Izgājis uz ceļa, Jāzeps Murjāns ātri vien nožēloja, ka uzvilcis zilpelēko velveta žaketi, ko Minskā bija nopircis par godu diplomdarba aizstāvēšanai. Šeit, aizvējā, saule nežēlīgi cepināja un, atstarodamās šosejas tumšajā asfalt- betonā, uzvēdīja smacējošus karstuma viļņus. Kā par spīti, nekur neredzēja nevienas mašīnas, rīta satiksmes paisums jau sen bija noplacis, tagad drīkstēja cerēt tikai uz nejaušu braucēju. Bet privātīpašnieki nelabprāt apstājās — avārijas gadījumā viņiem taču jāatbild par svešā pasažiera veselību. Arī viņš pats mēdza brīdināt paziņas, iai aptur vienīgi pēc autoinspektora zižļa mājiena: autostopa ziedu laiki piederēja tālai pagātnei.
Droši vien būtu prātīgāk atgriezties atpūtas namā, pārģērbties un līdz autobusa reisam atlikušo stundu pakavēties biljarda zālē. Taču negribējās izrādīt biedriem, cik lepni viņš uzcirties. Vēl nodomās, ka taisās apžilbināt Džozefini — vai tad šie spējīgi saprast, ka reizēm balts krekls, kaklasaite un izskatīgs uzvalks ir iekšējās nepieciešamības ārējā izpausme? Cieņa pret sevi un savu apkārtni.
Rūkoņa vēstīja, ka tuvojas mašīna, ceļa līkumā parādījās platkrūtains kamazs un, paklausot Murjāna paceltajai rokai, nobremzēja blakām.
— Ja uz rajona centru, tad kāpiet iekšā,— šoferis aicināja.— Tikai veicīgi!
Murjāns ierāpās kabīnē. Spēcīgais motors iedārdējās apvaldītā niknumā, mašīna pakāpeniski uzņēma gaitu.
Šoferis bija apmēram divdesmit divus gadus vecs melnīgsnējs puisis. Kājās gumijas zābaki un armijas drānas bikses, mugurā — zils vatenis, iaspūrušie piķa krāsas mati krita uz pieres. Murjāns palūkojās uz priekšu un pēkšņi ieraudzīja, ka arī šoferis pēta viņu spogulī ar labsirdīgu smīnu lūpu kaktiņos.
— Vai nav par karstu tādā klozē?—Murjāns apvaicājās. Kaut ko taču vajadzēja sacīt.
— Divus gadus dienēju Turkmēnijā, pieradu,— puisis atbildēja.— Bet zivtiņām šis laiciņš gan par labu nenāk. Tāpēc tā steidzos.
Mašīna tiešām traucās deviņdesmit kilometru ātrumā, nežēlīgi svaidot līdz malām piekrauto piekabi, kas pagriezienos draudēja ieraut grāvī.
— Varējāt kādu daļu atstāt mūsu namā. Visu šo nedēļu ne reizi neesam svaigu zivi baudījuši.
— Ar šodienas lomu pietiktu pusei republikas. Kolhoza saldētavas pilnas, un es jau otro reizi vedu. Tā dumjā pavasara reņģe nenojauš, ka mums tagad limits un jau rīt celsim stāvvadu laukā,— pēc azartiskā toņa Murjāns noprata, ka šoferis šai pusē dzīvo nesen.
— Paldies par pakalpojumu,— viņš teica, kad mašīna apstājās tirgus laukumā, un tradicionālā rubļa vietā izvilka no kabatas dienesta apliecību.— Kad apniks transportēt zivju līķus, nāc pie mums.
Murjāns pameta skatienu apkārt. Pirmajā mirklī likās, ka viņš atrastos dzimtajā mazpilsētā — tik ļoti mūsdienīgā tipveida arhitektūra unificējusi urbānistiskās ainavas. Un laikam tiešām Leonīdam Nahodko šai Kurzemes nomalē tādas pašas rūpes kā viņam Latgales pusē, kur varbūt vienīgi pašbrūvētais alus saldāks un stiprāks, lamas — sulīgākas, skurbulis — kausligāks. . !
Preču izvēle universālveikalā maz atšķīrās no mājās ierastās. Suvenīru nodaļā noslēpumaini smaidīja tās pašas masveidā ražotās ģipša nefretetes, skuma kokā grebti kaķi un suņi, nīka bezvējā kuģu modeļu plastmasas buras, pārklājās ar putekļiem nevienam sen vairs nevajadzīgi korķu viļķi, kurus dizaineru fantāzija ietērpa aizvien eksotiskākās formās. Prātīgāk iegādāties kādu piemiņas velti pie sieviņām, kas vakaros piedāvāja savus darinājumus «Magnolijas» vestibilā. Tām bija dzintara saktiņas, dūraiņi ar etnogrāfisku rakstu, no krāsotiem plūmju kauliņiem veidotas krelles, ar gliemežnīcām aplīmētas kārbiņas rotaslietu glabāšanai, retumis pat kāda stabule vai svilpīte.
Apvaicājies par ceļu uz Džozefīnes Noriņas māju, Murjāns uzzināja, ka pirms brīža pabraucis tai garām. Protams — Meža iela varēja atrasties tikai priekšpilsētā, nevis centrā, kriminālmeklētājam tāda kļūme godu nedarīja. Par sodu tagad nācās kātot krietnu gabalu līdz ģimenes mājiņu rajonam.
Tas vēl atradās tapšanas stadijā un uz katra soļa atspoguļoja iedzīvotāju raksturu un būvprincipus. Tiesa, sētas bija uzcēluši visi — lai nenosper ķieģeļus, šīferi un dēļus, kā nekļūdīgi nosprieda Murjāns, kurš atkal bija mobilizējis savas novērošanas iemaņas. Bet aiz tām… Vieni, pēc iekoptajiem dārziem spriežot, pagaidu nojumēs mitinājās jau ceturto vai piekto gadu. Otri savu māju uzskatīja par tādu kā piebūvi siltumnīcai un citiem ienesīgiem kapitālieguldījumiem — galdnieka vai automobiļu remonta darbnīcai, smēdei vai vistu un trušu audzētavai. Trešie rūpējās vienīgi par savām ērtībām un it visu bija pakārtojuši skaistdzīvošanas principiem, kādus sludināja ilustrētie prospekti — mājas ar atklātu terasi un stiklotu verandu, pagrabā iebūvētu garāžu un segtu pāreju uz baseinu, kura dziļums labākajā gadījumā bija piemērots kāju vannošanai.
Septiņpadsmitajā gruntsgabalā valdīja pilnīgs juceklis, jo te iezīmējās divas atšķirīgas tendences: iepriekšējā īpašnieka tieksme pasvītrot savu solīdo sabiedrisko stāvokli, kas gan sabruka pēc pirmās revīzijas, bet vēl izpaudās pīlāru balstītajā jumolā virs ieejas un sīkrū- totajos pirmā stāva logos. Ļaunas mēles melsa, ka tā viņš pieradinājis sevi pie neizbēgamā cietuma, tomēr no Džozefīnes saņemtās naudas summas pieticis, lai segtu iztrūkumu. Jaunā īpašniece sākumā netaisījusies ne pirkstu pakustināt — sak, dzīvos, kamēr strādā «Magnolijā», bet pēc tam māju pārdos ar uzviju, jo nekustamā īpašuma cenas, kā zināms, nav nekustīgas. Bet uzradās piedzīvotājs, kas nolēma ieguldīt mājā naudu un savas ambīcijas. Desmit mēnešus gadā kuģodams gar Vidusjūras krastiem, stūrmanis Eldars Zotovs sapņoja dzīvot vienā no .tām gaisīgajām ēkām, kas slīga zaļumos. Un tagad pēkšņi redzēja reālu iespēju īstenot ieceri. Tāpēc bija atvesti kokmateriāli un dekoratīvi ķieģeļi, logu rāmji un flīzes, bija izrakti pamati mājas piebūvei, izbetonēts pagrabs, uzmūrēta garāža, kuras priekšā stavēja koši zilais fords — Džozefīnes labklājības simbols, bet vienlaikus arī visādu ikdienas sarežģījumu cēlonis. Priežciemā, piemēram, bija tikai viena vieta, kur viņa jaudāja apgriezt mašīnu, un nācās katru dienu izmest likumu līdz kūpināšanas ceha asfaltētajai piebrauktuvei, lai varētu doties atpakaļ uz mājām.
Murjāns nospieda zvana pogu. No vārtiņiem bija grūti spriest, vai tas atbalsojas mājas iekšienē. Viņš jau grasījās vēlreiz piezvanīt, kad otrā stāva logā sakustējās aizkars.
