Parasti mani traucē troksnis, ko saceļ meitas ģimene, sevišķi mazdēls. Šonakt mani traucēja klusums. Nekādi nespēju piespiest sevi apsēsties un mierīgi apkopot aizritējušās diennakts iespaidus. Jutos tāds kā visu pamests tukšajā dzīvoklī, ko nu jau sešpadsmit gadus dēvēju par savām mājām. Mēbeles stāvēja ierastajās vietās, visas durvis bija aizvērtas, ko bez cīņas neizdevās panākt, kopš mazais Andris prata spert patstāvīgus soļus. Tagad sieva, izmantojot viņa vecāku prombūtni, aizvedusi puiku pie savas māsas. Liktos, nekas nekavē mani risināt domu pavedienu, beidzot izmantot ideālos darba apstākļus, par kādiem sapņo visi literāti. Sēdies tik pie galda, iekustini smadzenes un raksti! Bet es klīdu no istabas uz istabu, it kā iedvesmu meklējot. Patiesībā meklēju ieganstu nestrādāt. Un neatradu — trauki nomazgāti un kārtīgi vietā nolikti, putekļi noslaucīti, pat atkritumu spainis iztukšots. Vai tiešām mani māca vientulība, ilgas pēc tuviniekiem? Diez vai. Ne jau pirmoreiz atrados viens, komandējumos, piemēram, varēju tīri pieklājīgi ražot, mana vienīgā stāstu grāmatiņa bija tapusi rajona pilsētiņas viesnīcas savrupība. Protams, dzīvoklis bez ģimenes ir tikai mājoklis, nevis māja, kuras gaisotni allaž veido un uztur sieviete, tomēr patlaban tas nebija galvenais. Mani tirdīja neapmierinātība. Gribējās taču radīt kaut ko nopietnāku par viendienas reportāžu, bet līdz tam vēl daudz kā pietrūka.
Kādreiz biju lasījis, ka labas literatūras pamatu pamats ir atlase. Ari es varētu kaut vai tūdaļ atsijāt visu lieko un sacerēt sižetiski nevainojamu aprakstu par to, kā izdevies ātri un operatīvi atrast nozagtu mašīnu, notvert zagļus, pierādīt viņu vainu un nodot lietu tiesā. Pie viena atsegtu trūkumus automobiļu rezerves daļu apgādes sistēmā un pabeigtu savus vērojumus ar trafaretu secinājumu, ka deficīts izdevīgs tiem, kuri paši palīdz to radīt, — it kā šo sakarību pirms manis nebūtu atklājuši daudz ietekmīgāki biedri. Nē, jāatlasa būtiskais, nevis autoram parocīgais. Un šai gadījumā tie bija līdz šim nenoskaidroti jautājumi.
Kāds sakars starp abiem vakarnakt pastrādātajiem noziegumiem? Vai ir pamats secinājumam, ka vairāku cilvēku likteņi tikai nejauši krustojušies vienā un tai pašā laika un telpas punktā, kā to apgalvo Šiliņš? Varbūt tomēr taisnība Ratiņai, ka tā nav vienkārša sagadīšanās? Abas versijas šķita vienlīdz vilinošas, un pagaidām man trūka informācijas, lai nosvērtos uz vienu vai otru pusi. Nebija ne jausmas, kā Šiliņš nācis uz pēdām automobiļa zagļiem, vai jau nopratināts trešais līdzdalībnieks — Jāris Vaivars, kādu izgaismojumu guvis gandrīz neticamais apstāklis, ka māsa likuma vārdā dzinusies pakaļ likuma pārkāpējam brālim. Ja šai sakritībai vēl pievieno manas aizdomas, ka operatīvās grupas vadītājs ieskatījies daiļajā seržantē, tad sanāk tāds trijstūris, kādu neviens racionāli domājošs redaktors cauri nelaidīs. Gatavā melodrāma ar didaktisku piegaršu… Bet patiesībā? To Oskars Šiliņš diemžēl tina noslēpumainības plīvurā un uz visiem maniem jautājumiem atbildēja izvairīgi.
Tur jau tas suns aprakts, ka milicija nekad līdz galam neatklāj visas savas kārtis. Tomēr no muins prasa, lai rakstām reālistiski, bez izpušķojumiem. īstenībā daudzi smalkie psiholoģiskie gājieni un deduktīvie secinājumi, ar kādiem apveltīti kriminālromānu varoņi, radušies autoru iztēlē. Dzīvē gan noziedznieki, gan milicijas darbinieki rīkojas nevis pēc grāmatu autora pavēles, bet bieži vien daudz primitīvāk. Ļoti raksturīgs šai ziņā man šķiet anekdotisks gadījums, ko pieredzēju lidostas dispečera kabinetā. Telpa bija bāztin piebāzta ar visdažādākajiem aparātiem un mērinstrumentiem, nepārtraukti klabēja telegrāfa taustiņi, tarkšķēja teletaips, uzliesmoja un atkal dzisa visādu krāsu siģnālspuldzītes, uzmundrinoši rūca zummeri, brīdinoši šņāca steidzīgā izsaukuma ierīces, līdz nepazīšanai izķēmotām lidotāju balsīm ķērca ska|ruņi, un nevarēju iedomāties, kā viens cilvēks spej pārvaldīt visu šo modernās tehnikas konglomerātu. Pēkšņi dispečers pagrieza galvu uz manu pusi un sacīja: «Tūlīt nolaidīsies lidmašīna no Maskavas.» Tā kā gatavoju materiālu avīzei, izvilku no kabatas piezīmju bloku un apjautājos, kāda iekārta sniegusi šo informāciju. Viņš paraustīja plecus, norādīdams uz turboreaktīvo TU-134, kas tajā brīdī jau ripoja pa betonēto skrejceļu.
Arī milicijas darbā māka saskatīt acīmredzamo bieži vien izšķir un nosaka izmeklēšanas gaitu. Izdaudzinātie zinātnes un tehnikas sasniegumi ir tikai palīglīdzekļi, kas reizēm apstiprina, reizēm apgāž dzīves pieredzes diktētos pieņēmumus, izskaitļo visticamāko variantu, paātrina analīzes procesus. Bet atsvērt laikā un vietā prasmīgi uzdotu jautājumu nav pa spēkam nevienam aparātam.
Un tomēr — sevišķa pamata Šiliņa kabinetā valdošajai apmierinātībai neredzēju. Līdz šim vienīgais taustāmais sasniegums: Melnsvārciņu ģimenē šodien valda prieks par atgūto mašīnu un veļas kvītīm, — ne velti saka: labāk divreiz atrast nekā vienreiz pazaudēt. Par sasistajiem lukturiem samaksās apdrošināšanas kantoris. Bet rīt var izrādīties, ka veikalā tos nepārdod. Un braukt gribas. Galu galā nu jau atkal nelaimīgais žiguļa īpašnieks būs spiests griezties pie spekulantiem. Pilnīgi iespējams, ka tie savukārt nodos pasūtījumu vēl tumšākiem sabiedrības elementiem, un tad sāks darboties ķēdes reakcija, kuras rezultātā Rīgas ielās nozags vēl vienu mašīnu, un Šiliņam no jauna^būs darbs. Viņš pie tā ķersies ar gariem zobiem, jo uzskata, ka daudz bīstamāks par šiem pagrimušajiem Lieljāņiem vai Mazjānīšiem ir nepazīstamais noziedznieks, kurš staigā pa pilsētas nomalēm ar ieroci kabatā un tumsā uzbrūk cilvēkiem. Un arī man nav tiesību noņemties ar sīkumiem, kamēr šis briesmonis vēl uz brīvām kājām …
Tieši astoņos klauvēju pie majora Kozlova kabineta durvīm. Kā 'par brīnumu, viņš jau bija priekšā un patlaban malkoja pirmo kafijas krūzīti. Es tikai trešo dienu dzīvoju pēc kriminālmeklēšanas dienesta_ darbinieka režīma un jau jutos neizgulējies. Ko līdz tās dažas dienas, kuras kā kompensāciju par nenormēto darba laiku pieskaita klāt pie atvaļinājuma, ja visus pārējos vienpadsmit mēnešus jākaujas ar miega badu un jābendē sirds ar nikotīnu, kofeīnu vai citām uzbudinošām indēm? Diemžēl noziedznieki nerēķinās ar savu pretinieku veselību un joprojām gandrīz visus tumšos darbus pastrādā naktī. Ar godīgiem pilsoņiem toties jāaprunājas dienā, un tā rodas apburtais loks, no kura izrauties nav iespējams. Ne velti pulkvedis Dreimanis pārcietis infarktu, bet Koz- lovatn nodevīgi trīc rokas, un grūti noticēt, ka vēl pirms pieciem gadiem viņš bija viens no ministrijas vadošajiem sambistiem. Interesanti, vai turpina trenēties? Dīvainā kārtā šis jautājums patlaban likās piemērotāks nekā žurnālistu tradicionālais «kas jauns» piegājiens.
— Ar sportu jānodarbojas no dzimšanās līdz nāvei. Vai nemaz. Un tikai savam priekam! Ja gribi gūt panākumus, tas kļūst par smagu un apnicīgu darbu, kuru pamet pēc pirmajām neveiksmēm. Un tās ir neizbēgamas tāpat kā paaudžu maiņa. No sporta neviens nav aizgājis neuzvarēts, un skaistie saukļi, ka triumfē viens, bet iegūst visi, ka allaž uzvar draudzība, ir priekš kaķa. Kāpēc tad futbolā tā nosoda neizšķirtos spēles iznākumus? Liktos, kas vainas — divdesmit divi vīri pavadījuši pusotru stundu svaigā gaisā, arī tiesneši dabūjuši izvingrināties un apliecināt savu neapstrīdamo varu; skatītāji izbļāvu- šies pēc sirds patikas, kādu pie televizora nemūžam nebūtu guvuši… Bet nē, publikai nepieciešams rezultāts, katrs spēlētājs grib pierādīt, ka ir pārāks par visiem citiem, pat par tiem, kurus sauc par saviem sirsnīgākajiem draugiem.
Kas varēja nojaust, ka^ mana sīkā viltība izraisīs tādus vārdu plūdus? Tagad jācenšas ātrāk izķepuroties no paša raktās bedres, citādi nāksies līdz pusdienlaikam klausīties savu godkāri neapmierinājušā cīkstoņa atziņas.
