Pamodos ar smagu galvu, tumsā sataustīju modinātāja pogu un nospiedu to. Pulkstenis apklusa, tad atkal iezvanījās. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka dimd telefons. Joprojām nesaprazdams, vai vēl vakars vai jau rīts, pacēlu klausuli.
— Šiliņš traucē. Ja neesat paguvis apgulties, atbrauciet!
— Vai jums ir jaunas ziņas? — muļķīgi vaicāju.
— Tāpat vien. Esmu noilgojies pēc jūsu lietpratīgajiem jautājumiem.
Atvienojuma klikšķis, kuram sekoja klusums. Celties vai atkal laisties slīpi? Viņš taču nezvanīja bez iemesla, droši vien izmeklēšana spērusi krietnu soli uz priekšu, un, kā jau dzimis aktieris, Šiliņš alka publikas, aplausu. Pavēlēju sev atvērt acis, bet plakstiņi atteicās paklausīt.
Nezinu, cik ilgi biju gulējis letarģiskā miegā, bet, kad otrreiz uztrūkos, pulkstenis rādīja divpadsmito stundu, un ārā arvien vēl bija tumšs. Tātad vakars. Aizšļūcu uz virtuvi, uzliku ūdeni un pabāzu smago galvu zem aukstā krāna. Tas līdzēja aizgaiņāt durnumu pēc ieilgušās pēcpusdienas dusas, bet tā sasaldēja smadzenes, ka pietrūka pacietības ļaut kafijai ievilkties. Beidzot siltums ielija manās iekšās. Tagad būtu noderējis arī malciņš konjaka, taču, kopš sieva ar mazdēlu atradās laukos, dzīvoklī neturējās neviena stiprāka lāsīte.
— Vai tad kājām, ka tik ilgi? — Šiliņš man pārmeta.
— Gaidīju, ka atsūtīsiet mašīnu. Bet jūs laikam lutināt tikai noziedzniekus…
Šoreiz likās, ka man izdevies viņu aizskart, tomēr Šiliņš ātri atguvās.
— Nogulējāt galveno uznācienu. Nekas, pirmo cēlienu pārstāstīšu vēlāk, sāksim tagad ar otro. Lūgtum!
Viņš ar teatrālu žestu atrāva durvis, gandrīz pie- žmaugdams sienai līdzās stāvošo milici.
Pie galda sēdēja Baiba Ratiņa, un izskatā nekas neliecināja, ka viņa atkal strādā virsstundas. Ne velti apgalvo, ka kalsenās sievietes esot visizturīgākās. Tikai kad viņa pacēla skatienu no nopratināšanas protokola, iekaisušajās acīs ieraudzīju noguruma pēdas. Bet balss bija mierīga un nesteidzīga, it kā izmeklētāja būtu gatava te sēdēt vēl vienu nakti.
— Un tagad, Jāni, pastāstiet, kā pavadījāt vakardienas nakti!
Gan uzruna, gan ikdienišķais tonis radīja iespaidu, ka satikušies divi veci paziņas, lai pārspriestu pēdējos notikumus. To pasvītroja arī atbilde.
— Kā parasti. Atpūtos un krāju spēkus nākamajam darba cēlienam. Lai tiktu laikā uz šanci, man taču jāceļas pirms sešiem.
— Var arī nemaz neapgulties.
— Nu, vai zināt, nav vairs tie gadi. Ilgāk par divām sutkām pēc kārtas iekšas netur. Un man ir liecinieki, ka plostoju visu sestdienu un svētdienu. Pierakstiet viņu vārdus, adreses un pārbaudiet!
