Nams elpoja ar noskaitāmiem atvērtiem logiem. Rīts bija saulains un termometru stabiņi tādēļ krietni pastiepusies garumā. Augšējo stāvu izlutinātie iemītnieki beidzot varēja bez bažām izlaist no istabām laukā labsajūtai tik nepieciešamo siltumu, ko līdz šim bija glabājuši kā savu privilēģiju. Tuvāk pie zemes izvietotie atpūtnieki cerēja, ka saules stari tiem dos sen kāroto mājīgumu. Un vienīgi vidējo stāvu iedzīvotāji rīkojās kā katru rītu— izvēdināja telpas, apmainot naktī sastāvējušos gaisu pret jūras elpas atsvaidzināto un priežu ozonēto.
Pavasaris bija atnācis tieši Jurģos, un šobrīd neviens nedomāja, cik mānīgs ir šis saulainais rīts. Atvaļinājumā jātic savai veiksmei, nevis kalendāram.
«Magnolija»—vēstīja izkārtne pie stiklotajām virpuļ- durvīm. Viss pārējais pat šajā skaidrajā dienā palika miglā tīts. Sīkākiem burtiem akmenī kaltais komentējošais teksts diemžēl neko daudz nepaskaidroja, un šeit strādājošās vietējās sievietes dēvēja savu darbavietu par «inkubatoru». Tālu no patiesības viņas nebija. Ideju, atklājumu, atziņu inkubators — kādus vien argumentus neizvirzīja projekta autori, lai izspiestu no VissavienībasV Zinātņu akadēmijas naudu divpadsmit stāvu nama celtniecības finansēšanai. Turklāt ar gudru ziņu izvēlējās nevis Jūrmalu, bet nomaļo Priežciemu, kur pat sīkas bodītes nebija, kur nu vēl kafejnīcas vai ēdnīcas… Pēc iespējas
tālāk no kārdinājumiem, kas varētu sagrozīt zinātniekiem galvas, atraut viņus no domāšanas procesa!
Šīs šķietamās priekšrocības tomēr radīja arī sarežģījumus. Līdzās topošajam galvenajam korpusam vispirms vajadzēja uzcelt būvstrādniekiem kopmītni, kurā vēlāk dzīvotu apkalpojošais personāls. Bet, tā kā tuvākās apkaimes sievietes nebija ar mieru pamest ģimeni, mājlopus, iekoptus dārzus, lai zinātnieki būtu paēduši un viņu istabas uzpostas, liels autobuss divreiz dienā veda no attāliem jūrmalas ciciniem arī ZTR laikmetā nepieciešamās izpalīdzēs.
Namu atklāja nemīlīgā rudens dienā. Pirmajā «Mag- . nolijas» pastāvēšanas mēnesi ceļazīmes izsniedza kā prēmijas par ievērojamiem ieguldījumiem zinātnē, otrajā tās izlozēja Arodbiedrības komitejas plenārsēdē, bet jau trešajā brīvprātīgus braucējus šurp atvilināja tikai Jaungada pārsteigumu balles perspektīva, jo neslava par Latvijas untumaino klimatu bija sasniegusi pat Vladivostokas zinātnieku sievu ausis. Lai nams nestāvētu pustukšs, direkcija tagad ķlusajā sezonā iznomāja istabas arī ogļračiem, divus stāvus — nejaušiem vientulības un ērtību cienītājiem un tikai trīs augšējos atstaja institūta rīcībā.
Ja drīkstēja ticēt ierakstiem reģistrācijas grāmatā, tāds arī patlaban bija kūrviesu sastāvs. Lejā ogļrači, kam tādējādi tika samazinātas adaptēšanās grūtības, Olimpa augstumos — zinātnes spīdekļi, vidū — neizprotams starpslānis, kura spektra analīze sniegtu ieskatu nama direkcijas draudzīgajās attiecībās ar daždažādām ietekmīgam organizācijām un sagādes uzņēmumiem…
No pirmā acu uzmetiena varēja likties, ka vērienīgais vestibils ir tukšs un pamests. Tomēr gluži tā vis nebija. Dziļā klubkrēslā pusguļus snauduļoja nama direktora vietnieks, atvaļinātais apakšpulkvedis Gunārs Apsitis. Kopš demobilizācijas bija aizritējuši gandrīz divi gadi, bet ieradums vienmēr atrasties kaujas postenī lika viņam te tupēt arī šajā klusajā stunda starp brokastīm un bāra atvēršanas laiku. Viņš taču atbild par visu — sevišķi šobrīd, kad direktors Vilis Igaunītis aizbraucis atvaļinājumā, uz atvadām skopi, toties daudznozīmīgi piekodinādams:
«Dzīvo godīgi un skaties, lai viss būtu…»
Ka lai skatās, ja paša kabinets atrodas pasaules viņā mala, bet priekšnieks savējo aizslēdzis un aizzīmogojis? Atlika vienīgi iekārtot sev novērošanas pozīciju iepretī liftiem.
Šobrīd Apsītis tikpat labi varētu gulēt arī savā ērtajā dzīvoklī rajona pilsētas galvenajā ielā. Nekas netraucēja «Magnolijas» mieru — zemāko stāvu atpūtnieki bija aizbraukuši tradicionālajā ekskursijā pa Vecrīgas vēsturiskajām vietām, pārējie vai nu tupēja savās istabās, nolikuši pār skaitļiem un formulām izraibinātiem manuskriptiem, vai meklēja iedvesmu vientuļās pastaigās pa saules staru pielijušo liedagu un mežu. Apsīša kontemplāciju netraucēja ne biljarda bumbu klikšķi, ne galda tenisa bumbiņas neritmiskā pakšķēšana, kas atlidoja no pagraba telpām. Bet pietika lifta motoram klusi iedūkties, lai direktora vietnieks tūdaļ atvērtu acis, ne velti tik daudzi gadi bija modri aizvadīti dienestā. Kā par spīti, šoreiz kabīne līdz vestibilam nenokļuva.
«Ko viņi tur vizinās?» Apsītis nodomāja un atkal laidās snaudā.
Aicinoši mirgoja gar ugunsdrošo sienu uzstādīto spēļu automātu raibas spuldzītes, ik pēc minūtes ar tikšķi pa ciparnīcu pārvietojās elektriskā pulksteņa rādītājs. Taču laiks «Magnolijā» šķita stāvam uz vietas…
Viktors Kundziņš nespēja izprast, kā beidzot tomēr laimējies izrauties no agonijai līdzīgā miega. Naktī ne vienu reizi vien likās, ka tulit sirds apstāsies, ka dzīves loks noslēgsies šeit, pavisam netālu no lauku mājām, kurās viņš pirms pusgadsimta bija piedzimis trūcīga Kurzemes jaunsaimnieka ģimenē. Uzmācās vēlā nožēla un melni pašpārmetumi — vai tiešām šī neprātīgā iedzeršana, darba nobeiguma tradicionālā svinēšana pārvilks svītru visiem pēdējo gadu pūliņiem, kuros sakausēta pieredze, novērošanas spējas un analītiķa dotības? Vai bija vērts censties, mācīties Rīgā un Maskavā, vairākus gadus papildināt zināšanas ārzemēs, pēc tam vadīt institūtā sektoru un izsvīst šo doktora disertāciju, lai vienā vakarā iemītu dubļos mūža darba augļus — gaidamo zinātnisko grādu un sūri nopelnīto paaugstinājumu?
