Ja skaitļotu pēc minūtēm, vienpadsmitajā stāvā darba būtu nepilnām četrām stundām. Tomēr Astra nekad agrāk par pulksten trim no nama neizgāja. Viņa uzskatīja, ka jāpielāgojas atpūtnieku dzīves ritmam, nevis jāievieš sava kārtība. Tāda viņai likās apkalpošanas dziļākā jēga. Cilvēks atbraucis pavaļoties, tāpēc jāļauj viņam mierīgi izgulēties vai strādāt, kad ienāk prātā. Viņa var uzkopt istabu arī pusdienlaikā, pat vakarā, ja nepieciešams. Tikai dažos jautājumos Astra nekad nepiekāpās: reizi dienā putekļi jānoslauka, gulta jāuzklāj, vanna jāizmazgā, pilnie pelnu trauki un papīrgrozi jāiznes. Kāda tad izskatījās Taļimova palāta pēc viņa divu diennakšu streika? Neiedomājami! Tādas nebūšanas viņa savā stāvā vairs necietīs! Šajā ziņā Astras pārliecību nespēja iedragāt arī 1115. istabas iemītnieks, kaut gan katru rītu atsāka veltīgu cīņu pret meitenes spodrības akcijām.
Citādā ziņā Zubkovs bija lāga vecis — to Astra saprata ātrāk nekā pārējie personāla locekļi, nācās vienīgi pierast, ka istaba jāuzpoš saimnieka klātbūtnē, jo viņš pat uz maltītēm nedevās lejā. Kā atbrauca, tā laukā vairs neizkustējās, lika uznest sev ēdienu augšā, svaigu gaisu elpoja uz balkona.
— Kāpēc man šeit jāredz tie paši ģīmji, kas jau institūtā apriebušies?— viņš pirmajā dienā izklāstīja Astrai savu viedokli.— Tad nebija vērts izkaulēt radošu atvaļinājumu. Man jāstrādā, kamēr vēl galva uz pleciem.— Pamanījis, ka meitene neizpratnē raugās uz tukšo galdu, viņš kautrīgi piebiida:— Man maksā algu par domāšanu.
Astra šajā namā ne par ko vairs nebrīnījās. Viens caurām dienām neiztaisnoja pār manuskriptu nolīkušo muguru, otrs cēlās ap pusdienlaiku, toties viņa istabā līdz rītausmai dega gaisma un skanēja soļu dipoņa. Daži devās tālās pastaigās, lai izvēdinātu plaušas un smadzenes, citi nepārtraukti indēja savas iekšas ar nikotīnu un kofeīnu, jo spēja strādāt tikai uzbudinājuma stāvoklī.
«Zini, kad es jūtos vislaimīgāks?» kāds zinātnieks viņai reiz bija atzinies. «Kad būtu jāstrādā, bet es lāpu slinkumu. Tad atpūta sagādā vislielāko baudu. Toties likumīgajā atvaļinājumā parasti garlaikojos un vienmēr paķeru līdzi kādu darbiņu — nerēķinoties ar visiem sievas kreņķiem.»
Cik nebija dzirdēts atpūtnieku sievu pārmetumu un traģisku nopūtu!
«Ja jau tu par sevi nerūpējies, būtu vismaz padomājis par ģimeni. Ko mēs bez tevis iesāksim?»
Vasarā sievas diezgan ātri nomierinājās — rītus pavadīja pludmalē, pēcpusdienās lūdza Astru parādīt labākās ogu un sēņu vietas. Un prasmīgākas pavadones viņas nebūtu atradušas visā Priežciemā. Tiesa, uz savu slepeno beku plantāciju meitene nevienu neveda, tomēr pilsētnieces mulsa arī gaileņu silos un zemeņu laukos. Pateicības uzplūdā kāda kaislīgā sēņotāja mēģināja iebāzt viņai kabatā salocītu desmitnieku.
«Nopērc konfektes! Un vēlreiz paldies par visu.»
Astra apjuka un rupji atgrūda roku.
«Es dzeramnaudu neņemu!» Viņa pagriezās un pameta sievieti uz meža takas.
Savu rupjību nožēloja nākamajā dienā, kad aizbraukušo atpūtnieku istabā atrada sev adresētu vēstuli un paciņu.
«Nepieminiet ar Jaunu un pieņemiet mazu suvenīru kā talismanu veiksmīgai sēņošanai.»
Vīstoklī bija daždažādiem vārdiem izraibināts trikotāžas krekls ar asinssārtiem burtiem veidotu love sirds rajonā. Kaut arī Astra skolā bija mācījusies vācu valodu, viņa tomēr zināja, ka angliski tas nozīmē mīlestību, bet cerēja, ka māte to nesapratīs, jo ļoti gribējās tūdaļ vilkt mugurā glīto apģērba gabalu.
Šo pirmo dāvanu Astra labi atcerējās tāpēc, ka tās dēļ sākās viņas domstarpības ar māti. Dievbijīgā atraitne, kas svētdienās centīgi dziedāja baznīcas korī, nekādi nespēja samierināties ar to, ka meita staigā apkārt kā tāds pārvietojams afišu stabs, piesaistot ļaužu uzmanību nevis ar tiklumu, bet ar tik laicīgiem reklāmas paņēmieniem. Nesaskaņas pārauga atklātā konfliktā, kad Astra reiz atļāva Oļegam pavadīt sevi līdz mājām un pat aicināja puisi istabā. Nē, tādu apgrēcību māte necietīs, tad labāk izsaukt tā kunga dusmas par cietsirdību pret pašas bērnu.
«Ka viņš kāju pār manu slieksni vairs nespertu — šis gaišmatainais pavedējs! Ja vēlreiz nāksiet kopā, durvis neatvēršu, dievs ir mans liecinieks!»
Toties viņai nebija nekādu iebildumu pret to, ka Astra nekad nepārradās no darba ar tukšām rokām. Treknās viras samazgas noderēja cūka-i, kāds cukura grauds — trušiem, zupas kauls — mājas sargam, kurš zivju ķidas jau sen atēdies.
Šķita, ka mātes bardzība ir piespiedusi meitu atgriezties uz pareizā ceļa. Patiesībā Astra tagad katru vakaru pārnāca mājās tikai tāpēc, ka viņas veļas un darbarīku kambarī nakšņoja Oļegs Davidovs. Un tiešām — ko lai ziemas laikā iesāk kinomehāniķis, kuram tajā pašā Priež- ciemā paredzēts arī dienas seanss? Nav jēgas dzīt mašīnu četrdesmit divus kilometrus līdz rajona centram un atpakaļ.
«Tā būtu valstiski nepareiza pieeja,» viņš starp diviem skūpstiem vārdoja Astru, cenzdamies maskēt savus intīmos mērķus. «Laid mani iekšā un paliec arī pati, es tev pāri nedarīšu.»
