172778.fb2 DZ?VO UN ?AUJ MIRT CITIEM - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

DZ?VO UN ?AUJ MIRT CITIEM - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

III nodalaVIZĪTKARTE

"Ir pagājušas jau desmit dienas, bet pat saruna ar Deksteru un Leiteru nav devusi nekā jauna," prātoja Bonds, nā­kamajā rītā pēc ierašanās Ņujorkā gausi mozdamies greznajā "Santrcdžisas" vies­nīcas guļamistabā.

Deksters zināja daudz sīkumu par misteru Bigu, taču neko tādu, kas varētu būt noderīgs šajā lietā. Misters Bigs bija četrdesmit piecus gadus vecs, dzimis Haiti, pa pusei nēģeris, pa pusei francū­zis. Gan dīvainā vārda - Bonaparts Ignā- cijs Galls - sākumburtu, gan milzīgā au­guma dēļ viņu jau jaunībā iesauca par "Big Boy" vai vienkārši Bigu*, un viņa īs­i.iis vārds bija atrodams vienīgi baznīcas i',i amatā Haiti un FIB dosjē. Viņam nebi- |a nekādu vispārzināmu vājību, izņemot sievietes, kuras šis vīrs izmantoja lielos daudzumos. Misters Bigs nedzēra, ne­smēķēja un viņa vienīgais Ahileja papē­dis, kā likās, bija pēdējos gados iegūtā Iironiskā sirdskaite. Tieši slimības dēļ vi­ņa sejas āda bija kļuvusi pelēcīga.

Misters Bigs tika iesaistīts Vudu kultā |au bērnībā. Pieaudzis viņš pelnīja iztiku k;i kravas mašīnas šoferis, tad emigrēja uz Ameriku un veiksmīgi darbojās gaisa pirātu bandā. Pēc sausā likuma atcelša­nas viņš pārcēlās uz Hārlemu un nopir­ka pusi no kāda maza naktskluba, kā arī bariņu krāsaino meiteņu, kas izsauca­mas pa telefonu. 1938. gadā viņa partne- i is tika atrasts cementa mucā Hārlemas upē, un misters Bigs, saprotams, kļuva par naktskluba vienīgo īpašnieku. 1943. gadā viņu iesauca armijā. Lieliskās fran- ru valodas dēļ puisi ievēroja Office of Strategic Sei~vices - kara laika Amerikas slepenais dienests, kas viņu pamatīgi Irenēja un iefiltrēja Marseļā kā aģentu i [ņā pret kolaboracionistiem. Savas ādas

krāsas dēļ misters Bigs viegli saplūda ar melnādainajiem ostas krāvējiem un strā- daja lieliski, nodrošinot labu un precīzu darbu jūras llotes izlūkošanā. Viņš cieši sadarbojās ar padomju spiegiem, kas veica līdzīgu darbu Krievijas labā. Bei­dzoties karam, tika demobilizēts (un sa­ņēma apbalvojumus gan no amerikā­ņiem, gan frančiem), tad nozuda uz pie­ciem gadiem, kad, iespējams, uzturējās Maskavā. 1950. gadā lielais vīrs at­griezās Hārlemā un drīz vien nonāca FIB redzeslokā. Federāli turēja viņu aizdo­mas par spiegošanu padomju labā. Taču misters Bigs neiekrita nevienas no izlik­tajam lamatām. Vēlāk nopirka trīs nakts­klubus un veiksmīgu Hārlernas bordeļu ķēdi. Likās, ka šim cilvēkam ir neierobe­žoti naudas krājumi. Viņš maksāja sa­viem aģentiem divdesmit tūkstošus dolā­ru gadā. Neuzticamie tika nogalināti, bet palikušie kalpoja prasmīgi un padevīgi. Bija zināms, ka viņš ir radījis pagrīdes Vudu templi Hārlemā, kās saistīts ar gal­veno kulta vietu Haiti. Sāka izplatīties baumas, ka misters Bigs ir zombijs jeb augšāmcēlies mironis - barons Samedi, briesmīgais Tumsas princis. Viņš pats cī­tīgi popularizēja šo stāstu, un drīz vien tas bija pārņēmis melnādaino pasaules zemākos slāņus. Misters Bigs iedvesa pa­liesas bailes, un tos, kas neklausīja viņa rīkojumiem, piemeklēja tūlītēja un bieži vien mistiska nāve.

