— Es jus pēdējoreiz brīdinu — ordeņus mums par to neviens nepiešķirs,— Leonīds Nahodko teica, kad viņi vienpadsmitajā stāva izkāpa no lifta.
— Ir jau dzirdēts!— Priedītis atvēcinājās ar abām rokām.— Ko tu sīc ka tāds apnicīgs nakts ods. Paskaties labāk, vai manuskripts nevareja iegāzties šajā šķirba.— Viņš noradīja uz spraugu starp kabīnes grīdu un stāva slieksni.
— Nav taču akmens,— Gunta iebilda.— Kā zināms, papīra lapas krītot lido uz dažadām pusēm. Pat ja tās vieno kopēja doma.
— Un ja tās bija mapītē?— šoreiz Murjāns nezināja, kurā pusē nostāties.— Jāuzprasa Kundziņam.
— Vienkāršāk nobraukt leja un pārbaudīt,— nadzīgais Priedītis mudināja viņu un jau pastiepa roku, lai nospiestu pogu.— Tīri neticami, kas tik gadu gaitā neuzkrājas šahtas dibenā.
— Pagusim izvizināties vēlāk. Vakar izrēķināju, ka šajos gliemežtempa liftos mēs pavadām gandrīz piecus procentus no ceļazīmē paredzētā atpūtas laika. Un, jo augstāk cilvēks dzīvo, jo vairāk zaudē. Mēnesī sanāk vesela diena. Ja turklāt gadās iesprūst, var iesniegt tiesā civilprasību un saņemt -kompensāciju,— arī ikdienā Aleksandrs Voitkuss bija pieradis izteikt savus slēdzienus terminu valodā.
Detektīvi sasniedza gaiteņa galu, kur kreisajā pusē atradās Kundziņa istabas durvis. Pirms pieklauvēšanas viņi brīdi pakavējās pie loga — skats no augšas tiešām bija iespaidīgs, daudz plašāks nekā no viņu stāva, kur balkoni šķita balstāmies uz priežu galotnēm. Šeit nekas nesaistīja pie zemes, iztēlei pavērās jūras klaids, kuru ierobežoja tikai apvāršņa dūmakainā svītra.
— Pēc pusdienām aizstaigāsim līdz tiem akmens bluķiem,— Gunta atgādinaja.— Redzi melnos punktiņus aiz bakas? Tur esot noenkurots vecā Raubiņa slavenais zušu murds.
— Vai tiešām stāvvadus izliek tik tuvu krastam?— taujāja Murjāns, attiecinot arī uz zveju līdz sakāmvārda goda līmenim paaugstināto aplamību: «Jo tālāk, jo labāk.»
— Pie mums — tieši aiz trešā sēkļa,— jūrmalnieks Vladimirs Zaicis paskaidroja.— Reņģes pavasarī stūrē taisni uz upes muti.
— Ja es šeit dzīvotu, neuzrakstītu ne rindiņu,— Gunta sapņaini sacīja.— Augu dienu skatītos skaistumā.
Nahodko vīpsnīgi noraudzījās biedros.
— Tad varbūt no disertācijas meklēšanas atteiksimies — kamēr nav par vēlu?
Priedītis piegrabināja pie durvīm, pēc brīža piedauzīja ar dūri, paraustīja rokturi, bet tās neatvērās.
— Nāku, nāku!— no iekšpuses atskanēja aizsmakusi balss.
Slēdzenē pagriezās atslēga. Uz sliekšņa stāvēja Viktors Kundziņš.
«Vai tāds cilvēks var būt arī izklaidīgs?» prātoja Priedītis, «bet varbūt ārējā disciplīna ir viņa vienīgais līdzeklis pret aizmāršību?»
— Ātrā palīdzība!— Murjāns bramanīgi pavēstīja. — Piedodiet, ja iztraucējām nelaikā.
— Tieši otrādi, man jāatvainojas jums,— Kundziņš ar mulsu smaidu aicināja apmeklētājus istabā.— Pēkšņi uznāca nespēks. Tas laikam no gaisa spiediena maiņas…
— Drīzāk jau atslabums pēc visiem uztraukumiem,— Voitkusam gribējās ātrāk rast skaidrību.— Tātad manuskripts laimīgi atradies, ja tik mierīgi gulējāt?
Kundziņa sejas izteiksme spēji pārvērtās. Likās, no- miedzī aizmirstā šā rīta liksta atkal izspieda no apziņas visu pārējo, pat smalkajā audzinašanā iemantotos pieklājības refleksus. Nepiedāvājis ciemiņiem apsēsties, viņš iesteidzās guļamtelpā, no kurienes atgriezās tajā pašā nakts- tērpā, vienīgi uzlicis brilles.
— Palīdziet, biedri, es kompensēšu…
Priedītis nejāva viņam turpināt:
— Vispirms mums jāzina, kā tas noticis. Stāstiet visu, ko atceraties. Arī šķietami mazsvarīgus notikumus.
Kundziņš atkal izgāja. Pa durvju spraugu Gunta redzēja, kā viņš izņem no atvilktnes vairākas medikamentu kārbiņas, saber saujā dažādu krāsu tabletes, norij tās, kāriem malkiem tieši no pudeles uzdzerot virsū «Fantu». «Divas zilganas, divas baltas un viena melna,» Gunta drošības dēļ ielāgoja, «vai tikai nav narkomāns?» Viņa vērīgi nopētīja Kundziņa acu zīlītes, mēģināja saskatīt uz kreisās rokas atsegtā apakšdelma injekcijas adatas pēdas. «Nē, laikam vēl nav tik zemu kritis, tomēr bez stimulējošiem preparātiem vairs nespēj dzīvot…»
Viņš stāstīja saraustīti — vairāk savas izjūtas un hipotēzes nekā faktus, jo tos atcerēties spēja visai miglaini. Bet neviens viņu nepārtrauca. Imants Priedītis, kurš bija apsēdies pie rakstāmgalda, atzīmēja uz vēstuļu bloka lapas iespējamo liecinieku vārdus. Pārējie stāvēja nekustīgi, neizrādot ne līdzjūtību, ne nosodījumu.
— Tad es izsūdzēju savas bēdas direktora vietniekam, un ar viņa laipno gādību jūs…— Kundziņš apklusa pusvārdā un cerību pilns uzlūkoja viesus, it kā gaidīdams: tūlīt kāds izvilks no azotes pazudušo manuskriptu.
— Ugunsdzēsēji vienmēr atbrauc par vēlu,— Priedītis konstatēja.
— Ar jūsu atļauju mēs tagad centīsimies šo to precizēt, uzdosim jautājumus,— sapratis, ka Nahodko neparko neņems iniciatīvu savās rokās, beidzot ierunājās Voitkuss, pūlēdamies izteikties iespējami smalki.— Likuma priekšā visi ir nevainīgi — iekams tiesā nav pierādīts pretējais. Toties šinī gadījumā, kamēr neatklāsies patiesība, mūsu acīs visi ir aizdomīgi. Arī jūs.