Iespējams, ka Astra būtu palikusi, ja šajā brīdī neizjustu līdzību ar tik bieži apdziedāto Ķemermiestiņa Anniņu. Pagāja vēl mēnesis, pirms viņa saprata, ka apsviedīgais kinomehāniķis, kas it kā rūpējās tikai par personiskiem labumiem, būtībā ir pāraudzis bērns bārdaina milža izskata. Bērns, kurš savās klejotāja gaitās meklē nevis piedzīvojumus, bet vienīgi laimi. Gribēdama viņam to sniegt, Astra pati kļuva laimīga.
Oļegs bija pirmais vīrietis viņas dzīvē, un Astra ļoti cerēja, ka arī vienīgais. Tapec jadara viss, lai patiktu puisim. Lāsumaino seju ar uzrauto degunu nepārtaisīsi, bet rudajiem matiem gan var piešķirt ugunīgu spīdumu un nogriezt laucinieciskās peļastes. Tāpat vairs nedrīkst ģērbties, kā pagadās.
Pirmo dāvanu Astra saņēma pret savu gribu. Taga<l viņa rīkojās viltīgāk: draudzenes zināja stāstīt, ka at- pūtnieces bieži notērē apkārtējos universālveikalos pēdējas kapeikas, pat atpakaļceļa biļetes naudu, un tad lēti pārdodot šo to no atvestajām drānām.
«Vai tad šī kleita ir labāka par to, ko jūs vakar valkājāt?» aicinata apbrīnot kārtējo pirkumu, Astra naivi vaicāja.
«Labāka? Diez vai. Bet katrā ziņā citāda,» skanēja atbilde. «Ja gribi sev piesaistīt vīrieti, jābūt allaž mainīgai. Mans vīrs, piemēram, to pat "nepamana, bet zemapziņā jūt, ka pēc katra mana pirkuma viņam darīšana ar citu sievieti. Un tas laulības dzīvei nāk tikai par labu, tici manai pieredzei.»
5o pamācību Astra iegaumēja, un drīz arī viņai piemetās mūsdienīgā pirkšanas un pārdošanas sērga. Džinsu bikses nomainīja pret baltām stilbenēm, kas sniedzās tikai līdz ikriem, burtiem izrakstīto kreklu — pret batikota auduma blūzi, rūtainus brunčus — pret zvanveida svārkiem. Vienīgi no augstajiem papēžiem vai platforrnenēm viņa nešķīrās nekad, jo baidījās līdzās Oļegam izskatīties smieklīga-
Oļegs labprāt ļava sevi lutināt. Apzinādamies, ka sieviešu vēlību viņam nodrošina neprecēta puisieša stāvoklis, viņš negribēja zaudēt priekšrocības un jau iepazīšanās brīdī mēdza brīdināt:
«Zvērināts vecpuisis bez jebkādiem precību nolūkiem.»
Arī Astrai viņš pirmajā kopējā pastaigā gari un plaši izklāstīja uzskatus par mīlestības brīvību, kuru nedrīkst ierobežot dzimtsarakstu nodaļā apzīmogoti dokumenti. Runāja par jūtu .notrulināšanos ikdienas rutīnas ietekmē, par romantiku un dvēseļu unisonu, kas neatzīst birokrātiskus šķēršļus. Nomierinājis sirdsapziņu, Oļegs ņēmās risināt praktiskus jautājumus un jau otrajā viņu sakaru nedēļā izgādāja meitenei biļešu pārdevējas un vietu ierā- dītājas darbu. Tagad Astra, varēja ar' pilnām tiesībām četrreiz nedeļa palikt «Magnolijā» pa nakti, bet kinomehāniķis — bez kautrēšanās notiesāt par viņas papildu algu nopirktos gardumus.
…Pirms Astras izprašņāšanas Gunta un Voitkuss nolēma ievākt par meiteni šādas tādas papildu" ziņas no sava stāva apkopējas — kāpēc gan neizmantot viņas garo mēli, ja tādējādi būtu iespējams atrast kopīgu valodu ar liecinieci? Un šajā sarunā tūdaļ uzpeldeja Oļega Davidova vārds.
«Tā nabaga zoss pat nenojauš, ka šim katrā ciemā pa brūtei. Tikai pucējas un tērē pēdējo grasi, lai izdabātu garajam tēvainim. Ek, būtu es divdesmit piecus gadus jaunāka, gan zinātu, kā aplauzt viņam ragus…»
Pusmūža apkopēja lepni izpūta kuplu dūmu, izlingoja cigareti pa atvērto logu un tūdaļ iesprauda zeltzobainajā mutē jaunu smēķi.
«Citādi te var nosprāgt aiz garlaicības… Bet direktors kā tāds niķīgs puika—jāsēž no septiņiem līdz trim, ja nav ko darīt, ķeriet mušas. It kā mājās negaidītu darbs…»
«Šo to laikam piepelnāt ar veļas mazgāšanu,» Voitkuss, kurš bija izmantojis viņas pakalpojumus, mēģināja aiz- dambēt vārdu plūdus.
«Cik tad? li kā jūs nezinātu, ko tagad maksā visparastākie suļķi… Būtu man Astras gadiņi, es arī mācētu atrast izdevīgu robu. Tikai vienreiz man paveicās izgriezt viņai pogas. Kad te dzīvoja tāds pusjucis pindzelmanis, kurš par diviem rubļiem stundā vervēja modeļus. Viņa baidījās, ka būs jāpozē pa pliko, un nepieteicās. Bet kas man — nav jau žēl, ka tikai samaksā! Un ko domājat? Šis mani pielika pie tīklu lāpīšanas un pat nepieskārās. Notupās pa labu gabalu un vienā laidā mālēja… Tik priecīgu viņu mūžsen netiku redzējusi…»
«Kādā veidā Astra piepelnās?» Gunta taujāja.
«Tāpat ka mēs, pārējās,» apkopēja izvairīgi atbildēja. «Nes ārā visu, kas nav pienaglots… Jūs pat iedomāties nevarat, kādu mantu šie profesori met laukā — no tukšām pudelēm un makulatūras vien varētu izdzīvot. Viņai tas ķinītis arī šo to ienes — aizmirst noplēst biļeti, un trīsdesmit kapeikas ķešā kā likts. Un vispār — meitietis, pilnīgi galvu pazaudējis, darīs visu, ko tas bandīts gribēs.»
Vai kāds brīnums, ka viņiem par Astru bija radies pavisam nelāgs priekšstats? Pirmajā mirklī negribējās ticēt,, ka meitenīgā rudmate, kas ar adīkli sēdēja vienpadsmitā stāva atpūtas istabas atzveltnes krēslā, ir nule aprunātā vējgrābsle. Vasaras raibumi, zilo acu naivā izteiksme, aizkustinoši zobos iekostā apakšlūpa, sakrustoto kāju nobrāztie ceļgali—labāku tipiska lauku skuķa modeli mākslinieks šajā namā nez vai būtu atradis, pieglezno klāt pļavmalu, un bilde gatava, turklāt objekts daudz pateicīgāks par lejas tenku vāceli.
