Aiz Jūrmalas Šiliņš beidzot uzelpoja brīvāk un deva vaļu neapmierināti rūcošajam motoram. Līdz šim brīdim viņš bija ievērojis visus satiksmes noteikumus: kur to prasīja ceļazīmes, samazinājis ātrumu līdz četrdesmit, pat trīsdesmit kilometriem vai pacietīgi vilcies kravas mašīnas pavadā, paklausīgi turējies šosejas labajā malā. Tā viņš brauca vienmēr, kad atradās fiziskā vai garīgā stresa stāvoklī, jo baidījās, ka bīstamā situācijā varētu pietrūkt koncentrācijas spēju. Turklāt neierasti lēnais temps palīdzēja aizgaiņāt visas nevēlamās domas. Un šodien tās bija sevišķi drūmas.
Ne jau pirmoreiz Šiliņš redzēja mironi. Tomēr pat avārijā izkropļotais bērna līķis, kurš pēc tam ilgi rādījās murgainos sapņos, nebija izraisījis viņā tādu žēlumu. Tas taču nebija Aspas brālis. Bet Jāris — spēkpilns puisis, jauns, stalts un ar neiedragājamu veselību! Liktos — kas tādam ko nedzīvot līdz sirmam vecumam? Mācīties, strādāt, mīlēt, pašam tapt mīlētam. Bet gājis bojā savas vieglprātības dēļ. Un arī milicijas neizdarības dēļ. Jā, nevarēja noliegt, ka viņiem nav izdevies nosargāt Jari Vaivaru. Kāpēc? Šiliņam patlaban šķita, ka puisis ticis pārāk zemu vērtēts — kā bēgulis, nevis ka cīnītājs. Atgadījuma obligāta analīze noskaidros, kurš vainīgs. Diemžēl 110 kļūdu saknes atsegšanas nevienam vieglāk nekļūs. Vismaz Aspai. Šiliņš skaidri apzinājās, ko māsa pārdzīvos, kā šaustīs un tirdīs sevi par brāļa nāvi. Un tāpēc viņš tagad tā steidzās pie Vaivariem — gribējās tur nokļūt, pirms kāds Aspai svešs cilvēks būs paguvis piezvanīt un oficiāli bezkaislīgā balsī paziņot nelaimes vēsti, pievienojot nodrāztiem līdzjūtības apliecinājumiem priekšniecības aicinājumu iespējami ātri ierasties Rīgā.
Šiliņš bija stingri apņēmies pasargāt Aspu no visām nepatikšanām, un viņam likās, ka ir piemērotākais cilvēks, lai uzklausītu māsas liecību par lietas patiesajiem apstākļiem. Protams, meitene tonakt pazinusi brāli, citādi taču nebūtu pa galvu pa kaklu bēgusi uz laukiem. Jāuzzina, vai tikai aiz šīs strausa politikas neslēpjas kaut kādi derīgi pieturas punkti, kas izgaismotu Jara Vaivara neprātīgo rīcību. Patiesība jāizdibina, un, ja Aspa to nesapratīs, tad viņai jāaiziet no milicijas, jāatvadās no domas par juridisko fakultāti.
Nu jau motors dziedāja ierasto stakato melodiju, kurā trauksme mijās ar sīvu mērķtiecību. Kāja juta zem paminas vēl neizlietotas zirgspēku rezerves, tomēr Šiliņš lika spidometra bultai sastingt pie simt kilometru atzīmes. Pareizi ieturēts ritms svarīgāks par dažiem izrāvieniem, kas gan rada ātruma ilūziju, tomēr caurmēra tempu tikpat kā neietekmē, — šā vai tā sastrēgumu vietās vai pie pārbrauktuvēm viņš panāks visus trakuļus.
Šiliņš bija izvēlējies ceļu gar jūras krastu. Šosejas malā pat šajā vēlīnajā pēcpusdienas stundā stāvēja sēņotāju mašīnas. Sur un tur starp kokiem ar pilniem groziem, it kā apgāžot seno ticējumu, ka tikai rīta stundai esot bekas mutē, pavīdēja neatlaidīgākie baraviku un kundziņu mednieki. Zvejniekciemos baltiem dūmiem kūpēja namiņi, žāvējās vabās pakārti vadi un venteri, ar kuriem kolhozu pensionāri joprojām vilka no dzelmes lomus. Ierindā vēl bija arī viņu vecās airlaivas. To melni nodarvotie korpusi, sazāģēti uz pusēm un stāvus kopā saslieti, radīja moderno māju ainavā patīkamu retro piesitienu,
Kreisajā pusē Šiliņa uzmanību piesaistīja plakāts, kas pirmajā mirklī šķita iederamies zēnu kara rotajā — tik nesaskanīga uz miermīlīgi šalcošā meža fona izskatījās
miroņgalva ar diviem sakrustotiem kauliem. Ieraudzījis tadu pašu otru un vēl arī trešo brīdinājuma zīmi, viņš nobremzēja. Burti nostājās vietās un vēstīja, ka iecirknis apstradāts ar indīgām vielām, un Šiliņš atcerējās avīzes informāciju par ķīmisko uzbrukumu priežu ienaidniekiem — kāpuriem. Jā, atbaidošāku izkārtni grūti iedomāties… Viņš no jauna kāpināja ātrumu, bet jau pēc brīža kāja nevilšus atkal nospieda bremzes pedāli: mežā bija iebraukta mašīna, tās īpašnieki cirtumā lasīja avenes, bet bērni netālu vāca čiekurus un sausus zarus ugunskuram, uz kura laikam ceps nu jau arī Latvijā līdz tautiskam ēdienam izdaudzināto cūkgaļas šašliku.
Vai tiešām nevarēja pabraukt vēl kādu gabalu vai iegriezties indes neskartajā kāpu zonā? Kas šiem cilvēkiem dārgāks — pāris litru meža aveņu vai pašu veselība? Kādi izaugs bērni, kuri no mazotnes pieradināti neievērot aizliegumus? Varbūt nihilismā audzināts arī .Jāris Vaivars? Bet līdzās taču augusi Aspa, pie kuras viņš tagad traucās, atstājis novārtā visus pārējos dienesta pienākumus. Varbūt viņš rīkotos citādi, taču kopš vakardienas bija kā apmāts… Uz A*spas mājām viņu dzina nenovēršamas, neatvairāmas ilgas pēc šīs meitenes.
Līdz šim Šiliņš par sievietēm bija domājis tikai vaļas brīžos, tikai tad, kad gribējās izklaidēties, līksmi pavadīt brīvo laiku. Šoreiz ceļa galā gaidīja grūtums un asaras, tomēr apziņa, ka tur viņš sastaps Aspu, lika nepacietīgi skaitīt kilometru stabus.
Vaivaru māja atrodas ezera krastā — tik daudz Šiliņš zināja. Aspa bija stāstījusi par zivju barības cehu ar granulēšanas iekārtu, sūkņu staciju ar ūdens attīrīšanas ierīcēm, katlu māju un foreļu audzētavu ar kanālu kaskādēm, un pilsētnieka iztēlē radās priekšstats par rūpniecisku kompleksu. Tāpēc viņš gandrīz paskrēja garām ēku pudurim pakalnā, kura piekājē melnoja mijkrēslī paslēpies ezers. Virsotni tumsa vēl nebija skārusi, mājā neredzēja neviena gaiša loga.
Vārtiņus Šiliņš atvēra ne bez bažām: ķēdes suns jau sen būtu ierējies, bet bīstamāki bija strupkajainie kranči, kas mēdza uzglūnēt ciemiņiem aiz piebūves stūriem un negaidot ieķerties stilbos. Vienlaikus atvērās mājas durvis, uz sliekšņa parādījās sievietes stāvs.
— Redzēju tevi piebraucam, — Aspa sacīja, un arī balsi viņš pirmajā mirklī nepazina, tik aizsmakušu to vērta satraukums. — Kas noticis? Jāris taču zvērēja, ka ne ar pirkstu nav tai sievai piedūries.
— Tavs brālis neatnāca uz miliciju. — Un Šiliņš cieši satvēra meitenes roku, it kā grasīdamies viņu balstīt.