— Vai tad sporta nodarbības nav obligātas?
— Paldies dievam, tikai līdz zināmam vecumam. Pamēģini iztēloties pulkvedi Dreimani uz paklāja… Bet arī viņu regulāri piespiež iegriezties šautuvē un aizlaist visas lodes pēc piena. It kā tas pasargātu viņu no smadzeņu apkaļķošanās… — Pieliekot punktu prātojumiem, Kozlovs uzskrūvēja termosa pudelei vāku un kafijas atlikumu noglabāja seifā. Tad atkal pavērās'manī. — Kas uz sirds? Atnāci parādīt kārtējo nemirstīgo sacerējumu par milicijas slavas pilno ikdienu?
Ej nu saproti, pret ko vērsta viņa ironijas smaile… Katram gadījumam virzīju sarunu sev izdevīgā gultnē:
— Apsēdīšos pie sava rakstāmgalda, tikko pastāstīsi, kas uzbrucis Ligitai Gulbei.
— Baidos, ka taviem lasītājiem būs vēl Ilgi jāgaida.
— Nē, nopietni, Saša, cik tālu esat tikuši?
Kozlovs patiešām kļuva nopietns.
— Pagaidām ne soli uz priekšu. Ja neskaita to, ka esam noskaidrojuši, kas šoreiz atrodas ārpus aizdomām, pārbaudījuši, kuri noteikti nav iejaukti. — Redzot manu neizpratni, viņš piebilda: — Nerunāju ne par tevi, ne par sevi vai miljoniem citu vīriešu, bet par potencionāliem izvarotājiem. Tu taču piekriti, ka sīks kabataszaglis ne- aplaupīs -krājkasi, neuzklups inkasatoram? Nu tad, lūk, mums zināmi visi, kas mūsu republikā sodīti par izvarošanu vai ieroču pielietošanu. No tava viedokļa tas varbūt skan pifmitīvi un garlaicīgi, tomēr neaizmirsīsim, ka rutīnas vecākais brālis ir pieredze un tā savukārt kādreiz dibināta uz drosmīgiem meklējumiem…
Kādēļ viņš šodien tik pļāpīgs? Vai tik netaisās aizbāzt man ausis ar vispārzināmām patiesībām, lai nevajadzētu atzīties neveiksmē?
— Vārdu sakot?… — diezgan rupji aprāvu Kozlova valodu.
— Ar vienu vārdu — nekā. Bet kādreiz derētu aprakstīt, kādas pūles slēpjas aiz šī negatīvā rezultāta. Pat ar milzīgo laika ietaupījumu, ko sniedz skaitļojamā mašīna. Tās dati taču operatīvi jāpārbauda.
— Tādā gadījumā — kāpēc tā vispār vajadzīga?
Kozlovs plati nožāvājās.
— Tu atkal pārprati. Jāpārbauda nevis mašīnas informācija, bet cilvēki. Piemēram, divi jau atgriezušies no soda izciešanas vietas. Kur viņi tagad, ko darīja aizvakar? Citi, pēc mūsu datiem, vēl atrodas ieslodzījumā, tomēr jāsazinās, vai nav pirms termiņa atbrīvoti. Nebūtu jau laika žēl, ja iezīmētos kaut sīkākais pieturas punktiņš…
— Ko tad mēs gaidām? — uzstāju, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka došos viņam līdzi.
— Mākslinieku, — Kozlovs strupi paziņoja un iegrima pārdomās.
Ja uzskata, ka pacietīga gaidīšana ir milicijas darba panākumu ķīla, tad majors Kozlovs noteikti izpelnījies lielmeistara goda nosaukumu. Viņš to darīja tik meistarīgi, ka, šķiet, pat guva zināmu baudu. Beidzot apjēdzu, ka viņš pēc jogu principa iegājis sevī un pilnīgi atslēdzies no ārpasaules, laikam "pat aizmirsis manu klātbūtni un nepatīkamos jautājumus.
Neviens nav aplēsis, kāda cilvēka mūža daļa tiek izniekota gaidās — rindās un priekštelpās, transporta līdzekļu pieturvietās un ar telefona klausuli rokā, un ēdienveika- los. Dažs līdz pat nāves stundai nesagaida sen apsolīto labo vēsti. Majors pratis pārvērst šo mokpilno laika nosišanu par ieguvumu un atpūtu.
Turpretī es nervozēju, kaut gan nekur nesteidzos. Skaitīju sekundes, minūtes, kas aizritēja uz neatgriešanos. No tām pamazām veidotos stundas, kurās varētu daudz ko derīga padarīt, — visu, ko allaž apņemos, bet nekad nepaveikšu, aizbildinoties ar laika trūkumu un vainojot tajā citus. Galu galā, klusināju sirdsapziņu, pasaule neaizies bojā, ja mans apraksts parādīsies dienu vai pat nedēļu vēlāk… Bet Kozlovs gan nedrīkstētu samierināties ar tādu dīkstāvi.
Viņš iznira no transa tikpat spēji, cik bija tajā ieslī- dzis. Istabā stāvēja novalkātās džinsu biksēs un rūtainā kreklā ģērbies jauneklis, kura kluso ienākšanu nebiju ievērojis, un bez liekiem ievadvārdiem nometa uz majora Kozlova galda zīmējumu mapi.
— Variantu daudz… kā vienmēr. Pareizās izvēles vaina… varbūt. Lai apskatās biedrs… vai pilsonis. Tad uzzīmēšu portretu… galīgo.
Vēlāk nācu pie atziņas, ka ar šādu runas manieri mākslinieks cenšas mīkstināt savu pašpārliecību. Izšāva apgalvojumu kārtu, tad piekabināja tādu kā pieklājības atkāpi.
Kozlovs pat nepapūlējās atbildēt. Izvilka no kartona vākiem pirmo loksni. Uz caurspīdīgas plēves bija uzzīmētas stūrainas bezietvara brilles, kādas vēl pirms desmit gadiem mīlēja nēsāt ierēdņi, dienvidnieciskas melnas ūsas un sakostu zobu virkne, kuras vidū vienam bija uzlīmēts sudrabpapīrs.
— Visas pazīmes, ko saņēmu no jums… ja nemaldos.
— Jā, bagātība nav nekāda izcilā, — Kozlovs piekrita. — Bet mēs paļāvāmies uz jūsu iedvesmas spēku. Pagā- jušoreiz, pateicoties-jūsu zīmētajam portretam, divās dienās noķērām bīstamu kramplauzi.
Mākslinieks norija glaimus kā skābu jāņogu.
— Zīmējams tomēr iedarbīgāks par fotorobotu . tā
liktos. Pie darba… ar dieva un jūsu palīdzību. •
Viņš pabāza zem celofāna pirmo uzmetumu. Tumši, gludi sasukāti mati ar taisnu celiņu kreisajā pusē, durstīgas acis, kumps deguns ar platām nāsīrn, plānas lūpas, gjēvs zods. Tipisks glūniķis, kas atbilda visām Lombrozo teorijām par noziedznieku ārieni.
— Tad jau tūlīt varējāt uztriept briļļainu Hitleru. — Kozlovs pakratīja galvu.
— Arī pie tā nonāksim… ar laiku. Bet vispirms tāds starpmēģinājums — mūsdienīgāks… pēc mana ieskata.
Šoreiz ģīmis vairāk līdzinājās Himleram ar alkatīgi atplestām lūpām. Nespēju īsti saprast, kāpēc Kozlovs nepārtrauc šo bezcerīgo rotaļu, — ne viņš, ne es taču nebijām noziedznieku redzējuši. To beidzot apjauta arī mākslinieks.
— Kur ir mūsu aculiecinieks… nav taču miris? — viņš uzstāja.
— Vēl nav sameklēts, — Kozlovs atzinās. — Bet līdz vakaram noteikti atradīsim, mums ir viņa fotogrāfija.
— To varat atstāt sev par piemiņu. — Mākslinieks no tiesas dusmojās, taču tūdaļ piemetināja: — Vai ielīmēt dienesta albumā. Un šis skices — mūsu šefības līguma saistību ailē… kā savu nevarības apliecinājumu. Vismaz to, kas izskatās pēc jums. Un nākamreiz izsauciet no viņpasaules Rubensu vai mūsu Rozentālu… bez kautrēšanās.
Durvis aizcirtās. Mēs saskatījāmies.
— Kam gan varēja ienākt, prātā, ka Jāris Vaivars pazudīs bez vēsts? Sazvanījām laukus, arī māsa nezina, kur viņš slēpjas. Mūsējie visu nakti dežurēja pie tēvoča mājas, pie kaimiņa darbnīcas. Kā akā iekritis. Bet bez viņa mēs esam kā bez acīm. Epistolārā žanra cienītājs atradies, velns viņu rāvis! Kad gāja spert mašīnu, nebija bail, tagad noraustījies un nolīdis kādā alā. — Kozlova balss kļuva arvien skaļāka, likās pat, ka viņš savu bezspēcīgo niknumu izgāž pār manu galvu. Tikpat uzbudināti viņš kliedza arī telefona klausulē: — Juri, Vaivara bildi pavairoji? Izdalīji miličiem?… Jā, visiem, vai_ tad pašam nav skaidrs? Lai ielūkojas bufetēs un restorānos, kaut kur taču cilvēkam jābarojas, un naudiņa viņam turas… Jā, neaizmirsti Jūrmalu, varbūt šis sprukstiņš pārlaidis nakti kāpās uz soliņa un tagad mierīgi sauļojas…
Pats zinu, cik pludmalē ļaužu, bet viņš man vajadzīgs dzīvs vai… dzīvs, tikai dzīvs, dzirdi!
— Varbūt derētu iegriezties arī tai zinātnieku vasarnīcu ciematā? — ieminējos.
— Salasījies teoriju, ka noziedznieku velk atpakaļ uz nozieguma vietu… — Kozlovs pasmīnēja. — Paturēsim prātā… Tagad uzdosim mūsu elektroniskajām smadzenēm vēl dažus āķīgus jautājumus. Ejam!