— Ko tad jūs, Astriņ, tik jaukā laikā pa istabu dzīvojat?— Saša sāka risināt valodas.— Adīt var arī piesaulē.
— Nevar,— Astra neslēpa īgnumu.— Manējie šodien tādi kā prātā sajukuši. Vajadzētu skriet kā uz rumulēm, bet šie ieslēgušies. Kundziņš aizliedza uzkopt, Taļimovs atkal nelaiž iekšā, pat vecais Vobļikovs ir atteicies no rīta pastaigas un pieņem apmeklētājus. Gatavais trako- nams…
— Jo labāk,— Gunta nesaprata Astras raizes.— Es jūsu vietā sen būtu gabalā.
— Tāpēc ka jūs manā vietā nestrādājat.
— Vai tiešām uzskatāt šo darbu par sevis cienīgu?
— Manam vecākajam brālim ir universitātes izglītība, bet kadru uzskaitē viņu sauc par kalpotāju. Es esmu beigusi vidusskolu, un man nākuši klāt veseli divi burti. Apkalpotāja — skan pieklājīgi, nekādas vainas.
— Bet tā taču nav specialitāte. Man, piemēram, netīkas uzkopt pat savu istabu.
— Redzat nu! Tātad vajadzīgs kāds cits, kas to darītu. Un man sagādā prieku štrādāt citu labā. Internātskolā mani sauca par mūžīgo dežuranti…— Astra pasmaidīja.
— Vai arī tur jūs par tadu nākotni vien sapņojāt?
— Sapņi ir pārāk cēls vārds. Visas mēs sapņojam kļūt par aktrisēm vai ārstēm, bet pēc tam strādājam par pārdevējām un uzskaitvedēm. Jūs laikam arī cerējāt kļūt par tādu gudru sievieti detektīvu, kādu nesen rādīja filmā… Tā jau nav, ka man nebija izvēles. Aicināja mācīties kursos, tomēr tas nozīmētu atkal dzīvot prom no mājām. Un es bez jūrmalas nevaru, smoku nost,
kaut reizi dien;-, : līdz kāpām… Nekad neesmu sapratusi, kādēļ cilvēki tā tiecas uz pilsētu — kādu laimi viņi tur meklē? Es grasos atrast savu laimi šeit.
Voitkuss grozīja galvu te uz vienas, te uz otras sievietes pusi. Sava taisnība abām, bet viņš par sievu gan ņemtu drīzāk meiteni ar Astras uzskatiem, lai ari tāds vecmodīgs raksturs nesolītu rožlapām kaisītu kopceļu. Iejaukties strīdā likās bīstami, jo vairāk tāpēc, ka šādās reizēs sievietes diezgan negaidīti mēdz apvienoties pret stipro dzimumu.
— Vai šī šalle arī ir viens no jūsu pakalpojumu veidiem?— viņš norādīja uz Astras rokdarbu. — Kādam atpūtniekam?
— Nevajag apcelties, lūdzu! Neko tādu neesmu jums nodarījusi.
— Dāvana Oļegam?— Gunta piedāvāja pamieru.
Astra, virpinādama adatas, pamāja ar galvu.
— Skaties tikai, lai nav jāgatavo pūrs sīkajam. Šodienas vīriešus ar tādiem paņēmieniem nepiesiesi.
— Un ja es nemaz negribu viņu piesiet?—Astra pēkšņi iespītējās.— Ja es gribu viņu tieši tādu — kas ierodas, lai dalītos ar mani priekos, un pazūd, kad sākas atplūdi? Ja es viņu pārāk mīlu, lai uzbāztos ar savām prasībām?
— Vakar pēc kino viņš palika pie tevis?— Gunta lietišķi vaicāja.— Viņš taču bija tavā kambarī, kad pārnāca Kundziņš, vai ne?
— Bija. Kas tur ļauns, es nesaprotu! Vai māte jūs uzrīdījusi man kaklā?
Juzdams, ka saruna atkal draud nokļūt strupceļā, Voitkuss metās starpā:
— Dievs ar viņu!… Mūs interesē tikai manuskripts, kuru Kundziņš savā aizmāršībā kau kur iegrūdis. Vai neesat to vakar,redzējusi?
— Ko jūs, es pat neuzdrošinājos paskatīties uz viņa pusi. Kad izskrēju gaitenī, man nekas nebija mugurā, tikai tas īsais uzsvārcis. Bet aiz durvīm vesela vīriešu kompānija. Labi, ka nedega lielā gaisma, citādi būtu tūdaļ aizmukusi. Atslēdzu Kundziņa durvis un aizšmaucu atpakaļ. Ļoti baidījos, ka tik Oļegs nepamostas.
— Viņš gulēja, kad atgriezāties?
— Viņa vairs nebija. Bet es neuztraucos. Aukstās naktīs Oļegs šad tad nobrauc lejā un padarbina motoru, lai radiatorā nesasalst ūdens.
— Cik ilgi viņš bija prom?
— Nepateikšu. Kad viņš ir blakus, man vienmēr ļoti ciešs miegs,— Astra, kā atbalstu meklējot, lūdzoši uzlūkoja Guntu.— Oļega paspārnē jūtos tāda aizsargāta… Nogulēju līdz pašam rītam, un tad jau viņš vairs nedrīkst te būt, jau ar pirmajiem gaiļiem direktora vietnieks sāk apgaitu… Paskatījos pa logu, mašīnas arī nav, tātad viss normāli.
— Tu uzskati par normālu, ka viņš pazūd neatvadījies?— Gunta nenocietās nepajautājusi.
— Kāpēc jūs viņu tā neieredzat? Drīz būs dienas seanss, un tur mēs satiksimies.
…Rītos lauku cilvēku pat ar mietu uz kino neaizdzīsi. Par tādām izpriecām var domāt tikai pēc tam, kad aprūpēti lopi un apdarīti darbi mājā un dārzā. Tāpēc Oļegs parasti izsludināja seansu pulksten trijos, bet sāka pusčetros, kad zuda pēdējā cerība, ka vēl kāds varētu ierasties.
Filmas rādīja Priežciema vecajā tīklu šķūnī, kas stāvēja tukšs kopš tiem laikiem, kad piekrastes brigāde ar motorlaivām un visām spailēm bija pārcēlusies uz jauno ostu Līčupīteš grīvā. Tagad šķūnī bija iekārtota skatītāju «zāle» ar ekrānu, ducis solu rindu un paaugstinājumu telpas galā, kur nelielā, ar azbesta plāksnēm apsistā būdā atradās projicēšanas aparatūra.
Pat vispopulārāko filmu demonstrēšanas reizēs solos sēdēja tikai bērni. Sievietes un nedaudzie vīriešu kārtas apmeklētāji no mājām nesa līdzi krēslus un nolika tos, kur pagadās. Ja jau skatīties, tad ar ērtībām, četrdesmit kapeikas ir nauda. Un Oļegs atļautu arī lielākas vaļības, ja vien tas palīdzētu piepildīt zāli,— viņa izpeļņa bija atkarīga no plāna.
