Nakts dežūra bija beigusies. Kamēr priekšnieka kabinetā kārtoja nodošanas un pieņemšanas dokumentus, sēdēju rīta saules pielietajā operatīvajā telpā un dzēru kafiju, ko jaunā maiņa bija atnesusi no mājām. Vēlāk viņi papildinās savus krājumus dzelzceļa stacijas bufetē, no panckām ārā sunīdami santehniķus, kuri vēl aizvien meklēja plīsumus pārvaldes ēkas simt gadus veco ūdensvadu un kanalizācijas cauruļu labirintā. Namu remontēja arī no ārpuses, un caur aizķepētajiem logiem stiepās durstīgi stari, bez žēlastības izgaismodami atšķirību starp «manu» un svešo meiteņu izskatu. Tikko atnākušās izstaroja dzīvesprieku un spriganumu; nomainītās darbinieces centās ar lūpu zīmuli un smiņķa otiņām aizkrāsot negulētās nakts pēdas — bālās un sakaltušās lūpas, zilos noguruma apļus zem acīm, bezmiega cirstās rievas, kas lika plaisāt jau uzliktā pūdera kārtai. Kozlovam taisnība — ir nozares, kur sievietēm nebūtu jāstrādā, lai arī kā tās viņas vilinātu ar savu atbildību vai romantikas magnētu. Pat es, te pavadījis divpadsmit stundas, jutos nokausēts un par to vien sapņoju, kā ātrāk tikt cisās, bet viņas taču vēl taisās izstāvēt veikalu rindas, iegriezties tirgū, pēc tam sagatavot vīriem brokastis, pavadīt bērnus uz skolu un uzkopt dzīvokļus.
Miegs mācās virsū joņiem, tomēr uz mājām neposos. Gribējās sagaidīt Kozlovu un Šiliņu, uzzināt, kā notikumi attīstīsies tālāk. Nakts otrā puse tikpat kā nebija pavirzījusi izmeklēšanu uz priekšu. Pamodusies no ģīboņa, Ligita Gulbe ilgi nespēja atcerēties, kā nokļuvusi savā gultā. Rozenbergs pat ieteica atstāt viņu pārliecībā, ka tie bijuši nemierīga miega murgi. Tikai pamazām apziņā atplaiksnījās drausmīgā atgadījuma apveidi, bet tie bija
visai miglaini. Meža vidū viņai licies, ka dzird aiz sevis soļus. Paskatījusies atpakaļ, pat iekliegušies — nekā. Tad iestāstījusi sev, ka dzird atskalas, un turpinājusi ceļu, metusies skriet un tumsā noklīdusi no takas. Kad apstājusies, lai orientētos, skaidri saklausījusi soļu dimdoņu un tādu kā sēkšanu. Gribējusi paslēpties, bet vajātājs jau bijis pavisam tuvu. Tikai paguvusi iesviest maku krūmos — žēl taču pusmēneša algas — un izmukusi klajumā: tomēr drošāk nekā starp kokiem. Un tur viņš pēkšņi atradies priekšā, nedabūjusi ne iekliegties, ne īsti pārbīties, jutusi tikai roku, kas aizspiež muti, un uz deguna kaut ko mīkstu un smacējošu. Pēcāk viņa it kā nesta un guldīta, salusi un tvīkusi, kā krāsni kurinot.,» Nē, neko vairāk Ligita nevarēja atsaukt atmiņā.
— Kāds viņš izskatījās, vai jūs pazītu uzbrucēju? — Šiliņš taujāja. — Varbūt pēc balss?
— Viņš taču klusēja, un vēl šis melnums visapkārt. Tas bija tik baismi.
— Jums uzklupa viens vai vairāki? — Šiliņš neatlaidās.
,— Nezinu, nekā nezinu, — Ligita čukstēja. — Man vairs nav spēka.
Galva atslīga spilvenā, acis aizvērās. Viņa gulēja.
— Neuztraucieties, — Rozenbergs mierināja Ligitas vīru. — Es viņai iešļircināju arī miegazāles… un puika rīt būs vesels kā rutks. Plaušas tīras, vienīgi kaklā tāds sarkanums. Laikam apaukstējies, cik tādam knēvelim vajag. Bet citādi īsts ziķeris, tēvā atsities. — Viņš gribēja uzsist Gulbim uz pleca, tomēr augstāk par lāpstiņām neaizsniedza. — Būs basketbolists.
Nozieguma vietas apskate uzdeva vēl dažas mīklas. Gaidot trasoloģijas ekspertus, Ratiņa un Šiliņš pagaidām izpētīja lanku ar neapbruņotu aci. "Apkaimē manīja tikai divu mašīnu — milicijas mikroautobusa un zagtā žiguļa riteņu pēdas. Riepu raksti bija dziļi iespiedušies miklajās smiltīs, vēlāk sacietējuši un rīta rasā laistījās kā tikko apdedzināta keramika. Līdz ar to atkrita ticamākā no Šiliņa izvirzītajām hipotēzēm — ka Ligita Gulbe nejauši satikusies ar automobiļa zādzības trešo dalībnieku, kurš norunātajā vietā ar mašīnu gaidījis laupījumu un, tā sakot, laika kavēšanai nolēmis viņu aplaupīt, varbūt arī izvarot. Dienas gaismā šī versija izkusa kā sarma saullēktā. Uzradās vesela virkne neatspēkojamu pretargu
mentu. Kāpēc atnācis kājām un tāpat aizlaidies, kāpēc nobaidījies no paša bandas locekļiem?
Daļēju atbildi sniedza mašīnas apsekošana. Abi prožektori bija sasisti, un būtu bijis pārgalvīgi mēģināt izbraukt no meža bez gaismām.
— Man te kaut kas nepielec. — Ratiņa pirmā ievēroja savādu nesaderību. — Vai tad iespējams satriekt lukturus, nesaskrāpējot spārnus vai šo niķeleto bleķa gabalu?
— Kāds akmens trāpījies, — Šiliņš nevērīgi atteica, tad apķērās. — Bet abus? Nē, drīzāk kāds tīšuprāt sadauzīja.
— Kas?
— Cilvēks, kurš negribēja, lai viņu pazīst, lai viņam dzenas pakaļ…
— Tātad — kāds svešais?
—- Liktos loģiski.
— Un tomēr — nē! — Ratiņa kategoriski paziņoja. — Mani vienmēr biedē šie ērtie*,varianti par nezināmo ļaundari, kurš parādās un pazūd, kad nevaram pierādīt apcietināto vainu. Manuprāt, žiguļa zagļi atbrauca pirmie, gaidīja sarunāto mašīnu, pēkšņi izdzirda — kāds tuvojas — un iemuka biezoknī. Kad izrādījās, kā tā ir vientuļa sieviete, viņi tai uzbruka …
— Proti — izvilka no kabatas pudeli ar ēteri, ko katram gadījumam vienmēr vadā sev līdzi, viens viņu izģērba, otrs sašķaidīja starmešus, pa abiem paķēra sievietes mantiņas, bet autiņu atstāja, un sveika būšana, tā vai?… Nē, mīļā sirds, tā var improvizēt bez gala un jēgas. Bez Rebāņu Voldiņa mēs ne pie kādas skaidrības netiksim.
— Eksperti arī nav gaišreģi.
