173816.fb2 KAZINO ROYALE - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 2

KAZINO ROYALE - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 2

1. nodaļa SLEPENAIS AĢENTS

Trijos no rīla kazino dūmu un sviedru smakas kokteilis likās neciešami šķebigs. Azartspēles uz augstākajām likmēm parasti izraisa cilvēkos alkatību, bailes un nervu sasprindzinājumu, kas izsūc enerģiju, līdz šis process kļūst tik nogurdinošs, ka pret to sāk sacelties pašsaglabāšanās instinkts.

Džeimss Bonds pēkšņi saprata, ka ir no­guris. Viņa organisms vienmēr signalizēja, ja ķermenim vai garam bija nepieciešama atel­pa, un viņš šim signālam vienmēr paklausīja. Tikai tā viņš varēja saglabāt uztveres asumu un spriešanas spējas, lai būtu gatavs visne- paredzamākajai situācijai.

Bonds beidza ruletes spēli un, mēģinā­dams nepievērst sev lieku uzmanību, gar augstajām misiņa margām, kas ieskāva galve­no galdu šalle privēe[1], devās projām.

Le ChifTre[2] vel turpināja spēlēt un, tāpat kā iepriekš, ari laimēt. Viņa priekšā bija sa­krauta grēda netīru čipu. no kuriem katrs bi­ja simt tūkstošus vērts. Otra kaudze no dzel­teniem čipiem bija uzcelta aiz spēlētāja res­nās kreisās rokas. Katra dzeltenā čipa vērtība bija pusmiljons franku.

Kādu bridi Bonds vēl kavējās, vērojot īpat­nējo, iespaidīgo profilu, bet tad paraustīja plecus, it kā nokratot kādas iedomas, un de­vās projām.

Barjera, aiz kuras atradās kase, bija zoda augstumā. Kasieris, kas patiesībā bija neno­zīmīgs bankas kalpotājs, sēdēja aiz tās uz ze­ma soliņa, ieracies piezīmju un žetonu kal­nos. Tie bija sarindoti uz apmēram metru augstiem plauktiem, kas atradās aiz barjeras, pie tam kasierim bija gan steks, gan pistole, ar ko aizsargāties, tā ka pārliekties pāri bar­jerai, nolaupīt naudaszīmes, bet pēc tam vēl atrauties atpakaļ un pagūt tikt ārā no kazino, skrienot cauri gaiteņiem un vairākām dur­vīm, būtu neiespējami. Turklāt kasieri parasti strādāja divatā.

Bonds to visu pārdomāja, gaidot, kamēr kasieris pārskaitīs viņam domāto kaudzīti ar simttūkstoš franku naudaszīmēm un otru lī­dzīgu ar desinittūkstoš franku naudaszīmēm. Vienlaicīgi kāda cita viņa smadzeņu daļa iztē­lojās, kas varētu tikt runāts rit gaidāmajā ik­dienas kazino pārvaldes kopsapulcē.

"Mesjē Le Chiffre vinnējis divus miljonus. Viņš spēlēja savu ierasto spēli. Fērčaildas jaunkundze vienā stundā vinnēja miljonu, bet pēc tam devās projām. Stundas laikā trīs reizes paņēmusi no mesjē Le Chitīre visu banku, viņa spēli beidza. Šī dāma spēlēja pārliecināti. Mesjē vikonts de Villorēns vin­nēja vienu miljonu ruletē. Viņš gan spēlēja tikai uz pirmajiem un beidzamajiem dučiem, tomēr viņam veicās. Starp citu, kāds angļu džentlmenis - Bonda kungs - divu dienu lai­kā savu laimestu palielinājis līdz trim miljo­niem. Viņš spēlēja progresīvajā sistēmā, lik­dams uz sarkanajiem pie piektā galda. Pie Daklosa, kurš bija chef de partie*, ir pieeja­ma sīkāka informācija. Šķiet, ka šis Bonds ir neatlaidīgs un liek uz maksimālo summu. Viņam veicas, un viņam ir stabila nervu sis­tēma. Vienā soirēe** laimēja gan kārtīs, gan ruletē."