— Parausti kliņķi un nāc iekšā!— atskanēja elektriskas skaņu ierīces izķēmota ķērkstoša balss, kurā Murjāns pirmajā brīdī pat nepazina Džozefīnes parasti pieglai- mīgās intonācijas.
Klikšķis liecināja, ka ierīce iedarbināta. Viņš iegāja dārzā. Gar jumta papes pārsegto būvmateriālu grēdu gluži kā gar valni viņš nokļuva līdz ieejas durvīm, kurās stāvēja saimniece, un Murjāns atskārta, ka līdz šim bija Džozefīni redzējis vienīgi aiz letes, kur laikam taču viņa stāvējusi uz paaugstinājuma. Patiesībā viņa bija sīciņa un krietni lunkanāka, nekā tas varēja likties zem stīvinātā virssvārča. Mati, kurus darbā sedza balta aubīte, bija nobriedušu rudzu krāsā un puiciski īsi apcirpti, nesmiņķētā seja — pelēcīga un dīvaini neizteiksmīga, pat acis izskatījās tādas kā apdzisušas, droši vien viņa vēl nebija īsti pamodusies.
— Vesels, Jāzep!— viņa nebūt nešķita pārsteigta.— Ja atnāci paciemoties, vajadzēs mazliet uzgaidīt. Sakopšu istabu, uzspodrināšu savu fasādi, tad izdzersim tasīti kafijas. Manuprāt, tā mums abiem nebūs par nāvi.
— Vai drīkst tikmēr apskatīt tavu vāģi? Savā mūžā neesmu sēdējis tik glaunā dampī.
— Jūties kā mājās.— Viņa noņēma no naglas atslēgas un pasvieda Murjānam.— Pie viena atnes man somu, vakar atbraucu tik vēlu, ka nebija spēka izkravāties.
Ne salonā, ne bagāžniekā Murjāns, protams, neatrada Kundziņa disertāciju. Neizpratni radīja vienīgi apstāklis, ka soma, kas smaržoja pēc pupiņu kafijas, bija pilnīgi tukša, pat tāda kā izkratīta un pēc tam ar mitru lupatu izslaucīta. Kad viņa to paguvusi? Naktī, šorīt? Un kāpēc neātceras? Vai tiešam Oļegs Davidovs arī šai ziņā sniedzis izpalīdzīgu roku? Jautājums jautājuma gala, un uz visiem jāmēģina neuzkrītoši rast atbildi. Šī nepieciešamība nomāca Murjāņu, un tomēr bija patīkami vēl kādu brīdi uzkavēties greznajā mašīnā, atgāzties dziļāk sēdekli, just mīkstās ādas pieskārienu un iztēloties, kā viņš trakā ātrumā trauc pa piejūras šoseju, apdzenot volgas un žiguļus, par tarkšķošajiem zaporožeciem nemaz nerunājot
Turpretī .mājas iekārtojums likās visai pieticīgs. Radās iespaids, ka to uzskata par pagaidu mītni, gaidot labakus laikus, kad varēs pa īstam izvērsties — aplīmēt sienas ar gobelēntapetēm nopirkt čehu kristāla lustras, somu mēbeles.
— Man no rīta stipra pupiņu kafija ir brokastu vieta,— kā atvainodamas sacīja Džozefīne un novietoja tasītes uz elkoņbalstiem,—^ bez tās nespēju atgūt formu.
Jau tagad, gatavojoties pirmā malka apdedzinošajai baudai, viņas acis spīdēja gaidīšanas priekā. Citu pārmaiņu ārienē nemanīja — tie paši garie rītasvārki, kas atsedza šļūtenēs autās kajas ar izaicinoši mēļi nolakotajiem nadziņiem, tā pati nekrāsotā seja, kurai dzīvīgumu bija piešķīrušas dušas strūklas. Dīvainā kārtā šī Džozefīne, kaut izskatā vecaka un gurdāka, šķita Murj-ānam jaukāka par kairo bāra saimnieci ar asinssārfajārri lūpām pielīmēto valšķīgo smaidu.
— Pašapkalpošanās,— viņa teica, piebīdīdama kanniņu viesim pa tvērienam.— Atpūšos pēc kontrastu metodes, tāpēc mājās nekad nedaru to, ko darbā.
— Un otrādi?— vaicāja Murjāns, ieliedams sev pilnu tasīti. Patiesībā viņam garšoja tikai tēja, bet bija bail aizvainot Džozefīnl.— Ja tu mēģinātu būt darbā tāda kā tagad? Dabiska un atraisīta, bez pakalpiņa stiķiem…
— Un man likās, ka jums tieši patīk šie Ietie joki,— Džozefīne runāja nopietni,— ka atvaļinājumā vīrieši grib justies kā svešā pasaulē nokļuvuši. Rīgas naktsbārā uzvedos pavisam citādi, tur centos radīt mājīguma atmosfēru — lai veči atceras sievas un nepārdzeras.
— Ko tad pārnāci uz šo dieva aizmirsto aizkaktu? Zeme svila zem kājām, vai?
— Kādreiz taču jāmet miers, visu pasaules mantu, vienalga, nevar saraust. Turklāt vēl uzradās draugs ar nopietniem precību nolūkiem.
— Tas tālbraucējs jūrnieks?
— Kad sapinos ar viņu, pat prātā neienāca, ka Eldarā pēkšņi pamodīsies senču aicinājums. Pats savā mūžā zemes iekšienē nekur tālāk par Siguldu nav ticis un — še tev!— grib rušināties sakņu dobēs, audzēt gurķus un tomātus. Vārdu sakot, gatavo augsni laimīgiem pensijas gadiem.— Viņa iztukšoja tasīti un tūlīt ielēja sev vēl.— Viņš pat vairs neved man dāvanas no ārzemēm. Iedomājies — ne smaržas pudelīti, ne smuku panckiņu. Pēdējo kapeiku iegulda būvmateriālos, kad grib iemest kraķīti, izfektē no manis. Un reisā paņem līdzi mūsmāju dzeramo, lai tur iemainītu pret izdevīgu preci, ko liek man realizēt. Un ar visu to — naudas kā nav, tā nav, tu nenoticēsi, ja teikšu, cik tāda māja aprij!…
— Cik tad šim gadu?— Murjāns pēc mazas pauzes taujāja un nopētīja Džozefīnes smuidro augumu. Varbūt šai apstāklī slēpās viņas dzīvesveida izskaidrojums.
— Viņš ir tāds vīrietis, ka dievs dod jums visiem. Bet krastā nokāpj reizi pa četriem mēnešiem. Un tad te raujas melnās miesās. Braukā apkārt un meklē spundētus dēļus, visādus stiklus, vai es zinu, ko… Martā pirms aiziešanas reisā visu pēdējo nakti veda melnzemi. Sešas autokravas, kad nokusa sniegs, pāri palika labi ja puse. Kad pārradīsies, pārmetīs, ka nenovaktēju. Mani viņš uzskata tikai par tādu bezmaksas gruntsgabala sardzi,— Džozefīne jocīgi saviebās, tomēr viņas balsī jaudās drīzāk siltums nekā dusmas.
— Es tur nekā ļauna nesaskatu,— Murjāns prātīgi iebilda.— Cilvēks ilgojas pēc normālas sievas, nevis pēc bārdārnas. Sareģistrējušies vismaz esat?
— Kur nu! Mums jau tāpat domstarpību pietiek. Es gribu vispirms bērnu, viņš grib pabeigt māju, kāda te vēl var būt runa par saskanīgu ģimenes dzīvi… Tā arī pateicu viņam, ka viena šai sasodītajā būdā nesēdēšu, kamēr šis pa pasaules jūrām blandās. Lai gādā sīko, tad gaidīšu krastā. Bet gaišmataino Emiju lai tēlo citas, greizsirdīga jūrnieka sievas loma man nav piemērota…
— Ja tik vien tās nelaimes! Galu galā es esmu amatpersona, — Murjāns atgādināja. — Ja tu zinātu, Žozīt, mīļā…
— Zinu, zinu,— Džozefīne atvēcinājās ar nevīžīgu rokas kustību.— Piemērs ne visai veiksmīgs, neņem ļaunā. Bet naktī te bija iemaldījies Oļegs, nu, tas garais ki- nornehāniķis, varbūt pazīsti… Gandrīz divas stundas noņēmās ar manu mašīnu, pēc tam vēl pusstundu mazgājās. Ko pavēlēsi darīt, nedzīsi taču nakts vidū laukā?… Nu,
aicināju pārgulēt. Būtu man mājās normāls vīrs — tā laikam tu izteicies — un nevis tāds pasaules apceļotājs, tad visi zinātu, ka uzklāju Oļegam gultu viesistaba. Tagad to zina tikai viņš un es.
— Un kā tad bija patiesībā?