Izspēlējis šo trumpi, vīrietis apmierināti atgāzās pret krēsla muguru, un es beidzot saskatīju viņa seju. Līdz šim biju redzējis likuma pārkāpējus tikai tiesas zālēs, un viņu veidols manos priekšstatos allaž saistījās ar dažām iezīmēm, ko apcietinājumā pavadītas nedēļas neizbēgami uzspiež cilvēka ārienei — ādas pelēcīgā krāsa, nodurto acu šaudīgie skatieni, augt atsākušo matu rugāji uz galvas. Un fonā, kā ģīmetnes aploce — divi apbruņoti apsardzes kareivji. Turpretī Jānis, vēlāk uzzināju, ka viņa uzvārds ir Lubietis, izskatījās kā nejauši milicijā iemaldījies strādnieks, kurš noskaidros nepatīkamu pārpratumu, piecelsies un atkal aizies, — tik lielu savas taisnības apziņu izstrāvoja viņa uzvedība un runas veids, vienlaikus iztapīgais un bezkaunīgais smaids, kas pavēra zeltzobainu muti. Lielās un stiprās rokas ar neizdzēšamām smērvielu pēdām likās radītas fiziskam darbam, augstā piere zem tumšajām cirtām šķita viscēlāko domu apgarota, iez'aļās acis raudzījās pasaulē ar dziļu paļāvību cilvēku labestībai.
— Nosauciet tādus, kas varētu apliecināt jūsu gaitas vakar pēc pulksten divdesmit diviem.
— īsti vīrieši nekad lieki nepļāpā. Pieņemsim, ka gulēju viens.
— Jums pašam jālemj, kas svarīgāks — jūsu brīvība vai tā saucamais kavaliera gods.
Viņš klusēja, cieši sakniebis lūpas.
— Vecā gvarde mirst, bet nepadodas, tā laikam jāsaprot? — Ratiņa zobojās. — Tādā gadījumā būšu spiesta ticēt mūsu rīcībā esošajām ziņām.
Jānis Lubietis neizrādīja ne mazāko ziņkāri, tikai pieklājīgi noplātīja rokas — sak, nav manā dabā strīdēties ar sievieti.
— Un tās liek mums secināt, ka jūs piedalījāties mašīnas zādzībā. — Izmeklētājas valoda kļuva oiiciāla. — Šajā sakarībā tikāt aizturēts, atgādāts šurp un tagad tiekat nopratināts.
Lubietis atviegloti pasmīnēja.
— Bet es domāju, ka mani apsūdz nez kādos pasaules grēkos…
— Sākumam pietiks ar to pašu. Tālākais būs atkarīgs no jūsu vaļsirdības un gatavības sadarboties.
— Vienmēr gatavs — vēl kopš pionieru laikiem, — viņš atkal ņirgājās par izmeklētāju.
Pēkšņi aptvēru, ka Lubietis vēl samērā jauns, ka visu dzīvi pavadījis mūsu sabiedrībā, kur neviens viņu nemācīja blēdīties vai zagt, melot vai nodot draugus. No kurienes tad šīs noziedzīgās tieksmes? Vai tiešām iedzimtas? Ielas ietekme? Bet uz tās taču rotaļājās tādi paši padomju iekārtā auguši bērni… Tikai šai mirklī atģidu, ka neticēju Lubieša nevainīgumam. Kāpēc? Diemžēl Ra- tiņas jautājumos saklausīju drīzāk cenšanos rast apstiprinājumu savām aizdomām nekā vēlēšanos noskaidrot objektīvo patiesību. Bet varbūt tas bija viņas nopratināšanas paņēmiens?
— Vai esat pazīstami ar Vaivaru un Ķirsi?
— Kurš tad kaimiņus nepazīst?
Lubieša balsī nemanīja nekādu izmaiņu, bet es salē- cos. Vaivars? Tā taču sauca autoinspekcijas seržanti, kura pirmā bija atklājusi zagļu pēdas.,. Bet vai Latvijā maz Vaivaru?
— Un jūs neatceraties, ko norunājāt ar viņiem? Gribat, lai parādu jums melns uz balta?
Saspringums Lubieša sejā atslāba, it kā viņu būtu pārņēmusi apskaidrotlba un atvieglojums.
— Redz, ko samuldēju uz paģirām! Laikam tā sakaitināju puņķutapas, ka viņi nolēmuši atriebties.