"Mērci. Monsievr Xavier."

"Mērci, Monsieur le President. "[3]

"Vai aptuveni tādā garā," nodomāja Bonds, cauri ļaužu drūzmai lauzdamies uz šalle pri- vēe divviru durvju pusi, un pamāja vakara uzvalkā ģērbtam garlaikotam vīram, kura darba pienākumos ietilpa tās atvērt, klien­tiem atnākot vai aizejot. To viņš darīja ar kāju nospiežot elektrisku slēdzi, kurš bija ierīkots, lai trauksmes gadījumā varētu nobloķēt izeju.

Kazino administrācijas darbinieki noslēdza bilanci un devās ieturēt maltīti.

Bonds, protams, pats negatavojās aplaupīt kazino kasi, tomēr viņu interesēja, kā tas teh­niski būtu iespējams. Pēc viņa aprēķiniem vajadzētu algot desmit profesionālus, bez tam operācijas laikā noteikti ietu bojā vismaz viens darbinieks. Nezin vai Francijā vispār ir daudz tādu, kas uzņemtos to īstenot. Arī cit­viet pasaulē nebulu viegli atrast cilvēkus, kas piekristu pildīt šādu uzdevumu.

Iespiedis vestiaire[4] saujā tūkstošfranku banknoti, viņš devās lejā pa kazino kāpnēm, prātodams, ka Le ChifTre jau nu pietiks prāta neķerties pie šī salmiņa. Bet, ja reiz tā, tad varēja pievērsties citām domām. Bonds mēģināja izvēr­tēt visas savas tābriža sajūtas. Pēdas zem izeja­mo kurpju plānajām zolēm sajuta sausu, nepa­tīkamu granti, mēle - salkani pretīgu garšu mu­tē un āda padusēs - sviedrus. Acis nedaudz sūrstēja, bet deguns un vaigi gluži vai svila. Viņš dziļi ieelpoja salto nakts gaisu, lai vel kādu laiku saglabātu skaidru prātu un jutekļus. Bija jāpār­liecinās, vai pēc došanās vakariņās kāds nelūgts viesis nav pamanījies ielūkoties viņa istabā.

Bonds nogriezās no plašā bulvāra un pa īsāko ceļu cauri dārziem devās uz viesnīcu "Splendide". Viņš uzsmaidīja concierge*, kurš pasniedza tam otrā stāva 45. numura atslēgu, un parakstījās par telegrammas saņemšanu.

Tā bija no Jamaikas un vēstīja Bondam sekojošo:

"KINGSTONA XXXX XXXXXX XXXX XXX BONDS SPLENDIDE ROYALE-LES-EAUX SENAS LEJTECE NOSŪTĀM DESMIT MILJO­NUS ATKĀRTOJUMS DESMIT MILJONUS 1915 GADĀ RAŽOTU HAVANAS CIGĀRU NO KUBAS STOP CERU KA SKAITLIS JŪS AP­MIERINĀS AR SVEICIENIEM DASILVA".

Tas nozīmēja, ka desmit miljoni franku jau atradās ceļā. Tā bija atbilde uz Bonda lūgu­mu, ko viņš caur Parīzi tika nosūtījis uz Gal­veno pārvaldi Londonā, lūdzot piešķirt papil­dus līdzekļus. Parīze bija sazinājusies ar Lon­donu. Tur viņa departamenta vadītājs Kle- ments bija panācis to, ka M. ar šķību smaidi- ņu lūpās lūdza pārskaitīt šo summu.

