Nekad nebiju domājis, ka viena cilvēka aizturēšana prasa tādu sagatavošanas darbu. Liktos, kas tur liels — tuvojies viņam, izvelc ieroci un uzsauc tradicionālo «Rokas augšā!» vai arī «Likuma vārdā!»… Izrādījās, tie ir naivi maldi. Noziedznieks taču apbruņots un tāpēc ieskaitāms «sevišķi bīstamo» kategorijā. Viņš jau nogalinājis vismaz divus cilvēkus, apzinās, ka draud nāvessods. Rupji izsakoties, šim bezprātim nav ko zaudēt. Tādēļ jārēķinās ar to, ka viņš pretosies — atšaudīsies un mēģinās bēgt. Protams, nekur tālu netiks, jo rajons aplenkts. Bet ja nu kādu ievaino vai nobeidz? Uz ielas pat šai vakara stundā ļaužu daudz, arī sievietes un bērni. Lodes neatšķir, kurš milicis, kurš nejaušs garāmgājējs. Un milicijas darbiniekiem tāpat tikai viena dzīvība.
Jāizvairās no jebkāda riska. Tai pašā laikā nedrīkst pāisteigties. Noziedznieks jāapcietina brīdī, kad viņš vairs nevarēs izlocīties, apgalvojot, ka šurp nācis pastaigāties. Tatad ar portfeli rOkās. Sai ziņā man Šķita simboliski, ka somā paslēptajā kapsulā iepildīta tieši sarkana krāsa kā asinis, kuras viņš izlējis. Bet tā jau ir liriska atkāpe. Pulkvedim Dreimanirn pirmām kārtām rūpēja drošība. Pats viņš gan nepiedalīsies pasākumā, tomēr atbildēs ar savu galvu. Un tās dēj nācās piepūlēt pagurušo sirdi. Apsvērt visneticamākās iespējas: izspiedējs dzīvo savrupmājā, un viņam ir dresēts suns, kas tumsas aizsegā atstieps un pasniegs viņam portfeli kā uz paplātes; viņš savā vietā sūtīs kādu pusaudzi, kuram piesolījis dažus rubļus, un no droša attāluma vēros, vai nedraud briesmas. Ar absurda palīdzību pierāda daudzas zinātniskas teorijas, un būtu nepiedodama muļķība balstīties tikai uz aksiomām. Izstrādājis sīku plānu, kurā lika vērā visus padoto ierosinājumus, pulkvedis izklāstīja to ministra vietniekam un tikai ar viņa svētību stājās pie īstenošanas. Tajā katram tika ierādīts kaujas postenis. Arī man, kuram atļāva tuprt ielas pretējā pusē novietotā mēbeļu furgonā un vērot notikumus caur šķirbu trīsviru drēbju skapja durvīs. Arī Aspai, kuia sēdēja pie sava dienesta žiguļa stūres un centās izpildīt Droiuaaa doto virsuzdevumu — tēlot sievu, kas algas izmaksas dienā atbrauksi pēc vīra. Visizdevīgāko novērošanas punktu bija izvēlējies majors Kozlovs. Uzrāpies būvlaukuma ceļamkrāna kabīnē, viņš no priekšnieka vietnieka amatam atbilstoša augstuma vadīja operāciju ar pcrtatīva raidītāja starpniecību.
Tieši divas minūtes pirms norādītās stundas pie rūpnīcas vārtiem nobremzēja taksometrs. No tā izkāpa profesors, novietoja portfeli starp kājām, samaksāja šoferim, atkal pacēla savu nesamo un devās topošās piebūves virzienā. Viņš bija manāmi uzbudināts, ik pēc diviem soļiem atskatījās, bet kurš tad neuztrauktos, nesot izspiedējam tādu naudas summu?
Pametu skatienu apkārt. Iela kā jau iela — ne īsti drūzmaina, ne arī izmirusi. Pie avīžu kioska, kas atradās iepretim rūpnīcas vārtiem, divas sievietes, nopirkušas «Rīgas Balss» reklāmas pielikumu, sprauslādamas lasīja precību piedāvājumus. Kvasa pārdevēja pētīja apmākušās debesis un laikam prātoja, vai neaizbultēt savu mucu. Mugurām stutēdami dzīvojamā nama sienu, trīs vīri sūca alu tieši no pudelēm, un es nospriedu, ka tie droši vien ir milicijas darbinieki. Ielas galā kreklā izmeties vīrietis mācīja dēlu braukt ar divriteni un tik nešpetni lamāja knauķi, kā to varēja atļauties tikai miesīgais tēvs. šad tad garām aizripoja mašīna, parādījās un atkal pazuda gājēji, pa atvērtu logu plūda apnicīgi gaudulīgas popmūzikas skaņas.
Profesors sasniedza savu mērķi — sētu, kur aiz jāņogu krūmu dzīvžoga baltojās vienstāva māja. Vēlreiz uzlūkoja savu portfeli, it kā būtu žēl šķirties, tad strauji pārsvieda to pār sētu un gandrīz skriešus turpināja ceļu kājām. Pēc pulkveža smalkās ieceres tam vajadzētu nozīmēt, ka nabaga Markulim vairs nav naudas taksometram. Patiešām, — nākamajā pieturā viņš iekāpa trolejbusā.
