172778.fb2 DZ?VO UN ?AUJ MIRT CITIEM - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 17

DZ?VO UN ?AUJ MIRT CITIEM - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 17

XVI nodalaJAMAIKAS VERSIJA

Pulkstenis bija divi no rīta, kad Bonds, pie mola iekāpis savā mašīnā, devās cauri pilsē­tai, lai tiktu līdz automaģistrālei uzTampu.

Viņš traucās pa četru joslu maģistrāli garām neskaitāmiem aicinošiem mote­ļiem, treileru nometnēm un ceļmalas tirdzniecības centriem, kas piedāvāja pludmales mēbeles, jūras gliemežvākus un betona rūķus.

Bonds apstājās pie "Guli' Winds Bar aud Snacks" un pasūtīja dubulto "Old Grandad" ar ledu. Kamēr bārmenis gata­voja dzērienu, viņš iegāja tualetes istabā, lai savestu sevi kārtībā. Kreisās rokas apsējs bija netīrs, un roka sāpīgi pulsē­ja - ģipsis bija salūzis pret Laupītāja vēderu. Acis izskatījās sarkanas no pie­pūles un negulēšanas. Džeimss atgriezās pie bāra, izdzēra burbonu un pasūtīja vēl vienu. Bārmenis izskatījās pēc kole­džas audzēkņa, kas nolēmis brīvdienās nedaudz piepelnīties. Viņš gribēja pļāpāt, taču Bondam nepietika spēka sarunām. Aģents sēdēja, lūkodamies glāzē, un do­māja par Leiteru, par Laupītāju, un au­sīs vēl aizvien skanēja pretīgā haizivs rukšķēšana.

Izdzēris glāzi, Bonds samaksāja, izgāja ārā un brauca pāri Gandija tiltam, ļau­dams caur mašīnas atvērto logu plūsto­šajam līča vējam vēsināt savu seju. Tilta galā viņš nogriezās lidostas virzienā 1111 apstājās pie pirmā daudzmaz pieklājīgā moteļa.

Pusmūža pāris, kam piederēja ši vieta, klausījās kubiešu deju muziķu. Uz galda stāvēja pudele rudzu viskija. Bonds stās­tīja par riepu, kas it kā plīsusi pa ceļam no Sarasotas uz Silverspringsu. Saimnie­kus tas neinteresēja. Viņi ar prieku pa­ņēma Bonda desmit dolārus. 007 novie­toja automašīnu pie 5. numura durvīm, saimnieks atslēdza istabu un iededza gaismu. Telpā atradās divguļamā gulta, duša, kumode un divi krēsli. Viss balta vai zilā krāsā. Istaba izskatījās tīra. Bonds atviegloti nolika somu un novēlēja labunakti. Viņš noģērbās un, nesalocījis drēbes, uzmeta tās uz krēsla. Pēc tam ātri iegāja dušā, iztīrīja zobus, izskaloja kaklu ar dezinficējošu līdzekli un ielīda gultā.

Tikko paguvis nolikt galvu uz spilvena, Bonds iegrima mierīga, netraucētā mie­gā. Kopš ierašanās Amerikā šī bija pirmā nakts, kad viņš aizmiga, neraizējoties par rītdienu.

Bonds pamodās pusdienlaika un tūlīt devās pāri ceļam uz kafejnīcu, kur pa­vārs viņam pagatavoja trīskārtu sviest­maizi un kafiju. Pēc tam atgriezās motelī un uzrakstīja detalizētu ziņojumu FIB nodaļai Tanipā. Viņš neminēja ne vārda par monētām akvārijos, baidoties, ka Lielais vīrs varētu apturēt savas operāci­jas Jamaikā. To būtība vēl bija jāno­skaidro. Bonds zināja, ka tracim, ko viņš bija sacēlis Amerikā, nav nekā kopīga ar galveno uzdevumu - atklāt zelta avotu, konfiscēt to un, ja iespējams, iznicināt misteru Bigu.

