Nekur tālu Jāris negāja. Tepat tuvumā apsēdās uz norasojuša parka sola un apraka galvu plaukstās. Negribējās skatīties ne uz veco milicijas pārvaldes ēku, kur drīz lasīs viņa vēstuli, ne uz krietni jaunāko, tomēr rūsas klāto simbolisko radiotorni, kur viņa gadagājuma puikas pelnījās, ik pēc dažiem mēnešiem nomainot smailē plīvojošo karogu.
Pilsēta pamazām modās jaunai dienai. Visi kaut kur steidzās, tikai viņam nebija kur iet. Rīt būs pagājuši tieši divi mēneši, kopš viņš Rīgā. Neticami, bet fakts, kā rakstītu «Dadzis», un arī pats viņš šajā īsajā laikā pārvērties par žurnāla karikatūras personāžu? sīka vēriena slaists, kas taisās uzsākt citu dzīvi, tomēr neatrod sevī spēku pāriet ielu.,. Un tūdaļ atrada iemeslu sevi mierināti pirms spert soli uz priekšu, der pamest skatienu atpakaļ, neviens šoferis nedosies ceļā, nepārbaudījis, ko redz aizmugures spogulī, nākotne nav iedomājama bez pagātnes.
Jāris apzinājās, ka šīs pārdomas nekā priecīga nesola, un tomēr — ko viņš šajos divos mēnešos guvis? Pirmām kārtām pilnu kabatu naudas. Ja būtu izdevies vakardienas stiķis, tās būtu vēl vairāk. Nenoliedzams ieguvums. Bet ko iesākt ar šo nolādēto skanošo un čaukstošo, kura dēļ citi raujas melnās miesās? Nopirkt vēl vienas firmas džinsenes, safari jaku, kurpes nz «biezpiena» pazolēm? Viņš taču netaisījās pārģērbties trīsreiz dienā, mūsu sabiedrībā normāli cilvēki tā neuzvedas. Varbūt sakrāt motociklam vai pat mašīnai, taču ar šo braucamo nekur nedrīkstētu rādīties, arī pie vecākiem. Un vēlāk, kad vairs neatradīsies viņu paspārnē un aizbildniecībā, kā lai liek lietā negodīgi" iegūto naudu? Nav jau kā ārzemēs, kur var izdevīgi ieguldīt kapitālu akcijās un pēc tam no procentiem pārtikt līdz mūža beigām vai arī dibināt kādu ienesīgu uzņēmumu. Pēc grandiozā gājiena ar mēbeļu spekulantu Viktoru, Jāris bija apjautājies Mazjānītim, kā tas notērējis prāvo summu. «Aizlidoju uz Tallinu.» — «Un tur?» — «Smagi pieli- kos.» Ķirsis ar baudu atcerējās plostu ar igauņu dāmām uz jaunās viesnīcas jumta.
Vai tas atsver iekrišanas risku, vai tas ir to vērts, lai tev dienu un nakti velni skrubina dvēseli? Ne tikai
no
bailes no iespējamā soda satrauca Jari. Pēkšņi daudz svarīgāks šķitajautājums — vai tā vispār ir cilvēka cienīga dzīve? Krāpt citus un sev neiegūt itin nekā, izņemot naudu, ko viņš tagad vairs neuzskatīja par paliekošu vērtību.
Ko viņš bija panācis savos astoņpadsmit gados? Sēdējis vecākiem uz kakla, mācījies vienīgi tik, lai pārvilktos no klases uz klasi, pat tagadējo izdevību kļūt par augstas kategorijas autoatslēdznieku nebija pa īstam izmantojis. Vecais Berzauskis, lai arī ko klienti domātu par viņa godīgumu, bija atzīts meistars un izcils diagnos- tiķis. Bet ko viņš pats prata pēc sešu nedēļu prakses? Paregulēt karburatoru, pievilkt ķēdi, palielināt vai sa- mazinat apgriezienus, vēl šādas tādas elementāras remontoperācijas, kādas veikls zvēru dīdītājs iedresētu arī mērkaķim. Ja viņš nebūtu sapinies ar abiem Jāņiem, tad varbūt… Bet Jāris apzinājās, ka velti mierinājis sevi ar cerību: šo zināšanu pietiks, lai armijā iekārtotos par šoferi vai mehāniķa palīgu. Tātad atkal bija taisījies izlocīties. Un tagad bija palaidis garām vienīgo izdevību pierādīt, ka tomēr ir vīrietis, — kad naksnīgajā mežā vajadzēja mesties virsū šim izdzimtenim, gļēvi laidās lapās. Arī atbildēt par savu rīcību vairījās. Iedeva dežurējošajam milicim puicisku sacerējumu un sēdēja šeit. nevis izmeklētāja kabinetā, kur nāktos atbildēt uz daudz nepatīkamākiem jautajumiem nekā tie, kurus patlaban pats sev uzdeva.
Jāris vairs nespēja turpināt šo sarunu ar sevi — laikam pirmo godīgo viņa mūžā —, vairs nespēja izturēt pilnīgo vientulību ļaužu pārpilnajā pilsētā. Turklāt nežēlīgi gribējās ēst. Kopš Amālijas tantes diētiskajām vakariņām taču aizritējušas vismaz četrpadsmit stundas. Un tieši viņa mēdza sprediķot, ka brokastis jāēdot par diviem.
Puisis piecēlās un pa pazemes pāreju devās uz stacijas ēku — gan tur dabūs, ko likt uz zoba. Restorāns vēl bija slēgts, un viņš uzkāpa otrajā stāvā, kur, it kā vilciena sastāvam piekabināta, atradās garam vagonam līdzīga
kafejnīca.
Uz perona drūzmējās atbraucēji. Stiepdama lielu, laikam loti smagu čemodānu, kas viņas trauslo stāvu viduklī salieca gandrīz uz pusēm, nāca tieviņa meitene. Ar nopūtu nolika nesamo zemē un atmeta pakausī sasvīdušos kastaņbrOnos matus. Tad apgāja čemodānam apkārt un grasījās to pacelt ar kreiso roku. Viņas tumšajās acīs bija tāds izmisums, ka Jarim nevilšus paspruka*
— Atjaujiet jums palīdzēt.
Meitene neizpratnē uzlūkoja viņu un mulsi pasmaidīja. Jāris apķērās un atkārtoja piedāvājumu krieviski.