— Tātad atzīstaties provokācijas mēģinājumā? — Ratiņa it kā nevērīgi izmeta. — Attiecībā uz Vaivaru to sauc par nepilngadīgā iesaistīšanu noziegumā.
— Man neienāca prātā, ka viņi uzdrīkstēsies. Spēcini par vājiem, lai iešvunkotos. Tikpat labi varēju pieprasīt, lai telefonstabā uzrāpjas, tad zemē lec un nošaujas. — Viņam patiešām pietika bezkaunības šos pēdējos vārdus nodungot vecās ziņģes ritmā. — Kas tik cilvēkam neiešaujas galvā kopā ar pirmo lāpīšanās šņabīti?! — Kā apstiprinājumu meklējot, Lubietis uzlūkoja mani, un viņa skatiens pauda izjustu nožēlu. — Atzīmējiet, ka tas bija neizdevies joks, citādi protokolu neparakstīšu.
— Tomēr apsolījāt, ka mežā gaidīsiet viņus ar savu kravas mašīnu. — Ratiņa neļāva izsist sevi no sliedēm,
— Un viņi visā nopietnībā aizdzina svešu vāģi un aizbrauca? — Lubietis likās uz izmisuma robežas. — Ar tādiem lai ceļam mūsu gaišo nākotni? Nav brīnums, ka jūs nespējat man ticēt… — Negaidot viņš pārliecās galdam un pieprasīja: — Parādiet, kur viņi raksta, ka satikuši mani tajā pasaku mežā!
Izmeklētāja apmulsa. Grasījās pateikt ko asu, tomēr nolēma atbildēt izvairīgi:
— Viņus aizkavēja neparedzēti apstākļi. Bet es netaisos tērēt laiku, skaidrojot jums to, ko pats labi zināt.
— Tāpēc ka jums nav nekādu pierādījumu.
— Toties mums ir Jāņa Ķirša liecība. Viņš apgalvo, ka jūs varot apstiprināt viņa alibi no pulksten pusdiviem, kad viņš aizvilkās uz norunāto tikšanās vietu, līdz pus- sešiem, kad šķīrāties pie Berģu pagrieziena.
— Laikam bija pilnīgā ķirsī. — Pamanījis, ka vardu spēles cerētais efekts izpaliek, Lubietis kļuva nopietns un norūpējies. — Šim jau sāk baltās pelītes rādīties… Lai
V: ivars. pasaka man acīs to pašu, tad noticēšu, ka esmu mēnessērdzīgs un pa miegam klimstu pa pasauli.
— Atminieties, Lubieti, ko es jums teicu pirms diviem gadiem? Ka ceru jūs vēlreiz redzēt tikai uz skatuves. Bet jūs turpināt izniekot savu aktiera talantu… Izlasiet uzmanīgi un parakstieties! — Ratiņa pabīdīja viņam nopratināšanas protokola veidlapu.
— Par kādiem grēkiem viņš sēdēja pirmoreiz? —• čukstus vaicāju Šiliņam.
Vecākais leitnants pasmīnēja un nolika manā priekšā biezus krimināllietas vākus. Meklējot apsūdzības slēdzienu, sāku to šķirstīt un tā aizrāvos ar krāpniecības fabulas izklāstu, ka pat nepamanīju, kā ienāca milicis un aizveda Lubieti uz izolatoru.
… Tas notika Vidusāzijā. Degvielas uzpildes stacija šosejas malā ir vienīgā spilgtā oāze apkārtējā smilšu tuksnesī, un tajā piestāj arī tie ceļinieki, kuriem nav nepieciešams benzīns. Iedzert zaļu tēju vai šerbetu ēnainajā čaihanā, kas atsauc atmiņā karavānu laikus. Parunāties ar pretī braucošajiem. Atvilkt elpu un ļaut motoram atdzist pirms pēdējā posma līdz galvaspilsētai.