007 steidzās uz lidostu un paspēja uz sudrabainu četru dzinēju lidmašīnu, līdz kuras izlidošanai bija palikušas tikai da­žas minūtes. Leitera mašīnu aģents noli­ka stāvvieta, kā bija minējis ziņojumā FIB. Viņš jau nodomāja, ka nav bijis lie­las jēgas par to rakstīt, kad ieraudzīja laika apstākļiem nepiemērotā lietusmēte­li ģērbušos vīrieti klīstam pa suvenīru veikaliņu un neko nepērkam. Lietusmē­teļi bija kaut kas līdzīgs FIB aģentu sim­bolam. Skaidrs, ka vīrs gribēja redzet, vai Bonds paspēj uz lidmašīnu. FIB prie­cāsies, redzot viņu aizlidojam. Kur vien Bonds ieradās, viņš aiz sevis atstāja li ķus. Pirms iekāpšanas lidmašīnā Džeimss piezvanīja uz Sanktpēterburgas slim­nīcu. Pēc tam viņš vēlējās, kaut nebūtu to darījis - Leiters joprojām atradās bez­samaņā, nebija ari nekādu citu jaunu­mu. "Jā, mēs jums telegrafēsim, ja kaut kas mainīsies."

Piecos pēcpusdienā viņi apmeta loku virs Tampas līča un pagriezās uz austru­miem. Garām patraucās reaktīvā lidma­šīna, atstājot aiz sevis četras baltas slie­des, kas palika nekustīgi karājamies mierīgajā gaisā. Drīz vien ar sporta krek­liņos ģērbtajiem večukiem piebāztais lid­aparāts piezemēsies līča piekrastē. Bonds priecājās, ka ir ceļā uz maigi zaļajām Ja­maikas nokalnēm, atstājot aiz muguras diženo el dolarado kontinentu.

Lidmašīna traucās pāri Floridai, pāri nepārskatāmiem džungļiem un purviem, kuros nemanīja ne mazāko cilvēka klāt­būtni. Sabiezējušajā tumsā mirgoja zaļās un sarkanās spārnu ugunis. Drīz vien vi­ņi lidoja virs Maiami - šīm milzīgajām, neonā mirdzošajām Austrumkrasta muļ­ķu lamatām. Tieši no ostas augšup gar krastmalu, starp neskaitāmām viesnī­cām, degvielas uzpildes stacijām un aug­ļu sulu stendiem, caur Palmbīču un Dei- tonu uz Džeksonvilu aizvijās štata galve­nā automagistrale. Bonds domāja par brokastīm, ko ieturēja Džeksonvilā pirms nieka trim dienām, un visu, kas kopš ta brīža bija noticis. Pavisam drīz, pēc īsas apstāšanās Nasau, viņš lidos virs Kubas, iespējams, virs vietas, kur liek slēpta So­litēra. Varbūt meitene dzirdēs lidmašīnas troksni, varbūt intuīcija liks palūkoties debesīs un sajust, ka uz mirkli viņš ir lī­dzās.

Bonds cerēja, ka viņi vel kādreiz satik­sies un pabeigs iesākto. Taču tas notiks vēlāk, kad darbs būs paveikts un noiets tas bīstamais ceļš, uz kura viņš nostājās pirms trim nedēļām Londonas miglā.

Pēc kokteiļa 1111 agrām pusdienām viņi nonāca Nasau un pusstundu pavadīja bagātākajā pasaules salā smilšainā ze­mes gabalā, kur miljoniem sterliņu mār­ciņu tiek nomests uz kanasta galdiem un neliels, no viegla materiāla celts bungalo maksā piecdesmit tūkstošus mārciņu.

Viņi atstāja mazo platīnpelēko lidos­tu un driz vien lidoja virs visās perla­mutra krāsās mirgojošās Havanas, ku­ras maigie pasteļtoņi tik ļoti atšķīrās no skarbajām Amerikas pilsētu nakts ugunim.

Pacēlušies piecdesmit tūkstošu pēdu augstumā un tikko šķērsojuši Kubu, viņi iekļuva vienā no tām spēcīgajām tropu vētrām, kas lidmašīnu ērtos salonus pēkšņi pārvērš bīstamās lamatās. Milzī­gais lidaparāts tika svaidīts no vienas puses uz otru, dzenskrūves rēca. mēģi­not izlauzties cauri blīvajai gaisa sienai. Slaidais korpuss drebēja. Plauktos šķin dēja trauki, un milzīgi krusas graudi si­tās pret logu organisko stiklu.

Bonds tik spēcīgi satvēra krēsla roktu­rus, ka iesāpējās kreisā roka, un klusi nolādējās.

Viņš skatījās uz žurnālu kaudzēm un domāja: Tie nepalīdzēs, kad lidmašīnas tērauds beigu beigās nogurs, nepalīdzēs ari odekolons tualetes istabā un izsmal­cinātā ēdienkarte, nedz bārdas nazis par brīvu un ledus kastē drebošā orhideja "jūsu lēdijai". Un neko daudz nevajag gaidll ari no drošības jostām un glābša­nas vestēm, kuru piepūšanu demonstrē­ja stjuarte.