Pat neatskatījies, vai sekoju, majors izsteidzās no kabineta. Jādomā, ka viņa leģendārā lēnība bija tikai aizsarglīdzeklis pret garlaicību, apbrīnojama spēja pielāgoties apstākļiem, uzkrāt enerģiju šādām situācijām,. kad tā izvirda sprādzienveidīgi…
Par ESM man līdz šim bija visai aptuvens priekšstats — galvenokārt no karikatūrām, kurās mēdza to attēlot kā milzīgu modernizētu kumodi ar mērinstrumentiem atvilktņu vietā vai kā platkrūtainu robotu, kurš savilcis savas bultas un uzgriežņus viltīgā smīnā. Patiesībā iekārta aizņēma vairākas telpas, kurās mūs pāri slieksnim nelaida. Pat priekšistabā drīkstēja ieiet tikai baltos uzsvārčos — gluži kā slimnīcā vai pārtikas produktu uzņēmumā.
— Tavām palīgsmadzenēm laikam ļoti vārga veselība, ja tā baidās no infekcijas, — mēģināju atdzīvināt tehno- krātiski stīvo atmosfēru, bet izpelnījos vienīgi nosodošu grimasi.
— Sagatavoju jums uzziņu par visiem sociāli bīstamajiem, kas staigā uz_brīvām kājām, — Kozlovu uzrunāja meitenīgi trausla tumšmate, zem kuras halāta izspī- lējās milicijas virsnieka uzpleči. — Baidos, ka neviens neatbilst prasībām. Bet katram gadījumam palūdzu, lai Leons sazinās ar psihiatrisko slimnīcu — vai pa nedēļas nogali kāds nav palaists brīvsolī.
— Paldies, Veriņ!… Vajadzētu ieprogrammēt brilles bez aplodām, tumšas ūsiņas un metāla priekšzobu… Jā, pats zinu, ka jums labāk patiktos baku vai citas rētas, pāršķelta lūpa vai stikla acs, nevis šie uzliekamie, uzlīmējamie un uzmaucamie komponenti. No otras puses — kurš tad nakts tumsā sataisās kā uz masku balli?
— No jūsu mutes — dieva ausī, — Vera bez īpašas ticības sacīja un paraustīja stūrainos plecus. — Ja nekā cita nav, pakavējieties bibliotēkā. Tur jau jūs gaida mūsu «vē-el-vē.»
— Voldiņš Rebane, vecpuisis labākajā vecumā, — Kozlovs man paskaidroja. — Meklēju pa visu pārvaldi, bet šis pat nevīžo piezvanīt.
— Vai tad viņš spējīgs paiet garām bibliotēkas meitenēm? — Vera teica, un viņas balsī nesaklausīju ne mazāko nosodījumu.
Pretī cēlās stalts, seno vikingu tipa četrdesmitgad- nieks ar paasiem, kā granītā izcirstiem vaibstiem. Viegls igauņu akcents piešķīra viņa vārdiem īpašu šarmu, un varēju labi iedomāties, ka tāds vīrietis ir ministrijas darbinieču vispāratzīts mīlulis.
— Normālās iestādēs zinātniekiem pienākas viena bibliotēkas diena nedēļā, bet pie mums smukākās dāmas priekšniecība slēpj arhīvā un pat stundiņu neļauj man tur mierīgi uzkavēties.
— Man zeme svilst zem kājām, — Kozlovs strupi noraidīja viņa rotaļīgo toni.
— Ugunsdzēsējus vienmēr izsauc par vēlu un prasa, lai glābj neglābjamo. — Voldemārs Rebane neļāva izsist sevi no sliedēm. — Tā jau nav, ka Salatētiņa maiss būtu gluži tukšs. Ja noskaitīsi pantiņu, šo to varbūt izvilkšu arī.
Majors bija spiests padoties.
— Ligita Gulbe neko sakarīgu pastāstīt nespēj. Diezgan apšaubāms liecinieks apgalvo, ka šāvis briļļains un melnūsains vīrietis, kurš iztraucēts izvarošanas mēģinājumā. Tagad tava kārta.
— Vispirms aplūkosim neapgāžamos faktus, — eksperts kļuva lietišķs. — Šauts no neliela attāluma ar 9 milimetru kalibra lodēm. Abas drusku saspiestas un ar skrāpējuma pēdām, tāpēc Makarova sistēmas dienesta pistoles variants atkrīt. No bojātas diez vai panāksi tādu snaipera trāpīgumu. Drīzāk jāsecina, ka šauts no pārtaisīta ieroča. Es te maķenīt papētīju, — viņš ar galvas mājienu norādīja uz grāmatām apkrautu galdu, — un būtu gatavs apgalvot, ka mums darīšana ar firmas «Borhardt-Lūg- ger» pistoli, ko parasti sauc par parabellumu. Pēc kara tādu trofejas pistoļu bija daudz, tās varēja saglabāt, mantot, atrast kādā pagrabā vai bēniņos, varbūt pat pamestā meža bunkurā, notīrīt rūsu, pielāgot mūsu patronām.
— Skaidrs. īpašnieku ierocis neraksturo, — Kozlovs izdarīja kopsavilkumu. — Un kā ar pirkstu vai apavu nospiedumiem?
— Autiņā nav nekā derīga. Turklāt visas pazīmes liecina, ka viņš atnācis un aizlaidies kājām. Ir divas identificējamas pēdas, ģipša nolējumi izgatavoti. Četrdesmit pirmā izmēra Cehoslovakijas ražojuma sporta apavi, tā saucamās «botas», ar ļoti īpatnēju zoles rakstu. Es jau noskaidroju — pavasarī varēja iegādāties «Dinamo» veikalā. Bija arī mūsu noliktavas, man tādas izsniedza bez maksas, kad apsolīju regulāri piedalīties krosa skrējienos.
— Nu, un?
— Pirmajā dienā norīvēju pirkstus jēlus, tāpēc līdz šai dienai vairs… Pareizi, tev taču nospļauties par manām sportista likstām. Toties man tavas problēmas nemaz nav vienaldzīgas. Un pacentos iejusties tavā ādā. Manuprāt, šoreiz jāpalauza galva nevis par to, ko atradām, bet pirmām kārtām par to, ko neatradām.
— Par Gulbes apģērbu? — Kozlovam uzreiz pielēca eksperta domu gājiens. — Tu uzskati, ka mums darīšana ar fetišistu?
— Nav izslēgts. Bet tas būtu paņēmis vienu priekšmetu, krūšturus vai zeķes, kā nu kuram tas prātiņš izmežģīts. Mūsējais pievācis visu, un es pieļauju iespēju, ka viņš nemaz negribēja izvarot, bet tikai aplaupīt savu upuri. Neatradis naudu, pakampa vismaz drēbītes — no kazas kaut ragu, ij tas ir labi… Vai esi, pārbaudījis, kas Gulbei bija mugurā, varbūt firmas kostīms?
— Pieņemu kā vienu no darba variantiem, — Kozlovs negribīgi piekrita. — Vienīgi tampons ar ēteri nekādi neiekļaujas kopainā. Ja tu kādam uzglūnētu mežā ar šaujamverķi kabatā, vai tiešām vēl paņemtu līdzi pudeli ar ēteri?
— Tā kunga ceļi vienmēr ir neizdibināmi, — Rebane izvairīgi atbildēja. — Es tev piespēlēju ideju, pārējais paliek tavā ziņā… Baidos tikai, ka ar loģiku vien tu šoreiz tālu netiksi. Vai tad uzskati par loģisku, ka normāls cilvēks izvaro sievieti? Mūsdienu tikumu brīvības apstākļos…
— Tu to apgalvo kā eksperts vai kā vīrietis? — Kozlovs atkodās, un man nez kādēļ šķita, ka viņam skauž neatkarība, ko Rebane. iekarojis ar savu zinātņu kandidāta grādu, dienesta stāvokli un ironisko attieksmi pret visu apkārtni, sevi pašu ieskaitot. Bet nākamajā teikumā majors atkal ievirzīja sarunu faktu plāksnē: — Pasaki labāk — kur var dabūt ēteri?
— Aptiekā, poliklīnikā, ķīmiskajā tīrītavā, manā laboratorijā. Tā nav problēma. Katrā ziņā vieglāk nekā ieroci.
Durvju spraugā kā nelaimi nesošs melns kaķis parādījās Veras matu sprogas.
— Zvanīja Leons. Slimnīcas galvenais ārsts ar sašutumu noraida tādu varbūtību. Slimniekus, kas spējīgi pastrādāt noziegumu, viņi ārā nelaiž, šonedēļ mājās atvaļinājumā bija vienīgi ar modrības māniju sasirdzis naktssargs un pilnīgā apātijā iegrimis dzelzceļnieks, kurš kontaktējas vairs tikai ar saviem mazbērniem… Un drīz mana «Vasilisa» arī kļūs melanholiska, jo nevar atbildēt ne už vienu jūsu jautājumu. Ir potenciāli varmākas ar brillēm un ūsām, pat viens divreiz sodīts recidī- vists ar izsistu priekšzobu, bet tāda, kam i viens, i otrs, i trešais, viņas atmiņā nav.
— Tad pierakstiet viņai saldajam ēdienam vēl pēdējo uzdevumu. Man nepieciešami visi, kas iejaukti ieroču glabāšanā vai meistarošanā. Arī to, lūdzu, ārpus kārtas.
Kabinetā mūs gaidīja Šiliņš. Pamanījis, cik saskābis izskatās Kozlovs, sapratu, ka leitnants tajā iekļuvis ar savu atslēgu vai mūķīzeri. Arī viņš droši vien apjēdza, ka šoreiz puiciskais joks bijis nevietā, jo tūdaļ sāka taisnoties:
— Izmantoju jūsu prombūtni, lai sakopotu savus apsvērumus, manā istabā visu laiku apgrozās cilvēki, tajā pat atlūgumu nevar mierīgi sacerēt.
— Ja esat nobriedis, laipni lūdzu! — Kozlovs ar plašu žestu aicināja apsēsties pie galda un piebīdīja viņam balta papīra žūksni.
— Un iesniegšu arī! —- Šiliņš spītīgi saslējās. — Ja arī jūs piekritīsiet Ratiņas viedoklim, ka Gulbei uzbrucis viens no šiem nožēlojamiem nagu palaidējiem.
— Un jūsu viedoklis?
— Centos to pamatot savā ziņojumā.
