Kapteinis Nahodko sevi uzskatīja par ugunīm un ūdeņiem cauri gājušu un rūdītu kriminālinspektoru, ko nekas nevar satraukt. Pēdējā laikā viņš pārliecinājās, ka tomēr spēj pārdzīvot. Pirms katra valsts eksāmena viņš bija uztraucies kā zaļknābis un tikko valdīja aizkustinājuma asaras, kad no Minskas augstākās milicijas skolas priekšnieka saņēma diplomu un žetonu, kuram vēlāk pat pasūtīja dublikātu, lai arī civiluzvalkā varētu lepoties ar augstāko izglītību. Tagad, viens sēdēdams savā istabā; viņš mocījās pašpārmetumos. Biedri tēloja indiāņus uz kara takas un bija aizņemti ar pēdu dzīšanu, nopratināšanu, varbūt pat kratīšanu, līdz ausīm iestiguši meklēšanas procesā, iekvēlojušies dažādu variantu cilāšanā. Tikai Nahodko bija atteicies piedalīties šajā pašdarbībā. Kāpēc? Biedri taču bija lūguši uzņemties vadību. Vai tiešām viņš jūtas par vecu spontānai rīcībai, kas neiekļaujas nekādu reglamentu ietvaros? Tātad trīsdesmit četru gadu vecumā kļuvis par iesīkstējušu formālistu un birokrātu? Pirmā vecuma pali 2 zīme? Diez vai — tēvs noteikti būtu atbalstījis Guntas ierosmi, kaut gan sen saņem pulkveža pensiju, kas ļauj dzīvot, rokas klēpī salikušam. Leonīds Nahodko, seniors, neaizraujas ne ar ģimenes dārziņa kultivēšanu, ne ar makšķerēšanu, nedz ar citu par vaļasprieku pārkristītu ienesīgu nodarbību. Kara beigās viņš bija piedalījies rajona centra atbrīvošanā, bet šodien pilda tajā brīvprātīgo kārtības sargu vienību štāba priekšnieka pienākumus, kas itin labi saderas ar hronisko bezmiegu, taču vēl vairāk ar jauneklīgo entuziasmu.
Tāpat kā tēvs, Leonīds, jaunākais, neatzina aplamo apgalvojumu, ka lieli notikumi neskarot klusās mazpilsētas, viņš ticēja jūrnieku pieredzei — vētra seklumā ir daudz bīstamāka nekā selgā. Un ļoti cerēja, ka arī dēls, protams, dēls, kura piedzimšana gaidāma vasaras beigās, tāpat iemīlēs kluso provinces pilsētu ar tās šķietamo miegainību.
Milicijas kapteinis Nahodko no paša sākuma bija noraidoši izturējies pret «Magnoliju» un visu, kas saistīts ar milzīgā atpūtas kompleksa celtniecību un ekspluatāciju. Protams, būtu tuvredzīgi noliegt labumus, ko tas atnesa rajona tautsaimniecībai. Pirmām kārtām nams deva darba iespējas zivju ieguvē un apstrādē neiesaistītajiem zvejniekciemu iedzīvotājiem. Tomēr viņš nepiekrita oficiālajam viedoklim, ka pasākums nostiprinās ģimeni. Atpūtas namā nopelnītā nauda nepaplašināja kopējo budžetu, bet tika notērēta Maskavas un Rīgas modes ietekmē pieaugušajām vajadzībām — pat dārzā rušināties vietējām jaunavām gribējās vienīgi firmas džinsos un safari kreklos. Un kurš vīrietis gan spēja turēties pretī kārdinājumam nobaudīt konservēto somu alu, ko bārā pārdeva par pusotru rubli bundžā?
Agrāk viņš neparko nebūtu noticējis, ka rajonā var pazust kāds slepens dokuments. Vairākums iedzīvotāju pat īsti nezināja, ko tas nozīmē — disertācija. Šai ziņā Prieditim taisnība: vainīgais jāmeklē upura tuvākajā apkārtnē— starp atpūtniekiem un cilvēkiem, kas saistīti ar «Magnoliju».
Diemžēl līdzšinējie rezultāti liecināja, ka viņš nepareizi «aizāķējies». Zinātnieki nav bērni, kuri nesaprot, ka meliem īsas kājas. Ja kāds no viņiem — Rīgas aspirants Vecmeistars vai kāds Maskavas institūta līdzstrādnieks — būtu piesavinājies Kundziņa doktora disertāciju cerībā izmantot tās tēzes paša darbā, plaģiāts drīz neizbēgami nāktu gaismā. Tikpat absurds šķita variants, ka iejaukts
ogļracis vai kāds «Magnolijā» iemaldījies cilvēks — ki- nomehāniķis, zvejas vīrs, garām braucošs automobilists. Tiesa, ir tāds sakāmais, ka labā saimniecībā noder itin viss. Bet ne jau izlietots rakstāmpapīrs, nav taču pirmie pēckara gadi, kad to būtu satinuši kulītēs, kur iebērt mellenes vai meža avenes. Patlaban tirgū drīzāk ieraudzīsi skaitļojamās aparatūras perfoloksnes. Līdzīgu iemeslu dēļ atkrīt arī nama personāls — nav jēgas, nav materiālā stimula… «Vai iespējams cits motīvs?» Leonīds Nahodko prātoja. «Psiholoģisks, personisks? Varbūt atriebība? Varbūt tas ir bezgaumigs joks no tā saucamas apcelšanas sērijas? Pat egocentriskais Taļimovs nebūtu tik ilgi āzējis kolēģi. Un ciniskais profesors Vobļikovs? Viņš taču atzīst vienīgi sevi un ik reizi, ieraugot savu veidolu spoguli, paklanās, katrā sarunā pasaka ne tikai pēdējo vārdu, bet vismaz pēdējos piecdesmit.» Nahodko neapskauda viņa ēnu, kurai mūžīgi jāuzturas profesora sabiedrībā. Profesors jau sen bija iekarojis to virsotni, no kuras sveši sasniegumi vairs nešķiet apskaužami. Aiz matiem pievilkt'a rādījās fantastiskā hipotēze, ka disertācija iznīcināta, lai laupītu Kundziņam izredzes ieņemt augsto amatu, pēc kura tīkoja cits kandidāts. Nē, jāatmostas no murgainiem sapņiem!