Šo jautājumu Murjānam gan nevajadzētu uzdot tik klaji. Džozefīnes vaibstr apmācās, acis aizvērās ka negaisa brāziena aizcirsti slēģi, pirksti sažņaudza tukšo kafijas tasīti.
— Tas nevienam nav jāzina, vispēdīgokārt — tev! — viņa gandrīz kliedza.—Un vispār — ko tev no manis' vajag? Dzert nedzer… Tikai mēģini ielīst dvēselē kā tāds baptistu sludinātājs.
— Brīdināju taču, ka atnācu kā amatpersona,— Murjāns nolēma runāt bez aplinkiem.— Vai tad Apsitis tev neteica pa telefonu, ka pazudis dokuments, kura dēļ visiem var sanākt lielas ziepes? Neviens īsti nenojauš, kādus noslēpumus Kundziņš atklāj tai savā disertācijā. Vai citādi būtu uzrakstījis virsū «slepeni»? Tomēr nosargāt nejaudāja. Un tagad mums ar tevi jācenšas izprast, kur tā palikusi.
— Nopratināšana?—Džozefīne^ pavīpsnāja un ar klusu svilpoņu ievilka elpu plaušās.— Ar parakstu zem katras protokola lappuses…
— Iztiksim tāpat,— Murjāns mierināja.— Tu taču pa- sacīji direktora vietniekam, ka neesi ņēmusi. Bet varbūt izdosies atcerēties, kas vakar notika bāra. Stāsti pēc kārtas, būtisko es pats atsijāšu.
Džozefīne bija laba stāstītāja — ne velti apgalvo, ka krodziniekiem jābūt smalkiem novērotājiem un iejūtīgiem cilvēku pazinējiem. Un Murjāns ieraudzīja vakaru ar viņas acīm.
Tas iesākās kā parasti, un nekas nevēstīja, ka turpinājums izvērtīsies tik juceklīgs. Vispirms bārā iegriezās tie, kuriem bija slinkums starp vakariņām un filmu uzbraukt savās istabās. Pasūtīja saldējumu vai tāpat vien apsēdās pie galdiņiem, lai pakavētu laiku līdz kinoseansa sākumam. Viņu vidū bija arī igauņu akadēmiķis ar sievu, kaš neizprotamā kārtā vēlējās noskatīties tieši ēģiptiešu melodrāmu. Tad Murjāns pie letes saskatīja arī sevi un citus izlaiduma biedrus, sadzirdēja Guntas balsi, kas lūguma formā izteica pavēli aprobežoties ar piena kokteili… «Divas sērijas,» sprieda Džozefīne, «tad šodien nekāds
viesu pieplūdums nav gaidāms. Katram gadījumam nolikšu malā dažas pudeles un sagatavošos maiņas nodošanai. Tikšu ātrāk mājās un varēšu iemērkt lielo veļu.»
Bet jau pēc nepilnas pusstundas no kinozāles sāka birt laukā apmeklētāji. Vispirms pa vienam, tad, it kā no ugunsgrēka bēgot, bariņiem vien. Daļa no viņiem kinozālē sagandēto omu centās uzlabot bariņā.
— Zini, ir tādi,— Džozefīne stāstīja,— kas miega zāļu vietā dzer kafiju. Kad grib uzpulverēties, pasūta stipru teju. Vai tiesa, ka mēs no pupiņām izvelkam daļu kofeīna un izlietojam tabletēs?
Murjāns to nezināja. Toties labi atcerējās Voitkusa aprēķinu, cik Džozefīne dienā iebāž kabatā, gaunerēdamās ar kafijas normām. Iznāca, ka var ievilkt nāsīs turpat puskilogramu, turklāt bez tādām iekrišanas briesmām, kā manipulējot ar alkoholiskiem dzērieniem, kuru «kristīšanu» nepiedotu neviens.
— Pēc tavas kroņa kafijas es arī ātri aizmiegu. Bet pēc dažām stundām atkal pamostos un domāju, par ko gan esmu maksājis naudu,— Murjāns iedzēla.
— Rūpes par tavu dārgo veselību,— Džozefīne nemaz nejutās aizskarta.— Klausies tālāk, reiz esi pamudinājis mani uz runašanu… Visādi ļautiņi vakar bija noskaņoti uz tādu mērenu plītēšanu. Varbūt slāpes uzrodas pirms laika maiņas, nezinu, bet pat tavs Kundziņš pasūtīja pudeli skābuļa.
— Un tā aktu mapīte viņam bija padusē, neatceries?
— Kā tad! Viņš visu laiku ar to plātījās…
— Ne tik strauji! Vai tu varētu apzvērēt, ka redzēji barā viņa disertāciju?
— Ne vien redzēju, bet pat turēju rokā,— Džozefīne kategoriski apgalvoja.— Viņš grasījās atstāt to ķīlā, kad nevarēju izdot no simtnieka. Ar varas mākti gribēja man uzspiest, apvainojās, kad teicu, ka viņa godavārds dārgāks par visādiem papīrīšiem. «Ar šiem te papīrīšiem, kā jums labpatikas izteikties, var nopirkt visu jūsu nožēlojamo bufeti un vēl tikpat daudz importa pudeļu!»— kā tāds uzpūties tītars, kad es tev saku. Pat nezināju, kā tikt vaļā. Beidzot izgudroju, ka baidos uzliet viņa acuraugam balzamu, un šis paņēma atpakaļ. Nolika uz krēsla un uzsēdās virsū kā perētāja kalkūnmātīte.
— Kad tas. bija? Vismaz aptuveni — pirms atnāca Taļimovs vai pēc tam?
— Resnais Mehti jau pēc launaga vispār nekur neizgāja.
Svinēja savu uzvaru un cienāja visus, kas pagadījās tuvumā… Es pulkstenī neskatījos, bet ārā vēl bija gaišs. Katrā ziņā — pirms atvadījās tā klīrīgā sirdsdāmiņa. Vari iedomāties, šī pienāca klāt un piedāvājās samaksāt Kundziņa rēķinu. Ar tādu šķērmu ģīmi, it kā būtu etiķi dzērusi… Bet man tobrīd kasē jau bija pietiekami naudas, lai atteiktos,— Vecmeistars bija uzstājies ar viskiju. Salēja glāzēs un iznēsāja apmeklētājiem. Tik dusmīgu es veco Vobļikovu nekad nebiju redzējusi, šķita, viņš spējīgs nožņaugt savu aspirantu. Un ne tikai aiz iedzimtā skopuma, bet aiz kreņķiem, ka nu šis pagalam izgāzīsies.
Bufetniece prata tēlaini stāstīt, inspektors — klausīties un iedzīvoties uzburtajā noskaņā. Kad biedriem jautāja, kāds cilvēks īstenībā ir Murjāns, viņi parasti raustīja plecus un atbildēja: «Nekāds. Ne cepts, ne vārīts. Vienmēr nokļūst kārtējā sarunas biedra ietekmē un tikai pēcāk jūt sirdsapziņas pārmetumus — vai tik nevajadzēja iebilst.» Šī tieksme pielāgoties nebija karjeras apsvērumu diktēta, bet izrieteja no rakstura mīkstČaulības, no vēlēšanās izpatikt, vienalga, kam,— priekšniekam, nejaušam lieciniekam, aizdomās turētai personai. Diemžēl uz viņa secinājumiem nedrīkstēja dzelžaini paļauties, tāpēc Jāzeps Murjāns arī trīsdesmit gadu vecumā joprojām staigāja leitnantos.
— Lai jau paliek,— Murjāns pārtrauca Džozefīnes pārāk izplūdušo stāstu.— Pasaki labāk — kur bija Kundziņa disertācija, kad Rūta Groša aizvilkās uz savu migu?
— Pārceļoja uz galdu un greznojās pašā vidū. Tā paģērēja Taļimovs — lai redz, kam par godu dzer. Viņš pat gribēja apslacināt katru lapiņu atsevišķi. Kundziņš jau arī bija pamīksts, bet, par laimi, Vobļikovam pietika saprāta dullos savaldīt.
— Kā profesors gadījās pie tā paša galda?
— Vai tad nezini, ka veči jau pēc dažām glāzītēm to vien grib kā parunāties? Par skuķiem vai par savu darbu. Un meklē kompāniju pēc profesionālām pazīmēm. Un šie visi bija tai stadijā, kad sajauc vēl pietrūkstošo ar jau lieko… Tu pat iedomāties nevari, ko profesors pateica par savu aspirantu. Nosauca to par saputrotu vārdnīcu.
— Trāpīgāk pateikt būtu grūti. Un ko šis?
— Apsolīja laboties un lūdza Kundziņu uzņemties šefību. Viņš parādā nepalikšot. Un avansā cēla galdā vēl vienu trauku. Bet to pat Taļimovs vairs negribēja.
— Un kas notika pēc tam?