— Paldies, vaļas brīdī palasīšu …
Viņu attiecībās vairs nebija ne miņas no nakts dežūras biedriskuma, likās grūti iedomāties, ka vakar šie cilvēki viens otru uzrunājuši uz «tu». Ari turpinājums nesolīja nekā laba.
— Bet tagad labprāt uzklausītu, kādam atklājumam man jāpateicas par šo pēkšņo apciemojumu.
Izrādījās, Šiliņš spēj apmulst, pat nosarkt. Paštaisni cilvēki tādos gadījumos kļūst asi un mēģina pāriet pretuzbrukumā. Bet viņš pārvarēja savu lepnumu.
— Biedri major, gribēju jūs lūgt iekļaut mani savas operatīvās grupas sastāvā. Lietu par Melnsvārciņa mašīnas zādzību esmu beidzis un nodevis izmeklēšanas daļai. Abi aizturētie atzinušies, turklāt Ķirša vainu pierāda viņa pirkstu nospiedumi uz žiguļa stūres un durvīm. Bet Vaivars tiek meklēts sakarā ar Gulbes lietu.
— Ziņošu par jūsu lūgumu pulkvedim Dreimanim. Nevaru gan iedomāties, kā to pamatot.
Šiliņa lūgums bija saprātīgs, bet biju pārliecināts, ka tas ir tikai iegansts izrauties no nodaļas, kuru uzskatīja par tādu kā soda bataljonu, par sava goda un.intelekta necienīgu. Tādā griezienā nakts dežūras un abu krimināllietu sasiešana kopējā mezglā būtu izdevīgs arguments. Bet leitnants gribēja uzsvērt savus personiskos nopelnus.
— Es uzskatu, ka neviens prātīgs noziedznieks naktī netupēs tik nomaļā mežā un negaidīs, lai kāds nejauši iemaldītos viņa izliktajos slazdos.
— Varbūt viņš sekojis Gulbei no pašas stacijas? — Beidzot Kozlovs aizmirsa aizvainojumu un atteicās no oficiālā toņa.
— Taisni tā es domāju. Vēl vairāk, — tagad arī Šiliņš runāja ar viņam raksturīgo aizrautību, — man šķiet, ka noziedznieks gaidīja tieši Ligitu Gulbi. Zināja, ka viņai ar šo vilcienu jā atbrauc, ka vīra nebūs pretī, un nolēma izmantot izdevību.
— Tātad — kāds paziņa?,..
>— Noraidīts pielūdzējs, vīra ienaidnieks, nez par ko aizkaitināts kaimiņš, — Šiliņš attīstīja savu teoriju līdz zināmai ticamības pakāpei. — Pārlieciet pats, biedri majori Jums taču skaidrs, cik bezjēdzīgi parasti ir visi izvarošanas gadījumi. Bet šoreiz — smalki izstrādāts pasākums: Ligita Gulbe tiek aizmidzināta, lai nepazītu uzbrucēju, tad izģērbta pilnīgi kaila un tāda atstāta meža klajumā ar ētera tamponu uz deguna, lai nepatnostos līdz rītam, kad parādīsies pirmie gājēji. Blamāža pa visu pagastu! Vai var būt vēl smalkāka atriebība?
— Pēc jūsu domām, viņš pat negrasījās izvarot savu upuri?
Mani pārsteidza, ka jau otrais cilvēks izsaka tādu apgalvojumu.
— Tad jau nevajadzēja zaudēt tik daudz laika, lai viņu izģērbtu, pēc tam aiznest līdzi visas mantiņas.
— Bet pistole, pistole? — Kozlovs neatlaidās] — Tā lien laukā no visām konstrukcijām kā tāds pilnīgs svešķermenis.
— Ja mēs spētu iejusties tāda cilvēka ādā… Varbūt padsmitnieks atdarināja kādu kinovaroni, varbūt vīrietis pats sevi drošināja, kas to pateiks. — Šiliņš neapjuka. — Praksē taču noderēja.
— Līdz ar to mums jau ir trīs darba varianti, — Kozlovs rezumēja, — kurus nosacīti sauksim par izvarotāju, laupītāju un atriebēju. Visvienkāršāk uztaustīt pēdas, pieņemot jūsu versiju, leitnant, jo tad jāmeklē starp Gulbes paziņām. Vai tāpēc tā raujaties kaujā, ka cerat gūt vieglus panākumus?
— Godīgi atzīstoties, man nepatīk apstāties pusceļā. Es atradu upuri, tagad gribas atrast arī vainīgo. Pēc tam ar mierīgu sirdsapziņu atgriezīšos pie saviem zaglē- niem.
— Skan cēli, ne tur ko atņemt, ne pielikt. Es aprunāšos ar pulkvedi, — Kozlovs apsolīja, un šoreiz viņa vārdi skanēja sirsnīgi. — Lai vai kā, gaidiet manu zvanu līdz pusdienlaikam…
Patlaban es nebūtu atteicies no tasītes kafijas, bet majors pat neskatījās uz seifu — acīmredzot mūsu bioritmi nesaskanēja.
— Vari pīpēt, ja vēlies, — pamanījis, ka man acis krīt ciet, viņš laipnīgi atļāva. — Mani tas vairs neuztrauc.
— Jau sen?
Kozlovs palūkojās pulkstenī.
— Pēc četrām stundām uiļ astoņpadsmit minūtēm būs sešdesmit septiņas dienas.,
— Un kā? — Lai izskaidrotu savu uzbāzību, piemetināju? —* Es arī gribu atmest.
— Dzīvot var, — Viņš saviebās. — Tikai drausmonīgi nāk miegs. Un vēders aug kā tādai alus mucai. Toties mājās miers un svētlaime. Tikai vajag nogriezt kā ar nazi, nevis pakāpeniski samazinat normu.
— Tev ārsts aizliedza? — turpināju taujāt, meklējot attaisnojumu savai mīkstčaulībai.
— Katrai nelaimei laimīte galiņā. — Viņš pasmīnēja. — Kārtējo reizi biju aizmirsis mūsu kāzu gadadienu un pārnācu bez ziediem. Lai glābtu situāciju, kā dumjš uzdāvināju sievai gandrīz pilnu cigarešu kārbiņu un saistību rakstu nekad vairs nebāzt smēķi mutē. — Pēc šīs liriskās atkāpes viņš izmakšķerēja no rakstāmgalda atvilktnes saņurcītu «Prīmas» paciņu. — Tās gan ir domātas tikai noziedzniekiem, bet apkārtējās vides indētāji arī nav neko labāki.
Ar ievainota dzīvnieka skatienu Kozlovs vēroja, kā es aizsmēķēju, taču klepus lēkme, ko izraisīja neierasti sūrais dūms, palīdzēja viņam atgūt garīgo līdzsvaru.
— Kad atkal būsi spējīgs normāli sarunāties, ieej pie pulkveža Dreimaņa. Bez viņa piekrišanas nedrīkstu iekļaut tevi operatīvajā grupā. Un pie viena aizmet kādu vārdu par Šiliņu. Vecajam patīk, ka slavē viņa padotos.
Pulkvedis Dreimanis sēdēja aiz tik tīri nokopta galda, ka uzmācās šaubas, vai viņš vispār te strādā. Līdz spī- dīgumam n6pulētajā virsmā atspoguļojās apaļīgā seja ar sirds slimnieka pampumiem zem tuvredzīgi piemiegtajām acīm un sirmajiem uz priekšu sasukātajiem matiem. Tomēr augsto domātāja pieri tie apsedza tikai daļēji, robežlīniju nosprauda dziļā, līmeniskā rieva, kas deniņos noslīdēja līdz pārsteidzoši mazo ausu līmenim.
— Tas mums ir liels pagodinājums, ka nesamierinājāties ar vienas nakts novērojumiem. Bet jūsu uzdevumu tas sarežģīs — jo vairāk iepazīsieties ar milicijas darbu, jo vairāk grūtību un trūkumu saskatīsiet. Žurnālisti ierodas tikai pēc fabulas. Visu pārējo — tā viņiem liekas — var sacerēt daudz sakarīgāk, nekā dzīvē notiek, — gan sižetiski, gan kompozicionāli. Turklāt jūsu branžas ļaudis gandrīz vienmēr par apraksta centrālo personu izvirza likuma pārkāpēju, viņa aplamās tieksmes pēc vieglas peļņas un saldas dzīves, nozieguma sociālpsiholoģiskās saknes. Milicijas darbinieks ir tikai skrūvīte mehānismā, kas allaž liek taisnībai uzvarēt. Bet ne tikai noziedznieki, arī mēs esam dzīvi cilvēki ar šaubām un problēmām, ar savām, pozitīvajām un —* piedodiet par atklātību — daudzām negatīvajām īpašībām, Rakstiet pēc principa, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, un es galvoju, ka mēs nejutīsimies apvainoti. Tik vāji neesam, lai nevarētu arī bez izpušķojumiem iekarot lasītāju simpātijas.
— Ka jūs kvalificējat notikušo noziegumu un visu, kas līdz šim pasakts?
— Ja neiebilstat, atvēršu logu. Kaut gan Rīgas gaisu par svaigu jau sen vairs nevar dēvēt. Pie labākās gribas. — Pulkvedis brīdi ieklausījās satiksmes trokšņos, tad aizgriezās un-ar ierastu kustību iebāza mutē tableti. Validolu vai nitroglicerīnu — to man neizdevās saskatīt Fēliksa Dzeržinska ģīmetnes stiklā, kura spoguļa funkcijas pilsētas galvenais detektīvs bija vieglprātīgi piemirsis. Atžirdzis viņš atkal pievērsās man.
