Sveši lauri man nedeva miera. Ar ko esmu sliktāks par citiem žurnālistiem? Viņu apraksti par netaisnīgi notiesātiem cilvēkiem vai par nesodītiem noziegumiem, par visbīstamāko sabiedrisko parādību — vienaldzību parasti izraisa tik plašu lasītāju atbalsi, ka ar atsauksmēm un vēstulēm vien varētu piepildīt visu avīzi. Turpretī manas reportāžas no tiesas zāles labākajā gadījumā atbalsojās redakcijas pastā ar vienu vai diviem protestiem, kuros aizrādīja uz neprecizitātēm faktu atspoguļojumā, uz paviršību noziedzības iemeslu analīzē. Pat honorāra desmitnieki nespēja remdēt aizvainotās patmīlas sāpes, drīzāk otrādi, kaisīja godkāres sāli strutojošajās brūcēs. Tiešām, pazinu taču daudzus vadošus tieslietu darbiniekus, vairāki milicijas inspektori sveicināja mani pa gabalu, reiz pat izpestīja, kad tiku apturēts par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, visas ielas plašumā pavēstot caur patruļas mašīnas megafonu: «Laid viņu vaļā, Edgar, tas ir mūsējais…» Šis tad nu arī bija manas karjeras kalngals, jo ar saviem rakstiem nekādu popularitāti iemantot neizdevās. Un tas, kā jau teikts, rīvēja manam godam kanti.
Domāju ilgi un mokoši. Samierināties ar talanta trūkumu un meklēt citu pielietojumu universitātē izvīstītajam filologa diplomam nav rakstoša cilvēka dabā. Varbūt visa vaina tā, ka līdz šim ar attēlotajiem atgadījumiem biju
iepazinies pēc nostāstiem, post factum, kā mēdz sacīt mani draugi juristi, pēc dokumentiem rekonstruējis notikumu secību, nevis dzīvojis līdzi katrai to fāzei. Būtībā atrados tādā kā tiesneša lomā. Bet viņam bezkaislība nepieciešama kā taisnīga sprieduma priekšnosacījums. Toties reportiera attieksme nedrīkst lidināties vēsas objektivitā: tes līmenī. Vienīgi emocionalitāte, klātbūtnes izjūta var pārliecināt lasītāju, piespiest viņu iedomāties sevi pašu va'i savus tuviniekus cietušā vietā, izdarīt tos secinājumus, kuru dēļ esam pasākuši publicēt šos problēmu aprakstus.
Nolēmu šoreiz negaidīt zvanu no ministrijas, iztikt bez izdevīgiem signāliem un mājieniem. Ziedošu dažas diennaktis, pasēdēšu pilsētas milicijas dežūrtelpā, — vai man žēl? Pat ja nenākšu uz pēdām materiālam, kas izglābs no tikpat kā nenovēršamā izsūtījuma uz redakcijas vēstuļu nodaļu, tomēr patērzēšu ar operatorēm, aizbraukšu uz kādu atgadījuma vietu — lai tas būtu kautiņš komunālā dzīvokļa virtuvē, ielaušanās mēģinājums veikalā vai huligāniska uzvedība parkā. Vienalga aizraujošāk nekā kver- nēt pie Preses nama pulētā rakstāmgalda un izlikties, ka strādāju pie valstiski nozīmīga sacerējuma.
Pa telefonu uzzināju, ka dežurē mans senais paziņa Aleksandrs Kozlovs, tas pats Saša, kurš jau kriminālmeklēšanas daļā bija slavens ar nepārspējamu māku gulēt jebkādos apstākļos. Arī tagad, padzirdējis, ka pilsētas atbildīgais dežurants aizņemts, biju gatavs saderēt: majors kaut kur nolīdis un efeši aizmidzis, tādējādi uzkrājot enerģiju visspraigākajam darba cēlienam — naktij. Viņš, protams, nodrošinājies pret tādiem nepatīkamiem pārsteigumiem ka priekšnieka ierašanās; aizbarikadējies aiz aktu vāku vaļņa, paslēpis acis aiz tumšiem briļļu stikliem, izvilcis tiešu, bet grūti saredzamu caurspīdīgas makšķerauklas vadu līdz vecākajai operatorei, kuru ar atkārtotiem bildinājumiem vērtis par savu sabiedroto un miera sargātāju. Komplimentu pārliecības spēku diemžēl mazināja neiztrūkstošais ievadteikums: «Ja es, nebūtu sen un laimīgi precējies…» — tomēr vecākā seržante jutās glaimota un sv< ti ticēja savai neatvairāmībai. Tikpat ap- šaubāmi skanēja arī priekšniecībai rakstiski iesniegtais ierosinājums izdarīt dežūru kārtības reformu un priekšdienas sakt divdesmit četru stundu darba posmu pievakare, tādā veidā panākot lielāko gara spēju koncentrāciju nakti, kad, ka rada prakse, atgadījumu visvairāk. Ne-
varēja noliegt, ka šim priekšlikumam ir zināms loģisks / pamatojums, tomēr visi to uzskatīja vienīgi kā Kozlova kārtējo mēģinājumu teorētiski attaisnot savu pastāvīgo miega badu un tāpēc pat nelika uz balsošanu. Jā, jaunajā postenī, kas atbilda tikko saņemtajai majora zvaigznītei, kādreizējais trumpis vērsās pret viņu. Agrāk tas bija kaldinājis Kozlova slavu. Katrā nopratināšanā pienāk tāds brīdis, kad iestājas smags klusums un visu izšķir stiprākie nervi. Bieži spriegumu neiztur milicijas darbinieks un ar nākamo jautājumu dod noziedzniekam iespēju izlocīties. Saša šai-ziņā bija neuzvarams — viņš stingi raudzījās aizturētajā un kā zaķis gulēja vaļējām acīm… Klīda pat baumas, ka viņš iemieg, tikko aizver muti, tomēr tās bija pārspīlētas. Atradās liecinieki, kuri bija gatavi apzvērēt, ka jauno uzpleču saņemšanas ceremonijā gaviļnieks aizsnaudies tikai pārvaldes priekšnieka svinīgās uzrunas beigu daļā un līdis bučoties nevis tāpēc, ka pa miegam sajaucis pulkvedi ar savu sievu, bet patiesā aizkustinājuma uzbangojumā.
Lai . vai kā, šoreiz šķita prātīgi sekot Kozlova piemēram — «nosnausties līdz vakaram un ierasties milicijā ar svaigu galvu.
Laikam taču nebiju īsti izgulējies, jo pirmajā brīdī mani pārsteidza, cik ļoti dežūrdaļas operatīvā telpa līdzinās kino un televīzijas ekrānos redzētajām. Tāda pati pults ar neskaitāmiem telefona aparātiem, tumbleriem, pogām un pievadiem, kurus darbināja neticami safrizētas un daij- balsīgas sievietes, pie sienas tāds pats elektrificēts pilsētas plāns, uz kura pēc spuldzīšu uzliesmojumiem var izsekot patruļas mašīnu kustībai. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka šie skati laikam te filmēti, ka sociālistiskā reālisma iezīmes jāmeklē saturā, nevis formā. Ja gribēju īstenot savu ieceri, jācenšas aizmirst, ka esmu šeit cilvēks no malas, jāatrauj skatiens no glītā ietērpa, ātrāk jāizurbjas līdz kodolam. Modināt aizmigušo ar pasaku prinča skūpstu netaisījos, tāpēc spēru pec iespējas skaļākus soļus.
Atbildīgais dežurants negulēja, jādomā, signalizācijas sistēma funkcionēja nevainojami.
— Gribi? — viņš piedāvāja, atskrūvējis termospudeles vāku un ielējis tajā kūpošu kafiju.
— Kas jauns? — malkodams pa austrumnieku ieradumam pārsaldināto dziru, pēc pieklājības pauzes uzdevu jautājumu, kura dēļ grasījos pavadīt bezmiega nakti.
— Bufetē remonts.
— Un pilsētā?
Kozlcvs paraustīja plecus, tad izlikās šķirstām dežūras žurnālu, it kā piešķirdams divkāršu ticamību savai noraidošajai atbildei.
— Nekas tāds, kas varētu ieinteresēt tavus lasītājus. — Un tūdaļ metās padziļināt atzinumu: — Kas tad satrauc viņu jūtīgās sirdis? Pirmām kārtām nelaimē nokļuvuši bērni. Nolaupīti vai noslēpumainā veidā pazuduši, liesmojošās mājās atstāti, āliņģī vai atvarā iekrituši. Un pašaizliedzīgi izglābti. Tāpat nervus kutina izvarotas sievietes. Tad visādas ķibeles, kas atgadās pazīstamiem cilvēkiem. Ja nozog mašīnu Jānim vai Pēterim, tas nevienu nespēj aizraut, bet, ja uz ielas izģērbtu pliku tevi, tas jau būtu iemesls zināmam uzbudinājumam — rakstīja, rakstīja par viņiem, kamēr pats iekļuva ķezā, paskatīsimies, kādu meldiņu tagad uzņems, vai beidzot sados tiem miličiem, kas neprot nodrošināt mūsu ielās kārtību? Tāpēc silti iesaku — lai ko taisies sacerēt par mūsu kopējo dežūru, katram gadījumam pacenties klupt krāgā milicijas dienestam. Tas vienmēr atstāj simpātisku iespaidu, jo pierāda, ka autors ir principiāls un drosmīgs cilvēks, kurš nebaidās paša velna …
Viņa valoda kļuva arvien gausāka, it kā viņš kafijas vietā būtu dzēris baldriānu. Sakopojis gaistošo možumu, majors vēl piemetināja:
— Bet tagad — ej, man jākoncentrējas. Parunā ar puišiem, viņiem jau jābūt atpakaļ no izsaukuma.
— Vai kas nopietns?
— Ej, ej! — Kozlovs vāri atmāja.
— Kas šodien dežurē?
Viņš neatbildēja. Droši vien jau redzēja otro sapni, un tic cilvēkiem, kas diendienās satiekas ar dzīvf.s melnajām parādībām, kā par brīnumu, — varbūt taisnīga līdzsvara labad, — allaž ir rožaini.
Ari operatīvajā grupā man gadījās puslīdz pazīstams cilvēks. Par viņu gan biju vairāk dzirdējis no citiem nekā tiešā ceļā uzzinājis, toties no pilnīgi drošiem avotiem, tā ka inspektora Oskara Šiliņa persona nešķita sveša.