Atlika secināt, ka šeit tomēr darbojies cilvēks no malas, noziedznieks, kurš rūpīgi plānojis šo laupīšanu, nevis nevilšus ieraudzījis disertāciju un, izmantodams gadījumu, piesavinājies. Tāds rfepaļausies uz improvizāciju, necerēs, ka Kundziņš kaut kur pametīs manuskriptu vai atstās durvis neaizslēgtas. Tāds būs iepriekš izpētījis, kā var iekļūt istabā. Būs pats vai ar pakalpiņa starpniecību uzzinājis, ka Kundziņš ik vakaru dzer miega zāles un allaž guļ pie atvērta loga. Lūk, vienīgais drošais ceļš, pa kuru iespējams iegūt disertāciju, ja tā patiešām tāda riska vērta.
Nahodko piecēlās un izgāja uz balkona. Nemaz nav jābūt alpīnistam, lai pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzrāptos līdz vienpadsmitajam stavam, pie labas gribas arī viņš nokļūtu galā. Versija šķita aizvien ticamāka, vēl tikai jāpārliecinās, vai apartamenta pusē tāpat aug zarainas priedes, kas, rāpjoties augšup, atvieglotu pirmos soļus. Un tad dzima neatvairāma ideja pašam izmēģināt, vai šis teorētiskais pieņēmums ir reāls, veikt «izmeklēšanas eksperimentu». Ne jau velti viņš no rīta bija pieteicies par ekspertu.
Šoreiz Kundziņš atvēra durvis pēc pirmā klauvējiena, bet, ieraugot Nahodko, viņa seja apmācās.
— Atnācāt iepriecināt ar labām ziņām?— viņš jautāja dīvaini vienaldzīgā balsī, pat necenzdamies slēpt vilšanos.
— Zinātnes mērķis — izdibināt patiesību, ja nemaldos,— Nahodko savam mērķim tuvojās aplinkus.— Gribu pārbaudīt vienu versiju, ja jums nav iebildumu… Vai pagājušo nakti gulējāt cieši?
Kundziņš saviebās — acīmredzot atgadījums nebija patīkams.
— Parasti man ir ļoti caurs miegs. Pat ar miega zālēm pamostos vismaz reizi naktī. Bet vakar bija īpaši apstākļi…
— Saprotu. Tātad nav izslēgts, ka istabā kāds ielavījies un paņēmis manuskriptu, ko tomēr uznesāt no lejas?
— Es vienmēr atstāju spraugu vaļā. Bet jus taču nedomājat: kāds nolaidies pa virvju kāpnēm no helikoptera? Citas pieejas manam . balkonam nav — vienpadsmitais stāvs, nevis otrāis vai trešais.
— Un no kaimiņu balkona?
— Cik garš, tik plats — es šorīt pārliecinājos,— Kundziņš pamazām iesila.— Ja nu vienīgi cirka akrobats ar drošības jostu…
— Tad paliek stateniskais ceļš. Ar jūsu atļauju es pa to nokāpšu un atkal uzrāpšos augšā.
Nenogaidījis atbildi, Nahodko grasījās pacelt žalūziju, ar kuru Kundziņš bija papildus izolējies no nemīlīgās ārpasaules, bet istabas saimnieks aizsteidzās priekšā — vēl pārāk dzīvi iztēlē glabājās šorīt Rūtas balkonā redzētais.
— Vienu mirkli, tā var pārbiedēt cilvēku. Tūlīt pa- brīdināšu dāmu, kas dzīvo zem manis…— Viņš uzgrieza Rūtas istabas telefona numuru, bet zvans izskanēja tukšumā. Vīlies nolika klausuli un paspēra soli sānis. — Laipni lūdzu! Tikai paturiet prātā, ja kas notiks, es jums pakaļ nelēkšu.
Plastmasas aizkars pacēlās ar klusu švīkoņu, pa atvērtajām durvīm istabā ielidoja sniega pārslas, kuras brāzmainais aprīļa vējš sagrieza vērpetēs. Durvis tūdaļ atkal aizkrita, atdalīdamas kapteini no mājīgās telpas, un viņš saprata, ka tikai tēlo darbīgumu. Kam šis lētais teātris vajadzīgs, ja ne pašam, lai atjaunotu šorīt pazaudēto kopību ar biedriem? Tumsā taču neieraudzīsi nedz pirkstu nospiedumus, nedz citas pēdas. Vienīgi nevīžīgi aizvērts lūkas vāks varētu pastāstīt, ka pirms viņa šo ceļu staigājis kāds cits.
