Sēdēju Kozlova darbistabā. Kāds bija viņu pa telefonu izsaucis, un, pirms atstāt mani vienu, majors bija aizslēdzis seifu un rakstāmgalda atvilktnes. Zināju, ka tas atbilst dzelžainajam dienesta priekšrakstam, un tomēr, jutu aizvainojuma dzeloni — vai tiešām mani aizvien vēl uzskata par svešinieku, kuram nedrīkst uzticēties? Turklāt tā rīkojās Saša, ar kuru mani saistīja sena pazīšanās… No otras puses — ko es varēju pastāstīt par Kozlovu, izņemot anekdotiskās leģendas, saistītas ar viņa miegamices slavu? Arī raksturs palicis aiz septiņām atslēgām tāpat kā seifs un arī šī telpa, kuras iekārtojuma pulētā virsma atspoguļoja tikai manu veidolu, nekā neatklājot par sava saimnieka būtību.
Aizsmēķēju. Nu jau atkal pats pirku cigaretes, un tā bija vienīgā pārmaiņa, ko atnesušas aizritējušās divas diennaktis. Parīt beidzas mans komandējums, un vairs nebūs laika katru rītu ierasties milicijas pārvaldē, lai uzzinātu, kas jauns «mūsu lietā». Tas būs tikai «viņu darbs», kuru attēlošu kā cilvēks no malas, pat Aspa un Osis diez vai vēl nāks pie manis stāstīt par saviem pārdzīvojumiem. Mani informēs par izmeklēšanas rezultātiem, bet neviens neizkratīs dvēseli, kā to vakar rītausmā darījusi līdz nāvei nogurusi pavedinātājas lomas tēlotāja, dzerot manā virtuvē liepziedu tēju ar medu no sievas slepenajiem krājumiem.
Protams, sarunā ar pasvešu vīrieti sieviete nekad nav līdz galam vaļsirdīga, tomēr man pietika ar viņas aprautajiem teikumiem un skopajiem mājieniem, lai iedomātos, ko Aspa šajā naktī pārcietusi. Kā pūlējusies pārvarēt riebumu pret pasvītroti vieglprātīgo ietērpu un izaicinošo grimu. Konjaks, kā jau atzīmēju, viņai labumā negāja un izsauca drīzāk paģirainu grūtsirdību nekā rotaļīgumu. Bet, varbūt Šiliņš tieši to gribēja panākt? Kūkodama pustukšā vagona kaktā, Aspa laikam patiesi izskatījās kā tipisks Astotā Marta upuris, kuru kolēģi darbā piedzirdījuši un pēc tam brīvsolī palaiduši uz mājām.' Dažos tāda nelaimes čupiņa modina žēlumu, citos iekāri. Aspa drebēja no satraukuma, no bailēm, ka viņa izgāzīs pasākumu, jo nez kādēļ šķita, ka jābūt bezrūpīgai un starojošai kā Ligitai. Gulbei, par kuru Osis stāstīja pa ceļam uz staciju. Viņai turpretī neviens nepievērsa uzmanību. Caur puspievērtajiem plakstiņiem Aspa ar bažām pamanīja, ka vagonā palicis vairs vienīgi kāds pārītis, kas tik aizrautīgi skūpstījās, ka radās pārliecība — šī ir apsolītā apsardze. Tāpēc viņa nemaz ne- nobijās, kad atsprāga durvis un vagonā ar skaliem rēcieniem iebruka krietni iesilusi pašpuiku trijotne. Viņi tūdaļ iekārtojās Aspas nodalījumā — viens blakām, divi iepretim.
— Ja es nobučošu, vai viņa atkal pārvērtīsies par vardi? — zviedza jaunākais, izstīdzējis padsmitnieks, kurš vēl atcerējās vecāsmātes stāstītās pasakas.
— Par lauvu mātīti, — neatvērusi acis, Aspa atcirta.
Viņa jau bija sapratusi, ka šie dauzoņas spēj izjaukt
izrādi, tāpēc iespējami ātri jātiek vajā.
— Būs jātur aiz ķetnām, — šoreiz balss skanēja draudīgi, un varēja nešaubīties, ka tās īpašnieks gatavs pāriet no vārdiem pie darbiem.
Bet visbīstamākais likās trešais. Pieliecās, uzlika vienu roku uz Aspas mutes, bet ar otru izrāva viņai somiņu.
— Ja sauksi palīgā, mēs tevi tā izgreznosim, ka pat miesīgā māte vairs nepazīs, — viņš šņāca un ar saviem asajiem pirkstiem pāršļūca pār vaigiem. Pieskāriens bija tik pretīgs, ka Aspa aizturēja elpu un izmisumā pavērās apkārt.
Mīlētāji bija izgaisuši, gar logu skrēja karātavām līdzīgi elektrības stabi, vienaldzīgi klaudzēja sliežu savienojumu šuves. Izvilkt padusē paslēpto gāzes pistoli? Atņems arī to — pret trim huligāniem viņa taču ir bezspēcīga. Tad jau labāk notēlot ģīboni.
Aspa atšļuka pret sienu un nokāra galvu. Rokas spiediens uzreiz atslāba.
— Čāpojam, rupuči, princese taisās izlaist garu!
Tālu viņi netika. Tumšajā pārejā no vagona uz vagonu, kurā varēja iespraukties tikai pa vienam, stāvēja Šiliņš un kā uz konveijera nodeva huligānus nākamajā vagonā gaidošajai patruļai.
Aspai viņš klāt negāja. Pieslīdināja pa solu rokas somiņu un samocīti uzsmaidīja — tā sakot: tie pagaidām tikai ziediņi, odziņas vēl būs.
Stacijā pat dežuranta neredzēja. Tikai aiz apgaismotā kases lodziņa sēdēja zaļoksnējs vīrietis dzelzceļnieka formas tērpā un garlaikoti šķirstīja biezu vilcienu kustības sarakstu. Aspa nebija vienīgā, kas te izkāpa. Vairāki pasažieri pirmā vagona priekšā šķērsoja sliedes un ātri ienira tumsā. Kaut kur pazuda arī trokšņains pusaudžu bariņš — «Darba rezervju» sportisti, kuri kārtējo reizi bija pārkāpuši treniņnometnes režīmu. Kādu brīdi uz perona pakavējās divas sievietes garās vakarkleitās, tad ieraudzīja laukumā mašīnas, ar kurām vīri bija atbraukuši sagaidīt galvaspilsētas teātra viesizrāžu apmeklētājas, un arī izkūpēja.
Ceļu Aspa zināja. Šiliņš bija uzzīmējis katru sīkāko pagriezienu, pat aprakstījis taciņas reljefu. Turklāt spīdēja mēness, kura stari brīvi spraucās caur pareto priežu sakaltušajiem zariem. Un tomēr arī šajā nereālajā pus- gaismā ik pa brīdim šķita, ka viņa nomaldījusies. Labi vien, ka varēja laist darbā kabatas lukturīti. Bet arī šis «jāņtārpiņš» nespēja pievilināt uzbrucēju. Kad priekšā iespīdējās ciemata vasarnīcu logi, meitene metās skriet, kaut apzinājās, ka veikta tikai distances daļa, ka viņai, gluži kā gargabala peldētajai, būs vēl un vēlreiz jānokļūst šajā baseina malā, jāpagriežas un jādodas atpakaļ. Tās nakts pēdējā posmā Aspa streipuļoja, ne par ko vairs nedomādama, ne uz ko vairs necerēdama. Un atguva valodu tikai manā virtuvē, kur Šiliņš bija atvedis viņu mašīnā, pareizi nospriedis, ka paša vecpuiša dzīvoklis patlaban būtu nepiemērots.
Nākamajā naktī uztraukuma vietā stājās trula vienaldzība. Morgā Aspa bija atvadījusies no brāļa un pilnībā aptvērusi, ka it nekas neatdos viņam dzīvību — ne atmaksa, ne likumā paredzētais sods. Protams, jādomā par citiem, jāpilda savs pienākums, bet to varēja darīt arī ar vēsu prātu.