Šoreiz skatītāju pieplūdums bija visai niecīgs. Pat trekni ierāmētais filmas žanra apzīmējums «melodrāma», kas parasti atvēra zvejnieku sievu asžļru. slūžas un naudasmakus, nespēja konkurēt ar pirmās saulainās dienas aicinājumu, un Astra, sēdēdama tieši uz robežas starp šķūņa kapličas vēsumu un dabas atmodas siltumu, jau uzdrošinājās cerēt, ka nepārdos nevienu biļeti. Tad varētu atcelt seansu un piedabūt Oļegu aizbraukt uz murķeļu vietām. Sēņu, protams, vēl nebūs, bet vai tas ir galvenais? Pastaigāsies pa mežmalu un izbaudīs kluso laimi, kas atsver visas kaislības filmas varoņu gaumē.
Kā par spīti, atskrēja divi bezmaksas biļešu vecuma zeperi, nolika uz galda saņurcītu rubli un sauju kapara monētu.
— Vecāmāte drīz būs klāt, lūdza bez viņas nesākt.
— Tad jau manīs,— Astra nenoteikti atbildēja un pa- gaidam naudai nepieskaras.
Cerības galīgi izkūpēja, kad meitene ieraudzīja kinoteātrim tuvojamies Kundziņu, kurš nekad neizlaida nevienu filmu. Kāpēc viņš nebija vakar atnācis? Tad šodien nesāpētu galva un nevajadzētu slēpties no saules… Bet varbūt Rūta atrunās, viņa nekad neskatījās filmas, vai tiešām neaizvilks Kundziņu prom?
Viņi pirmoreiz gāja zem rokas, un pēc visiem- šiem vientulības gadiem Kundziņš, kuru sieva ari šajā ziņā nebija lutinājusi, apzinājās, cik jauki just blakām cilvēku. Cilvēku, kas grūtā brīdī atnāk mierināt un arī pēc pusdienām nepamet viņu vienu. Ja tagad pēkšņi vēl atrastos manuskripts, Kundziņš uzskatītu šo dienu par laimīgāko savā dzīvē.
— Nu, kā lai jums to pasaku?— viņš mēļoja.— Automatizācija nav pašmērķis, tā nenesīs cilvecei bezdvese- liskuma briesmas, no kurām jūs tā baidāties. Drīzāk otrādi — atraisīs radošos spēkus. Ta nenomāks cilvēku, bet atbrīvos… nu,- kaut vai mūsu mīļo Astriņu. Tas vienkāršāk par vienkāršu: viens automāts par attiecīgām kapeikām izsniegs žetonu, un ieejot to iemetis… Katrā metro stacijā ir šāda automatizācija, kāpēc to nevarētu ieviest arī šeit?
— Un es cerēju, ka pabeigsiet disertāciju un vismaz līdz mēneša beigām aizmirsīsiet vārdu «automatizācija»… Kāpēc laupīt cilvēkiem personīgās saskares prieku,— Ruta iebilda.— Es pat pieļauju, ka tas ekonomiski izdevīgi, un tomēr — nē, pat trīsreiz nē! Jusu nozares dižgari spējīgi daudz ko izgudrot — konveijerus, pa kuriem gar mūsu galdiņiem slīdētu šķīvji ar ēdieniem. Bet es gribu, • lai tās kotletes pienes klāt Aina, ar mīļu smaidu novēl labu ēstgribu un katrreiz nosauc tās citā vārdā — par maltu bifšteku, šniceli vai brizoli. Pašapkalpošanās veikalos es neprotu iepirkties — labāk pastāvu rindā, bet man ar kādu jāaprunājas. Arī tagad patiktos pārmīt dažus vārdus ar Astru — apjautāties, vai vērts skatīties šo filmu, kaut gan labi zinu, ka tā ir draņķis, palūgt viņai, lai ierāda labāku vietu…
— Tad jūs esat ar mieru?— Kundziņš nopriecājās.
— Viktor, mīļais draugs, tādu upuri no manis gan neprasiet, šajā kinomākslas templī jūsu disertāciju taču neatradīsim, vai ne? Kāda tad jēga atkal ieslēgties četrās sienās? Jūs šodien, ja nemaldos, vēl neesat bijis pie juras, bet diena ir vienreizēji skaista…— Viņa uzlūkoja Kundziņu un atskārta, ka tas pat lāgā neklausās.— Galu galā tā ir jūsu darīšana, bet pasakiet vismaz — kāpēc katru vakaru, kopš esam pazīstami, kā pielīmēts sēžat ķinītī? Laikam iemiegat pēc piecām minūtēm, atzīstieties!
— Maskavā netieku. Tur iebraucēji izpērk visas biļetes.
— Maskavā daudz ko nevarat, piemēram, pavadīt laiku kopā ar mani… Bet es jums kaklā nekaros, ejiet vien, aizmirstiet visas savas nepatikšanas.— Viņa izrāva roku no Kundziņa elkoņa slazda un tik strauji devās prom, ka gandrīz uzskrēja virsū Guntai un Voitkusam.— Arī jums es ieteiktu velti netērēt laiku!
Šis ne ar ko neattaisnotais sašutuma izvirdums patiesībā bija pirmais solis ceļā uz kapitulāciju — vai tad viņa nesaprata, ka dažiem cilvēkiem pēc intensīva garīga darba nepieciešama atslodze, ko sniedz pārcelšanās citā pasaulē? Pati tieši šī iemesla dēļ uz kino negāja — gribējās izslēgties no ikdienas vides, no ieraduma analizēt režijas paņēmienus, operatora meistarību un aktieru sniegumu. Kundziņā Rūtu visstiprāk pievilka bērnišķīga atklātība, kas reizēm robežojās ar vientiesību un pēc kinoaprindu izsmalcināto intrigu pārsātinātās atmosfēras ļāva justies pilnīgi atraisītai. Arī tagad aizkustināja viņa apmulsums, tomēr spert vēl vienu soli viņai negribējās —tas līdzinātos galīgai sakāvei. Un Rūta atstāja viņu.
Pie ieejas radās negaidīti sarežģījumi. Astru mulsināja fakts, ka viņas stāva zinātnieks, savā veidā pašu cilvēks, gandrīz trīs stundas kā gailis uz laktas tupēs uz šaura sola, turklāt par savu naudu. Vēl aizmigs un nogāzīsies… Un meitene uzstājīgi piedāvāja Kundziņam savu krēslu, no kura viņš tikpat enerģiski atteicās.
Atstājis Guntu pie durvīm, Voitkuss uzkāpa kinome- hāniķa valstībā. Šķita, ka vīriešu saruna būs īsākais ceļš uz vaļsirdību.