— Būšu jums no sirds pateicīga, — sīkajam augumam neatbilstošā dzijā un daiļskanīgā balsī viņa nopriecājās un ņēmās stāstīt: — Man jātiek uz Jūrmalu, ceļazīmē rakstīts, ka uz turieni jābrauc ar elektrisko vilcienu.
Brauksim ar taksīti, — ar pašam neizskaidrojamu bramanību paziņoja Jāris.
Un tiešām — vai nebija vienalga, kur viņš pavadīs dienu? Vismaz izdarīs labu darbu.
Viņš uzrāva čemodānu uz pleca un nobrīnījās, cik tas smags. Meitene izskatījās pēc studentes, laikam veda grāmatas.
Uz kāpnēm viņus izšķīra ļaužu mudžeklis, un Jarim iešāvās prātā, ka būtu vieglāk par vieglu pazust aiz stūra, iziet no stacijas Centrāltirgus pusē un tur ienirt nepārskatāmajā pircēju jūrā. šī doma izskrēja caur smadzenēm, neizraisot tajās ne mazāko atbalsi. Viņš pat ne- notiksminājās, ka modinājis meitenē uzticību — tas taču dabiski.
Taksometrā viņš apsēdās blakus šoferim un, pagriezies atpakaļ, vaicāja:
— Vai jūs Rīgā pirmoreiz?
— Jā, un man pat sapnī nerādījās, ka šeit dzīvo tik viesmīlīgi cilvēki.
Un vecāki atlaida jūs vienu pašu?
«*» Kā jūs uzminējāt? — viņa pārsteigti iesaucas. — Taisījos kopā ar draudzeni, bet aizvakar viņa saslima… Mamma mani saposa kā ekspedīcijai uz Ziemeļpolu. Vajadzēja piekrist, citādi nemaz nebūtu tikusi.
— Tagad pirmoreiz brauksiet pa jauno tiltu. Mana māte uzskata, ka tādā reizē jāiecer kāda vēlme un tad tā noteikti piepildīšoties.
—- Lai visas pārējās atvaļinājuma dienas būtu tikpat jaukas kā šī! — viņa bez apdomas paziņoja un pastiepa Jarim roku: — Mani sauc par Tamāru.
Kamēr meitene reģistrējās atpūtas nama kantorī, Jāris gaidīja ārā. Viņam nebija kur steigties. Un arī negribējās. Beidzot uzradies cilvēks, kuram vajadzīga viņa palīdzība. To puisis centās sev iestāstīt, lai gan labi zināja, ka Tamāra var tīri labi iztikt arī bez viņa. Bet daudz patīkamāk bija ticēt, ka simpātijas ir abpusējas. Uz kā tās dibinājās? Viņi taču nezināja it neko viens par otru, netika apmainījušies kaut cik sakarīgām domām. Visu ceļu no Pārdaugavas līdz Jūrmalai Jāris skaidroja sava ērmīgā vārda izcelsmi, kā mācēdams stāstīja par Raini un apsolīja aizvest meiteni uz dzejnieka vasarnīcu, kuru apmeklēt pašam nemūžam nebūtu ienācis prātā.
Tamāra bija izlutināta. To varēja nojaust jau pēc tā, kā viņa stāstīja par savu pirmo mācību gadu Medicīnas institūtā. Līķus uzšķērst viņu neviens nepiespiedīšot, lai pat necerot, vai tad maz citu augstskolu Maskavā… Sai mirklī viņa kaprīzi uzrāva lūpu, un Jāris ievēroja, ka Tamāra nemaz nav sevišķi glīta, drīzāk smukiņa ar savu uzrauto deguntiņu, kas slēpās starp diviem apaļiem lelles vaigiem. Tādai sejai it kā labāk piestāvētu gaiši mati, bet viņš neņēmās spriest par dabas untumiem, vienīgi juta, ka meitene viņam patīk arī tāda, kāda ir.
Sai agrajā stundā vēl pustukšajā pludmales restorānā viņi apsēdās pie loga, lai redzētu jūru un liedagu. Jāris runāja gandrīz nepārtraukti, tik daudz viņš laikam nebija runājis visu pēdējo gadu, rādīja viņai Lielupes un Daugavgrīvas bākas, Ragaciema smaili, noenkurojušos kuģus, kas reidā gaidīja loci, brīdināja nepeldēt tālāk par trešo sēkli, kas iezīmējās jūras zilgmē, jo aiz šīs bojas ar kājām vairs nesniegšot dibenu. Tad skatieniem nomērīja Tamāru un pasteidzās labot kļūdu:
— Nē, tev arī aiz otrā ūdens būs pāri galvai.
Nemanot viņi bija sākuši «tutināties» — izrādījās, ka
tas pilnīgi iespējams ari bez glāzīšu cilāšanas.
Pēc sātīgajām pusdienām ar jaunu spēku uzbangoja nogurums pēc negulētās nakts. Sabāzuši virsģērbu Tamāras pludmales somā, viņi pa seklumu aizbrida līdz bākai,, kuru meitene katrā ziņā gribēja apskatīt tuvumā. Un, protams, jutās vīlusies, pārliecinājusies, ka gaismas signālus raida nevis romantisks laukakmeņtornis, bet automāts, kas samontēts uz neizskatīgas metāla konstrukcijas… Tālāk iet Jāris atsacījās. Kā nopļauts nokrita smiltīs, tikai vēl paguva nomurmināt:
— Tālāk ir upes grīva. Bet to es tev parādīšu rīt, —• tad aizmiga.
Tamāra apsēdās, pierāva plakanajam vēderam ceļgalus un atstutēja zodu. Tikai tagad, dzirdot, cik dziļi un vienmērīgi Jāris elpo, viņa beidzot aptvēra, ka blakām guļ līdzaudzis, nevis pasaku princis. Puisis, kuram viņa sniedzas tikko līdz plecam un kurš noteikti dabūs saules- dūrienu, ja viņa neapsegs tam galvu ar dvieli.
Tamāra bija cerējusi, ka Jāris uz rokām ienesīs viņu jūrā, un pat apņēmusies nespiegt, tikai cieši piekļauties puiša krūtīm. Tomēr modināt viņu neuzdrošinājās — nabadziņš laikam ļoti nokusis no tās čemodāna staipī- šanas, lai atpūšas.
