"Ir pagājušas jau desmit dienas, bet pat saruna ar Deksteru un Leiteru nav devusi nekā jauna," prātoja Bonds, nākamajā rītā pēc ierašanās Ņujorkā gausi mozdamies greznajā "Santrcdžisas" viesnīcas guļamistabā.
Deksters zināja daudz sīkumu par misteru Bigu, taču neko tādu, kas varētu būt noderīgs šajā lietā. Misters Bigs bija četrdesmit piecus gadus vecs, dzimis Haiti, pa pusei nēģeris, pa pusei francūzis. Gan dīvainā vārda - Bonaparts Ignā- cijs Galls - sākumburtu, gan milzīgā auguma dēļ viņu jau jaunībā iesauca par "Big Boy" vai vienkārši Bigu*, un viņa īsi.iis vārds bija atrodams vienīgi baznīcas i',i amatā Haiti un FIB dosjē. Viņam nebi- |a nekādu vispārzināmu vājību, izņemot sievietes, kuras šis vīrs izmantoja lielos daudzumos. Misters Bigs nedzēra, nesmēķēja un viņa vienīgais Ahileja papēdis, kā likās, bija pēdējos gados iegūtā Iironiskā sirdskaite. Tieši slimības dēļ viņa sejas āda bija kļuvusi pelēcīga.
Misters Bigs tika iesaistīts Vudu kultā |au bērnībā. Pieaudzis viņš pelnīja iztiku k;i kravas mašīnas šoferis, tad emigrēja uz Ameriku un veiksmīgi darbojās gaisa pirātu bandā. Pēc sausā likuma atcelšanas viņš pārcēlās uz Hārlemu un nopirka pusi no kāda maza naktskluba, kā arī bariņu krāsaino meiteņu, kas izsaucamas pa telefonu. 1938. gadā viņa partne- i is tika atrasts cementa mucā Hārlemas upē, un misters Bigs, saprotams, kļuva par naktskluba vienīgo īpašnieku. 1943. gadā viņu iesauca armijā. Lieliskās fran- ru valodas dēļ puisi ievēroja Office of Strategic Sei~vices - kara laika Amerikas slepenais dienests, kas viņu pamatīgi Irenēja un iefiltrēja Marseļā kā aģentu i [ņā pret kolaboracionistiem. Savas ādas
krāsas dēļ misters Bigs viegli saplūda ar melnādainajiem ostas krāvējiem un strā- daja lieliski, nodrošinot labu un precīzu darbu jūras llotes izlūkošanā. Viņš cieši sadarbojās ar padomju spiegiem, kas veica līdzīgu darbu Krievijas labā. Beidzoties karam, tika demobilizēts (un saņēma apbalvojumus gan no amerikāņiem, gan frančiem), tad nozuda uz pieciem gadiem, kad, iespējams, uzturējās Maskavā. 1950. gadā lielais vīrs atgriezās Hārlemā un drīz vien nonāca FIB redzeslokā. Federāli turēja viņu aizdomas par spiegošanu padomju labā. Taču misters Bigs neiekrita nevienas no izliktajam lamatām. Vēlāk nopirka trīs naktsklubus un veiksmīgu Hārlernas bordeļu ķēdi. Likās, ka šim cilvēkam ir neierobežoti naudas krājumi. Viņš maksāja saviem aģentiem divdesmit tūkstošus dolāru gadā. Neuzticamie tika nogalināti, bet palikušie kalpoja prasmīgi un padevīgi. Bija zināms, ka viņš ir radījis pagrīdes Vudu templi Hārlemā, kās saistīts ar galveno kulta vietu Haiti. Sāka izplatīties baumas, ka misters Bigs ir zombijs jeb augšāmcēlies mironis - barons Samedi, briesmīgais Tumsas princis. Viņš pats cītīgi popularizēja šo stāstu, un drīz vien tas bija pārņēmis melnādaino pasaules zemākos slāņus. Misters Bigs iedvesa paliesas bailes, un tos, kas neklausīja viņa rīkojumiem, piemeklēja tūlītēja un bieži vien mistiska nāve.
