to adresi, ko jums pateiks, protams, pierau- giet, lai pakaļ nevilktos aste. Nu tad tā …
Atvadoties mēs abi ar Greisu sarokojamies, un es jūtu, cik stipri un satraukti viņa ar maigajiem, slaidajiem pirkstiem saspiež manu plaukstu, kā vēlēdamās caur tiem ieliet manī savu valdonīgo iedvesmu, un tai pašā laikā gluži vienaldzīgā balsī pasaka: — Ardievu, Maikli
Es palieku viens mansardā, kur arvien vēl dvesmo viņas dārgo smaržu liegais aromāts.
Vēlā pēcpusdienā saritinu laikrakstu «Times», iebāžu kabatā, atstāju kafejnīcu un dodos uz Rietumtilta ielu. Esmu nopircis «Times», cerēdams gan, ka tā man ne- ievajadzēsies. Ja šis laikraksts tomēr būs jāizmanto, tas izglābs vīrieti ar rūtaino žokejcepuri galvā un zilo somu, bet nozīmēs to, ka esmu cietis sakāvi, ar vislielākajām pūlēm pildot uzdevumu.
Šodien man seko mazā atstatumā. Seko pamīšus pēc kārtas četri gājēji un trīs automobiļi, jo fordam un opelkapitanam vēl piebiedrojies sitroens — arī melns. Tā tik ir līdzekļu izšķērdība, ņemot vērā, ka neesmu liels vīrs un mana nodarbošanās ir gluži nevainojama — es tikai nīkstu kafejnīcās un klaiņoju pa ielām.
Taču vairs nav laika klaiņot. Līdz septiņiem ir atlikušas apaļas astoņdesmit minūtes, un šajās niecīgajās minūtēs noteikti jāatbrīvojas no vajātājiem, jāaiziet uz tikšanos pie «Tivoli» un jāiejūk ļaužu burzmā, kad kabatās vairs nebūs nekādu nelegālu materiālu.
Lai tiktu vaļā no nekauņām, kas min man uz papēžiem, varētu likt lietā vai veselu duci dažādu gājienu, sākot ar bēgšanu'caur bāra «Ambasadors» virtuvi un beidzot ar līdzīgu izdarību caur universālveikala «Daelss» noliktavu. Klīņājot pa pilsētu, visus šos gājienus esmu rūpīgi izstrādājis katrai varbūtībai, bet tagad aiz dažādiem ieganstiem tos atmetu, lai dotu priekšroku daudz drošākam manevram, ko pēdējās dienās esmu rūpīgi apsvēris.
Tā kā nevainīgi slaistos kā dīkdienis, gausi pastaigājos un neliekos zinis par slepenlīžām, viņu modrība gan nav galīgi saplakusi, tomēr ir diezgan notrulinājusies. Cilvēks ir tāda būtne, kas nespēj ilgu laiku pretoties inercei. Tāpēc, kavēdamies Rietumtilta ielā pie skatlogiem, ar prieku nomanu, ka subjekts, kurš seko man pa mazu gabalu, arī daļu uzmanības velta veikaliem un garāmgājējām, pārliecināts, ka es nekur nevaru izmukt un nez vai vispār mēģināšu bēgt.
Starp daudzām šai novakara stundā vēl neapgaismotām, svērteniski pie fasādēm piestiprinātām neona reklāmām tik tikko redzama maza, vienkārša izkārtnīte, kas saista manu uzmanību:
VIESNĪCA «NORDLANDE»
Nonācis tieši zem šī lakoniskā uzraksta, strauji nogriežos pasāžā, un dodos pa to pēc iespējas ātrākiem soļiem uz viņu galu, kur vīd viesnīcas parādes durvis. Ceru — tas, ka esmu izrāvies krietnu gabalu priekšā, pazuzdams no vajātāja redzes loka, ir diezgan, lai viņš nokļūtu grūtībās. Pasāžā ir pāris veikalu, ko vajātājam vajadzēs apskatīt, līdz sasniegs viesnīcu, bet te arī viņš zaudēs dažas minūtes, kamēr aptvers, kā esmu izbēdzis.
Viesnīca «Nordlande» ir tik lēta, ka tur vienmēr pil- num pilns tūristu, un tik liela, ka ienācējs var palikt neievērots. Patlaban, kad ieeju hallē, pie dežurējošā administratora lodziņa drūzmējas tikko iebraukušu ceļotāju bars, apkalpotājs un lifta zēns noņemas ar bagāžām, apmeklētāji sēž krēslos, aizrautīgi lasīdami laikrakstus vai tukšodami alus kausus. Tas man dod iespēju, nevienam nemanot, aiziet līdz durvīm, pa kurām staigā tikai viesnīcas darbinieki, un tikpat nemanot izmesties sētā. Šaura, labi pazīstama pasaža starp diviem augstiem mūra žogiem noved mani ieliņā, kur pagaidām atrodas mana automobiļu veterāna mājvieta. Tā pēc dažām minūtēm es savā volvo izlidoju pa garāžas vārtiem un, piedevis pilnu gāzi, traucos uz priekšu, spēji pacērtos pa kreisi un tik tikko neuzgrūžos virsū kādam melnam fordam.
Ak vai, šis fords nav «kāds», tas ir jau daudzreiz redzēts, patiesību sakot — tas pats, kurš kopš vakardienas visur rāpo man pa pēdām. Vai šī nepatīkamā tikšanās ir tīri nejauša vai arī vajāšana izvērsta tik plaši, ka tiek uzmanītas pat blakus ielas, — to tagad apsvērt ir lieki.
Gandrīz uzlaizdams volvo uz tukšās ietves, zibenīgi pārmijos ar fordu un vēja ātrumā joņoju tālāk, domās ierakstīdams savā labā mirkli, kas spiegam nepieciešams, lai apgrieztos un dzītos man pakaļ. Sasniedzis krustojumu, iešaujos šķērsielā, tad vēl — nākamajā un drāžos uz ostu.
Neesmu cilvēks, kas ļaujas ilūzijām, un skaidri apzinos, ka ar savu nožēlojamo volvo man neizdosies izbēgt no melnās mašīnas, kurai ielikts īpašs motors un kuras vadītājs uztur radiosakarus ar pārējiem vajātājiem automobiļos. Savu bezspēcību šajās sacīkstēs esmu paredzējis jau iepriekš tāpat kā pirmītējo nelādzīgo tikšanos — nejaušu vai tīšuprātīgu — ar fordu. Tāpēc nešaubīdamies dodos taisni uz ostu, un vienīgās rūpes ir uzkurināt sava veterānā iedvesmu ar vislielāko gāzes devu.
Tas, kam jānotiek, atgadās tieši pirms nokļūšanas krastmalā. Dziļi aizmugurē garajā ielā, pa kuru es braucu, pēkšņi izbrāžas melns automobilis, tas spogulītī pietiekami skaidri redzams, lai es sazīmētu nekaunīgo fordu. Pēc mirkļa nogriežos un esmu jau krastmalā un, tā kā tajā cilvēku nav, nospiežu gāzes pedāli līdz galam. Tālu priekšā virs platā kanāla, gar kuru es joņoju, pelēksnē milzīgs izņemamais tilts. Tvaikonis, kas atiet uz Malmi tieši sešos, pienāks pie tilta sešos un desmit minūtēs, tātad man atliek tikai trīs minūtes līdz tilta pacelšanas brīdim.
Volvo motors spraigi rūc, it kā mašīna ripotu nevis ar trešo, bet ar pirmo ātrumu, tomēr spidometra bulta lēkā uz cipara «simts», un tās ir mana vecā vāģa galējās iespējas. Vairs tikai daži desmiti metru mani šķir no tilta, kad spogulītī atkal iznirst forda draudīgais priekšgals. Tas fantastiski strauji kļūst arvien lielāks un lielāks, jo melnās mašīnas spidometra bulta laikam jau pārslīdējusi pāri ciparam «simt sešdesmit», taču šobrīd man nav vaļas ņemties ar šādiem aprēķiniem. Ticis līdz tiltam, traucos pa to, tik tikko pagūdams pašauties zem barjeras, kas laižas lejup. Un manam skatienam paveras vienlaikus gan tumšais, milzīgais tvaikonis, kas peld aizvien tuvāk un tuvāk, gan lēnām slīgstošās otrās barjeras sarkanās strēles.
