Teorētiski Gunta, protams, zināja, cik lielā mērā viedoklis atkarīgs no skatpunkta, tomēr praktiski par to pārliecinājās tikai šodien. Pirmoreiz mūžā viņa kinozālē sēdēja nevis ar seju pret ekrānu, bet uz skatuves un no paaugstinājuma vērās telpā sapulcinātajos atpūtas nama darbiniekos. Kad tie iznira no pagrabstāva, kur atradās virtuve un dažādas noliktavas, kad pa parka celiņiem no kantora vai garāžu puses virzījās uz centrālo korpusu, likās, baltos un pelēkos uzsvārčos tērpušos cilvēku plūsma nekad nepārtrūks. Pat uzmācās iespaids, ka apkalpojošā personāla te vairāk nekā atpūtnieku. Toties patlaban visas šīs apkopējas un oficiantes, pavāres un trauku mazgātājas, administratores un sanitāres, šie montieri un transportstrādnieki, ārsti un grāmatveži, dārznieki un santehniķi tikko aizņēma pirmās septiņas rindas — tās pašas, kas vakara seansos allaž palika tukšas. Mazliet savrup turējās nešķiramo draudzeņu trijotne. Pirmā bija melnmataina dentiste, kura tā juta līdzi saviem slimniekiem, ka zoba raušanas reizēs pati dzēra sirdszāles. Blakus sēdēja sārtvaidze veļas pārzine. Nespēdama vīra dzimtajā zvejniekciema rast savai augstākajai filoloģiskajai izglītībai atbilstošu pielietojumu, viņa lika stāvu apteksnem sevi dēvēt par kastcļjaunkundzi. Trešā bija izdilusi māsa dietoloģe, kuras vargulīgais izskats viesa iebraucējos šaubas par viņas medicīnisko padomu lietderību. Šai trijotnei, kā parasti, bija pievienojies sirmais biljarda zāles marķieris, kas uzskatīja sevi par zobārstes mūžīgu parādnieku un savu pateicību par jaunajām protēzēm centās izteikt ar ziediem un kafiju. Vēl īsti neapradis ar mākslīgajiem zobiem, viņš tos valkāja tikai īpaši svinīgos gadījumos, bet darbdienās slēpa skapī, kur aiz divām atslēgām glabājās ziloņkaula bumbu komplekts un kija, ko pats bija izvirpojis no melna ozola. Perlamutra
spīdums muti greznoja arī taga-d, jo, gluži tāpat kā visi pārējie, marķieris uzskatīja, ka kolektīvs saaicināts uz pirmssvētku sanāksmi. Uz šiem maldiem vedināja ekrāna priekšā novietotais galds, pie kura sēdēja tāds kā svinīgā mītiņa prezidijs: Gunārs Apsītis, viņa brāļameita Gunta, Aleksandrs Voitkuss un — iesānis pret publiku pie vēl mazāka galdiņa — bibliotekāre, kurai bija uzdots protokolēt visas kaut cik saturīgas liecības.
«Tēvocis pārcenties,» pie šādas atziņas vienlaikus nonāca gan Gunta, gan Voitkuss. Un ko par Kundziņa nozudušo disertāciju var zināt pavāra palīdze, kas vakar aizgājusi vēl pirms launaga un vispār tikpat kā neiegriežas augšējo stāvu telpās? Kādas vērtīgas ziņas var sniegt garāžas autoatslēdznieks vai krāvējs, kas augu dienu dzīvo pa āru? Vajadzēja sasaukt tos, kas dežurēja vakarā un naktī, un apklaušināties, vai nav manīts kas aizdomīgs. Bet tieši viņi pašreiz atpūtās… Tāpēc Gunta bija lūgusi iespēju aprunāties ar agrīno rīta maiņu — apkopējām un viesmīlēm, kas varbūt pievākušas kaut kur uz grīdas vai krēsla izmētātas rokraksta lapas. Bet — še tev!— direktora vietnieks izmanto ieganstu, lai izrādītu savu varu, ko uzsvēra katra vārda galā:
— Es jūs sasaucu tāpēc, ka gribu aprunāties par nevēlamām parādībām, kas met ēnu uz «Magnolijas» labo slavu. Kad biedrs Igaunītis aizbrauca, es palūdzu, lai viņš ieslēdz sūdzību grāmatu seifā un aizved līdzi atslēgu. Tādējādi es apņēmos strādāt tā, lai atkristu jebkāda nepieciešamība pēc tās. Un tagad nepatīkams starpgadījums var izjaukt manus labos nodomus, apdraud saistības, kuras gan nav ierakstītas nevienā dokumentā, bet par kurām mēs visi atbildam savas sirdsapziņas priekšā. Tāpēc es palūgšu katru darbinieku tikt ar to skaidrībā, pirms mēs pārejam pie konkrēta notikuma iztirzāšanas.
Piecos milicijas dienesta gados leitnants Aleksandrs Voitkuss bija kļuvis par izcilu fizionomistu. Draugi apgalvoja, ka viņam tikai jāuzmet skatiens tirdznieka vaibstiem, lai nemaldīgi spriestu par tā godīgumu. Diemžēl tiesā ar pārliecību vien nepietiek — nepieciešami neapstrīdami pierādījumi. Un nācās sevi radināt pie domas, ka tie savācami rūpīgā, nogurdinošā darbā, cilājot un pārbaudot tūkstošiem pavadzīmju, pieņemšanas vai nodošanas aktu, algu sarakstu, citu grāmatvedības vai preču uzskaites dokumentu, pārrēķināt pat divi plus divi, līdz fakti apstiprina vai apgāž pieņēmumu. Bet šoreiz Voitkuss
nesteidzās izveidot savu priekšstatu par klātesošajiem', jo saprata, ka šajā nomaļajā atpūtas namā par apkalpēs darbiniekiem strādā daudz «nejaušu» cilvēku — tuvāko ciemu iedzīvotāji, kuriem viņa profesionālā mēraukla neder.
Pirmais vārdu lūdza trešo reizi par arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju ievēlētais administrators, kurš šo pašu amatu bija ieņēmis arī būvdarbu laikā. Toreiz gan viņam par to maksāja arodbiedrība, tagad vajadzēja pelnīt iztiku aiz pults un ik pēc trim diennaktīm censties izsniegt atpūtniekiem pareizās istabu atslēgas, vēstules un naudas pārvedumu pasakņus. īsti nezinādams, kas būtu jāsaka, viņš atkārtoja tēzi par tiesībām uz atpūtu, pārvietodams uzsvaru uz nama iemītniekiem, kuru radošā potence tieši proporcionāli atkarīga no personāla saliedētā darba, tad, it kā pēkšņi atjēdzies, pateicās klausītājiem par uzmanību un apsēdās.
Kad kājās slējās nama kultūras dzīves organizatore, Guntai radās iespaids, ka šo kustību var apturēt vienīgi zāles griesti — tik gara bija izaugusi Skaidrīte Krūmiņa. Liktos, meitenes dzīvei jābūt nesaraujami saistītai ar sportu, bet pat izcilākajiem TTT un izlases treneriem nekādi neizdevās izmantot viņas auguma priekšrocības republikas basketbola interesēs. Trūka godkāres, sportiskā cīņas gara. Diemžēl nācās atteikties arī no baleta nodarbībām un citām skatuves mākslas nozarēm, uz kurām tiecās Skaidrītes jūtīgā sirds un muzikālais talants, jo neviens režisors nevarēja sameklēt viņai piemērotu partneri. Atlika tikai mācīties par diriģenti. Bet drīz tomēr izrādījās, ka raksturs nav piemērots karognesēja pienākumiem,— Skaidrīte neprata ne iejūsmināt, ne izrīkot citus. Viņa pat nemēģināja protestēt, kad pēc kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas tika nosūtīta uz^Priežciemu. Un šeit bez iebildumiem centās izpildīt visus rajona priekšniecības norādījumus, kaut gan allaž mainīgais atpūtnieku kontingents vērsa par absurdu galvenos apkārtrakstu punktus.
— Atļaujiet man tāpat no vietas,—- viņas dziļā un daiļskanīgā balss lika visu galvām pagriezties.— Mums šoreiz gadījusies sevišķi veiksmīga maiņa: starp ogļračiem ir vairāki dejotāji, viens prot spēlēt balalaiku, sāk veidoties ukraiņu tautasdziesmu dubultkvartets. Arī zinātnieku vidū atklāju dažus apdāvinatus cilvēkus: profesors Vobļikovs žonglē ar tenisa bumbiņām, tas jaunais lietuvietis Dzin- dziļausks apsolīja publiski risināt reizināšanas un da
līšanas uzdevumus ar trīsciparu skaitļiem, biedrs Taļimovs, kā vienmēr, lasīs savus dzejoļus. Vēl neesmu aprunājusies ar milicijas darbiniekiem, bet vai nu tā būs, ka viņi pa visiem kopā nemācēs parādīt kādu triku. Vienīgi ar apvienoto kori mums joprojām neveicas. Tāpēc palūgšu pēc sapulces neizklīst — noturēsim pirmo mēģinājumu un, kad no ekskursijas atgriezīsies ogļrači,— kopīgo. Citādi nevarēsim rajona skatē izpildīt obligāto repertuāru. Vismaz «didam» visiem jānodzied, tad jau manīsim, kā tālāk dzīvot… Tas man bija viss, biedri direktora vietniek, piedodiet…
Tāda kā neapmierinātības rūkoņa pārskrēja rindas. Varēja just, ka papildslodze nevienam nav pa prātam un tūdaļ atskanēs sašutuma pilnas balsis. Tomēr Gunta laikus pārtvēra iniciatīvu. Cenzdamās neskatīties uz tēvoča pusi, viņa piecēlās.