Šiliņš likās mierā jau pulksten divos — reiz taču Aspai jāizguļas, sevišķi pirms smagās bēru dienas. Un tagad viņi abi laikam jau ir pie Jara pēdējās atdusas vietas, bet es nīkuļoju Kozlova tukšajā kabinetā un kā sakāvi cietis karavīrs ārstēju savus ievainojumus ar paškritikas jodu un Vanadziņa optimisma balzamu.
Pagaidām šāds pesimisms šķita nevietā. Tā vismaz apgalvoja Juris Bankovskis, un kurš gan varēja labāk spriest? Par Krūma gaitām viņš patlaban mācētu pateikt vairāk nekā pats novērošanas objekts. Mani leitnants uzskatīja par sabiedroto — kopā taču bijām spēruši pirmos soļus uz tagadējo strupceļu.
— Klausies, — bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetu* miem apsēdies majora krēslā, Bankovskis ņēmās klāstīt» —■ Mūsu Vitoļiks pārveidojies par paipuisīti, par bērnu lugas pozitīvo varoni — ne vairs dzer, ne pīpē. Būtu man zemes gabals un nauda, es uzticētu būvdarbus tikai viņam. Ja šie sasodītie mālderi šeit kaut nedēju tā rautos, mēs aizmirstu, ka remonts ir mūžīga pagaidu parādība… Tu nezini, kur Sašiņš glabā savu kafijas toveri, vai tiešām naudas skapī?… Klausies tālāk! Vakar šis pabeidza somu pirti, nu jāizmēģina, kādu temperatūru tā krāsns spēj uzdzīt. Bet profesora Klāra pēc jūsu apciemojuma tāda tramīga, negrib šo vairs atstāt pa nakti. Par laimi, pats laicīgi pārbrauca un kā traks metās pasildīt kaulus.
Karsēja gandrīz līdz tumsai, pēc tam trijos paņēmienos tvaikojās vēl veselu stundu. Markulis — tas pa starpām līda zem dušas, bet mūsējais pārbaudīja arī baseina efektu. Plunčājās rožains kā nevainīgs zīdainis. Vēlāk dzirdēju: profesors aicina ieņemt kādu bairīti. Un ko tu domā? Krūms tencina un atsakās: rīt, tas ir, šodien, jā- pieliekot baseinā zemūdens spuldze, un tam esot nepieciešama skaidra galva. Bet iepriekšējā vakarā viņam pēc mūsu lūguma piedāvāja avansu, un arī no naudas Krūms vēcinājās — lai iedodot visu salīgto summu uzreiz un arī to tikai sievai… Es jau grasījos atmest visam ar roku, pēkšņi raugos — mūsējais atkal izlāčo no migas. Kungu galā elektrība vairs nedeg, manu tikai, ka šim rokā neliela pekele. Žogos nopakaļ; un ko tu domā, kur viņš mani aizvelk? Uz jūras malu! Nepietika ar baseinu, šim tagad vēl ievajadzējies izpeldēties sāļūdenī, redzi nu, kā tāda sauna maitā cilvēka raksturu… Veselu mūžību džumpoja, tad nolikās uz auss un kā beigts pampa līdz pusseptiņiem. Un tagad skrūvē tās lampiņas.
— Neņem ļaunā, Juri, — centos izvēlēties vispiesardzīgākos vārdus, — tu nepieļauj tādu iespēju, ka viņš nejauši uzķēris, ka tiek novērots? Nav jau nekāds joks — četras dienas pēc kārtas pārvērsties par cilvēka ēnu. Varbūt kāds no taviem palīgiem nebija pietiekami uzmanīgs? Un tagad Krūms ar šo teātri vazā jūs aiz deguna.
— Agrāk vai vēlāk atklāj visus slepenos izsekotājus. — Bankovska godam mans jautājums kanti nerī- vēja. — Bet tikai profesionāļi — spiegs vai kriminal- noziedznieks. Cilvēks ar tīru sirdsapziņu parasti atpakaļ neskatās.,. Un tagad pasaki man — kā tu uzvestos, ja gribētu maldināt novērotājus? Tik krasi mainīt dzīves veidu taču ļoti aizdomīgi… Tad es drīzāk sliecos uz to, ka Tekla patiešām pierunājusi viņu uz to zemādas ampulu.
— Derētu pakonsultēties ar psihoterapeitu.
— Ir jau izdarīts. Noklausījos stundu garu lekciju. Izrādās, šai pasaulītē visādi brīnumi iespējami. Arī mūsu gadījumam piemērojami dažādi precedenti no psihiatru prakses. Un viena teorija Sašiņam būtu kā medus pods. Proti, pēc normālu tieksmju pilnīgas apmierināšanas iestājas ilgstoši iekšējā miera posmi, kuros slimnieks nespeciālistam var likties absolūti vesels… Es neapskaužu sevišķi svarīgo Vanadziņu. — Un Bankovskis smagi piecēlās. — Pēc stundas atvedīšu viņam Krūmu uz nopratināšanu.
Visu šo stundu šķirstīju Leona Akmentiņa atnestos aktu vākus ar materiāliem par Arkādija Gavrilova slepkavības izmeklēšanu un atkal pārliecinājos, cik grūts ir milicijas darbs. Tikai soli pa solim atklājās mīklainā atgadījuma apstākļi, kurus ievērojami sarežģīja upura personība. Bez vēsts pazudis cilvēks, bet veselu nedēļu neviens neliekas par to ne zinis. Nogruvumu, kā parasti, izraisīja mazs akmens. Akadēmijas ielas sētniecei beidzot apnika mest līkumu ap dzelteno žiguli, kas nu jau sešas dienas stāvēja ietves malā, — nevarēja pat kārtīgi laistīt aslaltu: noteka atradās tieši zem mašīnas un nez kādēļ vairs nelaida ūdeni cauri. Žigulis nepiederēja nevienam no apkārtējo namu iemītniekiem, tik daudz mācēja pastāstīt viņas dēls, un attiecībā uz automobiļiem puikam drīkstēja pilnīgi uzticēties. Tas pat piedāvājās izsaukt inspekciju, tomēr māte nosprieda, ka pietiks arī ar iecirkņa milici, lai aizvāktu traucēkli. Un šis tūdaļ pamanīja, ka aizdedzes slēdzene atstāta atslēgā… Nu būtu pavisam vienkārši pabraukt nost, taču vispirms vajadzēja noskaidrot, kam šī mašīna pieder.
«Meklējiet pie mīļākās», strupi atsvieda Gavrilova likumīgā sieva. «Kopš viņš demobilizējās, zinu par viņu mazāk nekā no vēstulēm. Es jau iesniedzu laulības šķiršanas pieprasījumu, mums ar dēlu vajadzīgs īsts tēvs, nevis kaut kāds pasaules klaidonis.»
Arī Ilona Gudrēvica nespēja palīdzēt;
«Viņš reizēm iegriežas. Bet nekad ilgāk par divām trim dienām nepaliek. Tāds nemiera gars vien ir, visu laiku tai savā vāģī braukā pa laukiem, it kā gribētu pa jaunam atklāt dzimto zemi. Nakšņo, kur pagadās.»