«Paldies dievam, esmu dzīvs!»— tā bija pirmā doma, kas parvarēja galvassāpju barjeru un izurbās līdz trulajām smadzenēm. Viņš paskatījās pa logu un, skaļi iekunkstējies, atkal atslīga spilvenos. Spilgta gaisma dur- stija kā nokaitētas adatas. Kundziņš ar ierastu kustību sniedzās pēc tabletēm, kas glabājās pa rokai naktsskapīša atvilktnē, nekļūdīgi sataustīja sirdszāļu ripiņas un mēģināja norīt. Bet mēle neklausīja. Tā likās nekustīga. Tikai trešais ūdens malks noskaloja zāles, tomēr oāzi mutes tuksnesī neradīja. Jāguļ nekustīgi, jāļauj tabletēm iedarboties…
Tačū domas iemidzināt neizdevās. Tās spītīgi atgriezās pie vakardienas notikumiem. Kas tad īsti pamudināja rīkot šo nolādēto rautu bāriņā? Kopš Kundziņš pirms vairākiem gadiem bija šķīries no sievas, viņš uz banketiem vairs negāja, bet vienatnē no laika gala nemēdza dzert. Pat tajā vakara ne, kad Austra bija paziņojusi, ka aiziet pie cita, jo tas likās vienīgais pareizais kopdzīves atrisinājums. Pats arī vainīgs — ja jau baidījās, ka ārzemēs bez ģimenes būs vientuļi, vajadzēja bildināt kādu no darba mārītēm, nevis šo divpadsmit gadus jaunāko spārīti, kuru vilināja tikai žilbinošās komandējuma izredzes.
Atmiņas par Austru ncizkliedēja smago noskaņu, gluži pretēji — padziļināja savrupības mokas. Bailes no neizbēgamā vientuļnieka likteņa, kas draudīgi iezīmējās tajā mirkli, kad viņš pielika disertācijai punktu un redzēja nākotnē divas ne ar kādiem pienākumiem neaizpildītas atvaļinājuma nedēļas, laikam notikumu gaitu bija tieši paātrinājušas. Faktiski jau kopš pirmās Priežciema dienas gribējās ielūgt Rūtu Grošu kaut kur kopā pasēdēt, un ar katru pastaigu gar jūras malu šī vēlēšanās kļuva spēcīgāka. Varbūt pie kafijas tases viņš beidzot uzveiks biklumu un uzdrošināsies runāt ari par savām jūtām, ne tikai par dabas aizsardzības problēmām vien. Protams, kuram vīrietim gan nepatīk, ka viņu uzklausa un ar saprotošiem galvas mājieniem atbalsta visfantastiskākos viņa iecerētos projektus? Tomēr pēdējā laikā Kundziņam ar to vairs nepietika — viņš alka iedragāt pievilcīgās sievietes klusēšanas bruņas, ieskatīties viņas dvēselē vai vismaz domu pasaulē.
Bārā Kundziņš patiešām šo to uzzināja. Izrādījās, ka Rūta ir nesen mirušā akadēmiķa Groša vienīgā meita tin jau desmit gadus bijusi viņa vienīgā aprūpētāja. Pēc visiem ar bērēm saistītajiem rūpestiem tagad saņēmusi so Ihi /.maksas ceļazīmi, lai kaut mazliet atgūtos. Noskaidrojas ari, kāpēc Rula reiz bija stūrgalvīgi atteikusies kopā noskatīties kādu filmu. Kinozinatniece būdama, viņa tas visas jau sen bija redzējusi. Bet, tiklīdz Kundziņš mēģināja uzsākt intīmāku sarunu, viņa piecēlās, atbīdīja krēslu un rezigneti pasmaidīja.
«Nokavētu vilcienu nenoķersi. Un es šaubos, vai vērts braukt ar nākamo,— nav taču zināms, kurp tas aizvedis… Paldies par jauko vakaru!»
Kundziņš gribēja viņu pavadīt. Ne tikai atvadīties pie durvīm, bet censties iekļūt Rūtas istabā vai aicināt pie sevis. Varētu uzvārīt tēju, kopā paklausīties mūziku. Likās, arī viņa baidās no vientulības.
Tomēr Rūtai līdzi viņš negāja. Pieklājīgi atvadījās un palika bārā. Kundziņš nebaidījās atraidījuma, viņš baidījās neizpratnes vēsuma, korektās vienaldzības, kuru tik bieži bija lasījis bijušās sievas acīs. Turpinājums bez abpusēja valdzinājuma-… Un kāds pamats cerēt, ka Rūta saskata viņā vairāk nekā neuzbāzīgu pastaigu partneri? Nē, viņam nav nekādu tiesību pārkāpt biedriskuma slieksni, vismaz pagaidām ne.
Viņš pasūtīja tēju. Pēc brīža viņam piebiedrojās melnīgsnējais Mehti Taļimovs, kuram arī bija izjukusi kompānijā, jo institūta direktora sekretārei Irinai Vladirni- rovnai bija jāapgulda un jāiemidzina ar kārtējo pasaku meita. Labi vien, ka Rūta aizgāja,— vakara otro pusi Kundziņš atcerējās tikai kā nepārtrauktu kausu cilāšanu un tostu saukšanu.
«Vai tu vari iedomāties?» Taļimovs tutināja, kaut līdz šim Kundziņu bija tikai pa gabalu sveicinājis. «Man, visuzticamākajam «Magnolijas» patriotam, ierāda deviņdesmit trešo istabu, nevis tūkstoš simt vienpadsmito, manējo, pie kuras esmu pieradis! Kurā uzrakstīju populārzinātnisko grāmatu «Es, tu un mūsu robots», kas drīz iznāks atkārtotā izdevumā. Es, šajā istabā biju iecerējis sākt darbu pie doktora disertācijas! Mani gribēja iespundēt kamerā ar skatu uz mežu! Mani, vecu jūrnieku, kurš nevar dzīvot bez skata uz jūru! Zini, parasti esmu lēns kā jers. Bet sev pāri darīt nevienam neļauju. Tad manī pamostas lauva — īstais Taļimovs, kara laiku mičmanis. Varbūt esi dzirdējis, ka pie Staļingradas dienēju Volgas flotilē, pats pavēlnieks savos memuāros atceras, kā nokāpu krastā un atvedu viņam «mēli». Un šie cerēja, ka es tik vienkārši padošos…» Viņš bramanīgi uzsita pa žilba 1 ti svītraina kuģinieka kreklā iespīlēto plato krūšukurvi, tad īgni pabraucīja mucīgo vēderu. «Nē, manās miesās joprojām mājo cīnītāja gars. Ar dunci uzlauzu atslēgu, okupēju savu istabu un pieteicu sēdstreiku. Ārā negāju
un nevienam durvis vaļā netaisīju. Šie pa šķirbu bāza iekšā vēstules — sākumā draudēja, vēlāk lūdzās. Laikam baidījās, ka es nenosprāgstu badā, nezināja taču, ka man produktu krājumi veselai nedēļai. Bet tas glumais pielīdējs Vilis netiek atvaļinājumā, kamēr visi nav salikti pa plauktiem, prom braukt neuzdrīkstas — nevar taču atstāt vestibilā uz čemodāniem to Lietuvas nelaimes putnu, kura istabā aizbarikādējies dullais Taļimovs un iekārtojis tur otru Brestas cietoksni. Nu, beidzot bija pielauzuši šo iet uz devīto stāvu, nav jau cilvēks ar manām iekšām.»
Vēl Kundziņš atminējās, ka arī pats bija dižojies ar saviem panākumiem—esot pabeidzis disertāciju un nākamreiz šurp atbraukšot kā zinātņu doktors.
Nez no kurienes pie galdiņa bija uzpeldējis sirmais profesors Vobļikovs un, kā parasti, dāsni bārstīja paša diedzētus domugraudus.
«Cilvēka vērtību nosaka nevis tituls pirms viņa vārda, bet gan viss pēc šī titula sarakstītais.»
Kundziņš vēl tagad juta, kā pēc šī aizrādījuma sāka svilt vaigi, bet ar to tad arī iepriekšējā vakara notikumu filma aprāvās. Vienīgais, kam drīkstēja droši ticēt,— viņš atradās savā istabā un pulkstenis rādīja vienpadsmito rīta stundu.