Pievilcīgs un reizē ari antipātisks, gandrīz atbaidošs raksturs. Tāds, par kuru filmas sākumā grūti pareģot, kāds viņš biis beigās. Pāraudzis autora izdomāto ļ ār- dzīvojumu rezultātā?.,. Vieglas dzīves tīkotājs, kurš neiztur paredzētos pārbaudījumus, gļēvs grūtību brīžos?… Tikpat bieži atklājas, ka ciniskā āriene ir vienīgi maska, aiz kuras slēpjas jūtīgs un viegli ievainojams cilvēks…
Ko es zināju par Osi, kuru vecākās paaudzes darbinieki, atceroties kādreiz slavenā basketbolista Gunāra Šiliņa iesauku, labsirdīgi dēvēja par «Silu»? Audzis republikas līmeņa celtniecības priekšnieka ģimenē, līdz aiziešanai armijā baudīja visas priekšrocības, kādas sniedza tēva sabiedriskais stāvoklis. No dienesta atgriezās ap^ievojies un kā novēlotu kāzu dāvanu saņēma no vecākiem žiguli. Vecie Šiliņi ilgi neizturēja vedeklas kašķīgo raksturu un trīskāršas apmaiņas ceļā izkārtoja jaunajam pārim atsevišķu dzīvokli. Pēc dažiem mēnešiem kapitulēja arī Osis un meklēja glābiņu no ģimenes dzīves Minskss milicijas skolā. Kad viņš atgriezās, ligzdiņa izrādījās tukša, pat atvadu vēstule gulēja uz grīdas, jo visu iekārtu sieva hija aizvedusi sev līdzi. No pirmās algas inspektors Šiliņš nopirka platu tahtu, rakstāmgaldu un dažus krēslus, ar to arī aprobežodams mēbeļu iegādi. Pilnīgi , pietiks tām dažām stundām, ko pavadīs mājās. Melsa, ka pie galda viņš reizēm atslodzes nolūkos (leitnants strādāja sevišķi bīstamo noziegumu, vienkāršāk runājot., slepkavību izmeklēšanas nodaļā) rakstot liriskus dzejoļus un melodramatiskas noveles, bet šīs baumas pārbaudīt neizdevās. Daudz ticamākas likās valodas, ka brīvos vakarus viņš nekad nepavadot viens, atvilinot vecas, reizēm arī jaunas draudzenes ar solījumu atskaņot unikālus pašdarbības trubadūru ierakstus. Tas it kā saskanēja ar viņa nerimtīgo meklētāja raksturu, kas darbā jo bieži izraisīja asas pretišķības. Drosmīgs, pat pārgalvīgs operatīvos pasākumos, Osis nebaidījās arī no priekšniekiem, nepamatoti vilka nicinošu vienlīdzības zīmi starp pieredzi un rutīnu. Vēl lielāku nepatiku izraisīja lielīšanās mānija un jaunības nosacītā tieksme uzpūst par pašaizliedzību, par nesavtīgu upuri visu, ko pats uzņēmās labprātīgi. Tā piedzima vēl divi Šiliņa pavārdi — «Lielā brēka» un «Mazā vilna» — atkarībā no situācijas. Un, kad nodaļā notika vadības maiņa, jaunais priekšnieks, kuru Šiliņš pirms tam bija ne vienu reizi vien vizinājis savā mašīnā, izsauca viņu uz draudzīgām pārrunām un piedāvāja pāriet citā darbā.
Un tagad Osis stāvēja manā priekšā labi pašūdinātā formas tērpā, kas izcēla sportisko slaikumu, un pētījoši vēroja ciemiņu ar .«āvām tumšajām, vienaldzības dūmakas aizplīvurotajām acīm, kuras — šaubu nav — prata gan dzelt, gan glāstīt. Ap lūpām bija sastindzis ironisks pārākuma smīniņi.
— Kur tad tagad strādājat? — jaulāju, kad bijām pārspīlēti sirsni!»i sarokojušies.
Melnīgsnēja vecaka leitnanta kinovaroņa sejas pasīkie panti saviebās. •
— transporta nodaļā, ķerstu automobiļu zag]us, bet…
— Bet ko?
—- bet noķert Izdodas vienīgi aizdzinējus, un tie paši gandrīz vienmēr jaatlaiž, jo praktiski nepilngadīgajiem par tādiem stiķiem parasti draud tikai nosacīts sods… Agrāk gan neviens neatzina tādus smalkumus. Kad čigāns aizveda svešu zirgu, tā bija zādzība, un viņu bāza čokā. Bet tagad mēs esam tik humāni, ka no aizkustinājuma vemt gribas. Un pēc tam brīnāmies, kur rodas arvien jauni noziedznieki. It kā paši nebūtu tos audzējuši savā liekulīgajā labestībā.
Beidzot izdevās apturēt viņa vārdu izvirdumu. Nebiju taču atnācis, lai noklausītos sen zināmas patiesības. Man vajadzīgi fakti, secinājumus izdarīšu pats, turklāt — par lo nešaubījos — labāk nekā šis zaļais kriminoloģijas teorētiķis.
Laikam viņš par mani tāpat nebija sevišķi augstā^ domās, jo uz manu vaicājienu atbildēja ar agresīvu pretjautājumu:
— Atkal vācat vielu šaušalīgam raksta ga'arn, vai ne° Pēdējais modes kliedziens, jo lieku reizi pierāda mūsu I riljkas brīvību un pie viena liek lasītājiem apzināties, ka viņu grēki ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas notiektepat deguna priekšā… Bet to, ko tikko redzējām, jums ih nodrukās, nemaz netērējiet tinti un papīru.
— IJu ja nu pamēģinātu? — Sāku saprast cilvēkus, kurus kaitināja Šiliņa pašpārliecinātais tonis.
— Pagaidām narkomāni figurē tikai Iekšlietu un Veselibas aizsardzības ministriju atskaitēs. — Vecākais leitnants pasmīnēja. — Lūdzu, man nav žēl, varbūt pie gadi- jlcna piespēlēsiet kādu derīgu informāciju.
Viņš aizveda mani uz telpas attālāko stūri, kur mūsu saruna nevienu netraucēja, apsēdināja nepatīkami vēsā dermatina atzveltnes krēslā un aizsmēķēja, gluži kā skolnieks .slēpdams cigareti plaukstā.
— Kad aiziešu pensijā, noteikti atmetīšu, bet šeit tas ir
vienīgais līdzeklis pret šķebām.
— Vai nebūs par vēlu? — atkal centos iedzelt, aizvainots, ka netiku pacienāts.
Šiliņš atmeta ar roku.
— Tad jau manīs… Vārdu sakot, triviāls gadījums, iegaumējiet — neesmu teicis, ka tipisks. Mums piezvanīja no «Atrās palīdzības» nē, labāk sākšu no īstā gala. Piezvanīja uz «Atro palīdzību». Steidzīgs izsaukums, neciešama sāpju lēkme, augsta temperatūra — viss, ko parasti saka, lai šos paskubinātu. Kad šoferis un sanitārs lejā beidza pīpēt, viņi atjēdzās, ka adrese tāda kā pazīstama, un katram gadījienain uzkāpa — varbūt vajadzēs izručīt dakterieni. Par laimi, durvis pusvirus, un iekšā — kā tad! — divi subjekti pielikuši šai nazi pie rīkles, lai spricējot morfiju, omnoponu. Divi veči un viena bāba. Nu, vīri sadeva šiem pa mizu, pēc tam pa radiotelefonu paziņoja mums. Kad pēc pusstundas ieradāmies miteklī, šie pat nebija izkustējušies no vietas. Tā izbadējušies pēc savas indes, ka pat nelaidās lapās, gulēja uz plikiem, netīriem matračiem, stīvi skatījās griestos un gaidīja nez kādus brīnumus, atpestīšanu no savām mokām, svētlaimi, ko sniedz jau ierastās narkotiskās vielas, varbūt nāvi, ej nu sazini … Un te atkal stājās spēkā mūsu izdaudzinātais cilvēciskums, kaut gan tādiem, pēc manām domām, vispār vairs nav tiesību saukties par cilvēkiem. Vajadzētu iespundēt par bruņotu uzbrukumu sievietei, bet viņus- laikam ārstēs par valsts naudu. Ari tagad mūsu dakteris vēl noņemas ar šiem elsdams, svīzdams: elpina, dod visādas sirdsdrapes, — vai es nepazīstu veco Rozenbergu? Nemetīs mieru, pirms nedabūs uz kātiem, bet pēc tam pats sūkās validolu un stāstīs par savu slimo sievu… Riebjas pat domāt, labāk, ja viņš šonakt vispār vairs neuzpeldētu — šis nolādētais humānists. Tad jau drīzāk mīlēt suņus kā mūsu Karluša, vismaz zini, ar ko tev darīšana. . Manuprāt, vecais Darvins maldījās, cii vēces vēsture iesākās nevis tad, kad pērtiķis uzslējās uz pakaļkājām vai paņēma rokā darbarīku, bet tai dienā, kad mūsu cienījamais senser.eis iemācījās izlikties, tēlot cilvēku ar lielo burtu.
Cigarete bija izpīpēta, Šiliņa monologs beidzies, turklāt ar efektīgu, līdz vispārinājumam novestu atziņu. Viņš ižlingoja smēķi pa logu un pievērsās man.
■— Vajadzēja atnākt piektdienas vai sestdienas vakarā, tad te miera nav ne mirkli.
«— Bet tad nedežurētu jūs.
īsti nezinādams, kā reaģēt, Šiliņš tomēr nolēma uztvert šo piezīmi kā komplimentu un kautrīgi palaist to gar ausim.
Es, protams, pārspīlēju. — Viņš it kā atjēdzās. — Jums varētu rasties aplamais iespaids, ka Rīgā nepārtraukti notiek kaut kas nelabs, izsaukums ik pēc piecām minūtēm, kā rakstītu statistiķi… Bet ne jau par noziegumiem vien cilvēki zvana uz «nulle divi». Nāciet paklausities, tad uzzināsiet, ar kādiem tik jautājumiem griežas pie milicijas» kā atrast noklīdušus suņus, kur nodot tirišanā dub|iem apšļakstītu mēteli un kam nosūtīt rēķinu — sētniekam vai autoinspekcijai, kādi dežūrveikali atvērti pēc desmitiem, kāpēc pa radio nav paziņots, kā nospēlējuši mūsu dinamleši, galu galā tā taču miliču komanda… Pārslēdz, Katja, savu aparātu uz ārējo pievadu!
Telefons, kā par spīti, klusēja. Kad jau likās, ka šovakar vispār neviens nepiezvanīs, iedegās signālspuldzīte.