Bonds loti sīki iztaujāja Deksteru un Leiteru par acīmredzamo milzu nēģera saistību ar SMERŠ, un dzirdētais viņu pārliecināja.

1951. gadā, solot vienu miljonu dolāru zeltā un drošu patvērumu pēc sešu mē­nešu ilga darba viņu labā, FIB beidzot pierunāja pazīstamu VDK spiegu kļūt par dubultagentu. Viss ritēja gludi, un rezultāts pārspēja lielākās cerības. Krie­vu spiegs ieguva padomju delegācijas ekonomiskā konsultanta vietu Apvieno­tajās Nācijās. Kādu sestdienu viņš gata­vojās ar metro doties uz Pensilvānijas staciju, lai turpinātu ceļu uz padomju delegācijas ārpilsētas rezidenci Glenkovā. kas atradās bijušajā Morgana muižā Longailendā.

Milzīgs nēģeris, vēlāk pēc fotogrāfijām identificēts ka misters Bigs, stāvēja vi­ņam līdzās uz platformas, vilcienam ie­nākot stacijā, bija redzēts dodamies iz­ejas virzienā, vēl pirms lokomotīve apstā­jās virs sakropļotā krievu spiega līķa. Ne­viens netika redzējis, ka misters Bigs grūstu vīrieti, taču pūli tas nebija grūti izdarāms. Aculiecinieki noliedza, ka tā varētu būt pašnāvība, jo vīrietis krītot bi­ja drausmīgi kliedzis un viņam uz pleca karājās (cik skumjš sīkums!) soma ar golfa nūjām. Misteram Bigam, protams, bija tik pamatīgs alibi kā Fortnoksas cie­toksnis. Viņu gan aizturēja un noprati­nāja, taču, pateicoties labākajam Hārle- mas advokātam, ātri vien atbrīvoja.

"Šis cilvēks ir kā radīts SMERŠ," Bonds nodomāja, "turklāt lieliski apmā­cīts. īsts iebiedēšanas un nāves ierocis. Un cik lieliski prot organizēt melnādaino pasaules sīkās zivteles un stingri turēt rokās krāsaino informācijas tīklu, izman­tojot Vudu un bailes no visa pārdabiskā, kas vēl aizvien ir saglabājušās ikviena nēģera apziņā! Cik ģeniāla taktika, lai kontrolētu visu Amerikas transporta sis­tēmu, vilcienus, vagonu pavadoņus, kra­vas mašīnu vadītājus, ostu krāvējus! Vi­ņa rīcībā ir vesels pulks neaizstājamu darbinieku, kuriem nav ne jausmas, ka jautājumus, uz kuriem tie atbild, uzdod Krievija. Nenozīmīgi, bet profesionāli cil­vēki, kas, ja vien vispār domā, ir pārlieci­nāti, ka informācija par kravu un tās pārvadāšanas grafiku tiek pārdota kon­kurējošam transporta koncernam."

Bonds sajuta pārskrienam pār muguru aukstas tirpas, kā tas notika vienmēr, domājot par lielisko padomju mehānis­mu, kura galvenais dzinējspēks ir SMERŠ. SMERŠ - nepārprotams nāves čuksts.

Viņš aizgaiņāja drūmās domas un ne­pacietīgi izlēca no gultas. Nu, labi, tagad pie rokas ir viens no viņiem, un aģents bija gatavs to iznīcināt. Rojālā viņš šo cii vēku redzēja tikai īsu mirkli. Šoreiz viņi satiksies aci pret aci. Misters Bigs? Lie­lais vīrs! Tad nu, lai tā būtu patiesi liela, gigantu cienīga cīņa!