— Tev jābūt stiprai, Aspa!
— Ko viņš izdarīja? — viņa čukstēja, lai nesaceltu kājās vecākus, bet acis izmisīgi kliedza.
— Nolēma pats noķert noziedznieku un samaksāja par to ar dzīvību. — Šiliņš juta, ka vajadzētu pateikt sirsnīgākus vārdus, tomēr neko tādu pār lūpām nedabūja. Tikai vēl piebilda, lai neļautu piedzimt veltām cerībām:
— Nav tev vairs brāļa, Aspa.
Sie vārdi krita klusumā, neizraisot ne mazāko atbalsi, ne sīkāko kustību. Likās, meitene tos nav dzirdējusi — tik stinga viņa stāvēja tumšo durvju ietvarā. Neraudāja, neklaigāja, neapraka seju rokās. Pat neatslēja muguru pret stenderi. Un tomēr pietiktu ar vieglu pūsmu, lai viņu apgāztu — tik trausla un viegli ievainojama viņa patlaban izskatījās.
— Iekšā es tevi neaicinu, labāk būs, ja pati pateikšu vecākiem, — Aspa pēdīgi izdvesa. — Aiziesim līdz ezeram, man jāzina visa patiesība… Paldies,, nevajag, — viņa noraidīja Šiliņa sniegto roku. — Parādīšu ceļu.
Viņa neteica nekā arī pēc tam, kad Šiliņš bija izklāstījis visu, ko zināja par puiša pēdējām gaitām. Daudz tas nebija. Bet raksturīgi, ka ne Lielais, ne Mazais Jānis necentās uzvelt Jarim galveno vainu mašīnas zagšanas epizodē, — viņš esot piedalījies vienīgi kompānijas pēc, nevis negodīgas peļņas nolūkos… Protams, izdevīgāk nekā atbildēt par nepilngadīgā iesaistīšanu noziedzībā, bet šo apsvērumu Šiliņš noklusēja. Vēl viņš mācēja pastāstīt, ka Jāris miris bez sāpēm, jo lode ķērusi aortu. Gribēja piemetināt, ka puiša kabatā atrasta elektriskā vilciena biļete braucienam no Bulduriem līdz Rīgai, kas ļāva secināt, ka viņš šo dienu pavadījis Jūrmalā, kā arī paprāva naudas summa, tomēr atturējās. Šādas detaļas varēja ieinteresēt milicijas darbinieci, nevis māsu, kura acīmredzot pprojām nespēja aprast ar domu par brāļa pēkšņo un bezjēdzīgo nāvi.
Aspa nekad nebija domājusi par nāvi. Kad nomira vecāmāte, visi uzskatīja to par atpestīšanu, jo cik gan
ilgi var mocīties paralizēts, pie gultas piekalts cilvēks? Tātad — pelnīts miers. Un pilnīgs tukšums — laikam tāds, kādu viņa juta sevī: nespēja uztvert notiekošo vai prātot. Bet kāpēc tomēr līdz apziņai nokļuva Šiliņa mierinošie vārdi, kāpēc viņa dzirdēja ūdeņu liego guldzēšanu, līdz virspusei uznirušo zivju klusos pakšķus, kāpēc manīja, kā viļņi aijā laipas pontonus? Nē, dzīve nav apstājusies, ta joprojām uzliek viņai pienākumus.
— Braukšu tev līdz uz Rīgu. Bet vispirms…
— Jā, aizej pie vecākiem, — Šiliņš mudināja. — Es gafdīšu te.
Tikai tagad viņš saskatīja, ka steķa galā pietauvotajā laivā sēž pusaudzis un laiku pa laikam rausta makšķer- auklu.
— Vai copē ar? — Šiliņš uzsauca, bet apkārtējā mierā paša balss likās tik griezīga, ka viņš tūdaļ pārgāja uz čukstiem. — Droši vien esi te iebarojis brekšus?
— Tagad jau vajadzētu ar spiningu, — zēns skaidroja. — Gribat izmēģināt roku?
— Ko tad pats nemeti?
— Baidījos traucēt. Jūs laikam arī esat no milicijas?
Pēc tā vien, ar kādu bijību viņš izrunāja šo vārdu, Šiliņš noprata, cik augstā godā tiek turēta Aspa. Viņš atvēzējās un, cik vien spēka,• raidīja vizuli tālumā, tomēr tas aprāva lidojumu pavisam tuvu un ievēlās ezerā kā tāda nošauta mercene. Spolīte turpretī joprojām griezās, bezcerīgi samudžinot caurspīdīgo valgu.
— Ja esat pieradis pie bczinerces spoles, paņemiet šo, tā pieder Jarim, — zēns piedāvāja. — Viņš ar to izvilcis tādu līdaku, ka es pat parādīt nevaru.
Šiliņa cerības nepiepildījās. Lai gan viņš centās sakoncentrēt uzmanību uz iespējamo lomu, tomēr domās kopā ar Aspu atradās tumšajā mājā. Bērni nedrīkst mirt ātrāk par saviem vecākiem, tas taču runā pretī visiem dabas likumiem. Lūk, cik vienkārši viņš pašlaik apkopotu savu dzīves mērķi un darbību milicijā, kaut citkārt ironiski smīnētu par tādu salkanu ideālismu.
— Turiet pirkstu uz auklas, — puika pamācīja. — Citādi nejutīsiet, kad līdaciņa pieķersies. Vakaros viņas nekad uzreiz neuzkožas. Paskatieties, kā riņķo ap ēsmu!
Bet Šiliņš raudzījās mājas virzienā. Pakavējusies pie sētas, varbūt pat vērojusi viņus, Aspa izzuda no redzes
loka. Iztālēm nevarēja pateikt, vai meitene raudājusi vai aizvien vēl stingri turēja sevi grožos. Kad Aspa parādījās, viņai rokā bija iepirkumu tīkliņš, kurā baloja iegarens vīstoklis. Šķērsoja pagalmu un, atstājusi vārtiņus pusvirus, viņa ienira koku ēnā. Pēc brīža atskanēja aicinošs taurējiens, bet durvju klaudziens izpalika. Tātad viņa arī tās bija atstājusi vaļā. Bet no mājas neviens neiznāca. Arvien vēl akliem logiem — tā pamazām tinās sēru autā.
— Lūdzu, atļauj braukt man, — Aspa lūdza un, nenogaidījusi Šiliņa piekrišanu, iedarbināja motoru.
Tikai tagad Šiliņš apjēdza, ka pirmīt nav iebāzis atslēgu kabatā. Un tūdaļ pamanīja vēl vienu aizmāršības pazīmi: automobilim sakustoties, iemirgojās benzīna līmeņa rādītāja sarkanā acs.
— Varētu aizņemties no tēva krājumiem, — Aspa teica. — Bet labāk izmetīsim līkumu līdz rajona centram un uzpildīsim tur.
— Tu esi pārliecināta, ka drīkstēja atstāt viņus vienus? — Šiliņš vaicāja, kad mašīna izripoja uz asfaltētā lielceļa. — Varbūt derēja brīdināt kaimiņus?
— Pat es šobrīd būtu lieka. Viņiem vislabāk palikt divatā… Sākumā taisījās mums līdzi uz Rīgu, bet es apsolīju, ka Jari pārvedīšu. Māte grib guldīt viņu vietējos kapos. Tu domā, man neliegs?
— Kādēļ gan? Iztaisīs sekciju un… Kravas mašīnu dabūšu mūsu garāžā, tev ne par ko nevajadzēs lauzīt galvu.
— Apmēram to pašu pateicu arī viņiem. Bet tas ir vājš mierinājums.
Pretī braucošas mašīnas prožektori apgaismoja Aspas seju, un Šiliņš ieraudzīja, ka pār vaigiem pludo asaras, kuras viņa pat nepūlējās noraust.
— Nemūžam nepiedošu sev Jara nāvi, — Aspa sacīja, un šie vārdi izklausījās kā tiesas spriedums, ko pasludina pēc ilgām un mokošām debatēm.
— Tev liekas, ka tonakt varēji apdzīt viņu? — Šiliņš uzdeva jautājumu, kas neizbēgami uzpeldēs sarunā ar pulkvedi.