Pašai toties negribējās zaudēt ne mirkli no tik brīnišķīgi iesāktās jaunās dzīves, kas tagad turpināsies veselas četras nedēļas, varbūt pat ilgāk. Ieraudzījusi jauniešus, kas netālu spēlēja volejbolu, viņa tiem piebiedrojās.
Izpeldēties viena viņa tomēr neuzdrošinājās, joprojām atmiņā turējās mātes šausminošie stāsti par krampjiem, kas aukstā jūrā sarauj muskuļus. Iesmēlusi peldcepurē ūdeni, Tamāra atgriezās pie Jara. Puisis bija pavēlies uz vēdera, miegā nopurinājis dvieli un atbalstījis galvu uz saliektā elkoņa. Laikam redzēja nemierīgu sapni, jo ik pēc brīža ķermenis saspringa, kā lēcienam atsperoties. Un tieši tas lika Tamārai apžēloties. Viņa izlēja ūdeni smiltīs un apgūlās perpendikulāri, nolikusi vaigu uz Jara sakarsušās muguras.
Viņš atkal skrēja. Pretvējš sita elpu ciet. Krustos tāds smagums, it kā lodes būtu viņu ievainojušas mugurkaulā. Un kā viņš rādīsies māsai acīs?… Mugurā ievainotos zaldātus taču nošauj kā nodevējus. Pakausī viņš juta vajātāja karsto elpu, bet ātrāk skriet nespēja — krūtis atdūrās pret tumšu biezokni. Tas nepašķīrās, turēja dzelzs skavās… Klusums. Slepkava paskrēja garām. Jādodas atpakaļ pie nelaimīgās sievietes, varbūt vēl nav par vēlu sniegt palīdzību. Bet tumsā ceļu neatrast. Lai kur viņš pagriezās, visur atsitās kā pret mūri. Un Tamāra taču gaida, varbūt jau noasiņojusi. Pēkšņi viņš nešaubīgi zināja, ka briesmoņa pirmais upuris bijusi Tamāra. Meitene, kura viņam uzticējusies, naktī devusies pie viņa. Bet viņš to nodevis. Paķēris čemodānu un meties bēgt, Un tagad arī čemodāns pazudis. Tajā visas Tamāras mantas un grāmatas, kurās noteikti rakstīts, kā viņam tālāk rīkoties. Arī vēstule, kas taču jānogādā milicijā …
daris ar pūlēm atvēra smagos plakstus. Acu priekšā bija sārta migla, kurā dejoja tumši apļi. Smagums uz. muguras neizzuda. Viņš uzmanīgi pastiepa roku atpakaļ un ar pirkstiem pieskārās Tamāras mīkstajiem matiem.
— Beidzot! Esi gan tu snaudulis! — teica meitene, kura bija pamodusies spirgta un uzņēmīga. — Laikam jau vēls, un arī mākoņi uzradušies.
— Tad ātri jāizpeldas. — Jāris pārvarēja stingumu un uzrāva Tamāru kājās. — Skrienam! — Un gariem soļiem nesās uz jūrās pusi.
— Pagaidi! — Tamāras acīs saskrēja asaras. — Es taču neprotu. — Un, panākusi puisi, viņa mulsi sacīja: — Ne tikai tavai mammai, arī manējai ir māņu ticējumi un parašas. Piemēram, — viņa apjuka vēl vairāk un pateica pirmo, kas ienāca prātā, — nekad nedrīkst izmest nogrieztus nagus. Tie jāiemet ugunī un jāsadedzina. Citādi viņpasaulē vajadzēs visus sameklēt. Un vēl.,, Sapratusi, ka runā muļķības, un tomēr nevēlēdamās atsacīties no lolotā sapņa, meitene sadūšojās. — Sievietes dzīvē esot tādi sliekšņi, kurus nedrīkst šķērsot kājām.
— Piemēram, pēc laulības reģistrācijas līgavu uz rokām ienes viņas jaunajā mājā? — Jāris nebija drošs, ka sapratis mājienu.
— Kāpēc uzreiz tā? — Tamāra klīrīgi notēloja sašutumu un piegāja viņam cieši klāt.
Jāris viegli pacēla meiteni, kas tūdaļ apvija rokas viņa kaklam, un iebrida jūrā.
… Vakariņas Tamāra ēda atpūtas namā, pēc tam pavadīja Jari līdz stacijai. Pirmajā vakarā jāizguļas, galu galā rit arī ir diena, un viņa gaidīs draugu, tikko tas atbrīvosies no darba. Un tagad puisis sēdēja vilcienā, kas veda viņu uz Rīgu.
Jāris nebija tik naivs, lai domātu, ka viss ir aizmirsts un piedots. Pa televizoru viņa ģīmetni, protams, nerāda, diez vai tā piesprausta pie dēļa ar uzrakstu «Milicija meklē», tik smagu noziegumu viņš nav pastrādājis. Tomēr labāk nerādīties ne pie tēvoča, ne pie meistara. Arī vecāku mājās viņš nebūs drošībā. Iznāk, ka, nododot abus Jāņus, viņš vissmagāk sodījis sevi pašu… Bet viņš taču par šo cenu pircis šīs dažas brīvības dienas tikai ar vienu mērķi — lai atriebtos! Lai savām rokām sagūstītu šo nelieti un nodotu taisnīgai tiesai. Viņš ir vienīgais, kurš to redzējis un pazīs starp tūkstošiem.
Cita ceļa pie Tamāras nav. Sai meitenei nav vajadzīgs draugs, kurš slapstās no milicijas. Tiesa, citādi viņi nebūtu sastapušies, bet tagad vaina jāizpērk. Šovakar pat viņš dosies uz mežu, kurp briļļainais briesmonis noteikti atgriezīsies. So pārliecību Jāris bija smēlis tantiņu nostāstos par noziedznieku primitīvo domāšanas veidu. Ka tik kāds neaizsteigtos priekšā…
No sadursmes Jāris nebaidījās, Viņš bija metru astoņdesmit garš un alpīnisma treniņos uzaudzējis krietnus muskuļus. Pat lielākiem zēniem nekad ceļu nepašķīra, kāpēc šoreiz būtu jāraustās? Galvenais — jāuzbrūk negaidot, lai neģēlis nepagūst izvilkt ieroci, tad ar pirmo sitienu notriekt šo sīkuli zemē. Ja šovakar nenotvers, rīt noteikti paziņos, ka tas pa gabalu licies gandrīz pusaudzis.