Te ceļā uz mājām iegriezās arī Sekumbajevu laulātais pāris. Vilināja pirmā iespēja netraucēti aprunāties par iespaidiem dēla mājā, jo mašīnā, lai arī kā gribētos izteikt savu prieku par jaunās vedeklas cerību pilno stāvokli, viņa nekad nevēra muti vaļā, lai neatrautu vīra uzmanību no atbildīgās stūrēšanas. Jā, bija pamats priecāties par bērnu dzīvi, kas tik izdevīgi atšķīrās no pašu ģimenes sākumiem grūtajos pēckara gados. Citos apstākļos viņš pat būtu atļāvies glāzi šampanieša, bet šajā karstumā neuzdrošinājās — priekšā gandrīz divsimt kilometru. Tāpat atteicās sieva, baidīdamās, ka aizmigs, — četras acis taču redz vairāk nekā divas. Tomēr iekšējā līksme lauzās uz āru, un pamanījis pie blakusgalda vientuļu vīrieti, nākamais vectētiņš pasūtīja pudeli un pavēlēja viesmīlim aiznest to svešiniekam. Tas, protams, atnāca tencināt un apjautāties, uz kā veselību viņam būšot tas gods iedzert. Beidzot radās klausītājs Sekumbajevu pāri malām kūsājošajām gavilēm.
Kad pienāca jaunā paziņas kārta stāstīt, izrādījās, ka šajā pasaulē prieki un bēdas mājo blakām. Tiesa, salīdzinājumā ar viņu lielo laimi svešinieka likstas bija tīrais sīkums, vai maz vērts par to runāt… Pats iekūlies klizmā, un pats kaut kā izkulšoties… Nē, nē, viņš nevēloties apvainot jaunos draugus, bet sabojāt garastāvokli… Nu, labi, ja tā uzstājot… Vārds-pa vārdam, un atklājās, ka svešinieks pavisam netālu cietis avāriju. Viņi noteikti pamanījuši lielo mēbeļu furgonu pie šosejas krusta!_ Visu milzīgo gabalu no Rīgas līdz šejienei mašīna gājusi kā pulkstenis un tagad pēkšņi salūzusi.
Sekumbajevi nekā tamlīdzīga nebija redzējuši, bet vārdu savienojuma «Rīgas mēbeles» maģiskais spēks izraisīja tīri vai neapturamu palīdzības piedāvājumu lavīnu. Lai tikai pasakot, uz kādu veikalu vedot… Diemžēl par vešanu pagaidām nevarot būt ne runas, žigulis tādu kravu nepavilkšot, te vajadzīgs pavisam cits dampis, bet viņš, kā par spīti, uz sēkļa, varbūt… ja uzdrīkstoties pret parakstu… Avarējušais šoferis tik ilgi stomījās, ka kļuva neērti… To dažu simtnieku dēļ neviens par nabagu nekļūs.
Viņi apmainījās adresēm, tostu līmenī izteiktām atvadu runām un izšķīrās. Sekumbajevu pāris sevi mierināja ar to, ka cilvēks ar tik daudziem zelta zobiem noteikti ir goda vīrs, un aizbrauca galvaspilsētas virzienā. Rīdzinieks viņam vien zināmā virzienā devās meklēt traktoru.
Nākamās dienas pievakarē viņš klauvēja pie Sekumbajevu savrupmājas durvīm. Aiz muguras paslēpts ziedu pušķis, kabatā — pudele labākā armēņu konjaka, sirdī — pateicība un liels lūgums.
«Naudu varēju pārsūtīt arī pa pastu,» viņš sacīja, atdodams saimniekiem piecnieku žUksnīti «Uzrakstīt vēstuli un apsolīt pagādāt guļamistabas iekārtu un bērnu mēbeles. Bet es gribu uzticēt jums visdārgāko, kas man ir uz zemeslodes.» Viņš pagriezās un uzsauca jaunai sievietei pie dārza vārtiņiem: «Nāc, dārgumiņ, iepazīstināšu tevi ar saviem labdariem.»