— Nē, es centos, tici man! Kaut vai viņa paša labā… Arī tu šajā labirintā nebūtu ticis garām… Pēc tam nedrīkstēju pamest Jari vienu.
— Tu redzēji viņu vēlreiz?
— Autoostā, kad viņš man visu izstāstīja. Vajadzēja paņemt pie rokas un aizvest uz pilsētas dežūrdaļu. Bet es domāju tikai par sevi. Ka nokavēšu autobusu un atkal būs jāstāv rindā pēc biļetes. Ka nāksies atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem… Visu smagumu uzvēlu viņam vien. Cerēju, ka Jāris būs vīrišķīgāks par mani, "un paļāvos uz viņa solījumiem. Iestāstīju sev, ka viņš jau pieaudzis. Un tagad šis lielais bērns nekad nekļūs…
Daudz kas šajā stāstā Šiliņam palika neskaidrs, tomēr viņš netirdīja Aspu, vienīgi taujāja:
— Vai palīdzēsi notvert vainīgo?
— Es.., es… — Šņuksti neļāva Aspai turpināt, un
viņa, klusu ciešot, pamāja ar galvu.
* * &
Liktos, ka pa šīm dienām jau vajadzētu pierast pie naksnīgiem zvaniem. Un tomēr baidījos attaisīt durvis — it kā šādi būtu iespējams norobežoties no sliktām ziņām.
Kāpņu telpā vēl dega blāva spuldze, caur noputējušo logu spiedās rīta pelēcīgā gaisma, bet caur «actiņu» nekādi neizdevās uzzīmēt agrīno apmeklētāju, kurš, sakumpis pār margām, rādīja man tikai bezgala nogurušu muguru. «Vismaz nav pastnieks,» — mierināju sevi, jo no telegrammām nekā laba necerēju.
Aizliku priekšā ķēdi un pavēru spraugu.
— Ko vajag?
— Nododiet sievai, kamēr vēl svaigas, — teica Šiliņš un iespieda man rokā tīkliņu. Ietinamais papīrs bija saplīsis, atklājot skatienam foreļu smailās galvas.
Viņš jau atradās pusstāvu zemāk, kad aptvēru, ka tāpēc vien Šiliņš nebūtu atbraucis tik mazā gaismiņā. Bet kāpēc? Varēju iedomāties tikai divus iemeslus: lai padižotos vai izkratītu sirdi. Abos gadījumos «cilvēks no malas» bija piemērotāks sarunas biedrs nekā darba kolēģi. Attapos viņu aizturēt:
— Varbūt jūs palīdzētu? Mana ģimene laukos. — Un, plati atgrūdis durvis, devos uz virtuvi.
Viņš iekārtojās manā iemīļotajā vietā starp logu un saldējamo skāpi,
— Šņabja man diemžēl nav, teicu, nopētījis Šiliņa novājējušos vaibstus. Ja gribat nodzīt bārdu, vannas istaba ir gaiteņa galā.
— Sākumam iztiksim ar kafiju, tad ķersimies pie zivīm. Būs īstas vecpuišu brokastis.
Neticīgi uzlūkoju viņa koptās rokas ar mūziķa pirkstiem.
— Vai nebūtu prātīgāk aizvest jūsu vecākiem?
— Sīs foreles ir no Aspas un Jara tēva audzētavas. Uzskatiet, ka piedalāties bēru mielastā'..
Viņš veikli izķidāja lielāko zivi, to sagrieza, uzkaisīja sāli, melnos piparus, šķipsniņu cukura.
— Pie tādas zacenes kāda lāse tiešām nebūtu par nāvi. Kādas jums attiecības ar kaimiņiem?
— Draudzīgas. Bet tikai starp pulksten desmitiem no rīta un pusnakti.
— Nu, ja nav lemts, tad nav, — Šiliņš samierinājās ar likteni. — Samalt kafiju?
— Man ir šķīstošā.
Abi apzinājāmies, ka melšam niekus un patlaban līdzināmies diviem treka riteņbraucējiem, kuri mīņājas uz vietas, jo neviens negrib uzņemties iniciatīvu. Bet mēs taču nebijām pretinieki, drīzāk sabiedrotie šajā cīņā.
— Vai Aspa pastāstīja ko jaunu? — klaji noprasīju.
— Neko daudz. Bet pietiekami, lai apgāztu manu aplamo teoriju. Tagad vairs nedomāju, ka mums darīšana ar paziņu, kurš gribēja tā parupjāk izjokot Ligitu. Tāds nenoslepkavotu nejaušu liecinieku.
— Un kas tad būtu spējīgs?
— Tikai cilvēks, kurš neatbild par savu rīcību, — Šiliņš pārliecināti paziņoja. — Ierauga naktī vientuļu sievieti un krīt pie rīkles, satiek mežā vīrieti un bliež virsū. Bet dienā viņš var būt tāds pats kā jūs vai es, tāpēc tik grūti sadzīt pēdas.
— Bet ēteri viņš sagādāja dienā, — iebildu, — arī pistoli negatavoja prāta aptumsuma brīžos.
— Neesmu drošs. Varbūt tieši tā izpaužas viņa maniakālās tieksmes. Un viss izrietošais bija ķēdes reakcija. Viena doma izraisa nākamo, un galu galā cilvēks pastrādā nez kādas muļķības. — Šiliņš iemalkoja kafiju, saviebās kā pēc degvīna glāzītes un uzkoda virsū foreļu maizīti. — Pats arī neesmu neko labāks. Aizbraucu pie Aspas, lai grūtā stundā atrastos līdzās, bet samuldēju tādas jēlības, ka meitene no tiesas apvainojās.
— Iespējams, ka tieši tas palīdzēja aizmirst bēdas. Svētas dusmas kaltējot asaras.
— Nu jau Jūs runājat aplamības… Vai varat iedomāties? Saku klāstīt brīvās mīlestības pamatprincipus, izpušķoju sevi par tādu meklētāju un savu jūtu pārbaudītāju. Vārds pa vārdam, un beidzās ar to, ka aicināju viņu pavadīt nakti pie manis, tā sakot, stāties izmēģinājuma civillaulība.
— Un Aspa?
— Lūdza aizvest uz kopmītni un tur pat īsti neatvadījās. Tagad vairs negalvoju, ka viņa būs ar mieru sadarboties ar mani.
— Pagaidiet, pagaidiet! Par ko īsti jūs te gremžaties — par savām izniekotajām jūtām vai par kaut kādu apdraudētu pasākumu?
— Es izdomāju, ka varbūt izdosies piemānīt briesmoni. — Šiliņš izvairījās no nepārprotamas atbildes. — Aspa pastaigātos pa mežu, bet mēs viņu apsargātu… Cita ceja es patlaban neredzu. Gatavojāmies šodien kopā lūgt pulkveža sankciju, bet vai viņa tagad vēl gribēs? , — Jūs atkal jaucat divas pilnīgi atšķirīgas problēmas. Aspa taču dosies brāļa slepkavas medībās, nevis romantiskā pastaigā ar jums.
— Tā gan, — Šiliņš negribīgi atzina. — Un tomēr — būtu labāk pievaldījis savu garo mēli.
Uzskatīju, ka dažas foreles ir pārāk sīka maksa par man ierādīto lomu, — ja grib, lai rītausmā uzklausu viņa mīlestības pārdzīvojumu, varēja atnest vismaz pudeli konjaka. Palūkojos pulkstenī — nē, vēl par agru modināt kaimiņu.
— Ir tāda franču dziesmiņa: «Ja vien būtu zinājis, kā tas beigsies, tad noteikti citādi rīkotos.»
— Jums, protams, taisnība. Tie paši jūsu francūži saka: «Ja jaunie zinātu un vecie varētu…» Tāpēc cien- pulkvedis Dreimanis mūžīgi sasauc tās savas nebeidzamās sanāksmes.
— Galu galā par iznākumu atbild viņš, — aizstāvēju pieredzes viedokli.