Viņš palūkojās lejup, bet nespēja nekā saskatīt. Sniegputenis auroja un gaudoja, baltiem plīvuriem sitot, dejoja riņķa danci ap namu, izveidojot tādu kā punktainu bezdibeni, no kurienes arī viņu, protams, redzēt nevarēja. Veltīgs bija ari mēģinājums saklausīt, vai no istabām neatlido kads troksnis — ausīs skanēja tikai vētras vaidi, kas brīdināja neielaisties šai riskantajā pasākumā. Bet atgriezties būtu vēl nejēdzīgāk — ko teiksi Kundziņam, kā raudzīsies acīs biedriem, kuri gaida no viņa vismaz kaut kādu versiju?
Nahodko piespieda sevi atliekt sastingušos pirkstus, kas bija krampjaini ieķērusies margās, un satvēra dzelzs skavu, pacēla sveloši auksto vāku. Tas, it kā nesen ieeļļots, viegli pagriezās eņģēs. Labi vien ir, ka viņš uzāvis kedas, tikpat lieti būtu noderējuši arī cimdi, jo jau pirmajā «pieturā»— Rūtās Grošas balkonā — nācās sildīt rokas zem vilnas kamzoļa.
Šoreiz lūkas vāks izrādīja spīvu pretestību, viešot Nahodko apziņā šaubas. Kaut gan iespējams, ka no apakšas to ar muguru un pleciem vieglāk pacelt…
Devītajā stāvā kāds bija mājās. Caur oranžkrāsas aizkariem spraucās silta gaisma, kā rietoša saule iezīmējās galda lampas apaļais abažūrs, spocīgi — te saraujoties, te augot augumā — šurpu turpu slīdēja cilvēka ēna, laikam urdoša doma neļāva iemītniekam sēdēt uz vietas. Arī te Nahodko lieki nekavējās, baidīdamies iztraucēt darbā nogrimušo zinātnieku. JāCer, ka tas neiznāks uz balkona, kur pēdas miklajā sniegā varētu radīt iespaidu par neidentificēta lidojoša ķermeņa pasažiera apciemojumu. Putenis pēkšņi bija mitējies, sals pieņēmās, uzspīdēja mēness.
Vel trīs stāvus zemāk no tumšas istabas plūda klusa simfoniskā mūzika. Tikai pēc brīža Nahodko aptvēra, ka te dzīvo Imants Priedītis, kas droši vien aizmirsis izslēgt radiotranslāciju. Un arī durvis atstājis pusvirus. Kapteinim tā sala, ka viņš nolēma pārtraukt kapelēšanu — tāpat skaidrs, ka fiziski normāli attīstītam vīrietim iespējams tāda veidā arī naktī iekļūt pat vienpadsmitā stāva istabā. Ja vien pa ceļarn nesasalst ragā — kā patlaban viņš, kurš gatavs pārkāpt visus pieklājības likumus un treniņuzvalka palīst zem drauga pēļu segas, lai tikai asinis atsāktu riņķot. Viņš pārliecās pār margām un pamanīja krietni zemāk uz treliņiem baltojam it kā drēbes gabalu, it kā sniegu, bet tā varēja būt arī paprāva papīra driska.
Vēlāk Nahodko nemācēja izskaidrot, kāds hipnotizējošs spēks piespieda atteikties no vilinošā patvēruma un turpināt mokpilno ceļu.
Taustāmais mērķis iedvesa jaunu sparu, un atlikušo gabalu Nahodko veica samērā ātri. Viņš piesardzīgi at- lipināja papīru no slapjās margas, iebāza kabatā un devās atceļā. Priedīša istabā Nahodko aizdedzināja gaismu un mēģināja saburtot izplūdušo rakstu. Kā par brīnumu, nesamirkušas bija palikušas locījuma vietas, un izdevās izlasīt uzrunu «Cien. biedri Kundziņ», kā ari skaitli zem neatšifrējamā paraksta—«1105». Paga, paga, vai tik tas nebija profesora Berezinera istabas numurs? Nahodko pacēla telefona klausuli.
— Biedri Kundziņ, kapteinis Nahodko traucē… Vai jūs neatceraties, ko jums rakstīja Grigorijs Iļjies Bereziners. Vabūt paziņoja, kad būs atpakaļ no makšķerēšanas?
— Man?— Kundziņa pārsteigums bija neliekuļots. — Mēs pat īsti pazīstami neesam. Pirmajā dienā viņš pienāca pie mūsu galdiņa, stādījās priekšā, bet kopš tās reizes esam tikai sasveicinājušies… Nē, draugs mīļais, jūs kaut ko jaucat. Un kur jūs vispār esat — vēl starp debesīm un zemi?
— Priežciema sakaru kantorī.
Kundziņš nesaprata kapteiņa sarkasmu un možā balsī, kas it nemaz neatbilda deklarētajai miegainībai, atvadījās:
— Nu tad paldies dievam! Jo es gribēju aizslēgt balkona durvis un doties pie miera.
Nahodko domīgi uzlūkoja atrasto zīmīti, kas žāvējās uz lampas plastmasas abažūra un viegli kūpēja. Svītras gan kļuva arvien violetākas, tomēr burti sākotnējās aprises neatguva. Kaut arī viņš nebija pārliecināts, vai tas ir Berezinera rokraksts, intuīcija teica priekšā, ka sūtītājs ir 1105. istabas iemītnieks. Kādu informāciju tas gribēja pavēstīt Kundziņam, kāpēc nepiezvanīja vai nenodeva tam vēstuli — uz šiem jautājumiem varēja atbildēt vienīgi profesors pats. Nahodko uzgrieza Berezinera telefona numuru, tad piezvanīja administratoram un uzzināja, ka makšķernieki vēl nav pārradušies. Brīdi vilcinājies, viņš palūdza sameklēt Priedīti un pateikt, lai tas uzbrauc savā istabā,— pēkšņi bija zudusi jebkura vēlēšanās atsākt naksnīgo eksperimentu.