Diez vai kāds iedomājas apjomīgo sīkdarbu, kas šādās reizēs jāveic. Sekojošās lappuses sniedza par to izsmeļošu informāciju: tika iztaujāti simt sešdesmit astoņi Akadēmijas ielas iedzīvotāji. Daudzi ievērojuši dzelteno žiguli, tomēr neviens nepazina Arkādiju Gavrilovu — ne pēc vārda, ne pēc fotogrāfijas. Šķita jau, ka būs jāizsludina viņa bezvēsts prombūtne, kad no kaimiņu rajona pienāca satraucoša ziņa. Mežā — kāda puskilometra at- ' tālumā no lielceļa zēni nejauši uzgājuši nošauta vīrieša līķi. Identificēšanas formalitātes un ekspertīzes slēdzieni piepildīja atsevišķu mapi. Tad notikumu aina kļuva skaidra: Gavrilovs nošauts neliela izcirtuma malā, gāžoties ievēlies avenāju saaudzē un tur nogulējis trīs nedēļas. Lodi atrast neizdevās, bet bija pamats pieņēmumam, ka tā raidīta no Makar.ova sistēmas pistoles. Upuris nav ne pārmeklēts, ne aplaupīts, tāpēc rajona milicija secināja, ka uzbrukuma mērķis bija mašīnas nolaupīšana. Tā pamesta uz ielas, kad izbeidzās degviela, — bet vai slepkava paguvis to izmantot vēl vienam noziegumam? Šis un vēl daudzi citi jautājumi joprojām karājās gaisā, jo trūka pazīmju, kas dotu kaut mazāko mājienu par motīvu vai vainīgo.
Lielu darbu šajās divās dienās bija paveicis Leons. Apstaigājis notikuma vietu, izpētījis taciņas un stigas un, protams, nekur naatradis pēdu nospiedumu, kas atgādinātu čehu sporta apavu zoles rakstu. Tikpat neauglīgas izrādījās sarunas ar abām sievietēm — Gavrilova dzīve šķita atvērta un vienmuļa grāmata, bez kaislībām, kas izskaidrotu tik traģiskas beigas.
Tagad aizdomas sakļāvās nepārtrūkstošā ķēdītē. To gan bija savijušas tikai negācijas, tomēr savā kopumā secinājums likās loģisks — darbojies garīgi slims cilvēks, kurš pat nevīžojis nozagt mašīnā atstāto Gavrilova somu ar visai vērtīgām mantām. Mežs atradās netālu no Zinātnes- vasarnīcu- ciemata, ieroča kalibra sakritība deva pamatu aizdomām, ka varētu būt runa par Jara Vaivara slepkavu, Diemžēl arī tas netuvināja mūs atrisinājumam. Ja nu vienīgi Vanadziņam izdevies saņemt Krūmu tērauda spīlēs un sakurināt viņam krietnu pirti …
, Kad iegāju izmeklētāja istabā, it nekas nenorādīja uz to, ka tiek nopratināts bīstams noziedznieks. Drīzāk viņu saruna atgādināja konsultāciju pie psihoanalītiķa, kuras gaitā pacients vaļsirdīgi izklāsta savas problēmas, bet ārsts ar uzvedinošiem jautājumiem, cenšas uztaustīt slimības būtību.
— Jā, es jau sen atmetu, — Krūms patlaban dižojās.
Visu šo nedēļu sīvo pat ostījis neesmu.
— Tad laikam labi atceraties, kā pavadījāt pēdējās dienas, —. Vanadziņš nopriecājās. — Varēsiet palīdzēt mums.
Viņš turējās loga aizkaru ēnā, bet Krūmu bija apsēdinājis pret gaismu — matmatā, kā tas jau simtkārt aprakstīts. No sava dīvāna stūra redzēju nopratināmo tikai sānskatā.
Jāatzīstas, ka nebūtu pazinis Krūmu pēc Bankovska apraksta, — laikam tāpēc, ka iztēle bija uzzīmējusi klasisko slepkavas tipu, aizgūtu vecās filmās: vai nu pinkainiem matiem, šaudīgām acīm, izvirtības izvagotiem vaibstiem, vai ari ar gludi skūtu pauri, sastingušiem sejas ,pantiem, cieši sakniebtām lūpām un ledainām čūskas acīm. Vienīgi augums atbilda manai priekšnojautai. Krūms likās tik mazs, ka nespēju iedomāties viņu blakām pabrangajai Teklai. Toties nemaz nebiju sagatavojies ieraudzīt sirmu vīreli tumšās biksēs un baltā virskreklā, kas vērta viņu līdzīgu briļļainam lauku arodskolas meistaram.
— Strādāju, bet pēc tam kopā ar sievu skatījāmies televizoru.
— Kur, ja tas nav noslēpums?
— Mājās, protams… Ak tā, — Krūms sastomījās. — Es vienam draugam palīdzu celt māju, tāpēc vēl neesmu sameklējis pastāvīgu darba vietu.
—- Nezināju, ka jums pazīšanās zinātnieku aprindās. Kur tad esat kopā ar profesoru Markuli cūkas ganījis?
— Ko vēl prasāt, ja visu zināt? Bet naudu neesmu saņēmis. Nevienu kapeiciņu!
— Arī tas man zināms. Citādi taču būtu samaksājis ienākumu nodokli, kārtojis arodbiedrības maksu.,.
Krūms, kā palīdzību meklējot, palūkojās apkārt. Sastapāmies skatieniem. Viņam bija zilas bērna acis ar sarkanu dzīsliņu tīklu ap zīlītēm.
— Nu, kā lai pierādu jums, ka nedaru nekā ļauna? Simtiem amatnieku caurām dienām halturē, bet es vienreiz izpalīdzu draugiem, un mani jau ved pie prokurora, taisās vilkt pie kāķa… Kāpēc tad nepasaucāt arī Klari- sas kundzi? Ne jau es uzplijos, viņa mani pielauza. Lai maksā, vai tad vecim naudas trūkst? Pat savos ziedu laikos pa nedēļu nevarēju nodzert tik, cik viņš pa dienu norauj.
— Jā, kā tur bija ar to iedzeršanu? — Vanadziņš it kā atminējās. — Ārsts aizliedza, vai?
— Sieva. Visu laiku rūca, bet cieta. Un tad pēkšņi sadumpojās: «Pieliec punktu vai meklē sev citu. Te nav nekāda atskurbtuve, kur visādi šaubīgi tipi var nākt tevi meklēt. Tas vecākais pa gabalu smirdēja pēc lož- ņātāja, pat nezināja, kas viņam sagājis grīstē, tikai muldēja par kaut kādu avāriju. Ko tu atkal esi dzērumā sabrūvējis?» Pielipa kā piķis.
— Un jūs pārtapāt par atturībnieku? •— Vanadziņš pašūpoja galvu. — Pataupiet šīs pasaciņas labākai reizei.
— Goda vārds! Man šī būšana arī likās aizdomīga. Neviens taču nezina šo adresi. Ja ir kāda šepte, zēni nāk uz krogu vai atstāj ziņu pie vecā Edgara. Bet uz mājām?… Ka tik negrib ievilkt kādā tumšā biznesā, kuram esmu žvingā piekritis!
— Kā toreiz, kad salabojāt zēniem revolveri?
Krūms sarāvās, bet izlikās nedzirdējis jautājumu,
— Ja jūs man pateiktu, ka šie divi ir no jūsu iestādes, kā slogs no pleciem noveltos un es atkal varētu mierīgi ieturēt dūšu.
— Bet ko tad jūs īsti esat man līdz šim pateicis? — Vanadziņš nepaaugstināja balsi, tomēr nopratu, ka šoreiz Krūmam neizdosies izlocīties.
Labi vien, ka izmeklētājs nezināja, kādu nožēlojamu lomu es leitnanta Bankovska uzdevumā biju spēlējis Krūma pāraudzināšanā par nedzērāju. Ka tikai mana klātbūtne atkal neizjauktu pasākumu — laikam taču nepieciešams īpašs talants, lai ielīstu svešā ādā.
— Skatieties! — Vanadziņš piebīdīja Krūmam atvērtu burtnīcu. — Te esmu uzrakstījis savus jautājumus, te atstājis vietu jūsu atbildēm. Šī aile ir balta, kaut gan mēs tērzējam jau pusotru stundu. Iznāk, ka esam kūluši tukšu-s salmus. Bet jūs esat augstas klases amatnieks, nevis pļāpukule, jums jāsaprot, ka man savs darbs jāpadara … Tātad vēlreiz pēc kārtas. Kur jūs pavadījāt nakti no četrpadsmitā uz piecpadsmito?