Bonds piegāja pie loga un atvilka aiz­karus. Viņa istaba atradās ziemeļu pu­sē - Hārlemas virzienā. Aģents mirkli lū­kojās tālumā, kur kāds cits vīrietis var­būt vēl gulēja vai jau bija nomodā un, ie­spējams, domāja par viņu, Bondu. Vīrie­tis, kuru viņš kopā ar Deksteru bija re­dzējis uz viesnīcas kāpnēm. Bonds vēroja brīnišķīgo dienu un smaidīja. Un nevie­nam, it īpaši jau misteram Bigam, nebu­lu paticis šis smaids.

Džeimss paraustīja plecus un veicīgi devās pie telefona.

-   "Santredžisas" viesnīca. Labrīt, - at­saucās balss.

-   Apkalpojošo dienestu, lūdzu, - sacīja Bonds.

-    Apkalpojošais dienests? Es gribētu pasūtīt brokastis. Puspinti [6] apelsīnu su­las, trīs viegli sakultas, ceptas olas ar speķi, dubultporciju espresso kafijas ar krējumu. Grauzdētas maizes šķēli. Mar­melādi. Vai varu to dabūt?

Pasūtījums tika atkārtots. Bonds izgā­ja priekšnamā un pacēla piecas mārci­ņas** smago avīžu ķīpu, kas tur klusi bi­ja nolikta agri no rīta. Hallē uz galda stāvēja vēl daži saiņi.

Iepriekšējā pēcpusdienā Džeimss pēc zi­nāmas pierunāšanas bija piekritis ļauties pārvērtībām, kas padarītu viņu līdzīgu amerikānim. Atnāca drēbnieks un noņē­ma mērus diviem viegliem, tumši zilas vil­nas vienrindu uzvalkiem (Bonds katego­riski atteicās no kaut ka vēl elegantaka), galantērijas preču tirgotājs atnesa vēsi baltus neilona kreklus ar gariem, asiem apkakļu stūriem. Bonds piekrita pieņemt pusduci fulārzīda kaklasaišu ar neparas­tiem rakstiem, tumšas zeķes ar moder­niem ornamentiem, divus vai trīs lakati­ņus krūšu kabatiņai, dažas vestes un bik­ses (dēvētus par T-krekliem un šortiem), ērtu, vieglu kamielvilnas mēteli ar polste­rētiem pleciem, vienkāršu, pelēku filca ce­puri ar šauru, melnu lenti un divus pārus ar rokām izšūtu un ļoti ērtu mokasīnu.

Viņš dabūja ari smalku pātagas formas kaklasaišu adatu, "Mark Cross" krokodil- ;idas kabatas portfeli, plānas "Zippo" šķiltavas, plastikāta "ceļojuma komplek­tu", kurā ietilpa zobu birstīte, raga brilles ar plānām lēcām, skuveklis un ķemme, n n visbeidzot - vieglu "Hartmann" ceļa­somu, kurā salikt visas šīs lietas.

Bondam atļāva paturēt viņa paša 25. kalibra beretu ar kaula spalu un zamš­ādas plecu maksti, bet visas pārējās lie­las jau dienā tika nosūtītas uz Jamaiku, lai tur gaidītu savu īpašnieku.

Džeimsam lika izveidots militārs matu griezums un pieteikts, ka viņš ir jaun- anglis 110 Bostonas, kas strādā "Gua- ranty Trust Company" Londonas birojā un ir atbraucis brīvdienās. Viņam atgādināja, ka labāk jālūdz "čeks", nevis "rēķins", jāsaka "taksis" "taksometra" vietā un (to ieteica Leiters) jāizvairās 110 vārdiem, kam ir vairāk par divām zilbēm. ("Tu vari tikt galā ar visām amerikāņu sarunām," Leiters bija devis padomu, "ar "Mjā", "Nee" un "Protams".) Angļu vārds, 110 kura visādā ziņā jāizvairās, Leiters vēl bija piebildis, esot "taktiski". 007 atbildē­ja, ka šis vārds neietilpst viņa vārdu krā­jumā.