— Viņi vismaz negrābj savas teorijas no gaisa. Pateiks kaut vai pēc pirkstu nospiedumiem, vai te darbojušies mūsu veci kundes vai kaut kādi iesācēji. Kurš tad vasaras laikā uzlauž mašīnu ar cimdiem rokā?
Žiguļa labais logs bija vaļā, caur to varēja aizsniegties līdz cimdu nodalījumam. Tajā, darot godu Meln- svārciņa kārtības izjūtai un piesardzībai, atradās logu tīrītāju slotiņas, viņa sievas aizmirstās veļas kvīšu pa- saknes un polietilēna maisiņš ar' piparmētras ledenēm, par kurām mašīnas īpašnieks nebija ieminējies ne ar vienu vārdu.
.,, No priekšnieka kabineta iznāca Šiliņš. Viņš nebūt nelikās pārsteigts, ka šeit nīkuļoju jau apaļu stundu. It ka tas būtu mans pienākums, par kuru saņemu algu… Cēlos pretī, bet vecākais leitnants apstājās pie telefona un uzgrieza Melnsvārciņa numuru, pat neatvēris savu piezīmju grāmatiņu.
— Jūs klausāties?… Pēc divdesmit minūtēm milicijas volga aizvedīs jūs identificēt mašīnu… Jā, visas pazīmes sakrīt, bet tā ir nepieciešama formalitāte… Labi, iedosim pavēsti, ko uzrādīt darbā… Nē, benzīnu pagaidām nevajag, paši aizvilksim līdz pārvaldes sētai.., Vakara pusē, kad eksperti būs tikuši galā ar savu darbu… Ja līdz šim cietuši tikai prožektori, tad arī pie mums neaptī- rīs… To pieprasiet apdrošināšanas kantorī, pasakiet labāk — vai mēdzat glabāt vāģī mentola konfektes, nu, tās zaļās, kādas sūkā, lai nejūt alkohola dvingu?… Varbūt jūsu sieva?… Ko es zinu, varbūt lai atradinātos no smēķēšanas… Skaidrs, nav par ko, arī jums paldies.
— Galu galā tomēr attapās pateikties… Gribētos redzēt Ināriņas cienmātes ģīmi, kad viņa uzzinās, kādā lietā figurē ģimenes kustamais īpašums. — Šiliņš apsēdās man līdzās,
— Ko saka eksperts?
— Strādā. Mašīna caur vēdlodziņu atvērta ar āķi, motors savienots pa taisno. Ļoti izplatīts paņēmiens. Pirkstu nospiedumu tik daudz, ka Sašam būs ko noņemties līdz vakaram, kamēr atlasīs īstos.
«*- Majoram Kozlovam?
— Pareizi, jūs taču nezināt pēdējo jaunumu. Pulkvedis Dreimanis turējis vārdu un paņēmis Sašu sev par vietnieku. Viņam tas ir eins-cvei-drei — un gatavs! Pie viena iesmērējis viņam šo piņķerīgo lietu.
— Un jūs strādāsiet viņa vadībā? — Intervija patiesībā tāda nopratināšana vien ir.
— Pagaidām mēs darbosimies paralēli, bet neatkarīgi, — Šiliņš pasvītroja. — Protams, palīdzēšu, cik manos spēkos, bez maniem zagļiem viņš ilgi mīņāsies uz vietas.
— Kā jūs cerat viņus notvert? Tagad, kad mašīna atrasta?
— No otra gala — kā parasti. Pagrozīsimies attiecīgajās aprindās, paskatīsimies, kurš no mums zināmajiem autospeciālistiem uz brīvām kājām, papētīsim konjunktūru — kādi pieprasījumi, kādi piedāvājumi. Varbūt kāds nesen sasitis tumšzilu žiguli un privātmeistari meklē rezerves durvis, jaunu virsbūvi… Reizēm cilvēks jūsmo, cik neticami veikli izbaulēti bleķi, bet īstenībā piemetināts zagts motora vāks vai aizmugures panelis. Ātrāk un lētāk nekā stiept un locīt, sagādāt špahteli un krāsu … Tā ir pasaule, kurā jūs viens divi aplis ap pirkstu.
— Jūsu paspārnē…
— Es tur pat rādīties nedrīkstu, jāpaļaujas uz draugiem. Sazvanīšu, kad būšu aprunājies ar Aspu.
— Labprāt iešu līdzi. Man tāpat gribētos iepazīties ar seržanti Vaivaru, viņas balss man neiziet no prāta.
— Kad ieraudzīsiet, pavisam pazaudēsiet galvu Zināt, kāpēc Aspu noņēma no ielu stūriem? Lai samazinātu avāriju skaitu. Šoferi skatījās tikai uz viņu, nevis uz priekšu vai atpakaļ. Daži vispār izslēdza motoru un nekustējās no vietas, bārstija komplimentus, mēģināja sarunāt randiņu, bet viņa tikai peldēja no mašīnas uz mašīnu, smaidīja un rakstīja aktus par neatļautu stāvēšanu. Varat iedomāties, kādi sastrēgumi radās?
— Parastās milicijas pasaciņas…
— Ja neticat, braucam uz divizionu, — Šiliņš pielēca kājās.
— Tūlīt? — šaubījos. — Vai nebūtu prātīgāk vispirms mazliet nopainpties?
— Pēc šīm kafijas orģijām gurdenums uznāks tikai ap pusdienlaiku.
…Šiliņš nepiesprādzējās, acīmredzot bija pārliecināts, ka viņu jau pa gabalu pazīst visi autoinspektori, un tāpēc atļāvās arī dažas citas vaļības — startēja pie dzeltenās gaismas, lai pagūtu pirmais izdarīt kreiso pagriezienu, apdzina krustojumos. Un tomēr ne mirkli nezuda drošības izjūta, likās — viņš saaudzis ar mašīnu, kas, ja vien vadītājs to gribēs, spēs pat pacelties gaisā.
Autoinspekcijas ceļu uzraudzības diviziona pagalms atgādināja mašīnu kapsētu, kurā uzstādīti pieminekļi cilvēka vieglprātībai un alkoholiskām tieksmēm. Nekad nebiju iedomājies, ka pastāv tik atbaidoši mašīnu vraki. Dažam motors no trieciena iedzīts līdz aizmugures sēdeklim, citam stūre rēgojās virs ieliektā jumta. Vēl grūtāk šķita iztēloties, ka vēl pusstundu, kur nu — īsu mirkli pirms avārijas šīs mašīnas, tīras un spīdīgas, bija ripojušas pa pilsētas ielām, ka tajās sēdējuši dzīvespriecīgi, pret. satiksmes noteikumiem mazliet nevērīgi cilvēki, kuri tagad atrodas slimnīcās, daži varbūt jau dus baltajā smiltājā.
— Šurp vajadzētu vest ekskursijā visus, kas grib iestāties autoskola.
— Jēgas maz. — Šiliņš pakratīja galvu. — Neviens nepieļauj, ka viņam var atgadīties kaut kas tāds, citādi jau cilvēks ne mašīnā kāptu, ne uz ielas izietu, vispār baidītos dzīvot vai laist bērnus pasaulē. Katrs tic savai laimīgajai zvaigznei. Bet no tā, ka uzskrien virsū kāds dullais, pat uzmanīgākais braucējs nav pasargāts.
— Jūs turklāt vēl esat ari fatalists! — Kaitināja tas, ka Šiliņš apgāza manus ierosinājumus, turpretī es nepratu apgāzt viņa absurdās teorijas.