Šiliņš turpretī tagad varēja mierīgi uzkavēties un gaidīt pasažierus. Katram gadījumam piestiprinājis paziņojumu «Uz garāžu», kas deva iespēju atkauties no neizdevīgiem reisiem, viņš izkāpa no mašīnas un, kā braucēju meklējot, grozīja galvu uz visām pusēm.
Aiz skapja sienas klusi ierunājās radiotelefons. Pazinu leitnanta Bankovska balsi.
— Šeit četrpadsmitais. I<ā dzirdat mani, kā dzirdat?.,. Pirms desmit minūtēm «Ogotājs» izgāja no mājām, uzcirties kā uz zaļumballi. Tagad sēž apstādījumos pie slimnīcas, acīmredzot gaida savējo, kura beigs darbu pēc pusstundas. No šejienes līdz jums astoņas minūtes ar mašīnu, divdesmit viena ar trolejbusu, apmēram četrdesmit minūtes pastaigas solī. Beidzu.
Tas vēl neliecināja, ka' Vanadziņš kļūdījies. Tajos krūmos portfelis vēl varēja nogulēt līdz naktij. Būtu pat gudrāk paņemt to tumsas aizsegā. Bet cik ilgi, nemodinot aizdomas, drīkstēja te atstāt kravas mašīnu ar mēbelēm? Kādreiz taču jāsāk izkraut… Laikam pulkvedis vadījies no pieņēmuma, ka noziedznieku plosa nepacietība, ka viņš baidīsies atstāt bez uzraudzības tik prāvu naudas žūksni.
Atkal pavēros ielā. Tajā izmaiņu bija maz. Sieviešu vietā pie kioska stāvēja sirms resnulis un turpat uz letes izpildīja sportloto veidlapu. Sakņu veikala priekšā veidojās pircēju rinda pēc tikko atvestajiem bulgāru tomātiem. No kafejnīcas durvīm izstreipuļoja divi apmeklētāji un līčloču kursā stūrēja uz tuvāko pievārti. Vienā pazinu Leonu Akmentiņu, otro redzēju pirmoreiz. Atbrīvojušies no liekā šķidruma, viņi atkal devās uztankoties —
jādomā, ka pa dzertuves logu varēja labi pārskatīt pretējo ietvi. Pa to abos virzienos joprojām slāja gājēji. Daži bija aizkavējušies rūpnīcā un tagad steidzās mājup, citi gribēja pagūt uz tuvējā kinoteātra pēdējo seansu vai i pirms gulētiešanas ieelpot svaigu gaisu.
Pirmais, ko pamanīju, bija viņa apavi. Gaišas sporta 1 kurpes ar trim sarkaniem ķīlīšiem katrā potītes pusē. Biezas, dzeltenīgas gumijas platformas piešķīra gaitai dīvainu atsperīgumu — šķita, kājas dejo pa batuta bre zentu un tūlīt, gluži kā cirka akrobātu priekšnesumā, uzlidos gaisā. Tad tikai līdz prātam nonāca atziņa, ka tieši tādas kurpes bijām meklējuši visas šīs dienas. To valkātājs gāja cieši gar sētmalām, kur jau sabiezēja namu ēnas, tāpēc ūsas nepamanīju. Bet to gan varēju apzvērēt, ka viņam brijļu nebija. Atkal sagadīšanās — vai Rīgā maz tādu apavu …
Un tomēr sirds neganti dauzījās. Kaut kā šis nelielā auguma vīrelis neiederējās ielas miermīlīgajā ainavā. Viņa rokas nemitīgi attaisīja un atkal sapogāja žaketi, mute šķobījās, it kā gumiju zelējot vai siekalas rijot. Bija arī citas pazīmes, ka nojauta nav mani pievīlusi: kafejnīcas logā sakustējās aizkars, Šiliņš aizcirta mašīnas durvis, iedarbināja motoru un lēni pabrauca pretī, gadījumā ja noziedznieks gribēs aizvest laupījumu ar | taksometru.
Biju apsolījis, ka no kravas kastes neizkāpšu, lai arī j kas ārā notiktu. Tikai ar tādu norunu drīkstēju piedalīties operācijā. Bet pienāca mirklis, kad tikko novaldījos, neizlēcis laukā, — vīrelis negaidot pieliecās, atbīdīja sānis divas savrupmājas žoga latiņus. Kad viņš atkal iztaisnoja muguru, kreisajā rokā bija profesora portfelis.
Vai tiešām neviens to nav pamanījis? Vismaz Šiliņam vajadzēja to redzēt, viņš taču atradās līdzās. Bet takso- ļ metrs kāpināja ātrumu un pēc brīža pazuda aiz stūra.
Iela izskatījās tāpat kā pirms brīža, kā pirms stundas, kā vienmēr — ikdienišķa. Vienīgi vīrietis, kas bija tajā iegriezies ar tukšām rokām, tagad kreisajā nesa ādas portfeli, kura dēj jau divi cilvēki atdevuši dzīvību, bet Ligita Gulbe gandrīz izvarota.