Nekas nepalīdz, kad nogurušam metā­lam jāiztur pārāk liels spriegums, kad lid­ostas mehāniķi piekrāpusi mīļākā un viņš bijis neuzmanīgs, darot savu darbu, vai saslimis un domājis tikai par to, lai ātrāk nokļūtu mājās, kad noticis kaut kas tāds, ko tu nevarēji ne paredzēt, ne novērst, un pēkšņi mazā, siltā telpa ar propelleriem gāžas no debesim tieši uz zemes vai jūrā, jo pēc dabas likumiem ir smagāka par gaisu. Un četrdesmit ari par gaisu smagāki cilvēki krīt kopā ar to, radot nelielu caurumiņu zemē vai neno­zīmīgas šļakatas jūrā. Ja tas ir liktenis, tad kādēļ gan uztraukties? Ar neredza­mām saitēm tu esi saistīts pie lidostas mehāniķa neuzmanīgajiem pirkstiem, t ieši tāpat kā esi saistīts ar kādu izklaidī­gu vīrieti, kas sajauc sarkano gaismu ar zaļo un ietriecas tavā auto, kad tu mierī­gi atgriezies mājās pēc savas pirmās un pēdējās mīlas nakts. Tur nekas nav lī­dzams. Tu sāc mirt tajā pašā brīdī, kad dzimsti. Visa dzīve ir tuvošanās nāvei.

Tāpēc nomierinies. Aizdedzini cigareti un, ievelkot plaušās dūmu, saki paldies Dievam, ka esi vēl dzīvs. Tava zvaigzne ļāva tev noiet garu ceļu - no briža, kad atstāji mātes klēpi, līdz lidmašīnai virs Kārību jūras. Varbūt tā Jaus tev šonakt tikt līdz Jamaikai. Vai dzirdi dzīvespriecī­gas balsis kontroles tornī, kas visas die­nas garumā mierīgi ziņo: "Ielido BAAK. Ielido Panama." Vai dzirdi to, kā viņi lejā sauc: "Ielido Transkarībi. Vai ielido Transkarībi?" Nezaudē ticību savai zvaigznei. Atceries to mirkli pagājušajā naktī, kad uz tevi no Laupītāja ieroča stobra gala lūrēja nāve. Tu joprojām esi dzīvs, vai ne? Tu esi izglābies. Tas bija ti kai atgādinājums, ka māka veikli apie­ties ar ieroci vēl nenozīmē, ka esi visva­rens. Nakad neaizmirsti to! Ši laimīgā nolaišanās Palisado lidostā ir tikai tavas zvaigznes labvēlība. Tāpēc pasaki tai pal­dies."

Bonds atsprādzēja drošības jostu un notrausa sviedrus no pieres.

"Ellē to visu," viņš domāja, kāpdams ārā no lidmašīnas.

Strengvejs, Kārību izlūkdienesta priek­šnieks, sagaidīja Bondu lidosta, tāpēc viņš ātri vien tika cauri muitas, imigrāci­jas dienesta un finansu kontrolei.

Pulkstenis rādīja gandrīz vienpadsmit, nakts bija klusa un karsta. No milzu kaktusiem, kas slējās abās ceļa pusēs, skanēja spalgas cikāžu dziesmas. Bonds reiba no tropu skaņām un smaržām, mi­litārajam pikapam braucot cauri King- stonas priekšpilsētām un vedot viņus pretī mirdzošajām Zilo Kalnu pakājēm.

Viņi apmainījās ar vienzilbīgiem vār­diem, iekārtodamies Strengveja mājas ēr­tajā verandā. Tad saimnieks pagatavoja stipru viskiju ar sodu un pastāstīja Bon­dam visu, ko zināja par viņam uzticēto lietu.

Strengvejs, bijušais karaliskās kara flotes speciālās vienības kapteiņleit­nants, bija kalsns, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrs ar labu humora izjūtu. Vienu viņa aci sedza melns pār­sējs. bet otras ērgļa skatiens raisīja do­mas par eskadras mīnukuga komandtil­tiņu. Taču iedegušajā sejā vīdēja nogu­rums. un, vērojot sarunbiedra straujos žestus un ieklausoties aprautajos teiku­mos, Bonds nosprieda, ka tas ir nervozs un ļoti satraukts, tomēr šķita zinošs un asprātīgs. Turklāt diezgan mierīgi uztvē­ra to, ka kāds nekauņa lien viņa teritori­jā. Bonds juta, ka viņi teicami sader ko­pa un priekšdienās abiem izveidosies veiksmīga sadarbība.

