Bonds uz pleca sajuta stingras rokas pieskārienu un strauji pielēca kājās.
— No ūdens kaut kas lien ārā. Laikam tas ir pūķis! — Kvorrels satraukts nočukstēja.
Meitene pamodās.
— Kas noticis? — arī viņa bija sabijusies.
— Hanij, paliec savā vietā! — Bonds pavēlēja — Nekusties! Es tūdaļ atgriezīšos — Viņš metās krūmos un sāka skriet gar liedagu. Kvorrels neatpalikdams sekoja.
Viņi aizjoza līdz smilšu strēlei, kura atradās divdesmit metrus no naktsmītnes. Bonds pašķīra zarus un palūkojās.
Velna milti! Pusjūdzi no viņiem kāds nenoteiktas formas ķermenis virzījās pa ezeru: «tam» bija liesmojošas oranžkrāsas acis ar melnām zīlītēm. Zemāk ap muti blazmoja metru gara zilgana liesmu mēle Zvaigžņu blāvajā gaismā bija saskatāma ieapaļa galva un divi īsi spārni gluži kā sikspārnim «Tas» izdeva žēlabainu skaņu, kura nomāca kādu citu troksni — zemu un ritmisku pulsāciju. Atstādams aiz sevis sniegbaltas putas, «tas» brauca viņiem virsū ar ātrumu desmit jūdzes stundā.
— Nelabais kaptein! — smagi elpodams, teica Kvorrels — Kas tas ir?
Bonds iztaisnojās.
— Precīzi nezinu — viņš atbildēja. — Kaut kas līdzīgs nomaskētam traktoram To darbina dīzelis, tāpēc par pūķi aizmirsti. Tātad skaties, — Bonds skaļi sprieda, — bēgt ir muļķīgi šis verķis ir pārāk ātrs, turklāt mēs zinām, ka purvs tām nav šķērslis. Jācīnās ar to tepat Kādas varētu būt tā vārgās vietas? Tie ir cilvēki, kas tajā sēž. Protams, viņi ir aizsargāti Taču mēs nezinām, cik lielā mērā. Kvorrel, kad tas pienāks līdz divsimt metriem, bliez virsū tam izcilnim augšā Labi nomērķē un turpini šaut Kad tas būs piecdesmit metrus no mums, es ķer- šos pie starmešiem. Sliežu te nav. Tātad jābūt riepām, iespējams, aviācijas Mēģināšu tajās trāpīt Paliec šepat Es būšu desmit metrus no tevis. Viņi var šaut pretī, un mums jānosargā meitene. Esi ar mieru? — Bonds izstiepa roku un saspieda drauga plecu. — Un neuztraucies Nedomā par pūķiem, tā ir vienīgi doktora «NĒ» mantiņa. Nogalināsim tos kas ir iekšā, pievāksim to nolādēto mašīnu un aizripināsim līdz krastam. Nenodriskā- sim kurpes. Labi?
Kvorrels pasmīkņāja.
— Labi, kaptein. Ja tā sakāt Tikai ceru, ka arī Vi- suaugstais zina, ka tas nav pūķis.
Bonds krūmos sameklēja vietu, no kuras būtu ērtāk šaut
— Hanijl — viņš klusām pasauca.
— Jā, Džeims — viņas balsī skanēja atvieglojums.
— Izroc smiltīs bedri, kā toreiz krastā. Aiz biezākajiem krūmiem. Tad apgulies un pēc iespējas dziļāk iespiedies smiltīs. Un aizmirsti par pūķiem. Tas ir nomaskēts traktors, kurā sēž doktora ļaudis, nebīsties. Es būšu blakus.
— Labi, Džeims. Esi piesardzīgs, — balss drebēja no bailēm.
Tagad «tas» bija trīssimt metru attālumā, un dzeltenie starmeši apgaismoja smilšu strēli Bonds redzēja, ka zilganā liesma joprojām izlokās no rīkles: ugunsmetējs! Tagad bija skaidrs, kur gadījušies pārogļotie krūmi, un kļuva saprotams sarga stāsts
Protams, iezemiešus «pūķis» varēja spēcīgi iespaidot Nu, bet cilvēkus, kuri prot sevi aizstāvēt?