Lai mazinātu saspringumu, mēģināju iztēloties, kā aprakstīšu šo notikumu savā reportāžā. Bet nespēji! atrast piemērotus vārdus. Laikam tāpēc, ka vēroju visu kā uz ekrāna, ka biju tikai skatītājs, nevis aktīvs aktieris šajā krimināldrāmā, kas var pārvērsties traģēdija ar dzīvības upuriem.
Atskanēja tikko dzirdams klikšķis. Blakām klusi ierunājās leitnanta Bankovska balss:
— Ziņo četrpadsmitais. «Ogotājs» ar sievu nopirkuši divas biļetes uz pēdējo seansu un iegājuši kinoteātrī «Jugla». Mūsu uzraudzībā visas izejas durvis. Rāda indiešu filmu «Pasaka par mīlestību», kas beidzas īsi pirms pusnakts. Pagaidām pārtraucu sakarus.
Krūma metamorfoze tiešām atgādināja pasaku. Protams, pastāvēja teorētiskais variants, ka viņš saistīts ar šo vīrieti, varbūt pat ir šantāžas iniciators, tomēr man negribējās tam ticēt.
Tikmēr ieliņā viss risinājās pēc pulkveža Dreimaņa scenārija. No rūpnīcas vārtiem iznāca plecīgs tēvainis javas aptašķītā virsvalkā, nevērīgi — kā jau laulāts draugs — noskūpstīja Aspu uz vaiga, apsēdās līdzās. Burkānkrāsas žigulis devās ceļā. Pēc pārdesmit metriem dzinējs iesprauslājās, tad nošķaudījās un noslāpa. Vīrietis izkāpa un atvēra motorā vāku. Ar to pietika, lai ap mašīnu tūdaļ sapulcētos brīvprātīgie padomdevēji. Portfeļa jaunais īpašnieks pārgāja ielas otrā pusē, mazliet pievilkdams labo kāju, un es atcerējos eksperta slēdzienu par nevienmērīgajiem pēdu nospiedumiem. Patiesībā viņš nekliboja, tikai sāniski līkumoja ap peļķītēm, sīkajām eļļas vai netīrumu pančkām, it kā baidoties rovārtīt baltās kurpes. Paspēra vēl dažus soļus un pēkšņi kā zemē ielīda. Bet noklaudzēja durvis, un sapratu, ka viņš tagad atrodas pelēkajā četrstāvu namā. Kāpņu telpai nebija izejas uz pagalmu — to mēs zinājām, tāpēc atlika secināt, ka viņš tajā dzīvo.
Un tad atskanēja eksplozija. Durvis atsprāga, pa tām izšāvās dūmu vērpete. Kad mutulis noplaka, ieraudzīju viņu — apdullušu, sarkani izraibinātu seju, rokām, apģērbu. No vienas puses viņu balstīja leitnants Akmentiņš, no otrās — Aspas pasažieris. Ietves malā stāvēja nez no kurienes iznirusi ātrās medicīniskās palīdzības kariete, viņu apguldīja uz nestuvēm, piesprādzēja, iestūma salonā. Iekaucās sirēna, mašīna uzņēma ātrumu. Notikumi risinājās tik strauji, ka nepaguva saskriet tantiņas, izjukt tomātu pircēju rinda. Pat es pa īstam atjēdzos tikai tai mirklī, kad sakustējās mēbeļu furgons un mana galva atsitās pret skapja augšējo plauktu.
* * a>
Viņu pratināja pulkveža Dreimaņa kabinetā. Milicijas darbinieku ielenkumā viņš izskatījās īpaši nožēlojams, un likās absurds, ka tāda vārguļa dēļ sacelta kājās vai puse Rīgas milicijas.
Formas tērpā bija tikai Vanadziņš un' milicijas leitnants, kurš pie maza galdiņa klabināja rakstāmmašīnu. Katram gadījumam griezās arī diktofona spole. Kad ierados, apcietinātā pases dati jau bija noskaidroti. Mani tas neuztrauca, savā rakstā vienalga nāksies saukt viņu izgudrotā vārdā — lai nemestu ēnu uz meitu, kurai visa dzīve vēl priekšā.
Uz galda bija izklāts viņa kabatu saturs: netīrs mutautiņš, piezīmju bloks, naudas maks ar dažiem rubjiem, atslēgu saišķis, kāds ducis autobusa biļešu. Nekā tāda, ko varētu pielietot kā ieroci. Arī pats viņš atgādināja drīzāk pārpratuma upuri nekā rūdītu noziedznieku. To viņš patlaban centās iegalvot Vanadziņam.
— Eju pa ielu. Redzu: sētas viņā pusē portfelis. Kāds laikam pazaudējis. Ja te paliks, var nozagt. Tāpēc paņēmu. Un nesu uz miliciju.
Viņš raustīja valodu nevis pa burtam vai pa balsienam, bet veseliem teikumiem. Runājot mokoši vaibstīja lūpas, kā gaisu tverot, tad izgrūda savu sakāmo aprautām kārtām. Atkal apklusa, iešūpojās un turpināja. Vizuālais iespaids bija atbaidošs, pa telefonu toties varētu likties, ka cilvēks apdomā katru frāzi un ietērpj to telegrammas stilā.