Bonds aizdomīgi lūkojās uz saiņiem, kas slēpa viņa jauno identitāti, pēdējo reizi novilka savu pidžamu ("Mēs Amerikā guļam dabiskā veidā, Bonda kungs!") un palīda zem ledaini aukstas dušas. Nosku­vies Džeimss nopētīja savu seju spogulī. Biezie, melnie mati bija nolīdzināti līdz ar deniņiem. Lai gan FIB tika eksperimentē- )is ar maskējošo zīmuli, tievo, vertikālo rētu pār Bonda labo vaigu noslēpt neizde­vās, tāpat ka ledaino saltumu viņa pelēk­zilajās acīs. Tomēr melnajos matos un augstajos vaigu kaulos jautās zināma tie­sa amerikāņu asiņu, un Bonds nosprie­da, ka nav nemaz tik slikti.

Gluži kails viņš izgāja priekšnamā un • itplēsa vienu no saiņiem. Vēlāk, jau ģēr­bies baltā kreklā un tumši zilās biksēs, lionds devās uz dzīvojamo istabu, pie­si urna krēslu pie rakstāmgalda līdzās lo- gam un atvēra Patrika Li Fermora "Ceļo­tāju koku".

Šo neparasto grāmatu viņam bija ietei­cis M.

- To sarakstījis puisis, kurš zina, ko runā, - viņš tika teicis, - un neaizmirsti, ka viņš raksta par to, kas notiek Haiti mūsdienās. Tās nav viduslaiku melnās maģijas blēņas. Ar to tur ir nodarboju­sies vienmēr.

Bonds bija līdz pusei izlasījis nodaļu par Haiti.

"Nākamais solis ir Vudu panteona ļau­no garu - piemēram, Dona Pedro, Kita,

Mondonga, Bakalo un Zandora - izsauk­šana, lai darītu ļaunu, pārvērstu cilvē­kus par zombijiem un padarītu par ver­giem, noburtu un iznīcinātu ienaidnie­kus. Burvestību iedarbību, kuru pastip­rināja upuri simbolizējošs atveids, minia­tūrs zārks vai krupis, bieži papildināja ar indi. Tēvs Kosma vēstīja par māņticību un apgalvoja, ka cilvēki ar zināmām spē­jam pārvēršas par čūskām; par vilk­ačiem - būtnēm, kas naktis lidinās apkārt vampīru veidolā un sūc bērnu asinis; par cilvēkiem, kas spēj sarukt lidz ārkārtīgi maziem izmēriem un ripo apkārt pudeļ- veidīgos ķirbjos. Vēl draudīgāk izklausī­jās stāsts par neskaitāmām mistiski kri­minālām slepenām burvju apvienībām ar šausminošiem nosaukumiem - "Ies Mac- kanda", kas nosaukta slavena Haiti indē­tāja vārdā; "Ies Zoboj)", kas bija laupītāji; "Mazanxa", "Caporelata" un "Vilinbindin- gue". Šīs bija mistiskas grupas, kuru dievi pieprasīja nevis gaiļu, baložu, ka­zu, suņu vai cūku, bet gan - cabri sāns cornes* upuri. Šī bezragu kaza, protams, nozīmēja cilvēcisku būtni…"

Bonds pāršķīra lapas, tverdams no leksta atsevišķus fragmentus un mēģi­nādams iztēloties lasito.

"… No kņadas, dūmiem un apdullino­šās bungu rīboņas, kas visus bija pārņē­musi savā varā, lēni parādījās tēli …

… Uz priekšu un atpakaļ ļoti lēnām kustējās dejotāji, pie katra soļa viņi izvir­zīja uz priekšu zodu un parāva uz augšu sēžamvietu, divtik ātri purinot plecus. Acis bija puspievērtas, un mutes atkal un atkal izdvesa nesaprotamus vārdus, kādu īsu rindiņu no monotoni dziedātas dziesmas, ko katru reizi atkārtoja par pustoni zemāk. Bungu ritmam maino- lies, viņi iztaisnoja ķermeņus un pameta gaisā rokas, kamēr acis pārgriezās tā, ka bija redzami tikai baltumi …