Oļegs Davidovs bija varbūt sprīdi īsāks par apmeklētāju, bet izskatījās daudz raženāks, jo ar saviem svarcēlāja pleciem piepildīja visu šauro telpu starp aparātiem un filmas kārbu piramīdu. Zem melnās ādas žaketes un tikpat cieši pieguļošajām melnajām biksēm bija jaušama ikviena muskuļainā ķermeņa kustība, un no muguras varēja rasties iespaids, it kā pustumšajā būdā rosītos gaišmatains nēģeris. Kādu laiku Saša vēroja mehāniķi un, nekā viņa darbā nejēgdams, tomēr nosprieda, ka puisis ir īsts speciālists — tik mērķtiecīga likās katra kustība.
Beidzot Davidovs pagrieza galvu un draudzīgi uzlūkoja apmeklētaju.
— Atnāci izpētīt, kā rodas pasaules septītais brīnums?
Balss skanēja mazliet aizsmakusi, bet nepauda ne mazāko pārsteigumu — acīmredzot laukos šādi apciemojumi ietilpa kinomehāniķa darba ikdienā. To apliecināja Oļega nākamie teikumi:
— Neceri — no mākslas te nav ne smakas. Tīrā tehnika. Un pārcilvēciskā izturība. Gribi vai negribi, jāskatās — kaut pašam līdz kaklam un pirksti tā vien niez sajaukt daļu secību, kā to darījām, kad vēl braucu uz kuģiem. Zini, kas mūsu profesijā galvenais? Pareizais fokuss, rupji izsakoties — asums. Un, protams, plāns.
— Tas taču nav atkarīgs no tevis,— Voitkuss labprāt ielaidās sarunā.— It kā tu pats uzņemtu filmas… Jārada tas, ko tev dod.
— Ja es ņemtu tikai to, ko man mēģina iesmērēt, sen jau būtu pakāris zobus vadzī,— pierādīdams pretējo, Davidovs plati pasmaidīja.— Kases gabalus grib visi. Taču katram no mums ir savs triks — fokuss, krievu valodā izsakoties.
— Kāds ir tavs slepenais ierocis?— puisis Voitkusam iepatikās arvien vairāk.
— Psiholoģija. Žēl, ka tas stingri aizliegts, citādi nomainītu pusi nosaukumu — un zāle būtu pārpildīta. Pret skatītājiem jāizturas ar cieņu, tad viņi brīvprātīgi atvadīsies no savam kapeikām un vēl paldies teiks. Kas zinātniekam svarīgāk — laiks vai nauda? Nu lūk! «Mag- nolijā» es vienmer izsludinu pagarinātu seansu, galu galā tām dokumentālajām filmām ari jānokļūst līdz tautai… Šie sten un pūš: nav laika, jāstrādā. Vai tad es nesaprotu, bet man arī darbs un kases plāns. Un te stājas spēkā matemātikas likums par saskaitāmo vietu maiņām — vai nav vienalga, kurā galā pagarināt seansu? Svarīgi, lai nemainītos ienākumu summa. Un es rādu vispirms mākslas filmu, pēc tam apmaksātās piedevas. Kam nav laika, lai iet prom, izeja par brīvu. Tu pat iedomāties nevari, kā šis racionalizācijas priekšlikums palīdz dzīvot! Un visa pamatā — psiholoģija.
— Bet ja zālē nepaliek neviens?
— Tad ietaupu arī elektroenerģiju. Par to tāpat pienākas prēmija.
— Un pusstundu ātrāk tiec pie savas sirdsdāmas…—
Voitkuss pasmaidīja un nolēma, ka pret tādiem pārkāpumiem gan nekad nekaros.
Davidovs nedomāja ne liegties, ne protestēt pret tādu jaukšanos privātās dzīves jautājumos. Drīzāk otrādi, likās — viņš jūtas glaimots.
— Kas vainas, kamēr jauni mēs? Astra apgalvo, ka latvieši visu protot attaisnot ar dziesmu tekstiem. Ikvienam ne tikai sava daina, bet arī savs moto.
— Tūlīt tu mēģināsi man iestāstīt, ka tāds dzīvesveids tevi pilnīgi apmierina.
— Protams. Dienestā gandrīz divus gadus biju kā piesiets pie kuģa. Toties tagad redzu pasauli divkārši — dabā un uz ekrāna. Filmās ceļo ar fotoaparātiem apkārušies pensionāri, es gribu baudīt dzīvi ar savām acīm, nevis caur kameras objektīvu. Gan pienāks stundiņa, kad pašam negribēsies kustēties no mājām ārā un ģimenes miera ķīla būs televizors…
— Iznāk, ka tev tas romāns ar Astru nav nopietns… Žēl, otru tādu meiteni būs grūti atrast.
— Klausies — tevi Astra sūtījusi, vai?—Davidovs beidzot attapās apvaicāties.— Tu esi viņas aģents, atzīsties!
No atbildes Voitkusu izpestīja Guntas balss:
— Ei, jūs tur, vīrieši! Astra lūdza pateikt, ka varēs sākt pēc desmit minūtēm. Pārdotas trīsdesmit divas biļetes. Tik ziķerīgu meiteni redzu pirmoreiz mūžā, īsts velna pulveris! Un tik smukiņa…
Pamanījis, ka Davidova seja kļūst arvien drūmāka, Voitkuss enerģiski aprāva Guntas jūsmīgo tirādi:
— Izbeidz! Un, ja es tev, Oļeg, tagad jautāšu, kur tu naktī noziedēji, tad arī vienīgi tāpēc, ka šai pašā laikā vienam zinātniekam nozudis manuskripts. Un, lai tu nedomātu, ka esam ieradušies izspiegot tavas mīlas dēkas, izpaudīšu vēl vienu noslēpumu: kad neatpūšamies, tad abi strādājam milicijā. Skaidrs?
— Kur nu vēl skaidrāk,— Davidovs it nemaz neapmulsa.— Jūs pārbaudāt kinomehāniķa versiju… Diemžēl — lai cik tā liktos vilinoša, tomēr ir tikai visprimitīvākā sagadīšanās. Pat acīs neesmu redzējis ne jūsu zinātnieku, ne viņa manuskriptu. Un, ko nevar celt, to nevar arī nozagt,— viņš paspīdēja ar pārfrāzētu idiomu.
— Tomēr jāpārliecinās par tavu alibi.— Voitkuss nemaldīgi juta, ka juridiskā terminoloģija Oļegam pa prātam — viņš pazina to no kriminālfilmām.
Patiešām, daudz netielēdamies, kinomehāniķis pastāstīja par savām tālākajām naktsgaitām.
