Plašā istaba bija iekārtota gluži tāpat kā lielo amerikāņu firmu štāba mītnes debesskrāpjos Grīda bija noklāta ar ķirškrāsas paklāju bet sienas un griesti nokrāsoti patīkamā pelēkā krāsā Pie sienām karājās Degā gleznu reprodukcijas Istabu apgaismoja augstas mūsdienu formas lampas ar tumši zaļiem abažūriem.
Pa labi no Bonda stāvēja liels sarkankoka rakstāmgalds, kuram virsa bija apvilkta ar zaļu ādu un uz kura bija arī modems iekšējo sakaru telefons. Apmeklētāju rīcībā bija divi senlaicīgi krēsli. Istabas pretējā kaktā bija vēl viens žurnāliem piekrauts garš un šaurs galds un divi krēsli. Uz galdiem stāvēja vāzes ar ziediem. Gaiss bija tīrs, svaigs, un tajā jautās viegls aromāts
Istabā bija divas sievietes. Pie rakstāmgalda ar lietišķu sejas izteiksmi un brillēm smagos rāmjos sēdēja jauna ķīniete kurai bija īsi melni mati Viņas acis un lūpas izpletās tradicionālajā ideālas viesnīcas administratores
apsveikuma smaidā: tas bija starojošs un liecināja par , gatavību palīdzēt tāpat arī vaicājošs.
Otra sieviete pieturēja durvis, pa kurām viņi iegāja, un gaidīja, līdz abi paies tālāk. Viņa bija daudz solīdāka, apmēram četrdesmit gadus veca ķīniete. Viņas ziedošais, veselīgais un labsirdīgais izskats izstaroja ārkārtīgu laipnību Degunkniebja kvadrātveidīgie stikli spīdēja no vēlmes izdarīt visu lai ienācēji justos kā mājās.
Abas sievietes bija tērpušās viscaur baltā, pat bikses un zamšādas kurpes bija baltas. Sieviešu sejaskrāsa bija ļoti gaiša, it kā viņas reti pastaigātos svaigā gaisā.
Kamēr Bonds mēģināja kaut ko apjēgt vecākā sieviete bez mitas tarkšķēja Varētu pat nodomāt ka sliktais laiks viņus aizkavējis uz pieņemšanu
— Nabadziņi, mēs nezinājām, kad jūs galu gaļā atbrauksit Mums visu laiku teica, ka vēl esat ceļā. Sākumā mēs jūs gaidījām uz tēju, vakar — uz vakariņām un tikai pirms pusstundas mums pavēstīja, ka ieradīsities uz brokastīm. Droši vien mirstat vai badā? Tūdaļ māsa Roze aizpildīs jūsu kartītes, un tad es sūtīšu jūs gulēt Esat laikam ļoti noguruši.
Viņa nosēdināja Bondu un meiteni krēslā un turpināja:
— Mani sauc par māsu Liliju, bet viņu — par māsu Rozi Viņa jums uzdos dažus jautājumus. Vai nevēlaties cigareti? — Viņa paņēma ādas cigarešu ieliktni, atvēra to un nolika viņiem priekšā uz rakstāmgalda Ieliktnim bija trīs nodalījumi. Sieviete parādīja ar pirkstu.
— Amerikāņu, «Players» un turku. — Paņēma no galda šķiltavas un sastinga gaidot Bonds izstiepa vēl aizvien rokudzelžos saslēgtās rokas un izķeksēja turku cigareti.
Māsa Lilija šausmās iekliedzās:
— Ak, Dievs! — Viņa likās patiesi pārsteigta. — Māsa Roze, lūdzu, iedodiet atslēgu. Ne vienu vien reizi esmu teikusi, ka pacienti nedrīkst pie mums ierasties tādā izskatā. — Viņa bija satracināta. — Kas par cilvēkiem! Vajadzēs atkal aprunāties ar personālu
Arī māsa Roze bija tikpat apmulsusi. Viņa steidzīgi parakājās pa galda atvilktni un pastiepa atslēgu. Māsa Lilija vaimanādama noņēma viņiem rokudzelžus, apgāja apkārt galdam un iemeta tos papīrgrozā, it kā tie būtu netīri apsēji.