— Jums laimējies vienā naktī iepazīt divas mūsu prakses galējības. Triviālu atgadījumu, kura ātrais atrisinājums nebūt nav sagadīšanās, bet likumsakarība, jo rīcības motīvi ir skaidri, zagļu loks diezgan aprobežots. Tādu, kas pārkaļ mašīnu numurus un pārdot tās ārpus republikas robežām, samērā maz. Un arī tie agri vai vēlu iekrīt — nepieciešami līdzzinātāji un viltoti dokumenti. Otrais noziegums sagādā mums daudz lielākas galvassāpes. Nebaidos apgalvot, ka normāli domājošs cilvēks nevar iejusties seksuālnoziedznieka ādā. Ir tāds sakāmais, ka visāda veida negodīgumu rada apstākļi, teiksim, pazaudēts naudas maks vai bez uzraudzības atstātas vērtslietas, kad iekrišanas briesmas praktiski minimālas. Diemžēl godīgu atradēju kļūst aizvien mazāk, nevelti par viņiem raksta rubrikā «Tā rīkojas padomju cii" vēki»… Sauksim to par morālo vērtību devalvāciju. .— Pulkvedis aizvēra acis un salika pirkstgalus_ kopā. Tad uzlūkoja mani, un viņa skatienā bija tāda dvēseles sāpe, ka neveikli sagrozījos apmeklētāja krēslā. — Vai jūs varat bez liekuļošanas par sevi sacīt, ka esat absolūti godīgs? Es neņemtos. Zogu laiku, jo sen vairs nestrādāju ar pilnu atdevi, savās atskaitēs laķēju dzīves īstenību, jo nevaram tačy atpalikt no citām galvaspilsētām, kur dara to pašu. Un arī jūs nerajistīsiet visu patiesību — gan jau atradīsies objektīvi apsvērumi šo to noklusēt vai pie- fantazēt.
Pulkvedis apklusa. Vai tiešām atkal aizbraucis šķērsām un tagad cenšas atcerēties, ko īsti bija grasījies deklarēt? Kopš milicijas darbs vairs netika glabāts aiz septiņiem noslēpumainības ziegeļiem, tieši otrādi — ar preses un televīzijas starpniecību pat popularizēts, daži priekšnieki bija iemācījušies apbrīnojami veikli ar vispārēju frāžu palīdzību uzcelt starp sevi un intervētāju necaurredzamu dzelzs aizkaru. Augusts Dreimanis izrādījās vēl viltīgāks.
— Pagaidām man šai lietā vēl nav noteikta viedokļa, tāda, kuru varētu argumentēt un aizstāvēt. Tāpēc kavēju jums laiku līdz vienpadsmitiem, kad esmu sasaucis operatīvu apspriedi. Palūgšu jūs tajā piedalīties, tad iepazīsieties ar visdažādākajiem viedokļiem. Būsiet pārsteigts, izdzirdot, cik atšķirīgi ir mūsu darbinieku uzskati. Viktimoloģijas piekritējiem, piemēram, šķiet, ka pie izvarošanas bieži vien līdzvainīgs arī upuris, kas izprovocējis agresīvo rīcību vai vieglprātīgi ielaidies ar aizdomīgiem tipiem. Ir pat teorija, ka izvarošana nav seksuāls noziegums, bet pirmām kārtām pret pastāvošajiem tikumiem vērsts protesta akts.
— Un kā jums liekas? — jautāju, baidoties, ka tikai viņš no jauna neaizpeld abstrakcijas plašumos.
— I<ā divu pieaugušu meitu tēvs uzskatu, ka mums allaž darīšana ar garīgi slimiem subjektiem. Protams, psihiatri atzīst viņus par pieskaitāmiem, jo viņi apzinās, ka dara jaunu, tomēr ārsti izvairās lietot vārdu «vesels» vai «normāls»… Un tieši tas apgrūtina meklēšanu. Bet gan jau pats pārliecināsieties — ja nemaldos, esat nolēmis kopā ar mums stāvēt vai krist?
Apspriedē piedalījās pieci cilvēki: Kozlovs, Rebane un Šiliņš, kuru pulkvedis arī bez manas protekcijas bija iesaistījis operatīvās grupas sastāvā, un vēl divi leitnanti — laikam taču pirmīt pieminētie Leons un Juris. Visi formas tērpos, kurus parasti uzvilka tikai svinīgās reizēs, tomēr tik atšķirīgi pēc izskata un rakstura, ka nespēju viņus iedomāties kā viena mikrokolektīva locekļus, drīzāk gan kā zem kopēja karoga sapulcinātus cīnītājus par taisnību. Senais paziņa Kozlovs, kurš aiz ārēja lēnīguma slēpa asu analītisku prātu un gandrīz maniakālu tieksmi sistematizēt pat sīkāko informāciju, veidot no drumstalām mozaīku. Elegantais Rebane, kurš grasījās ar kārtējā eksperimenta palīdzību pierādīt savus teorētiskos slēdzienus un tāpēc visu notiekošo vērtēja no zinātnes augstumiem. Ironiskais Šiliņš, kurā mednieka kaislības bieži vien guva virsroku pār milicijas darba profilaktiskajiem un audzinošajiem aspektiem. Abi jaunpienākušie, kā ātri vien pārliecinājos, itin veiksmīgi papildināja šo trijotni — Juris ar savu lauciniecisko mieru un neatlaidību, Leons ar straujumu un iedzimtajām aktiera dotībām pie
lāgoties sarunas partnera noskaņas maiņām, īstajā brīdī pateikt pareizu repliku.
Viņš arī bija tas, kurš spēja iepriecināt apspriedes dalībniekus ar kaut cik taustāmu iepriekšējās meklēšanas rezultātu.
— Veriņas «Vasilisa» beidzot dzemdējusi atbildi. Es gan teiktu, ka kalns dzemdējis peli, tomēr… Pirms četriem gadiem vienā lietā figurēja kāds pašdarbības ieroču meistars, vārdā Vitolds Krūms. Es toreiz vēl dienēju uz Turcijas robežas, bet biedrs pulkvedis varbūt atcerēsies. Viens padsmitnieks sašāva savu klases biedru ar tēvam nočieptu trofejas revolveri. Nejauši, protams. Bet tiesā radās jautājums, kāpēc vismaz trīsdesmit gadus nelietotais ierocis pēkšņi bija tīrīts un eļļots, kas puikam pagādājis patronas un tā tālāk…
— Atminos, kā tad citādi! — Dreimanis atdzīvojās. — Puikas klusēja kā kurlmēmie, demobilizētais apakšpulkvedis bija gatavs uzņemties visu vainu, tomēr nespēja paskaidrot, kādā veidā vecais vācu šaujamais rīks sācis atkal darboties, turklāt ar mūsdienu patronām. Visas pēdas veda uz kaimiņu darbnīcu, kur par atslēdznieku strādāja šis Krūms. Velna zellis ar tā saucamajām zelta rokām. Pirmais Rīgā sāka labot un pildīt ārzemju gāzes šķiltavas, stundas laikā prata uztaisīt vissarežģītākās atslēgas gan automobiļa motora aizdedzei, gan seifam. Bet uz paģirām, neatteicās ne no kādas haltūras — ka tikai sanāktu pusstopam… Saša, ja nemaldos, jūs viņu toreiz nopratinājāt?
— Pat aizturēju uz divām diennaktīm, — Kozlovs bez iedvesmas atsaucās. — Tomēr trūka pierādījumu un nācās izlaist. Taču likās, ka izdevies viņu satrūcināt visam mūžam …
— Līdz šim uzzināju vienīgi tik daudz, ka viņš joprojām pierakstīts, varbūt pat dzīvo vecajā vietā, — Leons Akmentiņš smalkjūtīgi aprāva priekšnieka paškritiskās atjautas. — Toties darbnīca sen nojaukta, tur tagad ceļ kooperatīvu dzīvojamo namu… Biedri pulkvedi, atļaujiet man nodarboties ar šo Krūmu!
Pagaidām uzticēsim to iecirkņa inspektoram, Dreimanis nosprieda. — Man šķiet, ka būsiet vairāk noderīgs Zinātnes vasarnīcu ciematā. Kamēr Šiliņš iztaujās Ligitu Gulbi, apstaigāsiet kaimiņus. Ja atmiņa mani neviļ, tuvumā ir arī pionieru nometne. Vārdu sakot,
pamēģiniet izdibināt, vai pēdējā laikā nav redzēts aizdomīgs- vīrietis klimstam pa apkārtni. Nu, tāds, kuram visi nav mājās, kurš uzsāk sarunu, bet, atbildi nesagaidījis, dodas tālāk… Un šovakar, biedri, ieplānosim plašu akciju. Visos pēdējos vilcienos, mežā, uz šosejas. Ar tām pazīmēm, kas mūsu rīcībā, tā kā vajadzētu pietikt. Pēcpusdienā gaidu jūsu izvērsto plānu, major Kozlov. Ja līdz tam laikam izdosies sadzīt Vaivara pēdas, noteikti paņemiet viņu līdzi.
Juris Bankovskis taisījās piecelties, bet pulkvedis at- māja.
— Zinu, zinu, ka darāt visu iespējamo. Ja varētu tā — viens, divi, trīs —, viņš jau sen būtu rokā… Un jūs. Voldi, palūgšu vēlreiz sazināties ar slimnīcu un dispanseru kā kolēģim ar kolēģiem, varbūt tomēr esam palaiduši garām kādu pieturas punktu…
♦ ♦ ♦
Uz Zinātnes vasarnīcu ciematu braucām Šiliņa mašīnā, kas nodrošināja viņam popularitāti kolēģu aprindās un zināmu autoritāti priekšniecības acīs. Un nevis tāpēc, ka tas, kurš pie stūres, nosaka kustības virzienu, bet kriminālmeklēšanas dienesta spaidīgo transporta apstākļu dēļ. Ne vienu reizi vien tieši viņa ātrais žigulis bija sekmējis operācijas veiksmīgu iznākumu.
Tovakar veiktais ceļš saulainā laikā rādījās pavisam citāds. Ielas bija ļaužu pilnas, krustojumos, motoriem nepacietīgi rūcot, stāvēja garas automobiļu rindas — kā jau vasarā — ar visdažādāko republiku numuru plāksnēm. Arī gājēji, spriežot pēc atvaļinājumam piemērotā apģērba un skatlogiem pievērstās uzmanības, pa lielākai daļai bija iebraucēji, kuri vēl nezināja, ka šādi reti rīti jāpavada pludmalē, atliekot veikalu ķemmēšanu līdz diemžēl nekad neiztrūkstošajām lietainajām dienām.