— Vai Aspa jau uz līnijas? — Šiliņš uzrunāja pa- brangu tumšmati, kura ar paraugsaimnieces rūpību spodrināja dienesta motocikla vējastiklu.
— Nav un nebūs tavas skaistules, vajadzēja agrāk pamosties. Bet kas vainas pārējām meitenēm, man, par provi? — Viņa koķeti pasmaidīja.
— Nevajadzēja iziet pie boksa čempiona, tad tev būtu daudz lielāka piekrišana, — Šiliņš atjokoja
— Tev nu gan briesmas nedraud, viegliņos mans Jāzepiņš nekad neapbižo…
Tādā garā var triekt bez gala — sevišķi, kad jāgaida," kamēr sasilst motors. Laikam tomēr garā nakts bija mani nogurdinājusi, jo vilināja pat motocikla blakus- vāģa sēdekļa apšaubāmās ērtības. Droši vien būtu pārvarējis biklumu un tajā iekārtojies, ja neizrādītos, ka arī Šiliņš nav noskaņojies uz pļāpāšanu.
— Iztiksim šoreiz bez greizsirdības, Ilgucīt… Aspai šodien atkal vakara maiņa?
— Teicu taču, ka velti cerēts. Viņa aizgāja mācību atvaļinājumā, grib izmēģināt laimi juridiskajā fakultātē. Re, kā rīkojas mūsu pirmrindnieces!… -r Viņa uzkāpa «seglos», izspieda sajūgu un ieslēdza pirmo ātrumu. — Ziņojums par vakardienas piedzīvojumu vēl pie priekšnieka. Tu taču tādēļ pagodināji, vai ne?
Jau manos skolas gados glītrakstīšanas priekšmets bija svītrots no stundu saraksta. Tagad, raugoties ser- žantes Vaivaras ziņojumā, nespēju neapbrīnot viras skaisto rokrakstu. Nesapratu vienīgi, kā cilvēks, veltīdams tādas pulēs visādu cilpiņu un kāsīšu vilkšanai, vēl atrod sevī spēku izspiest no smadzenēm sakarīgas domas. Bet — pretstatā ornamentiem pārbagātajiem burtiem — dežūras atskaitē nebija nekā lieka un diemžēl arī nekā jauna. Pamanījusi, ziņojusi, saskaņā ar rīkojumu sekojusi, dzinusies pakaļ, tomēr neapdzinusi, izpildot pilsētas atbildīgā dežuranta pavēli, centusies apžilbināt ar tālajiem uguņiem, līkumojusi pa jaunceltņu kvartālu, kur pazaudējusi tumšzilā žiguļa pēdas. Viņa rakstīja īsi un lietišķi, neattaisnojās, neaizbildinājās ar bailēm sabraukt kādu vēlīnu gājēju. Notikuma izklāsts, datums, paraksts, punkts.
— Sis tas man nav līdz galam saprotams, — Šiliņš vīlies teica-. — Kāpēc nav mašīnas zagļu portreta? Viņi taču atskatījās, vismaz vienreiz. Un Aspai halogēna prožektori …
— Vaivara ir ceļu uzraudzības, nevis 'kriminālmeklēšanas inspektors, — nez kādēļ aizstāvēju nepazīstamo meiteni.
— Piekrītu. Un tomēr — bātu kaut dažos vārdos attēlojusi: plecīgi vai vāji, jauni vai vecīgi, blondi vai tumšmataini. Kaut arī — varbūt jums taisnība: uzrakstīt grūtāk nekā izstāstīt. Laiduši?
— Kurp tagad? — vaicāju, lai gan labi zināju atbildi.
— Pie Aspas uz kopmitni.
Atturējos no jautājuma, kā viņš zina adresi, jo vairs nešaubījos, ka vecākā leitnanta apskaužamā neatlaidība izskaidrojama ne tikai ar dienesta centīgumu.
Arī kopmītnē nācās samierināties ar neveiksmi. Izrādījās, ka Aspa ar pirmo autobusu aizbraukusi pie vecākiem, kuri dzīvoja kaut kur starp Dundagu un Valdemārpili, un tik tālu pat Šiliņa personiskā ieinteresētība nesniedzās.
Ta iznāca, ka seržantes dzīves stāstu dzirdēju kric'ni vēlāk, kad krimināllieta jau tuvojās atrisinājumam. Lasītājam turpretī ir tiesības uz hronoloģiski pareizu secību.
* * *
Bija apritējuši gandrīz pilni trīs gadi kopš tās dienas, kuru Aspa Vaivara ilgi uzskatīja par nelaimīgāko līdzšinējā dzīvē, bet kura pēcāk šķita visu nākamo veiksmju
izejas punkts. Iebraukusi Rīgā, lai iestātos universitātē, viņa izgāzās jau pirmajā eksāmenā — latviešu valodas rakstos.
Ilgi Aspa stāvēja pie melnā dēja un, neticēdama savām acīm, raudzījās divniekā iepretī Vaivaras vārdam. Apkārtējā drūzma un balsu čalas jau bija noplakušas, bet viņa^ aizvien vēl nespēja aptvert, ka noticis kaut kas nelabojams. Līdz šim taču visi skolas sacerējumi allaž izpelnījās vismaz četrinieku — un arī tikai tāpēc, ka literatūru pasniedza viņas māte, kurai droši vien bija neērti lutināt meitu ar teicamām atzīmēm. Viņa izvilka no somiņas iegarenu piezīmju grāmatiņu, kurā alfabētiskā kārtībā bija ierakstīti citāti katram dzīves gadījumam. Mūsmāju un ārzemju klasiķu, šodienas rakstnieku izteicieni un prātulas, kas greznotu ikvienu domrakstu. Tieši tāpēc Aspa bija izvēlējusies rainisko tēmu «Lai ir grūt', vajag spēt, stipram būt, uzvarēt» un piepildījusi savu apceri ar svešām atziņām un sentencēm — gluži kā asinsdesu ar putraimiem. Laikam pārcentušies un padarījusi to nebaudāmu. Paklausot pēkšņam impulsam, meitene mēģināja saplēst mātes sarakstīto gudrību krātuvi, tad iemeta to tuvākajā atkritumu tvertnē.
Pirmajā izmisuma brīdī Aspa taisījās apsēsties tuvākajos apstādījumos, stingi lūkoties kanāla sastāvējušajos ūdeņos un pārdomāt savu dzīvi — gluži kā to kādreiz lasītos romānos dara strupceļā nokļuvuši varoņi. Bet nē — viņas raksturam tāda gaudulība neatbilda! Viņaij patika darboties, kustēties, allaž pasākt ko jaunu. LJn tāpēc arī mājās neatgriezīsies. Ko viņa tur darīs? Gatavosļ barību mazuļiem tēva vadītajā zivju audzētavā, reiz!1 nedēļā brauks uz zvejnieku balli, divreiz mēnesī kolhoza autobusā kratīsies uz kino vai teātra izrādi. Un pēc gada sāks piebalsot mātei, ka Pētera Vaivara ihtioloģisko eksperimentu dēļ dzīva aprakta šajā dieva aizmirstajā nostūri. Laimdota Vaivara savām literārajām ambīcijām gan atrada darbalauku skolā un ģimenē. Vai tad lielpilsētas dzimtsarakstu nodaļā būtu atļāvuši nosaukt meitu par Aspu, dēlu — par Jari? Taču šeit viņai izdevās iestāstīt ierēdnim, ka š: e vārdi esot likumīgi Aspazijas un Jāņa Raiņa atvasinājumi un drīz kļūšot tikpat izplatīti kā Kristīne un Mārtiņš…
Bet ko viņa iesāks Rīgā?