— Jā, izslīdēju no Astras kambarīša. Ceļš uz liftu bija brīvs, un es nobraucu lejā. Gribējās mazliet pasildīt motoru, lai no rīta neniķojas, naktis vēl aukstas. Un tur viens nelaimes putns jau priekšā — Zozīte. Zāģē un zāģē, bet nevar iedarbināt savu glauno ārzemju dampi. Sākumā domāju, ka pārsūknējusi benzīnu. Pēc kāda laiciņa pats izmocījos. Velti mīlēts — kā nepielec, tā nepielec, un ej nu tumsā saproti, vai aizsērējusi dīzīte vai ūdens kādā caurulē sasalis. No ievilkšanas arī nekāda labuma, beidzot vajadzēja aizšlepēt Zozīti līdz pašām mājām. Un tur noņēmos līdz rītam, kamēr atradu īsto vainu… Nav manā dabā atstāt darbu pusratā.
— Bet atstāt sievieti neziņā? Tas jūsu kavaliera godam nerīvē kanti?— Gunta viņam uzklupa.
— Kāpēc atteikties no izdevīgas haltūras?— kinomehāniķis neveikli taisnojās.— Vietējais meistars vispār baidās pieskarties tam ārzemju vāģim. Un kājām Zozīte nespēj izskriet tādu gaisa gabalu.
— Tu esi drošs, ka nekādus citus pakalpojumus Zozītei nesniedzi?— šādā divdomīgā jautājumā Voitkuss ietērpa pret bufetnieci vērstās aizdomas.
Jā, Džozefīnes vārds šajā lietā uzpeldēja visdažādākajās sakarībās, un būtu tuvredzīgi noliegt, ka viņai bija ne tikai izdevība piesavināties bārā aizmirsto manuskriptu, bet, ja tam patiešām ir valsts noslēpuma raksturs, arī iespēja nogādāt disertāciju uz ārzemēm, izmantojot par starpnieku savu draugu tālbraucēju jūrnieku, kura mašīnā pati vizinājās.
Netīrā sirdsapziņa lika Davidovam uztvert jautājumu burtiski.
— Un tomēr jūs esat Astras aģenti. Godīgi sakot, ja man nebūtu bail no viņas greizsirdības, šodien pat vestu uz dzimtsarakstu nodaļu…
— Kā tu domā, viņam kaut kas bija ar jūsu sirdsmīļo Džozefīni?— Gunta vaicāja Voitkusam, kad viņi jau soļoja pa Priežciema vienīgo ielu.
Voitkuss pasmīnēja, tomēr neatbildēja. Patlaban bija svarīgi tikt skaidrībā par kinomehāniķa paskaidrojumiem.
Ar visām nejaušajām sakritībām tie skanēja it kā ticami. Bet tikai «it kā». Galīgā atbilde būtu jāmeklē Oļega raksturā, kurš pagaidām šķita visai pretrunīgs. Acu izteiksme, Davidovam runājot par Astru, lika domāt, ka viņš meiteni iemīlejis no sirds un tīšuprāt izgudrojis stāstu par naksnīgo mīlas dēku, lai slēptu to, kas saistīts ar Kundziņa manuskriptu. Viņa paskaidrojumu pirmo pusi, protams, varēs pārbaudīt, bet diez vai Džozefīne ielaidīsies sarunās par savu intīmo dzīvi. Tatad atkal jāpaļaujas uz nojautu un cilvēku pazīšanu… Ar ko bufetniece iekarojusi vīriešu simpātijas? Ar smaidu, ar gluži vai neizsīkstošu asprātību straumi, ar gatavību iedzert kādu lāsi, ar divdesmit četru stundu kredītu, ko viņa allaž labprāt atvēra pat mazpazīstamiem atpūtniekiem. Par to viņai piedeva ieradumu ieliet alkoholiskos dzērienus bez mērglāzites un gandrīz nebaudāmo gaišbrūno dziru, ko pat optimistiski daltoniķi nedēvētu par pupiņu kafiju.
— Varbūt beidzot pateiksi, uz kurieni ejam?— nesagaidījusi atbildi, Gunta nepacietīgi jautāja.
— Atmaskot laupītāju ar rētu uz labās rokas īkšķa.
«Magnolijas» projekta autori bija izvēlējušies Priež-
ciemu galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no citiem zvejnieku ciemiem šoseja meta slaidu līkumu ap māju puduri lielās kapas piekāje. Bet, tāpat kā citur, arī šejienieši bija sacēluši savus mitekļus gari stieptā virtenē vienīgās ielas abās pusēs, precīzi atveidodami līča krasta ieliekumu. Pēdējos gados tika apbūvētas arī lankas, kas stiepās līdz pašam liedagam, neatstājot brīvu ne šaurāko, celtniecībai noderīgo zemes strēmeli. Ap augstceltni kā rieksti, kas no lazdas tālu nekrīt, atradās kopmītne un dažu turīgāku darbinieku vasarnīcas. Viens otrs celtnieks tāpat bija laidis saknes Priežciema smilšainajā augsnē, vakaros un nedēļas nogalēs likdams lietā darbalaikā ietaupīto enerģiju un būvmateriālus. Šis tas bija atlēcis arī zvejnieku ģimenēm, un tagad vai katru sētu, reizēm diemžēl izjaucot etnogrāfisko harmoniju, izdaiļoja silikātķieģeļu un putu betona piebūves, jumtistabas no spundētiem dēļiem un dekoratīviem paneļiem, no armatūras sametināti žogi, aiz kuriem varēja saskatīt īpašnieka radu un paziņu par lapenēm nosauktos vasaras mājokļus.
Arī pati iela bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Pārvērtības skāra ne tikai ar asfaltu noklāto brauktuvi, no kuras motorizētie satiksmes līdzekļi sen bija padzinuši pajūgus un divriteņus, bet vēl lielākā mērā ietves, pa kurām tagad kustējās bikšainas sievietes, jaunekļi sievišķīgi izrakstītos kreklos, skuķēni šortos un garmataini puišeļi augstpapēžu puszābakos. Tomēr šī unificētā mode bija tikai ārējā «Magnolijas» ietekmes izpausme, daudz- krasāk tā iezīmējās sadzīves tikumu plāksnē, kur materiālais stimuls arvien biežāk kļuva par noteicošo rīcības motīvu.
Gunta pirmā sajuta dūmu smaku. Pagrozīja galvu uz visām pusēm, ievilka gaisu nāsīs, tad noradīja uz iegarenu, sarkanu ķieģeļu ēku.
— Tur! Vējš visu laiku maina virzienu, tāpēc pagājām garām.
— Tev gan ir deguns! Mazs, bet nemaldīgs. Tavā vietā es ietu uz parfimērijas fabriku par ekspertu.
— Cik var liet?… Paskaties labāk, ar kādu joni tuvojas šis melnais mākonis. Ka tik neuznāk negaiss.
— Par agru pat mūsu kosmiskajā laikmetā. Drīzāk cīruļputenis…— Voitkuss apstājās pie atvērtajiem vārtiem un ņēmās bungot pie pastkastītes ar māju nosaukumu «Raubiņi».— Saimniek, atsaucies!