— Es esmu cietušais,— Kundziņš protestēja.
— Simtprocentīgi vainīgs, sevišķi tāpēc, ka viss noticis dzērumā. Turklāt jau bībelē paredzēts pants par vešanu kārdināšanā,— drūmi pamācīja apsardzes speciālists Zaicis, bet Nahodko ar savu piezīmi īelēja eļļu ugunī:
— Mums ir tāds izteiciens: «Kas pats sargājas, to arī milicija sargā.» Un vēl mēs sakām: cietušā nopratināšana, nevis iztaujāšana. Jūsu laime, ka šoreiz es tajā nepiedalīšos — pēc ieņemamā amata nav brīv. Bet man nejauši ir līdzi izmeklētāja soma, un es palīdzēšu biedriem kā bezkaislīgs eksperts. Palūkošu, vai nav pirkstu nospiedumu, citu ielaušanās pēdu.
Viņš piecēlās un, neprasot saimniekam atļauju, iebāza kabatā neiztukšoto «Fantas» pudeli un klusi izslīdēja gaitenī.
— Esmu jūsu rīcībā,— Kundziņš teica.
— Kas vēl zināja, ka jūsu disertācija ir slepena?— Priedītis vaicāja.— Pēdiņās vai pa īstam, tam pašlaik nav nozīmes.
— Mana māte.
— Tātad arī visi kaimiņi,— Priedītis pārliecināti secināja.
— Es jūs palūgtu!…— Kundziņš apslāpēja sašutumu un rāmā balsī piebilda:—Viņa tikai otro gadu Maskavā, slikti runā krieviski un ne ar vienu nekontaktējas.
— Un kam devāt pārrakstīt ar mašīnu?— Imants Priedītis neatlaidās.
— Pagaidām nevienam. Oriģinālu driķēju pats ar diviem pirkstiem. Racionālāk nekā pēc tam labot mašīnrakstītājas kļūdas. Turklāt man tāda mašīna ar nomaināmiem burtu kodoliem. Ir pat garnitūra ar matemātiskām zīmēm un grieķu burtiem. Ja vēlaties, varu demonstrēt.
— Pieņemsim… Tagad paskaidrojiet, lūdzu,— kāpēc stiepāt rokrakstu uz krogu? Parasti taču nenēsājat to visur līdzi?
— Kā lai to pasaku?…— Kundziņš izskatījās apjucis. — Tas ir no psiholoģijas sfēras. Divu gadu nepārtraukta darba rezultāts. Paņēmu to kā mana triumfa simbolu, kā uzvarētāja vimpeli…
— Ne visai loģiski, bet saprotami, — Priedītim negribējās bez nepieciešamības traumēt Kundziņu.— Un kur jus to turējāt? Uz galda?
— Sākumā gan. Tad nobijos, ka apliesim, un pabāzu zem… vārdu sakot, uzsēdos virsū.
— Un visu vakaru nepiecēlāties?— apslēpis smīnu, Priedītis taujāja.
— Kā nu ne! Pieslējos kājās, kad atvadījos no biedrenes Grošas, uztrūkos stāvus, kad Taļimovs uzsauca tostus, kad sasveicinājos ar profesoru Vobļikovu.
— Pie letes ne reizes nepiegājāt? «Degvielu» pienesa Žozīte?
— Kad pienāca mana kārta pasūtīt, laikam pats gāju pakaļ. Kālab apgrūtināt sievieti? Bet tā ir tikai hipotēze, kuru apzvērēt neuzdrošinos, jo īsti neatceros…
— Varbūt atceraties atceļu?—jautāja Gunta.
— Taļimovs apgalvo, ka atbraucām kopā, tātad liftā bijām trijatā — viņš, Marats Makarovičs un jūsu padevīgais kalps,— Kundziņš samocīti pasmaidīja.— Bet, kad profesors uzlūdza pie sevis uz zaļo tēju, mēs bijām jau tikai divatā. Laikam Taļimovs bija devies atlaisties…
— Vai arī aizstiepa…— pirmoreiz ierunājās Murjāns.
— Lai paliek!— Gunta nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs iegājāt pie profesora?
— Piedošanu, bet man arī gribējās pēc iespējas ātrāk nokrist uz pāris stundiņām. Tad gaitenī parādījās Astra, laikam mūsu skaļās balsis bija viņu uzmodinājušas, un atslēdza manu istabu.
— Pagaidiet, tas ir ļoti būtiski! Kad jūs pamanījāt, ka atslēga palikusi lejā? Izmeklējāties pa kabatām, vai ne? Pacentieties koncentrēties — vai tajā mirklī manuskripts bija jums rokās?
Kundziņš sarauca pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties, tad bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
— Neņemiet ļaunā…
— Iziesim gaitenī! Gadās, ka situācijas rekonstrukcija palīdz atsvaidzināt atmiņu,— Voitkuss ierosināja. Turpinādams atdarināt Kundziņa runas veidu un manieres, viņš piebilda:— Neliels izmeklēšanas eksperiments, ja jums nav iebildumu.
Durvis nevērās. Kaa Voitkuss pagrūda tās ar plecu, ārā kaut kas ar dobju būkšķi apgāzās. Tas bija Nahodko darba portfelis, kuru viņš bija paņēmis līdzi atvaļinājumā tikai tāpēc, ka tajā ietilpa arī fotoaparāts ar zibspuldzi un dažādu leņķu objektīviem. Tagad viņš bija tik nikns, ka pat nejaudāja no sirds izlamāties.
Nācās sākt visu no jauna. Viņš atskrūvēja pudelīti, ar otu uztriepa durvju tumšajam rokturim sudrabainu pulveri, tad uzlīmēja virsū plēvīti.
— Kurš no mums pirmīt pieskārās kliņķim, liekas, tu, Imant?—viņš bargi noprasīja.— Te vismaz pieci dažādi nospiedumi…
— Viss saskan. Biedra Kundziņa, Astras, Mehti Taļimova, manējais un noslēpumainā rīta apmeklētāja.
— Kundziņa paraugs man jau ir, tu arī nekur ne- pazudīsi,— Nahodko apmierināti pasmīkņāja.— Tagad ņemšu priekšā diplomātu.
Arī gaitenī Kundziņam neizdevās sasiet pārtrūkušo atmiņu pavedienu. Viņš skatījās durvīs, griestos, iebāza rokas kabatās — nekas nelīdzēja. Beidzot visi atgriezās istabā.
— Vai esat pārliecināts, ka manuskriptu nav piesavinājusies Rūta Groša?
— Ja vispār šai pasaulē esmu par kaut ko pārliecināts, tad tas ir biedrenes Grošas godīgums. Lieku galvu ķīlā! Un kāpēc gan mana doktora disertācija būtu viņai vajadzīga?
— Šeit jautājumus uzdodam mēs,— Murjāns mehāniski izšāva repliku, tad kļuva domīgs.— Tiešām, kāda joda pēc?… No otras puses, varbūt viņa ielaidās ar jums tikai manuskripta dēļ?