Bonds loti sīki iztaujāja Deksteru un Leiteru par acīmredzamo milzu nēģera saistību ar SMERŠ, un dzirdētais viņu pārliecināja.
1951. gadā, solot vienu miljonu dolāru zeltā un drošu patvērumu pēc sešu mēnešu ilga darba viņu labā, FIB beidzot pierunāja pazīstamu VDK spiegu kļūt par dubultagentu. Viss ritēja gludi, un rezultāts pārspēja lielākās cerības. Krievu spiegs ieguva padomju delegācijas ekonomiskā konsultanta vietu Apvienotajās Nācijās. Kādu sestdienu viņš gatavojās ar metro doties uz Pensilvānijas staciju, lai turpinātu ceļu uz padomju delegācijas ārpilsētas rezidenci Glenkovā. kas atradās bijušajā Morgana muižā Longailendā.
Milzīgs nēģeris, vēlāk pēc fotogrāfijām identificēts ka misters Bigs, stāvēja viņam līdzās uz platformas, vilcienam ienākot stacijā, bija redzēts dodamies izejas virzienā, vēl pirms lokomotīve apstājās virs sakropļotā krievu spiega līķa. Neviens netika redzējis, ka misters Bigs grūstu vīrieti, taču pūli tas nebija grūti izdarāms. Aculiecinieki noliedza, ka tā varētu būt pašnāvība, jo vīrietis krītot bija drausmīgi kliedzis un viņam uz pleca karājās (cik skumjš sīkums!) soma ar golfa nūjām. Misteram Bigam, protams, bija tik pamatīgs alibi kā Fortnoksas cietoksnis. Viņu gan aizturēja un nopratināja, taču, pateicoties labākajam Hārle- mas advokātam, ātri vien atbrīvoja.
"Šis cilvēks ir kā radīts SMERŠ," Bonds nodomāja, "turklāt lieliski apmācīts. īsts iebiedēšanas un nāves ierocis. Un cik lieliski prot organizēt melnādaino pasaules sīkās zivteles un stingri turēt rokās krāsaino informācijas tīklu, izmantojot Vudu un bailes no visa pārdabiskā, kas vēl aizvien ir saglabājušās ikviena nēģera apziņā! Cik ģeniāla taktika, lai kontrolētu visu Amerikas transporta sistēmu, vilcienus, vagonu pavadoņus, kravas mašīnu vadītājus, ostu krāvējus! Viņa rīcībā ir vesels pulks neaizstājamu darbinieku, kuriem nav ne jausmas, ka jautājumus, uz kuriem tie atbild, uzdod Krievija. Nenozīmīgi, bet profesionāli cilvēki, kas, ja vien vispār domā, ir pārliecināti, ka informācija par kravu un tās pārvadāšanas grafiku tiek pārdota konkurējošam transporta koncernam."
Bonds sajuta pārskrienam pār muguru aukstas tirpas, kā tas notika vienmēr, domājot par lielisko padomju mehānismu, kura galvenais dzinējspēks ir SMERŠ. SMERŠ - nepārprotams nāves čuksts.
Viņš aizgaiņāja drūmās domas un nepacietīgi izlēca no gultas. Nu, labi, tagad pie rokas ir viens no viņiem, un aģents bija gatavs to iznīcināt. Rojālā viņš šo cii vēku redzēja tikai īsu mirkli. Šoreiz viņi satiksies aci pret aci. Misters Bigs? Lielais vīrs! Tad nu, lai tā būtu patiesi liela, gigantu cienīga cīņa!