— Milicija klausās, — samtainā balsī paziņoja gaišmataina operatore un piebīdīja sev tuvāk piezīmju bloku. Un pēc brīža ~~ nu jau skarbāk: — Runājiet tačul Ja zvanāt no automāla, nospiediet podziņu!
— Man nozagta mašīna! — kāds kliedza vada viņā galā, un Izmisuma pilnais palīgā sauciens, vairākkārt pastiprināts, atbalsojās visā telpā. — Pirms stundas vēl bija…
— Kas runā? — Katja jautāja, noklusinājusi dinamiku lidz ausij ciešamam skaļumam un ieslēgusi diktofonu.
— īpašnieks, protams, un ar jūsu palīdzību cerams, ka ne tikai bijušais īpašnieks, — satrauktais vīrietis izmocīja visai apšaubāmu asprātību.
— Vārds, uzvārds, adrese? — Katja pasmaidīja, bet bfl,o .s joprojām skanēja bezkaislīgi un oficiāli.
— Ak ta, piedodiet, Egils Melnsvārciņš, ar jūsu atļauju. Strādāju Operas un haleta teātrī. — Sekoja pauze, it kā viņš censtos atcerēties savu adresi.
— Mūsu kora dziļākais alts, — atzinīgi čukstēja Šiliņš, kuru zādzības fakts atstāja pilnīgi vienaldzīgu.
— Jūs pazīstai viņu? — nespēju slēpt izbrīnu. Rīga gan nav Maskava, tomēr arī pie mums šādas sagadīšanās liksies lasītājiem autora samaitātās fantāzijas auglis. Šiliņš ar galvu pamāja uz operatores pusi.
— Katja. Tikai žēl, ka viņa līdz ausīm iemīlējusies šīvakara atbildīgajā dežurantā. Bet nemirstīgais Saša laikam nogulēs arī šo izdevību.
— Adrese? Kur jūs dzīvojāt? —- Katja pacietīgi taujāja.
— Pārdaugavā, ja tam ir nozīme. Mašīnu taču nozaga pie Drāmas teātra. Pēc otrā cēliena izgāju ievilkt dūmu, skatos — vairs nav. Tukša vieta.
— Tad jau pavisam labi, tas tepat kaimiņos, — Katja nopriecājās, kā laimīgu vēsti saņēmusi. — Drīz aizbrauksim. Jūs tikmēr pastaigājieties, palūkojiet, vai mašīna nav pamesta aiz tuvākā stūra. Gadās arī, ka puikas pavizinās un līdz izrādes beigām atkal atdzen atpakaļ.
— Ko jūs mani mierināt kā tādu plānprātiņu! — vīrietis errojās. — Pierakstiet mašīnas numuru un pazīmes! — Viņš atkal kļuva žēlabains: — Dieva dēļ, dariet kaut ko, izziņojiet trauksmi, uztaisiet protokolu!
— Aktu uzrakstīsiet kopā ar mūsu darbinieku, — operatore vēsi aprāva viņu. — Tagad diktējiet! — Un, smagi nopūtusies, atzīmēja:
^Tumšzilas krāsas VAZ-2106, valsts numurs 35—40 LTU, uz aizmugures stikla fosforizēts uzraksts MĪĻAIS, NESTEIDZIES un papildu stopsignāls pūces acu veidā, uz jumta — metālisks bagāžas režģis. Benzīnbākā — četri pieci litri, ne vairāk, taisījās uztankoties pēc izrādes.»
— Paldies, gaidiet mūsu darbiniekus. Ziņojumu pieņēma vecākā seržante Goluboviča. — Viņa atvienoja, tad nedroši uzrunāja Šiliņu: — Klausies, Sila, tu varētu pamazām uzdarboties, galu galā tas ir tieši pa tavu līniju. Atbildīgo es pati informēšu.
— Tiks izdarīts! — Inspektors teatrāli sasita papēžus un sāka rīkoties.
Skaidrs, ka tie ir standarta gājieni. Vispirms viņš pa radio sazinājās ar patrulējošajām mašīnām, pēc tam sazvanīja autoinspekcijas dežūrdaļu, palūdza brīdināt arī «Latautoteka» kontrolpunktus, visbeidzot aprunājās ar brīvprātīgo kārtības sargu štābu. Un arī šoreiz pirmām kārtām lika ielāgot idiotisko uzrakstu uz pakaļējā stikla.
—- Mašīnas numuru var samainīt, — Šiliņš man paskaidroja. — Piecu minūšu darbs. Bet šie burti jānokasa ar nazi, ja nav pie rokas karsta ūdens. Un tas prasa laiku, piemērotus apstākļus. Tā ka mums jāpasteidzas, kamēr mīļais vēl nesteidzas.
* — Jūs domājat?…
Pagaidām es neko nedomāju. Braukuši!
Atpūtas istabā, ar savām garajām kājām aizsprostojusi ieeju, kušetes stūrī kūkoja izmeklētāja Baiba Ratiņa. Bez brillēm viņas seja izskatījās neaizsargāta, pavisam bērnišķīga, sevišķi uz milicijas kapteiņa uzpleču fona: tāpat kā Šiliņš, ari viņa darbā bija ieradusies formas tērpā. Ar ierastu kustību pavilka uz leju svārciņus, lai apsegtu apaļīgos ceļus, bet acis atvērt nepapūlējās.
~~ Vai jārullē?
— Čuči mierīgi, iztiksim bez tevis, — negaidīti maigi
sacīja Šiliņš. — Kurā kaktā Andžs ievilcies?
— Teicās mašīnā likties uz auss. Laikam baidījās sakompromitēt mani. Vai arī sevi. — Viņa atdarīja tuvredzīgās acis un, ieraudzījusi sveša cilvēka izplūdušos apveidus, iesaucās: — Ko tad neteici, ka neesi viens? Atvainojiet, es tūlīt!
Bet mēs jau paguvām aizvērt durvis.
Arā valdīja palsa puskrēsla. Ne vairs gaišs, ne vēl tumšs. Savādi, cik ilgi jāaprod ar to, ka pulkstenis pārbīdīts par stundu uz priekšu. Pēc dažiem mēnešiem liksies dabiski, ka deviņos jāsāk dedzināt ugunis, tomēr trīs nedēļas pēc Jāņiem pēc tradīcijas tā vien gribas vēl pirms pusnakts ieslēgt elektrību.
- Kā viņiem nav bail tik agri ķerties kkit svešām mašīnām'''
— Visizdevīgākais laiks, — Šiliņš iebilda. — Vēl pirms stundas gāza kā ar spaiņiem, un tad jau visi skrien, galvu plecos ierāvuši, ne pa labi, ne pa kreisi neskatās. Iekļūt autiņā ir viens spļāviens, pats zinu vismaz duci tādu paņēmienu, kas pat piecas sekundes neprasa, bet tos gan nH/pamiišu, citādi vēl uzrakstīsiet mazu pamācību zagšanā.
I ii Ja sāk darboties drošības signalizācija? — ne- atlaidos.
l iela muiža! — Viņš pavīpsnāja. — Kamēr kāds sadūšojas izskriet uz. ielas, šie jau sen aiz trešā stūra mūķē vaļa citu vāģi. Personiski es savējam esmu pierīkojis tādu dzelzs veiki, kas saslēdz stūri ar sajūga paminu. Resnāks par cietuma režģi, lai tik pamēģina vīlēt pušu.
Pēc šīs lekcijas taisni vai brīnījos, ka pie teātra ēkas vēl tik daudz mašīnu. Šiliņš devās meklēt nelaimīgo žiguļa īpašnieku, bet mēs ar milicijas autobusiņa šoferi aizslā- jām līdz vienīgajam robam visādu modeļu automobiļu pieblīvētajā parkingā.
Gaisā joprojām jautās lietus, debesis klāja bieza mākoņu sega, neļaujot pat agrīnajām zvaigznēm spīguļoties apkartējās peļķēs. Sauss asfalta četrstūris nepārprotami liecināja, ka vēl nesen te stāvējusi mašīna. Tas ļāva spriest par laupījuma izmēriem, tomēr nekādus taustāmākus pieturas punktus nesniedza. Pat ar maksimālu iztēles piepūli nespēju iedomāties, ko būtu iesācis Šiliņa vietā.
Andžs, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, bet jau ar vēderiņu no ilgas sēdēšanas pie stūres, paraustīja plecus.
— Viss, kas mūsu spēkos, jau izdarīts, nestiepsi taču šurp suni, eksperts arī neko jaunu nepateiks… Bezcerīga būšana. Šoreiz varbūt paveiksies tāpēc, ka šis laikus attapās. Nebūs vēl paguvuši aizdzīt uz mežu vai kādu garāžu. Pēc divām dienām būtu pārkrāsota, brauktu ar citu numuru — ej nu meklē adatu siena kaudzē.
— Tad jau iznāk, ka tāda zādzība tikpat kā bez riska.
— Mūsdienās bez riska pat hokeju Sporta pilī nevar noskatīties, jo pastāv iespēja, ka dabūsi ar ripu pa aci. Ak, jā… par tām mašīnām… Agri vai vēlu zagļi tomēr iekrīt — viens par spekulāciju ar riepām vai radio, otrs par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kad jāuzrāda inspektoram mašīnas tehniskā pase.
Kad atgriezāmies pie mikroautobusa, tajā jau sēdēja Egils Melnsvārciņš un, Šiliņam palīdzot ar konsultācijām, rakstīja par paskaidrojumu nosaukto iesniegumu.
— Kas man te ko paskaidrot? — viņš protestēja. — it kā pašam būtu jātaisnojas, ka jūs nenovaktējāt manu mašīnu. Es neskaidroju, bet sūdzos!
— Pilsoni, neskrieniet ar pieri sienā, rakstiet! — vecākais leitnants mudināja. — Laiks ir dārgs.
— Jā, laiks, — cietušais atjēdzās. — Patlaban mana sieva tikai uztraucas, kur es pazudis, droši vien domā, ka tupu bufetē. Bet, kad uzzinās, tad dos vaļā tādu koncertu, ka nobālēs visas uvertīras un triumfa marši. Varbūt jūs pakavētos, biedri vecākais leitnant, un mēs kopā?…
— Nē, nē, — Šiliņš enerģiski atgaiņājās un, redzot, ka Melnsvārciņš it nemaz nesteidzas ar rakstīšanu, pie- bilda: — Kurš tad meklēs jūsu mašīnu?