Jāris nomierinājās. Šķita, ka viss salikts pa plauktiņiem un viņam atkal tiesības domāt par rītdienu un Tamāru. Vai viņš meitenē iemīlējies? To pateikt Jāris nespēja, jo īsti nezināja, kas ir mīlestība. Viņš zināja tikai, ka grib atkal redzēt Tamāru. Rīt, parīt, katru dienul Ka grib just to savos apkampienos kā pirmīt pludmalē un uz sava vaiga viņas vieglo, valgo skūpstu. Ka grib atklāti izstāstīt tai par šo dienu lietuvēnu un pavēstīt par laimīgajām beigām. Viņš nešaubījās, ka pateicībā par lielo pakalpojumu milicija atlaidīs sīkos grēkus.
Pilsētas centrā Jāris iekāpa autobusā. Jo tas tuvojās galapunktam, jo mazāk tajā palika pasažieru. Beigu posmā radās iespaids, ka visi savstarpēji pazīstami, jo skaļi pārsprieda satraucošo notikumu Zinātnes vasarnīcu ciematā. īpaši uzbudinātas šķita divas padzīvojušas sievas.
— Es gan neticu, ka viņa nav izvarota, — paziņoja griezīgas balss īpašniece. — Sīs valodas izplata vīrs, lai glābtu ģimenes godu.
— Drēbju žēl. Profesors Ligitiņai vienmēr ved visu no ārzemēm. — Sarunas biedreni vairāk saviļņoja atgadījuma materiālais aspekts.
— Jums jau galva nesāp, — pirmā nerimās. — Vakaros pastaigājaties ar savu Dēziju. Tā kuce pat mūsu ciemata suņus sev tuvumā nelaiž, kur nu vēl svešus vīrišķus… Bet es gan pēc tumsas iestāšanās vairs savu degunu laukā nebāzīšu. Un arī meitai neatļaušu.
— Domājat, tas bija šejienietis? Man no droša avota stāstīja, ka viņš no Berģiem. Viens no tiem, kurš atdzina zagto autiņu. Mans vīrs dzirdēja, ka viņi jau apcietināti.
— Bet galvenais vainīgais vēl staigā uz brīvām kājām. Nē, nē, mīļā, kas pats sargās, to arī dievs sargā.
Jāris tikai pēc brīža apjēdza šo vārdu drausmīgo patiesību — par izvarotāju uzskata viņu! Kurš no Jāņiem spējis izgudrot kaut ko tādu? Un tik pārliecinoši, ka milicijā uzskata viņa vēstuli par melīgu pasaciņu… Bet tādā gadījumā… jā, tādā gadījumā tvarsta viņu, Jari Vaivaru, nevis īsto briesmoni, kurš var mierīgi staigāt p$ pilsētas ielām un izvēlēties jaunus upurus, gluži kā tas autobusa šoferis Notingemā, par kuru nesen bija rakstījušas avīzes. Vēl viens iemesls pašam rīkoties un padarīt noziedznieku nekaitīgu…
No ciemata vajadzēja izkļūt nemanītam. Ejot pa galveno ielu, no kuras ik pēc Četriem gruntsgabaliem kāpu virzienā atzarojās šķembām klāti šķērsceliņi, Jāris redzēja, ka daudzās mājās sakustas logu aizkari. Viņu novēroja. Varbūt derētu aizkāpt līdz jūrai? Bet kā no turienes tikt atpakaļ uz šoseju, lai pēc tam iegrieztos mežā? Pa to laiku kāda sevišķi modra pilsone jau noteikti būs sazvanījusi miliciju, un Tamāra rīt veltīgi gaidīs viņu. Nē, jārīkojas viltīgāk. Par laimi, viņš tagad zināja, kā sauc vakardienas uzbrukuma upuri… Jāris pārliecās tuvākajai latiņu sētai.
— Vai jūs nepateiktu, kur dzīvo Ligita? Vietējās komitejas uzdevumā atbraucu viņu apciemot.
Sieviete, kura skaliņu grozā lasīja pēdējās šajā saulainajā dienā nogatavojušās zemenes, iztaisnoja muguru un parādīja uz priekšu,
— Priekšpēdējā māja meža pusē. — Viņas balsī jautās skaidri saklausāms atvieglojums.
Arī mežā bija jābūt uzmanīgam. Ogotāju gan vairs neredzēja, bet ik pa brīdim pa taciņu aizsoļoja vēlīni atbraucēji — laikam no dzelzceļa stacijas, kuru viņš naktī bija ievērojis. Lai nenāktos atkārtot leģendu par arodbiedrības cilvēkmīlestību, Jāris nogriezās biezoknī un drīz uzgāja ērtu celmu. Apsēdās un, cenšoties ne par ko nedomāt, pavērās apkārt. Vakara vējā koku galotnes līgojās uz aizvien vēl gaišā debesjuma fona. Bet lejā krēsla jau bija sabiezējusi, un tikpat kā vairs nemanīja stumbru ēnas. Tomēr mežs nemaz nešķita draudīgs, drīzāk nomierinošs un nesteidzīgas apceres rosinošs.
Jāris bija uzaudzis starp mežu un ezeru. Apkārtējo dabu viņš allaž uztvēra kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, nevis kā apjūsmošanas cienīgu parādību. Uz mežu devās pēc malkas un sveķiem, ogām un sēnēm, ziemā — šad tad arī medībās. Un vērtību noteica tajā iegūstamie labumi — tāpat kā ezeri dalījās zivju bagātos un nabagos. Viņš nesaprata cilvēkus, kas par varēm tiecās pavadīt atvaļinājumu meža tuvumā, lai pastaigātos un elpotu ar ozonu "bagāto gaisu. Kad viņš to skriešus krustoja, baidīdamies nokavēt stundu sākumu, nekad nebija laika pievērst skatienu skaistumam. Patlaban tas lika daudz ko pārdomāt.