— Pateicos, — Bonds nosprieda, ka jāpieņem viņu spēle. Viņš aizsmēķēja cigareti Tad uzmeta skatienu Ha- ničailai Raiderei, kura pārsteigta nekustīgi sēdēja krēslā, ieķērusies paroceņos. Bonds viņai uzmundrinoši uzsmaidīja
— Un tagad, ja neiebilstat —- māsa Roze sameklēja nodrukātu veidlapu, — izdarīsim visu pēc iespējas ātrāk. Lūdzu, kā jūs sauc?.
— Braiss Džons Braiss.
— Adrese.
— Karaliskā zooloģiskā apvienība, Ridžentsparkā, Londona, Anglija
— Profesija.
— Ornitologs
— 0, — viņa pasmaidīja, — vai jūs to varat nodiktēt pa burtiem?
Bonds nodiktēja.
— Liels paldies. Jūsu vizītes mērķis?
— Putni, — Bonds atbildēja. — Tāpat pārstāvu Ņujorkas apvienību, kura īrē daļu no salas.
— Tiešām? — Viņš ievēroja, ka viņa ieraksta visu ko viņai saka, taču beigās ieliek jautājuma zīmi.
— Ā — māsa Roze pieklājīgi pasmaidīja, vērsda- mās pie Haničailas — vai sieva? Vai arī viņa interesējas par putniem?
— Protams.
— Kā viņu sauc?
— Haničaila.
. Māsa Roze nopriecājās.
— Kāds burvīgs vārds. — Uzmanīgi pierakstīja. — Un tagad nosauciet jūsu tuvākā radinieka vārdu, un darīts
Bonds nodiktēja M. īsto vārdu, nosaukdams viņu par tēvoci, un piebilda: «»Universal Export" ģenerāldirektors, Ridžentsparks, Londona."
Beigusi rakstīt māsa Roze teica:
— Labi. Viss kārtībā. Liels paldies, mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi.
— Pateicos Esmu par to pārliecināts. — Bonds piecēlās, aiz viņa ar vienaldzīgu sejas izteiksmi piecēlās arī Haničaila Raidere.
— Un tagad, nabadziņi, sekojiet man, — māsa Lilija sacīja, virzīdamās uz durvīm istabas dziļumā. Pēkšņi viņa apstājās, uzlikusi roku uz kristāla roktura — Ak, es aizmārša, aizmirsu jūsu istabas numuru. Vai tas ir krēm- krāsas numurs? Vai tā, māsa?
— Jā četrpadsmitais un piecpadsmitais.
— Paldies mīļā. Un tagad, — viņa atvēra durvis, — nāciet man pakaļ. Baidos ka iešana būs ilga — Viņa aiztaisīja durvis — Es doktoram daudzreiz esmu teikusi lai ierīko eskalatoru. Tomēr, zināt kad cilvēks ir tā aizņemts, — sieviete jautri iesmējās, — viņam tik daudz citu rūpju
— Protams, es saprotu, — Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņš paņēma Haniju aiz rokas, un viņi sekoja ķīnietei pa simt metru garo gaiteni, kurš bija izklāts ar paklāju un kuru apgaismoja sienās iemontētas lampas.