— Tad jau drīz smelsimies gudrības avotā, — SiliņŠ bez sajūsmas sacīja un sakūla sev vēl vienu putojošu kafiju. — Kaut tikai izdotos neaizmigti
Gaisotne milicijas pārvaldē šoreiz nemaz nebija miegaina. Glābdamies no rudenīgi vēsā lietus, darbinieki drūzmējās pie ieejas durvīm, kur dežurējošais milicis ar apšaubāmām sekmēm centās atsijāt nepiederīgos. Man, piemēram, viņš neuzprasīja caurlaidi, laikam tāpēc, ka tai mirklī palīdzēja Baibai Ratiņai aizvērt nepaklausīgo saliekamo lietussargu. Pārējie bija caurcaurēm izmirkuši, jo acīmredzot uzskatīja, ka «čemberlens» tā īsti nesaskan ar formas tērpu.
— Iekāpsi? — Ratiņa uzrunāja Šiliņu. — Iedošu izlasīt slēdzienu, varbūt izlobīsi tajā ko derīgu par Vaivaru.
— Tu nepaliksi mūsu grupā?
— Tālāk uzdarbosies sevišķi svarīgais Vanadziņu Ernests. Gan viņš jūs izdancinās pēc prokuratūras meldiņa.
Kabinetā viņa tiešā ceļā devās pie telefona un ar zīmuļa strupo galu ņēmās griezt aparāta ripu.
— Kārtējā rīta instruktāža, — Šiliņš pačukstēja.
— Ringold, tā esmu es. Kad brauksi uz dārziņu pēc meitām, neaizmirsti paķert līdzi plēves. Un pēc tam aizved pie mammas… Nē, šovakar pie manējās, lai atstāj pa nakti… Tad paliec arī pats, ja tev no rīta slinkums skriet tādu gaisa gabalu. Pirms desmit gadiem, kad pēc dančiem Dzeržinska klubā par varēm gribēji mani pavadīt, tev šīs mājas nemaz nelikās tik tālu… Ak jāgatavojas referātam? Nu, par to vajadzēja padomāt, pirms laist bērnus pasaulē. Vārdu sakot, man jābūt cietumā, ceru, ka jautājumu vairs nav?
Ar izsaucēja zīmei atbilstošu skaļumu Ratiņa trieca klausuli pret ragiem, tad, kā nokausēta pēc vārdu divkaujas ar spītīgo vīru, atkrita krēslā, bet jau nākamajā mirklī atkal pielēca kājās.
— Un tā katru dienu! — Viņa metās virsū Šiliņam. — Vēl neesmu neko padarījusi, bet nervi jau beigti. Un to šūniņas, kā zināms, nereģenerējas. To liec aiz auss, kad nolemsi aplaimot kādu no savām skaistulēm… — Ratiņa pamazām norima, virsroku guva tīri sievišķā zinātkāre. — Kura tad patlaban iziet pirmslaulības pārbaudi — tā blondā lauma no autoinspekcijas vai arvien vēl garmatainā vārava no pārairu divnieka?
Jutu, ka Šiliņam mēles galā ir asa atbilde, bet, par laimi, kabinetā ienāca Marks Rozenbergs un Voldemārs
Rebane, un jautājums palika atklāts. Atšķirībā no eksperta ārsts nekautrējās staigāt, ar lietussargu. Tādēļ salijuši bija tikai bikšu gali. Istabā tūdaļ kļuva Šauri un trokšņaini,
— Autopsija parādīja, ka Vaivars nemaz nebija tāds ozols, kā varēja likties,.— Rozenbergs stāstīja. — Iedzimta sirdskaite, ar kuru pat armijā neņemtu. Kad vēl strādāju lauku rajonā, es tādus šķietamus spēka mitriķus regulāri saucu uz profilaktisku apskati…
— Tad jau viņu neņemtu armijā, un iznāk, ka visa š! Rīgas eskapāde bija lieka! — iesaucās Šiliņš, kuram Aspa bija apskaidrojusi brāļa atbraukšanas motīvus.
— Kāda absurda nāvei
— Katra nāve šķiet absurda, kaut gan ir dzīves dabisks noslēgums, — Rozenbergs prātnieciski sacīja.
— Taču palūgšu nepārprast — arī man jaunībā bija rei- mokardīts, bet kā redzat…
— Toties ātri progresējoša skleroze: kā nokļūsti dāmu sabiedrībā, tā tūdaļ aizmirsti visu pārējo, — Rebane pavilka viņu uz zoba. — Tu apsolīji pateikt, kad iestājusies nāve.
— Starp deviņiem un desmitiem vakarā. Tā bija acumirklīga un, kā mēdz apgalvot, bez sāpēm… Lai gan, — Rozenbergs atkal, kļuva pļāpīgs, — kurš tad īsti zina, ko cilvēks jūt sava pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tie, kuri sveikā pārcietuši klīnisko nāvi, nespēj neko sakarīgu pavēstīt…
— Viens šāviens, un cilvēks uz vietas beigts. Varētu uzskatīt par nejaušību, ja iepriekšējā naktī mašīnas prožektori nebūtu sašauti tikpat meistarīgi, — eksperta balsī ieskanējās tāda kā apbrīna. — Viņa personā zudumā gājis augstas klases šāvējs.
— Tas nekur nav teikts, —' Šiliņš iebilda. — Vajadzētu izzondēt sportistu aprindas, tur arī apgrozās visādi šaubīgi tipi, sporta meistara bļembuks vēl nav nekāda godīguma kvalitātes zīme. Un tas daudz ko izskaidrotu: sākot ar pistoles pārtaisīšanu, beidzot ar importa kedām.
— Tu aizmirsti psiholoģisko aspektu, — Rebane nepadevās, —> īsts sporta šāvējs nekad nepacels ieroci pret cilvēku, tas viņam iepotēts treniņu gaitā. Pat kara laikā tikai retais kļuva par izcilu snaiperi, vairākumu nācās nosūtīt uz artilērijas vienībām.
— Vienu mirkli, biedri, — atrāvos no sava piezīmju bloka un Iejaucos sarunā. — Vai tad mums ir neapgāžami pierādījumi, ka abas reizes darbojies viens un tas pats cilvēks?
— To es nemaz neapgalvoju, — Rebane tagad ļoti uzmanīgi izvēlējās vārdus. — Teorētiski, protams, iespējams, ka viņam kāds nozadzis ieroci un apavus, jo identificēt izdevies vienīgi tos — pēc kalibra un skrambas ' uz lodes, pēc pēdu nospiedumu raksta. Tas gan ir no citas operas, bet es secinu, ka slepkava atradās garīga afekta stāvoklī: viņš tajos krūmos mīdījās, it kā stāvētu uz karstām oglēm.
— Tātad tu atkal velc uz savu nepieskaitāmo?
— Es nekur nevelku, bet izklāstu faktus, — Rebane īgni attrauca. — Pēc stundas es jums pateikšu, kā viņš bija ģērbies, — asajos zaros tik daudz diedziņu palicis, ka pietiktu veselam bērnu uzvalkam.
— Ja praķis vienos caurumos, viņš vilks mugurā citu, un atkal — cik garš, tik plats. — Rozenbergs paraustīja plecus. — Toties manējais pacients līdzīgs atvērtai grā- mātai — visa biogrāfija kā uz delnas.
— Jā, kabatu saturs bagātīgs, — Rebane neļāva laupīt savus laurus. — Slepkava nav viņam pieskāries, tas ir pilnīgi skaidrs, citādi būtu pievācis vismaz naudu. Deviņdesmit septiņi rubļi ar kapeikām nav nekāda špicka. Personības dokumenti mūsdienās arī apkārt nemētājas, sevišķi automobiļa vadītāja tiesības. Elektriskā vilciena un autobusa biļetes ar aizvakardienas datumu. Vislielākās cerības likām uz cedeli ar Jūrmalas telefona numuru un piezīmi «Tamāra». Juris vakar aizbrauca uz atpūtas namu, bet šī loze izrādījās tukša — vienas dienas simpātija, kas jau paguvusi sazvejot sev citu miesassargu. Tipisks kūrvietas romāniņš, dabiski, ka puisis tādai neko svarīgu nav uzticējis.