•Viltīgais gājiens iedarbojās. Bēdu varbūt arī baiļu — sagrauztais vīrs paņēma rokā pildspalvu un ieņemamā amata ailē ierakstīja «rekvizitors», tad atkal nolika to malā.
— Par mašīnu viņai rūpju maz, tik mantkārīga inana Ināra nav, varbūt pat nopriecāsies, ka tagad būs mazāk klapatu, ka par apdrošināšanas naudu varēs izremontēt dzīvokli un nopirkt importa mēbeles. Bet viņa noteikti atcerēsies, ka no sākta gala gribēja kājām nākt uz teātri, un uzliks savu mīļāko plati: «Tu jau nekad ar mani nerēķinies, tikai domā par savām ērtībām, nevis par manu veselību…» Un tā tālāk un tā joprojām. Un asaru būs vairāk nekā «Traviatas» miršanas ainā.
— Laiks, — atgādināja Šiliņš.
Melnsvārciņš brīdi paklausīgi aizpildīja veidlapu, pēkšņi roka ar spalvu sastinga pie datuma iedaļas.
— Ģeniāla idejai — viņš iesaucās. — Pateikšu sievai, ka pēdējā cēlienā aizvedu mašīnu uz garāžu, lai mēs pēc izrādes varētu pastaigas solī aizčāpot līdz mājām un izvēdināt plaušas. Ja tik neuznāktu lietus, tad atkal būšu vainīgs… Jūs taču līdz rītam atradīsiet manu mašīnu, vai ne, biedri priekšniek?
Jautājumā strāvoja tādas sirdssāpes un cerības, ka Šiliņš jutās spiests tikpat nopietni atbildēt:
—■ Centīsimies, bet galvot nevaru.
Iekvēlojas radiotelefona sarkanā spuldzīte, ieķērcās Izsaukuma signāls.
— Sets atkāpis, — pavēstīja Katjas balss, kas mistrojumā ar atmosfēras traucējumiem drīzāk atgādināja aizsmakušu baritonu, nevis daiļskanīgu kontraltu.
— Un ko dara?
— Zvana pa telefonu, ko tad citu. Ziņo uz mājām, ka sveikā nonācis pastaigas pagrieziena punktā. Tā ka vari nesteigties, mazāk par četrdesmit minūtēm viņš nekad nerunā, — Katja mierināja.
Un tomēr Šiliņš kļuva nevaļīgs.
— Zināt ko, pilsoni, kārtojiet savas ģimenes problēmas bez milicijas līdzdalības. Ja pēc pusstundas jūsu ziņojams nebūs uz mana galda, vainojiet pats sevi!… Andž, ieslēdz mirkšķinalaju un dod pa federil
Andžs i nedomāja īpaši traukties. Pacietīgi gaidīja, kamēr varēja mierīgi izbraukt uz ielas, tad pastāvēja pie luksofora sarkanās gaismas. Viņš vispār bija slavens ar to, ka ievēroja visus satiksmes noteikumus, pat tādus, kurus pārkāpt it kā būtu milicijas mašīnas pienākums. «Kur tie ātrie tikuši?» Andžs atspēkoja visus pārmetumus un dažu labu straujāku darbinieku ar savu lēnīgumu padarīja vai traku.
Tā -bija ļoti tālredzīga politika. Patiesībā Andžs varētu sacensties ar kuru katru sacīkšu braucēju, bet, zinādams, cik ļoti priekšnieki ciena ātrumu, baidījās, ka tikai viņu nepārceļ uz ministriju un nenozīmē par šoferi kādam no ministra vietniekiem. Tad nāktos atvadīties no brīvdienām, līdz ar to — no autoskolas, kur Andžs kā pasniedzējs pelnīja baltu naudu, kur viņu dievināja daiļā dzimuma kursantes, atvadīties arī no «tiesību apslacināšanas ballēm», kur dāmu deju reizēs ap viņu drūzmējās pielūdzējas. So-ārkārtējo popularitāti veicināja vairāki faktori: pirmkārt, Andžs bija vecpuisis, bet ar to vēl nebeidzās viņa neizmērojamās priekšrocības, jo, otrkārt, viņš atšķirībā no citiem instruktoriem nekad nelamājās, pat tad, kad skolniecei noslapa motors tieši "uz tramvaja sliedēm, neko rupjāku par frāzi «Rāmi, meitenīt, rāmi!» nemēdza izgrūst; treškārt, viņš nekad neņēma kukuļus, vienīgi vērtīgas piemiņas veltes pēc pārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas, kas allaž izdevās jau pirmajā mēģinājumā pat visnervozākajām dāmiņām, jo, ceturtkārt, arī autoinspekcijā respektēja viņa labo reputāciju un nepiesējās tādiem sīkumiem kā neizslēgts pagrieziena rādītājs vai pārāk spēja bremzēšana. Arī es savā laikā biju mācījies pie Andža un gandrīz izblamējis viņa firmas godu, kad eksāmena laikā atlaidu stūri un ņemos dauzīt pa muguru blakus sēdošajam inspektoram, kurš ar nepārtrauktu kle- pošanu centās novērst manu uzmanību.
Operatīvajā telpā pēc pirmatnējās miegainības valdīja manu žurnālista sirdi iepriecinoša rosme. Nevēlēdamies noklausīties kriminālmeklēšanas daļas priekšnieka privātās sarunas, šurp bija pārcēlies arī pilsētas atbildīgais dežurants un tagad skaidroja Baibai Ratiņai:
— Tikko atbrīvosies nodaļas vadītāja vieta, atkal pāriešu īstā darbā, tur, kur katrai lietai ir sākums un gals, kur redzēšu savu pūliņu rezultātus. Pulkvedis Dreimanis ir ar mieru.
Beidzot iepazīšos ar kriminālmeklēšanas daļas priekšnieku, par kuru dzirdēts tik daudz pretrunīga. Ka viņš iedomīgs un rūpējoties tikai par savu labsajūtu. Ka viņš dziļi pārdzīvojot visas svešas bēdas un tāpēc saslimis ar sirds infarktu. Ka viņš pēc atgriešanās darbā esot kļuvis vēl stūrgalvīgāks, bez gala atkārtojot vienus un tos pašus stāstus par saviem jaunības panākumiem. Ka viņš spējot atkal un atkal analizēt lietas apstākļus," meklēt, analoģijas ' pagātnē, lai izurbtos līdz patiesībai. Ka viņš tik ilgi kavējoties darbā tikai tādēļ, ka mājās jau apnicis tuviniekiem ar savām nebeidzamajām sūdzībām par iedragāto veselību, šeit turpretī starp padotajiem joprojām atrodot dzirdīgas ausis. Ka viņš nekad nesaudzējot sevi un gatavs vispārības labā aizmirst pat savas kaites. Ka viņš atceroties slimo sirdi tikai izdevīgos gadījumos un rijot tabletes, lai mulsinātu sarunas biedrus. Ka viņš apzinoties savu atbildību, savas spēka rezerves un pirms laika nemetīšot plinti krūmos. Vārdu sakot — ka visi talantīgi cilvēki — sarežģīta un daudzplākšņaina personība. Ne velti gan draugi, gan ienaidnieki dēvēja viņu par Augustu Eincveidreimani.
— Pilnīgi manas domas! — Baiba Ratiņa tikmēr atbalstīja Kozlova viedokli. — Atceries, kādreiz arī es taisījos mainīt darbu, bet, kā mēdz teikt, diametrāli pretējā virzienā. No rīta līdz vakaram — tikai padibenes, un tad vēl jūsu rupjie joki, mūžīgie asiņainie stāsti, žargons, kas vienlaikus atstumj un tomēr pielīp. Nekad neaizmirsīšu mana vira sejas izteiksmi, kari pirmoreiz mājās nešpetni izlamājos — bez niknuma, bez dziļākas jēgas. Nu, tā, kā jūs to darāt, — lai piešķirtu teiktajam sulīgumu un piparus. Viņš tobrīd jau strādāja pie kandidāta disertācijas un apgrozījās Salaspils fiziķu smalkajā sabiedrībā.
Izmeklētājā palaida klusu smieklu, bet tas nevienam nelikās īpaši jautrs. Uzbudinājums sārtoja vaigus, aiz biezajiem briļļu stikliem drudžaini spīdēja brūnās acis, tinušas, nespodras matu šķipsnas, ietverdamas pieri, piešķīra sejai šķelmīgu izteiksmi, un tomēr par pievilcīgu šo trīsdesmitgadigo sievieti saukt nevarēja. Viņai piemita kaul kas fanātisks un vienpusīgs, ne vārdos, ne kustībās nemanīja ta rotaļīgā viegluma, kuru tā cienām gan dzīves, gan darbabiedros.
— Nu labi, tolaik tas nebūtu bijis sevišķi prātīgi, fak- ' tiski mēs pārtikām no manas algas, bet tagad vīrs pelna
pieklājīgi, meilain nepieciešama māte, nevis allaž aizņemta tante, kura visu laiku ieklausās, vai tik nezvana telefons. Virs .izkārtoja juriskonsulta vietu, pēc tam man piedāvāja pāriet, uz vizu daļu, kur arī vajadzīgi darbinieki ar juridisku izglītību. Skaisti mēbelēts kabinets, vāzē svaigi ziedi, prospekti ar krāsainām fotogrāfijām, labi ģērbti un pieklājīgi ārzemnieki, nekādas virsstundas — vari aizvest sīkos uz bērnudārzu un laikā aiziet pakaļ; kas vainas? Bet, kad iedomājos šo garlaicību, zosāda uzmetas. Esmu pagalam saindēta…
— Klausies, patiesības tnedniece, — Šiliņš aprāva Ra- tiņas pašapsūdzību. — Ja es būtu tavs vīrs..,
Arī viņam neizdevās pabeigt savu deklarāciju. Spalgi iedimdējās telefons, kas savieno pilsētas dežūrdaļu .ar autoinspekciju, un sarunas tūdaļ apklusa.
— Ziņo kapteinis .Jauze. Piecdesmit trešā mašīna tikko ieraudzījusi meklēto žiguli ar numuru 35—40 LTU un seko tai pa pēdām. Gaida rīkojumu.
Pie labākas gribas nespētu attēlot, kā majors Kozlovs tik veicīgi nokļuva līdz tālrunim. Droši vien uz āru lauzās ilgā atpūtā uzkrātais starta ātrums.
— Kas pie stūres?
— Zagtajā mašīnā brauc divi vīrieši, mūsējā — ser- žante Aspa Vaivara. Viena pati, jo Larisa Burkova kopš vakardienas ir grūtniecības atvaļinājumā.