Lūk, ko pastāstīja Strengvejs.

Vienmēr esot klīdušas runas, ka Pār­steigumu salā ir paslēpti dārgumi, un viss, kas bija zināms par Asiņaino Mor- ganu, tikai apliecināja to.

Nelielā sala atradās Haizivju llēa vidū, iepretī mazai ostai un ceļam, kas no Kingstonas stiepās pāri Jamaikai līdz pašam ziemeļu krastam.

Lielais pirāts saimniekoja Haizivju līcī. Morganam patika mazā sala, kas atradās starp viņu un Portrojālas gubernatoru un ļāva gan iepeldēt Jamaikas ūdeņos, gan tikt no tiem ārā pilnīgā slepenībā. Tāda kārtība apmierināja arī gubernato­ru. Varas iestādes pievēra acis uz Morga na nodarbošanos tik ilgi. kamēr spāņi ti ka padzīti no Kārību salām. Kad tas bija nokārtots, Jamaikas valdība piešķīra

Morganam muižnieka titulu un iecēla par gubernatoru, tomēr vēlāk, lai izvairī­tos 110 kara ar Spāniju, viņa darbība tika atzīta par nelikumīgu.

Ilgu laiku, pirms Morgans no malu­mednieka kļuva par medību pārzini, viņš izmantoja Haizivju līci kā savu personis­ko ostu. Asiņainais Morgans uzcēla trīs mājas un nosauca šo muižu par Lan- ramniju, tāpat kā savu dzimto vietu Vel­sā. Mājām viņš deva vārdus "Morgana Nams", "Doktora Nams" un "Saimnieces Nams". To drupās vēl joprojām varot at­rast sprādzes un monētas.

Morgana kuģi vienmēr noenkurojās Haizivju līcī, viņš mēdza piestāt Pārstei­gumu salas aizvēja pusē pie stāvā koraļ­ļu un kaļķakmens krasta, virs kura slē­jās akru plata, džungļiem klāta plakan­kalne.

1683.gadā Asiņainais Morgans atstāja Jamaiku, jo tika apsūdzēts monarhijas zaimošanā. Dārgumi palika noslēpti kaut kur Jamaikā, bet viņš pats nomira trū­kumā, neatklādams pat aptuvenu to at­rašanās vietu. Tai bija jābūt milzīgai ba­gātībai, kas tika salaupīta, uzbrūkot ne­skaitāmiem kuģiem. Taču viss pazuda bez pēdām.

Tika uzskatīts, ka dārgumi atrodas kaut kur Pārsteigumu salā, taču uzcītīgo meklētāju niršana un rakšana divsimt gadu garumā neko nedeva.

- Tad, - stāstīja Strengvejs, - apmēram pirms pusgada pāris nedēļu laika atgadī­jās divi savādi notikumi. Pazuda kāds jauns Haizivju līča ciemata zvejnieks, par kuru lidz pat šim brīdim neviens vairs neko nav dzirdējis, un anonīms Ņujorkas sindikāts par tūkstoš mārciņām nopirka salu no iepriekšējā Lanramnijas muižas īpašnieka, kurš tagad ir kļuvis par vienu no bagātākajiem banānkoku un liellopu audzētājiem.

Dažas nedēļas pēc salas pārdošanas Haizivju līcī iebrauca jahta "Secatur" un piestāja Morgana vecajā enkurvietā salas aizvēja pusē. Apkalpē bija tikai nēģeri. Viņi ķērās pie darba, izcirta kāpnes salas klinti un virsotnē uzslēja vairākas kleķa būdas.

Šķita, ka salas iemītnieki ir pilnībā ap­gādāti ar visu nepieciešamo un no līča zvejniekiem pirka vienīgi svaigus augļus un ūdeni.

Neģeri izrādījās mazrunīgi un strādīgi. Portmarijas ostas muitniekiem viņi bija paskaidrojuši, ka ir ieradušies ķert tro­piskas zivis, jo īpaši - indīgās sugas, un vākt retus gliemežvākus "Ourobouros Inc." kompānijai Sanktpēterburgā. Teikto apstiprināja tas, ka jaunie salas ie­mīl nieki zivis un gliemežvākus lielos daudzumos iepirka no Haizivju līča, Port­marijas un Orakabesas zvejniekiem.