— Bet iegriezāties tuvākajās parādes durvīs, — Vanadziņš teica. — Ar kādu nolūku?
— Apskatīties, kas iekšā. Vai vērts tālāk stiept. Uz kādu atradēja prēmiju varu cerēt.
— Tā arī ieprotokolēsim: «Atvēru aiz ziņkāres,» — ja jums nav iebildumu… Kas notika pēc tam?
— Pēc tam neko neatceros. — Laikam pa ceļam uz pārvaldi sagatavotais melu krājums bija izsmelts, jo viņš vairs neatvēra muti.
— Ko jūs šai pusē meklējāt tik vēlā vakara stundā? Jūs taču dzīvojat pavisam citā pilsētas rajonā.
— Strādāju rūpnīcā. Ilgi slimoju. Atnācu uzzināt, kas jauns.
— Kad visi jau sen aizgājuši mājās,,. Kāpēc neatnāca! pa dienu?
— Agrāk nevarēju. Sāpēja galva.
— Pieņemsim, — izmeklētājs necentās apgāzt viņa izgudrojumus. — Un kāpēc nokļuvāt milicijā? Vai to apzināties?
— Milicijā? — Viņš ilgi ristīja gaisu. — Domāju, ka ved uz slimnīcu. Tur arī uzdod jautājumus.
Viņš nebija vientiesis. Katrā ziņā viltīgāks, nekā varēja spriest pēc ārienes. Bet cik ilgi izdosies izlocīties? Šajā cīņā neuzvar pēc punktiem, te visu izšķir nokauts vai bezierunu kapitulācija.
— Vai pazīstat profesoru Markuli?
— Tikai dakteri Bērtuli, — viņš tomēr vēl laipoja,
— kurš mani ārstēja pēdējoreiz.
— Kur? — pulkvedis iejaucās nopratināšanas rāmajā plūsmā. — Psihiatriskajā slimnīcā?
— Akadēmijas institūta direktoru. — Vanadziņš nevēlējās zaudēt pavedienu. — Jūsu rūpnīcas šefu.
— Akadēmiķi? Esmu redzējis, — viņš atzinās.
— Varbūt esat arī sarunājušies pa telefonu? Vakar, piemēram.
— Nekādi — viņš izkliedza un tik enerģiski purināja galvu, ka tikko nenovēlēs no krēsla.
— Jums jāsaprot, ka mēs nedrīkstam akli noticēt katram jūsu vārdam, — Vanadziņš veikli vērpa tīklu.
— Jūs taču izraisījāt sprādzienu biezi apdzīvotā mājā.
— Neesmu vainīgs. — Apcietinātais nodūra acis.
— Pierādiet to ar pilnīgu atklātībul Kā jūsu rokās nokļuva profesora Markuļa portfelis? Atbildietl
— Pirmā dzirdēšana. Es to atradu.
— Ko jūs vakar teicāt viņam pa telefonu? Atkārtojiet!
— Neko. Neesmu viņam zvanījis.
— Jūs melojat. Atzīstieties, ka mēģinājāt izspiest no viņa divdesmit tūkstošus rubļu!
— Saku patiesību, ticiet man!
— Labi, — Vanadziņš atkal runāja pieglaimīgi.
— Došu jums iespēju pierādīt savu taisnību eksperimentālā ceļā. Pateiksiet telefona klausulē dažus vārdus, kurus uzrakstīšu uz šīs lapiņas. To pašu tekstu nolasīs arī divi citi cilvēki no malas. Un ļausim profesoram spriest, kuru balsi viņš pazīst.
Vanadziņš kaut ko ierakstīja vēstuļu blokā, rāva lapu un līvi ik a apcietinātā (riekšā Viņš nobālēja, bet cieta klusu. Tikai norautā žaketes poga liecināja par galējo uzbudinājumu.
— Lai eksperiments būtu likumīgs, mums vispirms jābrīdina profesors… Lūdzu, biedri pulkvedi, vai jūs neuzgrieztu pilsoņa Markuļa numuru?
Telefona sarunas bija Dreimaņa vājiba. Ja vien būtu iespējams, viņš kārtotu visus dienesta jautājumus pa tālruni. Arī šoreiz pulkvedis pacēla klausuli ar acīm redzamu baudu.
— Biedri Markuli, tūlīt atskanēs trīs balsis. Papūlieties atcerēties, vai kāda no tām ir pazīstama. Kad esat to dzirdējis un kādā sakarībā? Palūgšu uzmanīgi noklausīties līdz galam! — Viņš nolika klausuli uz galda un pamāja man. — Cerams, jums nekas nav pretī piedalīties šajā eksperimentā?
Tekstu veidoja četri īsi teikumi:
«Portfeli ar naudu atstāsiet viņpus sētas. Starp jāņ- ogulājiem. Un bez muļķībām. Ja brīdināsiet miliciju, nāksies dārgi samaksāt.»