— Iztiksim bez intīmiem sīkumiem, - Kozlovs neapmierināti saviebās, uzlika plaukstu uz mikrofona un negaidīti asi pārmeta Ratiņai: — Redzi nu! Bet, ja viņas abas, kā sievietēm pieklājas, strādātu papīrdarbu, tad šai mašīnā sēdētu divi veči un zagļi būtu tikpat kā rokā. — Viņš pagrāba aparātu un, velkot aiz sevis garo auklu, piegāja pie Rīgas plāna. — Turpinām pirmīt pārtraukto sarunu… Kur atrodas jūsu modrā seržante, uz kurieni virzās?
Saklausījis jautājumā nievājošu zemtekstu, kapteinis atbildēja tikpat skarbi:
— Purvciema rajonā. Pa trešo kanālu varat uzņemt tiešus sakarus.
Katja jau kliedza radiotelefonā:
-— Piecdesmit trešā, izsaucu piecdesmit trešo!
— Piecdesmit trešā klausās, — caur atmosfēras sprak- šķiem atskanēja uztraukumā aizelsusies sievietes balss.
'—■ Ziņojiet! — majors pavēlēja.
— Esam pārbraukuši pāri Deglava gaisa tiltam. Ātrums — tā ap sešdesmit. Pagaidām viņi nenojauš, ka tiek vajāti, jo rnanai mašīnai nav milicijas atšķirības zīmju.
— Ļoti labi. Pamēģiniet neiztramdīt. Sekojiet drošā atstatumā un ziņojiet ik pēc piecām minūtēm. Pacentīšos aizsūtīt palīgspēkus. Viss.
Viņš atvienoja un pieliecās pie cita mikrofona, tad pārdomāja un ar galvas mājienu pieaicināja Osi pie kartes.
— Tas laikam dieva pirksts, ka tieši tu dežurē šonakt. Parādi nu, ko esi iemācījies jaunajā robā! Uz kurieni parasti aizdzen zagtās mašīnas, kur izģērbj?
— Tūlīt paskatīsimies, — Šiliņš ņēmās pētīt plānu. — Patlaban vel daudz iespēju. Palūko pats, — viņa rādītāja pirksts slīdēja pa ielu labirintu, — Maskavas šoseja, Lubānas virziens, Vidzemes meži, nemaz nerunājot par apvedceju. Bet benzīna maz, viņi taču nevar zināt, ka brīdinājuma spuldzīte tikko iedegusies. Tāpēc laidīs pa taisno.
— Uz kurieni? — majors nepacietīgi atkārtoja.
— Uz sarunāto biezokni, kur kompanjons gaida ar mašīnu, lai aiztransportētu laupījumu. Ļauj aplēst! — Viņš izpleta lar ās rokas pirkstus un tādā "veidā taustījās pa Rīgas nomali. — Vistuvāk tā kā būtu līdz Ulbrokas džungļiem, bet reizēm viņiem ir pilnīgi neaprēķināma loģika.
Majors nestrīdējās pretī. Grūti saprast, vai viņš piekrita Šiliņa secinājumam, visdrīzāk — tikai izvēlējās to kā pieņemamu darba variantu, jo nevarēja taču līdz ritam zīlēt kafijas biezumos.
— Uzmanību, izsaucu visas patruļas mašīnas, kas atrodas pilsētas ziemeļaustrumos — trijstūrī, kurš ietver Purvciemu, Mežciemu un Ķengaragu! — No miegainības vairs nebija ne vēsts, tagad Kozlovs man atgādināja karavadoni, kurš mierīgi izkārto uzbrukumam savus trie- cienspēkus. — Jānogriež ceļš tintes krāsas superluksa žigulim, kas grasās izrauties no pilsētas. Numurs — 35—40 LTU. 'l ajā sēž divi vīrieši, nav izslēgts, ka apbruņoti. Lai neizraisītu avāriju, pēc iespējas atturēties no pakaļdzīšanās. Nekavējoties sazināties ar…
II ka tieši šo aicinājumu gaidījusi, majora instruktāžu pārtrauca sor/.antes Vaivaras balss, kurā šoreiz bija saklausāma neviltota azarta kaisle:
— Runa piecdesmit trešā. Objekts pēkšņi strauji kāpinājis ātrumu. Lai neatpaliktu, jāspiež līdz simtam. Virzāmies pa Dzeizavas ielu.
— Pavaicājiet, kāpēc šie sākuši tik dikti skrieti — kāds ierunājās man aiz muguras.
Psvēros atpakaļ. Atbalstījies pret stenderi, atvērtajās durvis stāvēja sirms, patukls puikvedis. Acīmredzot viņš, neviena nepamanīts, bija ienācis pirms krietna brīža, bet tikai tagad uzskatīja par nepieciešamu iejaukties. Viņš nerunāja skaļi, tomēr ar tādu dikciju, kas pārvarēja attālumu no sienas līdz mikrofonam, noturieties — iidz vientuļajai seržantei autoinspekcijas mašīnā.
— Divreiz atskatījās, tad pārbrauca krustojumu pie sarkanās gaismas pa kreisi. Sekoju kā pielīmēta, un tas laikam padarīja viņus tramīgus. Atļaujiet apdzīt un aizšķērsot ceļul
— Kategoriski aizliedzu! — pat nepalūkojies pulkvedī, atcirta atbildīgais dežurants. — Uzdedziet lielos uguņus, varbūt kādu pazīsiet.
Labu laiku nedzirdēja nekā. Kad jau radās iespaids, ka Aspa Vaivara atslēgusies, viņa atkal ierunājās, taču šoreiz pavisam bezcerīgi.
Netieku vairs līdzi, viņi skrien kā ārprātīgi, cilpo pa jauno kvartālu savienojumu ceļiem, izmanto caur- braucamās sētas… — Tālāko noslāpēja tādi kā šņuksti, elsas.
— Dīvaini, — Šiliņš vīlies sacīja. Un es taisījos aicināt Aspu mūsu rallija komandā.
— Sieviete, ko jūs gribat. — Kozlovs pasmīkņāja, tad atcerējās, ka nav izslēdzis mikrofonu, un bargi pavēlēja: — Uzmanību, uzmanību. Paliek spēkā rīkojums nobloķēt izbraukšanu no Rīgas, Tuvākās patruļas mašīnas apkalpe, nekavējoties dodieties palīgā seržantei Vaivarai!
Jutos neapmierināts. Iztēlē jau biju sacerējis tādu kā radioreportāžu par divcīņu starp likumu sargu un pārkāpēju, kurā, protams, jāuzvar taisnībai. Ar šo neizšķirto iznākumu savus lasītājus diez vai iepriecināšu.
— Putniņi bija tikpat kā notverti, ek, tavu neražu! — Šiliņš zūdījās. — Būtu es pie stūres, gan šie sprukstiņi manītu, kas ir īstais kross… Bet vēl nekas nav zaudēts, galvenais, ka izdevies sadzīt pēdas.
Viņa negaidītā optimisma pārsteigts, pagriezu galvu un ieraudzīju Egilu Melnsvārciņu. Aiz vienas rokas viņu uz priekšu vilka rparīga pusmūža sieviete, kuras garie, puķainie lindraki un atkailinātie platkaulainie pleci varbūt iederējās lugas pirmizrādē, bet šeit šķita pavisam nevietā. Otrai rokai bija pieķēries vājiņš puiciska izskata milicis, kurš velti pūlējās apturēt iebrukumu.
— Manai cienmātei ir svarīgas ziņas, kas veicinās izmeklēšanu, — Melnsvārciņš izgrūda.
Dīvainā kārtā viņš izskatījās možāks nekā pirmīt, tāds kā atvieglots, it kā visas ar mašīnas nozagšanu saistītās nepatikšanas jau būtu aizmirsušās. Pat kumpaftiā mugura taisnāka, augums staltāks, kas deva iespēju raudzīties uz sievu no augšas uz leju. Viņam tagad, izrādās, arī bija trumpis azotē, un tas līdzsvaroja abu laulāto partneru attiecības.
— Stāsti,"Ināriņ, — Melnsvārciņš aicināja. — Atzīsties, ko tu vieglprātīgi iebāzi «bardaciņā».
Viņa laulene savilka skābu seju.
— Cimdu nodaļā glabāju ķīmiskās tīrītavas kvītis. Vai tad varēja ienākt prātā, ka mans dārgais ļaus nozagt mūsu mašīnu. Visa mana lielā veša… — Ināra Melri- svārciņa uzbudinājās aizvien vairāk. — Un kas mani pierunāja pašai nemazgāt, saudzēt rokas? Viņš! Tagad uz maniem linu palagiem vārtīsies netīra zagļu banda. Pat -ja dabūšu atpakaļ, nekad vairs nespēšu mierīgi gulēt, rādīsies tādi lietuvēni…
— Izejiet gaitenī un uzrakstiet iesniegumu ar tīrītavas adresi! Tas mums ir liels atspaids, paldies! — Augusts Dreimanis teica, un — tavu brīnumu! — viņa tūdaļ paklausīja.
— Jūs tur ierīkosiet slēpni? — Melnsvārciņš ar cerībām vaicāja.
— Tik dumjš vairs nav neviens mūsdienu zaglis. —1 Šiliņš atmeta ar roku. —- Visi viņi, tāpat kā jūs, lasa kriminālromānus, skatās televīzijas filmas… Bet veļas punktu brīdināsim, kaut gan jūsu aplaupītājiem tagad pašu drošība rūp vairāk nekā visbaltākie palagi. Sakiet — cik īsti benzīna jums palika?
— Kad izbraucu no mājām, jau mirgoja, — Melnsvārciņš rēķināja. — Kādiem_ trīsdesmit kilometriem, augstākais, četrdesmit, ne vairāk, bet tad jābrauc ļoti taupīgi.
— Par to, cik man zināms, vairs nevar būt ne runas, viņi spiež uz velna paraušanu. Atstājiet savu telefona
numuru un aizvedtet sievu mājas! Ļoti iespējams, ka šonakt piezvanīšu. /
— Biedri priekšnieki, m*s taču esam cietušie, LI sakot, jūsu modrības trūkuma upuri. — Melnsvārciņš ar glaimīgu smaidu centās mīkstināt pārmetuma asumu, — Vai jūs mūs neaizvestu līdz mājām?
— Jj3 aiznut nozīmētu atraut mašīnu no vispārējās tvarstīšanas. Vai to jūs vēhties? Arī Šiliņa vīpsnā neatbilda viņa vjrdicn. — Turklāt, ja nemaldos, naksnīgas pastaigas stiprina jūsu cionmātes veselību.