— Sakiet, biedri Kundziņ,— Voitkuss steidzās glābt neērto situāciju,— kādas ir jūsu versijas? Jūs, būdams zinātnieks, taču esat pieradis pētīt mīklainas parādības, analizēt likumsakarības… Vai kāds te meklēja jūsu draudzību? Ar ko pavadāt brīvo laiku? Kas sēž pie jūsu galda ēdienreizēs?
— Labi, atbildēšu arī uz šiem jautājumiem,— Kundziņš pārvarēja iekšējo pretestību.— Draudzējos vienīgi ar dāmu, par kuru' jūsu biedrs uzdrīkstējās tik nekorekti izteikties. Pie mūsu galda sēž vēl igauņu zinātnieku pāris — Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Karels Le- piks ar kundzi, ļoti cienījami cilvēki. Justos pagodināts, ja viņš iepazītos ar manu disertāciju, kaut gan cerību maz. Viņa vecumā tas būtu lieks apgrūtinājums.
Voitkuss domās izsvītroja Lepikus no aizdomīgo personu saraksta. Pie labākās gribas neizdevās iztēloties zagļu lomā šos aizkustinošos sirmgalvjus, kas likās kā sen vēsturē aizgājušu laiku pārstāvji, ausīs ieskanējās Vob- ļikova dzēlīgā prātula par viņu vecīgo kurlumu: «Bez laika zoba defektiem antīkās statujas zaudētu pusi no savas vērtības.»
— Tad te vēl atpūšas mans senais paziņa profesors Vobļikovs, mūsu institūta daiļā sekretāre Irina Vladimi- rovna Perova, pirmīt pieminētais zinātņu kandidāts Mehti Taļimovs. Ir vēl daži kolēģi, ar kuriem sasveicinos tikai pa gabalu, piemēram…
— Draugi, mēs mīņājamies uz vietas,— Murjāns aprāva Kundziņu.— Jāsāk darboties!
Viņi atvadījās, palūdza, lai Kundziņš nekur tālu neaiziet,
un piekodinaja pagaidām nevienam nestāstīt par zaudējumu.
— Bet Taļimovs un biedrs Apsitis?— Kundziņš dinaja.— Vajadzētu brīdināt.
— To mēs paši izdarīsim.
* * *
«Ražošanas apspriede» notika jumta stāva solārijā. Izrādījās, ka arī atvaļinājuma laika viņi nespēj atmest birokrātiskos netikumus — viss jāiesāk pēc iepriekš apstiprinātā plāna. Tomēr izdaudzināta koleģiālā lemšana šoreiz būtu tikai brīvprātīga pakļaušanās priekšniecībai, kuras lomu joprojām neviens negrib uzņemties, kaut gan klusībā katrs, protams, uzskatīja, ka ir gudrāks par citiem…
Jā, tikai domās Gunta uzdrošinājās sev atzīties, ka ir prātīgāka par sava kursa vīriešiem. Gan pienāks laiks, kad neglītajam pīlēnam izaugs vērienīgie un baltie gulbja spārni. Tad viņa ar Sašiņu pacelsies tādos augstumos…
Gunta novilka vilnas jaku.
— Karsti.
Lai arī vējš te pūta ar divkāršu spēku un brīžiem radās iespaids, it kā nams līgotos, tomēr plcksistikla vairogu aizsegā valdīja īsti tropiska sutoņa.
— Es gan būšu spiests jūs šoreiz pievilt,— negaidot ierunājās Zaicis un piecēlās.— Paša sieva tomēr tuvāka nekā sveši noslēpumi, un Rīgas autobuss atiet pēc pusstundas. Ar mani varat rēķināties tikai kā ar pilnvarotu sūtni ārkārtējiem uzdevumiem.
Pārējie atviegloti uzelpoja, jo sirds dziļumos baidījās no Vladimira privātdetektīva pašdarbības.
— Pasaki Marutai, ka šārīta jezga saistīta ar mūsu jauno uzdevumu,— Priedītis ieteica.— Miliču sievas nav pārāk izlutinātās, sevišķi tavējā… Bet arī es steidzos. Jāaprunājas ar dāmām, kamēr nav atdzisušas pēdas.
— Zozīti atstaj manā ziņā,— Murjāns lūdza.— Tik un ta grasījos šodien izķemmēt rajona universālveikalu. Un pie reizes…
— īsta sieviete nekad nepiedos, ka viņu apciemo tikai «pie reizes»,— Gunta brīdināja.— Mēs ar Sašiņu ķersimies pie personāla, vai ne, mīļumiņ?
savu atga-
Voitkuss saviebās, bet neiebilda.
— Ja disertācija patiešām nozagta, nevis pazaudēta, tā jau atrodas aiz trejdeviņiem kalniem. Nav taču kniepadata, ko var tepat paslēpt,— viņa teica.
— Pēc tavām domām, darbojies kāds cilvēks no malas? Nemaz nav zemē metama versija…— Zaicis piekrita.
— Tas met ēnu uz jūsu dievināto Zozefīni. Neredzu neviena cita, kas nepamanīta varētu te iekļūt,— Apsīte ar ļaunu prieku atgādināja.
— Bet jēga, jēga? Pasakiet man priekšā motīvu, un es pateikšu, kas ir zaglis,— Murjāns uzstāja.
— Pirmām kārtām jānoskaidro — kā, pēc tam lauzīsim galvu — kāpēc? —Voitkuss prātīgi ierosināja. —Manuprāt, visticamākais ir apvienotais variants: manuskriptu ievilcis nāsīs kāds no nama iemītniekiem, bet aiztransportējis svešinieks.
— Ar abām rokām balsoju par šo hipotēzi,— Zaicis atdzīvojās.— Atcerieties, vakar, kad atvedām atpakaļ manas nelaimīgās viešņas, pie durvīm stāvēja sarkans zapiņš. Bet šorīt vairs nebija.
— Nu, svešu mašīnu te netrūkst. Katru dienu pie durvīm ir melna volga, laikam noliktavas pārzinei vīrs brauc no Rīgas pakaļ. Vajadzēs mums abiem, Guntiņ, izpētīt šo ģimenes dzīvi uz riteņiem.— Un Voitkuss smagi nopūtās.
Vobļikova istabas likās neapdzīvotas. Uz galda — vienā kaudzē laikraksti, otrā — grāmatas, pašā vidū — atvērta klade un vairāki uzasināti zīmuļi. Bet uzšķirtajā lappusē nebija neviena ieraksta. Tikpat sterila — gandrīz kā slimnīcas reanimācijas palāta — izskatījās arī guļamtelpa ar sanitārajiem priekšrakstiem atbilstoši uzklāto gultu. Vienīgā dzīvības pazīme — gaisīgais saules stars, kurā dejoja neiznīdējamie puteklīši.