Atbilde nebija ilgi jāgaida: atskanēja Kvorrela «Remin- gtons». Lodes trāpīja pa torni, nenodarīdamas nekādu ļaunumu. «Tas» joprojām kustējās ar nemainīgu ātrumu tikai mazliet pagriezās uz šāvēja pusi Bonds rūpīgi nomērķēja — un viens starmetis sašķīda sīkās drumslās. Viņš četras reizes izšāva uz otru starmeti un ar piekto šāvienu to sašķaidīja. Taču «tas», likās, nepievērsa šāvieniem nekādu uzmanību un brauca uz Kvorrela slēpņa pusi Bonds pārlādēja ieroci un sāka šaut uz milzīgajām riepām, kuras pa daļai nosedza melni zeltītā krāsā nokrāsotie mākslīgie spārni. Verķis bija apmēram trīsdesmit metrus no viņiem un Bonds varēja zvērēt ka nevienu vien reizi trāpījis tuvākajā riepā Nekādu rezultātu Vai tās būtu no viengabala gumijas? Pirmorgz Bonds sajuta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas.
Viņš atkal pārlādēja revolveri. Varbūt tas draņķis ir neaizsargāts no muguras? Mesties ūdenī un mēģināt uz tā uzrāpties? Viņš paspēra dažus soļus, tad sastinga un vairs nespēja iet tālāk
Pēkšņi no ugunīgās rīkles uz Kvorrela slēpni izšāvās dzeltenzila liesma. Krūmos pa labi no Bonda uzblāzmoja sarkanīga liesma un atskanēja necilvēcisks bļāviens kurš negaidot aprāvās. Ugunīgā mēle apmierināti ierāvās rīklē. «Tas» pagriezās un apstājās. Patlaban zilganā uguntiņa mērķēja tieši uz Bondu
Bonds pamira nāves gaidās Viņš domāja par Kvorrelu un iztēlojās viņa pārogļotās miesas kūpošajās, apdedzinātajās smiltīs. Un arī viņš pēc brīža sadegs kā lapa. Tad pienāks Hanijas kārta. Nolādēts, kādu nelaimi viņš tiem uzsūtījis! Ir neprāts izaicināt tik varenu cilvēku. Bonds sakoda zobus. «Nu, riebekļi, ko jūs gaidāt? No- beidzi.et mani!»
Atskanēja metāliska balss no megafona:
— Angli, nāc ārā! Un meitene tāpat! Ātrāk citādi mēs jūs izcepināsim gluži kā jūsu draugu.
Lai apstiprinātu pavēli, Bonda virzienā šņākdama izšāvās īsa liesma. Bonds atkāpās, sajutis drausmīgu svelmi Apgriezies aiz muguras viņš ieraudzīja meiteni.
— Es nevarēju tur palikt — viņa iešņukstējās.
— Hanij, mierīgi, — Bonds nomurmināja — Turies aiz manis.
Viņš jau bija izlēmis, kā rīkoties. Izvēles nebija Arī tad, ja viņus gaidīja tūlītēja nāve, sliktāk kā tagad nevarēja būt Bonds saķēra meiteni aiz rokas un aizrāva sev līdzi uz liedagu.
— Stāvi! Redz, tā, — balss nodārdēja. — Nomet šaujamo! Nejoko, citādi mēs pabarosim krabjus ar jūsu cepto gaļu.
Bonds nosvieda revolveri. Ardievu «Smit un Veson». Arī «Beretta» te nelīdzētu Hanija sāka raudāt Bonds saspieda viņas roku stiprāk
— Drošāk, Hanij. — viņš sacīja.
Atskanēja dzelzs durvju čīkstoņa. Tornī parādījās al- vēks, nolēca ūdenī un devās pie viņiem. Viņam rokā bija revolveris. Viņš turējās tālāk no liesmumetēja Zilganā liesma apspīdēja viņa seju. Tas bija varens ķīniešu nēģeris
Cilvēks apstājās dažus soļus no viņiem.
— Izstiep rokas! Plaukstas kopā! Tagad nāc šurp! Vispirms tu, angli. Nāc lēnām, citādi iztaisīšu tev otru nabu!
Bonds paklausīja. Kad viņš bija metra attālumā no nēģera, tas paņēma revolveri zobos un noklikšķināja ro- kudzelžus uz Bonda delnām. Bonds ielūkojās viņa metāliski spīdīgajā sejā
— Draņķa izdzimtenis, — tas pavīpsnāja.'
Bonds pagrieza viņam muguru un paspēra dažus soļus Viņš gribēja paskatīties uz Kvorrelu. Viņam vajadzēja atvadīties no drauga. Atskanēja šāviens, lode uzsita smiltis pie kājām. Bonds apstājās un lēnām apgriezās.
— Nenervozē, — viņš teica. — Gribu vienīgi aiziet paskatīties'uz cilvēku, kuru jūs nogalinājāt Es atnākšu, esi mierīgs
Cilvēks nolaida ieroci.