— Viņi aizgaja, protams,— Džozefīne noplātīja rokas.— Ko tupēsi barā, ja nedzer…
— Un manuskripts?
Murjāns tīšuprāt iesāka katru jautājumu ar vārdiņu «un»— lai piešķirtu sarunai slīdlentes suģestējošo spēku un nerimtību.
— Palika turpat zem pudeles.
— Un ko tad nepievāci, ja tas tik vērtīgs?
— Dzīros, nudien grasījos noglabāt. Bet man tikai divas rokas. Tieši tai mirkli pa durvīm iepeldēja «pazudušais dēls», laikam ar pēdējo autobusu atlīgoja. Pieķērās bāra lenterim ka slīcējs glabšanas riņķim un pasūtīja kafiju ar konjaku.
— Un tu?
— Iedevu pliku konjaciņu. Kafija neļauj aizmigt, viņš būtu atguvis enerģiju un kļuvis kašķīgs. Šo gudrību izlobīju vienā amerikāņu romānā: dzērājiem jāļauj mierīgi aizmigt. Mūsējais arī ātri vien nolūza pie Kundziņa galdiņa, pat nepaguva iztukšot savu mēriņu.
— Nolicis galvu uz Kundziņa disertācijas…— Murjāns palaida dzēlīgu smiekliņu.— Dievīgs skats.
— Nezinu, nepalūkojos. Tikmēr visa akadēmiskā kompānija bija atgriezusies pēc aspiranta portfeļa. Varbūt pakampa arī tavu dārgo mapīti… Es apkalpoju jūsu Berezineru un nepagriezu galvu uz to pusi. Ar viņu nav joki. Pasniedza termosu un pasūtīja astoņas tasītes melnas kafijas, ko paņemt līdzi uz zveju. Pats saproti, ka kri- minālprofesoram jānomēra kā aptiekā. Iedos rubli dzeramnaudas, bet, ja nospriedis, ka apšmaukts kaut par vienu kapeiciņu, sacels traci. Vai tik nav kādreiz strādājis tirdzniecības sistēma?
— Un viņš bija tavs pēdējais kunde?
'— Kur nu! Administrators iegriezās pēc cigaretēm, pēc tam atnāca Jāņonkulis, tad divi ogļrači pirms gulētiešanas uztankoja minerālūdeni.
— Un vel?
— Vai tad nepietiek vienam vakaram? Jau tā Kalniešu Jēkabs nervozēja, it kā varētu nokavēt vilcienu.
— Varbūt patiešām steidzās?
— Vakarējo dienu meklēt, vai?— Džozefine pavīpsnāja.— Tādu sausiņu pat nāve nelabprāt ņemtu pretī… Nu, aizklapēs bufeti pusstundu vēlāk, liela muiža, viņš taču
tepat tuvumā īrē istabu, kur pārlaist nakti pēc maiņas. Uzkāps divritenī un aizkleberēs…
— Un vairāk neviens?— Murjāns uzstājīgi vaicāja.
— Pareizi, gandrīz aizmirsu Oļegu,— Džozefīne ne visai ticami notēloja aizmāršību.— Iebāza galvu, kad jau biju saģērbusies uz promiešanu. Viņš ārā darbināja motoru un gribēja sasildīties. Esot ievērojis gaismu logā. Kopā izgājām laukā, bet tālāko tu zini…
— Pag, pag! Kad nodzēsi elektrību, vai nepamanīji: manuskripts vēl bija uz galda?
— Vajadzēja agrāk brīdināt, tad būtu divreiz pārbaudījusi,— Džozefīne izmisīgi pūlējās atcerēties.— Bet netīros traukus taču novācu, vai tad nebutu ieraudzījusi?
«Ierobežotas ticamības liecība, tiesā to apgāzīs pat viszaļākais advokāts,» bēdīgi konstatēja Murjāns un jau grasījās atvadīties. Bet arī Džozefīne gribēja apmierināt savu ziņkāri:
— Dieva dēļ, saki beidzot — kas tai disertācijā tik svarīgs, ka tu tās dēļ mēroji tādu tālu ceļu?
Pirmajā brīdī likās prātīgāk izlocīties ar komplimentu, ka manuskripts bijis iegansts, lai apciemotu sievieti, par kuru jau sen sapņojis. Tad Murjāns tomēr nolēma spēlēt ar atklātām kārtīm:
— Nav ne jausmas. Bet virsū bija rakstīts «slepeni». Un tas vien var sajaukt prātu visādiem šaubīgiem tipiem… Kas, pēc tavām domām, spējīgs to nozvejot?
— Neviens!—nešaubīdamās atbildēja Džozefīne. — Nočiept nazi, kas noderēs sēņošanā, aiznest uz istabu glāzi — kurš katrs, tici manai pieredzei, arī tu. Bet apzagt privātpersonu taču ir noziegums.
— Tieši par to es runāju. Ja manuskriptā ir valsts noslēpumi, tad tā ir spiegošana.
— Tu domā?— Džozefīne neslēpa pārsteigumu. Pēkšņi viņas seja apmācās.— Varbūt tu pat domā, ka es arī esmu iejaukta?—viņas balsī jautās uzbudinājums, kurš nesolīja nekā laba.— Klausies, Jāzep, uz līdzenas vietas pārmeklē manu dzīvokli! Tas nekas, ka tev nav prokurora sankcijas, tas ir mans lūgums. Brīvprātīgs, dzirdi! Necietīšu, ka uz mani krīt kaut mazākās aizdomas. Vai tad nepazīstu jūsu primitīvo loģiku: brūtgānam sakari ar ārzemēm, pašai raduraksti miglā tīti, ne velti par Džozefīni nokristīta…— viņa kliedza aizvien skaļāk, tomēr kājās necēlās un arī citādi neizrādīja gatavību atvērt skapjus, vest leitnantu uz augšstāva istabām.
— Nomierinies, Zozīt, drīzāk nocirtīšu sev roku nekā vandīšos pa tavām mantiņām. Es tev atklāju sirdi, bet tu skrien ar pieri sienā,— Murjāns kā mācēdams atspēkoja Džozefīnes pārmetumus.— Un vispār.— mans autobuss atiet pēc piecpadsmit minūtēm. Kāda velna pec šīs nolādētās disertācijas dēļ nokavēt pusdienas?
Šis pēdējais arguments ar savu ikdienišķumu šķita pārliecinām bufetnieci. Vēl neuzsitusi augstāko vilni, histērija noplaka tikpat strauji, kā bija sacēlusies, tomēr balss joprojām skanēja naidīgi:
— Ja tava apciemojuma programma izsmelta, tad dzīvo vesels. Bet es likšos uz auss — pirmajā brīvdienā vienmēr gulšņāju līdz vakariņām. Viena, liec aiz auss!
Atvadīties tik vēsā noskaņā? Nē, tas neatbilda Murjāna dzīves stilam. Pavēries logā, viņš protesteja:
— Tik smukā.laikā tas būtu grēks. Kāpēc tev neizbaudīt pavasara jaukumus?
— Piedāvājums pieņemts!— Džozefīnes garastāvokļa maiņas nepareģotu pat pieredzējušākais psihologs. Patlaban viņa staroja kā saulīte visoptimistiskākā laika prognozes pavadbildītē.— Uzkurbulēsim vāģi un brauksim apceļot dzimto zemi.
— Ar tevi — līdz pasaules galam!—piebalsoja Murjāns, arvien vēl neticēdams, ka Džozefīne runā nopietni.
— Tik tālu nevajag. Aizrullēsim līdz Rīgai un atpakaļ. Man tur ir visādas darīšanas. Bet tu iestumsi mašīnu, kad tai vēlreiz uznāks vakardienas niķi… Tūlīt paskatīsimies, vai motors vispār ar mieru pielekt.
— Vai tad tu pirms tam nepārģērbsies?
Džozefīne atmeta ar roku, un Murjānam nekas cits neatlika kā sekot viņai.
Tā sanāca, ka viņš nokavēja ne tikai pusdienas, bet arī vakariņas un atgriezās «Magnolijā» vel pec vēlīnajiem pirts apmeklētājiem.
* * *
Par spīti murgu pilnajai naktij, Kundziņš kinoteātrī tomēr neaizmiga — tik ļoti viņš joprojām pārdzīvoja divu gadu darba zaudējumu.. Tādēļ nespeja dzīvot līdzi filmas varoņu likteņiem, tāpēc aizgāja pirms otrās sērijas sākuma.