Dienas pirmajā pusē Vobļikovs vienmēr valkāja tumšzilu treniņtērpu, it kā vēlēdamies pasvītrot savu mūžīgo sportisko formu. Uh patiešām — stiegrainais profesors nemaz neatgādināja sagrabējušos večus, kādus Priedītis iztēlojās trīs gadsimta ceturkšņus nodzīvojušus vīriešus. Vienīgi nosliece uz monologiem, kas atkal un atkal meta asprātībām izrotātas cilpas, liecināja par vecuma sklerozi, bet iespējams arī, ka atspoguļoja garajā universitātes
pasniedzēja praksē par otro dabu pārvērtušos iekš'ējd nepieciešamību apžilbināt auditoriju.
— Atnācu aprunāties par Viktoru Janoviču Kundziņu. Ja nemaldos, jūs viņu pazīstat jau sen,— nosaucis savu uzvārdu, bet aizmirsis pieminēt darbavietu un dienesta pakāpi, sacīja Imants Priedītis.
Vobļikovs tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Viņš priecājās par katru apmeklētāju, par katru ieganstu, kas attaisnotu slinkuma lāpīšanu.
— Sēdieties, jaunais cilvēk, sēdieties un jūtieties kā mājās. Bet uzvedieties kā ciemos un — galvenais — nesmēķējiet,— profesors piebilda, ieraudzījis, ka Priedītis automātiski noliek uz galda cigarešu paciņu.— Vīsi inteliģenti cilvēki sen atmetuši, ieteiktu to darīt arī jums, tikai tādējādi ir cerības saglabāt radošās potences līdz sirmam vecumam… Jā, mans draugs Kundziņš… Kad iepazināmies, viņu dēvēja par talantīgu, jaunu zinātnieku. Tagad kļuvis slavens, bet par viņa talantu neviens vairs nerunā. Pēc daudziem gadiem vakar gadījās izdevība atkal sirsnīgi patērzēt. Tomēr izrādījās, ka varam viens otram pateikt vienīgi: «Kāds prieks jūs redzēt!» Atlikām sirsnīgo sarunu vēl uz pieciem gadiem, it kā mums visa dzīve būtu priekšā. Kaut gan — ja baumas attaisnosies un viņš patiešām kļūs par mūsu zinātnisko sekretāru — šo apšaubāmo prieku nāksies izbaudīt krietni biežāk…
Priedītim profesors iepatikās uzreiz. Citkārt viņš ar baudu klausītos, pat censtos iegaumēt vienu otru prātulu, lai atstāstītu biedriem, bet šodien vajadzēja ievirzīt sarunu vēlamajā gultnē.
— Ko jūs domājat par Kundziņa darbu? Vai viņa doktora disertāciju jau izlasījāt?
— Izcils praktiķis, bet diemžēl ne vairāk… Zināt, iespēja būt atklātam ir vienīgā privilēģija, kas tiek piešķirta mūža novakarē. Ja padomājam — ko jaunu iespējams pateikt, teorētiski analizējot ārzemju sasniegumus šajā pielietojamās zinātnes nozarē? Bet viņš pietiekami ilgi dzīvojis rietumos, lai būtu pārliecinājies par lietderības koeficientu un attīstītu perspektīvas idejas. Ar to Kundziņš noteikti būs spīdoši ticis galā, nemaz nešaubos. Taču viņa disertāciju neesmu redzējis.
— Vai tad viņš jūs nelūdza būt par oponentu?
— Pagaidām tikai piedraudēja. Opozīcija pat gadu gaitā nekļūs par pozīciju, vai jums tā neliekas? Tāpēc
nesteidzos piekrist, man pilnīgi pietiek, ka šeit jānoņemas ar Rīgas aspirantu. Vakar atkal bija klāt…
— Vakar Kundziņš laikam bija krietni kunga prātā. Viņš īsti neatceras, kā atgriezies savā istabā.
— Kas tur ko neatcerēties! Vispirms pavadījām līdz mašīnai manu aspirantu. Tas gan bija pilnās burās, neparko negribēja palikt pa nakti. Vicināja somu un vienā laidā atkārtoja: «Ripošu uz mājām, jūs mani nemāciet!» i Galu galā — kur teikts, ka students nedrīkst būt gudrāks i par savu profesoru?
— Un pēc tam?
— Pēc tam uzbraucām augšā… Vai ar Kundziņu kas noticis? Brokastīs viņu neredzēju. Kundziņš parasti ierodas ' tik punktīgi, ka pēc viņa var pārbaudīt pulksteni.
— Vēl viens jautājums, biedri profesor… Vai viņam bija rokās kāds tīstoklis vai aktu vāki, kad jūs kopā izgājāt no bāra?
— Klausieties, jaunais cilvēk,— vai tikai neesat no profesora Berezinera kompānijas, ka tik uzstājīgi iztau- ! jājat mani? Ja Kundziņam atgadījies kas ļauns, neslēpiet patiesību!
— Viss kārtībā. Viņš vienīgi neatceras, kur atstājis svarīgu dokumentu, es cerēju, ka jums būs palicis atmiņā.
— Atmiņu valstībā katrs pats ir kungs un valdnieks. Pie labākās gribas nevaru jums palīdzēt.
— Iespējams, ka jūsu aspirants ko pamanījis?
— Uldis Vecmeistars?… Cik varu spriest pēc uzrakstītā, viņš tālāk par savu degunu neko nesaredz. Vai zināt, kāds ir mūsdienu analfabētisms? Cilvēki prot gan lasīt, gan rakstīt, bet nedara ne vienu, ne otru.
— Paldies, biedri profesor!— Priedītis grasījās piecelties.
— Jūs esat ļoti bikls. Gribat aiziet, neizstāstījis savu biogrāfiju… Tas taču visizplatītākais hobijs. Sen nebiju bijis Latvijā, tādēļ neesmu īsti iegaumējis jūsu modernos jaunvārdus — visus šos «vaļaspriekus» un «gaisotnes», «segumus» un «labestības»… Manā laikā «aizlika priekšā kāju», tagad «paklupina», bet cietušajam no tā vieglāk nekļūst.
Būtu nepieklājīgi neizteikt Vobļikovam komplimentu par latviešu valodas zināšanu. Diemžēl uzslava pavēra jaunas daiļrunības slūžas:
— Daži krāj suvenīrus. Es uzskatu, ka šīs piemiņas lietiņas nespēj aizstāt piemiņu. Un, tā kā nekad neesmu
bijis tūrists un arī nebūšu, no katras vietas pārvedu tautu lielāko bagātību — valodu. To manā kolekcijā jau četrpadsmit… Nu labi, jaunais cilvēk, skrieniet, jūsu darbā panākumi laikam vairāk atkarīgi no kājām nekā no galvas, kaut gan sena gudrība iesaka: «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»
Pēdējoreiz iedzēlis Priedītim, Vobļikovs sirsnīgi pakratīja viņa roku un novēlēja sekmes darbā, ģimenes un arī personiskajā dzīvē.