— Labi, — tas pasmīkņāja. Papriecājies. Žēl, ka mums nav vainaga. Nekavējies, citādi mēs mazliet pace- pihāsim bērniņu Dodu tev divas minūtes
Bonds devās uz kūpošajiem krūmiem Ticis līdz tiem, viņš novērsa skatienu un saknieba lūpas. Jā, viss bija tā, kā viņš to iztēlojās. Pat sliktāk.
— Man ļoti žēl, Kvorrel, — Bonds nomurmināja. Viņš. pagrāba sauju aukstu smilšu un uzbēra virsū tam, kas bija palicis no sejas. Tad atgriezās un nostājās līdzās meitenei
Cilvēks ar revolveri norādija, lai viņi iet pa priekšu. Viņi aizgāja aiz mašīnas. Tur bija mazas kvadrātveida durtiņas. Rupja balss no iekšienes pavēlēja:
— Kāpiet iekšā un sēdieties uz grīdas! Neko neaizb'kt citādi norausim pirkstus!
Viņi iekāpa. Oda pēc sviedriem un mazuta. Saspiestības dēļ varēja vienīgi-tupēt uz pirkstgaliem. Apbruņotais aizvēra durvis. Viņš iededza gaismu un apsēdās blakus vadītājam.
— Nu Sem, braucam.
Uz mēraparātu dēļa bija redzamas ciparnīcas un slēdži. Vadītājs izstiepa roku un nospieda kaut kādas pogas. Tad ieslēdza ātrumā un ielūkojās šaurajā spraugā, kura bija izgriezta metālā. Bonds juta, ka mašīna pagriežas. Ierēcās motors, un viņi sakustējās.
Ar plecu Bonds juta meitenes plecu.
— Kur mūs ved? — viņa nočukstēja drebošā balsī.
Bonds pagrieza galvu un paskatījās uz Haniju. Pirmoreiz viņš to redzēja ar sausiem matiem. Vieglā nekārtībā tie taisnās cirtās krita uz pleciem. Mati bija pavisam gaiši, pelnukrāsas tonī un elektriskajā gaismā šķita gandrīz sidrabaini. Apjukusi meitene lūkojās uz Bondu. Āda ap acīm un mutes kaktiņos no bailēm bija nobālusi.
Bonds mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus
— Nu, es domāju, mēs braucam demos pie doktora «NĒ», — viņš pačukstēja. — Hanij, neraizējies. Viņi gluži vienkārši ir sīki huligāni, bet viņš — pavisam kas dts. Kad būsim pie viņa, netaisi muti vaļā. Es. runāšu par mums abiem. — Bonds atspiedās pret meitenes plecu. — Man patīk tavi mati. Labi, ka tie nav pārāk īsi.
Sasprindzinājums no Hanijas sejas nozuda
— Kā tu šobrīd vari domāt par tādām muļķībām? — viņa mazliet pasmaidīja. — Esmu priecīga, ka tev tie patīk. Katru nedēļu es tos mazgāju ar kokosriekstu eļļu.
Atceroties agrāko dzīvi, meitenes acīs sanesās asaras. Tikko dzirdami viņa nomurmināja:
— Centīšos būt vīrišķīga. Kamēr esmu kopā ar tevi, viss būs labi.
Bonds pielika pie acīm rokudzelžus, kuri spieda viņa delnas, un apskatīja tos. Tādus izmanto amerikāņu policija Viņš izstiepa kreiso roku, kas bija drusciņ vājāka, un mēģināja to izvilkt cauri tērauda gredzenam. Nelīdzēja pat sviedri, kas klāja ādu. Izejas nebija.
Divi ķīnieši sēdēja uz metāla krēsliem, vienaldzīgi uzgriezuši viņiem muguru. Viņi jutās kā stāvokļa saimnieki. Bonds bija bezspēcīgs kaut ko izdarīt Pat ja viņam izdotos atvērt lūku un ielēkt ūdenī, tas nepalīdzētu. Viņi tūdaļ aiz muguras sajustu svaigo gaisu, apturētu mašīnu un vai nu sadedzinātu viņu, vai arī izvilktu laukā no ūdens.
Bondu tracināja tas, ka viņi nepievērsa viņam uzmanību, zinādami, ka viņš ir pilnīgi viņu varā. Bondam nepatika arī kas cits: šie ļaudis bija pietiekami gudri, lai apjēgtu, ka viņš tiem nerada nekādus draudus. Ja viņu vietā būtu kāds dumjāks, tas no viņiem nenolaistu acis, viņus rūpīgi sasietu un tādējādi nodotu savu pieredzes trūkumu. Iespējams, viņu pat apdullinātu. Savukārt šie puiši prata savu amatu — tie bija profesionāļi vai vīri, kurus sagatavojuši profesionāļi.