Beidzot izkļuvām no pilsētas centra. Šiliņš atviegloti uzelpoja un strauji kāpināja ātrumu. Bet jau nākamajā ceļu krustojumā atskanēja spalgi svilpes treļļi. Viņš pat nedomāja palēnināt gaitu, tikai klusi, toties sulīgi izlamājās. Pametu skatienu atpakaļ. Ietves malā, mūsu virzienā vicinādami dūres, rosījās divi pusmūža vīrieši ar brīvprātīgo kārtības sargu aprocēm uz kreklu piedurknēm, trešais jau vēra ietves malā novietotā moskviča durvis.
— Tikai nerīko ātruma sacensības! — brīdināja Leons. — Viņi vēl sabrauks kādu bērnu, un vainīgs būsi tu. Vismaz pēc morāles likumiem.
— Nevajadzēja pārģērbties, tad viņi neuzdrošinātos, — Šiliņš šķendējās. — Vienīgās formas tērpa priekšrocības. Bet kādas priekšrocības cer gūt šie vīri ar aprocēm un sabiedriskā autoinspektora emblēmu uz mašīnām? Brauc godīgi, un tevi tāpat neapturēs!
Tikmēr sarkanais moskvičs bija mūs apdzinis un pēc labākajiem piedzīvojumu filmu paraugiem, ieslīpi bremzējot, piespiedis pie ietves malas. Atsprāga pakaļdurvis, un no mašīnas izlēca divi sasvīduši, skriešanas aizrautībā iekaisuši vīri, zižļu mājieniem pavēlot apstāties. Arī Šiliņš nezaudēja laiku — devās viņiem pretī, uzrādīja dienesta apliecību un ņēmās kaut ko skaidrot. Laikam taču pateica viņiem dažus dzēlīgus vārdus, jo atgriezās gauži apmierināts ar sevi.
— Manas mašīnas numuru šie tik drīz neaizmirsīs, — Šiliņš paziņoja un iedarbināja motoru.
Un es atkal nezināju, vai piekrītu viņa rīcībai vai ne. Kā gājējs droši vien nosoditu, bet kā Šoferis sirds dziļumos …
Braucām gar staciju, kas izskatījās pagalam pamesta. Pat laikrakstu kioska slēģi bija aizbultoti. Tad iegriezāmies meža ceļā, kas veda uz ciematu. Vietumis līdzās vijās kājnieku taciņa, brīžiem tā, iegūstot pārdesmit metru iztaisnojumu, aizlīkutnoja biezoknī. Bija sāpīgi apzināties, ka šo dažu soļu ietaupījumi kļuvuši Ligitai Gulbei liktenīgi. Bet tāds jau nu reiz ir cilvēka raksturs — vienmēr meklēt īsāko ceļu. Krītot caur kokiem, saules stari izveidoja riteņu izdangātajā zemē tumšgaišu zebras rakstu. Sūnas, zemeņu mētras, melleņu oāzes un, par nožēlošanu, arī sarūsējušas konservu kārbas, olu čaumalas, tukšas pudeles, ietinamā papīra driskas — mežs, ko esam paraduši" uzskatīt par vislabāko atpūtas vietu vai «savu zaļo draugu». Bet izrādījās, ka Šis draugs spējīgs arī pievilt, ja kāds to izmanto nelietīgos nolūkos.
Vasarnieku ciemats dienas gaismā izskatījās ļoti prozaisks. Tikai retais zemes gabala tīkotājs bija ieguldījis dārzā ne vien sviedrus un mēslus, bet arī gaumi. Pat gigantomānijas slimnieku celtās vairākstāvu blokmājās atradās ciešā dārzeņu, ogulāju un augļu koku ielenkumā.
Vienkāršs, acij tīkams mauriņš, vieta bērnu rotaļām vai badmintonam te laikam skaitījās lieka greznība — ja grib iztrakoties, lai iet uz mežu.
Gulbju mājai pēc sākotnējās ieceres vajadzēja kalpot kā vasarnīcai, tikai vēlāk tai piebūvēja ar jumta papi apšūtu augšstāvu, kurā izvietoja divas zelmiņu istabas. No skursteņa cēlās dūmi — droši vien Ligita vārīja pusdienas vai kurināja kamīnu, lai turētu slimo bērnu siltumā, un katrā ziņā bija atspirgusi pēc visiem uztraukumiem.
To varēja spriest arī pēc viņas ārienes, kaut gan sārtums vaigos drīzāk liecināja par nepatīkamajām atmiņām, ko izraisīja mūsu apciemojums. Varbūt zināmu neveiklības sajūtu radīja apziņa, ^ka mēs bijām viņu redzējuši kailu un bezpalīdzīgu. Tiesa, no ārstiem sievietes parasti nekautrējās, taču šādā brīdī aizmirstas, ka milicija pilda sabiedrības sargu un sanitāru pienākumus.
Beidzot Ligita Gulbe to atskārta un pārvarēja apmulsumu. Viņas zaļganās acis kļuva siltas, rokas atraisīja uz augšu sasukāto matu mezglu, ļaujot tiem brīvi krist pār iedegušajiem pleciem.
— Laipni lūdzul — viņa mūs aicināja istabā. — Tikai piedodiet, man te ir pārākā nekārtība, neesmu vēl paguvusi uzpost māju.
Tā vien gribējās pateikt kaut ko glaimojošu, tomēr atturējos. Ja izsaka komplimentu ārzemniecei, tā tencina un vēlīgi pasmaida, padomju sieviete turpretī šādos gadījumos uzskata par nepieciešamu it kā taisnoties: «Ko jūs, ko jūs?! Visu nakti neesmu ne aci aizvērusi, no rīta mazgāju veļu, tad stāvēju rindā pēc apelsīniem…»
— Jūs iesiet ar Leonu vai paliksiet šeit? — vaicāja Šiliņš.
īsti neticēju ne viņa versijai, ne pulkveža hipotēzei par maniaku. Bet saruna ar Ligitu vismaz solīja interesantu ieskatu cilvēka liktenī, un mani nenoliedzami valdzināja šī jaunā un pievilcīgā sieviete.
Viņa apzinājās savas personības kairumu un visādi tiecās to kāpināt — gan ar balss tembru, gan ar mīklainu smaidu, gan ar šķelmīgiem skatieniem. Acīmredzot tāda flirtēšana bija Ligitas otrā daba un nodrošināja viņai panākumus ne sevišķi izvēlīgu vīriešu sabiedrībā.
— Māris aizveda puiku pie saviem senčiem, šeit jau neviens vairs negalvo par cilvēka dzīvību, — Gulbe stāstīja. — Bet man rīt atkal jābūt darbā, un no turienes šo gaisa gabalu līdz Rīgai neizbraukāt.
Šiliņš izvilka no portfeļa pārnēsājamu kasešu diktofonu, novietoja to uz zemā žurnālu galdiņa, kas kopā ar diviem atzveltnes krēsliem, un dīvānu veidoja tradicionālo atpūtas stūrīti. Kamēr viņš, knakšķinot taustiņus un slēdžus, pārbaudīja aparatūru, pametu skatienu apkārt. Istabā tiešām valdīja nekārtība — Ligita nebija pārspīlējusi. Cik varēju spriest no savas salmu atraitņa pieredzes, tā nebija vienā vai divās dienās radusies. Uz galda un palodzēm mētājās avīzes un atšķirtas grāmatas, vāzē — sakaltuši ziedi, uz putekļainā paklāja uz- pūšams nīlzirgs, citas rotaļlietas, uz bāriņa atvērtās plātnes nenovākti tējas trauki, apliecinot Gulbes noraidošo attieksmi pret elementārākajām mājturības normām.
Toties pati saimniece, lai gan nebija gaidījusi ciemiņus, izskatījās pārsteidzoši eleganta un kopta. -Cik noprotams, viņa tik daudz uzmanības pievērš sev, ka neatliek laika mājas solim. Mugurā balts peldmētelis, kājās augstpapēžu rītakurpes, lūpas nokrāsotas, tāpat arī uzacis un skropstas. No viņas dvesa svaigums un dzīvesprieks, un man neviļus uzmācās aizdomas, ka varbūt Ligita tomēr kādu gaidījusi.
— Cikos parasti pārnāk jūsu vīrs? — it kā manas domas uzminējis, vaicāja Šiliņš.
— Šodien solījās atbraukt tūlīt pēc pusdienām. Viņš joprojām uztraucas.
—. Un jūs?
Ligita paraustīja plecus. Jautājums bija izsmelts.
— Ceru, jums nav iebildumu, ka ierakstu jūsu liecību lentē, — sacīja Šiliņš, piebīdīja sev tuvāk mikrofonu un pēkšņi pārvērstā balsī turpināja: — Saruna ar cietušo Ligitu Gulbi, dzimušu 1956. gadā, latvieti, radiofona skaņu operatori, kurai uzbrucis nezināms ļaundaris. Paziņojiet, lūdzu, ka piekrītat šādam nopratinašanas veidam… Runā pilsone Gulbe.
— Pārākais numurs! Tieši man piemērots! — Ligita nopriecājās un tūdaļ pierādīja savu profesionālo sagatavotību. Pagrozīja skaņas regulēšanas pogu, savilka skābu seju, tomēr neatteicās atbildēt. — Esmu ar mieru, ka manu balsi ar šīs zemas kvalitātes kastes starpniecību ieraksta vājas jūtamības lentē.
Uzlūkoja mani un piemiedza aci.
Viņas vieglprātīgā attieksme nemaz nepatika Šiliņam.
— Palūgšu jūs sasprindzināt atminu un nopietni padomāt, pirms atbildat uz maniem jautājumiem Un iegaumējiet, es nevaicāju aiz ziņkāres, bet jūsu pašas interesēs, taisnības un likuma vārdā.
Pirmoreiz es dzirdēju viņu runājam tik oficiāli, viņš laikam aizvien vēl nespēja aizmirst, ka šos vārdus noklausīsies arī citi, pirmām kārtām priekšniecība. Vispār reti kāds neslimo ar mikrofona drudzi, kas pat ikdienišķākos vārdus pārvērš svinīgās deklarācijās… Tad pamanīju, ka šīs pamācības laikā diktofons bija izslēgts, un domās atvainojos leitnantam.
— Tātad — klikšķ! — vai .jums vai jūsu vīram ir ienaidnieki?
— Ienaidnieki? Pārākais jautājums! — Ligita iesaucās neliekujotā izbrīnā. — Mēs taču neesam nekādas slavenības.