— Kolektīva iekšējie jautājumi laikam nav svešām ausīm domāti,— viņa kā atvainodamās sacīja.— Mēs gribējām izmantot izdevību tikties ar visiem darbiniekiem reizē, lai izlūgtos jūsu palīdzību. Tūkstoš simt sešpadsmitās istabas iemītniekam Viktoram Kundziņam vakar pazudusi viņa doktora disertācija. Apmēram simt piecdesmit mašīnraksta lappušu ar diagrammām un skaitļiem pa vidu. Pelēkos aktu vākos, uz kuriem ar sarkanu tinti atzīmēts, ka saturs ir slepens. Bet tam šobrīd nav izšķirošas nozīmes, galvenais — atrast manuskriptu, kurā zinātnieks ieguldījis vairāku gadu darbu. Autoram ar to saistīti visi nākotnes plāni. Tāpēc viņš piedāvā atlīdzināt atradējam par pūlēm. Pēc viņa domām, būtu jāmeklē ēdnīcā, bārā vai vestibilā, varbūt arī kāpņu telpās vai lifta šahtā. Iespējams, kāds vākus pamanījis, bet nav zinājis, ko ar tiem iesākt…
Viņa aplaida skatienu zālei, bet nemanīja ne mazāko sakustēšanos. Cilvēki sēdēja, kā sēdējuši, un lūkojās tukšumā, it kā gaidīdami, kad beidzot uz ekrāna sāks risināties filmas notikumi. Nervozēja vienīgi virtuves darbinieces, kas bija atstājušas uz karstās plīts zupas katlus, bet cepeškrāsnī — sautējumu, un tas tagad draudēja piedegt.
— Musu nama nekas nevar pazust!— no otras rindas malas atskanēja izaicinoša balss, un Voitkuss pazina saucējā pēdējā stāva apkopēju Astru Rozi.
— Tā tikai tev šķiet. Pa savu augšu dzīvodama, tu pat iedomāties nevari, kā mēs te lejā sitamies. Man,
piemēram, vakar izčibēja divi šķīvji, dakšas un naЈ|, Un pamēģini tādus nopirkt mūsu ciema bodē,— vaimanāja, aizdusas mocīta, resna oficiante.
— Nomierinies. Tikko Taļimovam pāries kārtējā dzejošanas lēkme, es tev nonesīšu visus traukus, kuros viņš stiepj uz istabu uzkožamos,— Astra apsolīja.—Pa šīm dienām tur būs vesela noliktava sakrājušies.
— Ko nu par to, tas tikai piliens jurā,— sūkstījās ēdamzāles pārzine.— Man katru vakaru pietrūkst vismaz desmit glāžu. It kā nevarētu kā cilvēki izdzert kefīru un nolikt atpakaļ. Nē, stīvē prom un strebj pa kaktiem—cits nakts vidū, cits no rīta tukšā dūšā. Ceturkšņa beigās mēneša algas nepietiek, lai segtu iztrūkumu.
— Tu gan neizskaties pēc tādas, kas dzīvotu pusbadā,— viņai iedzēla dežurējošais elektriķis.— Citādi taču kaut reizi būtu redzēta pie mūsu kopgalda strādnieku virtuvē.
— Jā, kopgalda jautājums beidzot jāatrisina,—«Mag- nolijas» galvenā ārste Sviridova pacēla balsi.— Manos pienākumos ietilpst trīsreiz dienā nogaršot ēdienus. Gribi vai negribi, ar apetīti vai bez. No domas vien, ka man vēl jāpiedalās kopējās maltītēs, gribas pieteikt badastreiku. Bet direktoram to neiestāstīsi — vispārējas disciplīnas vārdā piespiež pierakstīties.
— Un katru mēnesi atvelk no algas par pilnu uzturu,— piebalsoja ēdnīcas pārzine.
— Tev žēl to štrunta kapeiciņu?-1 -nicinoši izmeta šef- pavāre Vizbulīte Landovska, kura vietā un nevietā dižojās ar to, ka vēl no kulinārijas tehnikuma laikiem saglabājusi slaido figūru.
— Ne jau naudas man žēl, bet produktu,— ēdnīcas pārzine nerimās.— Kāpēc sviest laukā? Lai man izsniedz graudā, un es aiznesīšu mājiniekiem.
— Vari neuztraukties, zudumā nekas neiet,— negaidot ierunājās galvenais grāmatvedis.— Tava tiesa nemaz nenokļūst līdz strādnieku virtuvei… Es atļāvos izdarīt aptuvenu kalkulāciju…
Viņš piecēlās, vecīgi drebulīgiem pirkstiem izmakšķerēja no tumšā uzvalka krūšu kabatas četrkārt salocītu papīra lapu un piebāza to cieši klāt pie biezajiem briļļu stikliem. Vajās redzes deļ Pāvils Alnis tieši sešdesmitajā dzimšanas dienā bija juties spiests aiziet no bankas, kaut gan viņam tur solīja maksāt pensiju un nodrošināt atvieglotus darba noteikumus. Arī patlaban kinozāles apgaismojums bija nepietiekams, lai saburtotu paša uzrakstītās piezīmes. Atlika vienīgi cerēt — visi noticēs viņa līdz šim nekad neaptraipītajam godavārdam.
— Pēc maniem virspusējiem novērojumiem, apmēram puse mūsu kolektīva locekļu ik dienas ēdienreizēs neierodas — daži ir izbraukumā vai atpūšas pēc nakts dežūras, citi vispār nekad nenāk vai arī aizņemti svarīgākās darīšanās par šo maltīti piecdesmit kapeiku vērtībā. Bet pareiziniet to ar divdesmit, un sanāk apaļi desmit rubļi valsts cenu izpausmē. Man, protams, nav ne jausmas, ar kādu virspejņu tirgū var realizēt, teiksim, griķus, kuri mums jau apnikuši kā rūgta nāve, bet kurus veikalos pat ar lukturi neieraudzīsi, par cik rubļiem var pārdot sviestu, gaļu, olas. Vārdu sakot — salmiņš pie salmiņa, un putniņam ligzdiņa…
— Biedri, vai tiešām mums netīrā veļa jāmazgā svešu cilvēku klātbūtnē?
Voitkuss tikai tagad ievēroja augumā pasīko tumšmati, kuras pārsteidzoši skaļā balss šķita piepildām visu kinozāli.
— Ja kāds atradis pazaudēto disertāciju, lai nekautrējas atzīties. Nenoraus galvu par to, ka taisījies pa kluso nodot makulatūrā un saņemt deficīta grāmatu talonu. Mēs laupām pilsoņiem izdevību tik smukā dienā pastaigāties pa pludmali…
Zāle klusēja. Sapratusi mājienu, kā arī savas sākotnējās ieceres izgāšanos, Gunta atkal piecēlās. Produktu noliktavas pārzinei Olgai Grīnbergai taisnība — kurš publiski atzīsies, ka grasījies atradumu piesavināties? Vajadzēja aprunāties ar katru iespējamo atradēju atsevišķi, paskaidrot manuskripta valstisko nozīmi, nevis rīkot šo izrādi, kas pamazām pāraug vecu rēķinu kārtošanas farsā. Pēdējais laiks atkāpties ar godu.
Bet Voitkuss satvēra viņas roku.
— Sēdies!—viņš pavēloši čukstēja, iededzies mednieka kaislībā.— Mēs te uzzināsim daudz lietderīga.
Zālē viņiem neviens vairs nepiegrieza vērību.
— Tev nav pamata sūdzēties,— kliedza veļas noliktavas pārzine Marija Kazanoviča.— Pārtikas precēm var piemērot tūkstoti un vienu atlaidi: ja nesagrauž peles, tad sapelē tāpat, zudumi no mitruma un sausuma, veikls prečzinis prot nopelnīt pat ar dūmu desas šņorītēm. Bet ko lai daru es? Kopš īgaunītis saslimis ar modrības māniju, bez viņa rezolūcijas nedrīkstu apmainīt pat spil- vendrānu. Agrāk savu laiku nokalpojušos palagus sagriezu lupatās un izdalīju apkopējām. Tagad jāsastāda akts par katru lanckaru, ko vējš norauj no auklas, un jādod apstiprināt personiski direktoram.
— Tu vēl neesi pastāstījusi par dvieļiem,— Olga Grīn- berga ironizēja.— Arī par to, ka baidies bez direktora piekrišanas izšņaukt degunu dienesta ķiteļa stērbelē.
— Tāpēc ka man ar viņu nav tādas draudzības kā tev,—Marija Kazanoviča nepalika atbildi parādā.— Atzīsties, ko visu tavs vīriņš pa ceļam uz Rīgu izkrauj direktora pagalmā!
— Nemēģini duļķot ūdeni,— Grīnberga neapjuka. — Pasaki skaidri un gaiši, vai esi piesavinājusies doktora disertāciju vai neesi. Un ej kaisīt naftalīnu uz saviem vateņiem. Citādi atkal nāksies sacerēt paskaidrojumus — pavasaris taču nak virsū ar joni, neredzi, vai?