Bonds laipni un lakoniski atbildēja uz māsas Lilijas piezīmēm Visi viņa spēki bija koncentrēti tam, lai apjēgtu, kā izskaidrot šo neticamo uzņemšanu Viņš gribēja ticēt ka abas sievietes ir patiesas Bonds nebija pamanījis nevienu skatienu, nevienu vārdu, kurš būtu viņas nodevis. Acīmredzot aiz šīs izkārtnes kaut kas slēpās, taču tā bija solīda izkārtne ar rūpīgi izplānotu iekārtojumu un izraudzītu personālu
Istabā un patlaban gaitenī visas skaņas bija slāpētas, un Bonds nosprieda, ka no angāra viņi iegājuši kalna iekšienē un tagad dodas tam cauri Viņi virzījās uz rietumiem uz stāvo, klinšaino sienu, kura noslēdza salu. Sienas nebija mitras, bet gaiss'bija svaigs un tīrs pūta liegs vējiņš. Viss šis iekārtojums droši vien maksāja krietnu naudiņu. Abu sieviešu bālās sejas liecināja, ka viņas visu laiku pavada kalna dzīlēs. Pēc māsas Lilijas manierēm varēja domāt ka viņa ir no iekšējā personāla, kuram nav nekāda sakara ar spēcīgo puišu komandu ārpusē, un ka viņa pat nezina, kas tie par cilvēkiem.
«Kaut kāds juceklis,» Bonds rezumēja. Viņi jau tuvojās durvīm, ar kurām beidzās gaitenis. Bīstams juceklis taču veltīgi par to lauzīt galvu. Lilija gluži vienkārši varēja nospēlēt kādu lomu. Iekšā vismaz bija labāk nekā ārpusē.
Māsa Lilija piezvanīja pie durvīm. Viņus gaidīja: durvis tūdaļ atvērās. Simpātiska ķīniete malvaskrāsas kimono ar baltiem ziediem pasmaidīja un paklanījās labāko austrumu viesmīlības tradīciju stilā.
— Meija, viņi beidzot ir klāt Misters un misis Braisi Viņi ir ļoti nomocījušies, tāpēc tūliņ pavadi viņus uz viņu istabām, lai ciemiņi paēd brokastis un iet gulēt — Viņa pagriezās pret Bondu. — Tā ir Meija. Brīnišķīga meitene Viņa nodarbosies ar jums. Ja jums kas vajadzīgs, pasauciet Meiju, viņa ir visu mūsu pacientu mīlule.
«Pacienti,» Bonds nodomāja «Viņa jau otrreiz bija lietojusi šo vārdu.» Viņš uzsmaidīja meitenei. — Labdien Paldies. Mēs tiešām ļoti gribētu iet uz mūsu istabām
Meija viņiem veltīja platu smaidu.
— Mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi. Es uzdrošinājos jums pasūtīt brokastis, tiklīdz uzzināju, ka esat ieradušies.
Dubultdurvis veda uz diviem gaiteņiem: pa kreisi un pa labi. Meija viņus aizveda uz labo pusi. Bonds un Haničaila sekoja meitenei, bet aiz viņiem gāja māsa Lilija Gaiteņa abās pusēs bija durvis ar numuriem. Sienas te bija gaiši sārtas, bet paklāji — gaiši pelēki. Gaiteņa galā bija divas durvis: četrpadsmitais un piecpadsmitais numurs Meija atvēra četrpadsmitā numura durvis, un viņi iegāja iekšā.
Tas bija brīnišķīgs, moderns laulāto draugu numurs: tumši zaļas sienas, tumša sarkankoka grīda, daži biezi, balti paklāji un greznas bambuskoka mēbeles ar lieliem sarkaniem atlasa ziediem uz balta fona. Vienas durvis veda uz garderobi, otras — uz satriecošu vannas istaba Viss bija tāpat kā augstākās kategorijas Floridas viesnīcā, ja neskaita divas īpatnības: nebija logu un durvīm no iekšpuses nebija roktura
Bonds pagriezās pret Haniju un uzsmaidīja viņai.
— Brīnišķīgi, un kā tu domā, dārgā?
Meitene ar pirkstiem knibināja kleitas malu. Nepaskatījusies uz Bondu, viņa pamāja.
Pie durvīm atskanēja bikls klauvējiens, un ienāca cita meitene, tikpat gracioza kā Meija, nesdama paplāti ar ēdienu. Viņa nolika to uz galda istabas vidū un pievilka tuvāk divus krēslus. Tad novāca baltās salvetes ar kurām bija apklāta paplāte, un klusām izslīdēja no istabas. Viņi sajuta cepta šķiņķa un kafijas aromātu.