Atkremšļojos. Tomēr pats jutu, ka mana balss ir aizsmakusi, nedabiska, zināmā mērā pat teatrāla. Tāpēc centos izrunāt vārdus bez izteiksmes. Kā mācību grāmatas vingrinājumu.
Pēc manis pienāca viņa kārta. Labu brīdi viņš neteica nekā. Roka Žņaudza klausuli, gāmurs cēlās un. krita, mute neskanīgi čapstināja nedzirdamus vārdus — lāstus vai dievlūgsnu, kas to lai zina. Beidzot viņš sadūšojās un ieķērcās:
— Portfeli ar naudu… — Ieskrējiena spēks apsīka.
Neviens nemudināja. Sapratis, ka atteikšanās nozīmētu to pašu kā vainas atzīšana, viņš aizvēra acis un no galvas, šoreiz gandrīz bez stostīšanās monotoni nolasīja tekstu.
Trešās «jūrascūciņas» lomu izpildīja ārsts, kuru pulkvedis bija pieaicinājis gadījumam, ja apcietinātajam uznāktu nervu lēkme. Viņš vienīgais centās tēlot izspiedēju un — atbilstoši saturam — draudīgi skaldīja teikumus.
Profesors ne mirkli nesvārstījās.
— Otrā balss ir tā pati vakardienas, — viņš paziņoja un pašapmierināti paskaidroja: — Bērnībā man konstatēja gandrīz absolūtu dzirdi, ieteica iestāties konservatorijā urn mācīties par skaņradi, bet iesākās karš un izjauca visus…
— Paldies. Šovakar vairs netraucēsim. Jā, pasveiciniet dzīvesbiedreni un pasakiet manā vārdā, ka viņa var mierīgi gulēt… — Pulkvedis nospieda seiektora taustiņu. — Vai galvenais eksperts jau atgriezies? .,. Gaidu.
Pareizi, apcietinātais taču sēdēja zeķēs, acīmredzot apavi nosūtīti uz ekspertīzi.
Voldemārs Rebane atnesa vairākas lielformāta fotogrāfijas. Uz visām bija pilnīgi identiski apavu nospiedumi: rievaini, ar malās mazliet nodilušu rakstu, toties vidū skaidri saskatāmiem rimbulīšiem. Blakus viņš novietoja apcietinātā kurpes.
— Vai tās ir jūsu? — Vanadziņš atkal pārņēma grožus savās rokās.
Apcietinātais nenoliedza, bet arī neapstiprināja. Šķita, viņš zaudējis interesi par notiekošo un iegrimis tādā kā apātijā — stiklainām acīm raudzījās iedegtajā galda spuldzē un ne reizi nepamirkšķināja. Tikpat nekustīgs bija arī lampas atspulgs zīlītēs, un es sapratu, kā viņš iztiek bez brillēm.
— Jūsu kurpju pēdas atbilst noziedznieka soļu nospiedumiem, kas atrasti mežā un pievienoti krimināllietām par Ligitas Gulbes izvarošanas mēģinājumu un Jara Vaivara noslepkavošanu. Vai gribat kaut ko paskaidrot?
— Neko nesaprotu, — viņš beidzot bilda. — Galva sāp.
Ārsts, pataustīja viņa pulsu, ielūkojās acīs, tad pasniedza ūdeni, kurā izšķīdināja baltu pulveri.
— Vēl nav uz sabrukuma robežas, ne tuvu. Bet šovakar jūs no viņa nekā prātīga neizdabūsiet. Viņš pa pusei atslēdzies un vairs neatbild par saviem vārdiem.
—■ Un vispār? — Vanadziņš jautāja. — Vai viņš uzskatāms par nepieskaitāmu?
Ārsts paraustīja plecus:
— Neesmu kompetents par to spriest. Nepieciešama ilgstoša izmeklēšana stacionāros apstākļos…
— Nezaudēsim laiku, biedri. — Pulkvedim nepatika, ka runā par slimībām. — Ierosinu nekavējoties sākt kratīšanu. Varbūt viņš pa ceļam atžirgs un pats uzrādīs slēpni.
…Uz kraušanu braucām . ās mašīnās. Vien? sa- gadījos kopā ar Šiliņu. Visu dienu nebijām pārmijuši ne vārda. Es pajautāju;
-— Kā jūtas Aspa?
— Tāda sastingusi.
— Joprojām nav atkopusies no bērēm?
— Tas jums pašam labāk jāzina, — viņš agresīvi atbildēja. — Atkal atrodas jūsu sievas paspārnē. Kopā skatīšoties televizoru un pēc tam palikšot pa nakti.
Pareizi, šodien taču pārraidīja detektīvfilmas pēdējo sēriju. Tādam notikumam par godu arī mazdēls drīkstēs palikt nomodā līdz pat pusnaktij. Kad mašīna nobremzēja, ieraudzīju nama pirmā stāva logā ekrāna zilgano mirgoņu. Atskanēja kliedzieni, tad šāviena blīkšķis un pēc klusuma brīža trauksmaina mūzika. Laikam notikumi jau gāja uz beigām, bet diez vai Milda tik vēlu atlaidīs Aspu. Meitas istabā uzklās gultu un atstās pa nakti, un tieši šis apstāklis visvairāk apbēdināja Šiliņu.