Kad īsi pēc četriem atskanēja elektroniskā modinātāja uzstājīgie pīkstieni, Grigorijs Bcreziners nolādēja savu spītīgo raksturu, kas nebija atļāvis atzīties, ka viņa gados makšķerēšana rītausmā vairs nav nekāds patīkams piedzīvojums, bet gan ierastā dzives ritma traucējums. Tagad līdz pat pusdienām sāpēs galva… Ja uzskata, ka bezmiegs ir pirmā vecuma pazīme, tad profesors vēl bija jauns, jo varēja ar baudu sust divpadsmit stundas no vietas. Bet rajona milicijas priekšnieks bija iestāstījis, ka zandarti ķeroties tikai rīta mijkrēslī, un viņš kā pēdējais muļķis neuzdrošinājās atteikties.
Pēc aukstās dušas, kuru Bereziners neieredzēja kā zobu sāpes, tomēr uzskatīja par vienīgo līdzekli jauneklīgas formas saglabāšanai, ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, un, kad viņš pēc desmit minūtēm ierausās iekšlietu nodaļas zaļajā gazikā, bija grūti pasacīt, kurš no abiem braucējiem ir kādreizējais students, kurš profesors. Arī neizgulējies viņš izskatījās jaunāks par saviem sešdesmit septiņiem gadiem — slaids, ar šauru galvu, kuru vainagoja īsi apcirpti sirmi mati, un urbjošu skatienu aiz brillēm baltmetāla rāmjos. Kalsna seja, kuras ādas krāsa atsauca atmiņā auzu pārslu tumi un raksturoja viņu kā kabineta darbinieku. Bereziners neapšaubāmi bija viens no tiem cilvēkiem, kas, nepaceļot balsi, vienmēr panāca to, ko vēlējās. Rajona milicijas priekšnieks Ralfs Klinškalns turpretī bija miesās izplūdis un pirms laika par plikpauri pārvērties četrdesmitgadnieks ar aizdusu, plakanpēdu, allaž sasvīdušām padusēm un citām trafaretām komiskā tēla iezīmēm. Arī viņš nebija nekāds kaislīgais makšķernieks, ezeru un tā īpatnības pazina tikai pēc kolēģu nostāstiem, bet ko vien cilvēks nedara, lai izdabātu kādreiz dievinātajam pasniedzējam, kuram labi sakari pat visaugstākajās ministrijas aprindās!
Ezermalā viņi nebija pirmie. Bāzes atpūtas istabā jau rosījās iepriekšējā vakarā sabraukušie spiningotāji: klāstīja savu pieredzi, dižojās ar importa spolēm un paštaisītiem vizuļiem. Kad izrādījās, ka starp nakšņotājiem ir arī dažas sievietes, Berezinera oma uzlabojās — varbūt tomēr bija vērts tik agri celties… Pēc brokastu kafijas profesors pilnīgi samierinājās ar likteni. Gan pagūs iejusties vectētiņa lomā, ierobežot savu interešu loku ar kriminālistikas katedras problēmām — kamēr rīta agrumā garšo stiprāks kafijas malks un satrauc daiļais dzimums, nekas nav zaudēts. Un pareizi vien ir, ka viņš izrāvās no savas ikdienas, atbrauca uz šo Latvijas nostūri un tagad gatavs ar badapātagu rokā atcerēties jaunību.
Bereziners pieprasīja atsevišķu laivu. Ne tāpēc, ka viņam ļoti gribētos airēt, bet likās neērti vizināties kā tādam nevarīgam pasažierim. Turklāt Klinškalna sabiedrība nekā iepriecinoša nesolīja — provinces kriminālistu pieredzes izklāsti no slavenajiem makšķernieku stāstiem atšķīrās ar pelēcīgu vienveidību. Toties vienatnē profesors nekad negarlaikojās. Aizirsies līdz tuvākajam ezerlīcim, nosnaudīsies līdz saullēktam, tad nesteidzīgi risinās kādu domu, ļaunākajā gadījumā pat reizi vai divas pamētās vizuli — tā sakot, sirdsapziņas nomierināšanai.
Rīts uzausa nemanāmi — dzestrums pamazām atlaidās, tumsa soli pa solim atkāpās, krasts iezaigojās dažādās krāsās. Pamodušos putnu dziesmas vēstīja, ka diena būs saulaina. Šo gudrību Bereziners bija izlasījis kādā bērnu grāmatā, neko vairāk viņš no dabas nejēdza. Apzinājās tās jaukumus, bet, ja būtu jāapraksta, nekas cits kā notikuma vietas apskates protokols nesanāktu.
Noenkurojis laivas pīķi meldros, viņš piecēlās kājās, laiski atvēzējās un meta. Vizuļa lidojums aprima pavisam netālu un ar nicīgu plunkšķi šķēla ūdens virsmu. Vajadzēja pavilkt, kamēr tas dziļumā nav kaut kur aizķēries, bet arī to Bereziners darīja tikai formas pēc. Pagrieza spoli, notīrīja āķi no ūdenszālēm, vēlreiz aizsvieda. Tad apsēdās un aizkūpināja resnu Havanas cigāru — priekšpēdējo no greznās kārbas, ko diplomandi bija viņam pasnieguši izlaiduma ballē.