Kāda laime, ka nosebotas brokastis! No domas vien, ka būtu jāēd mūžīgais cukurotais biezpiens un diētiskais burkānu sacepums, uznāca nelabums, sāka spiest pakrūtē.
Viņš uzmanīgi pārkarināja kāju pār gultas malu, piecēlās, pamanīja uz krēsla pidžamu un secināja, ka gulējis kails. Tad ieraudzīja uz grīdas izmētātos apģērba gabalus. Piesardzīgiem soļiem Kundziņš iegāja darba istabā. Kājas gan šķita ļoganas, tomēr ķermeņa svaru turēja. Varbūt atvieglojumu sniegs rīta rosme, pie kuras organisms pieradis ka pie dienišķa stimulatora?
Kundziņš nostājās atvērto balkona durvju priekšā, pa- (cl.r. 11/ pirkstgaliem un dziļi ieelpoja. Smadzenēs ieplūda .l ini., un vii,r. gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr roku atiriur. izpildīja n ilgos gados iemantotu izveicību. Pat dio inigi pjaajas pietupties, šajā mirklī kāds atvēra un tūdaļ aizvēra istabas durvis, pēkšņs caurvējš uzvir- puļoja uz rakstamg ilda atstatos papīrus un izrāva tos , uz balkona. Kundziņš metās tiem pakaļ. Ar spalgu troksni aiz viņa aizcirtās balkona durvis, ar klusu klikšķi nokrita krampītis.
Pirmajā brīdī tas Kundziņu neuztrauca — likās daudz
svarīgāk uzlasīt pie margām un starp grīdas nelīdzenajām flīzītēm aizķērušās piezīmju bloka lapiņas. Tikai dažas bija pārlidojušas pāri un tagad kā milzīgas pārslas planēja virs košuma krūmiem. Ātrāk jāsaģērbjas un jānobrauc lejā — kamēr tās nav pievācis ar spodruma māniju apsēstais dārznieks. Kundziņš atliecās. Pār muguru pārskrēja saltas tirpas — izrādījās, ārā nemaz nav tik silti, kā bija licies iekšpusē. Un kāds tur brīnums? šķebinoši zilajā jūrā kā «peldošas salas» melleņu ķīselī vēl šūpojās aizvakardienas vētras atpūstie ledus gabali. Kundziņš paraustīja rokturi, bet tas nepakustējās. Viņš ielūkojās istabā un ieraudzīja, kā lēnām aizveras durvis uz gaiteni.
Kā tad tā? Viņš taču mēdza katru vakaru ieslēgties. Vēsums jau bija izdzinis no galvas durnuma atliekas, atmiņā atplaiksnīja pārnākšanas aina: pareizi, tikai augšā viņš atģidās, ka istabas atslēgu no administratora nav paņēmis; vēlreiz kāpt liftā negribējās, tāpēc viņš nolēma uzbungot stāva apkopēju Astru, kas šad tad, īpaši ki- novakaros, nakšņoja mazajā veļas kambarītī; Taļimova skaļās balss uzmodināta, meiča atslēdza durvis, ielaida Kundziņu apartamentos un novēlēja saldu dusu. Diez cik salda tā gan nav bijusi, bet salīdzinājumā ar pašreizējām sprukām šķita laimes kalngals.
Un tad viņš spēji nosvīda. Vai tiešām uz galda bija tikai tās dažas lapiņas, kas patlaban rokā? Kundziņš vēlreiz pieplaka pie norasojušās rūts, paskatījās. Manuskriptu nekur nemanīja, stiklā spoguļojās vienīgi paša izspūrušie mati un pārbīlī izvalbītās acis.
— Mierīgi, tikai mieru! — Kundziņš vēlreiz centās atcerēties visu, kas bija atgadījies starp vakariņām un brīdi, kad viņš iekļuva šajā nejēdzīgajā slazdā. Vakar, pabeidzis rakstīt, viņš bija uzvilcis mugurā rūtaino žaketi, pasitis padusē manuskriptu un, gluži kā pikadors ar asu pīķi, devies kaitināt likteņa vēršus. Bārā Kundziņš visu laiku bija sēdējis manuskriptam virsū, jo baidījās apliet ar vīnu vai tēju. Un vēlāk? Negribējās pieļaut, ka viņš to aizmirsis lejā, tad jau ticamāk — iebāzis diplomātā, kura noslēpumus sargā patentatslēga ar šifru…
Lai arī kā Kundziņš pūlējās, viņš patlaban nespēja atcerēties skaitļu savirknējumu. Ciparu kombinācijām pa vidu jaucās pilnīgi nejēdzīga un neaizgaiņājama iedoma: un ja nu kāds manuskriptu nozadzis? Kas viņu, Kundziņu, dīdīja trekniem burtiem uzrakstīt uz pirmās lappuses maģisko vārdu «slepeni»! Viņš bija gribējis, lai māte neķeras klāt un nesajauc nesanumurētās lappuses,— kāda bērnišķība! Tikpat naivi bija cerēt, ka uzraksts piešķirs viņa disertācijai lielāku nozīmi, ietekmēs nākamos oponentus. Sevišķi tagad, kad atklājumi jau reģistrēti kā starptautiski patenti… Pagaidām šis uzraksts bija iedarbojies tikai uz garnadzi, kuram pat nevajadzēja atmūķēt durvis.
Absurds! Tā var aizdomāties nez cik tālu. Jātiek drīzāk istabā, jāpārbauda diplomāts, tad jāpameklē bārā. Gan jau atradīsies, kam tad vajadzīgs manuskripts, kura formulu izvedumu brikšņos apmaldītos pat sektora mašīnrakstītāja? Jau ievaddaļā atsistos kā pret sienu un uz priekšu netiktu. Tāpat kā tagad viņš.
Kundziņam nežēlīgi sala. Viņš pa otram lāgam pārbaudīja krampīša pretestību. Nekā. Ar tukšām rokām durvis neizdosies atvērt. Tāpat nav cerību izsist logu dubultstiklus. Saukt palīgā? Kauns pa visu pagastu. Bet klauvējieni diez vai sasniegs dzirdīgas ausis. Pārliecies par treliņiem, viņš mēģināja iemest acis kaimiņu balkona varbūt Irina ir mājās un izpestīs? Arī veltīgi. Mūris divu ķieģeļu platumā neļāva nekā saskatīt. Pavēries apkārt, Kundziņš atviegloti uzelpoja: glābiņa ceļš iezīmējās tepat — zem čībām.
Ja, viņš stāvēja uz lūkas, kas šo balkonu savienoja ar apakšējo, no turienes pa kāpnēm varēja nokļūt vēl zemāk—līdz pat otrajam stavam, kuru nelaimes gadījumā aizsniegtu ugunsdzēsēju mašīnas izbīdāmās trepes. Jādodas tikai lejā, nevar būt, ka nekur negadīsies kāda dzīva dvēsele. Un, ja visi striķi trūks, viņš ielavīsies svešā istabā un izsauks palīdzību pa telefonu.
Kundziņš pietupās un mēģināja ar aukstumā trīcošiem pirkstiem pacelt dzelzs vāku. Tas neizkustējās, droši vien visā nama pastāvēšanas laikā nebija ne reizi cilāts. Viņš mēģināja vēl un vēlreiz. Beidzot smagā plātne padevās, •.akuma leni, tad arvien vieglāk cēlās virās, līdz nostājās stateniski.
Kund/.iņs nometas uz ceļgaliem, kā kurmis iesprauca galvu luka un tuda| atrāvās atpakaļ. Tad sadūšojās un atkal pablen/.a. Tur, slavu zemāk, atlaidusies aizvēnī nobīdītā guļamkrēsla pagriezusi glāstošajiem saules stariem visus savus sievišķīgos krāšņumus, pilnīgi kaila gozējās Ruta Groša, aizsegusi ar dvieli acis un degunu.