Ko līdz oim biju guvis? Materiālu nelielam tēlojumam par milicijas iknakti, kuru varētu publicēt ar apnikušo apakšvirsrakstu «Vērojumi un pārdomas». Daži mietpilso- niskumam adresēti adatas dūrieni, daži secinājumi, kas paliks VIŅU—DARBA—NAV—-SĪKUMU līmenī. Viens otrs humoriņš, viena otra nervus kutinoša detaļa, kuru, cerams sniegs seržantes Vaivaras stāsts. Vārdu sakot, tipisks rakstiņš avīzes svētdienas izlaidumam… Būs vien jāaizgaiņā miegs un jātup šeit līdz ritam. Interesanti, vai Kozlovs jau iztempis visu kafiju…
— Labvakar, — Katja patlaban atņēma kāda neredzama zvanītāja sveicienu un sašķobījās, kā pārsaldinātu tēju iebaudījusi. — Jūs nemaz netraucējat, pilsoni, tāds ir mūsu dienests… Sieva pazudusi? Vienu mirklīti, tūlīt pierakstīšu. Uzvārds, vārds, tēva vārds, kad pēdējoreiz redzēta?… Ak tā, šovakar nav pārnākusi no darba. Un kad tad viņai, pēc jūsu domām, bija jāpārrodas?… Pirms pusstundas? Nu, pilsoni vai zināt, jūs patiešām traucējat. — Viņa taisījās nolikt klausuli, tad pamanīja pulkveža brīdinošo mājienu un pavisam citā toņkārtā piebilda: — Ar jums runās kriminālmeklēšanas daļas priekšnieks.
— Pulkvedis Dreimanis pie aparāta, — viņš paziņoja, kad savienojums bija pārslēgts uz ārējo dinamiku. — Stāstiet, pilsoni, visu, kas uz sirds, un, lūdzu, pēc kārtas!
— Manu biogrāfiju, sākot no dzimšanas? — zvanītājs uzdrīkstējās pajokot.
— Pilnīgi pietiks, ja sāksiet no kāzu dienas.
Godīgi sakot, nespēju atkauties no aizdomām, ka pulkvedis grib šādi aizkliedēt garlaicību vai rast attaisnojumu savai ieilgušajai klātbūtnei. Un tomēr, gluži ka visi pārējie, ieklausījos vīrieša balsī. Tajā nebiia ne mazāko
dzēruma pazīmju, varbūt vienīgi pārspīlētas rūpes par sievas drošību un tāda kā vainas apziņa.
— Precējušies esam jau četrus gadus, un harmoniskas kopdzīves rezultātā pirms diviem gadiem mums piedzima dēls.
Kāpēc ērmojas, kāpēc nevar vienkāršiem vārdiem pateikt, ka mīl savu sievu un ir laimīgs? Bet tāds nu reiz ir rnūsu laikmets, ka, baidoties kļūt sentimentāli, cilvēki slēpj savu sirsnību aiz uzpūsta sarkasma, visskaistākos izteicienus aizdzinuši nakts pagrīdē.
— Bet sava dzīvokļa mums joprojām nav, tāpēc arī ziemā dzīvojam sievas vecāku vasarnīcā kā gulbji ar apgraizītiem spārniem, starp citu, uzvārds patiešam ir Gulbis. Māris Gulbis, un sievu sauc par Ligitu, viņa ir gadu vecāka par mani, tātad nepilni divdesmit septiņi, un strādā par skaņu operatori radiokomitejā, — viņš turpināja klāstīt. — Pērn, kad viņa pēc vakara maiņas brauca ar pēdējo vilcienu, parasti devos pretī uz staciju, bet šoreiz netiku. Mazais Ints saslimis, un baidījos atstāt viņu vienu. Arī pašreiz zeme svilst zem kājām, es taču zvanu no ciemata vienīgā koplietošanas telefona.
_ — Kāpēc nepieļaujat iespēju, ka viņa darbā aizkavējusies? — pulkvedis jautāja.
«— Es jau sazvanījos ar radiokotniteju. Sargs redzējis Ligitu aizejam kopā ar diviem kolēģiem.
— Un tiem jūs piezvanījāt?
— Man vairs nav divkapeiku gabala. Un modināt kaimiņus — neērti, visur jau tumšs.
— Skaidrs, uz miliciju zvanāt tāpēc, ka savienojumu var dabūt arī bez monētas, — Augusts Dreirnanis secināja, ne velti viņš bija pieredzējis kriminālists. — Sarunāsim tā, biedri Gulbr, jūs tagad aizteciet līdz mājām, ja sieva jau atgriezusies, padodiet ziņu desmit minūšu laikā. Vai pietiks? Ar viņas kolēģiem es pēc tam pats sazināšos… Jā, katram gadījumam — jūsu adresi.
— Zinātnes un tehnikas ciemats, astotā līnija, trešā māja. Un vēlreiz — piedošanu par traucējumu.
— Vai jūs nejauši nestrādājat apkalpošanas sfērā?
— Nē, par ceha priekšnieka vietnieku.
— Tad tāpēc esat tik pieklājīgs, — pulkvedis rāmi noducināja. — Ar labu nakti!
-.Pirmais radiodarbinieks, kuru Šiliņš iztraucēja miegā, bija strups un nerunīgs. Viņu celi šķīrušies pie tuvākā stūra. Varbūt kaut ko vairāk pastāstīšot Ričs Stiprāns, kurš parasti braucot ar to pašu vilcienu, viņam tur laukos esot telefons… Nē, numuru nepateikšot, lai zvanot uz miliciju, varbūt tur zināšot padomu. Pēdējie vārdi pierādīja, ka viņš patiešām nebija pa īstam pamodies.
Milicija zināja padomu, un Jau pēc dažiem mirkļiem Šiliņš iztaujāja diktoru Stiprānu, kura neskaitāmas reizes dzirdētā balss piešķīra katrai informācijai valstiski svarīgu ziņu nozīmi.
Jā, protams, lūdzu, lūdzu, par Ligitu Gulbi tikai labu, tāpat par viņas vīru, dzimušu Zurhu, kurš pieņēmis sievas uzvārdu, lai tiktu vaļā no pretīgās atskaņas «ļurba»; jā, tāds kā ģimenes draugs; pēdējoreiz apmēram pirms stundas, kad viņa izkāpusi savā stacijā, bet pats braucis tālāk; nē, piedāvāt pavadīt šoreiz nenācis ne prātā — -kā būtu ticis tālāk, vilciens taču pēdējais, domājis taču, ka sagaidīs Māris; pareizi, viņa raizējusies par dēla ve- selibu, vedusi bufetē nopirktus citronus, pirmās zemenes vēl par dārgām pat algas dienā; mierīgi, vismaz vēl stundu nedošoties pie miera, labprāt uzkurbulēšot zapiņu un braukšot pretī; nē, nekādu Ligitas mantiņu, kas palīdzēšot sunim saostīt pēdas, diemžēl, skaidrs, ka labāk bez vajadzības netraumēt vīru; labi, norunāts!
Aizritēja desmit minūtes, piecpadsmit, Māris Gulbis nezvanīja. Pēc norunas tas it kā apliecinātu, ka viņa sieva nav pārnākusi. Bet vai tad nav zināms, ka tikai sliktas ziņas ceļo ātri, — līdz sakāmvārdam nodrāztas atziņai parasti sakņojas patiesībā. Arī es nekad nesteidzos izplatīt labus jaunumus, toties allaž biju gatavs skriet pēc palīdzības, kad spieda paša kurpe. Gribējās ticēt, ka Gulbis laimīgi saticies ar savu Ligitu un patlaban rīko viņai mērenu ģimenes traci, kas ir pārbaudīts līdzeklis nervu sasprindzinājuma dzēšanai.
Kad beidzot atskanēja ārējā telefona signāls, pulkvedis vēlīgf atļāva Katjai pacelt klausuli — viņš bija pārliecināts, ka trauksme tiks atsaukta.
Šoreiz Māris Gulbis nelūdza viņu atvainot.
— Vai tas pulkvedis tur vēl ir? Pasakiet viņam, ka no Ligitas joprojām ne vēsts. Es vairs nezinu, ko uz* sākt.
— Gaidiet, —• sacīja Dreimanis. —• Pēc pusstundas būsim klāt.
— Dakteri un suņu pavadoni! — Kozlovs izrīkoja.
— Osi, paņem līdzi ari korespondentu, ko viņš te nīkst bez vajadzības…
— Un kapteini Ratiņu, — pulkvedis piemetināja.
— Jūs tiešām domājat?…
— …Ka operatīva grupa bez sievietes ir tas pats, kas mašīna bez rezerves riteņa. Nekad nevai galvot, ka ne- ievajadzēsies. — Viņš plati nožāvājās un uzrausās kājās.
— Pa ce]am izinetīsiet mani pie mājām.
Ārsts Rozenbergs izskatījās, kā izkāpis no Dikensa kopoto rakstu ilustrācijām. Tieši tādu biju iztēlojies misteru Pikviku: neliela auguma, apaļīgu, ar mazliet izvalbītām, dzidri zilām bērna acīm, runīgu un darbīgu. Turēdams klēpī un saudzīgi paijādams savu medicīnas somu kā tādu dārgu mazbērnu, viņš sēdēja pēdējā solā un kaut ko aizrautīgi stāstīja Baibai Ratiņai. Staršina Kārlis ar savu melno vilku sugas suni iekārtojās priekšējā rindā. Pēc ārienes neviens nepateiktu, ka viņa senči bijuši Vidzemes bezzemnieki, kuri pirms vairākām paaudzēm laimes meklējumos devušies uz Krievijas impērijas tālēm. Tajā daudz spilgtāk izpaudās mātes baškīrietes vaibsti. Un tomēr pēkšņi bija ierunājies tā saucamais «asins aicinājums»: pēc dienesta robežsargu vienībā Kārlis Kārļa dēls Lapins nolēma atkal saukties par Lapiņu un apmesties Latvijā, kur pavērās iespēja palikt uzticīgam savai vienīgajai mīlestībai — suņiem. Ar tiem viņš sarunājās dzimtajā baškīru valodā, nevis drausmīgajā latviešu un krievu vārdu sajaukumā, kas meiteņu sabiedrībā gan izraisīja smieklu šaltis, tomēr nedeva cerētos pan ā kumus.