Atkal nospiežu līdz galam gāzes pedāli, ko pagriezienā esmu mazlietiņ atlaidis, un aizgūtnēm raujos uz priekšu, jo man nav cita ceļa kā šis — uz priekšu! Gar acīm pazib vīrietis tumšu formas naģeni galvā, neganti vicinādams ar rokām, un pretī izspērās barjeras stieņi, kas jau ir gandrīz vienādā augstumā ar mašīnas virspusi, pēkšņs trieciens satricina karosēriju, un reizē atskan griezīga žņergstoņa. Toties volvo ir paguvis pār- šauties pāri tai liktenīgajai līnijai, kur tilta puses jau sāk atdalīties viena no otras, un es, nesamazinādams ātrumu un nelikdamies zinis par spalgo svilpienu aizmugurē, turpinu lidojumu, izdrāžos uz pretējās krastmalas un, iebraucis pirmajā šķērsielā, pa acu galam pamanu, ka abi tilta spārni jau pacēlušies gaisā un viņā krastā stāv fords. Starp melno mašīnu un manējo ir tikai kādi divsimt metri. Bet tie ir divsimt metri ūdens …
Pēc stundas ceturkšņa jau esmu aizkļuvis līdz «Tivoli», taču nevis pie tā galvenās ieejas, bet otrā pusē. Bulvārī, kur atrodas galvenā ieeja, vienmēr ir pārāk daudz cilvēku, un tagad jebkura jauna, nejauša tikšanās man nozīmētu galīgu neveiksmi. Uz ielas, kas stiepjas aiz «Tivoli», nav nevienas dzīvas dvēseles, un tas ir skaidri saprotams, jo šo ielu no abām malām nožogo ar savām mugursienām divi parki — «Skulptūru galerija» un «Tivoli». Apturu automobili jau iepriekš izraudzītā vietā. Tas ir mazs laukumiņš lielu, apgrieztu krūmu vidū — automobiļu stāvvieta koncerta apmeklētājiem —pašlaik glu/.i tukšs, jo šodien šai stundā nav paredzēts nekāds koncerts. Sis stūrītis ir ļoti ērts: no ielas vecais volvo nav redzams, pie tam varu uzkāpt uz tā, mierīgi pārlīst pār žogu un nolēkt blakus krūmos, kas ir daļa no «Tivoli» dabiskā dekoratīvā ansambļa. Un tā arī izdaru.
Sai parka galā cilvēki nepavisam nestaigā — tikai tādēļ, ka te nenotiek- atrakcijas. Un tā, nevienam nemanot, izeju no kokiem apaugušās nomales un pa grantētu aleju dodos uz tuvāko paviljonu. Un, re, atkal esmu spēļu un izpriecu pasaulē, kur ļaudis, ja drīkst ticēt Seimura vārdiem, lielākoties garlaikojas. Man atliek tieši pusstunda garlaicībai, un nolemju šo laiku ziedot azarta spēļu dievam — minētais paviljons ir pilns ar rotējošām mašīnām.
Parkā vēl ir gaišs, bet to nevar teikt par spēļu telpu,
it īpaši par kaktu, kurā esmu iekārtojies. Sarkano un dzelteno spuldžu virtenes apgaismo vairāk ieeju nekā paviljona iekšpusi, un mani neviens nemulsina, kamēr mājīgajā pustumsā izšķiežu sauju monētu, ko esmu atvēlējis cīņai ar mītisko zvēru — garlaicību.
Pulkstenis ir septiņi, un vīrietis ar pelēko, rūtaino žokejcepuri un zilo lidotāja somu stāv savā parastajā vietā pie ieejas «Tivoli» parkā. Tuvojos viņam no mugurpuses un, nonācis līdzās, gandrīz piekļāvies viņa sāniem, pajautāju kaut ko nenozīmīgu, rokās atvērdams Kopenhāgenas karti. Vīrietis atbild kaut ko tikpat nenozīmīgu, izlikdamies, ka rāda kādu vietu kartē.
— Ieliku jūsu kabatā aploksnīti un lidmašīnas biļeti, — klusiņām pavēstu. — Aploksnīti tūlīt nosūtiet, biļeti man kompostrējiet braucienam rīt pēcpusdienā un atstājiet izziņu birojā! Vairāk nekā nav ko teikt.
— Man arī, — sakarnieks pasaka, arvien vēl bez kādas jēgas vilkdams ar pirkstu pa karti.
Un mēs šķiramies.
Pēc stundas jau draudzīgi sarokojos ar Viljamu un apsēžos pie galda, kuru viņš ir aizņēmis Pilsētas laukumā blakus kafejnīcai.
— Jūs esat iegādājies automobili, bet ejat kājām, — Seimurs iesāk, piedāvādams man cigareti.
— Atstāju to metrus simts no šejienes, — paskaidroju un uzvelku dūmu.
Vēlāk piebilstu:
— Jūsu ļaudis gaužām ātri jums visu paziņo.
— Jā, nevaru sūdzēties.
Viesmīlis ka no debesīm nokrīt mūsu priekšā, un amerikānis man pavaicā:
— Ko dzersit?
— Kadu glāzi pliekana viskija.
— Kādēļ pliekana? Atnesiet mums divas glāzes astoņus gadus turēta «Džona Kreibija»! — Viljams palūdz viesmīli.
— Astoņus gadus turēto ielies no tās pašas pudeles, no kuras lej pārējo, — es saku, kad viesmīlis ir attālinājies. — Tikai maksa būs citāda.
— Un ari mūsu noskaņojums, — Seimurs piemetina.
— Man no tiesas derētu to uzlabot. It sevišķi tagad, kad jūsu vajātāji mani tā izmocījuši.
— Tas ir parasts, nodrāzts ieradums. — Seimurs parausta plecus. — Nemaz nedomāju, ka šādi nieki var jūs satriekt.
— Principā jau nesatriec. Bet, kad vajātājus esat uzsūtījis tieši jūs… cilvēks, kurš apgalvo, ka man pilnīgi uzticas, tad nu gan …
— Kā pats zināt, uzticībai mūsu darbā ir zināmas robežas, — sarunas biedrs atgādina. Tā kā es klusēju, viņš turpina: — Starp citu, esmu jums pateicīgs, ka pieskārāties šim jautājumam, tagad varu droši pasacīt, ka uzraudzība pār jums jau atcelta. Nesen saņēmu pēdējo ziņojumu, kā pats izteicāties, un tūlīt izformēju grupu.
— Vai no jauna uzticaties?
— Nē. Esmu konstatējis faktus.
— Konstatējis faktus?
— Tieši tā. Mēs jūs izsekojām tālab, lai pārbaudītu, vai nemēģināsit uz brīdi izrauties no uzraudzības. Jūs to izdarījāt. Un man ar to pilnīgi pietiek. Pat nav vajadzīgs papildus izdibināt, kā esat pavadījis laiku pēdējās stundās. Skaidrs, vai ne?
Piekrītoši pamāju un neapzināti paceļu glāzi, ko viesmīlis nupat ir nolicis uz galda manā priekšā. Seimurs gluži nepārprotami dod mājienu, ka viņam skaidrs — nozudu, lai saņemtu no kāda instrukcijas. Bez šaubām, man nav ne mazākās vēlēšanas viņu pārliecināt, ka nozudu, lai nevis saņemtu kaut ko, bet nodotu šo to.
«Džons Kreibijs» nostāvējies astoņus gadus! Varbūt šis viskijs patiešām ražots pirms astoņiem gadiem, bet kas tur liels? Nez vai piespiedīšu pretinieku bankrotēt, dzerdams kaut vai simts gadus glabātu viskiju. Pašlaik galvenais ir tas, ka ielenkums atcelts, ja tikai ta ir patiesība.
— Kā jums garšo viskijs? — amerikānis laipni apjautājas, nolicis glāzi un atkal iežmiedzis cigareti lūpu kaktiņā.
— Tas šķiet tāds pats kā mana ierašanās šai pilsētā. No pirmā skata — nav nekas neparasts, bet būtībā visnotaļ draud ar ļaunām sekām.
— Jūs jau kļūstat lielāks pesimists nekā es. — Viljams pasmaida. — Viss vēl nerādās tik tumšās krāsās, kā jums liekas. Gluži otrādi.
Un, pēkšņi nolēmis vērst valodu uz citu pusi, pavaicā:
— Vai esat noīrējis jaunu dzīvokli?
— Jā.
— Un, cik man zināms, tai pašā dienā uz to aizvedāt Greisu?
— Jā. Ceru, ka tas jūs neaizskar.
— Nē, protams, ne! Ja runa ir par Greisu, visvairāk mani sāk kaitināt viņas izskats.
— Ak tā? Es turpretim domāju, ka Greisa tagad izskatās daudz pievilcīgāka nekā agrāk …
— Tiesa kas tiesa. Bet tieši tas mani kaitina, — Seimurs paskaidro. — Šajā pasaulē, kur izskats vairumam sieviešu noder par pašreklāmu — viņas it kā pašas sevi piedāvā —, es noteikti augstāk vērtēju neuzkrītošu nekā pievilcīgu tērpu.
— Tas ir gaumes jautājums …
— Nē, tas ir sajegsmcs jautājums, — amerikānis pārlabo. — Sievieti1 ir tik zema būtne, ka, tiklīdz vairs neliekas nepieejama, uzreiz zaudē visu savu valdzinošo spēku.