… Izspraukušies no pūļa, mēs uzdura­mies mazai mājiņai, kas bija tikai ne­daudz lielāka par suņu būdu: "Le cayc Zombi." Lāpas staru kūlis tumsā izgais­moja melnu krustu un lupatas, ķēdes, važas un pātagas - palīglīdzekļus, ko iz­mantoja Ghēclē ceremonijās, kuras Haiti ctnologi saistīja ar Ozirisa augšāmcelša­nās rituāliem, kas aprakstīti "Nāves grā­matā". Uguns bija aizdegta, tajā gulēja zobens un knaibļu paris, kuru apakšējās daļas bija nokaitušas baltas: "Le feu Ma- īinette" - veltījums dievietei, kas bija metreses Erzulijas Fredas Dahominas, maigās un kaislīgās Mīlas dievietes, pret­mets.

Otrpus ugunskuram, stingri iestipri­nāts akmens padziļinājumā, stāvēja liels, melns koka krusts. Līdzās pamatnei bija uzzīmēta balta miroņgalva un pār šķērs­koku nokarājās ļoti vecu vizītsvārku pie­durknes. Augšgalā atradās noskrandu- šas cepures atliekas, no kuras rēgojās krusta gals. Šis totēms, kuram jābūt ik­vienas Haiti mājas iekšējā pagalmā, nav parodija par kristietības centrālo notiku­mu, bet simbolizē Kapsētu dievu un Nā­ves leģiona vadoni baronu Samedi. Ba­rons atrodas augstākajā hierarhijā visās ceremonijās, kas saistītas ar nāvi. Viņš ir Cerbers un Harons, tāpat kā Eaks, Ra- damants un Plutons…

…Bungu rīboņa mainījās, un Houndženikons iznāca uz dejas gridas, turēdams ar degošu šķidrumu pildītu

Irauku, virs kura plaiksnija zilas un dzeltenas liesmas. Kad vīrs griezās ap pī­lāru un veltīja trīs liesmojošus ziedoju­mus dieviem, viņa soļi kļuva nedroši. Tad, sazvēlies uz sāniem ar tādiem pa­šiem delīrija simptomiem, kādi bija novē­lojami iepriekšējiem, viņš nometa zemē savu liesmojošo nešļavu. Kad vīrs sagrī­ļojās, viņu satvēra, novilka sandales un uzlocīja bikšu galus, pa to laiku lakats norisa 110 galvas un atsedza pliko galvas­kausu. Pārējie nometās ceļos, mērca plaukstas liesmojošajos dubļos un ieber- zēja ar tiem savas rokas, elkoņus un se­jas. Houngana zvaniņš uzmācīgi iešķin- (lejās, un jaunais priesteris tika atstāts viens, streipuļojot un saduroties ar pīlā­riem, bezpalīdzīgi grīļojamies ap bun­gām. Viņa acis bija aizvērtas, piere sa­vilkta krunkās un zods atkāries. Tad, it ka neredzama dūre būtu devusi smagu triecienu, viņš novēlās zemē un gulēja lur. ar atpakaļ atgāztu galvu un sāpju grimasi sejā, kakla un plecu dzīslas bija piebriedušas un līdzinājās koku saknēm. Viena roka aiz muguras satvēra otras el­koni, viņš izlieca muguru, it kā pūlētos salauzt pats savu roku, un viss viņa sviedriem noplūdušais ķermenis trīcēja un drebēja ka suns miegā. Bija redzami vienīgi acu baltumi, lai gan tās bija plaši atvērtas, zīlītes izzuda zem plakstiem. Uz vīra lūpām trīsēja putas. …