Krūms aizvēra acis un visādi centās parādīt, cik ļoti piepūlē atmiņu.
— Divi lāgi pārgulēju pie Klarisas kundzes šķūnītī,,. Varbūt viņa zina?
Klusums ieilga. Sapratis, ka izmeklētājs neuzķersies, Krūms piekāpās.
— Labi, runāsim vīru valodu. Domājat, es neredzu, ko jūs gribat man piesiet? Tai naktī taču izvaroja to kaimiņu klīri, profesoriene visu rītu par to vien kladzināja… Tad, lūdzu, ierakstiet savā kladē, ka visu šo nakti gulēju šķūnī un sapnī redzēju Teklu, nevienu citu. Man svešas sievas bijušas — nebijušas.
— Varbūt varat uzrādīt liecinieku, kurš apstiprinātu jūsu alibi?
— Teicu taču, ka laukā negāju, — Krūms izaicinoši paziņoja, — bet tajā šķūnī viesības nerīkoju.
— Pieņemsim… Nākamais jautājums: cikos jūs beidzāt darbu otrdien?
— Neskatījos pulkstenī.
— Un ar kādu vilcienu braucāt uz pilsētu, varbūt to iegaumējāt?
— Ar elektrisko, priekšā lokomotīves nebija, esmu gatavs likt galvu ķīlā, — Krūms pamazām atguva bezkau- nibu. — Un mājās, kā par nelaimi, tiku vēl pirms deviņiem, un sieva tūdaļ aiztrieca uz veikalu pēc kostes. Neesot mani gaidījusi, citādi būtu atnesusi no slimnīcas, sīkie taču pionieru nometnē.
— Līdz ar to tikai viņa var apliecināt jūsu vārdus. Bet sieva, kā jums labi zināms, nav simtprocentīgi drošs liecinieks… Nekas, katram gadījumam pierakstīsim, pildīsim jautājumu un atbilžu plānu. Kas jādara, tas jādara.
Daudzskaitļa pirmā persona nepiestāvēja sevišķi svarīgo lietu izmeklētāja amatam. Likās, viņš grib pielīst Krūmam — gluži kā slimnīcas māsiņa, kura rīta agrumā modina ar idiotisko jautājumu: «Nu, kā šodien jūtamies?» — kaut gan visiem skaidrs, ka labi justies var tikai viņa vien.
— Kāpēc atteicāties no piedāvātā avansa? — Šoreiz jautājums izskanēja bez īpaša ievada.
— Apņēmos-vairs nedzert. Un kam tad vēl vīrietim nauda vajadzīga? Lai jau glabā pati, varbūt sakrās braucamajam rīkam. Man no aizvēsturiskiem laikiem saglabājušās motocikla vadītāja tiesības.
Sī liekulība šķebināja man dūšu. Protams, ar tukšu kabatu vieglāk turēties pretī kārdinājumam, bet sapnis par motorizētiem ģimenes izbraukumiem pie dabas krūts atgādināja Pestīšanas armijas repertuāru. Laikam arī Vanadziņam sāka apnikt šī izrāde, turklāt trūka pierādījumu, lai iedzītu Krūmu strupcejā. Tāpēc turpmākie jautājumi bija tikai tāds kā nopratināšanas beigu akords.
— Vai jūsu īpašumā ir ierocis?
— Nav un nekad nav bijis, — Krūms vairs neērmojās.
— Vai esat kādam labojis parabelluma pistoli, pielāgojis to mūsdienīgai munīcijai? Tagad, nevis pirms četriem gadiem? — Vanadziņš vaicāja bez cerībām uz pozitīvu rezultātu un gandrīz salēcās, izdzirdējis atbildi.
— Bija tāds piedāvājums. Man apsolīja divus konjakus, ja pārtaisīšu. Bet es neielaidos.
— Kas atnāca? Vārds, uzvārds!
— Neviens neatnāca. Satiku bufetē vecās darbnīcas vadītāju, un viņš ieminējās, ka esot tāds kunde. Laikam — tāpat kā jūs — neticēja, ka man toreiz ar tiern smurguļiem nav nekā kopīga.
— Un kā sauc šo vidutāju?
— Par Kaupuru. Drīz būs pusgads, kopš viņš miris.
Mēs vēl ilgi nevarējām vienoties, vai šis apgalvojums
ir patiess un atslogo Krūmu vai arī — tieši otrādi — melīgs un padziļina pret viņu vērstās aizdomas. Abas iespējas likās vienlīdz ticamas…
Pulkvedis Dreimanis mūs jau gaidīja. Man vispār rādījās, ka viņš vienmēr kādu gaida aiz sava priekšzīmīgi uzkoptā rakstāmgalda, no kura bija novākti pat telefona aparāti, it kā demonstrējot pilnīgo gatavību uzklausīt, iedziļināties, sniegt padomu. Panācis mums pretī, lai sarokotos, viņš aicināja apsēsties nevis pie galda, bet mīkstajos klubkrēslos, kas kabineta stūrī veidoja tādu kā atpūtas oāzi.
— Smēķējiet, ja tas nepieciešams, — viņš vēlīgi atļāva. — Man arī kādreiz šķita, ka tas veicina smadzeņu darbību, ka līdz ar rūgto dūmu izdodas norīt rūgtas domas… Jā, atceros vēl no veciem laikiem, Krūms ir ciets rieksts, tā arī neizdabūjām no viņa visu patiesību.
— šis tips nav tik vientiesīgs, kā cenšas izlikties. Baigais frukts, — Vanadziņš tūdaļ piebalsoja, un viņa mutē žargona izteiciens skanēja kā sakāves atzīšana. — Vai tikai pēkšņais sausais likums nav kāds viltīgs gājiens?… Savā mūžā neesmu pateicis sievai tādus maigus vārdus, kādus viņš te veltīja savai Teklai.
— Pirms četriem gadiem par glābšanas salmiņu dēvēja māti, zvērēja pie viņas veselības, — pulkvedis ieprauda kārtējo atmiņu fragmentu.
—• Šoreiz sievai par godu esot atsacījies no visādiem izdevīgiem priekšlikumiem. Tam gan labprāt ticu, ka saskrējuši profesora kaimiņi un viņu vervējuši. Bet Krūms bij's ciets kā krams — apsolījis savai Teklai, ka sākšot strādāt rūpnīcā, un tagad esot nopelnījis pietiekami, lai to atļautos… Kāda viņa patiesībā ir, vai tiešām tāda skaistuma karaliene? — Vanadziņš uzrunāja mani. — Jūs taču redzējāt šo brīnumbūtni.
Tātad izmeklētājs visu laiku zināja, cik smalki esmu izgāzies Aboltiņas dzīvoklī, un tomēr neko nepārmeta — varbūt viņš nemaz nebija tāds sausiņš?
— No tām klusajām, kuras ar savu mīkstumu un asarām panāk vairāk nekā citas ar skaļiem ģimenes tračiem un draudiem. Katrā ziņā nav man»ā gaumē.
— Nestrīdēsimies tagad par gaumi, — pulkvedis atgriezās sarunas izejas punktā. — Lai vai kāda, mums jārēķinās ar to, ka viņa kļuvusi par asi, ap kuru patlaban riņķo Krūma dzīve.
— Pieļauju, ka sievietes dēļ var pastrādāt asinsdarbus, bet izvarot?
Pulkvedis palaida manu piezīmi gar ausīm, pareizāk sakot, atsaucās ar viņam raksturīgu tirādi.