Bonds piegāja pie loga un atvilka aizkarus. Viņa istaba atradās ziemeļu pusē - Hārlemas virzienā. Aģents mirkli lūkojās tālumā, kur kāds cits vīrietis varbūt vēl gulēja vai jau bija nomodā un, iespējams, domāja par viņu, Bondu. Vīrietis, kuru viņš kopā ar Deksteru bija redzējis uz viesnīcas kāpnēm. Bonds vēroja brīnišķīgo dienu un smaidīja. Un nevienam, it īpaši jau misteram Bigam, nebulu paticis šis smaids.
Džeimss paraustīja plecus un veicīgi devās pie telefona.
- "Santredžisas" viesnīca. Labrīt, - atsaucās balss.
- Apkalpojošo dienestu, lūdzu, - sacīja Bonds.
- Apkalpojošais dienests? Es gribētu pasūtīt brokastis. Puspinti [6] apelsīnu sulas, trīs viegli sakultas, ceptas olas ar speķi, dubultporciju espresso kafijas ar krējumu. Grauzdētas maizes šķēli. Marmelādi. Vai varu to dabūt?
Pasūtījums tika atkārtots. Bonds izgāja priekšnamā un pacēla piecas mārciņas** smago avīžu ķīpu, kas tur klusi bija nolikta agri no rīta. Hallē uz galda stāvēja vēl daži saiņi.
Iepriekšējā pēcpusdienā Džeimss pēc zināmas pierunāšanas bija piekritis ļauties pārvērtībām, kas padarītu viņu līdzīgu amerikānim. Atnāca drēbnieks un noņēma mērus diviem viegliem, tumši zilas vilnas vienrindu uzvalkiem (Bonds kategoriski atteicās no kaut ka vēl elegantaka), galantērijas preču tirgotājs atnesa vēsi baltus neilona kreklus ar gariem, asiem apkakļu stūriem. Bonds piekrita pieņemt pusduci fulārzīda kaklasaišu ar neparastiem rakstiem, tumšas zeķes ar moderniem ornamentiem, divus vai trīs lakatiņus krūšu kabatiņai, dažas vestes un bikses (dēvētus par T-krekliem un šortiem), ērtu, vieglu kamielvilnas mēteli ar polsterētiem pleciem, vienkāršu, pelēku filca cepuri ar šauru, melnu lenti un divus pārus ar rokām izšūtu un ļoti ērtu mokasīnu.
Viņš dabūja ari smalku pātagas formas kaklasaišu adatu, "Mark Cross" krokodil- ;idas kabatas portfeli, plānas "Zippo" šķiltavas, plastikāta "ceļojuma komplektu", kurā ietilpa zobu birstīte, raga brilles ar plānām lēcām, skuveklis un ķemme, n n visbeidzot - vieglu "Hartmann" ceļasomu, kurā salikt visas šīs lietas.
Bondam atļāva paturēt viņa paša 25. kalibra beretu ar kaula spalu un zamšādas plecu maksti, bet visas pārējās lielas jau dienā tika nosūtītas uz Jamaiku, lai tur gaidītu savu īpašnieku.
Džeimsam lika izveidots militārs matu griezums un pieteikts, ka viņš ir jaun- anglis 110 Bostonas, kas strādā "Gua- ranty Trust Company" Londonas birojā un ir atbraucis brīvdienās. Viņam atgādināja, ka labāk jālūdz "čeks", nevis "rēķins", jāsaka "taksis" "taksometra" vietā un (to ieteica Leiters) jāizvairās 110 vārdiem, kam ir vairāk par divām zilbēm. ("Tu vari tikt galā ar visām amerikāņu sarunām," Leiters bija devis padomu, "ar "Mjā", "Nee" un "Protams".) Angļu vārds, 110 kura visādā ziņā jāizvairās, Leiters vēl bija piebildis, esot "taktiski". 007 atbildēja, ka šis vārds neietilpst viņa vārdu krājumā.