— Vai ir vērts pievērst uzmanību tādam sīkumam kā moderna kleita? — samierinoši izmetu.
— Sīkums vairs nav sīkums, kad tajā iedzīvināts daudz kas būtiskāks. Svarīgākais ir nevis kleita, bet tas, kas slēpjas aiz tās:.
— Labi zināms, kas var slēpties aiz kleitas.
— Jā, bet te bez sievietes miesas slēpjas vēl pavērsiens viņas psihē. Atklāti sakot, līdz šim nedomāju, ka Greisa tik viegli pakļaujas cita ietekmei.
— Sliktai ietekmei…
— Ietekmei, kura atšķiras no manējās, — Seimurs atkal mani pārlabo.
Viņš paraugās uz Pilsētas rātsnama fasādi, kas, neredzamu starmešu spilgti apgaismota, šķiet kā teātra dekorācija nakts ainā. Es arī paveros turp un varbūt tikai šai mirklī īsti apzinos, kur atrodos un cik iluzors un miglains pēdējās dienās ir viss ap mani. Itin viss — to nevar teikt vienīgi par dažām tieši ar manu darbu saistītām parādībām. -
Zvana torņa smaile smagnēja un spīva augstu slienas melni sarkanīgajās, neona atmirdzā vizošajās debesīs, un manās smadzenēs uznirst, liekas, jau paplukušas atmiņas par kādu agrāk pie šā torņa pavadītu vakaru, lidmašīnas rūkoņu virs mākoņiem un Greisas drūmajiem spriedumiem. Par Greisu arī pašlaik runājam, katrs domās apsvērdams ko citu.
Tomēr nē, Seimurs laikam vismaz šobrīd nedomā par ko citu. Viņš atrāuj skatienu no Pilsētas rātsnama un, pārliekdamies pār galdu, negaidot pievēršas man dīvainā iekaismē, kas nepagalam nav viņa dabā.
— Zināt, Maikl, man pastāvīgi rādās, ka viss manā apkārtnē grūst. Tiklīdz pastiepju roku, lai ko aizsniegtu, tas tūlīt izput kā pelni — gluži kā murgos… Ideāli, kuriem ticēju, mīlestība, kura iekvēlojās sirdī, sieviete, kuru audzināju, draugs, kuru satiku, — viss izput kā pelni… Dzīve ir kā baismīgs sapnis, pilns rēgiem, kas tūlīt pazūd, līdzko tiem tuvojos …
Seimurs, kā vienmēr, ir mazliet sadrūvis, un sejā patiešām viežas sarūgtinājums vai sāpes.
— Viss atkarīgs no tā, kā tuvojaties… ar kādām jūtām… Viljam, no jums plūst bīstamas strāvas.
— No manis? Bet vai ar jums pašu tā nenotiek? Vai esat iepazinis ticību, mīlestību un draudzību? Tikai nelasiet lekciju, bet pasakiet skaidri un gaiši: vai esat iepazinis?
— Kāda tam nozīme, vai esmu iepazinis vai ne? Ko gan jums var pierādīt atsevišķs gadījums — laimīgs vai nelaimīgs?
— Nemēģiniet izlocīties! Atbildiet tieši vai klusējiet!
— Liekas, Viljam, ka esmu iepazinis vienu — īsto ceļu. Tas ir taisns ceļš, kurā man negrūst pamats zem kājām, ir skaidri redzams mērķis un sastopos tikai ar tuviem cilvēkiem: vieniem nonāku blakus, citi aizsteidzas garām… bet viņi visi ir tepat, manā apkārtnē, un nepazūd, kad viņiem tuvojos …
— Vārdi… — Seimurs mani pārtrauc. — Kā parasts, vārdi un vārdi… Taču jūs esat atbildējis. Jūsos mīt tāds pats tukšums kā manī, bet jūs baidāties to ieraudzīt un šajās bailēs to aizklājat ar vārdiem.
— Pieņemsim, ka tā ir, ja tas jūs apmierina.
— Vai tad neaptverat, ka tā ir patiesi?
— Nē, nav vis. Redzat, jūs esat pieskāries jautājumam, kura dēļ nav vērts vienam otru mānīt, tāpēc pasacīšu atklāti: es tiešām reizēm izjūtu tukšumu. Un man nav ne mazākās vēlēšanās to slēpt pašam no sevis. Jums ļoti labi zināms, ka cilvēks nevar noslēpt no sevis to, kas rada sāpes. Kā lai noslēpj, ja sāp? Taču man tie ir nejauši tukšuma brīži — slimīga parādība visumā veselīgā un lieliski aizpildītā dzīvē. Jums, cik var nomanīt, ir citādi.
Seimurs domīgi palūkojas manī, bet nekā neiebilst. Beidzot aizkūpina jaunu cigareti un paņem glāzi viskija.
— Maikl, ja tā runājat vaļsirdīgi, nudien, jūs esat gaužām laimīgs.
— Jūs gribat teikt — dumjš.
— Negribu vis teikt tieši tā, bet…
— … Bet gandrīz. Varbūt jums taisnība. Bez šaubām, neesmu radis un arī neprotu nepārtraukti domāt tā kā jūs par visiem esamības jautājumiem.
— Tiesa gan, tas ir nejauks paradums, — amerikānis itin negaidot atzīstas.
— Kādēļ? Man liekas — jums šis paradums sagādā prieku.
— Tikai palīdz izkliedēt garlaicību. Daži errastībās grauž sev nagus, es —» domāju. Ticiet man — domāšana ir kaut kas daudz bīstamāks nekā nagu graušana. Un, ja tā sagādātu prieku, es bez mitas grimtu svētlaimē. Domāt nozīmē vienmēr analizēt, analizēt — sašķelt, mirdināt, tas ir, izpostīt prieka avotu. Droši zinu: ja apsēdies sāksit domāt, kādi mikroorganismi cigaretē čum un mudž, kāda rūgšana un pūšana tajā notiek, neparko vairs nepieliksit to pie lūpām. Vai nav tā?
— Man liekas — jums tā ir gan. Jūs domājat tālab, lai visu iznīcinātu, nevis lai izzinātu. Jūsu ķirurģiskās operācijas palīdz nevis ārstēt, bet mērdēt. Un pats vēl gaužaties, ka rokās turat vienīgi līķus, pat neapjauz- dams, ka tie ir jūsu darba augļi. Varbūt es izsakos drusciņ rupji, bet…
— Kādēļ? Gluži otrādil — Seimurs cēlsirdīgi atmet ar roku.
Tā kā es klusēju, viņš pasteidzas aizrādīts
— Jums nekādi neizdosies mani pārliecināt, Maikl, tomēr jāatzīstas, ka jūsu spriedumi mani daudzmaz iepriecina un varbūt tāpēc vien, ka tie ir rupji un naivas paļāvības pilni. Tas mani atsvaidzina, pamudina no jauna pārvērtēt dažas patiesības, kuras jau sen esmu atklājis un kuras jau sen man ir pretīgas. Protams, šīs rūgtās patiesības ir un paliks patiesības, taču patlaban jūsu naivais optimisms tiešām iedarbojas uz mani tonizējoši.
— Mersi!
— To nesaku, lai jūs apvainotu. Nav vārdam vietas, mēs katrs esam dažāda kaluma, un es par to ne drusku neuztraucos. Pat varu pateikt, ka gluži apzināti veselas divas dienas nesastapos ar jums, lai tiktu skaidrībā, vai man pietrūkst jūsu. Un tiku skaidrībā — jāl
Seimurs pamāj viesmīlim, bet tas vienīgi paloka galvu, jo tobrīd pie blakus galdiņa saņem no apmeklētājiem maksu.
— Es jau pašā sākumā noģidu, ka satiekaties ar mani tikai aiz tīras draudzības, — paklusu saku.
— Nē, tā īsti nav. Ne reizi — pat tagad — neesmu ticies ar jums tikai aiz tīras draudzības, un, kā pats laikam esat ievērojis, mani grūti ierindot sentimentā- listos. Bet tas nav nekāds šķērslis, lai — vismaz no manas puses — mūsu starpā patiesi valdītu draudzības jūtas.
«Nu labi, bet kāda tam jēga?» atļaujos iebilst, kaut arī tikai domās. Pēc tam skaļi attraucu:
— Man nav pamata apšaubīt jūsu vārdus. Tomēr tas, ko pirmīt teicāt par uzticību, mūsu darbā, manuprāt, tikpat lielā mērā attiecas arī uz draudzību: arī tai ir zināmas robežas.
— Nenoliedzu, — Viljams pamāj.
Tad bez jebkāda sakara ar iepriekšējo iejautājas:
— Vai neuzaicināsit mani apskatīt jūsu jauno dzīvokli? Jeb vai tur vedat tikai dāmas?