Ne jau lielā rubļa dēļ viņš reizi mēnesī mēroja garo un grūto ceļu no Rīgas un atpakaļ, nebūt! Lūk, magnēts, kas vilka uz šejieni, — viņa līgava Ramona. Bet viņa ilgajās prombūtnes nedēļās meitene jūtoties vientuļa, jo pati arī no citas malas.
Sekumbajevu pāris saprata mājienu — lūdzu, katrā laikā, Ramonas apciemojumi būšot kā svētki
Pēc tam viņi dzēra konjaku, jo vīrieši, paldies dievam, vairs nebija pie stūres, un tālbraucējs šoferis stāstīja par transporta uzņēmuma krietnajiem ļaudīm, kas sagādājuši jaunu sadales rotoru, šo mazo cinīti, kura dēļ apgāzies lielais vezums. Kad atvēra otro pudeli, jau bija panākta vienošanās par mēbelēm un izsniegts avanss, bet nokavēts pēdējais autobuss uz pilsētas centru. Liktos dabiski, ka viesi pārnakšņos, un saimniece jau grasījās uzklāt gultu, taču rīdzinieks iespītējās — nevēlējās būt par apgrūtinājumu. Viņš ir šoferis un pieradis gulēt, kur pagadās. Pēdīgi piekāpās un ierosināja kompromisu: lai netraucētu mājiniekus, ciemiņi pārlaidīšot nakti dārzā. «Tad jau labāk mašīnā,» Sekumbajevs piedāvāja. «Noliksim sēdekļu muguru slīpi, un būs gatava atsperu gulta.» — «Vai nenosalsim?» līgava šaubījās. «Padarbi- riāsim motoru un ieslēgsim apkuri,» nākamais vīrs mierināja.
«Cilvēki ar zivju asinīm — šie ziemeļnieki,» līzdams zem segas, Sekumbajevs sacīja sievai. «Kad mēs ar tevi bijām jauni, mums divatā nekad nebija auksti. Bet šie jau rūcina. Ka tik nepārkarsē motoru…»
Viņa bažas bija nepamatotas — motors darbojās teicami un līdz rītam paguva aizvizināt žiguli pāri republikas robežai, un diez vai Jānis Lubietis būtu iekritis, ja viņu nenodotu viltus līgava, kuru veiklais krāpnieks jau pēc nedēļas pameta bez naudas kādā izslavētā Melnās jūras kūrvietā. ,
… Ieveda otro aizturēto. Jānis Ķirsis visādā ziņā likās tiešs Lieljāņa pretstats — neliela auguma un kustīgs, bet pārsteidzoši platplecains, ar gaišiem, es gandrīz teiktu — bezkrāsas matiem; dzidri zilām, bezbēdīgām acīm, strupu degunu — viņš atgādināja bieži aprakstīto ciema jokupēteri vai klases zēnu ēverģēlību organizatoru. Pat šajā pasvītroti lietišķi iekārtotajā milicijas kabinetā viņš tūdaļ jutās kā mājās, ne mirkli nesvārstījās, apsēdās pie Šiliņa galda, sakrustoja kājas un izvilka no kabatas cigarešu paciņu.
— Pīpēt drīkst? — Ķirsis pāri plecam jautāja Ratiņai.
Pēc visiem klasiskajiem kriminālliteratūras likumiem tā ir izmeklētāja privilēģija izšķirošos brīžos piedāvāt apcietinātajam smēķi, lai atvieglotu tam atzīšanos, šoreiz sarunai acīmredzot būs cits pavērsiens. To apstiprināja arī vecākā leitnanta pirmie vārdi:
— Atkal iekriti par muļķību. Jāni, Jāni, kad tu beidzot nāksi pie prāta?
— Vai es vainīgs, ka pēc trešās glāzītes mani sāk dīdīt velns, kas pieprasa vēl trīs, un tad jau pār sevi vairs nevaldu, jūs taču zināt… — Varēja just, ka no šī runīgā jaunekļa gan nevajadzēs izspiest atbildes kā pēdējo pilienu no sausa sūkļa.