Atskanēja ķēdes žvadzoņa un skaļas rejas. Pārvarējis nepatiku, Voitkuss iegāja sētā un pēc dažiem soļiem ieraudzīja aiz mājas stūra baltā dūmu mutuli tinušos namiņu, ko veidoja kopā saslietas vidū pārzāģētas airlaivas puses. Kūts priekšā piesietais melnais suns bezspēcīgā niknumā atkal un atkal grasījās mesties virsū un ik reizi, važas apstādināts, slējās pakaļkājās. Beidzot parādījās saimniece.
— Nav vēl nožāvētas, nav vēl,— atņēmusi Voitkusa labdienas un pat neapjautājusies par apmeklējuma mērķi, viņa paziņoja.— Atkāpiet pēc stundiņas vai atstājiet naudiņu. Ja jūs no lielās mājas, mans vecais pēcāk aizvedīs.
— Vai viņš mācēs atrast?—Voitkuss it kā šaubījās.
— Kurš vīrietis tad nezinās ceļu uz krogu? Tāpēc saku — atstājiet naudiņu man.
Ir sievietes, kuras līdz sirmam vecumam saglabā kādreizējā glītuma iezīmes. Raubiņu saimniece sava gadagājuma ļaužu vidū laikam nekad nebija izcēlusies ar īpašu skaistumu, tomēr šai pusmūža sievietei piemita pievilcība, kuras pamatā ir labestība. Spriežot pēc apģērba, viņa vēl nesen bijusi krietni slaidāka, bet tad bija uz- barojusies apmēram par divdesmit iiekiem kilogramiem. Tas droši vien bija noticis tik strauji, ka viņa joprojām nevēlējās samierināties ar šo bēdīgo faktu un joprojām valkāja līdzšinējās kleitas. Bet kaut kur tiem taukiem jāpaliek, tāpēc brunči bija uzrāvušies virs apaļīgajiem ceļgaliem un atgādināja no modes izgājušos minisvārciņus. Pašauro vilnas jaku viņa bija atstājusi nesapogātu, tomēr nemitīgi centās savilkt malas pār kuplajām krūtīm.
Raubiņienes zilās acis raudzījās pasaulē jautri un ar tādu kā izaicinājumu: «Tāda, raugiet, esmu, ņemiet par labu…»
Voitkuss necieta zivis no tās tālās bērnības dienas, kad viņu ar kaklā iestrēgušu karpas asaku veda uz slimnīcu. Pat nēģus neēda. Tomēr izvilka naudasmaku — gan draugi notiesās.
— Baidaties, ka viņš tur notrieks visu lomu?
— Mans vīrs? Kā jūs varat tik nesmuki izrunāties! — Raubiņu Lavīze aizstāvēja ģimenes godu.— Nu, iegriežas, kad tur parādās tas ārzemju bairītis vai Džozefīne izgādā kādu citu smalku pamielojumu. Izskalo rīkli un allažiņ pārnes man kādu šokolādes konfekti.
— Iznāk, ka jūs nemaz nenolādat lielo māju?
— Pasarg dies! Vai tad var nolādēt cilvēkus, kas no tālienes brauc pie mums atpūsties? Un cik ilgi ciems būtu izdzīvojis tumsonībā? Pat uz bodi bija jāskrien seši kilometri. Pašas bērns, kamēr skolā gāja, tikai pa svētdienām mājās rādījās. Bet tagad dzīvo pie mums — strādā lielajā mājā par elektriķi, arī vedekla iekārtojusies darbā… Agrāk aiz vientulības gribējās vai kārties augšā, nu mājās man vismaz ir ar ko parunāties — i mazmeita, i lopiņi…
— Uz mata kā Amerikā, kad atklāja zelta āderi,— Voitkuss zobojās.
— Vai nu gluži zelta? Tā tērēšana reizēm gan lielāka par visiem labumiem. Bet cenšamies, un tas arī uztur pie dzīvības. Mans vecais lai. Pirms pieciem gadiem par ģikti vien zūdījās, pat nejaudāja piecelties, kad tupeņi nāca rokami. Tagadiņ viņu tai pensionāru posmā iecēla priekšnieka kārtā, un nu tīri žirgts šiverē. Šorīt vēl pa tumsu aiztarkšķināja.
— Un ko pārveda?
— Uz laika maiņām kūrs jau nekad nav tukšs,— saimniece izvairīgi atbildēja.— Ko tad jūsējā tuvāk nenāk, no Lāča nav ko drebelēties, tam tikai tā balss tāda parupja…
Saimnieces rokas mājiena iedrošināta, Gunta viņiem piebiedrojās un uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
— Kur tad pats? Jūrā nemanījām nevienas laivas.
— Sis mājās nemaz vairs nesēž,— kā jaunu plati uzlikusi, Raubiņu Lavīze pēkšņi sāka sūdzēties.— Teicās vakarā būt atpakaļ, pa televizoru rādīs hokeju. Bet pirms tam vēl aizvest uz kantori priekšnieku tiesu — citādi tikai uz šiltes tāds zvejnieku kolhozs skaitoties. Pie šiem tokš arī no malu malām brauc pēc smeķīgākas zacenes. Nebūtu man modinātājs sabojājies, es akurāt pateiktu, vai tagadiņ vel sēž ar vīriem uz steķiem vai sūc alutiņu jūsu vīnūzī.
— Kāpēc tev nepaņemt un nesalabot?— piepeši ierosināja Gunta, kā allaž jūtot līdzi vientuļām sievietēm.
Pirms Voitkuss apjēdza, kas viņai padomā, saimniece paguva iesaukties:
— Tad jūs esat pulksteņmeistars! Tūdaliņ atnesīšu… Ņemiet naudu atpakaļ un manējam pasakiet, lai palūko, vai nav kāds zutis priekš labiem cilvēkiem aizķēries, šorīt plātījās, ka veselu duci dabūjuši. Pa kuru laiku tad paguvuši izandelēt? Sakiet vien, ka Lavīze likusi!
Vecie zvejnieki patiešām vēl kavējās krastmalā — dažs bija iekārtojies uz laivas tilaudām, dažs uz laipām. Turpat stāvēja motocikli un mopēdi, bez kuriem viņi nespēja iedomāties pārvietošanos pat ciema robežās. Iztālēm visi izskatījās puslīdz vienādi savos brezenta un gumijas apmetņos, kas pašreiz, debesīm strauji apmācoties, vairs nelikās nepiemēroti. Tomēr tuvumā krasi atšķīrās cits no cita — dažs uz vecumdienām bija izkaltis un kļuvis līks kā pīpes kāts, ko turēja bezzobainajā mutē, cits gadu gaitā neveselīgi uztūcis un slēpa asarojošās acis aiz briļļu tumšajiem stikliem. Rokas gan bija dzīslainas un sastrādātas visiem. Un tieši tām vajadzētu pievērst uzmanību — kā tad citādi sazīmēsi Kundziņa nelūgto viesi? Pret Jāni Raubiņu vērstās aizdomas pagaidām bija tikai minējums, turklāt pēc iepazīšanās ar Lavīzes tanti — diezgan apšaubāms.