Tā vien 'šķita, ka viņa jau pilnīgi pārvarējusi garīgo satricinājumu pēc nakts uzbrukuma un tagad no sirds izbauda cietušās varones lomu. «Pārākā sajūta» — tā tas laikam skanētu viņas valodā, kur šis vārdiņš nomainīja sen no modes izgājušo universālo apzīmējumu «normāli». Un tā runā cilvēks ar augstāko izglītību, sieviete, kas augusi zinātnieka ģimenē! Visvieglāk to izskaidrot ar protestu pret apkārtnes pārspīlēto izsmalcinātību, bet ja nu arī pēc būtības viņa ir tukšziede?
— Varbūt skauģi? — Šiliņš neatlaidās. — Nesteidzieties ar atbildi, pamēģiniet atcerēties, vai neesat aizvainojusi kādu no kaimiņiem. Kaut negribot, kaut neapzināti. Kādas jums ir attiecības ar ciemata Jaudīm?
— Itin nekādas. Ja te dzīvotu mans cienījamais tēvs, viņi katru dienu apvaicātos par biedra profesora dārgo labsajūtu. — Drīzāk radās iespaids, ka aizvainota ir Ligita, nevis kaimiņi. — Bet mūs šie uzpūtīgie mietpilsoņi neatzīst, Mārim taču nav zinātniskā grāda. Atceras vienīgi, kad vajadzīga palīdzība, kad salūst elektriskais ūdens pumpis vai sāk tecēt jumts. Tad gan sauc profesora znotiņu. Labi, ka manējais šņabi mutē neņem, citādi sen būtu nodzēries kā tāds namu pārvaldes santehniķis.
— Un darbā?
— Radiokomitejā visi mani mīl, dažs pat pārāk, — Ligita bez liekas kautrības paziņoja.
Man nenācās pat pagriezt galvu, tāpat zināju, ka leitnanta «antena» uztvērusi šo signālu. Bet viņš bija pietiekami pieredzējis psihologs un sargājās klaji tuvoties mērķim.
— Sakiet, Ligita, — skaņu operators, tā taču ir samērā reta profesija, ja nemaldos? Kā jums ienāca prātā to izvēlēties?
— Es pat nezināju, ka tāda pastāv. Arī tagad domāju, ka ar augsti attīstītu elektroniku varētu gandrīz pilnīgi aizstāt šo specialitāti… Jau skolā sapņoju tikai par kino. Bet pie mums režisori taču neņem no malas, viņiem svarīgs aktrises diploms un slava, nevis talants un āriene, tāpēc jauno meiteņu lomas tēlo trīsdesmitgadīgas tantes.
Šiliņš ļāva viņai runāt. Pratinot citu, viņš droši vien būtu palaikam izslēdzis diktofonu, lai taupītu lenti, bet Ligita to tūdaļ pamanītu.
— Aizlaidu uz Maskavas Kinematogrāfijas institūtu, bet tur mani izgāza jau iepriekšējās atlases konkursā, teica, ka no manis neiznākšot ne Artmane, ne Radziņa. It kā par intelektu var spriest cilvēki, kuri pat nezina, kas ir Lilita Bērziņa… Tad padzirdēju, ka arī Ļeņin- gradā ir augstskola, kas gatavo kinodarbiniekus. Viss, ko Maskavas institūtā izbrāķēja, šeit tika vērtēts ar teicamu atzīmi — gan mans inteliģences līmenis, gan slaidā figūra, gan tā saucamais apburošais smaids. Pārākais numurs, vai ne? Turklāt izrādījās, ka man ir kaut neizkopta, tomēr absolūta dzirde. Jūs pat iedomāties nevarat, cik pasniedzēju piedāvāja to privātā kārtā izkopt! — Viņa pasmīkņāja. — Kas to zina, iespējams, ka galu gaiā būtu tādā ceļā dabūjusi kādu lomiņu. Bet es satiku savu Māri Zurbu un neielaidos ne ar vienu privātskolo- tāju. Godīgi pabeidzu skaņas inženieru fakultāti, tomēr ar šādu diplomu iekārtoties kinostudijā man neizdevās. Tā nokļuvu radionamā.
— Un tur pret jums izturas labi? Aplidotāju daudz? — Šiliņš beidzot aizgrauzās līdz kodolam.
— Paldies, nesūdzos. Tikai pēdējā laikā viens kļuvis pārāk uzbāzīgs… Varbūt jums uzvārīt kafiju? — Ligita pavisam nelaikā atcerējās savus saimnieces pienākumus.
— Vai vīrs to zina?
— Ko tādu? Ak tā, jūs par Vili… Lai dievs nedod! Viņš ir tik šausmīgi vecmodīgs, ja varētu, pat aizliegtu strādāt. Lai auklēju sīko un gaidu šo mājās. Bet es bez darba kļūtu traka.
— Personības aicinājums pēc individualitātes apliecināšanas, saprotu, — Šiliņš miglaini piebalsoja. — Un ko tur dara Vilis?
— O, viņš ir vienreizējais specs! Labo visu mūsu aparatūru. Viņš ir tāds meistars, ka citiem caurām dienām jālūdzas.
— Bet jums, protams, remontē ārpus rindas?
— Lai tikai palūko marinēt! Es uzrīkošu pārāko skandālu …
Neko vairāk no Ligitas Gulbes neizdabūjām.
— Jūs domājat, ka viņa ir šī Viļa mīļākā? — jautāju, kad kājām devāmies meklēt Leonu.
— Kāda velna pēc tādā gadījumā būtu jāmēģina izvarot? Nē, te drīzāk darbojas «Pūt, vējiņi!» princips: solīt solīja, bet… Flirtēja, vazāja aiz deguna, kamēr šis neizturēja.
— Ar ēterdvieli padusē un pielādētu pistoli kabatā … — atgādināju.
— Nu vairs nav nekādas vajadzības minēt, līdz vakaram zināsim visu patiesību, — Šiliņš pašpārliecināti teica.
Leons Akmentiņš jau bija ticis līdz ciemata vidum. Diemžēl ievākto ziņu lietderības koeficients neatbilda veiktajam ceļa gabalam.
— Sākumā vēl rakstīju protokolu, tagad atmetu ar roku. Neviens neko nav ievērojis, bet satraukums ciematā liels. Taisās iesniegt petīciju, lai pēc tumsas iestāšanās dežurē miliču patruļas. Tavu Ligitu īpaši nežēlo, viena sieva pat klaji paziņoja: «Dabūjusi, ko pelnījusi, šī…» Vai tiešām viņa pēc tādas izskatās?
— Un tavs informācijas avots izskatījās kā universitātes docenta kundze?
— Drīzāk pēc ķēkšas, kas sēž banketa galda lepnajā galā… Jūs mani negaidiet, es vēl iegriezīšos pionieru nometnē, pēc tam uz Rīgu aizbraukšu ar vilcienu.
# ^ ^
\rī radiofonā jau zināja par Gulbes likstām — laikam diktors bija izskandinājis zinu pa visām redakcijām. Un īpaši to pārmest Stiprānam nedrīkstēja — informācijas izplatīšana ir viņa profesija. Bet mūsu uzdevumu tas sarežģīja gan.
Pietika caurlaides telpās uzrādīt milicijas apliecību, lai dežurante apvaicātos par Ligitas veselību. Šiliņš gan apgalvoja, ka pirmoreiz mūžā dzirdot Gulbes uzvārdu, tomēr meloja bez iekšējas pārliecības. Tiešām, caur lifta stikla durvīm varēja redzēt, cik drudžaini, it kā avārijas dienestu izsaucot, sensāciju kārā amatpersona griež telefona ripu, ar kādu liekulīgu sejas izteiksmi piekodina draudzenei, ka noslēpumam jāpaliekot starp abām vien.
Mani vērojumi bija pareizi. Augšstāvā mums pretī steidzās pusmūža vīrietis, kura kareivīgi brašā gaita jau pa gabalu stāstīja par viņa militāro pagātni.
— Kadru daļas priekšnieka vietnieks atvaļinātais apakšpulkvedis Stimsons, — viņš stādījās priekšā un tūdaļ nodibināja distanci starp sevi un Šiliņu. — Ar ko varu pakalpot, leitnant?
— Ar to, ka aicināsiet savā kabinetā, kuluāru sarunas nav mans iemīļotais žanrs, — Šiliņš ar baudu koda pretī.
Nepatika pret armijas kancelejas virsniekiem viņā mājoja vēl no dienesta laikiem. ,,
Stimsona agresīvā stāja saruka.
— Parādīšu ceļu, — viņš teica bez jebkādas uzpūtības, un arī mugura liecināja, ka mums pa priekšu iet vecs un noguris cilvēks.
— Gribētos iztaujāt dažus darbiniekus, bet vispirms uzzināt, ko jūs par viņiem domājat. Jūsu valodā to sauc par operatīvo izlūkošanu. — Un Šiliņš viltīgi pasmīnēja.
Stimsons atkal reaģēja ar ieprogrammēta automāta precizitāti — savilka pieri nopietnās krunkās un ar pilnu atbildības izjūtu nostājās pie lielā seifa.
— Esmu jūsu rīcībā.
— Iztiksim bez protokola. Palūgšu jūs uzskatīt mūsu tikšanos par konfidenciālu, — Šiliņš nez kāpēc vēl lēja eļļu ugunī. — Tā ne uz vienu nedrīkst mest ne mazāko ēnu, jo pagaidām mums pat aizdomu nav, tikai nojautas, kuras pārbaudīt ir milicijas svētākais pienākums.
Jā, inspektoram trūka mera sajūtas. Likās — viņš turpinās tēlot kaut kāda slepenpadomnieka lornu, kamēr galīgi neizsitīs veco vīru no garīgā līdzsvara. Bet patiesībā vajadzēja tikai ievākt ziņas par šo Vili. Dažu minūšu jautājums… Demonstratīvi ieklepojos.
— Biedri korespondent, ja vēlaties uzpīpēt, smēķētava atrodas gaiteņa galā pa kreisi — blakus tualetei. — Atsēdinājis mani, pie viena nodemonstrējis savas novērošanas spējas, Šiliņš uzrunāja Stimsonus
—- Sāksim pēc kārtas. Pie jums remontdarbnīcās strādā tāds Vilis…
— Šteinbergs, — Stimsons pateica priekšā.