Šai mirklī manī nobrieda apņēmība iepazīties ar šo meiteni, šķita, ka esmu uztaustījis iespaidīgu papildinājumu stāstam par māsas un brāļa atšķirīgajiem likteņiem. Es gan neticēju, ka jūras malā varētu sastapt šodienīgu Solveigu, kura apraud savu pirmo un vienīgo mīlestību, — tas būtu kliedzošs anahronisms. Bet tikpat neticami likās arī eksperta tēlotais ciniskais fināls. Varbūt Juris izdarījis pārsteidzīgu secinājumu …
Durvis atvērās, taču nācējs bija Leons Akmentiņš, nevis rnans vakardienas līdzgaitnieks. Radās iespaids, ka operatīvās grupas locekļi izraudzījuši Šiliņa kabinetu kā vispiemērotāko vietu kuluāru sarunām. Ari leitnants Akmentiņš tūdaļ izklāstīja pēdējos jaunumus.
— Es tikko kā no radionama, Vilis Šteinbergs atkrīt. Galīgi un simtprocentīgi. Un ne tikai apavu izmēru dēļ, kā ziņoja Osis. Aprunājos ar visām apsardzes dāmām, pārlapoju reģistrācijas žurnālu. Aizvakar Šteinbergs strādājis vakara maiņā, no darba aizgājis dažas minūtes pēc pusnakts. Pašās beigās atklājās vēl viens interesants apstāklis: tajā naktī, kad izģērbta Ligita Gulbe, Šteinbergs bija savā darbnīcā — ieradās pirms vienpadsmitiem un tikai trijos parakstījās par aiziešanu. Iemesls: avārijas remonts. Tomēr tas ir tikai formāls iegansts. Tā sirsnīgāk paņēmu priekšā dežuranti, un viņa izstāstīja daudziem zināmu noslēpumu: kasetes un skaņuplates, kuras Šteinbergs ar paziņu starpniecību pārdod melnajā tirgū, Viņš ieraksta uz valsts aparatūras. Tāpēc kvalitāte teicama un tik liela piekrišana kolekcionāru aprindās. Bet jums iestāstīja, ka pavadījis nakti pie precētas sievas, kuras vārdu nevēlas izpaust. Nu, matsmatā kā tai bārdainajā anekdotē, kur vīrs gatavs atzīties visos nāves grēkos, lai tikai nebūtu jāsaka sievai, ka visu nakti spēlējis zolīti.
Uzlūkoju Šiliņu. Viņš izlikās, it kā Leona stāstu viņš būtu jau iepriekš zinājis, un man pēkšņi atausa, ka milicijas darbs būtībā ir nepārtraukta neveiksmju un vilšanās virkne: tu dienām ilgi ej pa pēdām, kuras iezīmē loģiski sasaistīta aizdomu ķēdīte, tad pārliecinies, ka atrodies strupceļā, jo kaut kādā pagriezienā esi uzskatījis vēlamo par objektīvu patiesību, vai arī rēķinus izjauc visbanālākā nejaušība. Un viss jāatsāk no gala, no tās vietas, kur pieļauta kļūda… Interesanti, kā atritinājies pavediens, kas samezglojies ap atslēdznieku Krūmu. Netiešie pierādījumi šķita nospiedoši: cilvēks ar apšaubāmu reputāciju, meistarojis ieročus, abos gadījumos atradies notikuma tuvumā. Skaidrs, ka viņš varēja pastrādāt noziegumu. Bet vai viņš to darīja?
Atbildi zināja tikai Juris Bankovskis, kurš laikam jau nopratinājis Krūmu vai arī joprojām izseko viņa gaitas. Droši vien tāpēc vēl nav atnācis. Nekas, apspriedē pie pulkveža Dreimaņa saradīsies visi, tad uzzināšu arī, kādēļ Šiliņš nezvana šteinbergam, lai atceltu izbraukšanas brīdinājumu. Jeb tā ir varasvīra neliela privāta atriebība par milicijas pārstavja maldināšanu? Šiliņš būtu uz to spējīgs…
Pie durvīm atskanēja klauvējieni, nākamajā mirklī dzirdējām šofera Andža nebēdnīgo balsi:
— Taisi vien vaļā, tu taču neesi ar pavēsti izsauktai
Viņš bija atvedis Aspu Vaivaru.
Autoinspekcijas diviziona seržanti redzēju pirmoreiz. Viņa bija vēl skaistāka, nekā varēju iedomāties pēc nostāstiem. Tādas gaišmatainas daiļavas parasti atveido uz reklāmas plakātiem, kas aicina izmantot civilās gaisa flotes pakalpojumus, iegādāties mantu loterijas biļetes vai noguldīt naudu krājkasē, lai sagādātu prieku līgavai. Tikai pēc brīža sapratu, ka neizteiksmīgi sastingušās acis un samākslotais smaids neizriet no meitenes rakstura, bet aizplīvuro pārdzīvoto un bailes no gaidāmās izskaidrošanās. Šmaugo augumu nespēja noslēpt pat formas tērps, jo blūze bija mazliet par ciešu savilkta, svārki par sprīdi īsāki un šaurāki nekā formas tērpam piederētos. Iztēlojos viņu Šiliņa iecerētajā valdzinātājas lomā un nešaubījos, ka citā apģērbā Aspa sagrozītu galvu vienam otram nelīdzsvarotam vīrietim un liktu aizmirst vispār pieņemtās uzvedības normas. Vēl tikai kārdinošāk jānokrāso lūpas, ar dažiem grima zīmuļa pieskārieniem jāpiešķir skatienam kaisls, aicinošs dziļums…
Laikā aprāvos. Manā priekšā taču nelaimīgs cilvēks, kas šausta sevi par brāļa nāvi ūn gatavs uz visu, lai kaut daļēji izpirktu savu vainu, nevis nejūtīga marionete, kuru drīkst raustīt pēc sirdspatikas. Uzradās pat šaubas, vai Šiliņa plāns attaisnots, — maniaks savus upurus izvēlas nejauši, tādam pilnīgi vienalga, kam uzklupt. Un tūdaļ sapinos savos prātojumos — vai tad Jara nogalināšana neliecināja par zināmu loģiku slepkavas rīcībā? Kaut ātrāk sāktos sanāksme pie pulkveža Dreimaņa!
Aspa devās tieši pie manis — acīmredzot vienīgā cilvēka šai kabinetā, kuru viņa nepazina.
— Atnesu rakstisku ziņojumu. Tādu pašu iesniegšu arī savam tiešajam priekšniekam.-
Viņa runāja apvaldīti, bez traģiska zemteksta, necentās modināt līdzjūtību,
— Apsēdies, Aspa. — Šiliņš neļāva situācijai kļūt komiskai. — Pie pulkveža iesim kopā. Sis biedrs ir no avīzes, mūsu vecs draugs.
Aspa pateicās viņam ar tikko jaušamu smaidu. Iekārtojās sola galā, bet ne uz brīdi neatrāva acis no .melnīgsnējā leitnanta, it kā gaidot tālākus rīkojumus. Tā var uzlūkot tikai cilvēku, pret kuru jūt bezgalīgu uzticību. Zināju, ka Šiliņš darīs visu, lai to attaisnotu. Pārējie tāpat centās apliecināt Aspai savas simpātijas. Leons piedāvāja cigareti, kuru viņa —• man par lielu izbrīnu — nenoraidīja. Rebane pasniedza uguni un piebīdīja tuvāk pelnutrauku. Jau līdz ar pirmo dūmu meitene ieklepojas, it kā apstiprinot manu minējumu, ka parasti nepīpē. Šoreiz talkā nāca Rozenbergs — piegāja klāt, izņēma viņai no rokām smēķi un pa atvērto logu izlingoja lietū.
— Tikai nelga domā, ka nikotīns ir universāls līdzeklis, kad jānomierinās vai jāužpulverējas. Smēķēšana ir slikts ieradums — tāpat kā nagu graušana un deguna urbināšana, nekas vairāk… Varu iedot nervu zāles, bet jūsu gados organismam pašam jātiek galā. Es, piemēram …
— Varbūt tomēr kādu tonizējošu tableti, dakter, — Šiliņš negaidot pārtrauca ārsta lekciju.
— Paldies, nevajag, — Aspa atteicās.