… Tagad Houngans, draudīgi vicinā­dams mačeti, kuru bija izvilcis no uguns­kura, lēniem dejas soliem virzījās uz priekšu, atkal un atkal mezdams ieroci gaisā un noķerdams to aiz spala. Pec da­žiem mirkļiem viņš jau turēja plaukstās nokaitēto asmeni. Leni dejodams, Houn- dženikons pastiepa roku un satvēra spa- lu. Priesteris aizgāja, un jaunais vīrietis, virpuļodams un lēkādams, griezās no vienas tonnelle[7] puses uz otru. Skatītāju aplis atrāvās atpakaļ, kad viņš tiem bīs­tami strauji tuvojas, griezdams nokaitēto asmeni virs galvas un atiezis zobus, tā piešķirdams sejai vēl mežonīgāku izska­tu. Uz dažām sekundēm tonnelle piepil- dija patiesas un neremdināmas šaus­mas. Dziedāšana pārvērtās vispārējā rē­koņa, un vienmērīgie bungu dārdi pazu­da vispārējā juceklī.

Atmetis atpakaļ galvu, iesvētītais ie­trieca zobena asmeni sev vēderā. Viņa ceļgali ieliecās, un galva spēji nokārās uz priekšu."

Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca viesmīlis ar brokastīm. Bonds priecājās, ka var nolikt malā baiso lasāmvielu un atgriezties reālajā pasaulē. Tomēr pagāja dažas minūtes, līdz izdevās aizgainīt smago baiļu un mistikas gaisotni, kas vi­ņu bija pārņēmusi savā varā.

Kopā ar brokastīm tika atnests ari gandrīz pēdu* plats, dārgā papīrā ietīts sainis. Bonds lika to nolikt uz bufetes. "Kāda novēlojusies Leitera ideja." viņš nodomāja, ar patiku ķerdamies pie mal­tītes. Ēzdams Džeimss lūkojās pa logu un pārdomāja lasīto. Tikai norijis pēdējo kafijas malku un aizsmēķējis savu pirmo šāsdienas cigareti, viņš pēkšņi saklausīja troksni aiz muguras.

Tā bija klusa, apslāpēta tikšķēšana. Nesteidzīgā, metāliskā skaņa nāca no bufetes puses.

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Ne mirkli nevilcinoties un neraizēda­mies, ka, iespējams, izskatās muļķīgi, Bonds metas aiz atpūtas krēsla un pie- plaka grīdai. Domas koncentrējās uz troksni, kas plūda no kastes.

"Uzmanīgi," viņš sev sacīja. "Neesi idi­ots! Tas ir tikai pulkstenis." Bet kādēļ pulkstenis? Kādēļ būtu jāsūta pulkste­nis? Un kas lai to darītu?

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Pamazām troksnis kļuva aizvien ska­ļāks. Likās, tas skaita sekundes sirds­pukstu ritmā. "Nekļūsti smieklīgs. Šis Li Fermora Vudu muļķības ir uzvilkušas nervus. Tās bungas…"

"Tik-tak … tik-tak …tik."

Pēkšņi dziļi, melodiski un uzbāzīgi sā­ka zvanīt modinātājpulkstenis "Tong- tongtongtongtongtong.

Bonda muskuļi atslāba. Viņš pacēla ci­gareti, kas bija izdedzinājusi paklājā caurumu, un ielika to mutē. Šādas bum­bas parasti sprāgst, kad pulkstenis sāk zvanīt, modinātāja āmuriņš uzsit pa de­tonatoru un - BUMS…

Viņš pacēla galvu virs krēsla atzveltnes un lūkojās uz saini.

"Tongt ongtongt ongtongtong…"

Apslāpētā zvanīšana turpinājās apmē­ram pusminūti, tad lēnām pierima.

"Tong… tong… tong… tong… tong… h-L-ī-K-Š…"

Troksnis nebija daudz skaļāks par 12. kalibra ieroča šāvienu, bet viesnīcas ista­ba tas likās iespaidīgs blīkšķis.

Iesaiņojuma stērbeles noplīvoja uz grī­das. Glāzes un pudeles uz bufetes bija sašķīdušas drumstalās, bet pelēkā siena aiz muguras nokvēpusi melna. Daži stik­la gabali nošķindēja zemē, un istabā pa­matīgi oda pēc šaujampulvera.