— Vai esat iepazinušies ar Krūma biogrāfiju? Man palicis prātā tikai tas, ka viņš pametis studijas pusceļā, lai pelnītos kā namu pārvaldes atslēdznieks. Kaut ko līdzīgu esmu lasījis kādā romānā, bet tur autors sacerējis tik sarežģītus psiholoģiskus motīvus, ka uz beigām pats sapinies… Jā, ko es gribēju teikt?… Vajadzētu papētīt, vai Krūms nekad nav griezies pie ārsta. Ne jau sakarā ar iedzeršanu. Iespējams taču, ka viņš ir psihiatriskā dispansera uzskaitē, un tas izskaidrotu neprātīgo uzbrukumu Ligitai Gulbei… Jūsu sarunai būs vismaz viejps labums — tā izraisīs sprādzienu.
— Vai arī otrādi — Krūms aizies vēl slēptākā pagrīdē, — Vanadziņš paškritiski atzina, — un mums būs grūtāk piekļūt viņa īstajam kodoiam.
— Tūlīt noskaidrosim, kā viņš tagad uzvedas, — pulkvedis piecēlās un nospieda selektora taustiņu. — Runā septītais, aicina četrpadsmito. Ziņojiet, ko dara «Ogotājs».
— Stāv automāta būdā un runā pa telefonu, — atbildēja leitnanta Bankovska rāmā balss. — Arējas satraukuma pazīmes neizrāda, bet iespaids tāds, it kā viņš censtos kaut ko iestāstīt. No šejienes neizdevās saskatīt uzgriezto numuru, vienīgi pirmais cipars bija pieci vai seši.
— Paldies, beidzam… Tagad, draugi, koncentrēsimies. — Viņš grasījās atkal piebiedroties mums, tomēr nepaguva apsēsties, jo icgailējās sarkanā spuldzīte un sekretāre pieteica profesoru Markuli.
— Klausos, Ziedoni… Tev tikko zvanīja gangsteris, saki? Tad atsāc, lūdzu, visu no gala! — Un pulkvedis ieslēdza telefonam pievienoto diktofonu.
— Par kādu galu tu runā? Cerams, ne par to, kuru viņš piedraudēja visai manai ģimenei? — errojās profesors, bet varēja just, ka viņš nav zaudējis ironisko attieksmi pret dzīves likstām. — Kā jau teicu, piezvanīja nepazīstams vīrietis un pieprasīja, lai samaksāju viņam divdesmit tūkstošus rubļu, pretējā gadījumā izrīkošoties ar manu sievu kā ar Ligitu Gulbi, bet ar mani kā ar šo jaunekli, kuru nošāva mūsu mežā, tā sakot, exempla gra- iia. Latviski tas nozīmētu …
— Pagaidi, Ziedoni, vai tu noliki klausuli?
— Domā, es nelasu krimiķus? — profesors ne pa jokam apvainojās. — Bet tur jau tas āķis, ka romānos viss notiek gludāk nekā realitātē. Iejaucās centrāle un atvienoja, jo mani izsauca Berlīne.
— Sasodīta ķeza! — Vanadziņš pusstundas laikā jau otrreiz pārkāpa smalko manieru robežu.
— Skaidrs, — pulkvedis savaldīgāk samierinājās ar neveiksmi. — Ko viņš vēl sacīja? Jā, kādā valodā runāja, tīri vai ar akcentu?
— Skaidrā latviešu mēlē — tā kā es, ja tu beidzot Jautu man tikt pie vārda… Protams, pateicu, ka man tādas naudas nav. Bet viņam savi uzskati par akadēmiķa
ienākumiem. Lai aizbraucot uz krājkasi un paņemot. Ar savu mašīnu vai ar taksīti — vienalga. Un no turienes pa taisno uz mūsu eksperimentālās rūpnīcas jaunā ceha būvlaukumu. Un portfeli ar naudu lai pārsviežot pāri kaimiņu savrupmājas skalkoku sētai starp jāņogulājiem.
— Vai kaut ko solīja pretī?
— Tikai dabisku nāvi sirmā vecumā. Un ko tu, Augusi vari man piesolīt? Bruņotu apsardzi līdz mūža beigām? — Markuļa balsī iezagās nemiers. — Es taču jau ignorēju viņa kategorisko aizliegumu sazināties ar miliciju.
— Kas cits tev atlika? — pulkvedis koda draugam pretī. — Tādiem izspiedējiem ir bezgalīga apetīte. Ja rīt aiznesīsi divdesmit tūkstošus, viņš pēc kāda laika pieprasīs vēl — ar tiem pašiem vai citiem draudiem. Ar tādu ielaisties var tikai apmāts cilvēks, neņem ļaunā, Ziedoni. Kā tev likās pēc runas veida — vai tik nezvanīja padsmitnieks?
— Drīzāk pusmūža cilvēks. Un, manuprāt, skolots. Runāja īsi un kodolīgi, šad tad iesprauda pa svešvārdam.
— Tāpat kā tu. Starp citu, vai esi pārliecināts, ka balss nebija pazīstama, ka tā nav tāda prasta apcelšana?
— Kādā ziņā?
— Nu, pieņemsim, tu ierodies ar pilnu portfeli, bet aiz sētas gaida jautra kompānija un liek vest uz krogu.
— Absolūti noraidu tādu -variantu. Varbūt tavās aprindās tādi joki iekļaujas atzīta humora normās, bet…
— Piedod! Norunāsim tā — pagaidām nevienam ne vārda, mierīgi gaidi manu zvanu. Dzirdi — bez mazākā uztraukuma!
— Tu arī vari būt mierīgs, — profesors nekad nepalika atbildi parādā. — Sevišķi tādēļ, ka pēc Ktarisas pēdējiem celtniecības darbiem man pat divdesmit simtnieku vairs nav, kur nu vēl tūkstošu.
Sajūta, ka tuvojamies lietas atrisinājumam, uz katru no mums iedarbojās savādāk. Man, piemēram, niezēja nagi paķert zobenu un pārcirst mezglu, kas savilkās ap jauna upura kaklu. Vanadziņš bija izvilcis no «diplomāta» Krūma nopratināšanas piezīmes un vēlreiz pārlasīja tās, mēģinot saskatīt atbildēs norādi uz šantāžas tieksmēm. Pulkvedis Dreimanis turpretī nedarīja nekā. Saudzīgi nolika vietā telefona klausuli un nekustīgi stāvēja aiz rak
stāmgalda, raudzījās tā spoguļvirsmā un brīdinoši pavēlēja savam veidolam:
— Mīļais, nesteidzies, tikai nesteidzies!
Pēc brīža apjēdzu, ka, cenšoties sevi pasargāt no pārsteidzīgiem soļiem, viņš atkārto saukii, kas bija uz mašīnas, kuras nozagšana izraisījusi neskaitāmus sarežģījumus, pat jauna cilvēka bojāeju.
Beidzot pulkvedis sarosījās. It kā vairs neuzticoties tālrunim, kas tik reti iepriecināja ar labiem jaunumiem, viņš atvēra durvis un uzsauca sekretārei:
— Palūdziet majoru Kozlovu!
īsti nespēju saprast, kāpēc šodien vajadzēja censties izanalizēt to, par ko rīt praktiski pārliecināsimies. Lai pierādītu savas analītiķu dotības? Lai ziņotu ministra vietniekam? Lai labāk sagatavotos nākamās dienas lamatu izlikšanai? Lai cik argumentēti bija viedokļi, tie tomēr galīgo atbildi nesniedza.