Tiešām, šoziem viņam bija gadījusies īpaši jauka ne- klātnieku grupa — un ne tikai tāpēc, ka saskarsme ar šiem studentiem uzvēdīja patīkamas atmiņas par darbu Latvijas PSR prokuratūrā. Tā nebija sentimentāla nostalģija, kas pamudināja piekrist šai kopējai atpūtai, vai vēlēšanās «pirms nāves» vēlreiz redzēt vietas, kurās pavadīti «dzīves labākie gadi». Nē, profesora atmiņā palika katrs atsevišķi un arī visi kopā, jo viņš apbrīnoja viņu draudzību un savstarpējo izpalīdzību, kas allaž pārvarēja atšķirīgo raksturu radītos šķēršļus* Tomēr izskaidrot viņu saliedētību ar vienotu mērķi būtu primitīvi. Laikam taču labestīgo gaisotni radīja kas cits—saknes, šis grūti izprotamais jēdziens, kas liek rīdziniekiem, nejauši satiekoties Maskavā, Gorkija ielā, cauriem vakariem tupēt kopā viesnīcas istabā vai maskaviešiem, kas sastapušies cita pilsētā, kopīgi izstaigāt ekskursiju ceļus. Un arī tas nav gluži precīzi—tad jau «Magnolijā» šīs saites būtu sairušas… Droši vien atbilde jāmeklē personiskās simpātijās pret katru no šī Latvijas seksteta.
Ar Guntu viss likās skaidrs, izskatīgas meitenes Be- rezineram no laika gala bija patikušas, un, jo tas mazrunīgākas, jo labāk. Gunta, protams, bija diezgan sarežģīta dāmiņa. Aiz glītas sejiņas un zilo acu neizteiksmīgā skatiena slēpās ļoti izteikta patmīļa, kas ikvienu parādību un lēmumu reducēja līdz praktiskajam jautājumam: «Vai tas man izdevīgi?» Minskā viņai bija izdevīgi draudzēties ar visiem, «Magnolija» Gunta pārslēdzās uz Voitkusu, tomēr centas nesabojat attiecības ar iespējamiem nākamajiem darbabiedriem un priekšniekiem. Diemžēl šada tipa sievietes bieži apsēžas starp diviem krēsliem, bet jācer, ka Guntu nepiemeklēs tāds liktenis.
Pec visām pazīmēm spriežot, Aleksandrs Voitkuss tomēr norausies no āķa. Tieši viņam Bereziners bija piedāvājis mācīties aspirantūrā, jo imponēja censoņa neatlaidība un apņēmība izurbties līdz katras lietas kodolam.
Tomēr vistuvāk profesora sirdij bija nelielās sabiedrības dvēsele Imants Priedītis, daudzpusīgi apdāvinātais spēlmanis, kurš, ja apstākļi to prasa, spēj gandrīz visu: iesaistīties filozofiskā diskusijā un «uzkāpt uz divdienu plosta», slēpni pacietīgi gaidīt noziedznieka ierašanos un kompānijas pec piedalīties trešās grūtību pakāpes turistu pārgājienā.
Viņam līdzās Jāzeps Murjāns izskatījās kā bāla ena, jo tā izrīcībām trūka individualitātes. Kādu laiku, protams, var dižoties ar svešām spalvām, kuģot zem sveša karoga, tomēr ko nozīmīgu tādā ceļā nesasniegsi. Tad jau vieglāk satikt ar Vladimiru Zaici, kurš nepretendē uz spīdekļa slavu. Viņš ir ierindnieks vārda labākajā nozīmē, bez kura neiztiek neviena armija, cilvēks, uz kuru, zinot viņa dotību diapazonu, drīkst paļauties. Tapat kā uz Leonīda Nahodko zemniecisko stradīgumu un kārtības mīlestību. Nekada iztēles lidojuma, nekāda azarta, toties sistemātiski meklējumi pec sen pārbaudītām metodem.
Garām aizslīdēja Klinškalna laiva. Ar ādu apsistie duļļi čīkstēja tikko dzirdami, tomēr rīta klusuma izskanēja kā junda. Tiešām, balganais saules ritulis jau bija pakāpies līdz koku galotnēm, bet profesors aizvien vel slinkoja un uz milicijas nodaļas priekšnieka diviem gaisā paceltajiem pirkstiem nespēja atbildēt ne ar vienu. Tā var nogulēt vislabāko «copēšanas» laiku!
Bereziners negribīgi piecēlās un izstaipīja notirpušās rokas. Iesmeldzās tenisa spēlē savainotā elkoņa "locītava, tāpēc metiens padevās vēl tuvāks nekā pirmīt. Aši jāuz- spolē aukla, lai galīgi neizblamētos Klinškalna acis! Bet jau pie otra apgrieziena jautās pretestība. Butu paša vizulis, viņš pat nepūlētos atāķēt — pārkostu valgu, un miers mājās. Tagad turpretī jāmēģina ar mānīšanu atbrīvot niedrājā aizķērušos āķi. Bereziners pacēla spininga kātu gaisā, atlaida auklu vaļīgāk, atkal pievilka. Kā par brīnumu, šoreiz izdevās atkarot dzelmei dažus metrus, un viņš pēkšņi apjēdza, ka necīnās pa tukšo — otrajā galā uzkodusies zivs, turklāt paprāva, spriežot pēc pretspara. Profesors centās atcerēties jaunību un ar viltīgiem paņēmieniem, no uztraukuma viscaur nosvīdis, atvilka lomu līdz laivas bortam. Ieraugot līdakas asos zobus, visa gudrība pēkšņi bija vējā. Kā dabūt šo nezvēru laivā, ja viņam pat tauriņtīkla nav, kur nu vēl kārtīga smeļama rīka. Viņš belza zivij ar airi, bet tas atsitās pret ūdens virsmu un tikai- apšļakstīja nemākulīgo makšķernieku. Varētu, protams, izcelt līdaku ar rokām, bet Bereziners — nav ko slēpt — baidījās pieskarties glumajām zvīņām.