Meija un māsa Lilija devās uz durvīm. Durvīs Lilija apstājās.
— Tagad mēs jūs atstāsim vienus. Ja jums ko ieva- jadzēsies, zvaniet Pogas ir pie gultas. Starp citu, garderobē ir apģērbs Diemžēl tikai ķīniešu, — viņa piebilda it kā atvainodamās, — tomēr ceru, ka tas jums derēs Mēs saņēmām jūsu izmērus vakar. Doktors pavēlēja, lai jūs netraucē. Viņš ļoti priecātos, ja jūs pieņemtu viņa uzaicinājumu paēst kopā ar viņu vakariņas. Viņš vēlas, lai šodien jūs atpūstos. Sapratāt? — Ķīniete mazliet pasmaidīja un tad uzmeta viņiem jautājošu skatienu. — Vai man viņam ko pateikt?
— Jā, paldies, — Bonds atbildēja. — Nododiet doktoram, ka esam laimīgi pieņemt viņa uzaicinājumu.
— 0, esmu pārliecināta, ka viņš priecāsies. — Durvis aizvērās.
Bonds pagriezās pret Haničaila Meitene bija acīm redzami apjukusi un vēl aizvien vairījās viņu uzlūkot Bonds nodomāja, ka viņa nekad mūžā tā nebija uzņemta un nav redzējusi tik daudz greznuma. Viņai tas viss bija daudz lielākā mērā dīvaini un šausmīgi nekā ārpusē notiekošais Viņa stāvēja gluži kā mežonis Piektdienis un knibināja kleitu. Sejā bija redzamas sviedru, sāls un putekļu pēdas. Basās kājas bija netīras, un Bonds ievēroja, ka viņas kāju pirksti kustējās, iegrimdami mīkstajā paklājā.
Bonds iesmējās aptverdams, ka bailes nav atdevušas savu vietu galvenajai problēmai — ko vilkt mugurā un kā izturēties —, un iztēlodamies, pēc kā viņi izskatās: viņa — tērpusies skrandās, bet viņš — saņurcītā zilā kreklā un dubļainās melnās biksēs.
Viņš piegāja pie meitenes un saņēma viņas rokas. Tās bija aukstas kā ledus.
— Hanij, — Bonds teica, — mēs esam līdzīgi diviem putnubiedēkļiem Patlaban mums ir tikai viena problēma vai apēst brokastis tūliņ, kamēr tās ir siltas, vai arī noģērbt visas šīs lupatas, nomazgāties vannā, bet pēc tam paēst brokastis, kuras būs atdzisušas. Pagaidām ne. par ko citu nedomāsim. Mēs esam šajā brīnišķīgajā numurā un daudz neraizēsimies
Meitene nedroši pasmaidīja.
— Tevi neuztrauc tas, kas ar mums notiks? — viņa ar roku parādīja apkārt — Vai tu nedomā, ka tas ir slazds?
— Ja tas ir slazds, tad mēs tajā jau esam noķerti. Mums neatliek nekas cits kā apēst sieru Vienīgi jānolemj: apēst to siltu vai auksta — Bonds saspieda meitenes plaukstas. — Hanij, atstāj visu manā ziņā Tikai atceries, kur mēs bijām pirms stundas. Vai tad te nav labāk? Nu, izlem: vanna vai brokastis?
— Nu ja tu tā saki - viņa negribīgi nomurmināja, — es vispirms gribētu nomazgāties, taču tev man būs jāpalīdz — Hanija steigšus piebilda, norādīdama uz vannas istabas pusi.— Es neprotu apieties ar tiem daiktiem. Kā to dara?