Bonds lēnām piecēlās un atvēra logu. Tad uzgrieza Dekstera numuru. Viņš ru­na ja mierīgi.

- Rokas granāta. Nē, maza… tikai da­žas glāzes… labi, paldies… protams, nē… uz redzi.

Izvairīdamies no stikla lauskām, Bonds aizgāja līdz durvīm, kas veda uz gaiteni, ārpusē piekāra zīmīti "NE­TRAUCĒT", atkal ieslēdzās un devās uz guļamistabu.

Kad viņš jau bija pārģērbies, pie dur­vīm klauvēja.

-   Kas tur ir? - Bonds sauca.

-Viss kārtībā. Deksters.

Deksters iebrāzās istabā, un viņam se­koja dzeltenbāls jauneklis ar melnu kasti padusē.

-   Trips no Sabotāžas nodaļas, - pa­skaidroja Deksters.

Viņi sarokojās, un jaunais vīrietis ne­kavējoties nometās uz grīdas līdzās saiņa paliekām.

Trips, atvēris lidzatnesto kasti, izņēma no tās gumijas cimdus un sauju zobār­sta knaibļu. Ar šiem instrumentiem viņš izvilka no pārogļotā sainīša mazus metā­la un stikla gabaliņus, izkārtodams tos uz papīra loksnes, ko paņēma no rak­stāmgalda.

Darbodamies viņš izjautāja Bondu.

-  Apmēram pusminūti zvanīja modinā­tājs? Skaidrs. Oho, kas tad tas?! - Trips uzmanīgi izcēla mazu alumīnija aptveri, tieši tādu, kādas izmanto izfilmētām foto filmām. Viņš nolika to malā.

Pēc dažām minūtēm Trips apsēdās uz grīdas.

-   Pusminūtes skābes kapsula, - viņš paziņoja. - Pārsista ar pirmo modinātāja āmura sitienu. Skābe saēd šo vara stiepli. I'ēc trīsdesmit sekundēm stieple ir pušu, atbrīvojas fiksators uz šīs uzmavas. - Trips pacēla patronas čaulu. - 4. kalibra iero­cis ziloņu medībām. Par laimi, tā nebija granāta. Liela dala istabas būtu lupatās, un ari jūs pats neizspruktu sveikā. Ta­gad uzmetīsim aci šim te. - Viņš pacēla alumīnija cilindru, atskrūvēja to un izvil­ka mazu papīra loksnīti, ko atritināja ar knaiblēm.

Trips to uzmanīgi izklāja uz paklāja. Zīmītē bija trīs ar rakstāmmašīnu dru­kāti teikumi. Bonds un Deksters noliecās uz priekšu.

"Šī PULKSTEŅA SIRDS IR PĀRSTĀJU­SI PUKSTĒT," viņi lasīja. "TAVAS SIRDS PUKSTI IR SKAITĪTI. ES ZINU ŠO SKAI­TU UN ESMU SĀCIS SKAITĪT."

Un paraksts: "1234567…?"

Vīrieši piecēlās.

-   Mm, - norūca Bonds. - Mežavecis sa­domājis mani pabiedēt?

-   Bet kā, ellē, viņš zināja, ka jūs esat šeit? - jautāja Deksters.

Bonds izstāstīja par melno limuzīnu uz 55. ielas.

-   Jautājums ir cits, - 007 sacīja. - Kā viņš zināja, kficlēļ esmu šeit? Izskatās, ka jūsu misters Bigs pilnībā kontrolē Va­šingtonu. Šķiet. Lielajā Kanjonā ir pama­tīga informācijas noplūde.

Kāpēc lai tā būtu Vašingtona? - īgni jautāja Deksters. - Lai nu kā, - viņš sevi pārtrauca ar skaļiem smiekliem, - piķis un zēvele! Jāuzraksta ziņojums Galvena­jai pārvaldei. Uz redzēšanos, Bonda kungs. Priecājos, ka neesat ievainots.

-   Paldies, - sacīja Bonds. - Tā bija tikai vizītkarte. Man jāatbild uz šo kompli­mentu.