Perovas istabā diemžēl neviens neatsaucās, tāpēc Priedītis nokāpa stāvu zemāk un pieklauvēja pie Rūtas Grošas durvīm. Arī šeit viņu neviens neaicināja istabā, bet iekšā šalkoja ūdens, un Priedītis nekautrēdamies iegāja. Viņš drīkstēja to atļauties, jo Grošu pazina sen — sākumā kā kaimiņu skuķi, kas labprāt palīdzēja pirmziemniekiem tikt galā ar mājas uzdevumiem, tad kā rneiču, kuru gandrīz katru vakaru redzēja tumšajā kāpņu telpā skūpstāmies ar izstīdzējušu jaunekli, vēl pēc tam kā Rūtastanti, kas bieži nāca aizņemties sāli un sērkociņus, jo nekādi nespēja apgūt patstāvīgas saimniekošanas iemaņas. Bet tagad? Bija pagājuši seši gadi, kopš Priedīši no savām komunālajām istabām bija pārvākušies uz atsevišķu dzīvokli citā pilsētas rajonā, un nu, sastapdams Rūtu Priež- ciemā, Imants īsti nezināja, kā viņu uzrunāt — ar «tu» vai ar «jūs».
Istaba šķita tiešs Vobļikova apartamentu pretstats. Visur mētājās sieviešu tualetes piederumi. Uz krēsla atzveltnes bija nomestas biksītes un krūšturis, bet sauļošanās kostīms gulēja uz rakstāmgalda starp krēmu kārbiņām, nagu lakas pudelītēm, losjona flakoniem, skropstu tušas dozītēm un dezodorantiem.
Aiz muguras atskanēja soļu švīkoņa. Priedītis pagriezās un ieraudzīja Rūtu. Viņa bija ietinusies baltā frotē palagā, un seja bez smiņķa sargslāņa izskatījās pārsteidzoši jaunavīga. Ātri aplēsis, ka viņai jau ap trīsdesmit pieciem gadiem, Priedītis nespēja slēpt apbrīnu.
— Domāju, ka apkopēja,— Rūta līksmi iesaucās. — Cik jauki, beidzot sadomāji mani apciemot! Un tieši šodien, kad pirmoreiz jūtos kā atvaļinājumā. Sēdies!
Priedītis piesliciināja viņai čības un ērti iekārtojās atzveltnes krēslā.
— Vai drīkst pīpēt?
— Piedāvā man arī!
Viņi aizsmēķēja, tad Priedītis ievadīja sarunu ar tiem pašiem vārdiem kā nupat pie Vobļikova:
— Atnācu aprunāties par Viktoru Kundziņu.
Rūta ievilka dziļi dūmu, aizvēra acis un izpūta tievu strūklu. Bet atbildēt nesteidzās. Kad Priedītim jau šķita, ka viņa nolēmusi laist šos vārdus gar ausīm tomēr klusi apvaicājās:
— Un ko tu par viņu domā? Vai ieteiktu iziet pie Kundziņa par sievu?
— Vai tad viņš ir ņēmējs? Piedāvā sirdi un roku?
— Ko tu taisi lielas acis, vai tad nekā neredzi? Es pat tev varētu sagrozīt galvu, ja vien neatcerētos, kā skraidīji pa pagalmu īsās bikšelēs…
— Nopietni — viņš tevi bildināja?
— Pagaidām ne. Bet mēs, sievietes, to nojaušam, pirms vīrieši līdz galam izdomājuši. Būtu pamājusi ar mazo pirkstiņu, viņš jau vakar atklātu savas jūtas.— Un Rūta pašapzinīgi pasmaidīja.
— Par vakardienu runājot,— Priedītis ātri pārgāja uz nāciena mērķi, jo mīlestības jautājumos neuzskatīja sevi par lietpratēju,— vai tu neatceries — viņam bārā bija līdzi doktora disertācija?
— Ar kaut kādu mapīti viņš visu laiku noņēmās kā ubags gar maizes kuli… Beigās kļuvu pavisam nervoza.
— Un tāpēc tik agri aizgāji?
— Mani aizvainoja viņa skopums. Esmu pieradusi pie svinībām, kur nepārtraukti paukšķ šampanieša korķi. Bet šis cienāja mani ar skābuli, pats dzēra tēju un runāja par dvēseļu radniecību.
— Un tad tu vēl prasi man padomu! Braucam lejā iedzert kafiju — tās pašas vecās draudzības vārdā.
— Tur tas joks, ka man Kundziņš patīk.— Rūtas zilajās acīs iegūla siltums.— Viņš ir tik neaizsargāts, tik aizkustinošs. Un tik ļoti atgādina manu tēvu.
— Tad preci viņu, ko vēl gaidi!—Priedītis jutās kā vējrādis svešu jūtu viesuļvētrā.
— Varbūt tieši šī līdzība mani biedē,— ar viņai vien zināmu loģiku sūdzējās Rūta.— Atkal būs jāauklējas kā ar zīdaini, jāupurē personiskās intereses, jo viņa darbs, protams, svarīgāks par visām manām kinoskatēm, recenzijām un intervijām… Zini, tagad man šķiet, ka līdzšinējo dzīvi esmu nodzīvojusi nepareizi. Vajadzēja gādāt tēvam mazdēlu, tas viņu turētu pie dzīvības daudz stiprāk nekā visa mana aprūpēšana.
— Emancipācijas medaļas otrā puse. Bet es skatos: vēl nekas nav nosebots.— Tu šo laimi vari nest Kundziņam, ja vien viņš nav par vecu.
— Mani biedē laulības ikdiena, nevis iknakts… Es šos zinātniekus pazīstu kā savus piecus pirkstus — viņi ir stipri ar nevarību un neizdarīgumu. Ja jau iziet pie vecāka vīra, tad gribas, lai viņš tevi lutina, nolasa no lūpām katru vēlmi, nevis otrādi.
— Tu taču neceri, ka izdosies mīlestības svaros nodibināt līdzsvaru,— -Priedītis atkārtoja mātes iemīļoto frāzi.— Un vispār — šajā jomā neesmu tev nekāds konsultants. Atnācu, lai palīdzētu Kundziņam.
— Sūta tevi par starpnieku?— Rūta nicīgi vaicāja. — Tipiski…
— Viņš iekūlies tādās nepatikšanās, ka laikam aizmirsis, vai tu vispār esi šai pasaulē vai neesi.
— Kāpēc uzreiz to neteici? Es tūlīt!
Rūta uzvilka peldmēteli un izsteidzās no istabas.
* * *
Perovas istabas durvis vēl arvien bija aizslēgtas, un Priedītis nolēma pameklēt pludmalē. Sev viņš nebaidījās atzīties, ka patiesībā 'dzen pēdas nevis diezgan noslēpumainajai disertācijai, bet daiļajai Irai, kuras pievilcību vērtēja augstāk par visiem zinātnes atklājumiem. Nekur tālu viņa nevarēja būt — parasti Tatiņa noenkuroja savus spaiņus un lāpstiņas tuvējās kāpas smiltīs.