«Magnolijā» izmisums kļuva daudz dziļāks, sevišķi pēc tam, kad administrators nez kādēļ uzskatīja par savu pienākumu paziņot, ka Rūta Groša aizbraukusi uz saunu un būšot vēlu. Lūk, arī sveši ļaudis domā, ka viņi ir tuvi draugi, nešķirams pāris, bet patiesībā viņš ir viens, palicis viens kā… Kundziņš nespēja atrast piemērotu salīdzinājumu, jo līdz šim nekad nebija zinājis, kas ir vientulība vai garlaicība. Pat tajās melnajās dienā?, kad aizgāja sieva, viņš nejutās īsti nelaimīgs—bija darbs, kas sniedza iekšēju gandarījumu. Tagad nekā vairs nebija. Tikai mazpazīstami cilvēki, ar kuriem var kopā līksmot, nevis dalīt bēdas; bija šīs nemājīgās istabas un aiz loga gaudojošais vējš, kas svieda rūtīs mitras sniega pārslas. Tās pielipa pie stikla, izveidoja baltas žalūzijas, atdalīdamas no ārpasaules un ieslodzidamas tādā kā cietumā. No tā gan varēja jebkurā brīdī izbēgt, tomēr viņš apzinājās, ka aizbēgt no sevis, savām drūmajām domām — neizdosies. Tās sekos kā ēna, kas sarūk vienīgi dienas vidussaulē. Vai arī izzūd nakts tumsā.
Pareizi, derētu iedzert miegazāles un meklēt glābiņu aizmirstībā^ Taču nē — tad viņš nesagaidīs Rūtu, kuras durvīs bija iespraudis zīmīti ar lūgumu piezvanīt — vienalga, cikos. Kundziņš atvēra naktsskapīša atvilktni un pārlūkoja medikamentu krājumu. Vienā polietilēna kulītē glabājās nomierinoši līdzekļi, citā — uzbudinoši, kas palīdz atraisīt garīgo enerģiju. Viņš norija tableti, pēc brīža vēl otru. Tagad miegs neuzmāksies līdz vēlam vakaram — pēc nostāstiem Kundziņš zināja, ka saunas apmeklējumi var ievilkties līdz rīta pusei.
Kas īsti nospieda vairāk — ilgas pēc Rūtas vai sirdēsti par pazaudēto doktora disertāciju? To taču varēja uzrakstīt no jauna, galu galā visi izejas dati saglabājušies, smadzenes vēl nebija pārkaļķojušās. Varbūt pat labāku, jo viņš tagad skaidri redzēja apjomīgā manuskripta vājās vietas. Bet vai pietiks uzņēmības? Vienatnē — diez vai, divatā — noteikti!
Un domas atkal atgriezās pie Rūtas. Otru tādu sievieti, kas valdzināja gan jūtas, gan prātu, viņš savu mūžu nesastaps. To Kundziņš apzinājās skaidri. Kopā ar Rūtu viņš atgūs jaunību un jaunrades prieku. Zāļu ietekmē likās neizprotami, kā gan drīkstēja tik ilgi vilcināties šonakt pat jāatzīstas mīlestībā! Citādi nav vērts dzīvot — ne ar zinātņu doktora diplomu kabatā, nedz arī ar institūta zinātniskā sekretāra mēnešalgu.
…Tobrīd Rūta Groša jau atradās «Magnolijas» vestibilā, kurā vakaros centās uzkavēties iespējami retāk, jo necieta dienasgaismas spuldžu radīto operācijas zāles sterilo atmosfēru — viņas gados sievietei,siltums nepieciešams visur un vienmēr. Tomēr šoreiz fznaca aizķeršanās. Pirmajā lifta kabīnē viņa neiekļuva — to ar ekskursijas rīkotāju tiesībām okupēja ekstrasensa kvartets. Otrajā tūdaļ iespraucās Taļimovs, un, nojaušot neizbēgamo uzaicinājumu turpināt vakarēšanu viņa istabā, Rūta uzskatīja par prātīgāku šajā kabīnē neiekāpt. Apstājoties trešajam liftam, vestibilā iepeldēja Karels Lepiks, un tas bija tik negaidīti, ka viņa ļāva durvīm aizcirsties.
— Laikam gaisa spiediens mainās,— sirmais akadēmiķis jutās spiests paskaidrot.— Septītajā stāvā galva pēkšņi sāka griezties, un Maija uzstāja, lai turpinu ceļu liftā. Izsauca kabīni un ar varu iestūma mani šai būrī.
— Un kur tad pati cienmāte?
— Kāpj uz augšu. Bez manis viņa attīsta daudz sparīgākus apgriezienus, tā ka drīz būs klāt…
— Bet jūs taču nobraucāt lejā.
Lepiks palūkojās apkārt un atviegloti pasmaidīja:
— Patiesi. Un es bažījos par savu vestibulāro aparātu, visu laiku likās, ka grimstu pazemē, pat ausīs iedūrās!…— Pēkšņi viņa vaigā iegūla rūpju izteiksme.— Dies tēv ā varu iedomāties, kā Maija uztraucas! Viņa man allaž bijusi tāda panikas cēlāja, laikam redz mani nedzīvu šahtas dibenā. Bet es te apmainos laipnībām ar daiļo galda dāmu,— viņš sarosījās.— Lūdzu, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, palīdziet tikt uz augšu. Istabas atslēgas manā kabatā, viņa pat netiek pie savām sirdszālēm.
Viņš vēl tikai grasījās iekāpt liftā, kad blakām atvērās durvis un no kabīnes iztecēja apaļīgā Maija Lepika. Ieraudzījusi vīru, nopūtās un tūdaļ ņēmās pātarot:
— Redzēju taču, ka tu nospiedi nepareizo pogu — kā tāds mazs bērns, kas nespēj aizsniegt pareizo. Saucu, saucu, bet vai tu kaut reizi mūžā esi mani klausījis?
Viņa skatījās vīrā, un acīs sariesās asaras. Izmisuma vai aizkustinājuma — to Rūta nevarēja pateikt, bet arī tāpat bija skaidrs, ka viņa ir laimīga. Tik laimīga, ka šai mirklī šķita pareizāk nebraukt līdzi un atstāt viņus divatā. Un Rūta atkal palika lejā.
Vai viņai gribējās būt Maijas Lepikas vietā, vai ir sapņojusi par tādu nākotni? Tik tālu Rūta nespēja aizdomāties, jo pazina sevi pārāk labi, tādēļ neticēja mīlestībai no pirmā acu uzmetiena, savu jūtu noturībai. Pārāk ilgi bija grozījusies aprindās, kur kopēju jūsmu
par Fellīni asociāciju plūsmu vai Antonioni krāsu efektiem* uzskatīja par pietiekamu priekšnoteikumu pavadīt nakti kopā. Un tomēr Taļimova neaizpllvurotie piedāvājumi derdzās. Varbūt aiz snobisma, varbūt tāpēc, ka tēva nāve izsitusi pamatu zem kājām un likusi pārvērtēt līdzšinējo dzīvi… Vienalga, bet patlaban Kundziņa kautrīgums un biklie simpātijas apliecinājumi bija vienīgais gaišums, kā bākas stars pirts gara radītajā miglā, kā droša osta, kur pēc visiem maldu reisiem var mest enkuru un rast patvērumu.
Rūta Groša iekāpa lifta kabīnē un nospieda pogu.
…Apmēram tai pašā laikā pie «Magnolijas» saimniecības ieejas piestāja kinomehāniķa mašīna. Šovakar seanss nebija paredzēts, tāpēc Oļegs negribēja rādīties pie galvenajām durvīm, nevelējās, lai viņu redz administrators, kura dienesta pienākumos, šķiet, ietilpa arī ziņkārība. Vēl nez ko nodomās… Palaidīs baumas, ka Oļegs sailgojies pēc Astras.
Kad puisis bija veltīgi izklauvejies pie veļas kambarīša aizslēgtajām durvīm, viņš saprata, ka tās būtu nevis tenkas, bet neapgāžama patiesība. Nu vairs nebija jēgas slapstīties. Un izrādījās, ka šķietamais noslēpums zināms visiem.
— Guļ pie mātes. Un atslēgu paķēra līdzi, it kā tur glabātos nez kādi noslēpumi,— administrators pavēstīja.— Vienam arī tev tai pažobelē.nav ko meklēt. Nosalsi kā tai gaudu ziņģē ormanis stepē. Skaties, kas notiek laukā!