— Prātīga sieva!— Gunta piebikstīja Voitkusam un ar acīm norādīja uz Grīnbergu.
— Drīzāk gluma kā dūņās izvārtījies zutis,— tikpat klusu atteica Voitkuss.— Te kļūst aizvien interesantāk.
— Tu taču nedomā, ka tāda dziļūdens haizivs smērēsies ar kaut kādu disertāciju?
— Tāda nepalaidīs garām nevienu izdevību iebāzt kabatā lieku kapeiku. Un slepenas ziņas apkārt nemētājas, par tām var izspiest smuku kapitālu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums darīšana ar zinātnisku atklājumu.
— Bet es atceros, ka tu apsolīji aizstaigāt ar-mani līdz bākai,— Gunta uzmeta lūpu.— Varu aiziet arī viena. Kamēr vēl saule.— Viņa pagriezās un neatskatījusies virzījās uz izeju.
Voitkuss grasījās sekot, bet tad nosprieda, ka tādu kolektīvu aiziešanu var iztulkot kā kernonstratīvu žestu.
«Brīnums, ka Apsītis nepārtrauc šo nebeidzamo ķīviņu,» viņš nodomāja. «Bet varbūt tīko pēc direktora krēsla un tīšuprāt izprovocē kaislības?… Jāizprot tikai motīvi: lai pats tiktu pie solīšanas vai arī lai beidzot nodibinātu kārtību?» Voitkuss vērtējoši nopētīja direktora vietnieka vaibstus, tomēr tie viņam neizteica neko.
Uztvēris inspektora skatienu, Apsītis sarosījās. Pārliecinājies, ka bibliotekāre pieraksta katru vārdu, viņš paziņoja:
— Pateicos jums par apsveicamu atklātību. Nešaubos, ka tikpat atklāti būtu apspriests arī nozudušās disertācijas jautājums, tāpēc uzdrīkstos secināt, ka neviens no mūsējiem nav šo manuskriptu ne acu galā manījis.
>! Gunta joprojām gaidīja vestibilā. Viņa nebūt nebija tāda ārstniecības terenkūra piekritēja, kā centās izlikties, mudinot Voitkusu uz tālām pastaigām. Bet divatā viņa ar saderēto sapratās daudz labāk nekā draugu sabiedrībā, kur pēkšņi izrādījās, ka arī viņam ir savi uzskati un savs sakāmais. Gluži kā dzīvsudraba lodīte, kas tiecas savienoties ar sev līdzīgām, Saša izslīdēja caur pirkstiem un aizmirsa visu, ko bija solījis, kad atradās viņas tiešajā ietekmes sfērā; to, ka nekad vairs nejauksies bezcerīgās lietās, kas var apdraudēt karjeru, un darīs visu, lai saņemtu norīkojumu uz kādu mierīgu mazpilsētu, uzcels ģimenes mājiņu, iekops dārzu, vārdu sakot, dzīvos kā cilvēks, nevis kā milicis, kuram nav laika atvilkt elpu, kur nu vēl rūpēties par sievas labklājību. Pati viņa par to domāja arvien biežāk. Dzīvodama svešos ļaudīs, Gunta juta līdzi kopmītnes sievietēm, kas bija ar mieru atdot pēdējo kapeiku, lai tiktu pie atsevišķa, pie s a v a mājokļa. Nēsādama formas tērpu, kas drīzāk atbaidīja nekā pievilka pielūdzējus, viņa saprata, ka meitenes gatavas uz kompromisiem ar sirdsapziņu, ja vien tie palīdz neatpalikt no jaunākās modes. Negodīgi paņēmieni, protams, atkrita, bet tagad Gunta Apsīte bija saskatījusi līdzekli un ceļu, kā sasniegt savu pieticīgo mērķi, un viņa soļos pa to, ne par sprīdi nenovirzīdamās, pat ja vajadzēs upurēt daļu no lepnuma.
Lūk, tādēļ viņa nekur tālāk par vestibilu nebija aizgājusi. Sēdēja tēvoča iemīļotajā klubkrēslā un gaidīja Voitkusu.
Pa gabalu viņš neatgādināja ceļvedi, kas spējīgs pārvarēt šķēršļus, lauzties caur puteni, atrast pareizo virzienu arī miglā. Bet Gunta no pieredzes zināja, ka šis šaur- plecainais grāmatu tārps, kura sportiskās ambīcijas tālāk par biljarda partiju nesniedzās, neapmaldīsieš* pat vissarežģītākajā rīkojumu un papildlēmumu labirintā. Arī patlaban viņš stūrēja tieši uz nākamo mērķi — vecākās administratores kabinetu — un, garām ejot, izmeta Guntai:
— Pārbaudīsim iemītnieku sarakstu, man tā nejaušā atradēja versija īsti nepielec.
— Ko tu ar to gribi teikt?— Gunta sekoja viņam bez ierunām.
— Redzi, ja Kundziņa manuskripts tiešām tik nozīmīgs, tad pilnīgi pieļaujams, ka cilvēks īpaši atbraucis to nolaupīt — iekārtojies šajā namā, novērojis Viktoru Janoviču un beidzot sagaidījis izdevību.
— Bet mēs taču īsti nezinām, vai zaglis ielauzies istabā vai darbojies bārā…
— Tur jau tā nelaime. Tāpēc jāmēģina atklāt motīvus, un tie bieži vien slēpjas biogrāfijās. Cilvēks, kuram Kundziņa disertācija tik nepieciešama, ka viņš gatavs pārkāpt likumu, pats nesmērēs pirkstus. Līdz ar to uzpeld starpnieka variants. Protams, varēja uzpirkt kādu apkopēju vai vietējo iedzīvotāju, bet man šķiet, ka šoreiz vēriens ir plašāks.
Vecākā administratore, kurā šo skanīgo titulu un ar to saistīto piemaksu bija ieguvusi sakarā ar rudenī paredzēto aiziešanu pensijā, par negaidīto apmeklējumu likās gluži priecīga. Tā tik bija dieniņa! Vispirms šī aizraujošā sapulce, kurā viņa uzzināja daudz interesanta, tagad saruna ar diviem kriminālinspektoriem… Būs ko pastāstīt direktoram, kad tas atgriezīsies no atvaļinājuma, nevajadzēs izzīst jaunumus no pirksta vai atkārtot ciema sievu tenkas… Bet par savām administratīvajām funkcijām viņa nespēja pasacīt nekā sakarīga.
— Mani te visi sauc par «buferi». Mans galvenais uzdevums — atvieglot direktora dzīvi. Būt par aizsargval- ni un atvairīt uzbrukumus. Viņš pieņem apmeklētājus reizi nedēļā, es — katrā laikā. Caur manām rokām iet visi lūgumi un sūdzības. Vienīgi es zinu, ko nozīmē tas, ka datums zem direktora paraksta uzkricelets nevis arābu, bet romiešu cipariem. Un pat jums to neteikšu, tas ir amata noslēpums.
— Tātad bez viņa rezolūcijas jūs nedrīkstat pat nošķaudīties,— piemērotāku izteicienu Voitkuss šobrīd neatrada.
— Tā gluži nav. Es nesu pases uz pierakstīšanu, ierādu atbraucējiem tās istabas, kas atzīmētas ceļazīmēs, aprēķinu maksu par uzturu un naktsmītni…
— Bet akceptu dod vienīgi biedrs Igaunītis?
— Protams. Republikā mums augstākas priekšniecības nav. Uz Maskavu viņš zvana tikai ārkārtējos gadījumos.
To liecināja arī aktu vāki, kuros glabajās šāgada iesniegumi. Už visiem bija rezolūcija ar Igaunīša nesa- burtojamo parakstu. Iesniegumi bija gan ar mašīnu rakstīti, gan ar lodīšu spalvu uzšņāpti, gan uz iestādes veidlapas ar naudas pārveduma garantijas zīmogu, gan uz vienkāršām vēstuļu bloka lappusēm. Pēdējās īpaši interesēja Voitkusu, jo sniedza ieskatu direktora draugu un paziņu lokā.
Augšējo un apakšējo stāvu iemītnieki neizraisīja nt mazākās šaubas: zinātniekus atsūtīja institūta direkcija un arodkomiteja, ogļračiem ik mēnesi bija atvēlēts noteikts istabu skaits, kuru grozīt varēja tikai pie gadskārtējā līguma slēgšanas. Atlika vienīgi vidējie stāvi — te bija meklējama atslēga Igaunīša rīcības motīviem.
Luk, kolhoza valdes vēstule ar lūgumu šefības kārtā piešķirt ceļazīmi priekšsēdētājam, kam pēc sirds operācijas- nepieciešama atpūta. Pozitīva attieksme liktos dabiska, jo saimniecība atradās kaimiņos un apgādāja «Magnoliju» ar svaigiem dārzeņiem. Kāpēc tad vajadzēja pierakstīt «izņēmuma kārtā»? Taču drīz īzrādījas, ka šī piebilde grezno itin visus direktora lēmumus — it kā labvēlība viņa parastajā darba stilā iekļautos tikai ārkārtējos gadījumos.
— Kāda tev patika rakņāties pa veciem papīriem! — Gunta pārmeta.— Tobrīd pat Kundziņš vēl nezināja, vai dabūs šo atvaļinājumu un kur to pavadīs.