— Tas ir diezgan viegli, — Bonds nopietni atbildēja. — Es tev visu sagatavošu. Kamēr tu mazgāsies, es paēdīšu, bet tavu porciju nolikšu siltumā. — Bonds piegāja pie skapja un to atvēra Tajā bija pusduds kimono: gan no zīda, gan linauduma. Viņš izvēlējās linauduma kimono. — Novelc savas drēbes un uzģērb šo te, bet es iešu uztaisīt vannu. Un vēlāk tu izraudzīsies apģērbu miegam un vakariņām.
— Jā, Džeims, — Hanija pateicīgi sacīja, — ja vēlies mani iemācīt kā_ — viņa sāka vilkt nost kreklu.
Bondam pēkšņi sagribējās viņu apskaut un noskūpstīt Te viņš asi izmeta:
— Labi, Hanij, — un devās uz vannas istabu atgriezt krānus.
Vannas istabā bija viss nepieciešamais: esence «Flo- ris line» vīriešiem un sāls «Herlen» sievietēm. Bonds iemeta «Herlen» kubiciņu ūdenī, un istaba sāka smaržot gluži kā oranžērijā. Ziepes bija «Fleur des Alpes» firmas. Skapītī ar spoguli virs izlietnes glabājās zobu sukas, zobu tīrāmie irbuļi, zīda lupatiņas zobu pulēšanai, mutes skalojamais šķīdums «Rose», aspirīns un bundžiņas ar magnēziju. Piedevām vēl elektriskais bārdas skuveklis, losjons pēc skūšanās «Lenterick», divas neilona sukas un divas ķemmes. Viss bija jauns, ne reizes nelietots. Bonds paraudzījās spogulī uz savu netīro, bārdas rugājiem apaugušo seju un uzsmaidīja ar pelēkajām, no saules apsarkušajām acīm Tablete bija ļoti sasaldināta, tātad jāgaida, ka tās viducis būs ļoti rūgts
Kad viņš atkal noliecās pār vannu, viņam ap kaklu apvijās rokas. Bonds iztaisnojās un ieraudzīja iedegušu ķermeni, kas asi izcēlās uz balto flīžu fona. Hanija nemākulīgi ar spēku viņu noskūpstīja, bet Bonds viņu piespieda sev klāt juzdams, rik traki dauzās viņa sirds.
— Man nebija ērti tajā kimono, — meitene iečukstēja viņam ausī, — tu taču teici, ka mēs esam vīrs un sieva.
Meitene piespiedās vēl dešāk.
«Un kādēļ gan ne? Kāpēc ne? Neesi idiots. Tas ir pats nepiemērotākais brīdis. Abi esam briesmās. Nevajag pazaudēt galvu, jākontrolē sevi, lai atrastu izeju no šīs nepatīkamās ķezas. Pēc tam! Vēlāk! Nepadodies vājībām!» Bonds atstūma Haniju Viņi apmainps ilgiem skatieniem.
— Hanij, tūdaļ vannā, citādi es tevi iepēršu, — viņš nomurkšķēja.
Viņa pasmaidīja un, neteikusi ne vārda, iekāpa vannā. Tad palūkojās uz Bondu
— Tev vajadzēs mani nomazgāt — meitene izaicinoši sacīja. — Nezinu, kā tas darāms
— Klusu, Hanij, — Bonds izmisis teica. — Un beidz koķetēt Ņem ziepes un sūkli un noberzējies. Nolādēts! Atradusi laiku, kad dūdot lešu brokastīs. — Viņš satvēra durvju rokturi.
-a Džeims! — viņas balss Bondu apturēja. Viņš pagriezās. Hanija parādīja viņam mēli. Bonds sarauca pieri un aizvēra durvis.