To Oļegs labi zināja. Pēdējos kilometrus viņš bija taustījies uz priekšu kā akls, jo sniega noķepušo prožektoru stari aprāvās mašīnas priekšā. Nācās vārda burtiskā nozīmē urbties krītošās sniega ķepas sašvīkātajā tumsā, metru pa metram lauzties cauri puteņa uzceltajiem aizsprostiem. Un tomēr viņš nerimās. Svarīgāk par visu šķita satikt Astru, mieru nedeva jautājums, kāpēc viņa pirmīt aizgāja, nesagaidījusi seansa beigas. Parasti meitene uzkavējās līdz pēdējai minūtei, palīdzēja iekraut mašīnā filmu kārbas, uzkopa zāli un tikai pēc tam at» vadījās ar atkalredzi sološu skūpstu. Vai tiešām tas garais milicis pačukstējis Astrai, ka viņš pavadījis nakti
pie' Džozefīnes? Tādā gadījumā būtu gudrāk nogaidīt un ļaut greizsirdības vētrai norimt. Bet gaidīt viņš pēkšņi vairs nespēja, likās, pasaule ies bojā, ja šovakar pat nesastaps meiteni. Tieši pagājušajā naktī viņš bija pa īstam sapratis, ka mīl Astru, ko viņam nozīmē meitenes paļāvības pilnais skatiens, glāsmainās lūpas. Vai tiešām viens vieglprātīgs solis izpostīs šo saskaņu, kuras dēļ viņš pašlaik bija gatavs atteikties no visiem agrāk sludinātajiem brīvās mīlestības postulātiem? Un Oļegs tik pārgalvīgi dzina mašīnu pa slideno šoseju, it kā ar dzīvības risku būtu iespējams izpirkt vainu.
Un nu izrādījās, ka ceļa galā viņu neviens negaida. Spējā spīts uzliesmojumā Oļegs atrāva bāra dunvis. Aiz letes saimniekoja Kalniešu Jēkabs, citādi nekas nešķita mainījies — pie galdiņiem, tinušies tabakas dūmu mutuļos, sēdēja apmeklētāji un uzbudināti pārsprieda problēmas, kas būtu pelnījušas daudz nopietnāku risinājumu.
— Saldējumu,— viņš noburkšķēja.— Pa vienai bumbiņai no katras zortes.
Oļegam garšoja saldumi, un viņš nekautrējās to publiski izrādīt. Smēķēt liedza profesijas specifika, šņabi viņš lietoja tikai augstos svētkos, kāpēc neatļauties tādu vājību? Ja kāds apšauba viņa vīrišķību, lai pamēģina mēroties spēkiem. Oļegs izaicinoši pavērās apkārt, bet neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Oļegā pamazām nobrieda lēmums aizbraukt pie Astras. Kāpēc lai neuzdrīkstētos rādīties mātei acīs, ko viņš tai nodarījis? Ja dievbijīgā sieviņa citādi nebūs ar mieru, Oļegs vedīs meitu pie altāra, viņam nav žēl… Par Astras piekrišanu puisis nešaubījās, viņš taču bija pārvarējis sevi un gatavs pateikt tos vienkāršos trīs vārdus, no kuriem līdz šim bija vairījies kā no vecmodīgiem un salkaniem,—«es mīlu tevi». Un Oļegs strauji pielēca kājās…
Guntas un Aleksandra attiecības turpretī bija nokļuvušas strupceļā. Tiesa, Voitkuss to vēl tikai neapzināti nojauta, jo patlaban prātu nodarbināja daudz būtiskāks jautājums: kā izspiest atzīšanos no noliktavas pārzines Olgas Grīnbergas, par kuras noziedzīgajām izdarībām viņš vairs nešaubījās. Bet Gunta ar sievietēm piemītošu intuīciju jau bija sapratusi, ka viņu raksturi ir diametrali pretēji, ka dzīves uzskati nesaskan nevienā jautājumā. Labāk izdarīt secinājumu tagad nekā pēc kāzām, kad šī nesaderība izpaudīsies ik uz soļa, pat tādos šķietamos sīkumos kā mēbeļu iegāde vai tapešu izvēle. Šai ziņā «Magnolijā» pavadītais laiks bija devis nepārprotamus rezultātus. Un tomēr sirds sāpēja.
Kāpēc? Lai to noskaidrotu, Gunta nolēma pastaigāties pa iemīļoto maršrutu līdz bakai un atpakaļ. Kas par to, ka pēkšņi uzradušies negaisa mākoņi brīdināja nekur tālu neiet, ka no selgas atlidojis pūtiens neganti plosīja matus? Daudz stiprāka vētra plosījās apziņā: vai tiešam viņa nemīl Sašu, ja tagad ar tik vesu prātu spēj apsvērt visus savas nākotnes «par» un «pret»? Bija taču kvēli skūpsti, aizrautīgi čuksti, tas tuvums starp sievieti un vīrieti, ko mēdz uzskatīt par mīlas augstāko apliecinājumu… Vai vispār viņa spējīga kādu iemīlēt pa īstam, ja no tā visa tik viegli atsakās? Laikam taču, jo negribēja turpināt attiecības ar Sašu, atskārtusi, ka tās neparaugs laimīgā ģimenes dzīvē…
Par to Gunta bija galīgi pārliecinājusies pirmīt, kad viņi bija gājuši vakariņās — pa paradumam roku rokā. Vestibilā, patvērušās no nejaukā laika, stāvēja apkārtnes ciema iedzīvotājas, arī dažas nama darbinieces un pie- davāja atpūtniekiem savus rokdarbus. Gunta pat nepaskatījās uz viņu pusi, bet Voitkuss nolasīja kārtējo sprediķi, uzkapa augstos plauktos un apsūdzēja mietpilsoņus spekulācijas veicināšanā. «Bet viņas taču nezog, pārdod pašu izstrādājumus, kam no tā kāds ļaunums?» Gunta bija iebildusi. «Bez mākslas padomes atļaujas, bez finansu inspekcijas ziņas. Nē, tā ir kaitniecība!»—«Vai nav vienalga?»—«Vienaldzība ir pirmā pagrimuma pazīme,» Voitkuss bija paziņojis.
Tomēr Guntai patlaban viss bija vienaldzīgs. Rit viņa no šejienes aizbrauks, atlikušo atvaļinājuma nedēļu pavadīs laukos pie vecāsmātes. Un pēc tam atgriezīsies Liepājā vai dosies uz jaunu norīkojuma vietu — Rīgu, kaut kādu Indru vai Ainažiem, vienalga! Ka tikai nenāktos strādāt vienā nodaļā ar Sašu, to viņa neizturēs!
Asaras jaucās ar sniega pārslām, kuras virpuļvējš trieca sejā. Kā lai aizskalo šīsdienas rūgtumu?
Viņa šķērsoja vestibilu un atvēra bāra durvis.
Aleksandrs Voitkuss arvien vēl atradās produktu no liktavā. Viņš, protams, apzinajās, ka nav tiesīgs pēc dar balaika aizkavēt un vēl jo mazāk nopratināt pārzini, bet gribējās gūt skaidrību. Un — dīvainā kārtā — Olga Grin- berga neprotestēja, kaut tikpat labi zināja, ka inspektoram nav oficiāla uzdevuma, kur nu vēl prokurora sankcijas
Arī viņai bija no svara pēc iespējas ātrāk likvidēt derdzīgo pārpratumu. Aizbrauks uz Rīgu pusnaktī, toties ar mierīgu prātu.
Puspagraba telpa bija plaša, ar diviem lieliem logiem, kas gan īpašu gaismu nesniedza, jo atdūrās kāpas nogāzē. Maisi ar putraimiem, miltiem, rozīnēm un žāvētiem āboliem, kārbas ar visdažādāko dārzeņu konservu bundžām, kartupeļu un burkānu aizgaldi, cukura un sāls paciņu grēdas, makaronu bunduļu krauja, garšvielu trauku piramīda, raibu pudeļu rindas. Bet galvenā bagātība glabājās aiz dzelzs apkaltām durvīm, kas veda uz saldētavu: gaļa un desas, sviests un siers, kā arī delikateses, kuras lika galdā lielos svētkos.
Šeit, pēc Voitkusa domām, slēpās visu mahināciju mezgla punkts, šeit jāmeklē atslēga nelikumību atsegšanai. Nav iespējams līdz pēdējai saujai izsekot, cik patērēts mannas vai grūbu, izskaitļot, cik olīvu iebērts zupas katlā vai olu iemīcīts pankūku mīklā. Turpretī katram gaļas vai sviesta kilogramam jāatspoguļojas dokumentācijā, jo ikdienas devas bija stingri normētas. Instrukcijā ierakstīts, cik gramu taukvielu pienākas katram atpūtniekam brokastīs, pusdienās, vakariņās. Tikpat smalki aplēšams, kādas summas var noblēdīt, manipulējot ar svariem. Tomēr visprāvāko «kreiso» atlikumu nešaubīgi veidoja produkti, kurus izdevās ietaupīt uz vēl neatbrau- kušu vai pirms termiņa aizbraukušu, vārdu sakot, uz promesošu personu rēķina. Šie ietaupījumi nemaz nenokļuva virtuvē, bet taisnā ceļā melnajā tirgū.