Vestibilā viņš ieraudzīja Guntu iznākam no kinozāles, kur viņa bija aptaujājusi apkopējas un oficiantes.
— Neviena nekā nav manījusi,— viņa paklusu teica.
— Kādi jaunumi tavā frontē?
— Bārā mape viņam vēl bijusi, to apliecina Groša. Bet pēc tam — kā akā. Tagad Zozīte ir mūsu vienīgā reālā cerība.
— Brauksi Murjānam līdzi?
— Ne prātā nenāk! Apvienošu lietderīgo ar patīkamo un došos pie melnās Iras.
Iemīta taciņa aizveda viņu ieplakā, kuru atpūtnieki bija nokristījuši par pannu, jo te varēja cepināties arī vējainas dienās. Un tiešām — kāpas nogāzē uz raiba peldpalaga gulēja Perova, līdzās knosījās Tatiņa idīgi cenz
damās aprakt mātes kājas smiltīs. bija silti
apģērbta un nežēlīgi svīda, taču tas negausināja viņas darbošanos.
Saklausījusi soļus, Perova pagrieza galvu nācēja virzienā un atvēra acis. Tad mēģināja uz muguras sasiet peldkostīma lences, bet, velti nopūlējusies, tādā kā bezspēkā atslīga atpakaļ.
— Vai palīdzēt?— Priedītis piedāvājās.
— Šausmīgi neieredzu šīs baltās svītras. Ja jūs ne- šokēju, varat nogruntēties blakām,— Perova teica, pavirzījās sānis un atbrīvoja viņam šauru palaga strēmeli.— Tikai neguliet uz smiltīm!
Priedītis aši nometa drēbes, ievēroja, cik pretīgi bāls salīdzinājumā ar Perovas brūngani matēto ādu izskatās viņa augums, un tūlīt juta, kā pār muguru skrien tādas kā vēsas tirpas—Tatiņa bārstīja smiltis.
— Liec onkuli mierā! Viņš atnācis aprunāties ar mani.
Bet Priedītim prāts šobrīd nebūt nenesās uz runāšanu.
Bija labi. Visapkārt tāds klusums, it kā viņi atrastos vientuļā tuksnesī, nevis dažus soļus no dzelzsbetona augstceltnes, kas bāztin piebāzta ar tehnikas progresa sasniegumiem — no putekļu sūcējiem līdz gaisa kondicionēšanas iekārtām. Gribējās ļauties tīksmīgajam siltumam un ne par ko nedomāt. Vismazāk par pazudušo manuskriptu. Kāda viņam daļa? Lai Kundziņš meklē pats, ja nespēj bez tā dzīvot. Pēkšņi riebās nepieciešamība iztaujāt, izlikt slazdus, laipot uz atklātības robežas. Viņš nespēja turēt Irinu aizdomās. Kāda vajadzība viņai piesavināties garlaicīgu traktātu? Tāda sieviete .varbūt nočieps ārzemju modes žurnālu, bet disertāciju…
— Par ko jūs domājat?—jautāja Perova.
— Par jums.
— Un tas palīdz aizgaiņāt miegu?—viņa ķircināja.— Bet dots pret dotu. Es priecājos, ka atnācāt pakavēt man laiku. ,
— Vai tad jūs nemeklējāt vientulību? Man šķita: jūs izvairāties no sabiedrības.
— Tikai no mūsu institūta ļaudīm. Viņiem vienmēr kaut kas aiz ādas, pat neapzināti cenšas piebraukt, lai piemērotā brīdī aizlieku pie šefa labu vārdu. Zina, slīmesti, ka viņš man uzticas… Bet jums taču no manis nekas nav vajadzīgs, vai ne? Varbūt vienīgi es pati… Un tas glaimo katrai sievietei. Nē, nē, nesāciet tūlīt laist rokas darbā, es taču neteicu, ka esmu gatava uzsākt ar jums tradicionālo kū'rvietas romānu, es tikai esmu par atklātību.
— Arī tā ir veca spēle — piecas minūtes atklātības.
— Ar mieru. Jūsu gājiens pirmais.
— Kāpēc atbraucāt šajā klusajā sezonā?
— Varu atbildēt. Tāpēc, ka neesmu pati sev saimniece, esmu tehniskā sekretāre, kaut arī ar skanīgu referentes titulu. Un man jāpieskaņojas šefa untumiem. Viņš gan formulē smalkāk: «Es nevaru, iztikt bez jums, ergo jums bez manis nav ko darīt.» Par bezmaksas ceļazīmi parūpējās arodkomiteja, un te mēs esam… Vai vēl kāds jautājums?
— Kāpēc reizēm esat tik skumja?
— Tikai aušas vienmēr smaida. Un par ko būtu jāpriecājas, pasakiet man! Par to, ka esmu varena ar šefa pilnvaru? Par to, ka mūžīgi esmu viena? Ka vīriņš ārzemēs dzīvo kā pa taukiem un divreiz gadā atved mums glītas mantiņas?— viņa pamazām iekaisa.— Bet es vairs neesmu Tatiņas vecumā, kad prieks par skaistu rotaļlietu liek aizmirst visas pārestības. Tieši otrādi: cik ilgi manos gados var gaidīt? Nav vairs tie laiki, kad sievas gaidīja vīrus pārnākam no kara.
— Bet jūs mīlat viņu?
— Pareizāk sakot, mīlēju. Tagad vairs nezinu. Viņam tur ir cita. Vai tad citādi būtu atteicies no starptautiskās daļas vadītāja posteņa Maskavas redakcijā? Pats allaž deklarē, ka nevēlas atteikties no savas brīvības. Bet man ar Tatu sasaistījis rokas un kājas. Un tad vēl runā par sieviešu vienlīdzību. Smieklīgi!
— Tātad jūs joprojām mīlat vīru un tomēr gribat šķirties?
— Kāpēc uzreiz tā? Iekams to daru, labi jāapdomā, vai nepalikšu tukšā. Ar manu algu un alimentiem mēs ar Tatiņu neizvilksim. Esam pieradušas pie Sergeja honorāriem. Tādu vīrieti, kura dēļ es būtu gatava no tiem atteikties, pagaidām neesmu sastapusi… Nē, labāk atspēlēties viņam citādi — tās pašas līdztiesības ietvaros.
Priedītis netika skaidrībā, vai Perova patiesi ir dēku meklētāja, kas klaji piedāvā flirtu, vai arī, nejauši uzsāktās spēles pamudināta, nolēmusi izkratīt sirdi. Bet kādēļ tieši viņam, ar kuru līdz šim bija pārmijuši tikai dažus pieklājības vārdus, ne vairāk? Visticamāk tāpēc, ka viņi drīz atvadīsies uz neredzēšanos. Nejauši paziņas reizēm ir vislabākie sarunu biedri — nenosoda, rfelien dvēselē un neko nepārmet. Un tomēr vīrieša patmīļa justos gandarīta, ja Irinas pēdējie vārdi būtu adresēti tieši viņam.