♦ Ne velti apgalvo, ka sievietes daudz izturīgākas par vīriešiem I . le salstu nost, pat zobi klab, bet viņa vienā mierā sauļojas,»— šīs Kundziņa domas ar joni nomainīja daudz vairāk satriecoša atziņa: viņš pats taču ari ir pliks, tātad ceļš uz leju slēgts. Rūtai vēl nez kas ienāks prātā, kad ieraudzīs viņu tādā izskatā sev līdzās. Beidzot viņa trulajās smadzenēs radās slēdziens: «Es taču uzvedos nepieklājīgi. Ja Rūta pieķers mani glūnēšanā, nekad vairs nespēšu skatīties viņai acīs.» Pūlēdamies netrokšņot, Kundziņš nolaida lūkas vāku. . Izmisums uzbangoja ar jaunu spēku. Lai nolādēta Priež- ciema vientulība un klusums, i par kuru viņš vēl vakar bija jūsmojis! Cilvēks iet bojā, bet tuvumā nav neviena, kas nāktu palīgā. Ilgi viņš vairs nespēs izturēt, sāks kaukt vai gāzīsies bezdibenī… Interesanti, ko viņa kolēģi rakstīs nekrologā: «Pēkšņā un smieklīgā nāvē, radošo spēku briedumā no mums šķīries…» Viņš negribeja šķirties. Ne no tuksnešainās pludmales, ne no saltās jūras, kas vienaldzīgi elpoja kāpu piekājē. Vismazāk no dzīvības!
Dzeltenīgajā smilšu klaidā Kundziņš ieraudzīja tādu kā pieblīdušu pingvīnu, pavērās vēlreiz un apjēdza, ka tas ir Mehti Taļimovs, kuram, kā zobgalis Vobļikovs apgalvoja, vieglāk esot pārlēkt pāri nekā apiet apkārt. Bet Kundziņš viņā patlaban redzēja klasiska daiļaudža iemiesojumu.
Viņš jau grasījās ūjināt, tomēr laikus aprāvās un pamuka sienas aizsegā. Taļimovs nedrīkstēja pamanīt, ka tiek novērots. Uz tādu nelietību Kundziņš, kuram no aukstuma vairs zobs uz zoba neturējās, tomēr nebija spējīgs. Izrituļojis savu bumbveida rumpi no peldmēteļa, Taļimovs iebrida ūdenī. Pēc dažiem soļiem apstājās, pa grieza galvu uz vienu un otru pusi un, pārliecinājies, ka skatītāju nav, ātri apšļakstināja matus, tad steigšu*, likās laukā. «Bet vakar lielījās, ka ir zvērināts «ronis;» un peldas cauru ziemu,» Kundziņš rūgti pasmīkņāja.
Pagaidījis, kamēr Taļimovs iznirst no priežu ēnas,, viņš uzsauca:
— Klausies, draugs, ienāc pie manis! Tikai nekur pa ceļam neiegriezies!
…Izrādījās, ka Taļimovs ir īsts draugs, ar kuru, lietojot viņa iemīļoto izteicienu, var mierīgi divatā doties izlūkgājienā. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts — laikam pašam skurbulī bija atgadījušies vēl trakāki piedzīvojumi.
— Tagad žigli zem karstas dušas!— Taļimovs pavēlēja.— Kad sākšu rīvēt muguru, tu vēl nožēlosi, ka esi palicis dzīvs.
— Man būtu ārkārtīgi svarīgi zināt — vai tu šorīt virināji manas durvis?— Kundziņš, atguvis valodu, apvaicājās.
— Es nekad neuzmācos slimam cilvēkam,— Taļimova mutē tas skanēja kā bauslim pielīdzināta uzvedības principu deklarācija.— Bet tev deretu padakterēties.
— Lūdzams, pagaidi… Neatsakies atbildēt vel uz vienu jautājumu: vai naktī, kad braucām ar liftu, man rokās bija tāds pabiezs manuskripts?
— Prasi ko vieglāku. Vienīgais, ko varu teikt ar pilnu atbildību: tev kāds mēriņš par navi nebutu. Un man arī — lai uzlabotu asinsriti pēc aukstās peldes. Laipni lūdzu manos apartamentos!
Taļimova istaba atgādinaja drīzāk iesācēja kolekcionāra trofeju izstādi nekā zinātniekā kabinetu. Pārsvarā bija suvenīri ar jūrniecisku noslieci, bet pat sauszemes žurkai Kundziņam radās iespaids, ka tie masveidā ražoti tūristu plānajiem naudas makiem: stilizēti burinieku modeļi ar pergamentpapīra zēģelēm, termometri uz enkura pamatnes, visādu lielumu takelāžas naži. Un raibi padomju un ārzemju kūrvietu suvenīri: lellītes matrožu izskatā, kompasi, gliemežvāki, stūresrati uz slēdzeņu karekļiem, krelles.
— Ja jau zāles, tad iedarbīgas,— lepni sacīja Taļimovs un atnesa no ledusskapja plakanu, zaļganu pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu. Tajā bija iegremdeta čūska, kas locījās viņa solu rakstā.
Malks apdedzināja rīkli, pēc brīža sažņaudza kuņģi un tūdaļ prasījās uz āru.
— Tas taču medicīniskais,— prastā šņabī rāpulis jau sen būtu sapuvis… Uzdzer ūdeni! Tā, tā, tūlīt kļūs la- bāk, mudināja un mierināja Taļimovs.
Pēc Taļimova «zāļu» lietošanas patiešām radās apbrīnojama viegluma sajuta, tāda ka prata apskaidrība, kas brīdināja: vairāk ne mutes! Bet līdz ar spēju sakarīgi domāt spēcīgi uzviļņoja raizes par pazudušo manuskriptu.
— Tā ir diversija!— Taļimovs kategoriski pavēstīja savu spriedumu un tūdaļ piebilda:— Spiegu būšana, tici man — vecam izlūkam… Tu jautāsi, kāpēc tādā gadījumā manuskripts netika nolaupīts agrak, teiksim, Maskavā, kur daudz vieglāk noslēpt galus ūdenī? Un es tev atbilde .11 tāpēc, ka viņi ir muļķi — nezinātu, ko iesākt ai pīisļ.*aIa vu darbu. Un vispār — zog tikai tas, kurš pats nespēj ne izdomāt, ne uzrakstīt, tikko tu pabeidzi, šie klat un nosper uz karstām pēdām.
— Bet varbūt es aizmirsu bārā?— Kundziņš vāri protestēja.
— Tieši tur parasti sākas visas nelaimes… Pietiek man parādīties krogā, lai tūlīt piecirstu visādi plaģiatori: «Meh- ti Aļijevič, dargais, pastāstiet par saviem radošajiem plāniem! Kā sauksies jūsu nākamā grāmata?» Kara gados tāpat: kur es, tur ap mani luncinās vismaz četri okšķeri, mēģina izvilkt noslēpumus. Bet Taļimovs ir ciets kā krams.— Un, savu dzelžaino modrību apliecinādams, viņe ar dūrēm norībinaja pa vareno krūšukurvi.
Nu tikai Kundziņam atausa, ka Taļimovs lāpa paģiras jau no paša rīta.
— Lūdzu piedošanu, man tomēr gribas pārbaudīt, vai tik neesmu to atstājis bārā. Pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet aizmāršīgs, pat neatceros čemodāna atslēgas šifru…
— Ej vien,— Taļimovs vēlīgi atļāva.— Es tai akcijai pievienošos, kad vajadzēs pieņemt izšķirošus lēmumus. Taļimovs nekad nenokavē īsto brīdi…
Bārā nebija neviena apmeklētāja. Kafijas .automāts vēl tikai sila, un bārmenis tikmēr rūcināja dzirnaviņas, slaucīja putekļus no dekoratīvajām dārgdzērienu pudelēm, skaloja mērtrauciņus, ikkatrā atstājot vismaz desmit pilienu tīra ūdens, — kas kapeiku ietaupa, tiek pie rubļa.