— Ar prieku, ja vien vēlaties! Dzīvoklis ir tikpat nožēlojams kā mans automobilis … Pavisam nabadzīgs miteklis salīdzinājumā ar jūsu pili.
— Tad laipni lūdzu uz manu pili!- Man ir desmit istabu, no kurām astoņas galīgi liekas. Mašīnas arī varēsit dabūt, cik vien gribēsit. Bet pagaidām par to nerunāsim…
Pēdējos vārdus viņš pasaka tāpēc, ka pienāk viesmīlis. Seimurs liek atnest divas iesaiņotas «Džona Krei- bija» pudeles un, par spīti maniem iebildumiem, pats par visu samaksā.
— Ceru, ka divu pude|u mums pietiks. Zināt, man nepatīk dzeršana, bet dažkārt piesūcos līdz nemaņai, lai to vēl vairāk neciestu. Vai tai jūsu mansardā ledus ir?
— Jums radies gluži maldīgs priekšstats par manu mansardu, ja pieļaujat šādu varbūtību.
— Gan būs labi, iztiksim ar aukstu ūdeni. Kad cilvēks nolēmis pievilkties stīvs, sīkumi viņam bijuši nebijuši.
— Varbūt labāk brauksim ar manu kabrioletu, jo jūs taču nezināt ceļu? — piedāvāju, kad esam nodrošinājušies ar pudelēm un atstājuši kafejnīcu.
— Kādēļ gan nel Kaut tikai jūs mani aizvestu atpakaļ uz pilsētu! Tad man nevajadzētu vadīt mašīnu, kad to darīt būtu pagrūti.
Klusējot noejam metrus simts līdz bulvāri pamestajam volvo. Seimurs iemet pudeles aizmugures sēdeklī un apsēžas man blakus. Dodamies mājup, bet, tikko esam šķērsojuši Pilsētas laukumu, amerikānis mani aptur:
— Zināt, nebūtu par ļaunu, ja mēs uzaicinātu Greisu. Dzīrēs vienmēr patīkama sievietes sabiedrība, lai arī tā būtu Greisa.
— Kā vēlaties.
— Rekur apstādiniet mašīnu! Piezvanīšu viņai no automāta.
Iedzenu volvo vienīgajā brīvajā vietā starp automobiļu verdzi pie ietves. Seimurs izkāpj ārā un kāto pie tālruņa būdiņas. Ielas laternas gaismā vēroju, kā viņš ieiet būdiņā, uzgriež numuru un pavēršas ar muguru pret mani, lai es neuztvertu sarunu, redzot viņa lūpu kustības. Ak jā, mūsu darbā uzticībai ir zināmas robežas.
Pēc maza brītiņa braucam tālāk, mašīna ātri izjoņo caur labi apgaismotajām, arvien vēl ļaužu pilnajām centra ielām un ieripo plašajā, sarežģītajā kvartālu labirintā, aiz kura plešas «mana» nomale.
— Ceru, ka Greisa atradīs ceļu, — ieminos, nogriezdams volvo šaurā, tumšā ielā. — Es pats vēl lāgā neesmu to iegaumējis.
— Kad jātiek kādās dzīrēs, Greisa nekad neapmal- dās. Viņa var noklīst tikai no galvenā ceļa … No tā, kuru, pēc jūsu ieskata, raksta ar lielo burtu.
Nobraucam metrus divsimt pa drūmu nostūri un iegriežamies citā. Kopš tā brīža, kad devāmies uz piepilsētu, neesmu ievērojis nevienu mašīnu mums sekojam. Spriežot pēc visa, tā vien šķiet, ka vismaz pagaidām amerikānis patiešām ir pārtraucis vajāšanu, uzveldams pats uz saviem pleciem visas rūpes par mani.
— Kādas īsti ir jūsu domas par Greisu? — Seimurs ne no šā, ne no tā pavaicā,
— Vislabākās.
— Neaizmirstiet, ka jautāju es, nevis Greisa.
— Vislabākās, — vēlreiz apgalvoju. — Tiesa gan, Greisai ir mazliet nomākts garastāvoklis un diezgan sabeigti nervi, lai gan viņa izskatās mierīga. Bet, cik noprotu, jebkurai sievietei nebūtu viegli saglabāt stiprus nervus, dzīvojot kopā ar jums.
Seimurs aši pamet uz mani acis un pēkšņi palaiž savu drusciņ sēcošo smiekliņu.
— Ko jūs ar to domājat?
— Jūsu tirānisko dabu.
— Ja tā, tad nu gan šaujat garām. Sievietes visvairāk dievina tirāniskas dabas vīriešus, Maikl: Iemesls viņu sadrillētajiem nerviem parasti ir daudz vienkāršāks. Bet ko lai dara: es veltu sievietei tik lielu uzmanību, cik lielu viņa pelna, nevis iekāro.
Nekā neiebilstu, jo dzimuma jautājumi nav mana stiprā puse, un mēs kādu laiku klusējam, kamēr mašīna lavierē pa šauro ieliņu labirintu.
— Kādēļ esat nolīdis šai tālajā piepilsētā? — amerikānis atsāk valodu.
— Tādēļ, ka te jāmaksā lētāk.
— Ja tas nav noslēpums, pasakiet — kad noīrējāt savu jauno dzīvokli?
— Sestdien.
— Tātad sestdien vēl ticējāt, ka izlikties par pieticīgu stipendiātu ir kada jēga?
Arī šoreiz neatrodu par vajadzīgu teikt ko pretī.
— Jūsu versija par pētniecisko darbu bibliotēkā īstenība jau no paša sākuma nebija diez cik pārliecinoša,— Seimurs atkal - ierunājas, acīmredzot uzjautrinādamies, ka var kā īsts speciālists analizēt kolēģa kļūmes.
Un, tā kā es joprojām klusēju, viņš atkārto, lai mani pakaitinātu:
— Nu, atzīstieties, Maikl, ka nebija vis diez cik pārliecinoša!
— Ar lielāko prieku, ja tikai arī jūs atzīsities kādā jautājumā …
— Kādā tieši?
— Kad uzzinājāt, kas es tāds esmu?
— Tiklīdz izkāpāt no vilciena, — amerikānis atbild nedomādams.
— Tādēļ mana versija jums nelikās pārliecinoša.
— Jums taisnība, Viljams piekrīt. — Šāda neveiksme katram var gadīties.
Un pēc īsa brītiņa piemetina:
— Jums laikam ne prātā nav nācis, ka šī mazā neveiksme kļūs par vislielāko veiksmi jūsu dzīvē.
— Pats redzat, ka šeit diezgan trūcīgi, — klusu saku, ieslēdzis elektrisko gaismu un ievedis viesi mansardā.
— Un galvenais — diezgan netīri. — Seimurs paloka galvu.
Viņš paslien savu romieša degunu un ar riebumu lēnām ievelk krūtīs pelējuma un mitruma dvaku.
— Visraksturīgākā īpatnība jūsu bēniņiem ir nenoliedzami smacīgais gaiss. Te trūkst elpas.
Pieeju pie loga un plaši atveru to vaļā.
— Nu ir kaut cik labāk, — viesis saka, šoreiz pagriezdams degunu uz bēniņu loga pusi. — Tomēr es atļaušos noraut svārkus.
— Jūtieties kā mājās!
Seimurs izņem no kabatas cigaretes un šķiltaviņas un noliek uz galda. Tad novelk svārkus un uzkarina uz veca, jau sen krāsu zaudējuša Vīnes krēsla atzveltnes.
Mansardā tiešām gandrīz nevar paelpot, un siltais, valgais gaiss, kas ieplūst no āra, galu galā neko nemaina. Tumši lietus mākoņi zemu gumzās pār pilsētu, spokaini laistīdamies tās uguņu blāvi sarkanīgajā atblāzmā.
Arī es nometu svārkus un stājos pie namatēva pienākumiem — izsaiņoju pudeles, atnesu no virtuves glāzes un krūzi ūdens un apsēžos pretim viesim.
Seimurs ielej glāzē viskiju, pēc tam — tikpat daudz ūdens, palēnām iedzer malku un, neslēpdams vieglu pretīgumu, apskata istabu. Grūti pateikt, vai pretīgums amerikāni pārņēmis, iebaudot silto viskiju vai redzot nabadzīgo iekārtu, bet, lai nu būtu kā būdams, tas pietiekami ilgi jaušas viņa sejā.
Patiesībā iekārta nav nedz sliktāka, nedz labaka kā jebkurā nolaistā mansardā: šur tur pārplīsušas, izbalējušas tapetes, saplaisājuši griesti, ko ūdens, tecēdams caur jumtu, izrotājis dzeltenīgiem plankumiem, dažas mēbeles, kādas tagad gandrīz vairs nelieto, plus vēl minētā pelējuma dvaka.