Gribēdams tikt par visu skaidrībā, Bonds uzmanīgi pārbaudīja divas pārējās istabas. Viņš meklēja izeju, mikrofonus vai kaut ko tādu, kas varētu noderēt ieroča vietā. Neko neatrada. Pie sienas karājās elektriskais pulkstenis, kas rādīja trīsdesmit minūtes pāri astoņiem, bet līdzās laulāto draugu gultai bija daudz pogu ar dažādiem uzrakstiem: «Apkalpošana numurā», «Frizieris», «Manikīre», «Istabene». Kaktā zem griestiem rēgojās ventilādjas lūkas režģi — velti, caurums bija pārāk mazs. Durvis, šķiet bija dannātas no metāla un nokrāsotas tādā pašā krāsā kā sienas. Bonds ar visu spēku triecās pret vienām durvīm. Tās nepakustējās ne par milimetru. Viņš paberzēja plecu Tas bija cietums, grezns cietums. Cīkstiņš neko nedotu. Slazds bija aizcirties viņiem aiz muguras. Vienīgais, kas atlika, tiešām apēst visu sieru.
Bonds apsēdās pie galda Sudraba spainītī ar sadrupinātu ledu dižojās liela glāze ar ananasu sulu. Viņš to izdzēra un piebīdīja sev klāt šķīvi. Uz maizes izcepts olu kultenis, četras bekona šķēles, ceptas aknas un desa. Piedevām vēl cepta maize, salvetē ietīta maize, apelsīnu džems, zemenes un medus. Blakus stāvēja liels termoss ar kafiju, krējums bija ļoti svaigs.
No vannas istabas skanēja meitenes balss, viņa trallināja «Marionu». Bonds atslēdzās no šīm skaņām un ķērās pie olu kulteņa. Pēc desmit minūtēm viņš dzirdēja, kā atveras vannas istabas durvis. Bonds tūdaļ nolika uz šķīvja cepto maizi ar džemu un ar rokām aizspieda acis. Hanija iesmējās.
— Kāds zaķpastala. Tu baidies no neaizsargātas meitenes. — Bonds dzirdēja, kā viņa rakņājas pa skapi, joprojām murminādama: — Interesanti, kāpēc viņš tā baidās? Protams, ja mēs cīnītos, es viņu viegli pieveiktu. Viņš droši vien no tā bīstas. Laikam nav sevišķi stiprs Lai gan rokas un krūtis liecina par pretējo, bet pārējo es neesmu redzējusi Varbūt viņam ir rahīts. Jā. acīmredzot rahīts. Tāpēc viņam trūkst dūšas izģērbties manā klātbūtnē. Tad palūkosim, vai viņam patiks šis te. — Viņas balss kļuva skaļāka. — Džeims, dārgais vai tevi apmierinās balts kimono, kas nobārstīts ar ziliem putniņiem?
— Jā, velns parāvis, — Bonds nomurkšķēja — Un tagad beidz muldēt un nāc brokastīs. Man gribas gulēt
— 0, — Hanija iesaucās, — Ja tu vēlies teikt ka laiks iet gultā, es tūdaļ.
Bonds dzirdēja, ka viņa pieskrien pie galda un apsēžas viņam pretī. Viņš nolaida rokas. Meitene viņam uzsmaidīja Viņa bija apburoša. Labi izsukātie jnati no vienas puses sedza vaigu, bet otrā pusē bija uzsprausti virs auss Viņas āda izstaroja svaigumu, bet lielās zilās ads laimīgi spīdēja. Patlaban Bonds juta, ka mīl viņas lauzto degunu. Viņš bija pieradis pie tā un negaidot nodomāja, ka viņam nepatiktu ja viņa būtu tikpat skaista un bez trūkumiem kā citas gfītās meitenes. Taču viņš zināja ka būtu veltīgi viņai to ieskaidrot Hanija sēdēja, kautri salikusi rokas un dziļajā izgriezumā vīdēja viņas krūtis un vēdera izliekums.
— Klau Hanij, — Bonds stingri sacīja, — tu esi neatvairāma, tomēr kimono tā nevalkā. Dieva dēļ, saspraud to un beidz mani provocēt Audzināti ļaudis to nedara pie brokastu galda.
— Ek, kāds morālists, — viņa noņurdēja, par dažiem centimetriem aizvērdama kimono. — Kāpēc tu negribi parotaļāties? Es vēlos paspēlēt vīru un sievu.