— Tu neesi vienīgā, kas šonakt nav gulējusi. Šausmīgi prasās kaut kā aizgaiņāt miegu pirms sarunas ar Eins- cveidreimani. No kafijas man pēdējā laikā gulēt vien gribas.
Šiliņš uzmeta tableti gaisā un kā dresēts ronis ar muti notvēra to lidojumā. Aspa pateicīgi pasmaidīja.
—« Es aprunāšos ar prokuroru, — Baiba Ratiņa pēkšņi pacēla balsi. — Lai savā apsūdzībā nemaz nepiemin jūsu brāli.
Visi zinājām, ka tas nav iespējams, bet priecājāmies par siltajiem vārdiem. No Ratiņas biju to vismazāk gaidījis — laikam taču Aspai piemita grūti izskaidrojamā īpašība pārvērst visus par saviem labvēļiem.
To apliecināja arī palaikam sevī noslēgtais, pret svešiniekiem pat paskarbais Kozlovs. Ieraudzījis Aspu iena- kam, viņš devās pretī un, kā vājinieci balstot, apsēdināja vienīgajā atzveltnes krēslā, no kura tikko sveicienam bija piecēlies dīvaini pazīstama izskata vīrietis. Tikai vēlāk atģidu, ka viņš atbilst priekšstatam, kāds pēc Jara Vaivara apraksta man izveidojies par slepkavu: neliela auguma plikpauris, kura matu krāsu atgādināja tikai ūsu kušķa melnums. Tikpat tumšas bija paskumjās acis, kas vērtējoši raudzījās apkārtnē caur bieziem briļļu stikliem, kuru baltmetāla ietvarus varēja ari nepamanīt. Neviļus palūkojos uz viņa kājām — tās bija nelielas un iemauktas rudens puszābakos ar biezām zolēm.
— Prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs Ernests Vanadziņš, — viņš vērsās pie mums visiem, tad satvēra Aspas roku. — Palūgšu jūs atvēlēt man pusstundu, ja iespējams, tūlīt pēc kopējās apspriedes.
<— Viņa zina vienīgi to, ko Jāris aprakstīja savā vēstulē, — Šiliņš uzreiz metās starpā, un es beidzot sapratu, ka viņš meitenē iemīlējies pa īstam.
— Uzskatīsim to par neizbēgamu formalitāti, — Izmeklētājs neļāva sevi ietekmēt. — Jums, leitnant, tagad būs jāpierod pie mana darba stila.
Par to biju daudz dzirdējis no juridiskās fakultātes studentiem, kuriem tieslietu zinātņu kandidāts lasīja ar savu specialitāti saistītu lekciju ciklu. Daži pat apgalvoja, ka pedagoģija ir viņa tiešais aicinājums, tomēr Vanadziņš vēl taisījās praksē pārbaudīt paša atklātās matemātiskās izmeklēšanas shēmas — topošās doktora disertācijas tēmu.
Šodien pirmoreiz redzēju Augustu Dreimani pulkveža formas tērpā, kas piešķīra viņam tādu kā asumu, pat disciplinēja citkārt visādās reminiscencēs izplūstošo runas veidu.
— Pēc stundas man jāziņo ministra vietniekam. Iespējams, ka viņš paņems mūsu grupu savā personiskajā uzraudzībā. Vai tas runā mums par labu vai arī pierāda mūsu līdzšinējo nevarību — par to pagaidām neizteikšos… Lūdzu, biedri Vanadziņ, tuvāk pie manis, nenoro- bežojieties no melnstrādniekiem! Un jūs, — tagad viņš uzrunāja Aspu, — droši vien esat seržante Vaivara. Pieņemiet manu izjusto līdzjūtību un uzgaidiet priekštelpā … Tā laikam jūsu graujošā ideja, Šiliņ, — Dreimanis dzēlīgi sacīja. — Paldies vismaz, ka neatvedāt arī Ligitu Gulbi. Ja nemaldos, abas var paspīdēt tikai ar savu ārieni, nevis ar jauniem faktiem.
— Biedri pulkvedi, — apjukumā piesarcis, SiliņŠ mēģināja taisnoties, — viņa ir ar mieru…
— Tas sievietēm ir raksturīgi. — Likās, Dreimanis nolēmis jau priekšlaikus atspēlēties par ministrijā gaidāmo sutu. — Bet par jūsu ierosinājumiem parunāsim vēlāk. Tagad vārds leitnantam Bankovskim.
. Juris uzslējās kājās un ar nervus plosošu lauciniecisku lēnīgumu ņēmās šķirot savas piezīmes. Beidzot atrada īsto lapiņu un vienmuļā balsī, it kā svešu rokrakstu burtojot, nolasīja iepriekš sagatavoto atskaiti:
— Saskaņā ar instrukciju izvairījos no tiešas saskares ar Vitoldu Krūmu. Viņš izkāpa no trolejbusa pulksten^ divdesmitos un astoņpadsmit minūtēs un tiešā ceļā devās uz Teklas Aboltiņas dznckli. Spriežot pēc gaitas, nebija iedzēris. Nekāda nesamā. Novērošanas rezultātā konstatētas sekojošas pazīmes^ augums — apmēram viens metrs un septiņdesmit divi līdz četri centimetri, drukns, bet ne pārāk plecīgs, piecdesmitgadnieks, valkā brilles gaišos plastmasas rāmjos, zobi — bez acīm redzamiem defektiem, uzkrītoši gludi skūts un ar uzbāzīgu odekolonu sasmaržināts, laikam pēc darba Lija pie friziera, staigā vieglītiņām pieklibodams, apavu izmērs —- zem vidējā. — Bankovskis ielūkojās citā papīritī. — Šorīt izdevās dabūt viņa apavu nospiedumus Sakarā ar lietusgāzi aizbrauca uz ciematu četrdesmit otrā numura gumijas zābakos, kas liek secināt, ka parasti valkā mazākus. No mājas izgāja kopā ar civilsievu pulksten pusseptiņos. — Viņš demonstratīvi nožāvājās, j^et līdzjūtību nesagaidījis, turpināja ziņot: — Atkal ar tukšām rokām. Vilcienā iekāpa Oškalnos, brauca bez biļetes vai ar mē- neškarti, uz profesora Markuļa vasarnīcu devās caur mežu. Tur pārģērbās, bet apavus neapmainīja Patlaban saimnieces uzraudzībā strādā mājas pagrabā, kur ierīko somu pirti. Pēdējā informācija saņemta pa telefonu pirms septiņpadsmit minūtēm.
Bankovskis apklusa un atkal pārcilāja savus špikerus. Atrada meklēto, bet, vēl nesācis runāt, ar mēmā kino izteiksmes līdzekļiem sazvērnieciski pievērsa pulkveža uzmanību Vanadziņam. Pat man kļuva skaidrs, ka viņš prasa atļauju izpaust ari to, ko izdevās uzzināt ne visai likumīgā veidā.
— Nevelciet garumā! — Dreimanis nepacietīgi mudināja. — Mūs interesē rezultāts, nevis jūsu metodes.
— Šķūnis aizslēgts ar lielu aizkareni. Iekšā_ valda nekārtība,' kas liek apšauHt Krūma darba kvalitāti Instrumenti juku jukām ar visādām caurulēm, uzgriežņiem, vēl neizsaiņotu armatūru. Kāds pusducis tukšu pudeļu — «Tai- zelis» un tā saucamās vermuta «bumbas». Nosmulēts parķa treniņtērps, kādus sporta biedrībās izsniedza pirms trīsdesmit gadiem, izvazātas četrdesmit pirmā izmēra šļūceries. Vārdu sakot *— ne ētera pudeles, ne čehu «Bo- tas» kurpju, nedz arī ieroča neatradām. Bet pārmeklēt Āboltiņas dzīvokli bez kratīšanas ordera neuzdrīkstējāmies. Un diez vai tas kaut ko dotu — cik tad var paslēpt mazgabarīta dzīvoklī, kur turklāt vēl apgrozās divi bērni?
Iztiksim pagaidām bez jūsu secinājumiem,.— pulkvedis aprāda viņu. — Vai izdevās noskaidrot kaut kādus Krūma paziņas?