— Kā jums jau zināms, Maikl, arī es kādreiz esmu kāvies ar nabadzību un ļoti labi saprotu, ka daži cilvēki ir spiesti dzīvot šādās alās. Bet nespēju sapra'st, kādēļ tajās dzīvo tie, kuri nav spiesti to darīt.
— Zināt, man ne silts, ne auksts par to, kāda ir apkārtējā vide. Vispār retumis raugos uz īstenību no gluži estētiskā viedokļa.
— Te ir runa nevis par estētiku, bet par tīrību, — amerikānis iebilst un atkal riebumā sarauc degunu.
Viņš no jauna pasūc viskiju — šķiet,"lai dezinficētos. Starp citu, pat neieķer malku, bet tikai pieliek glāzi pie lūpām, un es vairs nenovāktos nepateicis:
— Kādēļ jūs dzerat tik nedroši?
— Atturīgi, — Seimurs pārlabo. — Maikl, es nemaz neesmu no bailīgajiem, bet vienmēr rīkojos atturīgi. Tāda ir mana taktika vai, ja jums labāk tīk, daba.
Pārstājis ar acīm taustīt mansardu, viņš uzlūko mani.
— Nu tā, ko tad jums atbildēja?
— Kas atbildēja?
— Tas,_ ar kuru šodien pēcpusdienā sazinājāties. Jūs taču nemeģinasit man iestāstīt, ka esat spēlējuši ar manējiem paslēpes tādēļ vien, lai pārbaudītu, kā darbojas jusu automobiļa motors
Seimurs apklust — acīmredzot tīšuprāt, lai ļautu man > izteikties, bet es — vismaz patlaban — nepavisam nedomāju to darīt.
— Maikl, jūs jau svētdienas vakarā paziņojāt uz Sofiju par manu priekšlikumu. Tas ir skaidri saprotams un mums labi zināms. Un šodien esat saņēmis instrukcijas, kā rīkoties tālāk. Tās arī skaidri saprotam's un mums labi zināms. Tātad es vaicāju: kādas ir šīs instrukcijas?
Sarunu biedra ārēji gluži draudzīgajā noskaņā pavīd tikko uztverami metāliski notoņi.
— Jūs sacerat pasakas diezgan patvaļīgi. Nekādas instrukcijas es neesmu saņēmis.
— Tādā gadījumā — ko jūs pats atbildēsit uz manu priekšlikumu? Pasakiet īsi un noteikti «jā» vai «nē»!
— Nē.
— Tas nozīmē, ka esat saņēmis norādījumu atturēties, — amerikānis secina. — Vel jo labāk. Tagad mēs atgriezīsimies izejas pozīcijā. It kā visu sāksim no gala. Tātad jūs tiešam piekritīsit pats uz savu galvu, nevis ar aizmugurē esošo instanču ziņu.
— Bez šaubām. Ja tikai es piekritīšu …
Seimurs klusē, paskatīdamies savā pulkstenī.
— Greisa nez kāpēc,kavējas, — es pēkšņi saku, savukārt pavērdamies pulkstenī.
— Greisai jānāk vēlāk, — viesis pavēsta. — Pirms nodosimies dzīrēm un sievietēm, mums jātiek galā ar nelielu darbu. Vārdu sakot, mums vajag parunāties zem četrām acīm.
-T- Domāju, ka šajās dienās mēs esam runājuši bez sava gala — smadzenes vai aptrulušas.
— Tiesa kas tiesa. Tomēr vēl neesam tikuši pie galīgā slēdziena. Turklāt šodien pēcpusdienā daudz kas mainījās. Tāpēc mums noteikti jāparunājas.
— Nu, lai notiek… Kaut tikai Greisa neaizkavētos ilgāk, nekā nepieciešams!
Dzirdot manus vārdus, Seimurs it kā atceras kaut ko un negaidot man pārmet:
— Maikl, jūs esat nocēlis man Greisu …
— Drīzāk viņa pati ir lūkojusi mani nocelt. Es nebrīnītos, ja tas būtu noticis saskaņā ar jūsu rīkojumu. Tas ir nevainīgs inscenējums — tāpat ka kautiņš, kura izglābāt man dzīvību.
— Savā aizdomībā jūs esat nonācis jau drusciņ par tālu, — amerikānis dzestri saka.
— Redzat, Viljam, jūs esat labs triku meistars, bet nemēģiniet iztēlot, ka triku taisīšana ir kaut kas vairak nekā tikai kaila šī māka, un izlikties par draugu vai greizsirdi! Visi jūsu sakari ar mani no sākuma līdz galam ir bijuši parasti inscenējumi: gan Dorotija, gan tie divi — kurlais un plikgalvis, gan nejaušās tikšanas, gan vakars Teiloru namā, gan pastaigas, gan pusdienas, gan kautiņš, gan Greisas mīlestība, gan jūsu paša draudzība …
— Inscenējumi ir bijuši gan, — Seimurs mierīgi apstiprina. — Kā pats zināt, šāda operācija nekad nerisinās bez inscenējumiem. Tomēr daži notikumi nebija paredzēti mūsu plānā un izraisījās atkarībā no apstākļiem vai no jums paša. Tāds bija pirmīt minētais kautiņš. Un baiļojos, ka es gaužām pazemotos, ja censtos jūs pārliecināt, ka iejaucos šai kautiņā, nevis vēlēdamies spēlēt teātri, bet pakļaudamies tīri cilvēciskam impulsam. Var teikt — tāds bija arī gadījums ar Dorotiju, kurai patiesībā bija uzticēta zināma loma, taču viņa patvarīgi atļāvās pārkāpt instrukcijas vai, pareizāk sakot, nolēma uzstāties galvenajā lomā un, kā droši vien esat atskārtis, tieši tādēļ tika izraidīta no spēles. Tāds galu galā ir arī gadījums ar Greisu. Man nekas nav pretim, ka draudzējaties ar manu sekretāri, un te jūsu pieņēmumi ir gluži dibināti, bet nelaime tā, ka gan viņa, gan jūs cērtat pār svītru. Jūs esat man nocēlis Greisu, un šo briesmīgo triecienu es nevienam citam nepiedotu kā tikai jums. Ticat vai neticat, es jūs ka pretinieku vērtēju gandrīz tikpat augstu kā varbūtēju sabiedroto^ tāpēc vien daudz ko noriju, lai gan tā rīkoties nemaz nav manā dabā.
— Jūs man atļaujat draudzēties ar Greisu, tomēr skaišaties, ka viņu jums noceļu … Te laikam ir kāda nianse… — es iebilstu, būdams apmierināts, ka varu vēl uz mazu brīdi izvairīties no sarunas par galveno.
_— Nianse ir skaidri manāma: tikko iepazināties, jau tūlīt sākāt saieties, un, līdzko sākāt saieties, uzreiz ieguvāt pilnīgu varu pār viņu. Jūs vienā rāvienā sagrāvāt to, ko biju cēlis ar tik lielām pūlēm, jo, ticiet man, nav nemaz_ tik .viegli panākt, lai sieviete izskatītos kaut kas vērtīgāks nekā sieviete vien … — Viņš brītiņu klusē, tad samierinoši papildina: — Taču galu galā vainīgais neesat jūs, vainīga ir viņa. Un es šo sarunu esmu aizsācis tikai tādēļ, lai vēlreiz jūs pārliecinātu, ka manu attieksmi pret jums nosaka ne jau dienesta intereses vien. Un gribu pārliecināt nevis tāpēc, lai izspiestu no jums kaut vai niecīgu atzinību, bet gan tālab, lai jūs uzņemtu manus vārdus ar tādu uzticību, kādu tie patiešām pelna. Jūs ierunājāties par inscenētu jūsu dzīvības glābšanu, bet tā nepavisam nebija inscenēta un šķiet tīrais nieks salīdzinājumā ar to liktenīgo pavērsienu, no kura man jūs noteikti būs jāglābj.
Amerikānis apklust, izņem no lūpām jau sen nodzi- sušu izsmēķi, iemet šķīvītī, kas mums noder par pelnu- trauku, un aizdedzina jaunu cigareti. Tad atzveļas krēslā un, piemiedzis pelēkās acis, raida uz mani domīgu skatienu.
— Maikl, man likās, ka esat griezies pēc instrukcijām savā Centrā. Es gandrīz nešaubījos, ka tajās tiks dots noraidījums. Un visās mūsu sarunās jau nopratu, ka neatkarīgi no tā, vai rīkosities pēc instrukcijām vai ne, tik un tā galīgā atbilde būs «nē». Tieši tādēļ arī es griezos savās instancēs. Palūdzu īsi un skaidri, lai atstāj jūs mierā. Vienalga, ticat vai neticat, bet es lūdzu, lai atstāj jūs miečā. Lai gadījumam ar Kojevu pieliekam punktu. Diemžēl manu ierosinājumu nepieņēma. Pat vēl vairāk — man pavēlēja izdarīt visbargāko gājienu, ja tas nepieciešams. Mēs abi ar jums tagad esam uz visbargākā gājiena sliekšņa, kaut gan es tur nebūt neesmu vainīgs.