Lai butu kā būdams, viņš justos brīvāk, ja varētu kaut uz mirkli aizmirst, ka arī pats nespēlē ar atklātām kārtīm.
To viņam atgādināja Perovas pamudinājums:
— Pēc divām minūtēm pienāks mana kārta jums vaicāt.
— Jautājums no citas dziesmas. Kādas ir jūsu domas par Kundziņu?
— Institūtā uzskata, ka viņš ir perspektīvs zinātnieks, šefs daudz ko gaida no Kundziņa disertācijas, atlaidis radošā atvaļinājumā, lai viņš beidzot pieliek punktu. Bet jāatzīstas, ka Viktors Janovičs ir nevarīgs organizators — viņu spēj apvārdot kura katra laborante. Neesmu greizsirdīga, bet man nepatīk viņa romāns ar šo blondo Rūtu. Viņas dēļ vēl pazaudēs galvu, ne tikai disertāciju.
— Kā jūs to zināt?
— Stop! Jūsu laiks galā, tagad vaicāšu es. Un nemēģiniet mānīties — sekretāres vienmēr zina visu. Arī to, ka jūs esat kriminālinspektors un gribat izvilkt no manis informāciju… Pirmais jautājums: vai vīrieši atvaļinājumā spēj aizmirst darba pienākumus un paflirtēt ar pievilcīgu sievieti? Bez nopietniem nolūkiem, tikai prieka pēc.
— Tad jau es neuzskatītu jūs par šarmantu.
— Smalks kompliments, kaut gan pārāk sarežģīti izteikts. Atvaļinājumā man. patiktos daudz tiešāks… Vai esat precējies?
— Šķirtenis.
— Tas nav nekāds nopelns. Sakiet — vai noziedznieku medības sagādā jums prieku?
— Tas ir mans darbs, kuru nolādu ik dienas, bet bez kura tomēr nevaru iedomāties savu dzīvi. Gandrīz katru dienu mūsējie apcietina kādu noziedznieku. Vai drīkst to dēvēt par prieku? Daudz svarīgāk apzināties, ka tādējādi mēs cīnāmies pret noziedzību vispār. Atņemam tādam cilvēkam iespēju izdarīt vēl citus noziegumus: slepkavību, izvarošanu, zādzību. Profesors Vobļikovs apgalvo, ka pūķim nocirstas galvas vietā rodas vairākas jaunas, bet vai tāpēc jāmet šautene krūmos? Ārsti arī neizglābj visū cilvēci, tikai atsevišķus cilvēkus.
— Un jums nekad nav ienācis prātā, ka tā var zaudēt ticību sev pašam? Jums nav nākotnes…
— Jā, nemirstīgu slavu milicijas darbā neiemantosi. Mūsu mērķis ir pieticīgāks — strādāt tā, lai visi saprastu, ka sods ir neizbēgams. Tad riskēs tikai vājprātīgie.
— Labi, atgriezīsimies uz šīs grēcīgās zemītes. Vai jūs pie|aujat iespēju, ka esmu mūsdienu Mata Hari? Ka ar vira starpniecību nogādāju ārzemēs slepenu informāciju par institūta atklājumiem? Uz televizora ekrāna tāda versija taču liktos tīri pieņemama, vai ne?
Priedītis nosarka un kļuva liekvārdīgs:
— Irina, tas nav godīgi… tas ir sitiens zem jostasvietas… es jus lūgtu…
— Lūgt nevajag, atbildiet uz pēdējo jautājumu: kāpēc tadā gadījumā vēl neesat pacenties mani noskūpstīt?
— Mammuk, man gribas ēst,— atskanēja Tatiņas balss.
— Nu, vai es neteicu, ka man rokas un kajas saistītas?— Perova bezbēdīgi iesmejās, un Priedītim uzmācās aizdomas, ka viņš visu laiku ticis āzēts.
…Ēdamtelpā Priedītis neapsēdās pie sava galda, bet brīvajā vietā pie loga — tieši aiz Kundziņa krēsla.
Viņš bija ieradies pirmais un tagad kā no orķestra ložas varēja pārskatīt visu «skatuvi», novērot darbojošos personu uznākšanu. Ogļrači vēl bija Rīgā, tāpēc zāle pildījās sīkām straumītēm, kas, virpuļodamas ap galdiņiem, aizplūda dažādos virzienos. Par redzes atmiņas trūkumu Priedītis nemēdza sūdzēties un pa gabalu pazina gandrīz visus. Lūk, sakumpis vīrietis adītā bezrocī, viņš pat šurp nāca ar nodzisušu smēķi tuklajās lūpās, daudzās ārzemju akadēmijās ievēlēts par goda locekli; negribēdams iemantot augstprāša neslavu, viņš klanījās pa labi un pa kreisi, kaut arī droši vien katrreiz pat neapzinājās, ko sveicina. Turpretī brangais plikgalvis ar darba veterāna nozīmīti pie rūtainās žaketes atloka ij nedomāja šķērdēt pieklājības žestus, un pēc viņa laipnā smaida varēja nekļūdīgi spriest, kuram no pusdienotājiem ir ietekme institūta dzīve. Ka vienmēr vicinādams rokā termosa pudeli, iesteidzās pajauns lietuviešu zinātnieks un, vēl kājās stāvot, bera mutē aukstās uzkodas, it kā baidīdamies zaudēt pat minūti sava vērtīgā laika. Rokas uz krūtīm sakrustojis, šļūcinot rītakurpēs ieautās kājas, institūta Vidusāzijas filiāles saimniecības pārzinis ieveda zālē ģimeni — sievu un divas bižainas knīpas.
Tikai tagad Priedītis pēkšņi apjēdza, kādu bezcerīgu pienākumu brīvprātīgi uzņēmies: kurš no šīs raibās sabiedrības spējīgs tīšuprāt vai aiz pārpratuma pievākt svešu rokrakstu? Viņš atviegloti uzelpoja, kad telpā kā svaiga vēja brāzma iebruka biedri.
Un tad, gandrīz neviena nepamanīti, ēdamzālē ienāca Maija un Karels Lepiki. Viņa — melnā zīda kleitā un augstpapēžu šņorzābaciņos, viņš — līdz gāmuram sapogātos svārkos, kādi krievu inteliģences aprindās bija modē pirms revolūcijas, četrstūrainu samta cepurīti galvā. Ar vienu roku balstīdamies uz spieķa, ar otru pieturēdamies pie sievas elkoņa, vecais akadēmiķis lēnām un cienīgi aizvilkās līdz galdiņam, bet tur spītīgi izslējās, atbīdīja savas dāmas krēslu un, galanti palocījies, negaidīti skaļā balsī novēlēja viņai labu ēstgribu. Pirms apsēdās, vēl pagriezās pret Priedīti.
— Mums ir jauns kaimiņš? Ļoti patīkami… Atļaujiet stādīties priekšā: Karels Lepiks, universitātes profesors, Tartu. Ar ko man tas gods?