— Iebildums pieņemts,— Voitkuss nopūtās un negribīgi pāršķīra lappusi.— Tomēr vajadzētu gūt priekšstatu par Igaunīša veidolu… Tātad — aprīlis. Kas tie par pārīšiem septītā stāva dubultistabās?
Viņš ar diviem pirkstiem, kā aptraipīties baidīdamies, pacēla no klades izplēstu rūtiņpapīru.
— Lūdz iekārtot četras personas, bet paraksts tikai viens. Kas tas par ievērojamu kukaini, šis Līvsalnieks Tautmīlis Sergeja dēls?
— Mūsu piekrastes slavenākais ekstrasenss,— goddevīgi čukstēja sirmā administratore.— Pietika ar vienu seansu, lai atpestītu mani no kaulu lauzēja, ar kuru mocījos visus pēdējos gadus.
— Pareizāk sakot, pūšļotājs.
— Kur nu! Viņš ir medicīnas zinātņu kandidāts ar milzīgu pozitīvu biostrāvas lādiņu.— Varēja just, ka viņa pilnībā apguvusi suģestijas terapijas terminoloģiju. — Doktors Līvsalnieks ārstē pat pa telefonu — bez mikstūrām, bez ziedem. Šoziem man tik drausmīgi sāpēja galva — rāpies kaut stāvus pa sienu. Nelīdzēja ne piramidons, ne izdaudzinātais baralgins. Beidzot neizturēju un piezvanīju dakterim uz mājām, šis piekodināja nekā vairs nedarīt, vienīgi domāt par viņu un apsolīja atsūtīt iztālēm magnētisku impulsu. Un ko jūs teiksiet — pēc pusstundas sāpes bija kā ar roku noņemtas. Viņš arī to juta, jo tūdaļ piezvanīja un apjautājās par rezultātiem. Redziet nu!
— Un aiz pateicības jūs pierunājāt direktoru pārdot viņam četras ceļazīmes,— Voitkuss lietišķi secināja.
— Man pat iepīkstēties nevajadzēja,— administratore atzinās.— Vai tad direktoram sava veselība nav dārga?
— Laikam gan, jo viņš, aci nepamirkšķinot, iedeva diviem neprecētiem pāriem divus apartamentus.
— Nevar būt!— bez iekšējas pārliecības iebilda administratore.— Manos rakstos skaitās, ka vienā dzīvo abi vīrieši, bet otrā — sievietes.
— Tad viens no mums kritis par upuri Līvsalnieka hipnozes izraisītajai halucinācijai,— Voitkuss pavīpsnāja,— jo īstenība krasi atšķiras no jūsu dokumentācijas.
— Klausies, Saša,— pēkšņi ierunājās Gunta, un viņas balsī jautās tikko valdāms niknums.— Es pamazām sāku ticēt, ka tu arī esi apveltīts ar biostrāvas lādiņu. Tikai ar negatīvu! Taisni apbrīnojami, kā tev vienmēr izdodas uztaustīt nebūšanas.
— Kāpēc tev šķiet, ka tas met ēnu uz tava onkuļa darba stilu? Pat uz mūsu iesniegumiem nav viņa paraksta.
— Par savu reputāciju lai rūpējas viņš pats. Es gribu tikt uz priekšu,— Gunta errojās.— Šķir tālāk, vai kāds nav iebraucis vakar, aizvakar — katrā ziņā pēc Kundziņa. Tai daktera kompānijai ceļazīmes beidzas rīt, viņi šovakar rīko atvadu balli.
— Še, skaties pati,— Voitkuss sirdīgi atstūma dokumentu mapi.— Ja es esmu tāds neciešams pedants…
— Pasaules lāpītājs, kurš par citiem domā tikai visļaunāko.
— Arī džungļos nepieciešami sanitāri,— Voitkuss aizstāvēja savu viedokli.— Citādi es nestrādātu milicijā.
— Bet vecumdienās rakstīsi anonīmas sūdzības. Kā es to izturēšu!
— Neviens tevi nespiež…
Šai mirklī atvērās kabineta durvis. Spraugā parādījās dežuranta galva.
— Zvana tāds kapteinis Zaicis, lūdz paaicināt kādu no jūsējiem. Pateikt šo numuru vai arī pienāksiet pie mana aparāta?
Viņi aizgaja uz dežuranta istabu. Gunta pirmā satvēra klausuli, tad pārdomāja un ar mulsu smaidu pasniedza to Voitkusam.
r> — Vladimir, te Voitkuss, no kurienes zvani? Kā jūtas Maruta, vai atlaidusi tavus grēkus?
— Tik tālu nemaz netiku. Pa ceļam apdzinām milicijas «gaziku», kas vilka uz Jūrmalas pusi galīgi sadauzītu sarkanu zapiņu. Es, protams, izkāpu un vēl tagad esmu autoinspekcijā. Tas Vobļikova aspirants, kā viņu tur sauc… pareizi, Uldis Vecmeistars, naktī ietriecies kokā. Labi, ka braucis viens, pasažiera pusē no bleķiem lauskas vien palikušas. Pats dzīvs. Bet samaņu vēl neesot atguvis.
— Noteikti aprunājies ar viņu.
— Tālab arī taisos uz slimnīcu. Viņu tur nogādāja ar visām mantām.
— Ko saka ārsti?— apvaicājās Voitkuss.
— Būs dzīvotājs. Aplipinās ar ģipsi, uzliks šuves un ļaus izgulēt smadzeņu satricinājumu. Disertācijas aizstāvēšanu gan vajadzēšot pārcelt uz rudeni, tomēr citādi— nekādas vainas. Un bez vadītāja tiesībām arī bojā neaizies. Kājāmgājēji katrā ziņā būs vinnējuši… Uzprasi Vobļikovam, vai tam Vecmeistaram nebija vēl citu mantu. Kāds tīkliņš vai polietilēna kule? Es drošības dēļ vēl piezvanīšu no slimnīcas.
— Ja aizveda uz traumatoloģisko, tad laikam nekas spožs nav,— teica Gunta, kas bija dzirdējusi katru Vladimira vārdu.— Pasaki, lai neaizmirst ievākt ziņas par Olgas Grīnbergas vīru.
Voitkuss ar pateicīgu smaidu pieņēma šo pamiera piedāvājumu, bet viņa, paņēmusi klausuli, piebilda:
— Marutu brīdini gan! Lai nerastos iespaids, ka tu neliecies ne zinis.
— Pamēģināju, bet mājās neviens neatbild. Kad sastrīdamies, viņa vienmēr paķer sīko un aizlaižas pie savas mammas, kur nav telefona. Nekas, puiši apsolīja, ka pados ziņu, tā būs vēl iespaidīgāk… Pasveicini pārējos, viņiem arī laikam nav nekā jauna…
— Tagad braucam uz augšu!—Gunta aicināja Voitkusu, kad bija pabeigusi telefona sarunu ar Zaici.
— Pie profesora lai aiziet Imants, mums abiem te lejā pietiekami daudz darba.
— Atkritumu kastēs tu vari bāzt savu degunu viens pats,— Gunta atkal iekaisa.— Es atsakos! Patlaban, kad iezīmējas pavisam reāla versija, man ne prātā nenāk krāmēties ar virtuves pabirām.
— Turpretī man ir tāda nojauta, ka tie nav nekādi sīkumi. Ne jau algas dēļ Olga Grīnberga pārcēlusies no Rīgas uz šejieni. Un arī galvenā pavāre nav ar pliku roku ņemama. Sajūt, sajūt mana nāss, smaržo te pēc afēras.
— Tad pieprasi, lai tevi atsauc no atvaļinājuma un uztic izmeklēšanu. Bet es negrasos sabojāt brīvdienas. Sevišķi tagad, kad uzspīdējusi saulīte,— Gunta iespītējas.— Aprunāšos ar Vobļikovu un iešu uz jūru.
Viņa apcirtās un devās uz lifta pusi. Vēlreiz piekāpties — to nu ne! Lai tup pagrabā kaut vai līdz ceļazīmes termiņa beigām! Lai cilā lietvedības papīrus kaut vai līdz mūža pēdējai stundiņai! Ja nemainīs principus, lai meklē citu sievu! Viņa šai spēlē nepiedalīsies, neļaus sevi dzīvu aprakt revīzijas aktu kaudzē. Gunta drīzāk nokostu sev mēli nekā atzītos, ka tā bijusi viņa, kas izraudzījusies Sašu par nākamo laulāto draugu, bet Voitkuss vienīgi nav pretojies…
Apmēram tādas pašas pārdomas šai brīdī risināja arī Imants Priedītis. Lūkodamies istabas biedra Voitkusa tukšajā gultā, viņš nezināja — apskaust draugu vai priecāties par savu neatkarību. Pēc īsas un neveiksmīgas kopdzīves ar klases glītāko meiteni, kura abos dienesta gados bija viņam ik nedēļu sūtījusi vēstuli ar maniakāli precīzu savu gaitu atskaiti, patstāvība likās laimes kalngals. Pēc sievas ieviestās pedantiskās kārtības Priedīšu saimniecībā atkal valdīja draudzīga saticība, katrs ģimenes loceklis nāca un gāja pēc saviem ieskatiem, kad vajadzēja, uzsildīja cepeškrāsnī atstāto ēdienu, brīvdienās izgulējās pēc sirds patikas, neliekoties ne zinis par atdzisušajām brokastīm. Sašu, tā Imantam likās, gaida līdzīgs liktenis, Voitkuss nav no tiem vīriešiem, kas prot uzspiest savu gribu citiem, un demokrātija Guntas izpratnē ir brīvprātīga pakļaušanās viņas patvaldības režīmam. Par to Imants pārliecinājās, kad dzima šī atvaļinājuma ideja. Patiesa braukt gribētāja bija tikai Apsīte, arī profesors Bereziners, kurš cerēja lauku klusumā pabeigt sen iesāktu kriminoloģijas apceri. Bet Guntai izdevās pierunāt visus, pat Vladimiru un Marutu, kaut gan Zaicu ģimene allaž pavadīja brīvo laiku pie vīra vecākiem, kur palīdzēja savākt sienu.