— Tas nudien ir mazliet dīvaini: tik godkārīgs vīrs kā jūs pēkšņi ierosina pielikt punktu, itin neko nepa- nācis, — es paņirdzu, necēlis ne ausi par viņa draudiem.
— Nevis mazliet, bet gaužām dīvaini. Un tieši tā viss tomēr ir iegrozījies.
Seimurs atkal domīgi paraugās manī un saka ar īgnuma pieskaņu:
— Zināt, Maikl, pamatos esmu pret tādiem paņēmieniem, kad samaļ kādu miltos, esmu pret tiem ne jau aiz morāliem apsvērumiem, bet tādēļ, ka tie ir gluži veltīgi. Man līdz kaklam apriebušies aplamie rīkojumi samalt cilvēkus miltos un vispār tuvredzīgo priekšnieku iejaukšanās, jo viņi pat dabūjuši hemoroīdus, sēžot savos kabinetos, un visu iepazinuši, tikai pētot ziņojumus un dosjē. Bet ko lai dara — daži mani šefi ir gandrīz tikpat stūrgalvīgi kā jūs. Tātad, ja to, ko jums lieku priekšā, nepildīsit labprātīgi, gribot negribot darīsit piespiests.
— Ar kādām tiesībām jūs un jūsu šefi uzdrīkstaties mani izrīkot?
— Ar vienām vienīgām — ar stiprākā tiesībām.
— Baidos, ka izvērsīsies pavisam neauglīga diskusija, ja sāksim strīdēties par to, kurš ir stiprāks un kurš — vājāks.
— Runa ir par to, kurš stiprāks pašreiz un pašrei zējā situācijā, — Seimurs mierīgi paskaidro.
— Neredzu ne mazākās atšķirības starp pašreizējo situāciju un kādu citu. Neaizmirstiet, ka jebkurā varbūtējā situācijā mūsu institūts rūpējas par saviem cilvēkiem kaut vai tik daudz, cik jūsējais — par jums.
— Nešaubos. Taču institūtā, par kuru nule esat ieminējies, jūs vairs neesat savējais, — Seimurs saka arvien vēl mierīgā balsī.
— Jums jau sāk rādīties halucinācijas …
— Neceriet uz manām halucinācijām!
Viņš apklust — droši vien tālab, lai saasinātu saspīlējumu, samurdza izsmēķi šķīvītī un ielej sev no krūzes ūdeni. Iztukšojis maziem malkiem glāzi, aizdedzina nākamo cigareti — to visu dara tīšuprāt, lai man vēl vairāk sasprindzinātu nervus.
— Tā ir netīra spēle… Tik tiešām netīra, Maikl, — jūs esat iekūlies ķezā, lai gan cita vainas dēļ. Kā liekas, esat ieradies šai pilsētā sakarā ar kādu Todorovu?
Izturu viņa jautājošo skatienu, bet man labpatikas ne vārda neteikt.
— Patiesībā šī netīrā spēle sākās nevis ar Todorovu, bet ar to nelieti — Sokolovu. Kā esat jau atklājis, So- kolovs dabūja noteiktu summu no Todorova par to, ka sniegs viņam informāciju. Un mūsējie uzreiz nosprieda, ka Todorovs ir liels vīrs, un viņu pamatīgi saņēma spīlēs. Vēlāk noskaidrojās — viņš nav nekāds lielais vīrs un no izlūkošanas sajēdz tikpat daudz, cik es — no tirdzniecības. Bet, ja kas aizsākas netīrs, tas arī risinās līdz galam netirs, un tur nekā nevar grozīt. Mūsējie atskārta, ka tiks atsūtīts cilvēks, lai sameklētu Todorovu, un, ja mums izdosies viņu savervēt, mēs sasniegsim mērķi, ko nesasniedzām, savervējot Todorovu.
— Tas viss man jau zināms, — saku.
— Domāju gan. Droši vien zināms arī, ka tieši jūsu tautietis sazīmēja un mums parādīja jūs, kad kāpāt laukā no vilciena. Neesmu drošs, vai jums arī zināms, ka pavisam nesen viņš jums atkal iezāģējis.
— Tas ir kas jauns.
— Viens no daudzajiem jaunumiem, kurus jums nāksies dzirdēt. Jūs esat iebaidījis savu paziņu parkā sarunas laikā, un viņš ir griezies pie mums pēc palīdzības. Maikl, ja atļaujat vērtēt no profesionālā viedokļa, esat pieļāvis lielu taktisku kļūdu. Es nesaku, ka citādi jūs būtu izvairījies no pašreizējās situācijas, tomēr tā ir un paliek kļūda. Viegli ir iebiedēt gļēvuli, bet grūti paredzēt, kādas tam bus sekas. Taču neielaidīsimies vispārīgā spriedelēšanā.
Seimurs pastiepj roku pēc pudeles un laipni pajautā:
— Vai negribat malciņu viskija?
— Labāk ūdeni.
Viņš grasās sev ieliet viskiju, bet pēkšņi atliek.
— Es arī. Šovakar mums laikam nesanāks nekāda uzdzīve.
Amerikānis paņem krūzi un uzmanīgi piepilda ar ūdeni glāzes līdz trešdaļai, it kā lietu dārgu, dārgu dzērienu. Drusciņ to pasūcis, nevērīgi ievaicājas:
— Kad pēdējoreiz redzējāties ar Todorovu?
Varbūt derētu arī šoreiz-noklusēt, bet šā vīra mierīgā pašpaļāvība sāk krist man uz nerviem.
— Piedodiet, Viljam, lai gan es cienu jūsu oratora ietekmīgās manieres, tomēr patīkamāk būtu, ja jūs tās pataupītu citai reizei. Ja ir kas sakāms, sakiet droši un neuzdodiet jautājumus, uz kuriem atbilde j"ums jau iepriekš labi zināma.
— Kādēļ tad dusmojaties? — Amerikānis rauc uzacis augšup. — Tas ir tikai parasts paņēmiens, kā noskaidrot kaut jel ko. Esmu uzdevis vienkāršu jautājumu, lai jums atklātu kardinālu pretrunu starp jusu pārliecību un mūsu versiju. Jūs esat pārliecināts, ka todien sastapāties ar Todorovu pirmo un pēdējo reizi. Turpretī mūsu versija ir šāda — jums ir bijušas divas tikšanās ar Todorovu un otrajā esat nolaidis viņu no kājas. Es neņemšos noteikti apgalvot, kuram taisnība — jums vai man. Svarīgākais, ka acīm redzami fakti visnotaļ pierāda mūsu tēzi. Todorovs ir nogalināts, un nav ne mazāko šaubu, ka viņa slepkava esat jūs.
— Rādās, tas ir otrais jaunums šovakar, — es saku, pūlēdamies izlikties, ka man par to ne silts, ne auksts.
— Un nav vēl pēdējais.
— Vai jūs nevarētu man pastāstīt, kad un kā esmu nogalinājis Todorovu, jo nepavisam neesmu lietas kursā…
— Kādēļ gan ne? Jūs esat dzīvoklī viņu nošāvis ar to pašu mauzeri, ar kuru iepriekšējā dienā viņam draudējāt. Tad ielikāt pistoli un mūķīzerus portfelī un portfeli ieslēdzāt stacijā kādā skapītī. To visu jūs izdarījāt to aculiecinieku klātienē, par kuriem jums nebija ne jausmas. Pie tam uz pistoles skaidri redzami Todorova asins traipi un jūsu pirkstu nospiedumi.
— Gājiens tiešām bargs, — nelabprāt atzīstu. — Nedomāju, ka vakar vakarā mani kāds uzmanīja…
— Tādēļ, ka neesat pienācīgi novērtējis to, cik plašā mērogā izvērsta izsekošana. Te, kaut kur aiz šīs mājas, — Seimurs nevīžīgi pamet ar roku uz atvērtā loga pusi, — atrodas barakas, un tajās, drošs paliek drošs, bija paslēpušies mūsu ļaudis.
Viņš manī paraugās ar krietni uzspēlētu līdzjūtību un klāj tālāk:
— Tā, Maikl, esat vēl papildus rīkojies vieglprātīgi. Tomēr, ja tas jūs nomierina, pateikšu vienu: kaut arī jūs otrreiz nebūtu nošāvis greizi, tik un tā neizvairītos no šīs jezgas. Jebkurā situācijā mēs vienmēr atrastu neatspēkojamus pierādījumus, ka esat slepkava.
— Velti cenšaties mani vēl pārliecināt. Ticu jums, ticu.
— Lai gan jums ir gadījušās divas šīs nelielās kļū
mes, visumā ņemot, esat operējis varen veikli. Un tas man dod cerību uz sekmīgu mūsu sadarbību nākotnē.