— Piedodiet — vai vakar te nestrādāja sieviete?— Kundziņš sastomījās.— Neņemiet ļaunā, es vēlējos…
— Džozefīnei brīvdiena. Darbs nav atpūta, tas jāstrādā uz maiņām,— kalsenais Jēkabs Kalnietis, kurš ar savu vecmodīgo degunkniebi un tautisko prievīti vairāk līdzinājās lauku kapelas diriģentam nokā krodziniekam, bargi uzlūkoja Kundziņu.— Bet, ja esat palicis viņai parādā, no sirds iesaku nokārtot jau šodien. Parāds nav brālis, tāpēc labs, kas padarīts.
Kalnietis izmantoja katru gadījumu, lai pamācītu citus, uzskatīdams nodrāztus teicienus par visiedarbīgāko audzināšanas līdzekli.
— Tieši otrādi,— Kundziņš taisnojās.— Es ļoti cerēju, ka viņa kaut ko atstājusi man.
— Mēs dzērienu atlikumus neglabājam. Nekad nedrīkst atlikt līdz rītam to, ko…
— Vai tad es izskatos pēc tāda?— Kundziņš apzinājās, ka uzņēmis nepareizu toni, tomēr nespēja tikt vaļā no vainas apziņas.— Vakar mēs te tā mazliet ilgāk pasēdējām, un šodien nekur nevaru atrast savu doktora disertāciju.
— Par nodzertām muižām esmu dzirdējis, bet… Jūs esat pārliecināts, ka tā vispār ir uzrakstīta?— Kalnietis stingri pratināja. — Varbūt cerējāt to atrast pudeles dibenā?
— Ko jūs, ko jūs! — Kundziņš iegremdēja joprojām nodevīgi trīcošās rokas dziļi kabatās. — Man tikai šķiet, ka esmu aizmirsis manuskriptu bārā. Tādas aprakstītas papīra loksnes, paskatieties, lūdzami, iespējams,) ka jūsu kolēģe kaut kur nolikusi…
Kalnietis pašūpoja galvu.
— Padomājiet pats — ko viņa iesāktu ar jūsu krice- lējumu? Ieķīlātu lombardā, vai? Bet pamēģiniet piezvanīt Džozefīnei uz mājām. Ko tikai sievietes neizmanto zivju ietīšanai…
Kad Kundziņš jau nervozi spaidīja lifta izsaukuma pogu, viņš, protams, zināja, kā būtu vajadzējis atcirst bārmenim, kā atsēdināt šo rupuci. Diemžēl šādas atziņas allaž nosebojās — arī domu apmaiņās ar institūta direktoru un darbabiedriem. Trāpīgākie argumenti vienmēr iešāvās galvā pēc apspriedēm. Arī tagad viņš prātā parcilāja iznīcinošas atbildes.
— Vai jums kādas pretenzijas, biedri Kundziņ?—ierunājās pieglaimīga balss. Blakus stāvēja direktora vietnieks.— īsti nesaklausīju, ko jūs teicāt.
— Tā ir bezkaunība!— Kundziņš pēc inerces turpināja savu monologu.— Piedodiet, biedri Apsīt, tas neattiecas uz jums.
— Kas noticis? Runājiet taču!—Apsītim pamazām pielipa Kundziņa uzbudinājums.— Vai jūs kāds aizvainojis?
— Pārāk maigi teikts-. Iespļāva acīs! Bet vissāpīgākais, ka neko labāku neesmu pelnījis. Es patiešām vakar uz- vedos kā pēdējais stulbenis. Un tagad četru gadu darbs vēj ā.
— Saprotu…— Apsītis līdzcietīgi nolieca galvu, kaut gan nebija sapratis nekā.— Jūsu hipotēzes nokļuvušas strupceļā… Nenokariet degunu, pastaigājieties saulītē, pēc tam paguliet stundiņu, un viss rādīsies pavisam citādā gaismā,— viņam likās, ka ar zinātniekiem jādūdo kā ar maziem bērniem.
— Palūgšu jūsu praktisku palīdzību. — Kundziņš saslējās.— Vai ir kāda iespēja sazvanīt vakardienas bufetnieci? Varbūt viņa atradusi manu manuskriptu vai vismaz to kur manījusi?
— Tiks izdarīts!
Pec brīža viņš jau grieza telefona aparāta ripu. Beidzot atsaucās samiegojusies sievietes balss.
— Direktora vietnieks traucē. Vai pati 2ozīte?
— Un kur tad pats direktors? Es nekādus vietniekus neatzīstu, man vajag priekšnieku vai nevienu,— viņa ķircinājās.
— Klausies uzmanīgi, mums te pazuduši svarīgi dokumenti.
— Kas runā?
— Beidz velnu dzīt! Nu, «Magnolijas» Gunārs, ja tu citādi nevēlies atbildēt.
— Ak tad Gunārs gan! Un kāds dokuments tev pazudis? Laulības apliecība, ja zvani tadā rīta agrumā?
— Pasakiet viņai, ka uz titullapas bija atzīme «slepeni»,— Kundziņš iestarpināja.
Apsīša pirksti vēl stingrāk sažņaudza klausuli.
— Vakar tev padotaja barā, par kuru tu esi atbildīga, kavējās vairaki zinātnieki, mūsu nama viesi,— viņš tagad skaldīja vārdus kā ar cirvi.— Pacenties atcerēties!
— Ak tie pletlzeri un plātīzeri? Kas spēj tikai muldēt un neko vairāk… Pasūti viņus vienu māju tālāk!— Bufetnieci, dzirdams, Apsīša pavēlošais tonis nebiedeja.
— Es tev jautāju pedejo reizi. Vai neesi pievākuši tādu brangāku papīra žūksni?
— Man svešas mantas nevajag, to tu labi zini, mīļumiņ.— Klikšķis nepārprotami liecinaja, ka bufetniece nolikusi klausuli.
— Viņa nav vēl pamodusies, bet drīz jau pusdienlaiks,— Kundziņš sašutis konstatēja.
— Ārpus darbalaika es viņai nekā nevaru liegt.— Apsītis noplātīja rokas.— Līgavainis jūrnieks, jau trīs mēnešus nav rādījies krastā, varbūt viņa ārstē ilgas ar miega terapiju. Bet citādi — sievišķis uz goda, nekad neatsakās izpalīdzēt…— Pēkšņi viņš atskarta, ka tas patlaban nav būtiski.— Kopš es te strādāju, mūsu namā pat bikšu poga nav nozagta. Un tagad — slepeni dokumenti! Jūs esat pārliecināts?
— Ne gluži.
— Ne gluži — par ko? Ka slepeni vai ka izčibējuši?
— Pastav alternatīva, ka esmu tos ieslēdzis savā diplomātā,— Kundziņš atzinās.
— Un es jau baidījos, ka būs jāziņo milicijai. Direktora prombūtnē! Viņš man nekad to nepiedotu… Ko tad mēs vēl gaidam? Ejam pārbaudīt!
Viņi uzbrauca augšā, atslēdza 1116. istabu. Tai pašā mirkli blīkšķēdamas aizkrita balkona durvis, un Kundziņš atcerējās rīta mocības.
— Taisiet vaļā!—skubināja Apsītis un piebīdīja viņam plakano, četrstūraino čemodāniņu.
Kundziņš mulsi lūkojās atslēgas rituļos. Nez kādēļ skaitļu kombinācija likās dīvaini pazīstama. 1812… Pareizi, tas taču viņa paša dzimšanas datums — astoņpadsmitais decembris. Vai tiešām diplomāts visu laiku stāvējis vaļā?
Viņš pacēla vāku. Diplomāts bija tukšs.
— Ko nu?— Apsitis izmisis vaicāja.