Priedītis uzlēca kājās un, atcerējies, ko bija dzirdējis par vecīšu kurlumu, pilnā balsī atbildēja:
— Imants Priedītis, Rīgā.
Lepiks sarāvās kā no strāvas lādiņa pa ausi. Droši vien viņš nebija izslēdzis raga brillēs iemontēto dzirdes aparātu.
Pie blakusgalda Priedītis ievēroja līdz šim neredzētu atpūtnieku. Sagumzītais apģērbs, nesukāto matu ērkulis, smagie maisiņi un zilganie loki zem acīm liecināja, ka viņa noskaņojums nebija īpaši optimistisks. Izzvejojis no zupas dažus marinēta gurķa gabaliņus, viņš nolika karoti un ēdienam vairs nepieskārās.
— Pazudušais dēls atgriezies,— oficiante pačukstēja Priedītim, pamanījusi viņa ziņkāri.— Vakar ar pēdējo autobusu. Šorīt, atnākusi uz darbu, pamodināju bārā pie galda. Aizmirsis savas istabas, numuru. Viņš te bija pavadījis tikai dažas minūtes — pabīdījis neizkravāto čemodānu zem gultas, nometis kaklasaiti uz krēsla atzveltnes un izgaisis nezināmā virzienā. Laikam uz Rīgu pie draudzenes — tā vismaz domāja direktors, mierinādams vietnieku, kurš taisījās celt trauksmi.
Vēlreiz uzlūkojis svešinieku, Priedītis no tūlītējas nopratināšanas nolēma atturēties.
Rūta un Kundziņš pusdienās ieradās kopā, bet Priedītim bija grūti spriest par pārmaiņām viņu savstarpējās attiecībās. Rūta, kā parasti, bija tērpusies savās neaizskaramības bruņās, ko stingā smaidā pavērtās lūpas vērta neiedragājamas. Kundziņa skatiens bija nodurts, viņš kaut ko klusi murmināja.
— Šodien sekojām jūsu priekšzīmei,— Rūta apsēdusies uzrunāja kaimiņieni.— Nebraucām ar liftu, bet no vienpadsmitā stāva nokāpām kājām.
— Uz augšu, mīļais bērns, uz augšu vajag, ja gribat nodzīvot līdz mūsu vecumam,— Maija Lepika pamācīja.— Tas nekas, ka neiet tik ātri, toties nostiprinās sirds muskulis.
— Patlaban norūdās tikai raksturs,— Karels Lepiks piemetināja.— Un mums tas no dzimšanas ir nelokāms. Bet nākamgad tomēr vajadzēs apmesties kādu stāvu zemāk. Sevišķi pēc pusdienām pagrūtāk: kamēr tiekam līdz istabai, jau laiks kāpt lejā uz launagu.
— Tāpēc šodien paņēmu līdzi saulessargu un mēs pēc pusdienām iesim pastaigāties… Nieres!— bēres!— viņa brīdinoši iesaucās.
Lepiks paklausīgi nolika etiķa karafi atpakaļ uz galda un paskaidroja:
— Atšifrējumā šis skaitāmais pantiņš skan daudz iespaidīgāk: «Kas nesaudzē nieres, pats tuvina savas bēres.» Oriģinālā gludi rīmējas… Bet, mīļā, vai vajadzēja tik jaunas dāmas klātbūtnē atgādināt, ka man vairs nav sešdesmit?
Beidzot balsi pacēla arī Kundziņš:
— Piedodiet, bet es, piemēram, justos pagodināts, ja sieva par mani tā rūpētos.
— Nodzīvojiet līdz maniem gadiem, tad sapratīsiet, ka reizēm tas sarežģī dzīvi. — Un Karels Lepiks noskūpstīja sievai roku.
«Divi mīlas pārīši pie viena galda. Vai nav par daudz? Es te noteikti esmu lieks,» nodomāja Priedītis.
Tomēr visnepatīkamākais vēl bija priekšā. Kā sarkanu drānu ieraudzījis vērsis šķērsām pāri zālei uzbrukumā galdiņam trauca Mehti Taļimovs. Caur pieri uzlūkoja Priedīti un nikni šņāca:
— Ar tevi pie viena galda es nesēdēšu. Cienītais, ja esat paēdis, staigājiet! Baidos, ka jūsu klātbūtne sabojās man ēstgribu.
Priedītim ne prātā nenāca uzkavēties. Augšā viņu gaidīja biedri.
— Tieši laikā!— iesaucās Nahodko, kad Imants atvēra istabas durvis.— Padod šurp labo roku, ja vēl neesi to kopā ar sirdi piedāvājis kādai no savām dāmām. Nevis Šerloks Hotms, bet īsts Kazanova ar miliča uzplečiem.
Viņš caur lupu ilgi pētJja Imanta pirkstu galus, tad lepni paziņoja:
— Tavējie, viss saskan! Līdz ar to neidentificēta paliek tikai tulznainā roka ar zigzagveida rētu uz platā īkšķa. Ideāla pazīme — kā no mācību grāmatas.
— Tu taču negribi, lai mēs staigātu apkārt un pēc kārtas visiem atpūtniekiem spiestu roku,— Voitkuss protestēja.
— Ja ticat manam degunam, šajā namā nav ko meklēt. Tāds kampiens var būt tikai zvejniekam, pateikšu vēl precīzāk, tādam, kas uzplēsis pirkstu uz zušu āķa. Tas, protams, vēl nenozīmē, ka viņš nozadzis manuskriptu.
— Ko citu viņš varēja meklēt svešā istabā?— Voitkuss bija gatavs piekrist kapteiņa versijai.
— Varbūt gribēja piedāvāt zivis. Vai es zinu…
— Parasti tās piegādā Dzirnavnieku Toms, «Latvijas» šoferis,— zināja Apsīte.— Bet. šodien fiksais zellis pār- sēdies uz lielā autobusa un aizlaidies uz Rīgu.
— Jo spiedīgāks iemesls pašiem lūkot kundes… No sirds iesaku tev, Sašiņ, paskaties, kurā sētā kūp namiņš, un aizej iepazīties.
— Noteikti,— Apsīte labprāt apsolīja.— Mēs tieši pošamies uz ciemu, varbūt kaut ko uzzināsim no kino- mehāniķa Oļega. Viņš esot «Magnolijā» biežs viesis.
— Pārāk viņu netinciniet. Vismaz pagaidām, kamēr nav atgriezies Murjāns. Manuprāt, bez Žozītes liecības mēs grābstīsimies kā aklie,— Priedītis sacīja.
— Tad tev arī pa tukšo?
— Kāpēc arī?— Apsīte tūdaļ atcirta.— Mūsu rokās vismaz četri pavedieni.
— Drošāk būtu, ja tikai viens,— Voitkuss pašūpoja galvu.— Bet kaut kādas blēdības uzraksim, esiet mierīgi! Un tad varēs uzsūtīt revīziju.
— Ko tad jūs vēl gaidāt?— Nahodko priekšnieka tonī norīkoja:— Pie darba, biedrīši!