Kā ikviens jauns milicijas darbinieks Aleksandrs Voitkuss bija cerējis strādāt nodaļā, kas apkaro sevišķi bīstamus noziegumus, tvarsta slepkavas un laupītājus, izvarotājus un automobiļu zagļus. Likās, tas prasa visu gara spēju koncentrāciju, zināšanas psiholoģijā, analītiķa dotības. Bet ar laiku viņš nāca pie atziņas, ka tikpat bīstami ir arī valsts naudas izsaimniekotāji, kuri darbojas ar vēsu prātu, pēc sīki izstrādātiem plāniem, nevis afekta stāvoklī, slimīgu vai zemisku tieksmju varā. Pieķert tos reizēm ir vēl grūtāk, jo jāzina ne tikai kriminālistikas pamati, bet arī tautsaimniecības fineses — sākot ar grāmatvedību, beidzot ar inventarizācijas sistēmu.
Darbs, lai arī cik tas nepatīkams būtu, ir darbs, un tas jāveic pēc iespējas labāk — ja pie arkla esi pieķēries, tad neskaties atpakaļ. Gadu gaitā vecākais inspektors Voitkuss iemantoja izcila speciālista slavu, un viņam uzticēja vissarežģītākos uzdevumus, pat tā samudžinātus, ka šķita bezcerīgi savākt pierādījumus. Savu izdaudzināto neatlaidību viņš centās likt lietā arī patlaban.
— Sakiet — pēc kādiem principiem jūs izrakstāt, pareizāk sakot, izsniedzat produktus?
— Pēc skaitliskā sastāva, ko iepriekšējā dienā saņemu no direkcijas,— kā no galvas iemācītu pantiņu jau kuro reizi atkārtoja Olga Grīnberga.— Un saskaņā ar ēdienkarti…
— Tātad jūs zinājāt, ka šodien apmēram puse atpūtnieku brauks ekskursijā uz Rīgu un pusdienlaikā neatgriezīsies?
— Tādus sīkmus nevar iekalkulēt. Pēdējā brīdī daudzi atsakās vai arī Dzirnavniekam mašīna saiet dēlī un braucienu vispār atceļ.
— Pareizi. Bet šodien to neatcēla. Kur palika ekskursantu nenotiesātie produkti?
Grīnberga paraustīja plecus, it kā pasvītrojot, ka tādi nieki viņu maz uztrauc.
— Vai es zinu? Aukstās uzkodas un desertu laikam atstāja uz galda — lai ēd launaglaikā, ja Rīgā palikuši badā. Pārējais aizgāja kopējā katlā: oficiantēm, trauku mazgātājām, citiem izsalkušajiem.
— Bet varēja arī noriskēt un paturēt attiecīgo produktu daudzumu noliktavā,— Voitkuss neatlaidās.— Sanāktu taču pieci kilogrami šīrgaļas, ducis olu, kilograms sviesta, ja nemaldos. Par citām piedevām un saldumiem es nemaz nerunāju. Un pēc darba to visu aiztransportēt uz Rīgu… Par vakariņām es nekā nesaku, pirts apmeklējumu jūs nevarējāt paredzēt.
— Ko jūs piesienaties?— Grīnberga beidzot attapās iebilst.— Produktus nododu virtuvei pret parakstu, par tālāko es neatbildu. Ne par to, cik maizes viņi tur iejauc kotletēs, ne par kāpostu zupas tauku saturu.
— Jā, bez galvenās pavāres līdzdalības jums neiztikt,— Voitkuss piekrita.— Droši vien arī direktoram jāmaksā mesli, bet ar jūsu apgriezieniem tā ir sīka vienība… Labi, nerunāsim vairs par šodienu, nerunāsim arī par Kundziņa disertāciju, man pašam skaidrs, ka tas nav jūsu žanrs. Bet varbūt vīra kungs ieinteresējās?…
Nepabeigtais teikums tā arī palika gaisā karājamies. Izlikdamās, ka nesaprot, par ko inspektors runā, Grīnberga klusēja, it kā taupītu savu daiļskanīgo balsi piemērotākam gadījumam. Un Voitkuss bija spiests ievirzīt nopratināšanu jaunās sliedēs.
— Sāksim citu dziesmu. Ceļā no Rīgas uz šejieni un atpakaļ jūsu ģimenes volga nosvilina apmēram divdesmit piecus litrus benzīna, nedēļā tas naudas izteiksmē būtu vairāk nekā sešdesmit rubļi. Iznāk, ka ar jūsu abu algām pat transporta izdevumiem nepietiek. Jo jūsu vīrs, kā zināms, arī nepelna tūkstošus. Kā jūs savelkat galus kopa?— vaicāja Voitkuss un pats juta, ka nošāvis greizi.
— Tā, piedodiet par atklātību, nav jūsu darīšana,— Grīnberga saslējās, un šķita, ka viņa tūdaļ metīsies inspektoram virsū.— Varbūt es strādāju te aiz patriotiska entuziasma un katru mēnesi pārdodu no mātes mantotus briljantus, lai nevajadzētu kratīties autobusā… Labāk būtu, ja jūs neuzdotu tik muļķīgus jautājumus, bet pieprasītu man personālu piemaksu, tad jūsu sirdsapziņa varētu but mierīgāka.
«Tā es nekur tālu netikšu, jāatgriežas uz zemes, kur var operēt ar faktiem, nevis ar minējumiem.» Voitkuss atšķīra piezīmju bloku.
— Atvainojiet, ja esmu aizskāris jūsu svētākās jūtas. Mīlestība, kā redzu, patiešām neatzīst materiālus šķēršļus… Man te ir daži izraksti no viesu reģistrācijas grāmatas, kas liecina, ka iebraukšanas un aizbraukšanas dienās nams praktiski ir tukšs. Izejot no ēdināšanas nomināla, ik mēnesi būtu iespējams ietaupīt vai — ar jūsu atļauju runāšu atklātu valodu — iebāzt kabatā summu, kas pārsniedz jūsu algu par…
— Neturpiniet!— Grīnberga viņu pārtrauca.— Man šis skaitlis tāpat ilgu laiku nedeva mieru. Bet tad izdalīja to ar apkalpojošā personāla skaitu, un tāda dzeramnaudiņa vien sanāca. Lai taču reizi mēnesī cilvēciski paēd… Un tomēr jums taisnība — kaut kas te nav īsti, kā vajag. Neizrakstīt produktus nedrīkstu, man taču jāatskaitās pēc ceļazīmju datumiem. Tai pašā laikā žēl produktu. Ietaupīt jau nebūtu grūti, bet kā tos pēc tam izmantot? Padomājiet kopā ar direktoru, vai nav pareizāk atjaunot kādreizējo tradīciju — dot atpūtniekiem līdzi ceļamaizi. Mans prāts te par īsu.
Voitkuss neticēja viņas īsajam prātam, taču trūka pierādījumu. Ar tādu kā sesto maņu nojautusi inspektora mulsumu, Grīnberga pārgāja pretuzbrukumā:
— Vai jūs nevēlētos kādu nedēļu pastrādāt manā vietā? Tad redzētu—jāsvaidās kā ķīsim pa pelniem. Es kā tāds uzvilkts pulkstenis — no rīta līdz vakaram prātoju tikai par to, kā izpildīt atpūtnieku pasūtījumus. Mūsu ēdienkarte taču ir ar izvēli. Plānots, ka zivi poļu gaumē grib katrs piektais pusdienotājs, bet pēkšņi izrādās, ka to vēlas gandrīz visi. Un Oļai prasa zandartu. Kur es to izraušu, par to nevienam nav nekādas daļas. Varētu, protams, apmainīt bāzē pret gaļu un atteikties no kompensācijas par cenu starpību… Jūs pirmīt iepazināties ar mūsu galveno grāmatvedi, tāpēc iztikšu bez komentāriem. Tomēr es šeit strādātu līdz pat pensijai, ja nebūtu šo mūžīgo apvainojumu un pārmetumu — reiz noliktavas pārzine, tad noteikti krāpniece, ja vīrs atbrauc pakaļ, tad ne jau bez savtīga nolūka. Arī jūs, lūk, neticat, ka viņš žēlo sievu… Bet ko es te tik daudz — pavaicājiet Raimondam!
Tiešām, laukumā aiz noliktavas logiem slapjdraņķa plan- čkā nobremzēja antracīta krāsas volga un nozibsnīja ar tālajām ugunīm. Tad motora dūkoņa apklusa, dobji noklaudzēja mašīnas durvis, un pēc brīža bez pieklauvēšanas ienāca pārzines vīrs, vidēja auguma pieCdesmit- g-ad nieks ar rūpīgi sasukātiem tumšiem matiem un gludi skūtu seju, kuras neizteiksmīgie panti saistīja uzmanību jau tāpēc vien, ka neatklāja nevienu giņa rakstura iezīmi. Slaucīdams norasojušos briļļu stiklus, Grīnbergs nepamanīja, ka sieva nav viena, un pat nevīžoja sasveicināties.