Kāpēc cilvēki tā baidās no vientulības? Šodien pat, piemēram, par to tika runāts vairākkārt. Ar prātu Rūta Groša apjēdza, ka jāturas drošā atstatumā no Kundziņa, tomēr neatteiks, ja vien biklais zinātnieks sadūšosies bildināt, pametīs visu un sekos viņam. Un Irina Perova?
Kāpēc nesarauj formālās saites ar neuzticīgo vīru? Materiālie apsvērumi bija tikai iegansts, patiesībā biedēja šķirtenes liktenis, viņa laikam saprata, ka starp pašreizējiem pielūdzējiem nav neviena nopietna precinieka. Ne velti apgalvo, ka sieviete pēc vīra nāves kļūst par atraitni, toties vīrietis, kuram sieva mirusi, pārvēršas iekarojamā līgavainī… Kāpēc Oļegs I>avidovs tik bieži nakšņoja Astras smacīgajā kambarī, kur pat nespēja izstiept garās kājas? Tās bija ilgas pēc siltuma, cita cilvēka tuvuma, pēc sirsnīga sarunbiedra. Un viņš pats? Vai nebija priecājies, satiekot jaunības paziņu, vai viņu nevaldzināja skaistā Irina, ar kuru varēja tik atjautīgi tērzēt?
Labi vien, ka pieklauvēja Gunta.
Berezinera istabā bija neparasti daudz apmeklētāju. Juzdami respektu vai nu pret profesora amatu, vai personību, tie stāvēja gar sienām un pat diskusijas karstumā daudz pa telpu vis nestaigāja. Smēķēt uzdrošinājās tikai šoferis Toms Dzirnavnieks, kurš pēc atgriešanās no Rīgas vēl nebija pārģērbies. Un arī viņš to nedarīja istabā, bet, stāvot balkona atvērtajās durvīs, pūta dumus juras virzienā.
— It kā es bez Vecmeistara nezinātu ceļu. Ne jau pirmoreiz vedu uz šo pirti, varu aizbraukt pat aizsietam acīm,— šoferis bramanīgi paziņoja.
— Ko tad mēs vēl gaidām? Rullējam!— nepacietīgi mudināja advokāts Kaufmanis, četrdesmit gadus vecs vidēja auguma vīrs ar mazliet izplūdušiem sejas pantiem, bet apbrīnojami kupliem, cirtainiem matiem, kas virs gludās pieres veidoja melnu mūžamežu.
— Bez aspiranta butu tā kā neērti,— iebilda trauslā gaišmate, kuru Imants vienmēr jauca ar viņas draudzeni, tikpat neizteiksmīgu sievieti ar skatloga manekena ārieni.— Galu gala Uldis sarunājis somu pirti par godu profesoram Vobļikovam un mēs tikai pievienojamies.
— Un viņš apsolīja visu sagādāt un atvest,— piebalsoja draudzene.— Cikos viņš teicās te būt?
— Tūlīt pēc pusdienām, bet tas ir stiepjams jēdziens. Kad sieviete .stāsta, ka viņai knapi pāri trīsdesmit, tas vēl maz ko nozīme,— Vobļikovs sacīja.— Protams, par mūžīgi jaunajām klātesošajam es nerunāju.— Profesors paklanījās Rūtai Grošai, tādējādi aizvainojot viņu vēl sāpīgāk.— Vismaz es bez Vecmeistara nekur nebraukšu.
— Ilgāk gaidīt nav jēgas,— Līvsalnieka vārdi skanēja kā galīgā diagnoze.— Man tāds iespaids, ka viņš vispār neieradīsies. Nekādi neizdodas nodibināt kontaktu.
Gunta un Imants saskatījās — vai tiešām šim druknajam plikpaurim ar spalvainajām namdara rokām piemīt gaišreģa spējas? Bet varbūt viņš vadās no tā, ka pesimistam nepareizas prognozes piedod drīzāk nekā optimistam neizpildītus solījumus? Lai nu kā, vairs nedrīkstēja vilkt garumā.
— Uldis Vecmeistars vakar ceļā uz mājām cietis katastrofā un atrodas slimnīcā. Smagā stāvoklī. Morāli atbildīgi ir visi, kas atļāvuši viņam dzērumā sēsties pie stūres.— Priedītim pašam riebās didaktiskais tonis, bet viņš nemācēja atrast citus vārdus.— Šobrīd man tikai viens jautājums biedram profesoram. Pamēģiniet, lūdzu, atminēties, kas jūsu viesim bija līdzi. Portfelis, ceļasoma, kāds vīstoklis?
— Senajiem romiešiem nekad nebija bagāžas, jo visu vērtīgo viņi glabāja smadzenēs. Mūsdienu jauniešiem galvā ir tukšums, tāpēc…— Vobļikovs pēkšņi apjēdza, ka viņa tradicionālās, dzēlīgās piezīmes šoreiz ir nevietā.— Visu, kas bija portfelī, viņš te atstāja, bet tajā iebāza tukšo tīkliņu, bez kura mūsdienās neviens nedodas ceļā. Sakiet — viņš taču nav bezcerīgs, tas ir, veselības ziņā?
— Kāds mēnesis būs jāgulšņā, varbūt vairāk,— Gunta atbildēja.
— Droši vien lūzumi,— Līvsalnieks teica,— un smadzeņu satricinājums.
— Tādā gadījumā var cerēt, ka viņš galu galā tomēr uzrakstīs puslīdz jēdzīgu kandidāta disertāciju,— ar to Vobļikova interese par aspirantu bija izsmelta.— Lai pieprasa akadēmisko pagarinājumu un sāk no gala. Bet es gan par vadītāju vairs neiešu.
— Un kā paliek ar somu pirti?— atgādināja advokāts.— Atvaļinājuma beigas kaut kā jānosvin. Pamāt ar roku, novēlēt panākumus darbā, laimi ģimenes dzīvē un pazust uz neredzēšanos—tas nav manā garā.
Juzdams, ka vienam beidzot jāsaka izšķirošais vārds, atkal ierunājās «Magnolijas» šoferis:
— Man domāt, nav ko raustīties. Pirts kuras jau vismaz stundu. Gādājiet atspirdzinošos dzērienus, es tikmēr aizšaušu pie večiem pēc kādas asakas.
— Jūs piedalītos?—Irina klusi vaicāja Imantam. — Tad mēs ar Tatiņu arī, skuķis jums ļoti pieķēries.
Viņš bija tik pārsteigts, ka jaudāja vienīgi pamāt. Vai tiešām ekstrasensa klātbūtnē arī citi prata lasīt domas? Imants tikko gribēja ierosināt, lai Irina uztic meitu Guntas gādībai un pievienojas.
— Un jus, Rūtiņ?— Irina griezās pie Grošas.— Sagaidīsim Kundziņu no kino un brauksim pasildīt kaulus!
Groša enerģiski papurināja galvu:
— Viņš ir tādā omā, ka visiem sabojās garastāvokli, pirmām kārtām — man. Tad jau labāk paaicināt Taļimovu.
— Ja profesors patiešām atsakās, tad manā orē ir vēl divas brīvas vietas,— Dzirnavnieks skubināja.
— Klau, Imant,— Gunta čukstēja.— Es tev varēšu būt tur noderīga. Tu vēl neesi izdibinājis, vai Vecmeistara disertācijai un Kundziņa pētījumiem nav kādu saskares punktu?
— To es jau sen noskaidroju,— Priedītis tikpat klusi atvairīja viņas uzbrukumu.— Vecmeistaram pietiktu no- špikot divas Kundziņa tēzes, lai savā institūtā iemantotu ģēnija slavu. Tieši tādēļ tev jāpaliek šeit. Uzturēsi sakarus starp Vladimiru un Sašiņu. Arī Olgas Grīnbergas un viņas vīra versija vēl karājas gaisā. Tā ka «Magnolijā» nāksies pasvīst.
* * *
Taļimovs tūdaļ ņēma grožus savās rokās.
— Es neesmu skops, bet tam kolhoza priekšsēdim jāpiezvana,— viņš deklarēja.— Pērn palīdzēju automatizēt pirts iekārtu, vai tad viņš neatvedis tehniskajam konsultantam muciņu alus? Un siltumnīcā noteikti jau nogatavojušies pirmie gurķīši. Ar medu tie nemaz nav sliktāki par arbūziem.
— Dzen sviedrus,— lietpratīgi piemetināja parasti mazrunīgais Līvsalnieks.
Taļimovs, pievērsies Imantam, saviebās.