Šoreiz Andžs nebremzēja pie katra ielu krustojuma. Ieslēdzis sirēnu, šķērsoja tos ar astoņdesmit kilometru ātrumu, daudz nebēdādams par gaismas signāliem. Un tā bija slikta pazīme, ko zināja visi milicijas darbinieki: kad Andžs steidzas, ceļa galā negaida nekas priecīgs. Laikam tāpēc Osis drūmi klusēja un pat neatbildēja uz maniem jautājumiem.
Astotās līnijas piektajā gruntsgabalā gaismoja divi logi — virtuvē un lielajā istabā. Bez tām lapenes tipa fnājā bija vēl tikai mazs guļamkambaris. Skaidrs, ka te iinv vietas divām ģimenēm. Toties dārzs šķita liels un labi iekopts.
— Labvakar, — teica pazīstama balss. — Mans vārds ir Ričards Stiprāns.
Kad viņš ienāca gaišajā četrstūri, sapratu, kāpēc šis izstīdzējušais diktors nestrādā televīzijā. Galvaskauss ar savu kailumu un uz priekšu izbīdīto zodu atgādināja bezgaumīļgos ģipša pelnutraukus, ar kādiem uzņēmīgi mājražotāji pēdējā laikā pārplūdinājuši Rīgas tirgus, bet pliks pauris no laika gala tiek uzskatīts par īsta vīrieša necienīgu trūkumu.
— Iekšā vēl nebiju. Nez kādēļ vienam negribējās.
Arī man sāka uzmākties neizskaidrojama nelaimes
priekšnojauta, kuru vēl pastiprināja aizkustinošais skats, kas pavērās caur logu: gultiņā, miegā pacēlis dūrēs savilktās rokas virs galvas, dusēja satvīcis puisēns, galvgali sēdēja tikpat piesarcis tēvs un ar atvērtu grāmatu gaiņāja mušas.
— Pēc iespējas jāiztiek bez pāragras līdzcietības, uzspēlētas smalkjūtības. Ja noticis kas ļauns, tad — jo vēlāk viņš to uzzinās, jo labāk, — Šiliņš brīdināja.
— Varbūt pareizāk pagaidām nemaz neielauzties? — Stiprāns ierosināja, ar šaubu pilnu acu uzmetienu pavēries mūsu paprāvajā grupā.
— Un kā jūs viņu tumsā sameklēsiet? Pēc fluīdiem, vai? — asi atčukstēja Šiliņš. — Vārdu sakot, visi paliek uz ielas, es ieiešu istabā, bet jūs, biedri diktor, nočiepsiet priekšiņā kādu Ligitas Gulbes mantiņu, vispiemērotākā būtu mājas tupele. Skaidrs?
Viņi atgriezās pēc īsa brīža, un biju ar mieru galvot, ka Šiliņš arī šeit aprāvis neauglīgas sarunas ar neapgāžamo argumentu, ka nedrīkst zaudēt laiku.
— Uz staciju! — Šiliņš pavēlēja, iekāpis autobusā.
— Es parādīšu ceļu. Pa šoseju būs kādi četri kilometri, tāpēc visi parasti iet caur mežu — uz pusi tuvāk, — Stiprāns pēc veiktā uzdevuma kļuva daudzvārdīgs. — Bet tumsā tur pats velns var kāju salauzt.
— Tas vēl nebūtu pats ļaunākais, — grūtsirdīgi piezīmēja Marks Rozenbergs. — Kaulus mēs ātri salāpīsim. Daudz grūtāk ir ar iekšējām kaitēm. Lamājiet mani, cik gribat, Baibiņ, es neticu, ka cilvēku var izārstēt. Apārstēt gan, palīdzēt viņam bez sāpēm, varbūt pat ar baudu nodzīvot jau mātes miesās ieprogrammēto laiku — to mūsu medicīna prot. Agrāk latvieši nekad neteica — medmāsa. Žēlsirdīgā māsa, lūk, kas vislabāk izsaka mūsu cunltes galveno pienākumu un ari' nosprauž robežas —- atvieglot ciešanas.
Stacijas ēka ir klāt. Tagad Jācenšas turēt acis vaļā, jāiegaumē iespējami vairāk detaļu, kas vēlāk noderēs, rakstot reportāžu. Jābūt tikpat acīgam novērotājam kā Šiliņš, kuram notikuma kopainas atveidošanai arī būs nepieciešamas visas pamanītās mozaīkas drumstalas. Tātad:
pulkstenis rādīja ceturksni pāri diviem; kopš pienāca un atkal aizbrauca pēdējais vilciens no Rīgas, pagājušas piecdesmit astoņas minūtes. Lielais rādītājs, elektriskās strāvas stumdīts, turpināja lēkāt pa strīpiņu iedaļām, nekustīgi sastinga, tad atkal parāvās uz priekšu. Bet mēs aizvien vēl stāvējām tukšajā laukumā un gaidījām atgriežamies Šiliņu, kurš bija devies meklēt dežurantu.
— Ziemā es jums nosauktu vārdā katru pasažieri, — taisnojās samiegojies dzelzceļa dienesta veterāns, kurš savā saburzītajā rūtainajā kreklā it nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par atbildīgu amatpersonu. — Bet kurš tad var atcerēties visus šos vasarniekus? Reizēm uzmācas doma, vai Rīgā vispār kāds paliek pa nakti. Brauc tik un brauc. Un no rīta atkal atpakaļ. Sakiet, kāda jēga grūst zemē iekšā naudu, būvēt māju, ja ierodies vienīgi pārgulēt!… Gulbja jaunsievu, protams, pazīstu, kā nu ne. Es pat atceros, kā viņa, vēl mazs skuķis ar bizēm, izmeta pa logu vecāku biļetes; toreiz strādāju par kontrolieri.
— Un ko jūs? Likāt samaksāt sodu? — vaicāja Šiliņš, kurš pēkšņi nemaz vairs nerēķinājās ar laika faktoru.
— Nav jau milicija, kur strāpē miesīgo māti… kad priekšniecība raugās pār plecu. Ligitas māte drīzāk vilktos uz Rīgu kājām nekā brauktu bez biļetes.
— Bet šovakar?
Dežurants nesaprata.
— Vai šovakar redzējāt Ligitu Gulbi?
Ak tā … Tieši tā, redzēju, pat labvakaru padevu — kā jau sezonas biļetes īpašniecei. — Dežurants laikam apzinājās savu atbildību, jo tagad liecināja bez atkāpēm vispārinājumos vai attālā pagātnē.
— Daudz cilvēku izkāpa?
— Tikai parastie naktsputniņi. Koškinu pāris no Vefa, Zirņa kundze, kas strādā Rīgas kasē un brauc ar dienesta apliecību, tad vēl abi alus bāra oberi, bet visa šī publika jau nogriezās pa kreisi, pa meža taku viena pati Ligitiņa aizgāja. Es vēl noprasīju, vai bail nemaz neesof. Bet šī: ko lai dara, Jāņonkuli, pārgāju uz vakara maiņu, kamēr sīkais slims, tā vismaz varam pārmaiņus ar viru pasēdēt pie viņa. Veco Gulbeni taču ar mietu šurp neat- trieksi, tai savs puisietis jāvaktē, lai neaizspurdz pa naktīm.
-— Un viss? Vilcienu m Rīgu neviens negaidīja? — Šiliņš uzstāja.
— Ļaujiet taču stāstīt, tā jau var galvu pazaudēt… Gandrīz aizmirsās tie arodskolnieki, kas izkāpa no priekšpēdējā vagona.
— Daudzi? Uz kuru pusi aizgāja? Vai negrozījās Gul- bes tuvumā? — jautājumi bira kā rieksti no brāzmas liektas lazdas.
— Vai es zinu… Kamēr pļāpājām ar Ligitiņu, viņi jau bija pazuduši ar visām savām teltīm un uzpošamajiem plostiem.
— Upmalā viņiem ir atpūtas bāze, — Stiprāns iestarpināja. — Kad te vēl varēja noķert kādu asaku, es tur reizēm nomāju laivu. Tas ir viņpus sliedēm.
— Paldies, Jāņonkuli. — Šiliņš ar profesionālu iemaņu, protams, bija ielāgojis veča vārdu. — Ja ievajadzēsies, uzbuknīsim jūs augšā.
— Darbā es nekad neguļu, — dežurants cēli atteica.
— Tava kārta, Karluša, davai, davai! — Un Šiliņš pasvieda Lapiņam Gulbja mājās aizgūto zilo čību. — Iedod paostīt savam kustonim, lai uzņem špūri.
— Šurpu, Muhtarl — Lapiņš pavēlēja.
— Nu kā tad — tālāk par Muhtaru mūsu fantāzija nesniedzas. Labi vēl, ka līdz šim neesam pasākuši numurēt cilvēka labākos draugus, — rūca Rozenbergs.
Suns nemaz nealka izpildīt savus dienesta pienākumus. Grozīja pinkaino galvu uz visām pusēm, atņirdza ilkņus, it kā grasīdamies pierādīt, ka šāds «zupas kauls» tam nebūt nav pa prātam.
— Jauns, — Lapiņš aizstāvēja savu vienīgo padoto. — Bet strādā «što nado».
Beidzot suns saprata, ka neizdosies izlocīties. Dziļi ievilka nāsīs čības smaku, pārbaudīja pirmo iespaidu, tad, piegrūdis degunu pie zemes, ņēmās skraidelēt pa stacijas laukumu, mezdams arvien platākus apļus. Un tam līdzi kā vilciņš ap savu asi griezās Karluša, ik pēc riņķa palaizdams pavadu vaļīgāk.
Ideāls treniņš kosmiskiem lidojumiem. — Pat tādā situācijā Šiliņš nejaudāja novaldīt dzēlīgo mēli. — Man jau sen būtu palicis nelabi.
— Meklē, Muhtar, meklē! — Lapiņš pātagoja suni ar nemitīgiem uzsaucieniem.
Kad arī man no skatīšanās vien uznāca slikta duša, karuselis pārstāja rotēt. Aukla saspringa, un Muhtars pamanījās noturēt savu saimnieku uz kājām.
— Iraidi Un tagad, draudziņ, davai, davai! — Lūk, kā bija piedzimusi Lapiņa iesauka.
Suns skrēja atraisīti, pat nevīžodams ostīt zemi. Laikam redzēja tam vien saskatāmas pēdas. Nopakaļ robežsargiem raksturīgā gargabalnieka solī rikšoja Kārlis Lapiņš, aiz viņa — Šiliņš, skrējienā pogādams vaļā pistoles maksti.
— Lēnāk, biedrīši! — viņš sauca. — Neaizmirstiet, cik dakterim gadu.