Bonds aizdomīgi lūkojās uz saiņiem, kas slēpa viņa jauno identitāti, pēdējo reizi novilka savu pidžamu ("Mēs Amerikā guļam dabiskā veidā, Bonda kungs!") un palīda zem ledaini aukstas dušas. Noskuvies Džeimss nopētīja savu seju spogulī. Biezie, melnie mati bija nolīdzināti līdz ar deniņiem. Lai gan FIB tika eksperimentē- )is ar maskējošo zīmuli, tievo, vertikālo rētu pār Bonda labo vaigu noslēpt neizdevās, tāpat ka ledaino saltumu viņa pelēkzilajās acīs. Tomēr melnajos matos un augstajos vaigu kaulos jautās zināma tiesa amerikāņu asiņu, un Bonds nosprieda, ka nav nemaz tik slikti.
Gluži kails viņš izgāja priekšnamā un • itplēsa vienu no saiņiem. Vēlāk, jau ģērbies baltā kreklā un tumši zilās biksēs, lionds devās uz dzīvojamo istabu, piesi urna krēslu pie rakstāmgalda līdzās lo- gam un atvēra Patrika Li Fermora "Ceļotāju koku".
Šo neparasto grāmatu viņam bija ieteicis M.
- To sarakstījis puisis, kurš zina, ko runā, - viņš tika teicis, - un neaizmirsti, ka viņš raksta par to, kas notiek Haiti mūsdienās. Tās nav viduslaiku melnās maģijas blēņas. Ar to tur ir nodarbojusies vienmēr.
Bonds bija līdz pusei izlasījis nodaļu par Haiti.
"Nākamais solis ir Vudu panteona ļauno garu - piemēram, Dona Pedro, Kita,
Mondonga, Bakalo un Zandora - izsaukšana, lai darītu ļaunu, pārvērstu cilvēkus par zombijiem un padarītu par vergiem, noburtu un iznīcinātu ienaidniekus. Burvestību iedarbību, kuru pastiprināja upuri simbolizējošs atveids, miniatūrs zārks vai krupis, bieži papildināja ar indi. Tēvs Kosma vēstīja par māņticību un apgalvoja, ka cilvēki ar zināmām spējam pārvēršas par čūskām; par vilkačiem - būtnēm, kas naktis lidinās apkārt vampīru veidolā un sūc bērnu asinis; par cilvēkiem, kas spēj sarukt lidz ārkārtīgi maziem izmēriem un ripo apkārt pudeļ- veidīgos ķirbjos. Vēl draudīgāk izklausījās stāsts par neskaitāmām mistiski kriminālām slepenām burvju apvienībām ar šausminošiem nosaukumiem - "Ies Mac- kanda", kas nosaukta slavena Haiti indētāja vārdā; "Ies Zoboj)", kas bija laupītāji; "Mazanxa", "Caporelata" un "Vilinbindin- gue". Šīs bija mistiskas grupas, kuru dievi pieprasīja nevis gaiļu, baložu, kazu, suņu vai cūku, bet gan - cabri sāns cornes* upuri. Šī bezragu kaza, protams, nozīmēja cilvēcisku būtni…"
Bonds pāršķīra lapas, tverdams no leksta atsevišķus fragmentus un mēģinādams iztēloties lasito.
"… No kņadas, dūmiem un apdullinošās bungu rīboņas, kas visus bija pārņēmusi savā varā, lēni parādījās tēli …
… Uz priekšu un atpakaļ ļoti lēnām kustējās dejotāji, pie katra soļa viņi izvirzīja uz priekšu zodu un parāva uz augšu sēžamvietu, divtik ātri purinot plecus. Acis bija puspievērtas, un mutes atkal un atkal izdvesa nesaprotamus vārdus, kādu īsu rindiņu no monotoni dziedātas dziesmas, ko katru reizi atkārtoja par pustoni zemāk. Bungu ritmam maino- lies, viņi iztaisnoja ķermeņus un pameta gaisā rokas, kamēr acis pārgriezās tā, ka bija redzami tikai baltumi …
… Izspraukušies no pūļa, mēs uzduramies mazai mājiņai, kas bija tikai nedaudz lielāka par suņu būdu: "Le cayc Zombi." Lāpas staru kūlis tumsā izgaismoja melnu krustu un lupatas, ķēdes, važas un pātagas - palīglīdzekļus, ko izmantoja Ghēclē ceremonijās, kuras Haiti ctnologi saistīja ar Ozirisa augšāmcelšanās rituāliem, kas aprakstīti "Nāves grāmatā". Uguns bija aizdegta, tajā gulēja zobens un knaibļu paris, kuru apakšējās daļas bija nokaitušas baltas: "Le feu Ma- īinette" - veltījums dievietei, kas bija metreses Erzulijas Fredas Dahominas, maigās un kaislīgās Mīlas dievietes, pretmets.