Redzētās filmas ietekmē sētnieku pāris nebija sevišķi pārsteigts, kad pulkvedis aicināja viņus par lieciniekiem.
— Nemaz nešaubījos, ka tas slikti beigsies, — aizdusas mocītā sieviete, tāpat kā Augusts Dreimanis, apstājās katrā stāvā, lai atgūtu elpu, tomēr tas viņu netraucēja izteikt savas domas. — Vajadzēja izlikt šo, nevis pašai aizbraukt. Tagad kauns visai mājai, bet mēs taču cīnāmies par komunistiskās sadzīves normām, esam •uzņēmušies saistības.
* — Viņš nebija dzērājs, — stāvu augstāk stāstīja sētnieces vīrs. — Un pēdējos gadus vairs nerīkoja tračus.
Abi runāja par apcietināto tādā kā pagātnes formā — it kā viņš neatrastos tepat blakus, it kā rokas dzelži jau pierādītu viņa vainu. Bet mēs vēl tikai meklējām pierādījumus.
Dzīvoklī tos atrast neizdevās. Tā apskate ilga nepilnu pusstundu — tik maz mantu bija mūžsen neuzpostajā istabā un virtuvē: saliekama gulta, daži ķebļi, galds, vecmodīgs plaukts. Nemazgātie trauki stāvēja izlietnē, pārējie — sienas skapī, kas vienlaikus kalpoja kā pieliekamais trūcīgajiem produktu krājumiem: dažiem gurķiem un sīpoliem, žāvēta speķa gabalam un sakaltušas maizes klaipam. Kozlovs diktēja, Bankovskis pierakstīja, fotogrāfs zibsnīja kvēlspuldzi, Šiliņš un Rebane vandījās pa vannas istabas pakaktēm, Akmentiņš izkiaudzināja sienas un grīdu.
— Viņš jau vairāk pa pagrabu dzīvo neka šeit, — sētniece ieminējās.
— Parādiet ceļu! — pulkvedis aicināja.
Šķūnīša durvis nācās uzlauzt, jo neviena no saisķa atslēgām nederēja un apcietinātais nekādi nevarēja vai arī negribēja pateikt, kur glabā īsto. Likās, viņu pārņēmusi pilnīga letarģija, pat acīs atspoguļojās tikai vienaldzība, kas neizgaisa pat tai mirklī, kad pulkvedis pastiepās uz pirkstgaliem un ar nemaldīgu kriminālista intuīciju sataustīja virs aplodas paslēpto un sieviešu jaciņā ievīstīto pistoli.
— Kad būs gatavs ekspertīzes slēdziens? — viņš jautāja un sniedza ieroci Rebanern.
— Ar visām fotogrāfijām, aprakstu un ložu identifikāciju — rīt desmitos.
— Tādā gadījumā taisām «feiramu». — Dreimanis pasludināja. — Paldies, biedri!
Tikai pēc brīža sapratu, ka šie pēdējie vārdi attiecās uz pieaicinātajiem lieciniekiem. Savus darbiniekus pulkvedis nemēdza tik svinīgi uzrunāt.
— Vai nav izdevīgāk tūlīt turpināt pratināšanu? — apvaicājos. — Līdz rītam viņš izgudros nez kādus melus.
— Vai arī nāks pie atziņas, ka nav vērts liegties, — Dreimanis paskaidroja savu viedokli. — Nakts izmeklēšanas izolatorā reizēm veic brīnumus… Turklāt patlaban diez vai dzirdēsim no viņa ko sakarīgu.
# * *
Izrādījās, ka pulkvedim taisnība. Nākamajā dienā apcietinātais bija noskaņots uz runāšanu. Pat pārāk. Vārdi apsteidza cits citu, meta cilpas un samežģījās, lai pēc tam doma aizmaldītos nezināmā virzienā. Mēs sēdējām tajā pašā kabinetā, vienīgi publikas bija mazāk: Dreimanis, Vanadziņš un es. Laiku pa laikam ienāca Rebane ar zilajiem ekspertīzes veidlapu «palagiem», bet varēja iztikt arī bez šiem lietiskajiem pierādījumiem. Apcietinātais neliedzās, gandrīz vai radās iespaids, ka pašapsūdzība sagādā viņam tādu kā baudu. Par ārstu dfa< gnozi viņš stāstīja ar bijību — it kā tas būtu ar valdības dekrētu piešķirts goda nosaukums. Vienā slimnīcā bija konstatēta epilepsija ar personības izmaiņām. Cituviet bija pierakstīta personības šķelšanās.