Bonds reiz bija strādājis Jamaikā un ta­gad Rojālā uzdevās par mistera Kaferija - lie­las Jamaikas importa un eksporta kompāni­jas direktora - īpaši bagātu klientu. Tā viņš caur Jamaiku varēja saņemt priekšniecības ziņojumus, kurus tam nodeva kāds mazru­nīgs vīrs - populārās karībiešu avīzes "Daily Gleaner" ilustrētās lappuses redaktors.

Šis virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vado­šajām bruņurupuču zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņš kā brīvprātīgais pie­dalījās Kaimanu sacelšanās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais die­nests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņš apguva fotogrāfa iemaņas un vēl dažas citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietek­mīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".

Šeit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avī­zei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentū­ras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus šim darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa tele­fonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika piepra­sīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņš saņē­ma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.

Pašlaik Fosets regulāri pa telefonu saņē­ma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu inte­resi par viņa dažkārt savādajām telegram­mām. Tā kā šai darbā Fosets jau bija saskā­ries ar daudzām dīvainībām, viņš īpaši ne­brīnījās, kad pēkšņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentū­rā", kas piegādāja materiālus Francijai un

Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl des­mit mārciņas mēnesī.

Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds droši sargātu. Nu viņš jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņš pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.

To visu Bonds atcerējās, lasīdams tele­grammu. Viņš bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un šī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbo­joties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņš var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespē­ja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- džentparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls šķira viņu no ne­pielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un iz­vērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņš ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.

Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņš noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nā­košajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:

"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA

PALDIES - BONDS".

Uzrakstīto tekstu viņš atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpauž telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.

Viņš paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās aug­šup pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņš nedomāja, ka vel kāds ta­gad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.

Uz pirkstgaliem kāpdams augšā, viņš no­žēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņš zināja, ka ir muļ­ķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jāšaubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņš paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.

Bonds lieliski zināja, kur atrodas elek­trības slēdzis, tāpēc durvju atvēršana un gaismas iedegšana prasīja tikai pāris sekun­des. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja uz sliekšņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tukšā istaba. Tad, nelik­damies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aiz­dedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ie­roci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jā­noliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem mel­najiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tieši tur, kur viņš to bija atstājis pirms došanās uz vakariņām, - iespiests aiz­bīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.

Pēc tam viņš aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iekšmalas. Tam neviens nebija pieskāries. At­likusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tua­letes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpē­to svītriņu vara sieniņā.

Lai gan nekas neatklājās, viņš nebūt neju­tās kā apsēstais. Jebkurš no šiem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielaušanos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tieši šai precizitātei, viņš vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievērošana vi­ņa profesijā nebija mazāk nepieciešama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.

Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes lai­kā nelūgtu viesu šeit nav bijis, viņš izģērbās un iegāja aukstā dušā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds ap­sēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs žūksnis ar naudu, un ierakstīja dažus ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesušas tieši trīs miljonus franku. Lon­donā Bondam bija izsnieguši desmit miljonus, tomēr viņš bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūkstoši mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu sa­ņemt "Crēdit Lyonnais "[7] vietējā filiālē.

Kādu bridi Bonds nekustēdamies sēdēja un vērās laukā pa logu - kaut kur tālu satumsu- šajā jūrā -, tad, pagrūdis naudas žūksni zem greznās vienguļamās gultas spilvena, iztīrīja zo­bus, izslēdza gaismu un ar patiku ienira iecieti- nātajos franču palagos. Desmit minūtes viņš nogulēja uz kreisajiem sāniem, atsaukdams at­miņā iepriekšējās dienas notikumus, tad pa­griezās uz otru pusi un, nedaudz sakoncentrē­jies, devas iekšā bezgalīgajā miega tunelī.

Pirms iemigšanas viņš tomēr neaizmirsa paslidināt labo roku zem spilvena un sataustīt tur 38. kalibra koltu. Viņš iemiga, un, siltu­mam un humora dzirkstīm viņa acīs izdzies­tot, vaibstiem i izgūla noslēgt ības maska - iro­niska, brutāla un auksta.