— Vairs nevar būt divu domu, — Vanadziņš uzstāja. — Tas -ir Vitolds Krūms! Kuram tad vēl tik daudz trumpju rokā? Viņš labi pazīst profesoru un zina, kā sauc Markuļa sievu. Viņš visu laiku grozījies vasarnīcā un tās apkaimē, izspiegojis visu nepieciešamo. —' Pēkšņi izmeklētājs iesita sev pa pieri. — Ģeniāli! Tas ir Krūms un tikai Krūms! Bet viņš nav ne izvarotājs, ne slepkava. Slīpēts krāpnieks, kurš izmanto situāciju. Par Ligitu viņš uzzinājis tur, par Vaivaru — no manis. Nauda vajadzīga kāzām, mašīnai, jaunai dzīvei — kā viņam pašam labpaticies izteikties. Kāpēc netikt uz zaļa zara ar vienu rāvienu? Ciematā valda panika, tā ir auglīga augsne visādiem tukšziediem un nezālēm… Galvā nobriest ideja, kā uzreiz iedzīvoties bagātībā, un viņš zvana profesoram uz darbu. No pirmās telefona būdas. Neatliekot uz ilgāku laiku, jo viņam skaidrs, ka profesors maksās, sevišķi, ja vēl aprunāsies ar sievu.
— Tik ģeniāla doma varēja ienākt prātā tikai jums, — pulkvedis pavīpsnāja.
' — Avantūristi parasti ir inteliģenti cilvēki un izcili psihologi,— Vanadziņš aizstāvēja savu versiju, tomēr pirmītējā dedzība bija saplakusi.
— Mums te jānolaižas līdz noziedznieka līmenim, nevis jāpaceļ viņa domu gājieni pašu intelekta augstumos, — pulkvedis vēl pamācīja. — Bet tas neizslēdz Krūmu — gan tikai sākotnēja lomā.
— Man gribētos piekrist biedram Vanadziņam, — Koz- lovs, kā no zemes izlīdis, iēni uzsāka valodu. — Tā vien šķiet, ka esmu atradis ticamu izskaidrojumu, kāpēc Gav- rilovanj nozagtais dzeltenais žigulis stāvēja Akadēmijas ielā.
— Par ko jūs runājat? — pulkvedis nesaprata.
— Par to, ka šodienas šantāža iecerēta jau sen. Gav- rilova slepkava stūrēja uz Markuļa institūtu, taisījās tur nolikt mašīnu kā biedēkli un jau tad zvanīt profesoram. Bet pietrūka benzīna, un viņš bija spiests izgudrot jaunu piegājienu.
— Un kāpēc to nevarēja izdarīt tas pats Krūms? — Vanadziņš iebilda.
— Tāpēc, ka dzērāji neredz tālāk par savu degungalu, un Krūms tikai tagad stājies atturībniekos, — Koz- lovs nepadevās. — Tomēr rīts, kā saka, gudrāks par vakaru.
Tas bija vienīgais pareģojums, kuram piekritu no visas sirds.
— Draugi, pie lietas! — pulkvedis atgādināja. — Pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku no profesora apkārtnes, ar tādu, kurš zina viņa telefonu, sievas vārdu, pazīst institūtam pakļauto rūpnīcu. Jābūt divkārt piesardzīgiem, jo iespējams, ka viņš novēro Markuli. Mēs nedrīkstam aizbaidīt noziedznieku, mūsu uzdevums apcietināt viņu ar lietiskiem pierādījumiem.
— Elementāri. — Kozlovs paraustīja plecus. — Portfelī iebāzīsim kapsulu ar nenomazgājamu pervi. Kad taisīs vaļā, tā uzsprāgs un apšļāks viņu no galvas līdz kājām. Tikai jābrīdina profesors, lai pats negrābstās gar atslēgu.
— Bet kurš to izdarīs? — Pulkvedis domīgi pavērās apkārt. — Aicināt uz šejieni būtu vieglprātīgi, aiziet pie Markuļa — arī riskanti. Un ja mēs palūgtu biedru žurnālistu nākt mums talkā?
— Par to nevar būt ne runas! — Vanadziņš iesaucās.
Jutu, ka man ausis svilst. Atradis piemērotu bridi
padarīt mani smieklīgu.,. Bet viņa nākamie vārdi liecināja, ka bailēm tiešām ir lielas acis.
— Krūms taču redzējis viņu manā kabinetā, un es joprojām uzskatu, ka mums nav tiesību nerēķināties ar viņu.
— Kopš izgudrots telefons, tā nav problēma, — Kozlovs atkal pierādīja, kāda liela nozīme ir praksei. Es iedomājos rītdienu apmēram tā — profesors liks savai sekretārei izsaukt taksīti, lai brauktu uz krājkasi. Paņems lielu portfeli un iekāps mašīnā. Tajā būs mūsu preparētais portfelis, bet pie stūres Osis Šiliņš — katram gadījumam. Krājkasē profesors izpildīs čeku,- kaut cik viņam, cerams, palicis uz grāmatiņas.*Pēc tam tiešā ceļā dosies uz eksperimentālo rūpnīcu un norunātajā vietā atstās mūsu portfeli. Mums tikai iepriekš rūpīgi jāizpēta apkaime — kur un kā vislabāk izlikt slazdus.
— Ja nemaldos, tur apgrozās daudz ļaužu, — beidzot arī es varēju paspīdēt ar zināšanām, jo nesen redakcijas uzdevumā biju apmeklējis rūpnīcu. — Pie vārtiem ir trolejbusu pietura un taksometru stāvvieta.
— Eleganti! — Kozlovs nopriecājās. — Tad jau mūsu mašīnas nevienam nedursies acīs. Ja atļausiet, biedri pulkvedi, aizbraukšu, kad beigsies pirmā maiņa, pēc tam ziņošu jums.
Pulkvedis Dreimanis atļāva. Operatīvās apspriedes dalībnieki steidzīgi atvadījās. Visiem trim bija darba pilnas rokas, tikai es piepeši jutos nevienam nevajadzīgs, kā izstumts no kolektīva.
Mājā mani gaidīja pārsteigums — slēdzene nelīda atslēgas caurumā, un es sapratu, ka iekšā kāds ir. Domu par kramplaužiem atmetu tūlīt, drīzāk jau Šiliņš atgriezies no bērēm un izstrādājis kārtējo joku. Tik ļoti mani bija samaitājusi milicijā pavadītā nedēja, ka sievas variants neiešāvās prātā.
Durvis atvēra mazdēls. Vēl vājāks nekā pirms aizbraukšanas, bet nobrūnējis un tāds kā garāks kļuvis.
— Dzīvs vismaz esi, — sieva dzedri teica un nesniedza lūpas ierastajam sasveicināšanās skūpstam.
Pēdējās dienās apgūtā kriminālistikas pieredze šoreiz noderēja. Ne aci nepamirkšķinājis, izlikos, ka neesmu ievērojis kafijas tasīti ar Aspas lūpu krāsu uz malas, kuru sieva kā apsūdzības lietisko pierādījumu bija novietojusi virtuves galda vidū.
— Ja tu zinātu, ko esmu piedzīvojis! —Vienīgi ziņkāre šobrīd varēja noslāpēt greizsirdību, un es apzināti sapiparoju savu stāstu. — Apņēmos uzrakstīt reportāžu, bet nu sanāks vesels romāns. Vai tiešām neesi dzirdējusi,ka Rīgā izvaro sievietes, galē nost zaļoksnējus jauniešus, un es..,
— Tu, cik manāms, gluži labi iztiec ar pievārdošanu, kafiju un konjaciņu. — Sieva norādīja uz tukšo pudeli uz palodzes.
— Kā tev nav kauna tā runāti Mums te bija iekārtots konspiratīvs dzīvoklis.
— Kur neviens necēla klausuli, zvanīju tev katru rītu un vakaru. Un es tā uztraucos, tu taču apsolīji braukt ciemos, — viņas balsī jau skanēja pielaidīgākas notis.
— Pats nezinu, vai drīkstu tev visu stāstīt…
Sis teicami tēmētais trieciens galīgi sagrāva sievas vēsuma bruņas. Viņa uzmauca puikam cepuri galvā un stūma viņu uz durvju pusi.
— Ej, dēliņ, paspēlējies sētā, mums ar vecotēvu jāaprunājas.