— Zinu, bet šoreiz tavs iemīļotais numurs neies krastā. Ķirsis bija ķirsī un nekā neatceras… Nemaz nemēģini uzsākt šo veco meldiņu.
— Zēl. — Ķirsis nelikās apjucis. — Bet vīra dūšā biju, netaisos to noliegt, kaut labi apzinos, ka par to man var atņemt šofera tiesības.
— Pēc šī ievada man laikam būtu jānotic, ka arī turpinājums būs vaļsirdīgs, — Šiliņš pavīpsnāja. — Liec aiz auss, Mazjānīti, mēs par tevi zinām vismaz tik, cik tu pats.
— Ja no Vaivara, tad es ceļu ķepas gaisā. Trešjānītis taču bija skaidrā, tikai sūkāja savas riebīgās zaļās bon- bongas. Uzminēju?
Gaidīju tradicionālo «Šeit jautājumus uzdodam mēs», taču atkal izrādījās, ka štampu varā ir nevis milicijas darbinieki, bet to apjūsmotaji.
— Pilnīgi pareizi, — Šiliņš uzslavēja. — Viens — nulle tavā labā.
— Tad viņš laikam arī pastāstīja, ka es kā traks rāvos meitās. Ko lai dara, ja man tāds temperaments? Es jau pirmīt šai kundzītei atzinos, — Ķirsis pamāja uz Ratiņas pusi, — ka tādās reizēs esmu spējīgs uzlauzt pat milicijas mašīnu…
— Un atžirgi tikai tad, kad mežā uzskrēji virsū Lu- bietim… Lasīju, lasīju. Dīvaina sagadīšanās, turklāt izdevīga. Kopā iesākāt vakaru un kopā to pabeidzāt. Akurāt kā tādi jaunlaulātie medusmēnesī. — Šiliņš pārstāja jokot. — Bet nelaime tā, ka Jānis Lubietis neka tamlīdzīga neatceras. Vari apskatīt viņa liecību: ka beigts gulēju savā migā, ne draugus, ne ienaidniekus neesmu redzējis.
— Ticu jums uz godavārda, ko tur vēl daudz skatīties, mēs taču ne pirmo dienu esam pazīstami. — Ķirsis pūlējās iegūt laiku, lai izprastu pudelesbrāļa taktiku. — Ja viņš tā saka, tad tā arī bija. Es, kā tikko liecināju, biju pilnā, un kas gan nerādās raibam acīm…
— Nelej čugunu, Mazjāni, pasaki skaidri un gaiši, kāpēc par varēm mēģini pierādīt, ka naktī ne mirkli neesi pabijis viens! Vai tāpēc, ka pats negalvo par savu izslavēto temperamentu?
— Ja godīgi, tad godīgi… Tāpat jau par to mašīnas aizdzīšanu nāksies nolauzt kādu gadiņu, tiem, kas sēdējuši, nosacītais laikam nedraud… Pie labākās gribas nevaru atminēties, ko Lubietis ar Vaivaru nolīga. Es iekāpu mašīnā, lai brauktu pie dāmām. Un neko tajā ne- nozagu! Man pietiek ar pantu par aizdzīšanu.
— Paga, paga! — Šiliņš pacēla roku, it kā regulēdams pārāk spējo vārdu straumes paātrinājumu. — Tu runā tā, it kā pie stūres būtu sēdējis cits. Tiksim vispirms skaidrībā ar vienu jautājumu: kāpēc neapturēji mašīnu, kad jums dzinās pakaļ autoinspekcija?
— Pirmā dzirdēšana! — Ķirsis meloja meistarīgi, bet ar nākamajiem vārdiem izraka sev bedri. — Ko tad neieslēdza ne sirēnu, ne jumta bāciņu? Es, kad braucu, tad ar vienu vīli līdz galamērķim.
— Kāpēc apstājies mežā?