Joprojām risinādama bezcerīgas domas, Aspa šķērsoja ielu un ieskrēja brīdinoši svilpojošas milices apkampienos. Taisījās samaksāt soda naudu, tad pazina Ilgu.
— Un es jau nospriedu, ka esi lepna palikusi, — Ilga smējās. — Gribi par trīsdesmit kapeikām atpirkties no bērnības draudzenes.
Vārds pa vārdam, un, kad viņas vakarā sēdēja pie saldējuma un kafijas ar kūkām, Aspai vairs nelikās likteņa ironija, ka universitātes vietā iestāsies milicijā. Pieklājīga alga, kopmītne, pati sev saimniece, reizēm ari citiem, kas pārkāpj vispār pieņemtās uzvedības normas.
— Tavam tēvam taču ir mašīna, — Ilga atcerējās. — Vai esi iemācījusies braukt?
— Man pat ir šofera tiesības. Trešās klases, nevis amatiera, — Aspa lepni stāstīja. — Tu jau biji prom, kad kolhozs uzdāvināja mūsu skolai vecu kravas mašīnu. Ar to tad arī iesākās skolēnu rnotorizācija.
— Jo labāki Ziemā autiņā tomēr patīkamāk nekā uz motocikla.
Kamēr pārbaudīja Aspas radurakstus (vai nav sodīta, vai nav nevēlamu rakstura noslieču), viņa dzīvoja pie tēvoča, rakstīja mātei garas vēstules un mācījās no galvas satiksmes noteikumus. Bet tai dienā, kad beidzot drīkstēja uzvilkt forinas tērpu, pārcēlās uz kopmītni. Viņa bija gatava patstāvīgam darbam un eksistencei…
Pirmajā laikā šī patstāvība bija tikai šķietama. Izrādījās, ka milicijā vēl vairāk aizbildņu nekā ģimenē. Instruktori un vecākie, kursu un ceļu uzraudzības diviziona politiskie darbinieki. Visi izrīkoja, mācīja, deva padomus. Pat nošķavāties pēc sirdspatikas vairs nevarēja, jo tain tūlīt sekoja ieteikums griezties pie ārsta, lai vēlāk nenāktos gulēt ar gripu.
Tomēr visvairāk Aspa cieta no kājāmgājējiem. Šoferi, kurus apstādināja par sarkanā aizlieguma signāla ignorēšanu, nekad nenoliedza savu vainu, lūdza piedošanu, dievojās, ka nekad vairs tā nedarīs, centās uzsākt flirtu un norīkojumu uz mācībām svētdienas skolā uztvēra kā pelnītu sodu. Gājēji turpretī pat nepalēnināja soli, aizbildinājās ar nevaļību, šķendējās un vicināja dūres, it kā likumi nebūtu rakstīti arī viņiem, ielas vicnvaldniekiem.
«Soda maksa ir audzināšanas līdzeklis» — skanēja instrukcija, bet ko lai dara, ja cilvēki nevēlas, lai tos audzina! Ko padarīsi iereibušam tēvainim, kurš nosviež pie kājām saņurcītu rubli, ienirst gājēju straumē un jau no droša attāluma aurē: «še, aizrijies, bet sprediķi par morāli pataupi savam štucerim!»
Un parasti neuzradās neviens, kurš viņu savaldītu, sauktu pie kārtības…
Drīz Aspa saprata, ka viņas asaras izraisa tikai zobgalību.
— Māmuk, kāpēc milices tante raud?
— Bija nepaklausīga, tagad nolikta uz stūra…
Tāpat kaitināja iebraucēji, kuri ķemmēja galvaspilsētas veikalus. Ar iepirkumu saiņiem un kārbām apkrāvušās ģimenes apgādnieces, protams, nemeta līkumu līdz svītrām vai metāla a[Jicm iezīmētajai pārejai, bet šķērsoja ielu neatjautās vietās, par dažiem metriem saīsinot ceļu līdz tuvākajai rūpniecības preču tirgotavai.
— Kur tā steidzaties?
— Uz bodi, meitiņ. Vai tad neredzi, viņi tūlīt taisīs ciet.
— Nevaru līdzēt. Vispirms būs jāsamaksā par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. — Un Aspa sniedza soda maksas kvīti.
— Vai, manu dieniņ! — večiņa vaimanāja. — Man taču nav ne plika graša pie dvēseles.
— Kāpēc tad skrējāt uz veikalu?
— Apskatīties, meitiņ, tikai apskatīties. Apsolīju nā- burdzei apstāstīt par pēdējām Rīgas modēm.
Ar kājniekiem vajadzēja noņemties arī tad, kad Aspa tika norīkota par līdzbraucēju uz patruļas mašīnas, — ne jau nu nejauši statistikas dati liecināja, ka vairāk nekā pusi reģistrēto satiksmes negadījumu izraisa tieši viņi. Bet tagad bija krietni lielāka rīcības brīvība — varēja laikus ierasties visos sastrēguma mezglos, ar savu klātbūtni vien disciplinējot teātru un sporta sarīkojumu apmeklētājus, kas parasti aizdambēja ielu krustojumus.
Aspas jaunais priekšnieks — milicijas staršina Edgars Klapatnieks bija liels pārkāpumu profilakses piekritējs, svēti ticēja tā saucamajam «klātbūtnes efektam». Olimpiādes laikā viņš tika komandēts uz Maskavu, kur iepazinās ar jaunākajām kārtības uzturēšanas teorijām, un tagad stundām ilgi klāstīja līdzbraucējai, ka pietiktu šosejas bīstamākajos pagriezienos uzstādīt miliču formā tērptus manekenus, lai visi braucēji instinktīvi bremzētu.
Citas Maskavā apgūtās iemaņas diemžēl vērsās pret viņu un uz nenoteiktu laiku aizkavēja sen plānoto amata paaugstinājumu. Aizmirsis, ka Rigas ielu vidū nav drošības joslas, Klapatnieks, rokas aiz muguras salicis, mēdza soļot pa šo iedomāto asi vai stāvēt uz divu plūsmu robežlīnijas, laiski darbinot rūcošā motocikla motoru un tā it kā apliecinot savu kaujas gatavību. Grūti pateikt, kādi audzinoši rezultāti būtu šai uzskatāmajai aģitācijai, ja vienā jaukā dienā nepārtrūktu sajūga tro- sīte. Motocikls izrāvās no viņa rokām, izšāvās starp izplestajām kājām un iedrāzās tieši starp abiem tramvaja vagoniem. Otrais vagons sasvērās un uzgāzās staršinam, kurš apjukumā pat nepamanījās atlēkt nost. Par laimi, viņš vienīgais cieta paša izraisītajā avārijā, un ar slimnīcā ietaupīto algu tieši pietika, lai segtu tramvaja remonta izdevumus.