Mans stāsts pārauga veiksmīgā inscenējumā, jo vissaistošākajā mirklī — biju tieši nokļuvis līdz profesora zvanam — atvērās durvis un dzīvoklī ienāca Aspa un Šiliņš. Neslēptais maigums viņu attiecībās izkliedēja sievas pēdējās šaubas. Turklāt radās iemesls izsaiņot no laukiem atvesto saldskābmaizi un gaļu, ogas un sēņu burciņas.
Tikai pašā vakarā atcerējos savus literāta pienākumus un mēģināju iztēloties, ko patlaban izjūt noziedznieks, kā viņš gatavojas nākamās dienas notikumiem, kuru dēļ
bija gan izvarojis, gan slepkavojis.
* * *
Cik ilgi viņš nekustējās no mājām ārā? Viņš to nezināja, jo neskaitīja dienas. Arī uz darbu negāja. Un, ja dievs dos, nekad vairs neies. Jānoturas vēl līdz rītam. Un tad līdz vakaram. Bet galva briesmīgi sāpēja, Patiesībā pagaidām tikai sūrstēja. Pamazām cēlās spiediens, it kā viņam kāds sūknētu smadzenēs gaisu. Arvien vairāk un vairāk, kamēr galvu plēsīs pušu. No domas vien pamira sirds. Jāatrod ventilis un jāatskrūvē, tad atkal paliks labi. Varēs brīvi uzelpot un sakarīgi prātot. Viss nostāsies savā vietā, atjaunosies iekšējais līdzsvars. Izgaisīs nemiers, kas grauž apziņu, liek dusmoties par sīkumiem. Dvēsele piepildīsies ar kaismu siltumu, kas ielīs visās porās. Kā tonakt mežā, kad viņš izšāva uz savu vajātāju. Līdz ar lodi izsprāga arī kaite — aizraidīta nodota citam. Tai mirklī ienaidnieks pārvērtās draugā. Kaut tas atkal pieceltos un uz visiem laikiem aiznestu viņa indevi…
Viņš apzinājās, ka tie ir tukši sapņi. Tāpēc pat nepiegāja klāt. Viņš nešaubījās, ka trāpījis sirdī. Ne jau velti bija mēnešiem, gadiem ilgi vingrinājies šaušanā. Kopš tās dienas, kad pagrabā nelaiķes sievasmātes pūra- tādē atrada eļļainā papīrā ietīto pistoli. Kad izbeidzās sievastēva atvestās patronas, viņš sadabūja citas. Bet lodes iestrēga. Atslēdznieku pierunāt neizdevās, nācās pašam vīlēt un meistarot. Turpat pagrabā, kur pēc vecā majora nāves neviens nerādījās. Būtu sieva dēlu dzemdējusi, tad gan pa leju dzīvotu divatā. Tagad viņš uz turieni gāja viens. Un tur arī nosprāgs, kad uznāks nopietna lēkme. Divreiz viņš jau bija pamodies no ģīboņa uz pagraba mitrā klona. Bet to nedrīkst atcerēties. Tādas domas tikai pasliktina pašsajūtu, tuvina krīzes sākumu.
Par ko lauzīt sūrstošo galvu? Par rītdienu? Līdz tai vēl jānodzīvo — bez ārstiem, kuri spējīgi ievietot slimnīcā. Un bez jauniem upurjēriem, kuru dēļ var nokļūt cietumā. Agrāk, kad neredzēja citas izejas, viņš piekāva sievu. Reiz ar spilvenu bija gandrīz nosmacējis meitu, jo bimbas plosīja bungādiņas, iedzina vai ārprātā. Tagad ģimene pametusi viņu. Sieva atradusi darbu rajona pilsētā un aizbraukusi. Pievākuši visu iedzīvi un pat komandējumu laikā nakšņo citur. Atstājusi tikai galdu ar krēsliem, saliekamo gultu un- tos krāmus, kas pagrabā. Labi, ka nav paņēmusi arī telefonu. Diez vai pirmīt būtu pieticis spēka aizvilkties līdz automāta būdai un no turienes zvanīt profesoram. Toties saruna deva atelpu. Vecā kretīna apjukums bija brīnumzāles. Vada otrajā galā saklausāmas elsas atbrīvoja no stīpas, kas žņaudza galvu. Rīt būs klāt — kā āmen baznīcā. Ar visu naudu. Un beidzot varēs stellēt kopā veco trofeju motociklu, kas jau nez cik gadu rūsēja pagrabā. Tad vairs nevajadzēs kratīties autobusā vai vilcienā, kur viņš allaž jutās kā sprostā. Jau pa ceļam uz mežu izpūtīs no smadzenēm indīgos dzelkšņus. Bet tagad, kur lai tagad skrien, lai tiktu vaļā no negantā lauzēja?
Domas jaucās. Vistrakākais, ka viņš zināja glābiņu, tomēr baidījās kaut ko uzsākt. Ar pēdējām saprāta atliekām pavēlēja sev palikt istabā, neizsaukt atro pal!- dzību. No šiem vīriem viņš izvairījās. Visam mūžam pietika ar tām divām reizēm slimnīcā. Pirmoreiz bija vērts censties — labāk mēnesi hospitālī nekā vēl veselu gadu karadienestā, kur nācās samizot seržantu, lai izrautos uz mežu. Otrreiz iespundēja sieva, kuru viņš nebija pataisījis pietiekami mīkstu, un nu tās piegulētāji atriebās kā mācēdami — ar insulīna šokiem un citiem elles izgudrojumiem. Tāpēc vien nedrīkstēja iziet uz ielas — ja tur nogāzīsies, noteikti atbrauks kariete ar baltajiem velniem.
Nemiers lauzās uz āru. Raustīja kreiso vaigu. Viņš tik cieši sakoda zobus, ka krampis sarāva žokļus. Ņēmās bez mitas atpogāt un atkal aizpogāt kreklu — lai tikai rokas pārstātu trīcēt. Kā tās nodarbināt? Kā piekalt bez mērķa apkārt klīstošos skatienus? Kā apturēt istabas sienu karuseli?
Viņš aizstreipuļoja līdz galdam. Neatvēris acis, drebošiem pirkstiem sataustīja atvilktnē zīmēšanas bloku, ūdenskrāsas, sareni. Varbūt palīdzēs šī jaunības dienu aizraušanās… Uz labu laimi izspieda no tūbiņas pagaru krāsas čūsku un tikai tad uzdrošinājās paskatīties. Melns. Jo labāk! Kas par to, ka tajā rītā gan upe, gan debesis bija zilas, tā bija vistumšākā diena viņa dzīvē. Melnums gūlās uz papīra nevienmērīgiem triepieniem: kļuva pelēks, kur pagadījās vairāk siekalu, bet piķim līdzīgs, kur ota slīdēja pa sausām vietām.
Nākamo tūbiņu viņš jau izvēlējās apzināti. Tapa brūns trijstūris ar augšup izslietu smaili — masta svītra, kas bija sasvērusies gandrīz līmeniski — grimstošs kuģis. Aizvien skaidrāk iezīmējās gleznas saturs: palsām putām — sabangotās upes virsma, draudīgiem traipiem —• vētras mākoņi, dzelteniem kvadrātiem — bezcerīgi tukšā krastmala. Sarenes kustības kļuva drošākas. Padevās pat slīcēju baiļu izķēmotās sejas, gaisā pašautās rokas. Priekšplānā plīstoša viļņa galotnē ķepurojās gadus desmit vecs zēns.
Jā, tas bija viņš. Vecākus jau bija aprijusi dzelme. Vēl šodien ausīs skanēja to izmisīgie kliedzieni, kas jaucās ar citu slīcēju gārdzieniem. Jā, kuģis, ar kuru viņu taī svētdienā veda ekskursijā, bija apgāzies, kad to sturmēja nepacietīgu pasažieru pūlis. Jā, daudzi bija aizgājuši bojā. Un ar to arī beidzās līdzība. Rīts bija saulains, upe rāma, krastmala ļaužu pilna. OdenI lidoja glābšanas apļi, peldēt pratēji centās izvilkt nepratējus, palīgā steidzās airlaivas, jahtas, kuteri Viņu kāds bija iznesis uz muguras… Bet no tā bāreņa bērnība gaišāka nekļuva.