•— Benzīns izbeidzās. Un nepametīsi taču tik smuku autiņu ceļmalā, kāds var vēl nozagt. — No Ķirša acīm nolasīju, ka viņš pats priecājās par šo joku. — Atstāju Trešjānīti par sargu un…
— Aizgāji meitās, dzirdēju. Cik var inuļļāt vienu un to pašu! — Šiliņš zaudēja pacietību. — Nāc tikai vēlreiz pie manis, lai palīdzu iekārtot darbā, tad tu velnu redzēsi! Man jau tā kauns tiem grāmatniekiem acīs skatīties …
— Pilsoni priekšniek, vai tad es darba laikā? — Ķirsis taisnojās. — Un arī šodien būtu izpildījis savus kravas pārvadāšanas kilometrus, ja ne jūsu draudzīgais aicinājums. Bet esmu ar mieru strādāt visu nakti, lai tikai neciestu plāns…
— Naktī tu pārdomāsi savu rīcību un atsvaidzināsi atmiņu, iesaku tev no sirds! — Šiliņš piecēlās. — Vai gribi ko piebilst pie pirmītējās liecības?
Ķirsis uz atvadām vēl notēloja mokošās pārdomās grimušu cilvēku, kurš labprāt izdarītu savam labvēlim šo pakalpojumu, tad nopūtās, skumīgi pakratīja galvu un arī uzrausās kājās.
— Visi viņi ir aktieri, ne tikai tavs Lieljānis, — Šiliņš sacīja Ratiņai, kad Ķirsis bija aizvests. — Zini, kas mani uztrauc? Kā Ķirsis uzoda, ka ieteicams ar visādiem līdzekļiem raisīties vaļā no atgadījuma meža lankā?
— Ļoti vienkārši. Viņš tajā piedalījās.
— Pieņemsim. Bet kā tu izskaidrosi gājienu ar mašīnas prožektoriem? — Šiliņš pagriezās pret mani. — Jūs laikam vēl neesat dzirdējis. Mūsu eksperti apgalvo, ka tie nevis sadauzīti, bet sašauti. Ar parabelluma sistēmas pistoli, vecu — kara gadu modeli. Un ar snaipera trā- pīgumu — neviena lode nav gājusi secen… — Viņš atkal uzrunāja izmeklētāju: — Dari, ko gribi, bet es nespēju iedomāties Ķirsi ar ieroci. Tas neatbilst raksturam.
— Ja jau runājam par raksturu, tad taisnība man. — Ratiņa nepadevās. — Viss norāda uz Ķirsi. Tu taču neesi aizmirsis, par ko viņu pirmoreiz notiesāja.
Atšķirībā no Šiliņa Baibai Ratiņai jau šajā izmeklēšanas stadijā bija savs priekšstats par notikumu norisi, pie kura viņa turējās ar sievišķīgu ietiepību, iztulkojot visus savāktos materiālus no šī skatpunkta. Tā tobrīd spriedu savā tipiskajā vīrieša aprobežotībā. Un Šiliņa mēģinājumu apstrīdēt viņas argumentus atzinu par bezcerīgu.
— Kā tiesnesis es abus divus būtu ietupinājis — arī viņa piekauto palaistuvi, — Šiliņš pievērsās man — īsta traģikomēdija itāliešu gaumē. Šis mēģināja piedzirdīt jaunu brūti, bet cirvis uzdūrās akmenim. Kad atjēdzās, bija apzagts gandrīz pa tīro, lai atgūtu savu zelta pulksteni, krietni samizojis divkosīgo jaunavu.
Ratiņa nebija gaidījusi tik izvērstu atmiņu izklāstu. Viņai gribējās ātrāk atgriezties tagadnē.
— Pēc tavām domām — viņš vēlreiz ticies ar Vaivaru?
— Ja es to zinātu, mēs būtu spēruši lielu soli uz priekšu.
— Par kādu Vaivaru te visu laiku runā? — jautāju. — Par to pašu nenotveramo seržanti?
— Par viņas brāli Jari.