Direktora vietnieks jau dziļi nožēloja, ka savas labsirdības dēļ iejaucies svešās nepatikšanās. Administrācija atbildīga vienīgi par glabāšanā nodotām vērtslietām. Kāda velna pēc viņš iekūlies pilnīgi nevajadzīgā ķezā? No visa, kas saistīts ar jebkādiem noslēpumiem, taču jāturas pēc iespējas tālāk. Visvairāk Apsīti nomāca nepieciešamība pīties ar amatpersonām. Tiesa, viņu neviens nevainos, un tomēr nelādzīgi — jau pirmajā dienā pēc direktora aizbraukšanas «Magnolijā» ārkārtējs gadījums…
— Nekaitētu vispirms aprunāties ar kādu prātīgu cilvēku,— Kundziņa klusēšanas iedrošināts, ierosināja. Apsītis.— Izsludināt trauksmi pagūsim arī pēc tam.
— Tikai bez publiska skandāla!—Kundziņš iesaucās. — Vai tā nu būs, ka neatradīsies? Kam vajadzīga mana disertācija, kuru pēc dažiem mēnešiem tik un tā būtu izsūtījis visiem radniecīga profila institūtiem?
— Bet tajā ir slepenas ziņas un secinājumi,— Apsītis atgādināja.
— Nonsenss! Nekāpiet arī jūs Taļimova jājamzirdziņā: viņam visur rēgojas galma intrigas.
— Mehti Aļijevičs ir gudrs un atsaucīgs cilvēks. Ar lielu dzīves pieredzi,— Apsītis domīgi teica.— Viņš nekad nepamet draugus nelaimē.
Taļimova istabā skanēja austrumnieciska mūzika. Galds vēl nebija nokopts. Pats saimnieks gulēja uz dīvāna un, balstīdams finiera dēlīti uz sakrustotām kājām, aizrautīgi rakstīja.
Aināram apelēt pie jūsu racionālā saprāta,— Kun- d/ii,i . Iru a Iv'ad.r., ka bārā es neko nebūtu atstājis.
I. ui'iiiol iiaiidu Taļimovs sacīja, tad jautāja Ap- sītim: Dežurantes un apkopējas nopratinātas?
— Tiks izdarīts! Apsitim tads komandiera tonis bija kā balzams dvēselei, tagad vairs nevajadzēja pašam lauzīt galvu.
— Nekavējoties sasaukt un izklaušināt!— Taļimovs pavēlēja.
— Varbūt vispirms aprunāties ar profesoru Vobļiko- vu?— Kundziņš ieminējas.— Ja nemaldos, viņš kopā ar mums brauca liftā.
— Tikai pēc tam!—Taļimova seja staroja darbošanās priekā. Šķita, no plikā pakauša ceļas tvaiki, izveidojot virs galvas tādu kā domu enerģijas staru vainagu.— Tas vecis man jau sen liekas aizdomīgs: dzimis aiz Urāliem, dzīvo Maskavā, bet runā latviski.
— Pirmajos pēckara gados profesors Vobļikovs strā- daja Rīgas augstskolā, pats mācījos pie viņa un vēl apbrīnoju…
Taļimovs neļāva Kundziņam pabeigt.
— Un tagad vecajam skauž bijušā studenta panākumi — tas jau ir motīvs. Varbūt man atmest ar roku kibernētikai un rakstīt psiholoģiskus kriminālromānus? Ek, būtu vairāk laika… Viktoram Janovičam taisnība, papriekš jāuzklausa Vobļikova liecība, iegaumējiet, Apsīt!
— Bet ar kādām tiesībām? Neesmu taču milicijas izmeklētājs ar pratināšanas orderi,— direktora vietnieks izvairīgi iebilda. Izredzes stāties vārdu divkaujā ar vīp- snīgo profesoru viņu nemaz nesajūsmināja. Tomēr Apsītis apvainojās, izdzirdējis Taļimova uzsaucienu:
— Jūs tur pat tuvumā nerādieties, salaidīsiet visu grīstē! Šai namā taču miliču ir, ka čum un mudž. Lai pieliek roku, citādi vēl aptaukosies valsts maizē.
Direktora vietnieks nespēja slēpt pārsteigumu. Ir gan nags šim Taļimovam! Laikam no tiesas dienējis par izlūku. Tikai otro dienu atpūtas namā un jau uzostījis visu! Apsītis taču bija jo stingri piekodinājis brāļameitai — ne viņa, ne viņas biedri nedrīkst nēsāt formas tērpu. Vai Apsītim varēja pārmest nelikumību? Bija taču oficiāls iesniegums, direktora pozitīva rezolūcija, kvītis. Vai tad milicijas darbinieki nav cilvēki? Kāpēc viņi nedrīkstētu atpūsties un papriecāties pēc nule noliktajiem valsts eksāmeniem? Vienalga — Apsītis justos mierīgāk, ja neviens neuzzinātu, ka Gunta Apsīte viņam tik tuvs radagabals, vasarā būs vieglāk atkauties no citiem pazīšanās meklētājiem.
Patlaban tas bija ideāls atrisinājums. Novelt visus sirdēstus uz miliču pleciem! Kam vajadzīga pašdarbība, ja tuvumā ir profesionāļi ar Minskas Augstākās milicijas skolas diplomu, uz kura vēl nav nožuvusi tinte?
— Ja nepieciešama mana konsultācija, pēcpusdienā būšu jūsu rīcībā,— Taļimovs laipni paziņoja,— bet tagad atstajiet mani divatā ar muzu.— Viņš pagriezās pret sienu un izlikās aizmidzis.
Vladimiram Zaicim — gluži kā Viktoram Kundziņam — šī saulainā diena iesākās nelāgi. Viņš gan nebija iepriekšējā vakarā uzdzīvojis, tomēr pamodās neizgulejies un ar stīvu kaklu.
Gultu ar visiem palagiem un spilveniem Zaicis bija atvēlējis vēlīnajām viešņām, bet pats iekārtojies uz šaura dīvana, apsedzies ar lietusmēteli un pabāzis zem galvas cietu dekoratīvo rullīti. Bet arī tas nebūtu laupījis viņam miegu. Uztrūkties ik pēc brīža lika bailes, vai tikai viņš nekrāc. Sieva nemēdza pārmest, jo parasti iemiga pirmā, bet biedri, pietiekami nomocījušies Minskas kopmītnē, šeit visi kā viens piedāvāja Vladimiram vienvietīgo istabu. Un tagad viņš nolādēja gan šo istabu, gan arī negaidīto apciemoj urnu.
Pirmajā brīdī kapteinis Zaicis jutās vai gandarīts, ka darbabiedrenes viņu atcerējušās un atbraukušas apsveikt ar augstskolas beigšanu. Zaicis viņas iepazīstināja ar draugiem un aicināja pastaigāties. Vēlāk izrādījās, ka meitenes nav redzējušas arābu divsēriju melodrāmu, un visi kopā gāja uz kino, pēc tam bija jāpavada viešņas uz autobusa pieturu. Sākumā likās, ka laika papilnam un var izmest līkumu gar jūru, tad atklājās, ka pietura nemaz nav tik tuvu, un viņi nokavēja pēdējo autobusu. Tas nevienu īpaši neuztrauca — rīt brīvdiena, mājiniekus var brīdināt pa telefonu. Kad draugi izklīda, nekas cits neatlika kā piedāvāt dāmām naktsmājas Vladimira istabā.
Viņš ilgi nespēja aizmigt. Uzbudināja sieviešu tuvums, kaut gan, diendienā tiekoties ar viņām darbā, Vladimirs nekad neizjūta ne mazāko satraukumu. Taču tagad vilināja itin viss — gan vieglā smaržu dvesma, gan vienmērīgie elpas vilcieni.
Kad atskanēja klauvējieni, Vladimirs vannasistabā tīrīja zobus.