Aspa bez apnikuma klausījās viņa Sveika stāstus, jo labāku skolotāju par Klapatnieku pat vēlēties nevarēja. Labsirdīgais un ar humora izjūtu apveltītais staršina nekad neķildojās ar šoferiem par sīkumiem, zināja, kad bargi jāsoda, kad drīkst piemiegt aci, ar kaut kādu neizskaidrojamu maņu jau iztālēm pazina «grādīgus» braucējus un tos gan nekad neapžēloja. Viņš neliedza māceklei iespēju darboties patstāvīgi, bieži uzticēja stūri — arī pēc muļķīgās avārijas uz apledojušās ielas.
y Kaut ko nejēdzīgāku grūti iedomāties. Aspa padeva mašīnu atmuguriski, lai brīvi izmanevrētu uz ielas, juta, ka riteņi sāk slīdēt, cik vien jaudas, nospieda bremzes paminu, bet tas vairs nelīdzēja. Atskanēja griezīgs brīk- šķis, žigulis nodrebēja, beidzot apstājās.
— Brauc, neraugies atpakaļ! — pavēlēja Klapatnieks, izliecies pa atvērtajām durvīm. — Betona stabiņam nekas nav noticis, stāv un stāvēs vēl simt gadu.
Klusā šķērsieliņā viņi izkāpa un apskatīja bojājumus. Visvairāk cietis bija bampers, kā tam arī jābūt, ieliekts arī aizmugures panelis un bagāžas nodalījuma vāks.
— Skāde par piecām kapeikām, bet trobele būs pa visu divizionu. — Staršina pašūpoja rudmataino galvu. — Atkal Klapatniekam liekas klapatas.
— Kāpēc tev? — Aspa vēl nespēja īsti atgūties. — Es sabuktēju, es atbildēšu.
— Atbild vienmēr vecākais, — Klapatnieks pamācīja, tad izšķīrās un apsēdās pie stūres. — Viens rājiens vairāk vai mazāk, štrunts ar visu. Bet tev tas var sabojāt karjeras startu… Braucam uz servisu, man tur viens pazīstams kadrs strādā.
— Domā, viņš sataisīs tā, ka neviens nemanīs? — Aspā pamodās cerības.
— Par to es stipri šaubos. Vismaz izsitīsim priekšniecībai no rokam gaiveno ieroci, ka mašīna izgājusi no ierindas.
Sākumā viss ritēja gludi. Izstāvējuši divas rindas, viņi saņēma norīkojumu mašīnas apskatei un caur mazgātavu iebrauca milzīgajā cehā. Un te nekā vairs nesaprata. Neviens nenāca pretī, nelikās par viņiem ne zinis. Visi šķita bezgalīgi aizņemti, nemitīgi skraidīja šurpu turpu. Starp mašīnām un darbgaldiem, cits citu tvarstīdami, tekalēja gan žiguļu īpašnieki, gan apkalpes stacijas darbinieki gaišzilos virsvalkos ar VAZ emblēmu uz bikšu lencēm. «Sef, uz diviem vārdiem…» — «Gaidiet, tūlīt būšu atpakaļ …»
Lūk, visraksturīgāko sarunu satura kopsavilkums. Pie- redzējušākie automobilisti paši kala savu laimi un, cenzdamies nenosmērēt mēteli, stiepa vai vēla savus riteņus diagnostikas stenda virzienā. Citi, uzrotījuši piedurknes, gatavoja nevaļīgajiem meistariem darba fronti — noskrūvēja uzgriežņus, izņēma sveces, atsedza motora galviņu, ik pēc brīža, kā uzslavu gaidot, vērās garām rikšojošajos atslēdzniekos, kuri gluži kā dzīvsudrabs allaž izslīdēja starp pirkstiem.
Milicijas formas tērps nevienu neietekmēja, šeit viņi bija trešās šķiras klienti, no kuriem nav gaidāma ne dzeramnauda, ne protekcija, vēl jo mazāk — pretpakal- pojumi, kādus piedāvāja pārdevēji, administratori, pat ārsti. Pirmām kārtām apkalpoja tos, kas — protams, pret tūlītēju samaksu — bija atveduši importa apavus un zeķbikses, biļetes uz Dailes teātri vai Raimonda Paula autorkoncertu, pudeli somu dzērveņu liķiera vai kasti ar čehu alu. Vispārēju jautrību izsauca izmisumā iedzīta ķirurga pašgatavotais plakāts: «Neviens nav pasargāts no aklās zarnas iekaisuma. Un tad būs par vēlu atcerēties, ka es nevaru braukt bez bremžu manšetēm.»
Izpalīdzīgi bija vienīgi nelaimes biedri, dalījās gan ar bēdīgo pieredzi, gan ar rezerves daļām, tiesa gan, tikai apmaiņas kārtā — dots pret dotu: es tev krustiņu, tu man izpūtēju, kādreiz noderēs. Bet lūdzēju šķiras solidaritāte izgaisa, tikko pie apvāršņa parādījās kāds brīvs amatnieks un iztālēm apsvēra, kurš remonts viņam izdevīgāks. Tūdaļ spēkā stājās kāds cits likums, un kaimiņš no nelaimes biedra pārvērtās sāncensī, pret kuru jebkāda smalkjūtība ir lieka.
Pašdarbības lietpratējs pievērsa uzmanību arī milicijas mašīnai. Divreiz apgājis tai apkārt, viņš konstatēja:
— Nav vērts laiku zaudēt. Metināšanas šuves vienmēr rūsē pirmās, bet tās divas buktes paši izspiedīsiet bez pervēšanas. Samaksājiet par batnpera maiņu, vediet laukā un tās četras skrūves pievelciet mājās.
— Kurš prot, tas neko nedara, kurš neprot, dod padomus, — Klapatnieks nicīgi atgrūda, tomēr varēja just, ka ideja viņam iepatikusies. — Aspiņ, paliec pie telefona!
Laiks vilkās tik gausi, it kā staršina būtu aizbraucis pēc bampcra uz Jūrmalas autoveikalu. Beidzot viņš atgriezās ar savu paziņu, omulīga izskata resnuli, kurš jau pa gabalu atgādināja visvarenu prečzini.
— Trešā modeļa bamperus es tev pakaļ sviestu, bet tavējam nav. — Viņš noplātīja rokas. — Vari man atņemt tiesības līdz mūža beigām — nav neviena vienīga.
— Tu taču solīji, ka izgādāsi visu, — Klapatnieks uzstāja.
— Visu, kas man ir. Būtu atnācis pirms divām nedēļām.
— Man pat šorīt vēl nevajadzēja.
— Citi ir gudrāki un plāno uz priekšu. Pērk to, kas ir pārdošanā, gan jau noderēs, — noliktavas darbinieks viņu audzināja.
— Kam, piemēram? — Aspa naivi jautāja.
— Kaut vai privātmeistaram, pie kura būsiet spiesti griezties, ja negribat, lai jūs aptur autoinspekcija… Ak tā, piedodiet, uz jums tas laikam neattiecas.
Bija zaudētas divas stundas, pēc piecām mašīna būtu jānodod vakara maiņas rīcībā.
— Klau, Edžu, — Aspa ierunājās, kad viņi, tā arī palikuši ar garu degunu, atkal ripoja uz centra pusi. — Kā būtu, ja mēs piebrauktu pie mana onkuļa. Viņa mašīnu vienmēr remontē kaimiņš. Ātri un ne sevišķi dārgi.
— Iespējams, ka tā ir izeja, — Klapatnieks pēc laba brīža sacīja. — Bet mums abiem tur labāk nerādīties. Ja priekšniecība uzodīs, būs vēl lielāki mēsli nekā par tām nieka buktēm… Kur dzīvo tavs onkulis?