Viņi nesarunājās. Vienkārši vadīja mašīnu, mierīgi un lietišķi izpildīdami savu pienākumu.
Bonds vēl precīzi nezināja kas šī ir par mašīnu. Viņš sprieda, ka zem lakas un dekorācijas slēpās traktors, taču tādu traktoru viņš nekad nebija redzējis, milzīgās riepas bija divu vīru augumā un, jādomā, no viengabala gumijas vai ari pildītas ar poraino gumiju. Aizmugurē bija vēl viena riepa — mazāka stabilitātei. Lai šī konstrukcija atgādinātu pūķi, aizmugurē bija pierikots kaut kas līdzīgs metāla astei, bet sānos — mazi spāmiņi. Tam pievienojuši bruņām klātu torni un ugunsmetēju. Acīmredzot tas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis, kurš varēja braukāt pa salu. Ar savām lielajām riepām tas spēja pārvarēt brikšņus, purvus un nelielo ezeru.
Kā vienmēr, Bonds juta cieņu, sastapies ar īstu profesionalitāti. Doktors neatstāja bez ievērības pat mazāko sīkumu. Drīz vien viņi iepazīsies Bonds ironiski pavīpsnāja. Spriežot pēc visa, doktors viņu neatbrīvos. Drīzāk gan novāks ja neizdosies aizbēgt Un meitene? Vai viņš varēs pierādīt ka viņa te nokļuvusi nejauši, un panākt lai viņai saglabā dzīvību? Viņai neatļaus atstāt salu. Iespējams, Hanijai šeit būs jāpaliek līdz mūža beigām vajadzēs kļūt kādam par sievu vai mīļāko, varbūt pat pašam doktoram ja iepatiksies viņam.
Pēkšņi grūdieni pārtrauca Bonda prātojumus. Viņi jau bija šķērsojuši ezeru un tagad brauca pa ceļu. kas veda augšup pie mājām. Pēc piecām minūtēm viņi būs atbraukuši Cilvēks, kas sēdēja fīdzās vadītājam, pagriezās un palūkojās uz Bondu un meiteni. Bonds viņam jautri uzsmaidīja.
— Tev iedos medāli, — viņš sacīja.
Gaiši brūnās acis mierīgi raudzījās uz Bondu. Biezās, violetās lūpas izstiepās smīnā, pauzdamas negantu niknumu
— Aizver žaunas. — Un nēģeris atkal uzgneza viņiem muguru.
Meitene pieskārās Bondam ar elkoni un nočukstēja:
— Kāpēc viņi ir tik rupji? Un kādēļ mūs tā neieredz?
Bonds viņai uzsmaidija.
— Droši vien tāpēc, ka mēs esam viņus nobaidījuši. Viņi laikam vēl aizvien bīstas. Jo nekas neliecina par to, ka mēs baiditos no viņiem. Mums joprojām tā jāturas.
Meitene piespiedās pie viņa.
— Es centīšos.
Kāpums kļuva stāvāks. Cauri ambrazūrām spiedās iekšā pelēka gaisma. Ausa rīts. Bonds no jauna iedomājās par Kvorrelu: drosmīgais milzis to vairs neredzēs, bet viņiem šobrīd jau vajadzēja iet pāri purviem un cauri brikšņiem. Viņš atminējās sarunu par dzīvības apdrošināšanu. Kvorrels bija paredzējis savu nāvi. Tomēr pakļā- vies bez ierunām. Vai tiešām Bonda dēļ aizies bojā arī meitene?
Vadītājs uzlika roku uz aparāta paneļa — tūdaļ iegaudojās sirēna. Pēc mirkļa mašīna apstājās Vadītājs nospieda pogu un paņēma mikrofonu. Bonds ārpusē izdzirdēja skaļruni:
— Viss kārtībā Mēs sagūstījām angli un meiteni. Otrs nogalināts.
Bonds saklausīja durvju čīkstoņu, acīmredzot tās bī- dījās uz gultņiem. Pabraukuši pāris metru, mašīna apstājās. Kāds no āra atvēra metāla lūku. Ieplūda svaigs gaiss un gaismas kūlis. Kādas rupjas rokas saķēra Bondu, izrāva ārā un nometa uz cementa gridas Bonds piecēlās Pie sāniem viņš sajuta revolveri.
— Stāvi mierīgi! — viņam pavēlēja. — Un neblēņojies!
Vēl viens ķīniešu nēģeris. Iedzeltenās acis viņu aplūkoja ar interesi. Bonds vienaldzīgi uzgrieza viņam muguru. Otrs pielika pistoli Hanijai pie muguras.