Otrpus ugunskuram, stingri iestiprināts akmens padziļinājumā, stāvēja liels, melns koka krusts. Līdzās pamatnei bija uzzīmēta balta miroņgalva un pār šķērskoku nokarājās ļoti vecu vizītsvārku piedurknes. Augšgalā atradās noskrandu- šas cepures atliekas, no kuras rēgojās krusta gals. Šis totēms, kuram jābūt ikvienas Haiti mājas iekšējā pagalmā, nav parodija par kristietības centrālo notikumu, bet simbolizē Kapsētu dievu un Nāves leģiona vadoni baronu Samedi. Barons atrodas augstākajā hierarhijā visās ceremonijās, kas saistītas ar nāvi. Viņš ir Cerbers un Harons, tāpat kā Eaks, Ra- damants un Plutons…
…Bungu rīboņa mainījās, un Houndženikons iznāca uz dejas gridas, turēdams ar degošu šķidrumu pildītu
Irauku, virs kura plaiksnija zilas un dzeltenas liesmas. Kad vīrs griezās ap pīlāru un veltīja trīs liesmojošus ziedojumus dieviem, viņa soļi kļuva nedroši. Tad, sazvēlies uz sāniem ar tādiem pašiem delīrija simptomiem, kādi bija novēlojami iepriekšējiem, viņš nometa zemē savu liesmojošo nešļavu. Kad vīrs sagrīļojās, viņu satvēra, novilka sandales un uzlocīja bikšu galus, pa to laiku lakats norisa 110 galvas un atsedza pliko galvaskausu. Pārējie nometās ceļos, mērca plaukstas liesmojošajos dubļos un ieber- zēja ar tiem savas rokas, elkoņus un sejas. Houngana zvaniņš uzmācīgi iešķin- (lejās, un jaunais priesteris tika atstāts viens, streipuļojot un saduroties ar pīlāriem, bezpalīdzīgi grīļojamies ap bungām. Viņa acis bija aizvērtas, piere savilkta krunkās un zods atkāries. Tad, it ka neredzama dūre būtu devusi smagu triecienu, viņš novēlās zemē un gulēja lur. ar atpakaļ atgāztu galvu un sāpju grimasi sejā, kakla un plecu dzīslas bija piebriedušas un līdzinājās koku saknēm. Viena roka aiz muguras satvēra otras elkoni, viņš izlieca muguru, it kā pūlētos salauzt pats savu roku, un viss viņa sviedriem noplūdušais ķermenis trīcēja un drebēja ka suns miegā. Bija redzami vienīgi acu baltumi, lai gan tās bija plaši atvērtas, zīlītes izzuda zem plakstiem. Uz vīra lūpām trīsēja putas. …
… Tagad Houngans, draudīgi vicinādams mačeti, kuru bija izvilcis no ugunskura, lēniem dejas soliem virzījās uz priekšu, atkal un atkal mezdams ieroci gaisā un noķerdams to aiz spala. Pec dažiem mirkļiem viņš jau turēja plaukstās nokaitēto asmeni. Leni dejodams, Houn- dženikons pastiepa roku un satvēra spa- lu. Priesteris aizgāja, un jaunais vīrietis, virpuļodams un lēkādams, griezās no vienas tonnelle[7] puses uz otru. Skatītāju aplis atrāvās atpakaļ, kad viņš tiem bīstami strauji tuvojas, griezdams nokaitēto asmeni virs galvas un atiezis zobus, tā piešķirdams sejai vēl mežonīgāku izskatu. Uz dažām sekundēm tonnelle piepil- dija patiesas un neremdināmas šausmas. Dziedāšana pārvērtās vispārējā rēkoņa, un vienmērīgie bungu dārdi pazuda vispārējā juceklī.