Parasti tas iesākās ar miglu, kurā viņš apmaldījās Zaudēja savu īsto «es». Laukā izrāvās cits cilvēks. Kur* neatzīst nekādus šķēršļus. Nekādu nosacītību. Kuram jātiek galā ar visu, kas kaitina. Citādi aizies bojā. Citādi atkal virsroku gūs visu nicinātā sīkbūtne. Skolnieks, kuru izsmej. Vīrs, kuru izrīko. Tēvs, kurš nedrīkst pacelt balsi. Tehniķis, kuru neatzīst. Sīkais, neizdarīgais gariņš bez naudas, bez teikšanas, bez vēriena. Kurš jaudā tikai staigāt pa kapsētām. Tur allaž uzmācās vēlēšanās nonāvēt. Bet ilgus gadus viņš neuzdrošinājās. Kad par savu redzējumu un balsīm stāstīja sievai, tā ņirgājās. Sauca par aptaurētu. Un tad viņam atkal sāka neganti sāpēt galva. Sieva deva visādus pulverus. Tie nelīdzēja, jo viņā tai brīdī jau it kā veidojās cits cilvēks. Tas otrais. Stiprais. Kurš ne no viena nebaidās. Un tad viņš brauca uz mežu cilvēku medībās. Sākumā tos medīja savā iztēlē. Skatījās acīs un juta'savu pārākumu. Cilvēki taču nezināja viņa domas. Nenojauta, ka atrodas viņa varā. Ka viņam pietiek izvilkt ieroci, lai tos aizraidītu uz viņpasauli. Bet bez jēgas šauj tikai vājprātīgie, un par tādu viņš sevi neuzskatīja. Tomēr pamazām nepieciešamība kļuva arvien lielāka. Lēkmes uznāca arvien biežāk. Kļuva grūti valdīt šo otro «es». Arvien skaļāk skanēja balsis, kas pateica priekšā, kā izdarīt, lai šaušana atmaksātos un viņš varētu palikt cilvēks. Tieši šai laikā vecais šefs aizdeva trakas dusmas. Vajadzēja atriebties. Pārliecināties, ka Markulim no viņa bail. Tā nobrieda iebiedēšanas un naudas izspiešanas plāns. Bet, kad viņš mežā pirmoreiz nošāva cilvēku, viss sagriezās tādā vērpetē, ka pat aizmirsās, kāpēc to izdarījis. Mašīnā bija atstātas atslēgas. Viņš iekāpa un braukāja apkārt. Tāpēc vēlāk pietrūka benzīna, lai tiktu līdz institūtam. Bet viņš to nepārdzīvoja. Balsis bija apklusušas, dvēselē iestājies miers. Kādam laikam ar to pilnīgi pietika. Bet tad atkal institūta direktors viņu sarāja par kaut kādu rasējumu. Un viņš saprata, ka nedrīkst salikt rokas klēpī. Ka no jauna saslims, ja neizpildīs savu plānu. Tāpēc naktī atkal aizbrauca uz mežu…
— Pagaidiet! — Vanadziņš brīdinoši pacēla roku, pārtraucot slepkavas monologu. — Vai jūs varētu parādīt to vietu, kur noslepkavojāt jums nepazīstamo vīrieti? Kāds viņš izskatījās?
— Neatceros. Bija patumšs. — Viņa valoda kļuva nedroša.
— Tad paskatieties, vai pazīstat viņu uz vienas no šīm fotogrāfijām? — Un Vanadziņš izklāja uz galda ģīmetņu vēdekli,
— šis laikam bija, — viņš stomīgi teica un norādīja uz pareizo attēlu. — Bet vietu noteikti atradīšu. Autobusa pieturu sauca «Uz pieprasījuma». Pēc tam gabalu uz priekšu, un pa labi rnežā iekšā. — Viņš manāmi atdzīvojās, lepns, ka spēj pierādīt savu apgalvojumu. — Tur nogriežas iebraucams ceļš, kas ved uz pirmā pasaules kara vācu zaldātu kapiem. Citādi viņš nebūtu ticis. Mašīnu apturēja pie lielā ozola un nāca tieši man virsū. Tad es izšāvu.
-» Un mašīnu jūs varētu aprakstīt? — taujāja Vanadziņš, kurš gribēja ievērot visas tiesiskās formalitātes.
— Dzeltenas krāsas žigulis. Pirmais modelis, bet gandrīz jauns. Motors vēl nepieslīpējies. Kad mēģināju izspiest simt trīsdesmit, sāka niķoties. Un vispār — ar motociklu ir pavisam cita sajūta. Pagrabā man ir…
— To mēs redzējām, — pulkvedis viņu aprāva un griezās pie Vanadziņa. — Kā jums liekas, kolēģi, vai neaizbraukt? Izsaukt mašīnu un lieciniekus?
— Man gribētos izmantot viņa pašreizējo runī: gumu, — Vanadziņš prātīgi iebilda, — ja jums nekas nav pretī.
Pēc šiem savstarpējas cieņas apliecinājumiem nopratināšana turpinājās.
— Kas jums bija padomā, kad nākamreiz aizbraucāt uz mežu? Kāpēc paņēmāt līdzi pudeli ar ēteri?
— Tovakar nejutos slims. Mani nedzina balsis. Braucu labprātīgi un netaisījos nogalināt. Es jau zināju, kur vecais šefs dzīvo. Biju visu izlūkojis. Arī viņa ģimenē komandēja sieva. Vajadzēja iebiedēt šo Klāru. Tad viņam būs vieglāk šķirties no naudas. Sākumā gribēju izģērbt šefa sievu. Bet viņa neiet no mājām ārā. Trīs vakarus gaidīju mežā. Pat uz jūru negāja. Laikam tāpēc dārzā izraka dīķi. Un es nolēmu novaktēt kādu citu ciemata sievu.