— Kas tur ir?— viņš sauca un ar stindzinošām šausmām pazina sievas balsi.
— Es, mīļais! Atbraucām ar Andrīti pārbaudīt, vai neesi mūs aizmirsis.
Vladimirs iemeta skatienu istabā. Viešņas joprojām nebija piecēlušās. Kā pēdējais stulbenis viņš izšāva pirmo, kas ienāca prātā:
— Pagaidiet, man jānodzen bārda!
— Nedzen jokus, taisi vaļā!— sieva, jau mazliet pikta, uzstāja.
Ielaist Marutu šādā brīdī nozīmētu neizbēgami izraisīt ģimenes traci, sieva nemūžam neticēs, ka viņš ir bez vainas. Un Vladimirs iespītējās.
— Nevar. Es vel neesmu saģērbies.
Uz pirkstgaliem viņš iezagas istabā, klusi aizvēra starp- durvis un pietipināja pie telefona aparāta.
— Imant, esmu mēslos līdz ausīm. Sieva uzkritusi kā pērkons no skaidrām debesīm… Pamēģini ievilināt pie sevis, lai es varu izdabūt dāmas laukā. Vai izdomā ko citu. Tikai ātrāk, kamēr Maruta nav uzlauzusi durvis!
Viešņas drudžaini ģērbās. Ari viņas nejutās vainīgas, tomēr saprata situācijās nejēdzību un gribēja izvairīties no konflikta. Tāda iespēja bija: ar milicijas darbinieču trenēto aci viņas gandrīz vienlaikus ieraudzīja glabšanas ceļu — ugunsdzēsēju kāpnes, kas savienoja balkonus. Nākamajā mirkli meitenes jau sūtīja caur logu gaisaskūpstus un viena pēc otras ienira lūkā.
— Sveika, Maruta!— aiz durvīm atskanēja Imanta pārspīlēti bezbēdīgā balss.— Tu pa šo mēnesi esi kļuvusi vēl smukāka. Bet troņmantnieks — izspļauts papucītis… Butu es nojautis, ka jūs atbrauksiet, tad vel divas tasītes… Ak, pareizi, sīkais laikam dzer tikai pienu. Toties manas draudzenes jau no paša rīta pumpē kafiju. Viņas atskrēja ar iepriekšējo autobusu, kad mans kaimiņš vēl gulēja, tāpēc tikmēr meitenes deponeju Vladimira istabā, tavējais no paša rīta kājās, laikam tevi gaidīja…
Vladimira izmisums pieauga ar katru drauga vārdu. Izdarījis lāča pakalpojumu, bet pats droši vien lepojas ar savu attapību. Vladimirs palūkojās balkona virzienā — tur no viešņām nebija ne miņas. Lielāku idiotismu grūti iedomāties! Tomēr vilcināties vairs nedrīkstēja, vajadzēja atvērt durvis.
Nesasveicinājusies ar vīru, Maruta, svildama aizvainojuma dusmas un tāpēc ar varu raudama sev līdzi četrgadīgo dēlēnu, iebruka istabā un izaicinoši pārlaida acis tukšajai telpai.
— Tavas viešņas aizgāja izpeldēties,— apgalvoja Vladimirs un tūlīt aptvēra, ka galīgi sapinies melos: kurš tad aprīli kaps ledainā jūrā?
— Roņu mātītes!— Maruta nošņāca, izvilka no somas limonādes pudeli, nolika uz Imanta atnestās paplātes un dzēlīgi piebilda:— Laikam drīzāk derēja kas grādīgāks…
Kādu brīdi neviens nezināja, ko teikt. Klusēja arī An- drītis, droši vien jauzdams, ka gaisā virmo draudīgas strāvas. Beidzot Imants nolēma izkliedēt neveiklības atmosfēru.
— Tad korķēsim vaļā,— viņš ierosināja un, kaut arī skaidri juta, cik nedabiski skan viņa vārdi, aicinaja:— Un varbūt uzdziedāsim kādu tautasdziesmu… uz trim balsīm…
Klusums kļuva arvien vairāk nomācošs. Bet Vladimirs nedabūja ne vārda pār lūpām. Beidzot Maruta atbīdīja krēslu un piecēlās.
— Nu, paldies par viesmīlību, vismaz esam pārliecinājušies, ka dzīvs vēl esi… Braukuši, Andri! Nē, pavadīt nevajag, ceļu atradīsim.
Durvis viņa atstāja pusvirus, tomēr Vladimiram radās tāds iespaids, it kā starp viņu un ģimeni būtu nolaidies dzelzs aizkars.
— Cerēji, ka es izstrēbšu putru,— Imants pārmeta, — pats kā ūdeni mutē ieņēmis.
Tikai tagad Vladimirs atskārta, ka visu šo laiku nebija pateicis sievai ne vārda. Varbūt vajadzēja skriet pakaļ? Bet arī tam pietrūka vīrišķības.
Pie brokastu galda incidents tika iztirzāts no visādiem viedokļiem — gan no morālā, gan no tiesiska aspekta.
— Laikam iesniegs šķiršanās pieprasījumu,— Gunta Apsīte sausi konstatēja.— Pat nenomutēja miesīgo bērnu! Tas vien jau ir iemesls, lai neturpinātu kopdzīvi.
— Un ar ko tu to pamatotu? Ar raksturu nesaderību?— Vladimirs-Zaicis vaicaja, ne pa jokam nobažījies.
— Kamēr nav pieķerts, nav vainīgs,— Imants Priedītis drošināja draugu.— Marutai nav it nekādu pierādījumu.
— Tipiska vīriešu pieeja: grēko, cik uziet, ka tik gailis pakaļ nedziedātu!— Apsīte bija tā uztraukusies, it kā būtu aizskarts pašas gods.— Kā var jaukt divus dažādus jēdzienus—jūtas un jurisprudenci! Vai zināt, kāpēc esmu stingri nolēmusi nelaist bērnus pasaulē? Tāpēc, ka pietiek nelaimīgo radījumu, kas nekad nav redzējuši savu tēvu skaidrā.
— Par manu Andri vari neuztraukties,— Vladimirs Zaicis aizstāvējās.— Un vispār — tu taču vakar pati ierosināji, lai dāmas paliek pa nakti. Ja uzskati, ka esmu tāds izvirtulis, kāpēc neaicināji viņas savā istabā?
Gunta Apsīte bija strādājusi Liepājā, kur viņas uzraudzībā bija galantērijas kombināta strādnieču kopmītnes, bet savā pieredzē nedalījās ne ar vienu, tikai allaž vilka vienlīdzības zīmi starp abu dzimumu tikumiem. Tagad viņa drīkstēja cerēt uz jaunu norīkojumu — citādi taču nebūtu bijis vērts ziedot visu brīvo laiku mācībām. Vēl nebija skaidrs, kādas pārmaiņas sagaidāmas, taču viņa neskuma. Pat rakstu darbi pilsētas pasu galdā vilināja kā leiputrija. Lai tikai nevajadzētu atgriezties apnikušajā sieviešu valstībā! Tieši tāpēc Gunta bija izgudrojusi šo kopīgo divu nedēļu atvaļinājumu Priežciema kāpās, izkaulējusi no tēvoča septiņas ceļazīmes un pierunājusi atbraukt arī diplomdarbu vadītāju, kriminālistikas profesoru Berezineru. Bet ielaist divas svešas sievietes savā istabā — to neviens nedrīkstēja no viņas prasīt. Durvis naktī netika aizslēgtas pavisam cita apmeklētāja gaidās…
— Pareizi izdarīji, ka neskrēji sievai pakaļ. Viņa vēl nodomātu, ka patiešām jūties vainīgs,— Vladimiru uzslavēja Jāzeps Murjāns, kura diezgan apšaubāmās popularitātes cēlonis bija māka ātri atrast kopēju valodu ar visiem, arī ar noziedzniekiem, vietā un nevietā katram piebalsojot.