Atmetis atpakaļ galvu, iesvētītais ietrieca zobena asmeni sev vēderā. Viņa ceļgali ieliecās, un galva spēji nokārās uz priekšu."
Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca viesmīlis ar brokastīm. Bonds priecājās, ka var nolikt malā baiso lasāmvielu un atgriezties reālajā pasaulē. Tomēr pagāja dažas minūtes, līdz izdevās aizgainīt smago baiļu un mistikas gaisotni, kas viņu bija pārņēmusi savā varā.
Kopā ar brokastīm tika atnests ari gandrīz pēdu* plats, dārgā papīrā ietīts sainis. Bonds lika to nolikt uz bufetes. "Kāda novēlojusies Leitera ideja." viņš nodomāja, ar patiku ķerdamies pie maltītes. Ēzdams Džeimss lūkojās pa logu un pārdomāja lasīto. Tikai norijis pēdējo kafijas malku un aizsmēķējis savu pirmo šāsdienas cigareti, viņš pēkšņi saklausīja troksni aiz muguras.
Tā bija klusa, apslāpēta tikšķēšana. Nesteidzīgā, metāliskā skaņa nāca no bufetes puses.
"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."
Ne mirkli nevilcinoties un neraizēdamies, ka, iespējams, izskatās muļķīgi, Bonds metas aiz atpūtas krēsla un pie- plaka grīdai. Domas koncentrējās uz troksni, kas plūda no kastes.
"Uzmanīgi," viņš sev sacīja. "Neesi idiots! Tas ir tikai pulkstenis." Bet kādēļ pulkstenis? Kādēļ būtu jāsūta pulkstenis? Un kas lai to darītu?
"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."
Pamazām troksnis kļuva aizvien skaļāks. Likās, tas skaita sekundes sirdspukstu ritmā. "Nekļūsti smieklīgs. Šis Li Fermora Vudu muļķības ir uzvilkušas nervus. Tās bungas…"
"Tik-tak … tik-tak …tik."
Pēkšņi dziļi, melodiski un uzbāzīgi sāka zvanīt modinātājpulkstenis "Tong- tongtongtongtongtong.
Bonda muskuļi atslāba. Viņš pacēla cigareti, kas bija izdedzinājusi paklājā caurumu, un ielika to mutē. Šādas bumbas parasti sprāgst, kad pulkstenis sāk zvanīt, modinātāja āmuriņš uzsit pa detonatoru un - BUMS…
Viņš pacēla galvu virs krēsla atzveltnes un lūkojās uz saini.
"Tongt ongtongt ongtongtong…"
Apslāpētā zvanīšana turpinājās apmēram pusminūti, tad lēnām pierima.
"Tong… tong… tong… tong… tong… h-L-ī-K-Š…"
Troksnis nebija daudz skaļāks par 12. kalibra ieroča šāvienu, bet viesnīcas istaba tas likās iespaidīgs blīkšķis.
Iesaiņojuma stērbeles noplīvoja uz grīdas. Glāzes un pudeles uz bufetes bija sašķīdušas drumstalās, bet pelēkā siena aiz muguras nokvēpusi melna. Daži stikla gabali nošķindēja zemē, un istabā pamatīgi oda pēc šaujampulvera.