Viņš ir vienpatis, nesabiedrisks cilvēks. Divreiz bijis piespiedu ārstēšanā — Straupē un Olainē. Kopš tā laika izvairās no publiskiem kašķiem un piesūcas vienatnē. Ir jau tik zernu grimis, ka pēc trešās glāzes kļūst nevaldāms. Bet tad pēkšņi iestājas atturības posmi, kad viņš alkoholam nepieskaras.
— Un pēdējā laikā?
— Laikam plosto. Vai citādi Tekla Āboltiņa būtu ievadījusi sarunas ar slimnīcas galveno ārstu par tām ampulām, ko dzērājiem iešuj zem ādas?
— To drīkst tikai ar slimnieka rakstisku piekrišanu, — Vanadziņš beidzot iemeta vārdu.
— Man tas būtu viss, biedri pulkvedi, — Bankovskis apsēdās.
— Jūsu domas, biedri Kozlov? — Dreimanis griezās pie sava vietnieka.
«— Aizdomīgs, ļoti aizdomīgs tips, nav vārdam vietas. Kriminālromānā, protams, izrādītos, ka viņš ir nevainīgs, bet reālajā dzīvē? — Kozlovs īsti nespēja izšķirties. — Pamēģināšu apkopot savus iespaidus. Vispirms par ārējām pazīmēm. Tās it kā saskanētu. Bleķa zobs var būt arī optisks māns, tāpat -kā ūsas — gaismas un ēnas rotaļa: varbūt starp izvarotāju un mašīnas lukturiem karājās bērza zars ar lapiņām. Un cik tālu vispār drīkst uzticēties Jara Vaivara vēstulei? Impulsīvs, nenosvērts puisis, kā izriet no viņa tālākajām izdarībām… Krūma personā mums ir darīšana ar nodzērušos subjektu, kurš spējīgs uz visu. Viņam droši vien jau rādās baltās pelītes. Tāds neatbild par sevi, viņam jāatbrīvojas no žņaudzošā sloga, un tāpēc viņš gatavs uz visu — ārdīt un svilināt, izvarot un slepkavot, pat sevi nogalēt.
»— Piedodiet, bet psihiatrs to formulētu zinātniskāk, — Vanadziņš vēsi piezīmēja. — Un tomēr tie nebūtu nekādi tiešie pierādījumi.
— Tur jau tā nelaime, — Kozlovs neapvainojās, — ka mums ir tikai minējumi, kas balstās uz pieņēmumiem un sakritības momentiem.
— No visa teiktā izriet, ka Krūms varētu būt vainīgais, — pulkvedis sacīja. — Bet vai viņš tas ir? Ar šo jautājumu atkal esam nokļuvuši izejas punktā.
— Mans priekšlikums — aizturēt viņu un nopratināt, gan šo to uzzināsim papildus. — Kozlova balsī neizskanēja īpaša iekšējā pārliecība.
— Neaizmirsīsim, ka mums jāpierāda viņa vaina, nevis viņam — sava nevainība, — Vanadziņš brīdināja. — Mums nav neviena liecinieka, un, ja Krūms iznīcinājis ieroci, sporta apavus un arī apģērbu, kuru Rebane sola identificēt ar diedziņu analīzes palīdzību, tad mums nav pat ne mazāko lietisko argumentu. Un tomēr, — izmeklētājs izaicinoši pavērās pulkvedī, — es atbalstu majora viedokli.
— Paļaujaties uz savu izslavēto metodi. — Dreimanis pasmīnēja. — Divi, četri, sešpadsmit, un Krūms sapīsies jūsu matemātikas tīklos… Bet, ja viņš. neatzīsies, nāksies atlaist, un tad skrej nu vējam pakaļ. Jūs būsiet pirmais, kurš prasīs no mums konkrētus rezultātus. Un tie nerodas no gaisa… Jāmēģina notvert vainīgo nozieguma vietā.
— Tā var paiet mēneši -un gadi, — Vanadziņš šausminājās. — Ko teiks sabiedrība?
— Ķengās miliciju — kā vienmēr. «Par ko šiem maksā algu?» Bet pat skaļākie bļāvēji paši nenāk pelnīt mūsu vieglo naudiņu… Vārdu sakot, man uzticēts meklēt vainīgo, un es viņu atradīšu! Ja tikmēr netikšu atlaists no darba.
Varēja just, ka Dreimanis netic šādai varbūtībai, — tik pašpārliecināts viņš patlaban izskatījās. Pulkveža dedukcijas spējas stiprināja viņa nākamais teikums:
— Šai sakarībā palūgšu izteikties Teitnantu Šiliņu.
Zināju, ka Šiliņš nav pārsteigts nesagatavots. Tomēr
viņš neķērās vērsim pie ragiem — droši vien uzskatīja, ka izdevīgāk, ja kāds no priekšniekiem pats ierosinātu kopā ar Aspu iecerēto gājienu.
— Manuprāt, nedrīkst salikt rokas klēpī. Mums jāmēģina izprovocēt noziedznieku — lai tas būtu jau aizdomās turētais vai vēl nezināms ļaundaris. Protams, ja varam nodrošināt, ka Krūms šai laikā neizspēlē kādus numurus.
—- Par to es galvoju! — Bankovskis viņu atbalstīja, toties Akmentiņš tikai pavīpsnāja.
— Standarta gājiens ar dāmu…
— Nemaz nav zemē metams, — Dreimanis negaidot nostājās Šiliņa pusē — Mūs allaž aicina nevērtēt pretinieku par zemu. Bet tikpat aplam ir pieļaut domu, ka tas studējis kriminālistikas rokasgrāmatu. Vismaz šai gadījumā. Tāpēc uzskatu, ka varam gūt panākumus arī ar tradicionālajiem paņēmieniem, kas iedarbojas uz instinktu, nevis uz intelektu… Vai jums prātā kāda noteikta kandidatūra?
— Seržante Aspa Vaivara ir ar mieru.
—- Tā arī domāju. — Pulkvedis pašapmierināti pasmaidīja. — Gatava uzņemties jebkuru risku un bezgalīgi uzticas savam bruņiniekam… Bet jokus pie malas, mums nav tiesību iesaistīt tik bīstamā pasākumā sveša dienesta darbinieci.
— Bet viņa darīs to brīvprātīgi, — Šiliņš neatlaidās. Nez kāpēc viņam šķita, ka tieši Aspas un nevienas citas sievietes līdzdalība sola panākumus. — Aspa Vaivara ir atvaļinājumā; kas var viņai aizliegt vakaros pabraukāties vilcienā un pastaigāties Zinātnes ciemata apkaimē? Uz manu atbildību, biedri pulkvedi!
— Dodu jums šim eksperimentam četrdesmit astoņas stundas, — paziņoja Vanadziņš. — Tikmēr mēs ar majoru Kozlovu paralēli strādāsim pie citām versijām. Ja nemaldos, jūs savos meklējumos līdz šim vadījāties no noziedznieka ārējām pazīmēm un rakstura. Mēs izpētīsim analogus gadījumus mūsu un kaimiņu republikās — izvarošanas mēģinājumus, kuros pielietots ēteris vai laists darbā parabellums vai cits ierocis ar ieskrambātām lodēm,
— Ļoti labi, norīkoju jums palīgā leitnantu Akmentiņu. Un lieti noderēs arī mūsu galvenā eksperta pieredze. Ar kādiem jaunumiem tu taisies mūs iepriecināt, Voldiņ? — pulkvedis uzrunāja Rebani, kurš tikai tagad pievienojās apspriedes dalībniekiem.
Rebane izvilka no apjomīga portfeļa zila kartona vākus un izklāja uz galda. Atkremšļojās kā pirms zinātniska apcerējuma nolasīšanas, tad pamanīja, ka pulkvedis norūpējies raugās elektroniskā pulksteņa spocīgajos ciparos, un nolēma aprobežoties ar kopsavilkumu.