Veselu nedēļu nēģeri salā veica spri­dzināšanas darbus un paziņoja, ka dara to, lai izveidotu milzu baseinu zivīm.

Reizi divās nedējās "Secatur" sāka kursēt pa Meksikas līci, un ar binok­ļiem bruņojušies novērotāji apgalvoja, ka uz klāja patiešām tiek nogādāti pār­nēsājami zivju akvāriji. Uz salas vien­mēr palika pusducis vīru. Laivas, kas piebrauca Pārsteigumu salai pārāk tu­vu. apturēja sargs, kurš visu dienu makšķerēja līdzās šaurajam molam, pie kura mēdza noenkuroties jahta "Seca­tur". tverdamās no valdošajiem ziemeļ­austrumu vējiem.

Dienas laikā nevienam nebija izdevies tikt līdz salas krastam, un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem neviens necentās to darīt arī naktī.

Pirmais bija kāds vietējais zvejnieks, kuru pamudināja baumas par aprakta­jiem dārgumiem un nespēja maldināt ru ­nas par tropiskajām zivīm. Zvejnieks de­vās ceļā nakts melnumā, bet nākamajā dienā pie rifiem tika izskalots viņa līķis. Haizivis un barakudas bija atstājušas ti­kai rumpi un augšstilbu atliekas.

Ap to laiku, kad zvejniekam vajadzēja sasniegt salu, visus Haizivju līča iedzīvo­tājus bija pamodinājusi biedējoša bungu rīboņa. Skaņa plūda no salas vidienes un atgādināja Vudu bungu dimdināšanu. Tā sākās klusi, lēnām pārauga apdullinošā kreščendo un ilga apmēram piecas mi­nūtes.

No tā brīža Pārsteigumu sala khiva par tabu vai obeah, kā to sauc Jamaikā, un pat dienas laikā kanoe laiviņas turējās drošā attālumā no šīs vietas.

Tad arī Strengveju bija ieinteresējis no­tiekošais, un viņš uzrakstīja sīku ziņoju­mu Londonai. Kopš 1950. gada. pateico­ties tam, ka "Reinolda metālu korporāci­ja" tc atrada milzīgus boksīta slāņus, Ja­maika bija kļuvusi par svarīgu stratēģis­ku objektu. Strengvejs iedomājās, ka darbi Pārsteigumu salā varētu būt saistī­ti ar vienvietīgu kaujas zemūdeņu būv­niecību. Aizdomas radās tāpēc, ka Hai­zivju licis atradās Reinolda kuģu ceļa uz boksīta ostām.

Londona sazinājās ar Vašingtonu, un atklājās, ka Ņujorkas sindikāts, kas bija nopircis salu, pilnībā pieder misteram Bigam.

Tas notika pirms trim mēnešiem, un Slrengvejam tika dots uzdevums no­skaidrot. kas īsti notiek uz salas. Viņš iz­strādāja lielisku operācijas plānu. Haiziv­ju līča rietumu krastā Strengvejs noīrēja īpašumu, kura nosaukums bija "Oāze". Tajā atrodas vienas no slavenajām Ja­maikas deviņpadsmitā gadsimta sākuma celtņu drupām, bet tieši pretī "Secatur" enkurvietai pie Pārsteigumu salas - mo­derna pludmales māja.

No Bermudas flotes bāzes Strengvejs atveda divus ļoti labus peldētājus un noorganizēja pastāvīgu novērošanu ar dienas un nakts binokļiem. Nekas aiz­domīgs nebija manāms, un tumšā, mie- ilgā naktī viņš aizsūtīja abus virus izpē­tīt salu.

Strengvejs nespēja aprakstīt šausmas, kas viņu pārņēma, kad stundu pēc abu vīru došanās trīssimt jardus garajā ceļa salas klinšu iekšienē atskanēja briesmī­gā bungošana.

Neviens no peldētājiem neatgriezās.

Nākamajā dienā viņi tika izskaloti da­žādās liēa vietās. Vai, pareizāk sakot, ūdens iznesa krasta to, kas bija palicis pāri pēc haizivju un barakudu maltītes.

Šajā brīdī Bonds pārtrauca Strengveju.