Bonds lēnām piecēlās un atvēra logu. Tad uzgrieza Dekstera numuru. Viņš runa ja mierīgi.
- Rokas granāta. Nē, maza… tikai dažas glāzes… labi, paldies… protams, nē… uz redzi.
Izvairīdamies no stikla lauskām, Bonds aizgāja līdz durvīm, kas veda uz gaiteni, ārpusē piekāra zīmīti "NETRAUCĒT", atkal ieslēdzās un devās uz guļamistabu.
Kad viņš jau bija pārģērbies, pie durvīm klauvēja.
- Kas tur ir? - Bonds sauca.
-Viss kārtībā. Deksters.
Deksters iebrāzās istabā, un viņam sekoja dzeltenbāls jauneklis ar melnu kasti padusē.
- Trips no Sabotāžas nodaļas, - paskaidroja Deksters.
Viņi sarokojās, un jaunais vīrietis nekavējoties nometās uz grīdas līdzās saiņa paliekām.
Trips, atvēris lidzatnesto kasti, izņēma no tās gumijas cimdus un sauju zobārsta knaibļu. Ar šiem instrumentiem viņš izvilka no pārogļotā sainīša mazus metāla un stikla gabaliņus, izkārtodams tos uz papīra loksnes, ko paņēma no rakstāmgalda.
Darbodamies viņš izjautāja Bondu.
- Apmēram pusminūti zvanīja modinātājs? Skaidrs. Oho, kas tad tas?! - Trips uzmanīgi izcēla mazu alumīnija aptveri, tieši tādu, kādas izmanto izfilmētām foto filmām. Viņš nolika to malā.
Pēc dažām minūtēm Trips apsēdās uz grīdas.
- Pusminūtes skābes kapsula, - viņš paziņoja. - Pārsista ar pirmo modinātāja āmura sitienu. Skābe saēd šo vara stiepli. I'ēc trīsdesmit sekundēm stieple ir pušu, atbrīvojas fiksators uz šīs uzmavas. - Trips pacēla patronas čaulu. - 4. kalibra ierocis ziloņu medībām. Par laimi, tā nebija granāta. Liela dala istabas būtu lupatās, un ari jūs pats neizspruktu sveikā. Tagad uzmetīsim aci šim te. - Viņš pacēla alumīnija cilindru, atskrūvēja to un izvilka mazu papīra loksnīti, ko atritināja ar knaiblēm.
Trips to uzmanīgi izklāja uz paklāja. Zīmītē bija trīs ar rakstāmmašīnu drukāti teikumi. Bonds un Deksters noliecās uz priekšu.
"Šī PULKSTEŅA SIRDS IR PĀRSTĀJUSI PUKSTĒT," viņi lasīja. "TAVAS SIRDS PUKSTI IR SKAITĪTI. ES ZINU ŠO SKAITU UN ESMU SĀCIS SKAITĪT."
Un paraksts: "1234567…?"
Vīrieši piecēlās.
- Mm, - norūca Bonds. - Mežavecis sadomājis mani pabiedēt?
- Bet kā, ellē, viņš zināja, ka jūs esat šeit? - jautāja Deksters.
Bonds izstāstīja par melno limuzīnu uz 55. ielas.
- Jautājums ir cits, - 007 sacīja. - Kā viņš zināja, kficlēļ esmu šeit? Izskatās, ka jūsu misters Bigs pilnībā kontrolē Vašingtonu. Šķiet. Lielajā Kanjonā ir pamatīga informācijas noplūde.
Kāpēc lai tā būtu Vašingtona? - īgni jautāja Deksters. - Lai nu kā, - viņš sevi pārtrauca ar skaļiem smiekliem, - piķis un zēvele! Jāuzraksta ziņojums Galvenajai pārvaldei. Uz redzēšanos, Bonda kungs. Priecājos, ka neesat ievainots.
- Paldies, - sacīja Bonds. - Tā bija tikai vizītkarte. Man jāatbild uz šo komplimentu.