Lai jau paliek, ja esat gatavi ticēt man uz goda varda. Tad lūgtuin — slepkava bija firmas «Latvija» ražojuma džinsu biksēs, kājās viņam, kā jau konstatējām, tās pašas «Botas», mugurā žakete vai vējjaka no kokvilnas velvetona auduma, ko kādreiz dēvēja par velnādu. Krietni novalkāta, tāpēc grūti noteikt izcelsmi, bet uzzīmēt varēsim. Pēdu nospiedumi pietiekami, lai spriestu par viņa gaitu. Salīdzinājām dzijumu, un iznāk, ka viņš skrējis palēcieniem, it kā baidīdamies atsperties ar labo kāju.
— Klibs, — gandarīti teica Vanadziņš, kurš vēl nebija galīgi atmetis nodomu nekavējoties nopratināt Krūmu.
— Jā, bet mūsu ziliķis pieklibo uz kreisās kājas, — ielūkojies piezīmēs, Bankovskis atgādināja.
— Es analizēju objektīvus rādītājus. — Rebane neapmierināti saviebās. — Un tie pieļauj vēl vienu iztulkojumu: skrejošais cilvēks atradās galējā uzbudinājuma stāvoklī, bēga pa galvu pa kaklu, zaķoja, īsti nezinādams, kur sprukt, nokļuva krūmāja sprostā, saskrā- pējās — ir atrastas sīciņas asins pēdas, kas tomēr nedod iespēju identificēt grupu. Varbūt izmežģīja kāju, kas to zin. Ilgi viņš slēptuvē stāvēt nevarēja, vajātājs turējās nelielā atstatumā. Vienīgais loģiskais izskaidrojums ārkārtējam pēdu sablīvējumam — tas pats afekta stāvoklis, pēc šāviena viņš taču muka neatskatīdamies, zarus lauzdams un asnus mīdams. Mums izdevies izsekot viņa ceļu līdz pašai dzelzceļa stacijai.
-—Tas viss noderēs tikai biedram žurnālistam, — pulkvedis nīgri skubināja. — Bet ko mums no tā būs mācīties?
— Mēs dodam slēdzienus, — Rebane atkodās. — Secinājumi un hipotēzes ir tavā ziņā, netaisos atņemt tev maizi. Psihiski nelīdzsvarots cilvēks, iedzimtības vai alkohola lietošanas rezultātā — tas jāizdibina jums.
— Paturēsim prātā, paldies par to pašu. — Pulkvedis piecēlās. — Sāksim darboties, biedril Ja būs ļaunas direktīvas, sasaukšu jūs pievakarē.
Aspas instruēšana un pārģērbšana notika manā dzīvoklī. Itin nekas nedrīkstēja norādīt uz to, ka viņa saistīta ar miliciju. Man bija tāda nojauta, ka Dreimanis ne tik daudz sargājas izbiedēt briesmoni (pats taču deklarēja, ka neatzīst izspiegošanas iespēju), cik grib saglabāt tīru savu sirdsapziņu. Lamatas starp staciju un vasarnīcu ciematu bija ierīkotas neatkarīgi no Šiliņa iniciatīvas, vilcienos nu jau trešo vakaru pēc kārtas turp un atpakaļ brauca miliči visdažādāko pasažieru maskās, vienīgi Kozlovs, lai vērstu kopainu pavisam dabīgu, atļāvās šad tad iekāpt vagonā formas tērpā.
Mājās atnācām tieši pēc apspriedes beigām. Manu piedāvājumu atgulties meitas istabā Aspa noraidīja — labāk palasīt grāmatu nekā bezmiegā vārtīties svešā gultā un mocīties ar pašpārmetumiem. Nemaldīgi izvēlējusies plauktā manu plāno grāmatiņu, viņa iegrima mīkstajā klubkrēslā un uzreiz atslēdzās no ārpasaules, pat atteicās no kafijas. Arī es nolēmu atturēties. Iegāju savā istabā, atstiepos, paņēmu rokā vakar iesākto grāmatu un tūdaļ aizsnaudos.
Man likās, ka esmu pamodies no paša krākšanas. Bet dūkoņa nerimās, un sapratu, ka blakām darbojas putekļu sūcējs. Vai tiešām atgriezusies sieva — tikai viņa spējīga, pat labdienu nepadevusi, uzsākt kārtējo spodrināšanas akciju. Atvēru durvis un gaitenī ieraudzīju Aspu manas meitas mājas tērpā darbojamies ar elektrisko netīrumu rijēju.
— Es jau baidījos, ka gulēsiet līdz rītam un man nāksies vienai pašai dzert konjaku. — Redzot, ka mulstu aizvien vairāk, viņa paskaidroja: — Bija atnācis Osis. Ar gāzes pistoli un pudeli. I viens, i otrs ietilpst manā šīvakara apbruņojumā. Pēc viņa domām, tikai sieviete ar raibām acīm nebaidīsies nakts tumsā bez pavadoņa doties mežā iekšā. Un vēl — nekas tā nepievelkot tranus kā alkohola smaka. Kas tik viss nav jāzina cilvēkam, kurš grib strādāt milicijā!
— Un kur pats Staņislavska metodes sludinātājs?
— Drīz atvedīs man štāti. Bet šovakar nedzers, viņam jāsaglabā skaidra galva.
— Nu, ja bez kompānijas iekšā" nedabūnat, būs vien jāuzupurējas sabiedrības labā. — Neļāvu viņai pārāk tālu aizvirzīties no sarunas sākotnējā priekšmeta.
— Sirsnīgs paldies, no jūsu puses tas ir ļoti cēli. — Aspas acīs uzdzirkstīja nepārprotama ironija, kas viesa manī pārliecību, ka uz viņas uzplečiem kādreiz noteikti atplaiksnīs virsnieka zvaigznītes.
Diemžēl konjakam šoreiz bija nevis uzmundrinoša, bet drīzāk omu bendējoša ietekme. Šķita, ka mūsu glājzītēs noburtas asaras, īsts skumju' dzēriens. Ar katru malku valodas kļuva aizvien grūtsirdīgākas un ātri pievērsās brāļa nāvei, vienīgajam tematam, no kura biju stingri apņēmies izvairīties.
Tādā sērīgā noskaņā mūs sastapa Šiliņš.
— Iespaids tāds, ka esat nevis dzēruši, bet vingrinājušies šaušanā ar asaru gāzes pistoli, — viņš errojās. — Protams, izredzes nav spožas, bet vai tāpēc jau iepriekš jānokar deguns? Mūsu darbā, Aspa, ceļš uz panākumiem bruģēts ar neveiksmēm, arī negatīvs rezultāts ir solis uz priekšu.
Tad kaut kas viņā pēkšņi salūza, un Osis no sprediķotajā atkal pārvērtās normālā vīHetī, kurš vairāk par visu grib redzēt savu iemīļoto laimīgu. Nometies blakām, Šiliņš apvija roku Aspas viduklim un maigi sapurināja meiteni.
— Trenējies, draudziņ, kamēr tev apkārt tik simpātiski puisieši. Tev šovakar jāuzsmaida katram bikšainim, kurš pagadās ceļā un, jo valšķīgāk, jo labāk… Tas ir izdevīgi, ka nepazīsti mūsējos, tu taču neesi aktrise, kas nebaidās publikas. Bet paturi prātā — tu ne mirkli nebūsi atstāta viena, pat tumšajā mežā mēs tevi nepazaudēsim, jo gaismos šī kaklarota, kas ir īpaši apstrādāta. Ja dzirdēsi aiz muguras troksni vai kāds tevi apsauks, necenties bēgt — varbūt tā ir mūsu lielā veiksme. Bet citādi — ej, kur vēlies, klusē vai trallini kādu dziesmiņu, viss viens.
Skanēja iedvesmojoši, un tomēr uzmācās drebulis, iedomājoties Aspu klimstam pa tumsu, kurā saimnieko slepkava. Šiliņš laikam juta ko līdzīgu, jo satvēra meitenes galvu un piespieda viņu ielūkoties savās acīs.
— Paskaties uz mani, Aspai Vai tu pieļauj domu, ka sūtu tevi nopietnās briesmās? Tu man esi visdārgākais cilvēks pasaulē, es taču mīlu tevil
— Nerunā tā, Osi, mīļais, — Aspa klusi sacīja. <— Es iešu, tas ir mans parāds, nevis tavējais.