Jā, nevajadzēja braukt uz Rīgu, vajadzēja izmantot atlikušos brīvos mēnešus, lai palīdzētu tēvam saimniecībā. Nevajadzēja sapīties ar šiem spekulantiem, zagļiem un dzērājiem. Vajadzēja atrast sevī drosmi iet savu. ceļu. Galu galā par noziedzniekiem kļūst nevis pārgalvīgi puiši, bet tie, kuriem pietrūkst drosmes pateikt draugu- jiem — nē. Un arī šurp viņu atvedusi nevis drošsirdība, bet mazdūšība, bailes atbildēt par savu rīcību, stāties sabiedrības tiesas priekšā. Un vēl kliedzošāks neprāts ir šīs privātās medības. Kopā ar miličiem" taču daudz lielākas cerības sadzīt noziedznieka pēdas. Gan novērtēs arī šādu palīdzību…
Jāris piecēlās un devās uz stacijas pusi. Kā jau pieredzējis mežinieks — viņš gāja bez trokšņa, tāpēc jau pa gabalu sadzirdēja pretimnācēja soļus. Pēc brīža tas parādījās koku starpā — tievs, neliela auguma vīrietis, rietošās saules pēdējais stars atplaiksnījās briļļu stiklos. Tomēr Jāris nebija drošs. Attālums paprāvs, turklāt viņu ceļi nekrustosies.
Puisis iznira no ēnas un skaļi uzsauca:
— Vienu mirkli!
Svešinieks pagrieza galvu. Viņš! Apsviedās un metās bēgt. Jāris dzinās pakaļ. Viņu pātagoja tikai viena doma:
«Jānoķer! Ienaidnieks iztramdīts, ja tagad aizmuks, tad nekad vairs te nerādīsies!» Par ieroci viņš nedomāja, tikai par to, ka atstarpe samazinās un viņš spēj skriet vēl ātrāk.
Bēglis pārlēca grāvim un iespruka krūmājā. Jāris sekoja, rokām sargādams seju no asajiem zariem, kas brīkšķēdami lūza zem kājām. Tad apstājās, paskatījās apkārt, ieklausījās pēkšņajā klusumā. Netālu skanēja elsas. Bet varbūt tā ir paša sēcošā elpa? Viņš paspēra vēl divus soļus, ielūkojās biezoknī un ieraudzīja žilbinošu uzliesmojumu.
Tas ari bija pēdējais, ko Jāris Vaivars redzēja savā astoņpadsmit gadus ilgajā mūžā.
* it *
Izsaucu pa telefonu taksometru un lūdzu braukt, cik vien ātri iespējams. Nosauktais cejamērķis ar maģisku spēku lika šoferim dzīt mašīnu maksimālā tempā. Jari Vaivaru nekad nebiju redzējis, tomēr šķita, ka mans pienākums parādīt viņam ar savu klātbūtni vismaz šo pēdējo godu.
Pārvaldes ēkā valdīja miegains miers. Biju gaidījis satraukumu par lietas traģisko pavērsienu, skaļas balsis, durvju klaudzoņu, tālruņu treļļus, skrejošu soju dipoņu, nez kādus tur vēl kinematogrāfiskus atribūtus, bet iz* rādījās, ka ikdienas rutīna ir neiedragājama. Lai kuru no saviem jaunajiem paziņām meklētu, visi bija izgaisuši: Kozlovs mājās atpūtās pirms gaidāmā nakts reida, Šiliņš kaut kur aizbraucis, Leons vēl atradās notikuma vietā, kur kopā ar ārstu, ekspertu, fotogrāfu un prokuratūras pārstāvi centās gūt skaidrību par slepkavības apstākļiem, Beidzot uzdrošinājos ieiet pulkveža kabinetā. Atrāvis skatienu no dokumentu mapes, Dreimanis tūdaļ uzminēja mana apmeklējuma iemeslu.
— jā puikas. Un vēl vairāk žēl viņa tuvinieku Eksperti apgalvo, ka viņš dzinies pakaļ noziedzniekam, pats uz savu roku mēģinājis to notvert. Lūk, pie kā noved tāda pusaudžu pašdarbība — viens, divi, trīs, un pagalam. — Pulkvedis pašūpoja galvu un piebilda: — Ja neko citu negribējāt teikt, tad palūgšu mani atvainot.
Vienīgais, ko izdevās sastapt, bija Juris Bankovskis, kurš patlaban runāja pa telefonu. Istabiņa bija tik maza, ka viņam nācās piecelties un pārvietoties, lai piedāvātu man apsēsties.
— Izrakstījies nav, bet divus gadus tur nedzīvo, skaidrs. Ko domājat iesākt?… Ierosināt viņa izrakstīšanu?… Man nav laika dzīt lētus jokus, lieciet aiz auss!…
Uzzinājāt Krūma precētās māsas adresi, nu, tas jau ir kaut kas. — Viņš tīšuprāt atkārtoja iecirkņa inspektora atbildes, ļaujot arī man piedalīties sarunā. — Un ko šī?… Ak tā, nav jūsu iecirknis, tālab neaizbraucāt… Klausieties, cik gadu jums atlicis līdz pensijai?… Nē, es nedraudu, tikai gaidu, kad beidzot pateiksiet, kur šī māsa dzīvo… Paldies par laipnībul — Bankovskis arī krieviski runāja ar vieglu akcentu.
Vēl kādu mirkli viņš kustināja lūpas — laikam taču lādēdams neizdarīgo darbinieku, tad pievērsās man.
— Ja ir patika, brauciet līdzi, tomēr labāk nekā tupēt šeit un gaidīt, kad ūdens sakustēsies.
Izrādījās, ka šādiem braucieniem nav paredzēta dienesta mašīna, un mēs ilgi kratījāmies tramvajā. Tikpat ilgi starp vienādi neizteiksmīgajiem Ķengaraga namiem meklējām vajadzīgo.
— Tā tik vēl trūka, ka neviena nebūs mājās, — Bankovskis drūmi pareģoja.
Pesimistiskais paredzējums, par laimi, nepiepildījās. Ar popētu vaskadrānu apsistās durvis atvēra kaulaina sieviete, kurai varēja būt piecdesmit pieci gadi un tikpat labi arī trīsdesmit pieci: tajos brīžos, kad viņa ar neatdarināmu sievišķīgu kustību sakārtoja raibo zīda lakatiņu, zem kura iezīmējās matu rullīšu kalnaine, vai pēkšņi pasmaidīja, atsedzot apskaužami baltus un vienmērīgus zobus.