— Nebūs nekādas sadarbības, — es rāmi iebilstu. — Par spīti jūsu bargajam gājienam, nekad nenotiks nekāda sadarbība.
— Nepārsteidzieties! — Seimurs paceļ roku. — Un nemēģiniet spriest par gājienu, par kuru vēl neesat ieguvis īstu priekšstatu.
— Tātad tas vēl nav viss?
— Protams. Tas ir tikai pasakas sākums. Sī pasaka, Maikl, ir tiešām drausmīga. Un vienīgi no jums paša atkarīgs, vai tā paliks par drausmīgu pasaku vai pārvērtīsies drausmīgā īstenībā.
Viņš apklust varbūt tālab, lai es dziļāk izjustu, kādā bezizejā. esmu nonācis, vai varbūt vienkārši tādēļ, ka nepieciešams nomainīt izsmēķi pret jaunu cigareti.
— Pierādījumi ar pistoli un novērotāju liecības ļauj mums kuru katru brīdi jūs pazudināt te, šai pašā vietā. Skaidrs, kā jau izteicāties, jūs paļaujaties uz to, ka jūsu institūts parūpēsies par savējo. Tikai, kā es savukārt teicu, minētajā institūtā jūs vairs neesat savējais. Par visu šo netīro būšanu mēs pastāvīgi ziņojam mūsu vēstniecībai Sofijā. Un pēdējā šifrētā telegramma skan šādi: «Todorovu nogalinājis Bojevs. Nobijies no sankcijām, Bojevs ar mieru piekāpties.» Jāpiebilst, ka šifrs, kādā nosūtījām šo ziņojumu, labi pazīstams jūsu institūtam. Tā nu, Maikl, savas priekšniecības acīs jūs jau esat nodevējs. Jau esat atcelts no amata un ne uz ko citu vairs nevarat paļauties kā vienīgi pats uz sevi, vienalga — šeit vai tur.
— Vai jums neliekas, ka mazliet par augstu vērtējat mūsu institūta cilvēku lētticību?
— Nepavisam ne. Un te mums drošākā ķīla ir viņu neuzticība, nevis lētticība. Ņemot vērā jūsu senās attiecības ar Todorovu un dažas rakstura īpašības, nez vai jūsu šefi jutīsies pārāk pārsteigti, ka esat patvaļīgi izrēķinājies ar Todorovu. Bet par pārējo jāsaka… Lai cik nevainojama ir jūsu reputācija, tomēr kas tur ko brīnīties, ka cilvēks, nonācis bezizejā, atrod vienīgo iespējamo glābiņu …
Amerikānis kārtējo reizi uz brītiņu apklust, lai dotu man lāiku apdomāties, tad turpina:
— Ja atceraties, pirmīt jums sacīju: esmu atjautis, ka jūs griezāties pēc instrukcijām Sofijā, un, kā jau paredzēju, saņēmāt noraidošu atbildi. Bet vai neesat atģidis, kādēļ tā ir noraidoša? Vai tad neesat sev pajautājis, kāpēc jūsu Centrs ir atteicies no tādas izdevības iesūtīt savējo mūsu izlūkdienestā? Tāpēc, ka viņi šo «savējo» vairs neatzīst par savējo — tas ir vienīgais loģiskais secinājums, Maikl!
Bez šaubām, es zinu labāk nekā Seimurs, vai esmu saņēmis instrukcijas vai ne, bet tas ne par mata tiesu nemazina tikko dzirdēto jaunumu netīkamo skanējumu.
— Jūs aizmirstat, — es brīdinu, — ka sāksies tiesas process un šis process šā vai tā ilgs ne jau tikai dienu, tātad man būs laika diezgan sazināties ar savas valsts varas iestādēm, jo saskaņā ar likumiem to man neviens nedrīkst aizliegt, un, tiklīdz sazināšos, uzreiz viss kļūs skaidrs kā diena.
— Es neko neaizmirstu, Maikl. Tas esat jūs, kas šo to aizmirst. Vai tiešām iedomājaties, ka mēs tūlīt ņemsim un nodosim jūs vietējām varas iestādēm? Tad kādēļ gan mums vajadzīga visa šī operācija? Mē§ nodosim jūs policijai tikai tad, ja lūkosit aizlaisties lapās vai būsit izmantots līdz galam un radīsies nepieciešamība tikt no jums vaļā. Tobrīd, kad varēsit nonākt kontaktā ar savas valsts varas orgāniem, jums šis kontakts vairs nekam nederēs. Jūs, Maikl, jau būsit beigts!
— Tā kā uz mirkli esat apklusis, man rodas aizdomas, ka grasāties sagādāt vel kādu pārsteigumu.
— Tieši tā. Turklāt pēdējo. Jums ir izdevies pierādīt, ka esat stiprs un neuzpērkams. Vaļsirdīgi atzīstoties, šīs īpašības pilnīgi iedveš manī cieņu pret juras. Bet, kad ar tām esat pietiekami padižojies, laiks tās atkal noslēpt kur dziļāk. Mūsdienu straujajā tehnikas attīstības laikmetā uz nelokāmu gribasspēku un stingru raksturu var paļauties tāpat kā uz bronzas šķēpu vai akmens cirvi. Sie rīki ir tikpat nožēlojami kā visas cilvēka «labās īpašības». Tas ir apstiprinājies praksē, un arī jūs droši vien kaut ko sajēdzat no tā. Stūrgalvība ir bio- fizisks stāvoklis, kuru grūti saglabāt, bet viegli saārdīt ar mūsdienu preparātu palīdzību. Pietiks ar vienu devu narkotisko vielu, lai jūs vairs nevaldītu pār savu psihi. Virkne šādu devu — un jūs kā robots atbildēsit uz visiem mūsu jautājumiem. Pēc tam vēl drusciņ papūlēsimies — un jau kļūsit par galīgu kretīnu. Beigu beigās pienāks kārta dabūt jūs pie malas — to mēs ļausim izdarīt vietējām varas iestādēm.
— Saprotu. — Paloku galvu. — Bet kālab tad tērējat laiku ar tik garām sarunām un neķeraties tūlīt pie šādiem trikiem?
— Jūs sakāt, ka saprotat, bet nekā nesaprotat. Es gribu, lai jūs pārnāktu mūsu pusē labprātīgi, nevis piespiests ar varu.
— Skaidrs. Jūs laižat darbā visus šos draudus ar vienu vienīgu mērķi — pielauzt mani, lai padodos jums labprātīgi.
Seimurs klusējot novērš skatienu.
— Ar ko gan tas izskaidrojams, ka brīvprātīga sadarbība ir jūsu vājība? Ar jūsu cēlsirdību vai vēlēšanos pataupīt dārgos medikamentus?
Seimurs joprojām veras sānis. Lai gan logs ir vaļā, istaba pilna tabakas dūmiem, jo no āra neieplūst ne mazākā vēsma. Naksnīgais gaiss ir sastindzis pār jumtiem valgs un smags, it kā to būtu sabliezušas tumšās lietus tūces.
— Jūsu jautājumi varbūt ir vietā, raugoties no abstraktas morāles viedokļa, — beidzot amerikānis ierunājas. — Bet mūsu darbā tie ir gluži nevietā un, ja vēl uzdoti tieši man, nav taisnīgi. Jau pašā sākumā teicu, ka biju ierosinājis, lai atstāj jūs mierā. Es zinu labāk nekā jūs, ka jebkurš nevar kļūt par nodevēju, tāpat kā jebkurš nevar kļūt par varoni. Bet kāda te jēga tam, ko zinu es vai jūs, jo mēs taču nedz viens, nedz otrs neko neizlemjam. Viss jau izlemts bez mums abiem, tāpēc piedāvāju jums vienīgo glābiņu, kādu ir laimējies atrast. Aizmirstiet, ja velaties un spējat, mūsu šīsdienas sarunu un atsauciet atmiņā to, par ko spriedām iepriekšējās tikšanās laikā, — visi mani priekšlikumi gan materiālā, gan morālā ziņā paliek pilnā spēkā. Beigu beigās — pasakiet «jā», un tūlīt saņemsit solīto, un neviens no maniem šefiem nezinās, ka to esat izdarījis, varēm piespiests, un neviens no jums neprasīs nekā. vairāk kā tikai" dot padomu vai izteikt* savus uzskatus par kādu materiālu. Jums būs daudz materiālu — pat visslepenāko, jo saprotu, ka būsiet vienojies ar mums
uz savu atbildību, nevis saskaņā ar Centra instrukcijām.
Tā nu pēc draudiem seko atspirdzinoša solījumu duša. Gluži parastas programmas gluži parasts variants. Un, ja tomēr mani kas pārsteidz, tā nav draudu un vilinājumu mija, bet gan neliekujotas līdzjūtības pieskaņa Seimura daiļrunības plūdos. Sis vīrs ir vai nu pārāk godkārīgs darbinieks, vai liels aktieris, vai arī tiešām norūpējies par manu likteni. Nav brīnums, ka visas šīs trīs savdabības pamazām uzjundījušas Seimurā možumu.