— Savas sievas jūs vienmēr vērtējat zemāk nekā svešas,— Gunta turpināja karagājienu pret vīriešu nepastāvību.
Gunta grasījās attīstīt šo domu, bet kapteinis Nahodko ar grupiņas vecākā un vietējās varas pārstāvja tiesībām neļāva viņai pacelties vispārinājuma augstumos.
— Kā jums neapnīkst deldēt mēli! Ejam, Sašiņ, mūs gaida biljarda kaujas!
— Tik dievīgā laikā…— Gunta uzmeta lūpu.
— Tikai vienu partiju,— Aleksandrs Voitkuss centās pielabināties,— kamēr gaiss vēl nav sasilis. Tad aizstaigāšu ar tevi kaut vai līdz bākai un atpakaļ.
Nevienam nebija noslēpums, ka Guntas cerības pārcelties uz Rīgu balstās arī uz gaidāmajām kāzām ar šo bārdaino valsts īpašuma izlaupīšanas apkarošanas inspektoru. Gan pēc tam pagūs izlaist nagus, tagad prā- tlgak neliegt viņam sikos priekus. Viņa devās vīriešiem līdzi uz pagrabu, kur atradās «Magnolijas» galda spēju zāle.
Šeit Gunārs Apsītis beidzot ieraudzīja brāļameitu, kuru pirms tam bija velti izmeklejies pa istabām un dārzā. Viņš sazvērnieciski pameta Guntai ar aci — pēc visiem konspirācijas noteikumiem.
— Aprunāšos ar puišiem,— Gunta tūdaļ piekrita. — Viņi noteikti būs ar mieru palīdzēt, liekēžu dzīve pat man sāk apnikt. Bet tu tikmēr pasūti visiem kafiju.
— Nē, nē, mani tu iekšā nejauc! Ne pa kādu līniju,— direktora vietnieks atgaiņājās.— Es esmu amatpersona, pie milicijas drīkstu griezties tikai oficiāli.
— Tad izmaksā mums kā nezināms labvēlis — citādi es savus puišus nemaz nesaukšu,— viņa ķircināja tēva- brali.
Par savu Sašiņu un Imantu Priediti Gunta nešaubījās — tie allaž atbalstīja visus dēkainos plānus. Ari Murjāņu droši vien izdosies pielauzt. Viņa baidījās vienīgi no Vladimira, kurš pēc sievas apmeklējuma likās tāds kā no ratiem izsviests, un no Leonīda Nahodko, kurš diez vai gribēs rīkoties priekšniecībai aiz muguras,— beigu beigās «Magnolija» taču atradās viņa rajona robežās. Tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.
— Kur tad šodien mūsu profesors? — Gunta vaicāja, kad visi bija izvietojušies pie kopā sabīdītajiem galdiņiem.
— Kopā ar manv priekšnieku rītausmā aizbraucis makšķerēt. Uz kaut kādam simtprocentīgām vimbu vietām,— kapteinis Nahodko skaudīgi nopūtās.
Gunta jutās vīlusies. Viņas plānā profesora jauneklīgajam entuziasmam bija paredzēta izšķiroša loma.
— Jā, mūsu Bereziners prot iekārtoties. Laikam Savienībā nav tādas pilsētas, kur nestrādātu viņa bijušie studenti,-— no Kamčatkas līdz Kaļiņingradai.
— Un Latgale nebūs nekāds izņēmums,— M u r j a n a m uzklupa šodien īpaši nīgrais Vladimirs Zaicis.— Pamēģini tikai neatminēties, kā viņš veselu nakti laboja tavus krievu valodas stila ziedus, un es tev uzrīdīšu virsu visus savas apsardzes daļas suņus. Cits prastos ar akvalangu dzīvot pa dzelmi un pieāķet sava labvēļa makšķerei visresnākos zušus…
— Vai tad es ko saku?—Murjāns uzreiz piekāpās. — Gribējās tikai atgādināt, ka viņš daudz prātīgāks par mums. Neiznieko laiku, bet dzīvo,— pēdējo vārdu viņš izrunāja sevišķi svinīgi.
— Jā, tā bumbiņas trenkāšana man arī līdz kaklam,— Imants negaidot sadumpojās.— Un mūžīgā «zolēšana» pa vakariem.
— Ja esi noilgojies pēc saviem noziedzniekiem, tevi neviens te netur,— Gunta patiesi apvainojās, bet tad atcerējās savu diplomātisko misiju.— Tomēr nenāktu par ļaunu mazliet uzsist asinis.
— Tev tiešām tā šķiet?— Voitkuss neizrādīja īpašu sajūsmu.
— Klausieties, puiši, šis rāmais ezeriņš ir daudz dziļāks, nekā jūs domājat,— izmetusi āķi, Gunta apklusa.
Piesaistīt vīriešu uzmanību Guntai tomēr neizdevās. Kā par spīti, tieši šajā mirklī bārā ienāca «Magnolijas» nekronētā skaistuma karaliene Irina Perova, vedot pie rokas savu sprigano un visu lutināto atvasi Tatiņu. Tērpusies spīdīgi melnās «diskobiksēs» un pieguļošā, baltā īspiedurkņu džemperī, viņa izskatījās gandrīz kā svešķermenis atputnieku tradicionālo treniņtērpu nēsātāju sabiedrībā. Bet uzvedībā nebija nekā izaicinoša, vairāk tada kā atvainošanās, ka viņa ir spiesta vilkt mugurā drēbes, ko vīrs piegādā no ārzemēm, jo institūta sekretāres algas nepietiek, lai pati iegādātos mazāk uzkrītošas. Priecīgais smaids, ar kādu viņa sveica klātesošos, bija atklāts un vilšanās, ka netiek aicināta bariņā,— pavisam dabiska.
Glezni atbalstījusi elkoņus uz letes, Perova vēlīgi ļāva apbrīnot savu smuidro augumu, sejas svaigo iedegumu, kas tumšo matu ielokā piešķīra viņas ārienei dienvid- niecisku smulgumu.
«Tāda spējīga sagrozīt galvu pat manam Sašiņam,» īgni nosprieda Gunta un demonstratīvi pagrieza Irinai muguru.
— Ja jums labāk patīk mēmais kino, es varu ari klusēt,— Gunta pikti sacīja.
— Runā!— visu vārdā sacīja kapteinis Nahodko.
Jau pēc pirmajiem Guntas teikumiem neviens vairs neraudzījās Perovas virzienā.
— Un tu gribi, lai mēs kā pionieri piedalītos šajā kara spēlītē?—Vladimirs skeptiski vaicāja.— Paldies, man pašlaik daudz nopietnāki kreņķi.
— Bet ja nu patiešām?— Voitkuss nostājās Guntas pusē.— To pat iedomāties nevar, kādas nelaimes atgadas, kad nodzer prātu.
— Tad jo vairāk nav ko bāzt galvu cilpā. No tiem dullajiem zinātniekiem jāturas pēc iespējas tālāk. Izvēdinās galvu, un izrādīsies, ka vispār tādas disertācijas nekad nav bijis,— Nahodko centās vērst dzirdēto par joku.
Taču piemānīt Priedlti viņam neizdevās.
— No kā tu rausties?
— Labi, pateikšu skaidri un gaiši. Pieņemsim, Kundziņš runā patiesību un manuskripts, kaut nozīmīgs, tomēr tikai nosacīti ir slepens. To zina viņš, tam ticam mēs. Visi pārejie domā, ka tas satur valsts noslēpumu, piemēram, nejaušs atradējs, zaglis, ja tads vispār pastāv, vai Guntas onkulis, kurš jau izstājies no spēles…
— Un tagad tu gribi, lai mēs sekojam viņa paraugam un arī piekopjam strausa politiku?
Imanta Priedīša izaicinājums izšķīra jautajumu.