Zīmēšanas drudža pārņemts, viņš ķērās pie nākamās lapas. Kā lai atveido vientulību, ilgas, asaras? Varbūt atstāt to pavisam baltu un tukšu? Nesapratīs un izsmies — tāpat kā klases biedri apcēla stostoņu. Un izmisums pārtapa naidā. Bet naids ir melns kā akla nakts. Atkal radās tumšs fons, uz tā vīrieši un sievietes ar baltiem plankumiem seju vietā — tēvoči un tantes, pie kuriem viņš pavadīja veselus divus gadus. To vaibstus atcerēties negribējās. Un ne ar ko tie savā būtībā neatšķīrās. Visi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no slimīgā un untumainā zēna, kurš jaudāja tikai spītēties un pēc saudzīgākā rājiena vārtījās pa grīdu. Mainījās aizbildņi, mainījās skolas, un pieaugušajiem joprojām šķita, ka ta ir stūrgalvības izpausme, nevis slimība. Kad beidzot konstatēja epilepsiju, bija jau par vēlu, lai to ārstētu iedīglī, un viņu nosūtīja uz sanatorijas tipa internātskolu.
Par vēlu… Sie divi vārdi aizēnoja visus pusaudža gadus. Par vēlu, lai izārstētu, lai pāraudzinātu, lai iepotētu mīlestību. Vienīgi zīmēšanas skolotājs uzskatīja, ka vēl nav par vēlu, ka vēl nekas nav zaudēts. Dabas ainavas gan bija drūmas, tomēr neapšaubāmi talantīgas. Ar autora personības zīmogu. Var arī tā — drošināja skolotājs, kad citi neizpratnē novērsās. Bet nemaldījās tie, kas sauca šīs gleznas par viņa dvēseles spoguli. Kad uzmācās melnie brīži, viņš uzspļāva pat zīmēšanas skolotājam un deva kājām ziņu. Muka, kur deguns rādīja. Slēpās šķūņos, kara laika bunkuros. Un kā ievainots dzīvnieks pūlējās ielīst zemē, kad uznāca lēkme. Paldies dievam, mežā tā uzklupa daudz retāk.
Mežu zīmējot, viņš arī tagad nežēloja gaišas krāsas. Zaļumu starpā pat iemirdzējās pa zeltainai švīkai. Un tomēr pāri visam pletās tumši lietus padebeši. Gribējās attainot arī savu paslēptuvi, bet rokas vairs neklausīja. Acu priekšā klājās migla. Nelabums sakāpa mutē, piepildīja to ar rūgtām slienām. Trūka gaisa. Ka tik ātrāk laukā!
Viņš uzšāvās stāvus un metās pa durvīm ārā. Ne par ko vairs negudrodams. Uz priekšu dzina instinkts un ilgos gados izveidojies ieradums. Viņš atjēdzās Lielajos kapos. Šaurā, aizaugušā taciņā starp diviem sašķiebtiem kapakmeņiem. Iekaltos uzrakstus izlasīt nespēja. Tie bija vācu valodā, turklāt gotiskiem burtiem grebti. Debess jums virs tiem — tikko nokrēslas skarts, tātad gulēts neilgi. Viņš eipoja dziļi un vienmērīgi. Piesardzīgi pagrozīja galvu. Vairs nesāpēja. īsā nesamaņa ka maza nāve bija atpestījusi un ļāvusi no jauna piedzimt. Bija panākusi to, ko citkārt izdevās sasniegt tikai ar varas darbiem. Ar bļaušanu, sišanu, žņaugšanu, nonāvēšanu.
Netālu skanēja baisis. Tagad šurpu nāca daudzi. Pastaigājās suņu īpašnieki, atpūtās pensionāri, vecītes ar mazbērniem un adīkļiem. Viss, ko vien varēja aiznest, jau sen bija nosperts — marmora un granīta pieminekļi, čuguna apžogi un apkalumi, veclaicīgi lukturi, pat dārza soliņi. Kad viņš kā tehnikuma audzēknis meklēja patvērumu Lielajos kapos, te mēdza sarasties pavisam cita publika — dzērāji un huligāni, retumis kāds mīlas pārītis. Tiem viņš lika trūkties. Attiecībā uz pārējiem kaldināja šaušalīgus plānus. Kā atriebsies par visām izciestajām pārestībām, kā liks rāpot uz ceļiem un lūgt žēlastību. Bet asinskāre izzuda, tikko tie pagrieza muguru. Cilvēki viņā izraisīja naidu, kamēr skatījās acīs un šķita ņirgājamies. Viņš šaus tikai sejā vai krūtīs — kā soģis, nevis pakausī kā gļēvs slepkavnieks.
Nu varēja piecelties. Pirmie soļi bija drebulīgi.
Spēks atgriezās pamazām. Bet rīt viņš noteikti būs formā. Toties šovakar prātīgāk nemaz nekāpt sestajā stāvā. Pārlaidīs nakti pagrabā. Tas nav sliktāks par neuzkoptu vienistabas dzīvokli. Lejā bija viņa īs4ā valstība, šeit valdīja kārtība. Gar vienu sienu plaukti ar darba rīkiem, gar otro motocikla daļas, vidū ar segu noklāts uzpūšams matracis. Iedobumā zem pašiem griestiem — paslēptuve, kurā glabājās ierocis, narkozes piederumi, brilles. Tās viņš valkāja vienīgi izņēmuma gadījumos. Parasti lietoja kontaktlēcas — kopš lēkmes 'laikā bija saskrāpējis visu seju. Pat no acīm nācās izvilkt stikla drumslas. Bet acis cilvēkam ir tikai divas, nav jau zobi, kurus var aizvietot ar metāliskiem.
Viņš atlaidās. Pagrabā pavadīti labākie brīži. Augšā pinkšķēja zīdainis, šķendējās sieva. Te varēja celt sapņu pilis. Iedomāties, ka vairs nav jāvergo eksperimentālajā rūpnīcā, kur visiem bija tiesības izrīkot viņu. Pat institūta direktoram, kurš neka nejēdza metālapstrādē. Pretīgais vecītis prata tikai pavēlēt un piesiet bumbu. Jūsu paviršības dēj agregāts nedarbojasl… Jūs man izgāzāt atbildīgu eksperimentu!… Ar savu noziedzīgo bezrūpību izputinājāt valsts līdzekļus!… Nekas, tagad pats bleķos! No savas kabatas, nevis no institūta kases.
Sākumā viņš taisījās nošaut profesoru. Bet kāds ieguvums no tā p^šam? Nedēļa bez galvassāpēm… Mēnesis bez lēkmes… To pašu labsajūtu sniegtu katrs nejaušs pretimnācējs. Sevišķi mašīnu īpašnieki, kurus viņš neieredzēja no visas sirds. Jebkurā mežā, jebkurā tīrumā vai upes ielokā — visur stāvēja šie rūcošie un smirdošie automobiļi, un miera vairs nebija nekur. Tagad pašam iāgādā kaut kāds spēkrats, tad varēs aizbraukt vēl tālāk. Un par to būs jāmaksā vecajam izdzinējam.
Kā par spīti, toreiz mašīna neaizripoja līdz institūtam. Viņš sev nekoda pirkstā. Apmierināta taču iekšējā nepieciešamība izdarīt kaut ko pretdabisku. Atņemt cilvēkam dzīvību. Bez iemesla, tāpat vien. Lai sev pierādītu, ka viņš to spēj.
Rīt viņš pierādīs, ka viņš spējīgs ne vien ar ieroci darboties, bet arī ar smadzenēm, laist darbā ne vien ^aru, bet arī viltu.