-   Acumirkli, - viņš sacīja, - kāpēc jūs runājat par haizivīm un barakudām? Pa­rasti taču šajos ūdeņos tas nav mežonī­gas. Ap Jamaiku haizivju nav īpaši daudz, un tās parasti nebarojas naktīs. Lai nu kā, es neticu, ka haizivis uzbrūk cilvēkiem, ja vien ūdenī neparādās asi­nis. Retumis plēsoņas var sakampt pel­dētāja kāju ziņkārības dēļ. Vai ari agrāk Jamaikas apkārtnē haizivis tā uzvedās?

-   Nav dzirdēts par tādiem gadījumiem. Vienīgā reize bija 1942. gadā, kad Kingsto- nas ostā kādai meitenei nokoda kāju, - sa­cīja Strengvejs. - Viņu vilka tauvā motor­laiva, un meitenes kājas kuļājās ūdeni. Baltais stilbs laikam izskatījās diezgan kārdinošs. Arī ātrums bija īstais. Jums ir taisnība. Maniem vīriem bija harpū­nas un naži. Domāju, ka izdarīju visu, lai viņus aizsargātu. Nežēlīga profesija. Varat iedomāties, kā es toreiz jutos. Kopš tā laika mēs neko neesam darīju­ši. vienīgi ar Koloniālo lietu biroja un Vašingtonas palīdzību mēģinājām dabūt piekļūšanas atļauju salai. Nolādēti lēna padarīšana, sevišķi tādēļ, ka pret šiem cilvēkiem nekā nav. Liekas, viņiem Va­šingtonā ir diezgan stipra aizmugure un vairāki gudri starptautiski advokāti. Mēs esam pilnīgi iestrēguši. Londona man lika nogaidīt, kamēr ieradīsieties jūs. - Strengvejs pastiepās pēc sava vis­kija un nogaidoši uzlūkoja savu sarun- biedru.

-   Kur šobrīd atrodas "Secatur"? - jau­tāja Bonds.

-   Vēl aizvien Kubā. Pēc CIP ziņām, šeit mēs to varam gaidīt apmēram pēc nedē­ļas.

-  Cik daudz braucienu tā veikusi?

-   Kādus divdesmit.

Bonds pareizināja simt piecdesmit tūkstošus dolāru ar divdesmit. Ja viņa aprēķini bija pareizi, misters Bigs no sa­las jau izvedis miljonu mārciņu zeltā.

- Esmu veicis dažus sagatavošanās dar­bus, - teica Strengvejs. - Jūsu rīcībā būs "Oāzes" māja. Sagādāju arī mašīnu - div­vietīgu "Sunbeam Talbot". Jaunas riepas. Lielisks ātrums. īstais auto šiem ceļiem. Sameklēju jums krietnu palīgu - Kvorelu no Kaimanu salām. Labākais peldētājs un zvejnieks visā apkārtnē. Ārkārtīgi vērīgs un jauks puisis. Noīrēju arī kāda Rietum- indiānas uzņēmuma atpūtas namiņu Ma- nateja līcī. Tas atrodas otrā salas galā. Tur varēsit kādu nedēju atpūsties un mazliet patrenēties, kamēr "Sēcatur" vēl nav klāt. Jums jāsagatavojas, ja gribat Likt līdz Pārsteigumu salai, un, godīgi sa­kot, man šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja. Vai ir vēl kas, ko varu darīt? Es, pro­tams, būšu tuvumā, taču man jāpaliek Kingstonā, lai uzturētu sakarus ar Lon­donu un Vašingtonu. Viņi vēlēsies zināt visu. ko mēs darām. Vai gribat, lai vēl ko nokārtoju?

Bonds bija visu apsvēris.

-   Jā, - viņš teica - Man būs vajadzīgs ūdenslīdēja kostims un skābekļa baloni. Pietiekamas rezerves. Un pāris labu zem­ūdens ieroču. Franču "Champion" ir vis­labākās. Tad vēl labs zemūdens lukturis. Desantnieku nazis. Visa informācija, ko vien var dabūt no Dabas vēstures muzeja par barakudām un haizivīm. Un kāda no haizivju atbaidīšanas vielām, ko ame­rikāņi izmanto Klusajā okeānā. Palū­dziet, lai BAAK to visu atsūta ar speciāl- reisu.

Bonds ieturēja pauzi.

-   Un, jā, - viņš piebilda, - arī vienu no tām lietiņam, ko izmanto sabotieri. Mag­nētisko mīnu ar dažādu veidu detonato­riem.