— Un kāds būs milicijas ieguldījums kopējā katlā? Nav jau tramvajs, ka var izšlīherēt par brīvu.
— Gādāšu par dāmu drošību,— Imants neapjuka.
Rūta sāka nožēlot, ka ierosinājusi uzlūgt ekspansīvo
dienvidnieku, kurš uzvedās kā bēdīgi slavenais ^ģenerālis provinces radu kāzās un izrīkoja visus pārējos. Turklāt bija skaidrs, ka uz Priedīti nav ko cerēt — tas nenovērsa sajūsmas pilnus skatienus no melnās Irinas. Un pareizi darīja. Ja viņa būtu vīrietis, tad noteikti izraudzītos šc apburošo skaistuli. Jā, tomēr žēl, ka pati atteikusies no Kundziņa sabiedrības…
Vestibils sagaidīja viņus ar dīvaini pazīstamu melodiju. Kaut kas dzirdēts un tai pašā laikā tik svešāds plūda no kinozāles, ka pagāja labs laiks, iekams Imants Priedītis apjēdza, ka tā ir no bērna kājas pazīstamā lībiešu dziesma, tikai ukraiņu temperamentīgajā izpildījumā. Jūras vienmērīgo elpu, vēja kluso šalkoņu bija aizstājusi krāčainās Dņepras straujā plūsma, kazaku zirgu aulekšiem piemērots ritmiskais raksts.
Pietika nogriezties no šosejas, lai vairs nejustu jūras tuvumu. Ceļš kā strauts vijās pa ieplaku starp kailiem ošiem un bērziem apaugušiem pakalniem, kuru ziemeļu nogāzēs vēl baltoja sniegs.
«Vai tik šī nav Astras slavenā beku vieta?» Imants nodomāja un iztēlojās ainavu, kas piebārstīta sarkanām kundziņu cepurēm. Diemžēl Irina bija caur un cauri pilsētniece, un saruna par sēņošanas priekiem nevedās.
— Līdz rudenim tālu,— viņa* atmeta ar roku.— Pastāstiet labāk, kā jums veicas ar izmeklēšanu. Bet varbūt to nemaz nedrīkst atklāt aizdomās turētai personai?— Šī asprātība nez kādēļ skanēja nedabiski.
— Un es cerēju, ka jūs ielūdzāt mani kā vīrieti, nevis kā informācijas avotu,— Imants izvairījās no tiešas atbildes.— Gribat mani atmiekšķēt uz pirts lāviņas? Neaizmirstiet — saunā ir sauss gaiss.
— Siltums nekad nav par ļaunu. Es tikai šaubos, vai izturēšu simt grādu temperatūru. Lūdzu nesmejieties, šodien būšu saunā pirmoreiz mūžā.
Ceļš sazarojās, pārvērtās šaurā meža takā, beidzot grūti caurbraucamā stigā. Dzirnavnieku tas nemulsināja:
— Lauku viltība. Cer, ka neviens neatradīs viņu foreļu upīti un dīķi ar iebarotiem brekšiem. Bet paši ved uz šejieni visādus komponistus un rakstniekus. It kā tie būtu spējīgi pieturēt muti…
Koki pēkšņi atkāpās, un skatienam pavērās plaša līču pļava, kuru divās daļās sadalīja satiksmes vajadzībām īpaši nograntēts uzbērums. Tā galā—ezerkrastā — dūmoja iegarena guļbaļķu ēka.
— Neizdevās pierunāt, lai silda ar elektrību,— Taļimovs vīlies nopūtās.
— Pirts bez dūmiem ir tas pats, kas kaukāziešu anekdote bez akcenta. Nav sāls,— iebilda advokāts un tīksmi izstaipījās.— Pa kreisi var pērties senlatviešu vīzē — ar slotiņu.
Iekša kontrasts bija pārsteidzošs — acīmredzot kolhoza celtnieki bija likuši lietā Taļimova racionalizācijas priekšlikumus, sākot jau ar stikla durvīm, kas atdalīja vējtveri no atpūtas telpas. Tās atvērās automātiski, pirms kāds bija paguvis pieskarties rokturim.
— Kā Maskavas starptautiskajā lidostā!— Irina priecājās.
— Tāpat atveras arī visas pārējās. Pat dušas telpas apgādātas ar fotoelementu,— dižojās Taļimovs.
— Vai!— uzspēlētās šausmās iespurdzās ekstrasensa draudzene.
Pat tāds tehnikas analfabētisms nespēja sabojāt Ta- ļimovam garastāvokli — blakus kamīnam stāvēja pa telefonu pasūtītā alus muciņa.
— Un bez kādām biostrāvām, — viņš centās aizķert Līvsalnieku. — Varētu sacīt — draudzības tilts starp Azerbaidžāņu un Latviju. Tā balsti iebetonēti labu cilvēku sirdīs.
— Ka tik netrāpītos uz ūdens āderes. Kā šī istaba, piemēram. Nekādā ziņā neieteiktu jums ilgstoši sēdēt pie galda,— ekstrasenss atriebās.— Ar visu savu būtni jūtu, kā zem pamatiem burbuļo avots.
— Tikai nesāciet vēl meklēt naftu, tas ir vibrators, ko liku iemontēt baseinā. Viļņu masāža pēc Chaltubas parauga,— smējās automatizācijas apoloģēts, tomēr katram gadījumam steidzās pazust.
— īsts hidroflirts,— Priedītis pavīpsnāja un satvēra Tatiņas roku.— Nāc, aiziesim līdz ezeram.
Pareizi uztvērusi, ka aicinājums domāts arī viņai, Irina Perova pievienojās.
Līdz krastmalai viņi nokļuva pa laipām, kas no pirts durvīm iesniedzās krietnu gabalu ezerā un beidzās ar tādu kā slīdreni. Odens klaids bija nemīlīgs; atspoguļodams apmākušās debesis, tas vēla pelēkus vilnīšus, kas viegli tricināja steķa koka pāļus. Irina noskurinājās.
— Un šeit būs jālaižas iekšā?
— Nav spiesta lieta. Var atdzesēties arī zem dušas vai baseinā. Bet visi uzskata to par galveno kaifu.
— Un jūs?—negaidīti asi jautāja Irina.— Vai vienmēr darāt tā kā visi?
— Parasti cenšos nepakļauties masu psihozei. Tā sau- cāmās vispārpieņemtās normas man derdzas. Tomēr kaut kāds racionāls kodols ir katrā indevē.
— Nav dūmu bez uguns, vai ne?
— Tas attiecas uz ļaužu valodām…
— Par cilvēku uzvedību, pareizi. Jūs pat nevarat iedomāties, kādas baumas paklīdis mūsu institūtā par šodienas ekskursiju,— Irina atkal nošerminājās un ciešāk ietinās savā milzīgajā tamborētajā lakatā.
— Tad nevajadzēja mani aicināt,— Priedītis saērcināts teica.
— Bet man gribējās! Ar ko lai es te pavadu laiku? Ar brīnumdaktera kvartetu? No Taļimova jau Maskavā grūti atkratīties. Viņš man veltījis nepabeigtu poēmu, un nu trūkstot tikai apogeja, lai uzrakstītu himnisku finālu. Ar jums vismaz jūtos droši.
— Smalks mājiens ar slotas kātu, lai neceru uz kūrvietas flirtu…
— Jūs laikam vispār nespējat iztikt bez tādiem nodrāztiem štampiem. Kāda nozīme vietai un laikam, ja jutas nāk no sirds?
— To es nenoliedzu. Divi jauni un brīvi cilvēki satiekas atvaļinajuma laikā, lai pēc tam paliktu kopā uz mūžu. Ar abām rokām balsoju par! Man tikai nepatīk tie mīlas romāniņi, kas ilgst divdesmit četras dienas.
— Dzirdu vīra valodu,— Irina veikli pārslēdzās uz Imanta viļņu garumu.— Viens graķītis pirms iziešanas orbītā? Kad draud bezsvara stāvoklis? Kad pie apvāršņa sabiezē negaisa mākoņi? Bērna klātbūtnē?— Irinas balsī aizvien pieauga sašutums. Tad viņa negaidot pasmaidīja, ieķērās Imanta elkonī un vilkšus vilka pārsteigto leitnantu atpakaļ uz pirti.— Neatteikšos!
Atpūtas istabas kamīnā kūrās uguns. Gaisu tas gan bija sasildījis, bet gaisotni?… Tā likās dīvaini sasprindzināta, it kā cilvēki runātu vienu, bet domātu kaut ko citu. Droši vien par to, ka dzīves ceļi teju, teju šķirsies, drīz viņi aizmirsīs šīs divdesmit četras bezbēdīgās diennaktis un nekad vairs nesatiksies. Vīrieši mierināja sevi ar to, ka jau iepriekš bija brīdinājuši, lai nelolo nekādas cerības, sieviešu domas riņķoja ap tradicionālo «vai bija vērts?».
Taļimovs jau bija saunā. Paņēmis no galda divus kausus ar putojošu alu, viņam pievienojās advokāts — varbūt izdosies izsviedrēt grūtsirdību? Arī Līvsalnieks labprāt būtu aizmucis, bet Rūta Groša neizlaida viņu no jautājumu krustuguns.
— Kāpēc jūs domājat, ka vienīgi jūsu ārstēšanas metode palīdz cilvekiem atgūt veselību?