— Šitādā suņu laikā neatmaksājas kustēties no garāžas laukā, divreiz gandrīz iekūlos grāvī. Izglāba jaunās riepas, ko atveda tas aptaurētais tālbraucējs. Bet tev bija žēl naudas…
— Varbūt pie viena izstāstīsi biedram arī savu biogrāfiju?— Grīnbergai beidzot izdevās apraut vīra monologu.— Milicijas inspektors būs ļoti pateicīgs.
— Jūs no Rīgas? Tad varbūt pa ceļam patērzēsim,— Grīnbergs neapmulsa.— Bet patlaban nedrīkst zaudēt ne mirkli —ja piesals, es par jūsu dzīvību negalvoju.
— Līdz ar to man nav morāiu tiesību jūs aizkavēt,— Voitkuss tūdaļ saprata, ka viņam darīšana ar viltīgu pretinieku.— Viss atkarīgs no jūsu atbildēm. Jo tās būs kodolīgākās, jo ātrāk tiksim galā. Tātad: ko jūs katru vakaru vedat no «Magnolijas» uz Rīgu?
— Visvērtīgāko, kas man ir,— sievu.
— Bet es dzirdēju, ka jūs nemaz tāds paraugvīrs neesot. Iesniedzāt laulības šķiršanas pieprasījumu…
— Tieši tādēļ. Viņai taču tiesības uz pusi no mantības,— Grīnbergs nekaunīgi pasmaidīja.
— Un ceļa uz Rīgu nekur neiegriežaties?
— Jūsu jautājumā ieprogrammēta atbilde, kuru pats labi zināt. Kad izdodas izrauties agrāk, allaž apstājamies bāzē vai kolhozā. No kurienes, kā jums liekas, uz jūsu galda gurķi un lociņu salāti? Nebūtu Olga tik apsviedīga, atpūtnieki sen sirgtu ar avitaminozi. Un par pliku paldies neviens nekā nedod. Visur šis tas jāatstāj — vismaz konfekšu kārba vai ziedu pušķis.
— Skaidrs,— Voitkuss gluži negaidīti mainīja sarunas tēmu.— Vai nepateiksiet, cikos jūs vakar braucāt uz Rīgu?
— Tā ap četriem. Pusē piecos mēs jau bijām pie «Rītausmas» priekšsēdētāja. Ja vajag, viņš apliecinās.
— Vairs nevajag, es ar viņu jau sazinājos. Un dzirdēju, ka no kolhoza kantora braucāt nevis uz Rīgu, bet atkal Priežciema virzienā. Varbūt jūs pastastītu, ko bijāt «Magnolijā» aizmirsis?
— Es?!— Grīnbergs atzina par pareizu neliegties. — Es nekad neko neaizmirstu. Sieva gan spējīga pat galvu pazaudēt,— viņš centās pārvērst šo starpgadījumu lēta jokā.— Šoreiz, par laimi, tā bija tikai rokassoma ar visām pavadzīmēm.
— Un tās dēļ šeit uzkavējāties gandrīz līdz pusnaktij…
— Uz tiem kreņķiem, paši saprotat…— Viņš pakasīja zodu.—Bet es — ne lāsītes, pie stūres nekad nebrūķēju. Un tik vēls nemaz nebija.
— Tad jau bufetniece var apliecināt, cikos atvadījaties.
— Ko jūs!—sarunā iejaucās Olga Grīnberga.— Tik bagāti neesam, lai dzertu ar Zozītes uzcenojumiem. Nelaimes gadījumiem man ir sava rezerve. Eksportvariants. Ja Raimonds tā nesteidzinātu, es jūs labprat…
— Pilnīgi izslēgts,— Voitkuss atkal pievērsās Olgas vīram.— Un kur jūs ieraudzījat Kundziņa slepeno disertāciju?
— Pirmā dzirdēšana. Sveši noslēpumi satrauc tikai babas.
— Neesat ne acu galā redzējis? Tādi kartona aktu vāki, sasieti ar baltu auklu…
— Vairāk par «nē» diemžēl pasacīt nevaru. Labprāt pakalpotu, bet šoreiz tas nav manos spēkos.
Paldies par to pašu. Ja tomēr kaut ko atcerēsieties, noteikti dodiet ziņu. Mans vārds ir Aleksandrs Voitkuss, un es te dzīvošu vēl veselu nedēļu. Laimīgu ceļu!
Atvadījies arī no Olgas Grīnbergas, viņš devās uz bāru.
— Šis liktenīgais Raimondo nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Tāpēc bija no svara radīt iespaidu, ka jautājumi par produktu aizvešanu bija tikai manevrs, lai novirzītu viņa uzmanību no galvenā — Kundziņa disertācijas.
— Bet tas patiešām ir galvenais,— nesaprata Zaicis.
— Ko tu ar to panāci?
— Ka viņš nejauks pēdas, ka nebrīdinās Igaunīti, kurš var no atvaļinājuma arī neatgriezties. Un bez direktora tā kopaina nebūs pilnīga.
— Tu esi pārliecināts, ka direktors?…— Priedītis šaubījās.— Tad jau iznāk, ka vairs nedrīkst ticēt itin nevienam.
— Varbūt ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāv9kli… Pastāv tāds formulējums. Vai paviršība, kas robežojas ar kaitniecību,— to noskaidros revīzija. Kur pazudis» Na- hodko? Vakariņās netika manīts.
— Starp citu, arī tavas Guntas te nav,— Zaicis teica ar traģisku zemtekstu.
— Laikam atkal pastaigājas, viņa kā traka uz svaigu gaisu.— Voitkuss vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Pats esi traks!— Imants neizturēja.— Paskaties, kas ārā notiek!
— Tu doma, ka jāiet viņu meklēt?— Voitkuss negribīgi cēlās kājās.
— Vari necensties.— Priedītis atsēdināja viņu krēslā.
— Viņa ir aizbraukusi. Uz neatgriešanos. Ar Žozīti, kas atveda mūsu lielo siržu lauzēju Murjāņu. Lika pateikt, lai tu viņu nemeklē! Un lai neturi ļaunu prātu. Ja gribi zināt, ko viņa par tevi domā, pacienājies ar kafiju! Tā ir Guntas neizdzertā krūzīte.
Voitkuss mehāniski izstiepa roku, tomēr tasītei nepie- skārās. Tiesa, pēdējos mēnešos Guntas pastāvīgā klātbūtne, neatlaidīgie mēģinājumi stumdīt viņu un bīdīt, vietā un nevietā uzbāzties ar padomiem un vadošiem norādījumiem reizēm sakaitināja līdz baltkvēlei, un tad gribējās gandrīz vai skaļi kaukt, triekt dūri pret galdu, paslēpties vai aizmukt uz pasaules galu, lai atgūtu rīcības brīvību un pašcieņu. Guntas argumenti, kurus allaž ievadīja palīgteikums «Ja tu mani mīli…», ar laiku izraisīja šaubas, vai viņa mīlestība pietiekami stipra, lai tās dēļ butu jānes visi šie nebeidzamie upuri. Pat tagad Voitkuss nespēja īsti saprast, kas viņā gūst pārsvaru — atvieglojuma sajūta vai sāpes? Bija tikai aizvainota patmīļa un tukšums. Un arī nožēla, ka šo izšķirošo soli nav -spēris viņš,— tad varbūt būtu izdevies saglabāt draudzīgas attiecības. Nekas, gan sadzīs arī šī brūce — vai tad maz draugu visapkārt?
— Klausies, Sašiņ,— Zaicis stomīgi sacīja.— Mēs ar Guntu jau bijām pie viņas tēvoča. Ja arī tev nav iebildumu, Guntas vietā atbrauks Maruta un Andris un mēs šo pēdējo nedēļu pavadīsim kopā. Bet tu pārietu uz manu istabu un dzīvotu viens kā kungs, varētu netraucēti pētīt noliktavas papīriņus.
To laikam nevajadzēja piemetināt, jo tūdaļ visu domas atkal pievērsās bez vēsts pazudušajai doktora disertācijai. Apritējusi vesela diena, atklātas dažādas nebūšanas, izjukušas šķietami noturīgas attiecības un dibinātas jaunas, izkristalizējušās, svaigas atziņas, pārbaudītas četras hipotēzes, bet katra novedusi strupceļā. Atlika vienīgi cerēt, ka drīz atgriezīsies Leonīds Nahodko un paziņos: viņa zinātniskā metode vainagojusies ar panākumiem.
Citādi būs jāsamierinās ar neveiksmi un jālūdz pieredzējušā kriminālistikas profesora Grigorija Berezinera palīdzība.