— Tātad jūs esat ar mieru man atkal piesolīt gan naudu, gan visu pārējo?
— Ne vien piesolīt, bet tūlīt izsniegt — jau šovakar.
«Nēkādā ziņā nedrīkstat atteikties!» no tālienes atlido valdonīgā Greisas balss.
«Nebāz savu degunu, kur nevajag!» domās atcērtu patlaban neredzamajai aizbildnei un skaļi saku Seimuram:
— Kas par to, ka draugi pēc. tam spļaus man acīs, vai ne?
— Nespļaus vis, — amerikānis iebilst. — Jūs iekļaus varoņu sarakstā. Gala iznākumā jūs taču nepāriesit ienaidnieka pusē, bet tiksit nogalināts.
— Tas ir ļoti laipni no jums.
— Tiesa gan. Jo mēs jūs nogalināsim tikai acu apmānīšanai: ievietosim laikrakstos sludinājumu, ka atrasts līķis ar jūsu dokumentiem un atšķirības pazīmēm. Bet tai pašā laikā jūs sveiks un vesels jau būsit tālu prom no šejienes.
— Mūsdienās pasaule ir pārāk maza, lai cilvēks varētu tajā pazust bez pēdām.
— Pasaule ir maza politiķiem, kuri pastāvīgi pūlas pārveidot tās karti un pazīst to vienīgi pēc kartes. Bet tādam darbiniekam kā jūs pasaule ir pietiekami liela, lai nozustu kaut kur tālu viņpus okeāna un sāktu jaunu dzīvi, mainījis uzvārdu.
Viesis palūkojas savā pulkstenī un apklust, acīm redzami gaidīdams, kad galu galā atskanēs mans «jā».
«— Liekas — laukā līst, — es saku.
Pa skārda jumtu pakšķina retas, smagas lāses.
— Lai līst vien! —' Seimurs parausta plecus, — Klasiskās lugās, attēlojot tādas situācijas, kādā tagad esat nokļuvis, pat pērkons grauj un vētra brāžas.
Tumšajā loga četrstūrī triecas garas lietus šautras, dzirkstīdamas elektriskās spuldzes gaismā. Pēc neliela laiciņa tās cērtas arvien biežākas, līdz uznāk īsts gāze- nis, bet mansardā gaiss vēl ir tikpat smacīgs.
— Nu, ko teiksit? — amerikānis mani paskubina.
— Esmu jau pasacījis, Viljam.
Viņš paskatās manī, mazliet trīcēdams, kā neticēdams pats savām ausīm. Tad, strauji pārliecies pār galdu, uzbrēc man gandrīz tieši sejā:
— Tātad jūs parakstāt sev nāves sodu?
— Ak tā, nāves sodu … Labāk nepārspīlēsim to, kas ir…
Seimuram no krūtīm izlaužas tā kā nopūta, tā kā vaids, un viņš kliedz:
— Vai tad es ko pārspīlēju?… Ak kungs, vai patiesi izrādīsies, ka tas, ko es atzinu par jūsu stingro raksturu, nav nekas vairāk kā parasts stulbums? Vai vēl neapjēdzat, ka no šā mirkļa esat mūsu cietumnieks un gūsteknis? Jūs nekur vairs nevarat izsprukt, jums zudušas iespējas atstāt dzīvokli, jo jau pirms stundas ceturkšņa (viņš parada uz savu pulksteni) šo māju ir ielenkuši mani ļaudis un, tiklīdz došu mājienu, uzreiz kritīsit viņu nagos.
.Skatos Seimurā, pārsteigts ne tik daudz par pēdējo jaunumu, cik par viņa dusmās izvaikstīto seju, kurā nav vairs ne vēsts no savaldības. Visā mūsu nomācošās pazīšanās laikā, visos negaidīti sarežģītajos izsekošanas brīžos un vārdu karos viņš ne reizi nav saniknojies uz mani, nav pacēlis balsi, un es pat biju iedomājies, ka viņa reģistrā trūkst augstu toņu. Bet tagad šis nesatricināmi mierīgais vīrs ir pacēlis balsi, pietvīcis tumši sarkans. Neganti pārskaities, viņš kliedz — kliedz kā parasts piedzēries vazaņķis, nometis skeptiskā miera masku.
Raugos uz Seimuru un Jauju, lai viņš izbļaujas pēc sirds patikas, — ko tad citu lai iesāku? Bet Seimurs, redzams, ir uztvēris manu izbrīnu un attopas, ka viņa nervi nav izturējuši, tādēļ apklust, atzveļas krēslā un cenšas savaldīties. Tad atkal pamet man ar acīm uz pulksteni, teikdams:
— Dodu jums divas minūtes galīgai atbildei. Domāju — pēc divu dienu ilgas pārliecināšanas un pierunāšanas divu minūšu jums pilnīgi pietiks.
Nekā nesaku, jo divas minūtes vairāk vai mazāk itin neko nenozīmē. Un tā mēs klusējam, katrs nodūris acis, un lietus laukā arvien vēl gāž, maigi, vienmērīgi šalkdams.
— Viljam, šai starplaikā es gribētu pateikt, ka jūs mani pārsteidzāt ar savu dusmu izvirdumu.
— Lūdzu, atvainojiet!
— Kālab atvainojaties? Tas man patīk. Jūs pēkšņi esat pārvilcis visām savām manierēm un visām savām «patiesībām» krustu un parādījis, ka jūsos ir kaut kas cilvēcisks.
— Jā, jā, bet par to parunāsim vēlāk, — amerikānis atvaira manus spriedumus.
— Jūs esat parādījis pat to, ka jums ir morāle vai morāles paliekas, jo būtībā dusmu izvirdums ir. bijis tieši šīs kājām samītās morāles uzliesmojums: tā ir sadumpojusies tāpēc, ka esat ar mieru kļūt par tā cilvēka bendi, kuru saucat par draugu.
— Jūs pārāk tālu aizejat savā iecietībā, — Seimurs saka, arvien vēl neskatīdamies uz mani. — Liekas, es aizsvilos tādēļ, ka mana misija, redzams, nav izdevusies.
Jā, Seimurs tiešām jau ir galīgi savaldījies un tagad laikam kaunas par to, ka uz acumirkli ir atsedzies visā kailumā.
— Maikl, jau ir aizritējis divreiz pa divām minūtēm. Es gaidu, ko jūs teiksit.
— Varu teikt vienīgi to, ka jūsu iecere ir gaužām nesaudzīga un satriecoša. Tātad jūs esat piezvanījis Greisai, nevis lai uzaicinātu viņu ciemos, bet lai dotu rīkojumu, kas darāms tālāk?
— Es vispār neesmu runājis ar Greisu. Esmu sacēlis kājās savu komandu.
— Jā, nav vārdam vietas — tas viss iecerēts nemaldīgi.
— Ka jau nepieciešams.
— Tomēr esat pieļāvis mazu kļūdu. Mazu neprecizitāti, kāda arī man dažkārt gadās.
— Kas tā ir par neprecizitāti?.
— Jūs esat uzdevis nepareizu adresi. Telpa, kurā pašlaik atrodamies, nebūt nav tas dzīvoklis, kas zināms Greisai un jūsu ļaudīm.
Šis vīrs bīstami strauji reaģē, bet, par laimi, tas man sen skaidrs. Tāpēc tobrīd, kad amerikānis bāž roku mugurkabatā, es jau šauju viņam taisni sejā. Šauju trīsreiz, jo man netīk skopoties, it sevišķi «drauga» labā. Starp citu, šīs lodes nenonāvē, pat neievaino tā, lai plūstu asinis. Ierocis pielādēts ar šķidru gāzi, kuras paralizējošā iedarbība ir acīm redzama. Seimurs nevilšus pieliek plaukstu pie lūpām, uzreiz kļūst slābans, kā grimdams dziļā miegā, un slīd no krēsla lejā. Laikus satveru viņu, pasargādams no lieka kritiena un sasišanās. Tad izņemu no kušetes apakšas iepriekš sagatavotu virvi un grasos piesiet amerikāni pie krēsla atzveltnes, lai viņš stingrāk turētu līdzsvaru. Bet vēl neesmu stājies pie šīs aizsargoperācijas, kad savu lēmumu grozu. Cilvēkam būs neērti gulēt sēdus krēslā. Turklāt tas var viegli apgāzties, saceļot nevēlamu troksni. Sakampju aizmigušo zem padusēm, uzvelku uz kušetes un piesienu tā, lai viņš nejaudātu atraisīties. Ielieku Seimuram mutē kabatlakatu — pavisam tīru, jo viņš ir varen izlepis. Pēc tam paķeru svārkus un atstāju smacīgo mansardu.