— Mēs ar sābri te no Latgales republikas, — Bankovskis skaidroja. — Vitoļkam sveicienu atvedām un vispār — ir ko parunāties par izdevīgu šepti. Ar viņa rokām mūsu pusē tagad var dzīvu zeltu kāst.
— Pareizi! — Krūma māsa tūdaļ piekrita. — Es tāpat viņam saku: «Ko tu, brāļuk, te pilsētā nīkuļo! Ar tavām haltūrām tu te labu galu neņemsi — cik dabū, tik noplītē. Bet uz laukiem vismaz koste uz goda, sameklēsi sev vienu ontlīgu sieviņu, nevis šo tizlo atraitni, kas pati iekšā neņem un citiem nedod.»
— Un viņš pie šīs iekundējies, laikam svešus rakarus audzina? Kā mums tur aizvažot?
— Nudien nepateikšu, es tajā mājā neesmu kāju spērusi un nesperšu arī. Brauciet vien līdz jaunajai slimnīcai. Pareizi, jūs taču Rīgu nepazīstat… Mežciems — iegaumēsiet? Tāpat kā pie Daugavpils, mūsu nelaiķa
krustmāte vēl par Poguļanku sauca… Viņa draugaļa tur strādā par māsiņu, Tekla vārdā, kā tāda sugas govs.' Un netālu dabūjusi dzīvokli… Tikai par grādīgiem dzērieniem viņas klātbūtnē gan nemuldiet. Brāļuks, kad iecērt čarku, pa nakti vispār mājās nerādās. Domājat, citādi kaut reizi būtu atcerējies miesīgo māsu? Tā vis- maz pa vakariem šad tad dabūnu redzēt, zinu, ka vēl nav nolicis karoti.
— Un kad pēdējoreiz apciemoja jūs? — izkritis no lomas, Bankovskis asi jautāja.
Krūma māsa pārsteigti nolūkojās viņā, tomēr atbildēja:
— šinīs dienās bija, bet, kādā datumā, — nepateikšu. Kad mani uzbuknī nakts vidū, man sajūk visi pātari.
Braukt uz Mežciemu ar sabiedrisko transportu? Tad jau labāk izvilkt no garāžas znota moskviču — gan ar dieva palīgu, pareizāk sakot, ar miliciju uz pusēm kaut kā izstūrēšu pilsētai cauri. Bet parādījās taksītis, un es nolēmu: lai jau iet uz nākamā honorāra rēķina. Bankovskis pienācīgi novērtēja šo žestu un tūdaļ ņēmās instruēt mani:
— Pie atraitnes jūs būsiet galvenais runātājs. Uzstāsieties kā solīds darba devējs, kuram steidzīgi jāremontē.., nu, teiksim, kāda sarežģīta mehāniska ietaise. Jo miglai- nāk, jo labāk.
— Un ja viņš pats mājās?
— Tad būs pavisam cita runāšana. Bet sirds man saka — Krūms laidies krūmos.
Pie slimnīcas Bankovskis pavēlēja šoferim neieslēgt skaitītāju — it kā pats būtu maksātājs. Tomēr atgriezās samērā drīz. _
— Vai tad kadru daļa vēl vaļā? — vaicāju, atcerējies Šiliņa metodi.
— Katra vaktniece zina vairāk par šiem. — Bankovskis pasmīkņāja. — Brauksim taisni, es parādīšu, kur jānogriežas.
Atraitne izskatījās pavisam citāda, nekā biju viņu iedomā jies pēc Krūma māsas raksturojuma. Apaļīga, mātes tipa gaišmate ar lielām krūtīm un pienbaltu sejas ādu, kuru atdzīvināja daži aizkustinoši vasaras raibumiņi uz taisnā deguna. Viņa nelikās sajūsmināta par apciemojumu.
— Nav mājās. Varbūt ar tumsu pārradīsies.
— Bet man ir avārija, — uzstāju. — Varbūt zināt, kur viņu sameklēt?
— Visiem tagad ir avārijas, normāli neviens vairs nestrādā… Manējais ari, kad vakaros taisās aizlavīties no mājām, mūžīgi izgudro kaut kādas avārijas. It kā bez viņa pasaule aizietu bojā. Bet es gribu vīru, kurš no rīta iet uz darbu un četros kārtīgi pārnāk — kad ēdiens vēl nav atdzisis. Ko man dod visa šī kreisā nauda, ja es tikpat kā neredzu Vitoldu? Kur tas laiks, kopš pēdējo reizi aizveda mani uz kino…
— Ko tad jūs vēl gaidāt? Trieciet laukā no mājas, un miers un dievs, — Bankovskis negaidot ieteica.
— Bet viņš taču labs cilvēks. Bērnus mīl un arī mani laikam ieredz. Pat piedzēries mušai pāri nedarīs. Ja nebūtu tik slinks, mums jau sen būtu sava vasaras māja. Bet tā tikai citiem ceļ, tam profesoram Zinātnes ciematā nu jau trešo nedēļu velk rores…
Sastingu. Vai tiešām sagadīšanās? Nolēmu būt sevišķi slīpēts un jautāju:
— Pie Kalniņa?
— Vai tad viņš man stāsta, kā šos visus sauc? Būtu kādreiz paņēmis līdzi, parādījis, kā cilvēki dzīvo. Profesora kundze pat baseinu pasūtījusi, tāpēc jau tik lēni iet uz priekšu.
— Ar jūsu atjauju mēs šovakar vēl piekāpsim. Līdz ci- kiem drīkst traucēt? — redzot, ka Bankovskis kļūst nepacietīgs, centos ātrāk pabeigt sarunu.
— Man rīt septiņos jānomaina nakts māsiņa, tā ka pie miera eju agri. Labāk aizbrauciet uz to ciematu, bet es neticu, ka viņš pametīs visu pusratā un skries pie jums. Ne velti strādā no gaismas līdz tumsai, pēdējās dienas pat pa nakti paliek — jādzen darbs uz priekšu.
Kad mēs atkal atradāmies uz ielas, pārmetu leitnantam:
— Vajadzēja uzprasīt Krūma fotogrāfiju, tad vismaz zinātu, ko meklēt.