— Ralf!— viņš kliedza aizlustošā balsī.— Skaties, kādu davanu tev sagatavoju!
Arī Klinškalnam nebija piemērotas ķeseles, bet kopējiem spēkiem viņi iedzina līdaku trīsstūrī starp enkura ķēdi un airi, tad izķeksēja laukā.
— Vismaz četri kilogrami,— uzslavēja Klinškalns, nemaz neslēpdams skaudību, kuru makšķernieku aprindās uzskata par visaugstāko atzinību.— Mana sieva nenoticētu, ka paši esam izvilkuši, tūdaļ taujātu, cik par to tirgū samaksāts.
— Tad metam mieru un vedam viņai,— Bereziners nopriecājās, ka tik ātri tiek sveikā cauri.— Neko labaku tik un tā vairs nenoķersim.
Klinškalns uzreiz piekrita — arī viņam makšķerēšana bija drīzāk sabiedriskā slodze nekā vaļasprieks. Brīžiem pat uzmācās ķecerīgā doma, ka dažam labam ciemiņam šī nodarbība tāpat nesagādā īpašu baudu. Bet pēdējā laikā makšķerēšana un medības bija iekļautas viesmīlības rituālā, šīs izklaidēšanās tika uzskatītas par smalkākām nekā goda mielasti somu pirtis, modei pakļāvās gan saimnieki, gan visaugstākā ranga atbraucēji.
Toties Klinškalna virtuvē abi nudien jutās labi. Apakšpulkveža sieva rīta agrumā bija aizbraukusi uz Rīgu, un viņi varēja pa īstam izvērsties plašajā telpā, kas drīzāk atgādināja lauku mājas ķēķi, nevis ar modernām mēbelēm pārblīvēto ēdienu gatavošanas cehu ar niķīgajiem kombainiem, par kuriem sapņo visas šodienas jaunlaulātās. Pat naži, tavu brīnumu,, bija asi, un līdakas tīrīšana nesagādāja īpašas grūtības. No zivju pildīšanas gan viņi vienprātīgi atteicās — tā tomēr bija sieviešu darīšana. Tāpat uzsviedīs uz pannas un uzceps.
Drīz vīri izmetās līdz apakškrekliem, un valodas tūlīt kļuva vaļsirdīgākas, it kā žaketes būtu kavējušas izkratīt sirdi.
— Vakar mani nomocīja viens galvaspilsētas žurnālists,— Ralfs Klinškalns stāstīja.— Šogad mūsu rajonu uzskata par labāko republikā, un viņš bija atbraucis izdibināt, kā es to panāku. Mēģināju pierādīt, ka tas nav mans nopelns,— likuma pārkāpēji kļuvuši dumjāki, tāpēc tos vieglāk noķert. Bet viņš uzskatīja, ka mans paziņojums ir cildenākās īpašības — kautrības — izpausme. Galigi piespieda mani, kā saka, pie sienas, lai es dodot materiālu literārajam portretam. Lai sanākot pilnasinīgs milicijas darbinieka tēls ar individuāliem piesitieniem… Beidzot man izspruka teikums par monētu kolekciju, ko glabāju, atceries, vēl no tiem laikiem, kad nācās nodarboties ar numismātu afērām. Lai iejustos, toreiz sāku krāt arī pats… Tu būtu redzējis, cik pacilāts viņš bija, pat izlikās nemanām, ka uz kārbām vismaz desmit gadus veca putekļu kārta. Un tagad es avīzē figurēšu kā kaislīgs numismāts, man rakstīs citi aptaurētie, dalīsies pieredzē, piedāvās maiņas… Nu pasaki — vai tā nav bezdievīga krāpšana?
— Ir dzirdēti ļaunāki gadījumi,— Bereziners nepūlējās liekuļot līdzcietību.— Tāds jau pozitīvo varoņu liktenis… Zini, kāpēc neaizeju no katedras, kur darbs man jau sen apnicis? Tāpēc, ka vairāk par visu baidos kļūt par nevienam nevajadzīgu pensionāru, tāpēc, ka negribu zaudēt sakarus ar studentiem, kuru sabiedrība uztur manī jaunības ilūziju.
— Jā, par tavām mīlas dēkām joprojām stāsta leģendas.
— Pilnīgi pareizs vārds, jo patiesības tajās nav pat tik, cik melns aiz naga. Un tieši tāpēc es tas neapstrīdu, pret grēciniekiem visi izturas ar tādu kā apbrīnu,— Bereziners viltīgi pasmīkņāja.— Arī tu taču īpaši aizsūtīji sievu uz Rīgu — gadījumam, ja man iešautos prātā šeit sarīkot mērenu ballīti, nemaz neliedzies, Ralf.
— Un kā mēs pavadīsim dienas atlikušo pusi?— tāds kā vīlies vaicāja Klinškalns.— Varbūt aizbrauksim uz somu pirti, kur pērsies tavi draugi atpūtnieki?
— Tikpat labi varētu pasēdēt «Magnolijas» peldbaseinā… Nē, labāk tepat mazliet nosnausties.— Bereziners plati nožāvājās.
* * *
— Un kur kratīšanas orderis?— atslēdzis durvis un pamanījis savā istabā Leonīdu Nahodko, jautāja Priedītis.— Tev, protams, tiesības turēt aizdomās mani un Sašiņu, bet likumība tomēr jāievēro.