— Liec meiteni mierā — Bonds izmeta un nostājās viņai blakus. Šķiet šie izbrīnījās. Apmulsuši viņi stāvēja, izstiepuši savus revolverus.
Bonds paraudzījās apkārt Viņi atradās vienā no saliekamajām mājiņām, kuras Bonds bija redzējis no upes. Tā bija garāža un darbnīcas. «Pūķis» bija uzbraucis virs remontbedres Uz skrūvsola stāvēja izjaukts motors. Pie griestiem karājās dienasgaismas spuldzes. Smirdēja pēc mazuta un izplūdes gāzēm. «Pūķa» vadītājs un viņa pārinieks piegāja pie sargiem Viens no viņiem teica:
— Es nodevu ziņojumu. Pavēlēts viņus izlaist Vai viss kārtībā?
— Protams. Daži šāvieni. Sašauti starmeši. Varbūt daži caurumi riepās. Lai puiši labi apskata. Pavadīšu šos bet pēc tam būšu atpakaļ. — Viņš pagriezās pret Bondu — Nu, kusties! — Nēģeris sacīja, norādījis uz angāru
— Pats kusties. Un nerunā ar mani tādā tonī. Pasaki tiem lopiem, lai nebaksta mums mugurā ar revolveriem Citādi no bailēm vēl var izšaut Viņiem ir diezgan muļķīgs paskats.
Cilvēks pienāca tuvāk Pārējie trīs nostājās viņam aiz muguras. Viņu acīs blāzmoja naids. Pirmais piebāza dūri Bondam pie sejas. Viņš ar mokām valdījās.
— Klau, skaistuli, — viņš sacīja saspringtā balsī. — Reizēm kādu no mums aicina uz svētkiem. Ceru, ka šoreiz tie būs labi, ilgi svētki. Un ja es tikšu tev klāt — Viņa acīs uzzibsnīja nežēlība, tad viņš paraudzījās uz meiteni. Tagad viņa acis atgādināja divas kārīgas mutes Nēģeris paberzēja rokas gar sāniem. Atpleta violetās lūpas un izbāza sārtu mēles galiņu. Pēc tam pagriezās pret pārējiem. — Nu, ko jūs teiksit?
Arī tie lūkojās uz Haniju. Viņi klusēdami piekrita, gluži kā puišeļi pie Ziemassvētku Eglītes.
Ja nebūtu meitenes, Bonds nesavaldītos.
— Labi, labi, — viņš sacīja — Jūs esat četri pret mums diviem, un mums ir saistītas rokas. Drošāk. Nebaidieties. Tikai tā nelielieties. Doktoram «NĒ» tas var nepatikt
To dzirdot viņu sejas izteiksme mainījās. Pirmais aizdomīgi paraudzījās uz Bondu, sev vaicādams, vai Bondam ir kāda ietekme uz saimnieku. Viņš atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, taču pēc tam pārdomāja un vienīgi no- murkšķēja:
— Labs ir, mēs tikai pajokojām. — Viņš pagriezās, meklēdams atbalstu. — Vai tiesa?
— Protams, protams! — pārējie nomurmināja, novērsdami skatienu.
— Nāc šurp, draudziņ, — pirmais piebilda un devās ēkas dziļumā.
Bonds satvēra Haniju aiz rokas un sekoja viņam. Viņš bija pārsteigts par to, kādu iespaidu bija radījusi doktora vārda piesaukšana. Tas jāatceras ja viņam vēl kādreiz nāksies sastapties ar ķīnieša vīriem.
Viņi piegāja pie rupji tēstām koka durvīm. Cilvēks divreiz piespieda pogu un pagaidīja. Atskanēja klikšķis, un durvis atvērās. Aiz tām bija klintī izcirsts gaitenis, kurš veda uz citām durvīm, tās bija krēmkrāsā un daudz akurātāk taisītas.
Cilvēks palaida viņus garām
— Visu laiku taisni Pieklauvējiet Tur jūs sagaidīs. — Viņa acis un balss bija vienaldzīgi.
Bonds aizveda meiteni pa gaiteni. Viņš dzirdēja, kā viņiem aiz muguras aizveras durvis. Viņš apstājās un palūkojās uz meiteni.
— Nu, kā tev ir? — Bonds vaicāja.
Hanija mazliet pasmaidīja.
Bonds saspieda ciešāk viņas elkoni. Viņi piegāja pie durvīm, un Bonds pieklauvēja.
Durvis atvērās. Bonds iegāja, aiz viņa iegāja ari meitene. Pēkšņi viņš apstājās, satriekts par ieraudzīto.