— Jā, gandrīz kā vecajos, labajos laikos,— it kā pieliekot punktu pirms laba brīža aizsāktai sarunai, sacīja sīks un sausnējs vīriņš, kuru, likās, pat pavasara sīpa aizpūstu pār bortu.
— Un ko tas līdz!—ar neslēptu sarūgtinājumu errojās blakām sēdošais plikgalvis.— Neaizmirsti, cik tagad maksā brandvīns. Rēķini, kā gribi, polšs vien par zuti sanāk. Ar «Magnoliias» uzcenojumu mēs galīgi izputēsim.
— Ko neatvedi no veikala?— dīvaini raudulīgā balsī,
ne pie viena tieši negriežoties, vaicāja omulīgs dižvēderis.
— Priekšnieks atkal par paldies paņēma?
— Nesāc vilkt veco dziesmu!— asi attrauca joprojām stalts un pārsteidzoši spēkpilns sirmgalvis.— Ja tā labi padomā, viņam pat paldies nebūtu jāsaka. Ierakstīja lomu mūsu vērtīgo zivju nozvejas plānā un apsolīja ceturkšņa prēmiju, ja turpināsim tādā garā… Kam nepatīk, lai paliek malā, nav spiesta lieta.
— Pareizi, uz tām divām laivām tāpat jau par daudz esam,— tūdaļ piebalsoja pirmais runātājs.— Šodien pat. Trīsdesmit zušu, ko vēl tu vari prasīt? Nevis zivju par maz, bet mūsējo par daudz!
— Varbūt vēl pateiksi, ka vispār par daudz pensionāru saradies…— apvainojās gaudonis.
— Nečīksti, brāl, kas ir, tas ir. Mūsu ciemā vien trešā daļa pensijas vecumā… Bet par varas mākti tevi kapā nedzīs. Kamēr man tā teikšana, ņemšu līdzi selgā,— posmvedis apsolīja, tad pievērsās Guntai un Voit- kusam:
— Un kas jaunajiem cilvēkiem uz sirds?
— Mūs Lavīzes tante sūtīja,— teica Voitkuss, vairs nešaubīdamies, ka viņam darīšana ar Jāni Raubiņu.
— Jāaprunājas.
— Zem četrām acīm?— zvejnieks pasmīnēja, tomēr ar puisi sarokojās.
Lai cik savādi, rokas spiediens nebūt nebija tik ciešs kā varēja gaidīt. Patiesībā viņa sastrādātā plauksta tik tikko pieskārās Voitkusa pirkstiem, pakustināja tos kā ar rupju smilšpapīru, un nebija iespējams noteikt, kāds ir viņa īkšķis. Nācās izgudrot viltīgu gājienu.
— Mana draudzene jums pazīlēs,-— piedāvāja Voitkuss, aizvedis Raubiņu nostāk.— Tas viņai asinīs no vecmāmiņas čigānietes.
īsti nesaprazdams, ko no viņa grib, Raubiņš sniedza kreiso roku.
— Labo!— pavēlēja Gunta, apbrīnojami viegli iekļāvušies spēlē.— Iesākšu ar pagātni, jo uz tās balstās katra cilvēka nākotne.
Beidzot Raubiņš apjēdza, ka tiek izmuļķots, un ātri atrāva roku.
— Ja vajag kādu asaku, tad tā arī pasakiet un nejauciet prātu. Tāpat atdodam par pusvelti.
Bet Gunta jau bija paguvusi ieraudzīt rētu uz labās rokas īkšķa, un nu viņu varētu apstādināt vienīgi dzelzceļa pārbrauktuves šķērskoks.
— Šorīt, cienītais, ceļā uz debesīm, kur agri vai vēlu nokļūsim visi, jūs apstājāties lielā nama vienpadsmitajā stāvā un, zemisku kaislību varā būdams, ielauzāties sava tuvinieka istabā, kārojot pēc laicīgiem labumiem…
— Kas tie par. .labumiem? Par tādu zuti tavas ciskas resnumā man pat melnsvārcis to pašu piecīti iedotu un vēl grēkus atlaistu. Bet viņreiz šis profesors izbrāķēja manas vecās žāvējumu — v'ai tik neesot iemīlējusies, ka tā pārsālījusi? Nu, aiznesu zaļu, lai pats izvāra vai uzcep, ja tik izvēlīgs, vai man žēl? Kur tas teikts, ka viss loms caur sievas špārkasi jālaiž? Uzbraucu augšā un iegāju pie šimā. Bet, kā taisu durvis, tā elle vaļā, viss iet pa gaisu — papīrīši un driskas. Aizlidoja pat cedele, kas bija šķirbā iebāzta. Provēju savaņģot, bet kur tu dieviņ — taisnā ceļā izvilka pa logu kā pērnās ziemas pēdējo sveicienu. Vēlāk vedeklai lūdzu palūkot dārzā, bet šī tikai atņirdz — kam vajag, uzrakstīs vēl vienu. Vecis vakar esot bijis krietni pielicies. Laikam taisnība, vai tad skaidrā prātā pliks pa balkonu dzīvotu?
Raubiņa zīmētā aina likās fantastiska, un Voitkusam uzmācās šaubas, vai tikai zvejnieks nebija no rīta ieturējies. Lai nu kurš, bet Kundziņš bez biksēm…
— Raubiņtēv, neņemiet ļaunā, vai aiz pārpratuma ne- pakērāt līdzi Kundziņa disertāciju?
— Ko?
— Tādu paprāvu žūksni aprakstīta papīra,— kā mācēdams skaidroja Voitkuss.— Ar burtiem un skaitļiem.
— Reiz jau aprakstīts, kam vēl vajadzīgs?— Raubiņš paraustīja plecus.— Pat žāvētas plekstes neietīsi, nav vairs tie laiki.
Viņš strupi pagriezās un stīvām kājām aizkātoja pie posma vīriem.
Atceļā Guntai un Voitkusam nācās cīnīties pret arvien pieaugošu austrumu vēju, kas meta sejā asus smilšu graudus. Sargādami acis, viņi puspievērtiem plakstiem raudzījās tikai zem kājām un nebūtu pamanījuši Kundziņu, ja viņš neierunātos pirmais.
— Cerēju kinoteātrī aizmirst savas bēdas, bet nav miera arī zem Ēģiptes olīvkokiem, ja drīkstu atļauties šo vārdu spēli.
— Pagaidām nevaram ne ar ko iepriecināt,— sapratis, ka Kundziņš neuzdrošinās uzdot izšķirošo jaut/: unu, Voit- kuss devas viņam talkā.— Bet gan jau. Kad beigsim atsijāšanu, patiesība pati nāks gaismā.
— Kaut atrak! Es jūtu, ka drīz sajukšu prātā.
Kundziņš abām rokām ieķērās gaišajā platmalē, ko
spējš brāziens bija pacēlis virs galvas, un, it kā piesaukdams debesis par liecinieku, iekunkstējās:
— Un par ko man tāds sods, par ko?