Tam bija jāskan kā jokam, taču Nahodko ar vērīgu ausi drauga balsī saklausīja aizvainojuma dzeloni un savukārt ņēma ļaunā. ~
— Ja tu nebūtu mani pārsteidzis notikuma vietā, tā arī nomirtu neziņā,— viņš atkoda.— Mans mūķīzeris neatstāj nekādas skrambas. To neviens nevarēja prognozēt, ka tu pēkšņi atskriesi no bāriņa. Naudu aizmirsi izvilkt no zeķes, vai?
— Administrators pateica priekšā,— Priedītis mulsi paskaidroja, tad pavīpsnāja.— Laikam sajauca tevi ar sniega cilvēku. Ko tu spokojies pa namu tādā izskatā, it ka būtu sataisījies iekarot Elbrusa virsotni un uzspraust tur rajona vimpeli?
— Katram savas izmeklēšanas metodes, nevar jau visi sildīties saunā. Kādam arī melnais darbs jāpadara. Un es nolēmu pārbaudīt, vai iespējams iekļūt Kundziņa istabā no ārpuses.
— Atradis piemērotu laiciņu!— Priedītiš ar neslēptu aizrautību uzlūkoja Nahodko.— Nav nekāds brīnums, ka nolūzi pusceļā, es droši vien pat līdz ceturtajam stāvam nebūtu ticis.
— Jā, tā nebija viegla pastaiga,— Nahodko glaimots piekrita un, paraudzījies logā, teatrāli nodrebinājās.
— Un bija vērts?— neticēdams drauga panākumiem, diezgan vienaldzīgi apjautājās Priedītis.— Nē, tagad nestāsti nekā, vispirms tev jāiedzer pamatīgs groks, citādi rīt gulēsi ar plaušu karsoni… Nobrauksim lejā, pārējie arī grib dzirdēt pēdējos jaunumus.
Bārā bija pārsteidzoši maz apmeklētāju. Nezinādama labāka ceļa, kā savervēt brīvprātīgos apvienotajam korim, Skaidrīte Krūmiņa bija mobilizējusi visus, kuriem nesās prāts uz dziedāšanu, un ievilinājusi kinozālē. Tur patlaban notika mēģinājums, caur puspievērtajām durvīm lauzās skaņas, kas drīzāk atgādināja čigānu romanci nekā obligātajā repertuārā iekļauto lībiešu dziesmu.
— Ieteicu dziedāt pēc kanona sistēmas, tas ir vienīgais glābiņš, — pašapmierināti paziņoja profesors Vobļikovs.
— Vieni iesāk, tad to pašu meldiņu uzņem citi, visubeidzot pieslēdzas trešie. Ne tur tekstu var izlobīt, ne mūzikai izsekot, un žūrijai kritikas ieroči būs izsisti no rokām. Redzēsiet, vēl piešķirs punktus par izpildījuma oriģinalitāti.
Leonīdam Nahodko neļāva izteikties, pirms viņš nebija līdz pēdējam malkam iztukšojis «pretnāves līdzekli», ko Kalnietis pēc vecās, labās kuģinieku receptes pagatavoja no verdošas tējas, citrona un krietnas devas ruma. Juzdams, ka grādīgais dzēriens negaidīti ātri sakāpj galvā, Nahodko nolēma izteikties īpaši piesardzīgi.
— Man tāda nojauta, ka Kundziņa disertācija varētu atrasties profesora Berezinera istabā…
Tālāk viņš netika — protesta vilnis noslīcināja versijas pamatojumu. Visskaļāk smējās parasti atturīgais Zaicis:
— Protams, vai tad citādi viņš būtu mums atbraucis līdzi! Džeimss Bonds no Minskas, tas tik ir numurs!
— Džozefīne vakar apkalpoja profesoru, bet, izņemot termosu, nekā nepamanīja,— Murjāns zināja stāstīt.
— Un, ticiet man, tam sievišķim acis kā rentgena stari, redz drēbēm cauri,— viņš pašapmierināti piebilda.
— Laikam esam nokavējušies ar ārstēšanu, viņš jau murgo,— Priedītis norūpējies sacīja.
— Jā, lēti joki parasti nav bijuši Leonīda gaumē,— piebalsoja Voitkuss.
Nahodko no tiesas sadusmojās — par viņu runāja trešajā personā kā par cilvēku, ar kuru vairs nav vērts strīdēties, jo tas jau ar vienu kāju kapā. Bet tik ātri viņš neizstāsies no spēles!
— Ko tev, Saša, pirmīt iegalvoja Jāņonkulis, nu, tas zvejnieks, kurš atzinās, ka šorīt virinājis Kundziņa istabas durvis? Ka pa balkona logu izlidoja šķirbā iespraustā ārsta pavēste, vai ne?— Sagaidījis Voitkusa apstiprinošo mājienu, viņš turpināja:— Tad, raugi, man šķiet, ka esmu
to atradis. Un tas ir aicinājums ierasties profesora Berezinera istabā, nevis daktera kabinetā vai kaut kādā laboratorijā.
— Viņš teica, ka caurvējš pacēlis gaisā visādus papīrus,— Voitkuss piebilda.— Varbūt tā Berezinera vēstule nogulējusi uz Kundziņa galda veselu nedēju.
— Arī pārbaudīts variants. Viņi pazīstami tik pavirši, ka ne par kādu saraksti nevar būt ne runas.
— Ko māžojies! Pasaki beidzot — kas tai cedelē bija?— uzstaja praktiskais Zaicis.