— Tikpat labi varējām iztikt bez visa teātra un uzrādīt milicijas dokumentus… Nē, mēs nedrīkstam izbiedēt putniņu. Un tagad — ne soli vairs, pirms nebūšu ziņojis pulkvedim. Viņš atzīst pašdarbību tikai līdz paša nospraustajai robežai. Baidos, ka bez prokurora sankcijas mums neiztikt. Runa taču ir par slepkavību.
… Pulkvedis Dreimanis likās apmierināts — pirmoreiz šajā garajā dienā,
— Beidzot kaut kasi — viņš uzteica BankovskI, nospieda selektora pēdējo taustiņu un pavēlēja: — Uzziniet, kurš no Zinātnes dārzkopības kooperatīva biedriem patlaban rok baseinu savā gruntsgabalā… Ar strūklaku vai bez, to es nezinu. Gaidu.
Atvienojis Augusts Dreimanis deva vaļu savām jūtām:
— Liktos — kāpēc gan neiekārtot savā dārzā baseinu? Tajā var ielaist karpas un izzvejot, kad ierodas negaidīti ciemiņi. Tajā var plunčāties mazbērni. Tajā var ielēkt pēc somu pirts sutoņas. Esmu pārliecināts, ka ar profesora algu un honorāriem ne to vien var atļauties. Un tomēr tas manī izsauc neizprotamu iekšēju protestu. Šķiet, ka tā ir vistīrākā mietpilsonība, mēģinājums atdarināt augstākās sabiedrības «saldo dzīvi», cenšanās pārspēt savu kaimiņu. «Jums ir alpinārijs ar dārza keramiku, mums toties — baseins.» Galu galā — ja nevari bez tā iztikt, roc pats, nodzīsi liekos taukus. Bet nealgo darbaspēku. Un nenāc pēc tam sūdzēties, ka esi apkrāpts, apzagts …
Selektorā kaut kas noklikšķēja, tad atskanēja dobja balss:
— Baseinu iekārto Zinātņu akadēmijas institūta direktora Markuļa dārzā. Izdevās noskaidrot, ka profesors vēl darbā, viņa telefons …
Pulkvedis kļuva vēl domīgāks.
— Markuli pazīstu personiski, viņš ir ievērojams zinātnieks, vairāku atklājumu autors. Bet viņa lau- lene… Pēdējoreiz turējusi rokā nopietnu grāmatu, kad universitātē gatavojusies valsts eksāmeniem. Tas bija tik sen, ka pat labākie kosmetologi ir bezspēcīgi… Tagad viņai baseina ievajadzējiesl
Viņš uzgrieza profesora telefona numuru.
— Vai biedrs Markulis? Sveiks, Ziedoni, veco zēn, runā Augusts Dreimanis, neesi vēl aizmirsis?
Pulkvedis nebija izslēdzis ārējo pievadu, un istabā ielauzās mazliet krekšķīgā profesora balss:
— Tu laikam uz miršanu sataisījies, ka atcerējies. Pirms nāves allaž griboties pulcināt ap sevi senos draugus.
Dreimaņa sejā iegūla sāpju pilna izteiksme. Profesora joks viņam nebija pa prātam, tāpēc viņš tūdaļ devās pretuzbrukumā:
— Bet tu sāc garīgi aptaukoties. Stāsta, ka savā dārzā ierīkojis baseinu.
—- Tā liekas. Vakar, kad atgriezos no kolokvija, es tumsā tajā iegāzos. Labi, ka sieva vēl nav paguvusi ielaist ūdeni.
— Un tagad nopietni, Ziedoni. Kas būvē šo uzrikti?
— Meistars, kuru man ieteica… pag, pag… nē, neatminos. Bet viņš strādā labi. Ja tev ko vajag…
— Kāds viņš izskatās? Varbūt to esi ielāgojis?
— Neprasi par daudz. Es taču ar viņu esmu ticies divreiz, ne vairāk.
— Vai brilles valkā? — pulkvedis neatlaidās. — To Vismaz tev vajadzēja ievērot.
— Noteikti! — profesors nopriecājās. — Pats redzēju, kā viņš metina. Liels meistars!
— Tu esi bezcerīgs, — pulkvedis nopūtās.
Ko tu tur purpini? Ja gribi zināt, atbrauc ciemos un uzprasi manai sievai. Šovakar es atbrīvošos agrāk. Mēs tevi gaidām. Norunāts?
Pīkstieni liecināja, ka profesors Markulis nolicis klausuli.
— Izcila ideja, kaut arī tipiski diletantiska: pulkvedis brauc iepazīties ar noziedznieku. Bet kāpēc gan ne? Vārdu sakot, tā — mēs ar biedru korespondentu aizbrauksim, bet jūsu ziņā, leitnant, paliek Krūma dzīvoklis un pastāvīgi radiosakari ar manu mašīnu. Skaidrs?
Vakariņas mēs paēdām Dreimaņa dzīvoklī, kur mani pārsteidza milzīgais grāmatu daudzums gar visām sienām uzstādītajos plauktos, bet mulsināja tas, ka mājinieki nepapūlējās parādīties: viņš pats no virtuves nesa ēdienus, kurus bija sagatavojuši neredzami rūķīši.
Grūti pateikt, par ko mēs sarunājāmies. Žurnālists būdams, centos vairāk klausīties, bet pulkvedis diezgan juceklīgi stāstīja atgadījumus no savas prakses, kuru sadalīja pirms un pēcinfarkta posmos, atkal un atkal uzsvērdams, cik ļoti atkarīgas viņa tagadējās darba spējas no laika apstākļiem: ja, piemēram, naktī uznākšot lietus, rīt būšot jāpaliek mājās un jāizsauc ārsts.