— Nevis es, bet mani slimnieki tā domā. Diemžēl daudzi nāk pie manis, kad vaina ielaista un viņi jau stāv ar vienu kāju kapā.
— Un kā tas iesākās? Ja nemaldos, jūs strādājāt slimnīcā par neiropatologu, pat aizstāvējāt kandidāta disertāciju par elektroakupunktūras un magnetofoni izmantošanas iespējām neiralģijas ārstēšanā…
— Patīkami, ka mana slava aizsniegusi arī humanitāro zinātnieku aprindas,— Līvsalnieks glaimots pasmaidīja.— Tieši šai sakarībā pārliecinājos, ka manām rokām ir lielāks iedarbības spēks nekā elektriskajam vai magnētiskajam laukam. Nu, kā lai labāk jums to paskaidroju…
— Pēc būtības, tikai ar kailiem faktiem,— Groša mudināja.— Ja ko nesapratīšu, pati pavaicāšu.
— Redzat, katrai dzīvai būtnei ir savs enerģijas krājums, biostrāvas lādiņš,— Līvsalnieks pamazām iejutās pravieša lomā.— To mēs redzam pat bērna vecumā. Viens ir miegains un vienaldzīgs, otrs nevaldāms palaidnis, jo viņam jātiek vaļā no pārmērīgā iekšējā sprieguma. Arī es pēkšņi aptvēru, ka notiks īssavienojums, ja nenovadīšu liekās rezerves. Un kādēļ pie viena nepalīdzēt tiem, kuri cieš sāpes?
— Kā jūs zinātniski pamatotu šo parādību?
— Ļoti vienkārši. Ar magnētiskajām funkcijām, kas nav vēl līdz galam izpētītas. Es taču neesmu šarlatāns, man ij prātā nenāk šādā veidā ārstēt aklās zarnas iekaisumu vai dzelteno kaiti. Savu metodi izmantoju tajos gadījumos, kad sāpes izraisa asins vai citu vadu sašaurināšanās. Un arī psihoterapeitiskā plāksnē.
— Vārdu sakot, vienmēr* kad maksā?—juzdama, ka nokļūst ekstrasensa pārliecības ietekmē, Groša meklēja glābiņu rupjībā.
— Nekādā ziņā! Man nauda nav vajadzīga,— Līvsalnieks atgaiņājās.
— Jā, esmu dzirdējusi, ka pēdējā laikā slavenības pieprasa honorāru tikai graudā vai pretpakalpojumu veidā.
— Bet vai esat dzirdējusi, ka starp debesīm un zemi notiek daudz kas neizprotams, ko sauc par septīto pasaules brīnumu vai par sesto maņu?—tagad Līvsalnieks pārgāja uzbrukumā.— Par to pat uzņemta filma. Es allažiņ jūtu, kad izdodas nodibināt kontaktu, un, piemēram, ar jums neielaistos ari tad, ja jūs pati to ļoti lūgtu! Bet šim jauneklim, kurš patlaban mēģina apvārdot «Magnolijas» skaistuma karalieni, esmu ar mieru kaut vai tūdaļ adresēt biostrāvas lādiņu. Pēc manas izjūtas viņš ari ir ekstrasenss, lai gan pats to vēl īsti neapzinās.
— Un kā tas izpaudīsies?—kā jau kinematogrāfiste, Groša.vairak paļāvās uz acīm nekā uz ausīm.
— Lai pāriet no vārdiem pie darbiem.— Un Līvsalnieks cieši uzlūkoja Priedīti.
— Otro kausu jūs saņemsiet tikai pēc pirts, citādi procedūra zaudē jēgu,— Priedītis teica Irinai.— Ejam pārģērbties.
Pirmajā brīdī Irinai aizsitās elpa. Ķermeni un galvu apņēma tik sakarsēts gaiss, ka bija bail vilkt to plaušās — galu galā te nav cirks ar uguns rīšanu. Kā palīdzību meklējot, viņa pavērās apkārt un ieraudzīja pašā augšējā lāvā Priedīti.
—.Salstu,—viņš pārmeta.— Aiztaisi durvis," noliec te dēlīti un apsēdies.— Saunā nebija pieņemts jūsoties.
Viņa atlaidās guļus, un tūdaļ kļuva mazliet vieglāk, varēja pat uzmanīgi ievilkt elpu, izbaudīt, kā svelme nokaitētām adatām masē ādu un atver poras. Vienīgi acis sūrstēja, jo tajās koda izkususī skropstu tuša. Varbūt līdzīgs liktenis piemeklējis arī matu laku un izjukušas pirms pāris stundām veidotās cirtas? Viņa ar ierastu, glāstošu kustību pieskārās frizūrai un tūdaļ atrāva apdedzinātos pirkstgalus.
— Simt un piecpadsmit grādu,— no augšas komentēja Priedītis, kurš nenolaida no viņas skatienu.
— Brīnums, kā to var izturēt.
— Tūlīt sāksi svīst. Kad no pieres pāri degunam noritēs piecdesmitā pērle,, pirmajai reizei pietiks. Ja baidies no ezera, skriesim uz baseinu.
— Un vižu laiku jāskaita līdzi?
— Varam arī patērzēt. Tikai neko būtisku, lūdzu. Es neticu pasaciņām, ka Somijas valstsvīri risina saunā svarīgas problēmas.
— It kā mēs vispār kaut reizi būtu nopietni aprunājušies. Tu taču, cerams, neņēmi par pilnu manas deklarācijas par emancipāciju?
Priedītis palika atbildi parādā. Ko viņš varēja sacīt? Ka patiešām noskaņojies uz bezbēdīgu mīlas dēku? Tagad viņš pēkšņi apjēdza, ka tāda sieviete kā Irina iegūstama tikai ar smagiem upuriem, lielu dvēseles spēku, ka mutvārdu flirts var pāraugt dziļās jūtās, kas turpināsies līdz mūža beigām un pārveidos viņa dzīvi pašos pamatos. Neatkarīgi no tā, vai gūs pretmīlu, tā būs pielūgšana, un uz to viņš nebija gatavs. Jau tā viņš aizgājis par tālu, aizmirsis savus pienākumus pret biedriem un nelaimīgo Kundziņu, kam apsolīta palīdzība. Tajā laikā, kad varēja nopratināt naktī pārradušos «Magnolijas» «pazudušo dēlu», kurš varbūt redzējis ko aizdomīgu vai vismaz sastapis Berezineru, viņš tagad gozējās uz lāvas un tēloja iemīlējušos muļķi…
— Piecdesmit,— Irina līksmi paziņoja.— Ko tagad pavēlēsi darīt?
Priedītis notenterēja lejā.
— Ja nav drosmes, var noskaloties arī zem dušas,— viņš piedāvāja, jo apzinājās, ka tāda nolaide tikai divkāršos Irinas spītu.
Viņa skrēja pa priekšu, baseina malā atspērās un, saritinājusies tādā kā kamolā, ar rokām apķērusi ceļgalus, lēca. Kad pēc mirkļa galva atkal iznira virs ūdens, viņas acīs bija aicinājums, un Priedītis aizmirsa tikko pārdomāto atturēšanās politiku. Prātu neatvēsināja pat ledusaukstais ūdens — viņš piepeldēja klāt, apskāva Irinu un cieši noskūpstīja uz lūpām, kas vēl glabāja pirts tvīksmi.
«Magnolijā» viņi atgriezās agri un ne tikai tādēļ, ka Tatiņa, palikusi bez diendusas, kaprīzi prasījās čučēt. Nez kādēļ neizdevās atraisīties, un pat jokupēteris Taļimovs, jūtot, ka viņa daudzkārt pārbaudītās humoristiskās pa- rabolas, neatradušas dzirdīgas ausis, krīt tukšumā, drūmi klusēja un dzēra bez tostiem. Nebija viegluma, kas parasti iestājas pēc saunas krasajām temperatūras maiņām, nomāca pēkšņais melnums aiz loga, kur sabiezēja draudīgi negaisa mākoņi. Vējš nikni tricināja rūtis un beidzot atrada spraugu, pa kuru iekļūt istabā,— ielauzās caur kamīnu, nesot līdzi krietnu riekšavu rūgtu dūmu, it kā gribēdams izkvēpināt viesus. Vienīgi Irina un Imants būtu labprāt uzkavējušies, jo nezināja, kā izveidosies viņu attiecības pēc atgriešanās atpūtas namā. Bet Dzirnavnieks skubināja:
— Braukuši, biedrīši! Ja uznāks lietusgāze, mēs šai dumbrājā iestigsim, tas ir kā āmen baznīcā.
— Ceļakāju?—nedroši ierosināja Taļimovs.
— No dieva puses!— nobijās Groša.— Kad latvieši saka «met un braucam», tad īstā žūpošana tikai sākas.
— Varbūt tu autobusā apsēstos Rūtai līdzās?— Irina teica.— Visu vakaru neesi ar viņu ne vārda pārmijis. Jaunības draudzene taču…
— Arī tas visiem zināms?— Priedītis neslēpa pārsteigumu.
— Sekretāres vienmēr zina visu… Nopietni, Imant, es baidos, ka Tatiņa pa ceļam aizmigs.