— Pareizi! Mani par viņu interesē itin viss. Darba un ģimenes dzīves raksturojums, attiecības ar kolektīvu, pagātne, tagadne un… Nē, nākotne lielā mērā būs atkarīga no jūsu vērtējuma.
Līdz kauliem iebiedētais kadru dafas priekšnieka vietnieks grasījās atslēgt seifu, lai izņemtu Šteinberga personisko lietu, bet Šiliņš atmāja.
— Ja ievajadzēsies, pieprasīsim rakstiski. Pastāstiet savas domas un iespaidus… Jā, vai tikai neesmu aizmirsis paskaidrot, ka mana ierašanās ir ciešā sakarā ar nelietīgo uzbrukumu Ligitai Gulbei?
— Pats uzminēju. — Stimsons lepni sacīja un kā pirms lēciena ūdenī dziļi ieelpoja. — Vilim Steinbergam vatētu būt starp trīsdesmit pieciem i četrdesmit. Viņš sāka te strādāt krietni pirms manis, omāju, desmit ga'2u būs.
— Vai viņš valkā brilles?
Neatceros. Es taču esmu tikai vienreiz viņu redzējis. Kad izskatījām Šteinberga šķirtās sievas sūdzības, ka viņš maksā alimentus tikai no oficiālās algas, bet patiesībā ar haltūrām nopelnot divtik. Labojot privātus magnetofonus, par nez cik tur rubļiem uz mūsu aparatūras pārrakstot visas slavenības — no Kanādas piecīšiem līdz Visockim.
— Vārdu sakot, tumšs tips, — Šiliņš secināja.
— Tagad atceros, — Stimsons uzvaroši paziņoja. — Viņš bija tumšās brillēs!… Es ierosināju izteikt Štein- bergam rājienu, bet pret to sacēlās visa biedru tiesa. Viņš esot mūsu labākais speciālists, vienīgais, kurš ar mieru strādāt virsstundas, pats sagādā deficīta rezerves daļas. Sieva nespēja neko pierādīt, un man nācās piekāpties, kaut gan sirds dziļumos viņai ticēju… Jā, pats
Šteinbergs neteica ne pušplēsta vārda, ne «jā», ne «nē», ne «varbūt». Tikai ironiski smīnēja savā nodabā.
— Paldies, biedri apakšpulkvedi. — Šiliņš piecēlās. — Kur es varētu ar viņu parunāties?
—_ Tūlīt noskaidrošu, kura no telpām patlaban brīva. Varēs pa kluso ieslēgt magnetofonu un..,
— Mēs tādus paņēmienus neatzīstam, — Šiliņš cēli atbildēja, bet viņa acis nodevīgi iegaifējās.
Tikai tagad pamanīju, ka portfelis ir vaļā, un biju gatavs saderēt, ka tajā visu laiku darbojies mazais diktofons.,.
Vilis Stc-inbergs bija izskatīgs vīrietis. Ar garo matu sakārtojumu, nekopto tumšo bārdu un spalvainajām krūtīm, kuras atsedza neaizpogātais, pāri džinsu biksēm plandošais gaišzaļāls krekls no brezentveida drēbes, viņš pilnīgi atbilda mūsdienīgo sieviešu ideālam. Atbilstoši neatkarīga bija arī viņa uzvedība un runas veids.
— Atkal manas bijušās vārdā, vai tad tas nekad nebeigsies? Es taču neskaitu naudu, ko viņa saņem no saviem kavalieriem! Kad meitas nāk ciemos, vienmēr apdāvinu, aizvakar pat aizvedu uz «Bērnu pasauli» un nopirku abām jaunas vējjakas, lai nesalst tai vasaras nometnē.
— Vakarā jūsu brilles laikam kļūst pavisam gaišas? — Šiliņš negaidot ievaicājās.
— Maina krāsu atkarībā no gaismas, — Šteinbergs labprāt paskaidroja, noņēma acenes un pavēra tās pret telpas tumšāko kaktu.
Stikli patiešām sāka balot un gandrīz saplūda ar dzeltenīgajiem ragu ietvariem. Gluži iespējams, ka acumirklīgā gaismas uzliesmojumā tās līdzinājās bezrāmju acenēm.
— Dārgs prieks, toties ietaupīju uz saules okulāru rēķina. — Un Šteinbergs kā pēc pasūtījuma plati pasmaidīja.
Zobi bija pareti un brūngani, taču metāla protēzes nekur nemanīja. Mani tas nepārsteidza, jo būtu grūti iedomāties šo vitālo un spēkpilno vīrieti zemisku instinktu varā. Tāds spējīgs pamest sievu un savus bērnus, kauties mīļākās dēļ, bet uzglūnēt sievietei tumsā, apdullināt un pēc tam piesmiet? Ja nu vienīgi dzēruma neprātā…
— Jūs pārpratāt, — Šiliņš beidzot uzskatīja par nepieciešamu pamatot mūsu ierašanos. — Mēs atnācām pie jums kā pie Ligitas Gulbes tuvākā drauga.
— Drauga, tas tiesa, bet tuvākā? Mēs taču ārpus šim sienām tikpat kā nekad neesam tikušies. Nu, reizi vai divas pavadīju viņu uz mājām, — vai to jūs saucat par tuvību?.., Kā viņai, nabadzītei, iet? Runā, ka rīt būšot darbā…
— Vai jūs nepastāstītu mums par savām attiecībām? — Redzot, ka Šteinbergs svārstās, Šiliņš piebilda-: — Izmeklēšanas interesēs. Tās ir svarīgākas par tā saucamajām džentlmeņa goda jūtām. Un galvoju, ka viņas vīram nekas netaps zināms.
— Kas tur daudz ko stāstīt? Man viņa patīk un ne tikai man vien. Glīts purniņš, lunkana figūra, prot ģērbties. Vienmēr priecīga un smaidīga. Ir tādi dziedoņi, sevišķi baritoni, kuri tikai pie viņas ierakstās. Padodiet šiem Ligitiņu, citādi balss ir ciet — un cauri.,. Saprotiet, man tāda sajūta, ka viņai darbā jautrāk nekā mājās, kur vīrs vaktē katru soli, pat uz sarīkojumiem neved. Bet meitēns taču vēl jauns, grib apgrozīties sabiedrībā, skriet uz dančiem, ej nu sazin — ko vēl. Tikai nedomājiet, ka tā ir mana gudrība. Viņa pati izsūdzēja savas bēdas.
— Un jūs kā biktstēvs, protams, izmantojāt situāciju?
Šiliņa starpjautājums man likās rupjš un nevietā.
Šteinbergs runāja ar tādu sirsnību, ka ticēju katram viņa vārdam. Vai tad pasaulē vairs nav nesavtīgas mīlestības? Simpātiju starp vīrieti un sievieti? Draudzīgu, koleģiālu attiecību? Tādēļ, sadzirdējis smalkmehāniķa atbildi, jutos vīlies.
— Kas es par vīrieti, ja nebūtu palaidis rokas? Sklta, viņa pati uzprasās. Bučoja taču uz vaiga, kad lūdza steidzīgi remontēt iekārtu. Mūsu kafejnīcā allaž apsēdās pie mana galdiņa. Zinādama, ka vīra nav mājās, aicināja pavadīt, tomēr tālāk par dārza vārtiņiem nelaida. Sievietes sīkā viltība, un es pēc tam kā tāds vidusskolnieks pusotru stundu kātoju līdz pirmajai taksīša stāvvietai. «Paldies par uzticību,» es viņai pēdējoreiz paziņoju, «tevi varbūt apmierina šie liesmainie skūpsti, bet es neesmu no koka.» Paskatīsimies, kādu dziesmiņu viņa tagad skandināsi
— Pateicos, jūs man Joti palīdzējāt… Jā, pasakiet, lūdzu, — Šiliņš it kā atcerējās, — kāpēc nepavadījāt Ligitu aizvakar, kad vīrs nevarēja viņu sagaidīt stacijā?
— Aizvakar beidzu darbu jau piecos.
— Kāpēc nodzināt ūsas? — pārliecinājies, ka Šteinbergs netaisās neko piebilst, Šiliņš krasi mainīja sarunas tematu.
— Tās man izaugušas tādas rūsganas. Izskatījos smieklīgs.
— Dažiem tā gadās… Tad kur jūs bijāt aizvakar pēc pusnakts?
— Teicu taču, ka neesmu no koka.
— Klausieties, Steinberg, tas ir nopietnāk, nekā jūs domājat. Vai kāds var apliecināt, ka redzējis jūs aizvakar naktī starp vieniem un trijiem? Sieviete vai vīrietis — vienalga. /
— Vai tas nozīmē, ka jūs… ka mani?.., — Šteinbergs neticīgi nolūkojās leitnantā, tad spītīgi saslējās. — Tā ir mana darīšana, neņemiet jaunā.
— Ka tikai tas nenāktu jums par jaunu.
Šteinbergs klusēja.
-V Kā vēlaties… Vai tuvākajā laikā taisāties kaut kur aizbraukt no Rīgas?
Meistars pakratīja galvu. Vai tiešām kā ietiepīgs bērns bija nolēmis vairs neteikt ne vārda?
— Ļoti labi. Ja tomēr rodas ceļošanas plāni, palūgšu katrā ziņā piezvanīt. — Šiliņš pasniedza viņam zīmīti ar savu telefona numuru. — Paldies, Šodienai pietiks.
Apsēdies mašīnā līdzās Šiliņam, vaicāju;
— Jūs tiešām domājat, ka viņš iejaukts Gulbes lietā?
—.Maz ticams. Vai neredzējāt, kādas šim tēvainim
kājas? Vismaz četrdesmit trešais izmērs.
— Ko tad tik ilgi mocījāmies?
— Tāds mūsu dienests, kā dzied milicijas jubilejas sarīkojumos. — Šiliņš ieslēdza motoru. — Aizvedīšu jūs līdz mājām. Ja gribat piedalīties šīvakara akcijā, derētu atlaisties slīpi.
… Nebiju vēl īsti aizmidzis, kad atskanēja telefona zvans.
— Runā Šiliņš. Ir bēdīgas ziņas. Ceļā uz staciju Leons Akmentiņš meža biezoknī atrada Jara Vaivara līķi. Nošauts naktī. Ar to pašu pistoli.