Par laimi, šoferis bija punktuāls, un pusstundu vēlāk mašīna nobremzēja pie profesora Markuļa dārza vārtiņiem. Māja ar savu pieticīgo ārpusi patīkami atšķīrās no kaimiņu pretenciozajām celtnēm. Bet drīz sapratu, ka tas ir tikai izsmalcināts paņēmiens pārsteigt viesus. Aiz senatnīgajiem laukakmeņu mūriem slēpās tāds krāšņums, kas darītu godu jebkura Rīgas kinostudijas mākslinieka priekšstatiem par Rietumu miljonāru gaumi: dārgs paklājs uz parketa grīdas, gobelēni uz paneļu sienām, kamīns no holandiešu podiņiem. Vienīgais, kas it nemaz neatbilda greznajam iekārtojumam, bija paši saimnieki. Bez žaketes, ar bikšturiem pāri rūtainajam īs- piedurkņu kreklam profesors nez kādēļ atgādināja man pēckara gadu tramvaju konduktorus, kuri tāpat valkāja pusapļa brilles — uz leju skatījās caur palielināmajiem stikliem, bet tālumā ar neapbruņotām acīm. Ģimenes vagona vadītāja neapšaubāmi bija sieva, bet nepieciešamības mirkļos Ziedonis Markulis prata iedarbināt rokas bremzes riteni un apstādināt temperamentīgās Klāras pārāk straujo gaitu.
Mūs gaidīja. Pie kamīna bija uzklāts kafijas galds ar cepumiem un visāda izmēra kristāla glāzītēm. Mājas bāriņa durtiņas stāvēja vaļā, un arī bez tradicionālā spoguļefekta dzērienu izvēle varētu sagraut katra atturībnieka pretestību. Pat Dreimanis nobaudīja piņģe- rotu Sveika plūmju šņabja, bet dzert kafiju atteicās — vispār jāatradinoties no pārliekas šķidruma lietošanas.
Kad bija iztukšots mēriņš par kopīgo jaunību, veco skolu un klases biedriem, pulkvedis bez aplinkiem sacīja:
— Mani, interesē jūsu amatnieks — Vitolds Krūms, ja nemaldos. Pagaidām vēl nedrīkstu teikt — kāpēc. Ko jūs varat pastāstīt par viņu?
— Mums viņu ieteica māsasvīrs, un līdz šim nav nekāda iemesla sūdzēties. Dzer tikai tad, kad pati piedāvāju, piemēram, kad pirmoreiz palaida ūdeni. Un prātīgi dara — mēs taču salīgām, ka maksāšu par gatavu
. darbu, nevis par nostrādātām dienām. Tāpēc viņš neskaita stundas, atbrauc agri, reizēm strādā līdz pašai tumsai. Gadās pat, ka viņš te pārlaiž nakti, kad…
— Kur? — pulkvedis strupi vaicāja.
— Ne jau istabā, — Klāra Markule uztvēra jautājumu gandrīz kā goda aizskaršanu. — Instrumentu šķūnītī, kur aiznesu saliekamo gultu. Mazgājas aiz garāžas, sevis pēc ieskrien mežā…
— Klarisa! — profesors aprāva sievu. — Nevajag dižoties ar saviem antidemokrātiskajiem aizspriedumiem. Cilvēkam, kurš uzstādījis tev atejas podu, ir arī tiesības uz tā apsēsties.
— Pamēģiniet atcerēties,— pulkvedis uzstājīgi lūdza,
— kad viņš pēdējoreiz palika pa nakti, tas ir ļoti būtiski.
— Vakar?… Nē, vakar Krūms vēl pirms tumsas aizgāja uz staciju. Bet aizvakar gan aizkavējās, es viņam vēl uzvārīju tēju, maizītes uzsmērēju.
— Vai drīkst apskatīt to jūsu šķūnīti? — Pulkvedis piecēlās.
Dēļu būda, kas būvdarbu periodā laikam kalpojusi kā pagaidu mītne, atradās dārza dziļumā meža pusē.
— Skaidrs, ka no šejienes var nepamanīti aiziet un atkal atgriezties, — pulkvedis purpināja.
— Un suns? — atgādināju. Ausīs man vēl skanēja profesora īsspalvainā terjera histēriskie vaukšķi.
— Protons viņu pazīst un nerej. Un vispār naktī pa āru neblandās, — Klāra Markule paskaidroja.
Istabā pulkvedis atgriezās domīgs. Apēda vēl vienu Kurzemes sklandrausi, tad atbīdīja šķīvi.
— Pēdējais lūgums. Pacentieties kopīgiem spēkiem aprakstīt šo Krūmu. Nu, vai valkā brilles, vai audzē ūsas, kādi viņam zobi.
— Es atsakos! — Profesors enerģiski atgaiņājās.
— Tikko izeju no mājām, pat neatceros vairs, kā sieva izskatās, neņem ļaunā, Klarisa!
— Vīrietis kā vīrietis, nav jau zirgs, kam zobi jāpārbauda. — Markule pameta iznīcinošu zibsni vīra virzienā. — Osas gan viņam ir, bet drīzāk tāds kušķītis zem deguna tāpat kā manējam, kad sestdien un svētdien slinkums cilāt bārdasnazi. Brilles? Pa dienu vienmēr valkāja tumšas brilles, bet vakaros laikam strādāja bez.
— Un tās tumšās? Vai bija ar dioptriju, — neievērojāt?
— Nezinu. — Markule noplātīja rokas. — Neesmu nekāds vagars, uz pirkstiem neskatījos…
Pulkvedis pavēlēja šoferim braukt uz staciju un, paņēmis mani zem rokas, iegriezās mežā. Nespēju iedomāties, kā viņš bija uzminējis par manu vistas aklumu, bet šonakt šī.laipnība bija lieka, jo spīdēja mēness un gluži labi redzēju taciņu. Turpretī nepamanīju nevienu no milicijas darbiniekiem, kuri slēpās aiz kokiem un ik pa brīdim padeva priekšniekam klusu labvakaru.
Stacijā nokļuvām bez starpgadījumiem. No dežuranta telpas mums pretī iznāca civildrēbēs tērpies Kozlovs.
— Jūs, biedri Kozlov, esat tuvredzīgs, — neatņēmis sveicienu, pulkvedis viņu uzrunāja. — Sakiet — kad mājās kaut ko meistarojat, labojat elektrisko gludekli, maināt krāna blīvi, vai paturat brilles uz deguna vai noņemat?
— Kā kuru reizi, — Kozlovs diezgan nenoteikti atbildēja. — Atļaujiet ziņot, ka līdz šim ne vilcienā, ne šeit nekas aizdomīgs nav pamanīts.
— Pats nopratu, — pulkvedis īgni rūca un pagriezās pret mani. — Braukuši! Man tāda nojauta, ka šovakar nekas vairs nenotiks.
Tikai mājās atskārtu, ka nekur nebiju manījis Osi Šiliņu.