— Ar ētera tamponu?
— Lai neskatās man acīs.
— Un kāpēc paņēmāt līdzi arī ieroci?
— Ja viņa tomēr skatītos. Tad dzīvu neatstātu.
Satriecoša loģika. Biju dzirdējis, ka psihiskie slimnieki
spriež dzelžaini loģiski. Līdz zināmai robežai, aiz kuras tad nu rodas aplamie slēdzieni. Tagad par to pārliecinājos.
— Pistole noderēja, kad mani aplenca miliči ar lukturiem.
Pirmoreiz aptvēru, ka viņš tonakt nemaz nebija redzējis Jari Vaivaru. Protams, vai tad pret starmetēju spilgto gaismu varēja ko saskatīt. Saira vesels posms līdzšinējo argumentu ķēdē. Puisis nošauts nevis tāpēc, ka noziedznieks glābies no atmaskošanas. Nejauši. Tāpēc, ka viņu ceļi vēlreiz krustojušies. Būtu viņš pagriezis slepkavam muguru, tad vēl šodien dzīvotu.
— Ligitas Gulbes drēbes atradām jūsu pagrabā zem gumijas matrača. īpašniece uzzīmēja tās starp daudziem citiem sieviešu apģērba gabaliem. Ja gribat, varat iepazīties ar protokolu.
Izmeklētājs tikai pacilāja kādu aprakstītu veidlapu, bet neparādīja to. Acīmredzot šodien gribēja gūt tikai kopainu un detaļas precizēt vēlāk — no pieredzes zināju, ka šai nopratināšanai sekos vēl neskaitāmas, kurās pārbaudīs un no visām pusēm izgaismos pat sīkākos faktus, noskaidros šķietami maznozīmīgus blakusapstākjus.
— Un tajā pievakārē, kad satikāt mežā Jari Vaivaru? Vai no mājām izgājāt ar iepriekšējo nodomu slepkavot?
— Nezinu. Tas nebiju es, tas bija viņš. Pirms tam man uznāca melnie. Gribēju zvanīt Markulim, bet nebija spēka. Jutu, ka visu saputrošu. Baidījos, ka nedabūšu ne vārdu pār lūpām. Ka uzgriezīšu nepareizo numuru. Ka pateikšu nepareizo adresi. Pats no sevis baidījos. Un tad pamodos uz grīdas. Galva sāpēja, bet bija skaidra. Pēkšņi zināju, ka nekas neizdosies, ja nenonāvēšu vēl vienu cilvēku. Tikai tas dos spēku rīkoties. Pielikt pēdējo punktu. Paņēmu pistoli un aizbraucu uz mežu. Gribēju nogaidīt tumsu. Bet viens nāca virsū no kreisās puses. Kaut ko kliedza un skrēja klāt. Metos bēgt un paslēpos krūmos. Tad ieraudzīju viņa seju. Tādas acis, kas jāaizdara uz visiem laikiem. Izvilku pistoli un izšāvu. Ar vilcienu aizbraucu mājās. Jutos, kā no jauna piedzimis. Tikai krietni vēlāk radās iekšēja nepieciešamība zvanīt profesoram un pieprasīt naudu.
Viņš apklusa. Klusēja arī pulkvedis un Vanadziņš. Nešaubījos, ka viņi savā praksē dzirdējuši vēl baismīgākus un asiņainākus stāstus, — bet vai tas varēja mazināt stindzinošo iespaidu, kādu atstāja šī atzīšanās? Vai var vēl saukt par cilvēku šo apcietināto, kuram svešs pats cilvēciskuma jēdziens? Vai drīkst sodīt tādu, kurš pat īsti nesapratīs, par ko? Viņa jūtu pasaule taču aprobežojas ar žēlumu pret sevi, ar dzīvnieka instinktu glābties no sāpēm, vienalga, par kādu cenu. Kur sākas un kur beidzas atbildība? Pat bērnus mēs sodām par katru cietsirdības izpausmi, vērstu pret kukaiņiem, kaķiem, suņiem, iestāstām, ka kokam sāp, kad nolauž zaru, ka ari mārītes apraud nozudušus bērnus. Bet ko var iestāstīt slimniekam, kura domas riņķo pa neaprēķināmu orbītu? Neaprēķināmam savās izdarībās un nepieskaitāmam?,..
Laikam taču pulkvedis tāpat bija neziņā. Viņš piecēlās, noslaucīja pēkšņi nobālējušo un norasojušo pieri un pateica asāk, nekā bija grasījies:
— Mēs savu darbu esam padarījuši. Nododu notverto noziedznieku prokuratūras rīcībā. Domāju, ka bez tiesas psihiatriskās ekspertīzes slēdziena arī jūs tālāk netiksiet… Bet jūs, biedri žurnālist, es neapskaužu — palikāt bez kriminālintrigas un bez sociālās stīgas.