Bet Rozenbergs ir netaisījās iekļauties laidienā. Ar klusu nopūtu pacēla savu somu un pašcieņas pilnā solī devās tai virzienā, kur šaudījās miliču lukturu gaismas kūļi.
Trijatā sekojām viņam. Kādu gabalu Andža ieslēgtie prožektori vēl rādīja ceļu pa simtiem kāju iemīto meža taku, tad ap mums sakļāvās tumsa.
Diez vai te bija gaišāk arī pirms stundas, kad mājup gāja Ligita Gulbe. Piespiedu sevi nedomāt par viņu…
Sevišķi grūti klājās tuvredzīgajai Ratiņai un art man, jo jau kopš bērnības slimoju ar vistas aklumu. Droši soļoja vienīgi Ričards Stiprāns, un manā apziņā iezagās aizdomas, ka viņš šo ceļu nemēro pirmoreiz.
— Viņi par daudz aizvirzījušies pa kreisi, — diktors sacīja. — Tā drīz izkļūsim uz šosejas.
— Nesāciet, lūdzami, kritizēt mācītu suni, — Rozenbergs errojās, jo bija atsitis kāju pret mezglainu sakni un gandrīz paklupis. — Kur teikts, ka viņa stūrējusi taisni uz mājām? Varbūt pa ceļam iegriezusies pie draudzenes un aizpļāpājusies. Un mēs tagad maļamies pa Šo bolāpīto piķi.
— Kā tad, vainīgas kā vienmēr sievietes, — tūdaļ atsaucās Ratiņa.
Viņi runāja tikai tālab, lai neklusētu. Bet vieglāk no tā nevienam nekļuva. Es, piemēram, jutu, ka piere pārklājas ar sviedriem, ka acis no piepūles sūrst. Skaidri apzinājos, ka man nekādas briesmas nedraud, tomēr sarāvos, kā lamatās iekritis, kad ap kaklu apvijās lipīgi zirnekļa staipekņi. Pat klusākais brīkšķis plosīja bungādiņas, atsauca atmiņā visu, ko jaunībā biju lasījis par teku dzinēju un izlūku prasmi kustēties pa mežu bez trokšņa. Mēs toties lauzāmies uz priekšu kā satracinātu kuiļu bars un laikam bijām jau izbiedējuši jebkuru iespējamu ļaundari — ārsta pasaciņai, ka Ligita varētu būt aizkavējusies pie paziņām, es neticēju tāpat kā arī viņš pats. Biju sen atmetis pirmītējo domu reģistrēt katru savu novērojumu un izjūtu — vienīgi ciniķis spējīgs tādā brīdī domāt par neuzrakstīta sacerējuma iedarbīgumu, nevis par nelaimīgās sievietes likteni. Tik zemu vēl nebiju kritis.
— Viņi mūs gaida, — Ratiņa izdvesa.
Patiesi — mūsu priekšpulka «jāņtārpiņi» vairs neattāli- nājās, atpakaļ pavērstām gaismas strēlēm aicināja pievienoties.
— Viņa līkumojusi visu pēdējo gabalu, divi lāgi mainījusi virzienu, — Šiliņš paskaidroja. — Tāds iespaids, ka nabadzīte jaukusi p|das, mēģinājusi atkratīties no vajātāja. Bet šeit, — viņš paspīdināja uz leju, kur sūnas bija izvandītas kā nesaudzīgos agrīnu gaileņu meklējumos, — viņš to panācis. Un Muhtars atsakās turpināt ceļu. Vajadzēs izretināties ķēdē un lēnītiņām virzīties uz priekšu… Karluša, piesien savu bezragu lopu, lai nemaisās vairs pa kājām. Varbūt arī jūs paliktu tepat? — šoreiz vecākais leitnants uzrunāja mani.
— Sīs grambas nav kāju nospiedumi. — Rozenbergs iebilda. — Ticiet man, vecam medniekam. Tās ir vismaz nedēļu vecas. Visdrīzāk te mežacūkas rakājušās.
Šiliņš nestrīdējās pretī.
— Uz priekšu! Jebšu taisāties apmesties sunītim blakus? Biedri diktor, kādā virzienā ir viņas māja? Briesmās cilvēks allaž bēg pa īsāko ceļu …
Jau pēc dažiem soļiem man nāsīs iesitās asa smaka. It kā acu vājumu kompensējot, mans deguns ir īpaši jūtīgs. Un tad labā un kreisā kaimiņa lukturu staru krustpunktā ieraudzīju uz zemes sievietes ķermeni.
Tas bija pilnīgi kails, tikai seja apsegta ar saburzītu dvieli, no kura cēlās nepārprotami ētera garaiņi.
— Dakter! — Šiliņš kliedza,
Rozenbergs jau bija noliecies pār Ligitu, aizsviedis narkozes masku un ar savu rnrifi pieplacts viņas lūpām.
— Elpo, būs dzīvotāja, — iztaisnojis muguru, ārsts paziņoja un kļuva necerēt? darbīgs. —■ Karluša, skriešus uz mašīnu pēc segām vai mēteļiem, davai, davai! Un lai Andžs mēģina piebraukt… Šiliņ, atstājiet gaismu un dariet savu darbu, man palīdzēs Baiba
— Cik ilgi viņa tā gulējusi? — Šiliņš vaicāja.
— Apmēram stundu. Pilnīgi pietiek, lai dabūtu plaušu karsoni, zeme taču-mitra. — Rozenbergs patlaban domāja vienīgi par Gulbes veselību.
Negribīgi atrāvu skatienu no sievietes vaibstiem, kas likās dīvaini pazīstami. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka viņas sejas izteiksme atgādināja vecmeistaru gleznotos madonnu portretus: tā pati samierināšanās ar likteņa sagatavotajām ciešanām un vienlaikus tā pati neuzvaramība, kas pārvērš mirkļa vājumu nesalaužamā spēkā, tas pats vārdiem neaprakstāmais daiļums. Pēdējais, ko redzēju, bija viņas izrisuŠie linu gaišie mati.
— Vai ir cīniņa pazīmes? — griezos pie Šiliņa, kurš bija aizsmēķējis, atkal aizmirsis piedāvāt cigareti arī man.
— Sasodītā televīzija! Pirms diviem mēnešiem parādīja filmu, kurā upuri aizmidzina ar ēteri, un — še tev! — Viņa lāsti noslīka klepus lēkmē.
— Toties ir stingra pavēle, lai neviens vairs nepīpē zilajos ekrānos, — Stiprāns sacīja un izvilka no kabatas «Elitas» paciņu. — Drīz laikam sāks izgriezt arī no ārzemju uzvedumiem.
Savā nesmēķēšanas pasākumā patlaban atrados tai tradicionālajā fāzē, kad cilvēks pats vairs nepērk, toties bičo no citiem.
— Kāpēc mēs neko nedarām? — nervozi iejautājos.
•— Ko jūs ierosinātu? — Siiiņš atdzēla un tūdaļ pats sev atbildēja: — Savu uzdevumu esam izpildījuši — Ligita Gulbe atrasta.
— Un ja mēs runātu nopietni?
Šiliņa cigaretes galiņš divreiz iegailējās. Tas varētu nozīmēt, ka viņš intensīvi domā.
— Pagājusi stunda. Kamēr sazināsimies ar centru un aplenksim rajonu, būs apritējusi vismaz vēl viena. Pa šo laiku var kājām nokļūt Rīgā… Suns, kā par spīti,
jauns un nepieredzējis, šķaudīsies un muks no ētera smakas, bet pēdas neuzņems. Sai tumsā mēs pat ar saviem lukturiem nekā derīga neatradīsim. Tad jau prātīgāk sagaidīt, kad viņa būs pie samaņas, uri tikai pēc tam rīkoties.
Pienāca ārsts. Bez žaketes, kas bija nolikta Gulbei pagalvī, viņš izskatījās, kā visus dienas darbus apdarījis amatnieks: So iespaidu pastiprināja arī balss pašapmieri- nata nokrāsa.
— Ne sista, ne žņaugta, nedz izvarota. Izģērbta un pamesta… Pēc kā.das pusstundas pamodīsies. Katram gadījumam iešpricēju sirds kokteilīti un lobelīnu elpošanas veicināšanai. Kad nokļūsim siltumā, palūkosim, kā vēl viņai varētu palīdzēt..
— Varbūt noziedznieks iztraucēts, — Šiliņš apsvēra visai ticamu iespēju.
— To noskaidrot ir jūsu darīšana. — Rozenbergs paraustīja plecus.
Tuvojās skrejošu soļu dipoņa. Labajā padusē Lapiņš bija iežrniedzis saritinātas brezenta nestuves, kreisajā rokā turēja nelielu priekšmetu.
— Skaties, priekšniek, — viņš izelsa. — Mans Muh- tars uzoda krūmos. Malacis, saki, ka ne!
Tas bija sieviešu naudas maks, kādus Tbilisi kioskos pārdod par sešiem rubļiem. No mākslīgās ādas ar kinozvaigznes fotogrāfiju zem celofāna. Šoreiz pretī raudzījās Gunāra Cilinska krāsainais attēls. Papīrnaudas nodalījumā glabājās sešdesmit, septiņi rubļi, dzelzceļa sezonas biļete un skaņu operatores Gulbes darba apliecība.
— Velna pulveris! — Šiliņš uzslavēja, bet laikam taču attiecināja to uz Ligitu, nevis uz suni. — Pamanīja sekotāju un nolēma glābt vismaz naudu.
— Vai tomēr nav pareizāk labprātīgi atdot bandītam maku? — Stiprāns šaubījās.
— Pamēģiniet to izdarīt, kad jūs apdullina bez brīdinājuma. — Šiliņš piecēlās. — Pie darba, biedri! Jāaizved Gulbe uz mājām un vel pirms ausmas jātiek atpakaļ, citādi pirmā vilciena pasažieri sabradās visas pēdas… Kur palicis Andžs?
— Brauc!
Koku dzīvžoga starpās iznira mikroautobusa dzeltenās halogēna acis, pazuda, atkal uzpeldēja, tad prožektori jau iezīmēja stigu, kas savienoja lanku ar šoseju. Pēkšņi
gaismas kūlis atdūrās pret tumšu priekšmetu, kas mel- noja pārdesmit soļu attālumā.
Tas bija meža vidū pamests automobilis. Tintes krāsas superluksa žigulis. Ar bagāžas režģi uz jumta. Uz numura plāksnēm: 35—40 LTU. Uz pakaļējā loga stikla zaļgani fosforescēja sauklis:
MĪĻAIS, NESTEIDZIES!