— Berģos… Bet tu taču uzskati, ka nedrīkst. — Aspa apmulsa.
— Bet kas mums var liegt paciemoties pie tava radinieka? Atstāt mašīnu viņa pagalmā un pārbaudīt, kā tajā pusē ievēro satiksmes noteikumus? — Staršina pamazam iedegās. — Mēs pat paziņosim dežūrdaļai. Atceries, pagajušaja sanāksmē runāja, ka jāpagarina darbības rādiuss…
Aspas tēva vecākais- brālis Visvaldis Vaivars bija aiz- gājis pensijā tieši sešdesmitajā dzimšanas dienā un jau pēc meneša sapratis, ka izdarījis kļūdu. Patīkami, protams, ka pastnieks reizi mēnesī atnes naudas pārvedumu, tomēr tas ne tuvu neatsvēra zaudētās atpūtas stundas. Agrāk viņš autobusā mierīgi lasīja avīzi — rītos «Cīņu», atceļā «Rīgas Balsi», tagad sieva jau pirms brokastīm dzina ārā ļaistit dārzu, kamēr saule vēl nesilda. Arī darbā vienmēr atradās brīvi brīži kafijas dzeršanai, un, kopš aizliedza smēķēt kabinetos, plppauzes kāpņu telpās pārvērtās nesteidzīgās vīriešu pārrunās par hokeja rezultātiem un citiem svarīgiem notikumiem sabiedrības dzīvē. Tagad turpretī vajadzēja vergot no gaismas līdz gaismai gluži kā jaunības gados budža saimniecībā. Kad viņš cēla siltumnīcu, i prātā neienāca, ka tajā būs jāstrādā ne tikai sievai, bet arī pašam. Tāpēc Vaivars priecājās par katru ieganstu atliekt muguru.
— Tiks izdarīts! — noklausījies ciemiņu lūgumu, viņš braši paziņoja, it kā pats taisītos ķerties pie remontdarbiem. — Nils Berzauskis sariktēs tā, ka pat grib'edams neatradīsi, kur piesieties.
— Nemaz nav obligāti visu nomainīt, — Aspa gandrīz burtiski atkārtoja pirmīt dzirdēto padomu. — Ja uzmanīgi izbaulēs, iztiks bez krāsošanas…
— Vienīgais, ko viņš necieš, — ja viņam pasaka priekšā, — tēvocis teica. — Un par naudu neuztraucies! Viņš visu aprēķina pēc valsts cenrāža, ne velti divus gadus ražojis servisā.
— Vai. jauns bampers viņam būs? — Klapatnieks ievaicājās.
— Ja nav, tad pēc stundas būs, Nils Berzauskis taču ir firma! — Vaivars lielīja kaimiņu. — Kādreiz par bocmani braucis uz kuģiem, kur no rīta līdz vakaram pindzelējis. Neviens neprot tā jaukt krāsas kā viņš, jebkuru toni pieskaņos… Mīlīši, dodiet mašīnas atslēgas un aizmirstiet savus kreņķus! Uzvāri kafiju, Aspiņ, meit, tu taču te esi kā savās mājās.
— iešu jums līdzi un atvienošu telefonu, — staršina teica.
Pēc sātīgajām otrām brokastīm Aspa palīdzēja tantei mazgāt traukus, aizvākot burkas ar tomātu želeju un ievārījumu un pacietīgi — jau kuru reizi! — uzklausīja asarainos pārmetumus, ka atstājusi savus tuvākos radus vienus, it bī šajā mājā istabu vai maizes trūktu…
Arī Klapatnieks netika plānotajā apgaitā.
— Ko jūs tur redzēsiet tādu, ko es jums nevarētu izstāstīt? — Vaivars viņu aģitēja. — Parunājieties labāk ar vecu automobilistu — un jums tūlīt taps skaidrs, kur jānovāc ceļazīmes, kur jāuzstāda ķieģelis. Un tikmēr paturēsiet man trepes, jau tā nokavēju noņemt pēdējās antonovkas.
— Ko jūs, Vaivaronkuli, ābelē kāpšu es, tas mans kvēlākais bērnības sapnis!
Pēc trim stundām mašīna bija salabota, un nezinātājs patiešām nepateiktu, ka tā nav jauna. Nekādas pretenzijas necēla arī milicijas garāžas pārzinis, kad pēc gada saņēma to no Aspas, nododot viņas rīcībā tikko no rūpnīcas atvestu burkānkrāsas žiguli, lai ar personiskās automašīnas numuru braukātu pa Rīgas ielām.
No šī eksperimenta priekšniecība gaidīja visādus labumus, pirmām kārtām objektīvus novērojumus par braukšanas disciplīnu neregulējamos ceļa posmos un krustojumos. Tāpēc to uzticēja labākajiem vai, kā melsa Aspas nelabvēļi, netipiskajiem inspektoriem. Tiešām, kas gan varēja iedomāties, ka daiļā brūnmate, kura slēpa formas tērpu zem zaļgana lietusmēteļa, ir milicijas ser- žante, nevis izlutināta skaistule, kura pēc satikšanās ar pielūdzēju neatļautā ātrumā trauc uz mājām cerībā tur nokļūt vēl pirms greizsirdīgā vīra.
Jā, Aspa mēdza braukt ātri, ar manevrēšanas stilu neapzināti atdarinādama vecāko leitnantu Šiliņu, ar kuru bija gadījies iepazīties plaša vēriena pasākumā. Meitene jau bija pieradusi pie tā, ka viņu vienmēr atceras tajās reizēs, kad izliek lamatas un nepieciešama garda ēsma noziedznieku pievilināšanai. Tikai tādēļ viņa netika uz televīzijas konkursu, kaut gan uz jautājumiem būtu atbildējusi atjautīgāk nekā uzvarētāja, tāpēc nedrīkstēja arī figurēt dokumentālās filmas ainās, kurās rādīja pilsētas izcilākās autoinspektores…
Šovakar tas Aspai vairs nekremta. Viņa bija izvēlējusies citu nākotni un pakārtojusi tai visas domas. Cik ilgi var diendienā slīpēt asfaltu? Vienā ziņā mātei taisnība — bez augstākās izglītības grūti atrast darbu, kas sniedz gandarījumu. Varbūt jurista diploms, tieslietu un kriminālistikas zināšanas kļūs par tramplīnu lēcienam daudz dziļākos ūdeņos — tādos, kur ar plēsīgām haizivīm cīnās Osis, citi pazīstami noziedzības apkarotāji.
Rīt viņa aizies atvaļinājumā. Aspa nešaubījās, ka ar milicijas stāžu izdosies izturēt vidusskolas absolventu konkurenci. Bet gluži uz to paļauties nedrīkstēja. Visprātīgākais — braukt uz mājām, nonest no bēniņiem vecās skolas grāmatas (likās apšaubāmi, ka brālim tādas varētu būt) un ar mātes palīdzību atkārtot kādreiz galvā iekaltās zināšanas.