Patiešām, pie «Magnolijas» nācās iznest saldi guļošo bērnu no mašīnas. Priedītis grasījās piedāvāt savus pakalpojumus, bet, redzot, cik cieši meitenes rociņas apvijušās ap mātes kaklu, atturējās. Turklāt vestibilā viņu jau nepacietīgi gaidīja.
Nervoziem soļiem mērodams plašo telpu, šurpu turpu staigāja Vladimirs Zaicis, kurš milicijas kapteiņa formas tērpā šeit izskatījās pavisam nevietā.
— Biji mājās,— Priedītis saprotoši pamāja ar galvu. — Salīgi mieru ar Marutu?
— Pazudusi bez vēsts… Bet man ir daudz svarīgāki jaunumi.
— Vecmeistars?
— Domāju, ka šī versija atkrīt. Portfelī Torričelli tukšums, tīkliņam var cauri redzēt, vienvirziena pārvadājumu tara. Dakteris neieteica nopratināt, un es īpaši neuzstāju.— Zaicis paraustīja plecus.— Viņš pat neatceroties, kā nokļuvis slimnīcā, ko tad vēl es ar jautājumiem pa vidu maisīšos…
— Un* kur apsolītā sensācija?
— Uziesim manā istabā.— Viņš paņēma Priedīti zem rokas.— Kā tu domā, Imant,— vai man ir izredzes pāriet uz operatīvo darbu? Tomēr pavisam kas cits nekā izrīkot apsardzes tantiņas un pārbaudīt trauksmes signālus.
Pēc šī ievada Priedītis vairs negaidīja nekā iepriecinoša. Viņš vēl labi atcerējās laikus, kad kriminālmeklēšanas darbinieki skaitīja dienas līdz Zaiča kapteiņa zvaigznītei, kas ļautu pārcelt centīgo detektīvu jaunajai pakāpei atbilstošā amatā, kur no ārzemju kriminālromāniem aizgūtās dedukcijas teorijas nevienam nejauktu prātu. Bet šoreiz šķita, ka Zaiča uztaustītais pavediens tiešām velk aiz sevis atmudžināšanas vērtu kamolu.
Milicijas pārvaldē Zaicim paveicās. Dežurēja kopš Rīgas dienesta laikiem pazīstams majors, kurš bez liekiem jautājumiem parakstīja izziņas pieprasījumu. Par laimi, bija tikai viens agrāk sodīts Grīnbergs —1939. gadā dzimušais Raimonds ar visai raibu biogrāfiju un sievu Olgu. Iecirkņa inspektora kabinetā Zaicis pārliecinājās, ka nokļuvis uz pareizām sliedēm.
— Atkal Grīnbergs,— nopūtās pajaunais leitnants, kurš šajā rajonā bija uzaudzis un tāpēc labi pazina apkartnes iedzīvotājus.— Tas, ko varu pateikt, nevienu neinteresē, bet to, ko zinu, nevaru pierādīt. Sēdējis par līdzdalību spekulācijas afērā, lietā par kulinārijas ceha kreiso produkciju. Pēc soda izciešanas iekārtojies darbā sabiedriskās ēdināšanas tīklā. Pieņemts par santehniķi, kaut gan uz tirdzniecības kuģa braucis par pavāru, un mēdz lielīties, ka ir vienīgais Latvijā, kurš prot gatavot austeres un vīna gliemežus. Saņem simt divdesmit rubļu mēnesī, bet vizinās volgā un vasarā dzīvo uz mātes vārda noformētā vasarnīcā. Parasti nakšņo pie brūtēm, pēdējā laikā pie vienas un tās pašas, kurai pa dienu, kamēr Olga darbā, pamazām stiepj prom visu vērtīgo — japāņu radio un stereomagnetofonu, svētbildes un mākslas grāmatas. Tomēr šķirties no sievas baidās, šī laikam pārāk daudz zina par viņa tumšajām šeptēm. Viņš katru vakaru dzen vāģi uz Priežciemu un atpakaļ, nedomāju, ka svilina benzīnu aiz tīras mīlestības. Preci izkrauj kaut kur pa ceļam, ja būtu mana iecirkņa robežās, es noteikti zinātu, kur.— Pašpārliecinātības inspektoram netrūka.
— Domājat, viņš pārdod tirgū?
— Ar tādiem sīkumiem liktenīgais Raimondo nekrā- mējas,— leitnants pakratīja galvu.— Piegādā vairumā an-gro, kā saka vietējie biznesmeņi, un porto-franko — ar cenā ierēķinātiem transportizdevumiem. Viņiem visiem piemīt viena kopēja kaite — neprot laikus mest mieru. Esmu gatavs saderēt, ka Grīnbergs sarausis pietiekamu kapitālu, lai līdz mūža beigām dzīvotu svilpodams. Bet nē! Kaut kāds nēsāts dzen uz priekšu, jāgrābj viss, kas nav pienaglots. Būtu man viņa galva un enerģija, es jau sen staigātu ar priekšnieka portfeli padusē.
— Un, kā jums šķiet, Grīnbergs spējīgs pastrādāt arī smagu noziegumu?—taujāja Zaicis.
— Visu, kas ienes skanošo, izņemot slepkavību. Kaut gan dusmu uzplūdumā vai dzērumā… Es ne par ko negalvoju… Ko jūs sacītu, piemēram, par šo cilvēku?
Leitnants caur logu norādīja uz plecīgu gaišmati, kurš laiskā soli šķērsoja skvēru. Mugurā tam bija pēc jaunākās modes šūdināts puskažoks, galvā — zvērādas cepure.
— Tipisks spekulants,— Zaicis piekrita.— Tieši tādu, pēc jūsu stāsta, iztēlojos Grīnbergu.
— Redzat nu,— leitnants apmierināts pasmīnēja. — Raimondo ir tas briļļainais ar riebīgo takšeli pavadā.
Neizskatīgs vīrelis nobružātā lietusmetelī ar varu vilka nabaga šuneli pāri laukumam, kur katrs koks likās kā radīts, lai paceltu pakaļķepu.
— Neceriet, Grīnbergs likuma burtu nepārkāps. Uz- trenējis lopiņu čurāt tikai izpildkomitejas lēmumā norādītajās vietās.
Tieši šis pēdējais piesitiens viesa Zaicī stingru pārliecību, ka Grīnbergs nozadzis Kundziņa disertāciju.
Zaicis izskatījās tik apmierināts ar sevi, ka Priedītis neuzdrošinājās ne ar vaibstu izrādīt skepsi. Kapteinis laikam bija īpaši iegriezies mājās un uzvilcis mundieri, lai pilnā formas tērpā apcietinātu ļaundari. Bet krimi- nālmeklētāja pieredze brīdināja, ka Zaiča versija ir visai apšaubāma. Profesionālie noziedznieki — un tāds pēc visām pazīmēm bija Raimonds Grīnbergs — tikai retumis maina specialitāti: kas pieradis spekulēt, nepalaiž nagus sveša mēteļa kabatā, dzīvokļu uzlauzējs neaplaupa bankas inkasentu, precību afērists nelieto ieročus.
— Sašiņam pastāstīji?— Priedītis apjautājās.
— Tur tas joks, ka viņš no savas puses izracies līdz tādam pašam slēdzienam,— Zaicis neslēpa gandarījumu.— It kā mēs .no abiem galiem būtu būvējuši tuneli un precīzi nonākuši satikšanās punktā.
— Vai zināms, cikos Grīnbergs vakar atbrauca pēc Olgas?
— Tas ir ķēdes vājākais posms,— Zaicis piekāpās. — Pirms vakariņām. Un vairs nav te redzēts… Bet varbūt maldās Kundziņš, varbūt viņš sācis svinēt jau pēc pusdienām? Tu taču zini, kāda caura galva šiem profesoriem. Un vēl pastāv iespēja, ka manuskripts pagaidām tikai paslēpts un uz Rīgu tiks nogādāts šovakar vai rīt.
— Arī par to Voitkuss ar tevi ir vienisprātis?
— Tam rūp noliktavā atklātās nebūšanas, nekas cits. Pat grasās piemērot kādu pantu un uzsūtīt Grīnbergu pārim Nahodko kantora vīrus ar ārpuskārtas revīziju.
Vari iedomāties, visus šos ziemas mēnešus viņa izrakstījusi vasaras sezonas produktu normu.
— Un Kundziņa disertācijas dēj likusi uz spēles tādu zaļu dzīvi?
— Iespējams, ka viņš bez sievas ziņas,— Zaicis vēl mēģināja iebilst, tad negaidīti viegli samierinājās ar sakāvi:— Droši vien tev taisnība…— Pēkšņi viņa sejā pavīdēja jauna atraduma atspīds:— Un ja šai lietā iejauktas manas vakardienas viešņas? Vai tad citādi būtu tā aizlaidušās pa galvu pa kaklu?
Šai mirklī Priedītis cieši nolēma, ka darīs visu iespējamo, lai Zaicis pat ar pulkveža uzplečiem nepārkāptu kriminālmeklēšanas nodaļas slieksni. Viņš uzlika biedram roku uz pleca un saudzīgi, kā ar bezcerīgu slimnieku runādams, sacīj a:
— Nepārsteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Vēl nav atgriezies- Murjāns, vēl nav zināms, ko atklājuši Voitkuss un Gunta. Nobrauksim lejā un vienā mierā iedzersim kafiju. Gan ar laiku tur salasīsies visi mūsējie.
Viņš pats cereja, ka bārā parādīsies Irina Perova.