— Tak ne jau brokastu laikā, — Bonds atbildēja. — Vispirms paēd. Tās ir delikateses Turklāt es esmu pretīgi netīrs. Man jānoskujas un jānomazgājas. — Viņš piecēlās, piegāja pie meitenes un noskūpstīja viņai matus — Kas attiecas uz spēli, arī man gribētos, taču ne tagad.
Atbildi negaidīdams, Bonds devās uz vannas istabu un aizvēra durvis. Viņš noskuvās un nostājās zem dušas Virsū mācās drausmīgs miegs Kad Bonds gribēja iztīrīt zobus, tas izdevās ar mokām. Viņš aptvēra: iebērtas miegazāles. Kafijā vai ananasu sulā? Tas nav svarīgi Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija apgulties un aizvērt acis Aizmirsis par to, ka ir kails, Bonds grīļodamies atvēra durvis. Meitene jau gulēja gultā Turēdamies pie mēbelēm, Bonds tika līdz viņai. Kimono mētājās uz grīdas. Hanija kaila gulēja dziļā miegā, apsegusies tikai ar palagu.
Bonds izklaidīgi paraudzījās uz tukšo vietu viņai līdzās Nē! Viņš sataustīja slēdzi un nodzēsa gaismu Tagad viņam nācās rāpot pa grīdu lai nokļūtu otrā istabā Bonds aizlīda līdz gultai un ietrausās tajā. Tad izstiepa roku lai nodzēstu lampu uz naktsskapīša. Taču roka viņu vairs neklausīja, un lampa novēlās uz grīdas sašķīzda- ma drumslās. Ar pēdējiem spēkiem Bonds apgriezās uz sāniem un iegrima miegā.
Elektriskā pulksteņa spīdošie cipari otrā istabā rādīja deviņus un trīsdesmit minūtes.
Desmitos ģimenes numura durvis klusām atvērās. Uz sliekšņa parādījās ļoti garš un tievs stāvs. Tas bija vīrietis, kura augums nebija mazāks par metru un deviņdesmit pieciem centimetriem. Viņš sastinga uz sliekšņa un, rokas sakrustojis ieklausījās. Tad apmierināts iegāja istabā, piegāja pie gultas un noliecās, ieklausīdamies meitenes mierīgajā elpā. Pēc tam ieslēdza lukturīti, kurš bija piekārts viņam pie krūtīm. Spoža gaisma izplūda platā kūlī. Cilvēks noliecās, apgaismodams meitenes seju.
Viņš to aplūkoja diezgan ilgi Tad izstiepa roku, saņēma palagu un lēnām to norāva līdz kājgalim. Taču tā nebija roka Tās bija tērauda spailes, kuras bija savienotas kopā un piestiprinātas piē' metāla konstrukcijas kas slēpās melna zīda piedurknē. Protēze.
Cilvēks apskatīja kailo augumu, apgaismodams to centimetru pēc centimetra Tad apsedza meiteni ar palagu. Vēl mirkli viņš vēroja guļošās seju, pēc tam izslēdza lukturīti un klusām devās uz blakusistabu, kur gulēja Bonds.
Pie viņa gultas cilvēks uzkavējās ilgāk. Viņš aplūkoja katru grumbiņu, katru iedegušās sejas vaibstu, kuri varēja likties nežēlīgi. Izskaitīja pulsu miega artērijā, norāva palagu, izskaitīja pulsu pie sirds. Novērtēja roku un gumu muskuļus domīgi nopētīja Bonda vareno krūšukurvi. Beigu beigās noliecās un apskatīja dzīvības un likteņa līnijas uz kreisās rokas.
Tērauda spailes ar vislielāko piesardzību uzvilka palagu Bondam līdz zodam. Vēl brīdi garais cilvēks nekustīgi stāvēja pie gulošā, tad klusām izslīdēja gaitenī, un durvis ar vieglu klikšķi aizcirtās.