Ielas bija patukšas. Pēc sastrēgumiem, iestāžu darba laikam beidzoties, mašīnu straume uzbangoja vēl tikai pirms teātru izrāžu sākuma, tad iestājās tīkams rāmums. Pat lietusgāze nespēja nodzēst brīvo taksometru zaļās uguntiņas — rīdzinieki sēdēja pie televizoriem vai arī vasarnīcu verandās uti pukojās par draņķīgo laiku, kāds nav piedzīvots kopš piecdesmit piektā gada, pavisam aizmirsuši, ka to pašu apgalvojuši arī pērn un aizpērn. Būs vēl mašīnu paisums, kad aizvērsies skatuves priekškari. Tomēr pieredze teica, ka īpaši sarežģījumi šovakar nav gaidāmi: nav ne algas diena, ne nedēļas nogale, pat pie restorāniem neblīvējas izslāpušo rindas.
Aspa brauca tik lēni, ka nācās pārslēgties uz trešo ātrumu, lai nemocītu motoru. Parasti viņa tādos atelpas brīžos apstājās izdevīgos novērošanas posteņos un ņēmās pārspriest ar Larisu dienas jaunumus. Bet vienai stāvēt ietves malā negribējās — ej nu skaidro uzbāzīgiem vīriešiem, ka viņa negaida ne naudīgu pasažieri, ne apsviedīgu kavalieri.
Vai viņa apskauda Larisu, kuras kāzās pirms pusotra gada bija tēlojusi līgavas māsu? Zināmā mērā, protams, kaut gan pati to izskaidroja kā prieku par draudzenes laimi. Un tajā pašā laikā nespēja iedomāties sevi Larisas vietā. Ne tikai tāpēc, ka līgavainis nelikās pa prātam — gandrīz divus metrus garš, bet izlutināts kā tāds vienīgais mīļbērniņš, un Larisa vēl turpināja viņu lolot ar nemitīgām rūpēm par dārgā puisieša ēstgribu un veselību, arī biļetes uz kino gādāja pati. Aspa nevēlējās pakļaut savas intereses cita cilvēka iegribām, viņa sapņoja par harmonisku kopdzīvi, pie kādas bija pieradusi vecāku mājā. Vai tāda iespējama ar kādu no viņas pielūdzējiem, piemērām, ar Osi, kurš nu jau otro nedēļu Aspu neatlaidīgi lenca? Tas tikai runāja un runāja, citus nemaz nelaida pie vārda. Un par sevi vien, saviem varoņdarbiem un piedzīvojumiem. Tomēr mēļoja interesanti, ar humoru. Varbūt kādreiz sasparosies un uzrakstīs grāmatu, vakardienas stāsts, piemēram, bija gatava novele.
«Piezvanīja vidēja ranga priekšnieks — lielie taču brauc ar dienesta mašīnām — un pavēstīja, ka ministrijas stāvvietā nozudis viņa žigulis, lai nekavējoties sperot enerģiskus soļus. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš apzagts, tāpēc neviens īpaši neuztraucās, bet uzdarbojās gan. Izziņoja mērenu trauksmi un lietu nodeva man, neko gudrāku parasti nejaudā izdomāt. Bet man tādu ziņojumu vesela kaudze, gan pienāks kārta arī šim. Un labi vien, ka neskrēju kā uz ugunsgrēku. Pievakarē šis piezvana — paldies, viss kārtībā, mašīna nolikta vietā, ne skrambas, ne buktes. Nu ko, gadās ari tā — kāds paņem, pavizina savu dāmiņu, tad pamet. Šoreiz papūlējušies atdzīt atpakaļ — jo labāk, laikam sevišķi smalkjūtīgs zaglis trāpījies. «Naglai uz galvas,» apstiprināja priecīgais žiguļa īpašnieks. «Pat atstāja patei cibaS vēstuli. Un divas biļetes uz rītdienas poļu estrādes koncertu, it kā mēs ar sievu tādi vējgrābšļi būtu.» Palūdzu, lai viņš nolasa atrasto zīmīti. Tiešām, kāds intelbeņķis rakstījis: lai neņemot ļaunā, tikai ārkārtēji apstākļi spieduši uz laiku aizņemties mašīnu, nezinot cita ceļa kā revanšēties par nervu traumu un iztērēto benzīnu, kā kompensāciju atstājot šīs divas deficīta biļetes un novēlot jauki pavadīt vakaru. Es nebūtu es, ja noticētu zagļu cēlsirdībai, tur jābūt citam āķim… Pierunāju apmulsušo pāri aizbraukt uz koncertu, bet pats paslēpos viņu ģimenes mājiņā. Kā tad — nepagāja ne divas stundas, kad jau izsita dubultrūtis un līda pa logu iekšā. Kaimiņu puikas, vienpadsmitās klases skolnieki, kas bija noskatījuši japāņu stereomagnetoform un vēl vienu otru importmantiņu…»
Kad ietrinkšķējās telefons, Aspa nez kādēļ nosprieda, ka zvanītājs ir Osis, — savas iepriekšējās dežūras nakti vecākais leitnants bija viņu divreiz izsaucis un pat uz īsu bridi atbraucis pakavēt laiku… Pierakstījusi tumšzilā žiguļa numuru un fjrējās pazīmes, Aspa nolēma, ka par vēlu braukt uz Daugavas tiltu pusi. Bet, ja zagļi mukuši pretējā virzienā, tos varētu pārtvert Pērnavas loka rajonā. Kamēr tur nokļūs, līkumojot pa klusām šķērsielām, viņa aizšaus pa taisno.
Aspa kāpināja ātrumu un, izmantojot Ļeņina ielas «zaļo vilni», jau* drīz ieraudzīja Vefa gaismas reklāmas nemainīgo aicinājumu apdrošināt īpašumu pret visādiem nelaimes gadījumiem. Viņa, protams, necerēja, ka kaut kur pamanīs nozagto mašīnu, tomēr turēja acis vaļā — kādam taču laimējas noķert automobiļu zagļus, citādi diez vai izziņotu vispārēju meklēšanu. Ek, ja šoreiz paveiktos viņai, ja varētu izgriezt Osim pogas!
Iztēlojoties Šiliņa sejas izteiksmi, Aspa skaļi iespurdzās un nevilšus uzmina gāzes pedālim. Mašīna paklausīgi parāvās uz priekšu, bet jau nākamajā mirklī apstājās kā zemē ietriekta. Tā vien trūka, ka viņa sadurtos ar tumšzilo žiguli, kas tik neuzmanīgi šķērsoja galveno ielu! Gana sapņots ar atvērtām acīm!
Aspa pat nepapūlējās vēlreiz apskatīt žiguļa numura plāksni, jo arī tā šķita fantāzijas sastāvdaļa — vēlamais, nevis īstenais. Tikai pakāpeniski gaistošais brīdinājums «Mīļais, nesteidzies!» nonāca līdz apziņai.
Viegli trīcošām kājām Aspa izspieda sajūgu un nobremzēja. Viņa apzinājās: ja rīkosies neapdomīgi, viss būs zaudēts. Vispirms jānomierinās, jāatceras, kas šādās reizēs jādara pēc instrukcijas… Pareizi, jāsazinās ar dežūrdaļu, nekur tie zagļi neizspruks, viņi taču brauca lēnām, laikam baidījās pievērst sev lieku uzmanību.
Saņēmusi priekšniecības svētību, kā mācēdama, slēpdamās aiz kravas mašīnas, kas brauca tai pašā virzienā, Aspa sekoja tumšzilajam žigulim. Pamazām viņa saprata, ka uztraukums pilnīgi nevietā. Nekā kopēja ar šaušalīgajiem pakaļdzīšanās trikiem, bez kuriem neiztika nevienā piedzīvojumu filmā, it kā visi noziedznieki sen būtu uz riteņiem. Drīzāk tāda motorizēta ekskursija, kur jāievēro pareiza atstarpe starp automobiļiem, — un viss.
Pēc Deglava ielas gaisa tilta smagā mašīna brauca taisni, bet tumšzilais žigulis, aiz tā arī Aspas oranžais spēkrats nogriezās pa kreisi. Tagad meitene ielas spuldžu apgaismojumā saredzēja, ka zagļi ir divatā — pie stūres padrukns vīrietis, blakām melnoja daudz tievāka mugura.
Atkal uzzibsnīja pagrieziena signāls. Šoreiz pa labi. Kad Aspa nokjuva līdz stūrim, viņa pārsteigti attapās, ka attālums divkāršojies un turpina palielināties. Viņa reaģēja momentāni. Gāzes pedālis vēl ne tuvu nebija iemīts grīdā, kad spidometra adata jau atradās pie sarkanās simt kilometru svītriņas. Brīdi distance starp abiem žiguļiem saruka, tad atkal pieauga.
«Nekas!» Aspā uzliesmoja spīts. «Paskatīsimies, kurš kuru!»
Viņa ne mirkli nešaubījās, ka spēj panākt bēgļus. Klapatnieka skola galu galā. Visas vadošās mašīnas priekšrocības jāatsver ar aukstasinību. Pirmais vienmēr pagurst ātrāk, tam jāiztur lielāka nervu slodze… Aspa jau brauca ar simt divdesmit kilometru tempu, viņa nedomāja par to, kā rīkosies, panākusi zagļus, patlaban pakaļdzīšanās kaislība apslāpēja visas citas domas.
— Kategoriski aizliedzu! — pa telefonu kliedza pilsētas atbildīgais dežurants, bet Šobrīd Aspu apstādinātu vienīgi prettanku aizsprostojums.
Abām rokām stingri ieķērusies stūres ratā, viņa zibenīgām kustībām izlīdzināja katru svārstību, laiku pa laikam ieslēdza tālos uguņus, lai apžilbinātu, pēc tam gremdētu bēgļus tumsā. Tas līdzēja. Likās jau — tumšzilais žigulis teju, teju rokā, kad tas pēkšņi parāvās sānis un ienira šaurā spraugā starp diviem namiem.
«Laikam nebrauc te pirmoreiz,» Aspa saprata, velti pūlēdamās samazināt atstarpi. Taisnos gabalos izdevās pietuvoties, bet aši un negaidīti pagriezieni atkal un atkal glāba bēgļus. Tagad viens gandrīz nepārtraukti lūkojās atpakaļ, un redzēto filmu iespaidā meitenei uzmācās sajūta, ka tas tūdaļ izvilks ieroci un sašaus viņas riepas.
— Nekā nebūs! — viņa skaļi piedraudēja. — Še tev! — un vēlreiz iededzināja lielos starmetējus.
Spilgtās gaismas izķēmota seja, aizžmiegtas acis. LIn tomēr nepārprotami — tā bija viņas brāļa seja.
Jāris — automobiļu zaglis!
Tikai uz īsu mirkli Aspa izlaida stūri no rokām, bet ar to pilnīgi pietika, lai mašīna pārlēktu uzbērumam un ar priekšējiem riteņiem iestigtu bērnu rotaļu laukuma smiltīs.
«Jāpanāk, jāglābj, kamēr viņš nav izdarījis vēl lielāku muļķību! Ātrāk, ātrāk, kamēr nav par vēlu!»
Bija par vēlu. Kad Aspa beidzot atpakaļgaitā izmanev- rēja mašīnu uz asfalta, no tumšzilā žiguļa vairs nebija ne vēsts. Kādu brīdi viņa vēl līkumoja pa kvartāla savienojuma ceļiem, pastāvēja trolejbusa pagrieziena aplī, bet labi apzinājās, ka zagļi jau atrodas aiz mežu mežiem. Neatlika nekas cits kā braukt uz divizionu.
Uzrakstījusi ziņojumu, kurā ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja brāli, Aspa izlūdzās dežurējošā kapteiņa atjauju ar dienesta mašīnu aizvest savu bagāžu līdz autoostai un taisnā ceļā devās uz tēvoča māju. Tai virzienā taču-bija mukuši aizdzinēji — tā viņa, vairīdamās no nelabojamā apzīmējuma «zagļi», tagad dēvēja Jari un brāļa kopmani.
Visvalža Vaivara māja grima tumsā. Aspa grasījās piezvanīt, tad atcerējās tantes dzelzs likumu pēc pusnakts aizlikt ķēdi priekšā un nevienam neatvērt durvis. Arī pašai bija nācies pārnakšņot šķūnītī. Viņa pieliecās un ierastajā paslēptuvē sataustīja piekaramās atslēgas slēdzeni. Jāris nebija pārradies.
Aiz sētas šķūnītim pieslējās Berzauska ķieģeļu dubult- garāža. Tajā, ja drīkstēja ticēt tēvoča pārmetumiem; savas dienas pavadīja Jāris, palīdzot nevis viņam dārzniecībā, bet Berzauskim, pie viena apgūstot autoremontē- tāja amata noslēpumus. Tēvs bija pārliecināts, ka tie viņam lieti noderēs karadienestā, turpretī Aspas sirdī tagad iezagās aizdomas, vai tikai šie noslēpumi nav saistīti ar rezerves daļu sagādi. Tādā gadījumā tā bijusi mašīnas zādzība, nevis puiciska aizdzīšana.
Vai viņai bijušas tiesības uzrakstīt tik bezatbildīgu ziņojumu? Tagad Aspai vairs nešķita, ka pati varēs piespiest brāli pateikt, kur paslēpta mašīna, un atdot to īpašniekam. Drīzāk likās, ka darīšana ar nopietnu noziegumu. Un, jo ātrāk Jāris sapratīs, uz kāda ceļa nokļuvis, jo labāk.
Divizionā Aspu gaidīja tik smags trieciens, ka viņa atkal mainīja savu lēmumu.
— Dzirdēji pēdējos jaunumus? — kapteinis Jauze pavēstīja. — Tikko ziņoja Šiliņa vadītā grupa. Tavs objekts atrasts, un labi vien, ka tu nepaguvi iejaukties. Izrādījās, ka tā nebija vienkārša mašīnas zādzībā, bet saistīta ar aplaupīšanu un izvarošanas mēģinājumu.
— Un vainīgie? — juzdama, ka sienas brūk virsū, Aspa izdvesa.
— Kā zemē ielīduši… Un neviena liecinieka. Pat tu taču īsti neredzēji šos neliešus.
Jāris nav vainīgs — par to Aspa ne mirkli nešaubījās. Uz to viņas mazais brājuks nav spējīgs. Bet māte to nepārdzīvos. Māte… Pareizi, kur gan citur viņš parasti skrēja ar visām bēdām un problēmām? Ne jau pie tēvoča, bet pie mātes viņš jāmeklē šajā grūtajā brīdī, pie vienīgā cilvēka, kas spēj saprast un piedot Un ar" viņai jātuvojas Jarim kā mās~i, nevis kā milicijas darbiniecei, kas jau paguvusi ziņot. Tad, iespējams, v.^rēs uzzināt visu patiesību un apcietināt īstos noziedzniekus*