— Tur tā nelaime, ka nekā neizdevās salasīt,— Nahodko atzinās.— Bet kapec minēt, ja var pārbaudīt?
— Un ' ko tu ierosini?—Priedītis vaicāja.— Atkal gribi ielauzties svešā istabā? Pa logu vai pārmaiņas pēc pa durvīm?
— Tavs priekšlikums pieņemts.— Nahodko piecēlās. — Tika-i vispirms paskatīsimies, vai Bereziners nav at- stajis atslēgu pie administratora.
Tā patiešām gulēja 1105. istabas plauktiņā — ievīstīta aprakstītā papīrā.
— Te sacīts, lai izsniedz to Viktoram Kundziņam,— šaubījās administrators.
— Pilnīgi pareizi. Viņš mus gaida augšā,— neļaudams vecajam virām atjēgties, Nahodko pakampa atslēgu.
Liftā viņi brauca klusēdami. Tagad neviens vairs nešaubījās, ka atradīs disertāciju profesora istabā. Bet kādā ceļā tā tur nokļuvusi, kāpēc? Vai tiešām Grigorijs Iļjičs nodomājis sarīkot pēceksāmenu un tādā veidā pārliecināties, vai viņi prot pielietot teoriju praksē? Maz ticams, ka cienījamais katedras vaditajs šajā nolūkā būtu izvēlējies kara rotaļu pionieru vecuma gaumē… Te jābūt citam āķim.
Kapteinis Nahodko atslēdza durvis, atgrūda tās vaļā. Gaismas šaltī, kas no gaiteņa ielauzās istabā, viņi ieraudzīja uz galda pelēkus vākus un uz tiem ar sarkanu tinti veidoto brīdinājumu: «Slepeni».
Pēc brīža viņi jau dauzījās pie Kundziņa durvīm. Bet tās neveras. Iekšā bija tumšs un tik kluss, it kā viņš būtu aizturējis elpu, lai ne ar ko nenodotu savu klātbūtni. Kad darbā laida dūres, istabā kaut kas sakustejas, atskanēja tādi kā čuksti, kuros Priedītis saklausīja arī Rūtas Grošas balsi. Beidzot Kundziņš atsaucās:
— Ar ko varu pakalpot?
— Taisiet vaļa! Disertācija atradusies,— Murjāns pasteidzās pavēstīt, it kā savus personiskos nopelnus uzsvērdams.
— Paldies… Sirsnīgs paldies!— Kundziņš apklusa, tad, kā sankciju saņēmis, ierunājās daudz raitāk:—Vai drīkstu jūs palūgt noglabāt to līdz rītam?
— Pie jums būs drošāk…—Zaicis arvien vēl nekā nesaprata.— Derētu arī pārbaudīt, vai kāda lappuse nav pazudusi.
Pēkšņi aiz durvīm atskanēja Grošas gražīgā balss:
— Imant, tu arī tur esi? Tad izbeidz, ludzu, šo nepiedienīgo jampadraci!
— Labi, un uzskati atradumu par mūsu kāzu dāvanu.
Tomēr pazust bez lieka trokšņa neizdevās — gaiteņa
galā atvērās citas durvis un spraugā parādījās Irinas Perovas melnā galva.
— Klusāk!— viņa skaļi sauca.— Tikko ar pūlēm aizmidzināju Tatiņu. Ja viņa vēlreiz pamodīsies, nebūs miera līdz rītam… Dzirdēju, ka jums ir satriecoši jaunumi, pastāstiet!
— Tikai ne šeit, vēl saskries ļaudis no visa vienpadsmitā stāva,— Priedītis pielika pirkstu pie lūpām un, atļauju neprasīdams, iemanījās Irinas istabā.
Ar klusu šņākoņu atvērās lifta durvis, no kabīnes izkāpa profesors Bereziners. Vatenī un garos ūdenszābakos, ar sporta somu plecā viņš šķita kā parādība no citas pasaules.
— Administrators teica, ka jūs esat paņēmuši manu atslēgu. Bet, ka tik svinigi sagaidīsiet, necerēju. Trūkst vienīgi orķestra un tautumeitu ar ziediem…— pamanījis Nahodko padusē mapīti ar Kundziņa manuskriptu, viņš sarauca uzacis:— Kāpēc joprojām neesat atdevuši? Cilvēks varbūt grasījās pa dienu pastrādāt…
— Ja jūs zinātu, Grigorij Iļjič,- kādus kreņķus mums sagādāja šī disertācija!—Gunta neizturēja.— Visu dienu to vien darījam, kā dzinām tai pēdas.
- Neka nesaprotu,— Bereziners pakratīja galvu. — Es taču atstāju vjņam zīmīti, lai paņem manā istabā.
— Tas ir garš stāsts…— Voitkuss iesāka.
— Tad ejam pie manis, uzkarsēsim patvāri, un pie tējas glāzes jūs visu izklāstīsiet.
— Un jūs mums,— Nahodko piebilda.
Odens vēl īsti nesīca, kad profesors jau bija beidzis savu stāstījumu. Tas skanēja gaužām vienkārši. Gaidīdams bārā, kamēr Džozefīne piepilda lielo termosa pudeli, Bereziners bija pamanījis uz galda pamesto Kundziņa
manuskriptu un drošības dēļ picvācis, lai nenoklīst,— galu gala disertācijai valstiska nozīme. Velti izklaudzi- nājies pie Kundziņa durvīm, viņš uzrakstījis zīmīti, ka rītausmā braukšot projām, tāpēc ieslēgšot atradumu savā istabā un atstāšot atslēgu pie administratora. īsi, skaidri, loģiski — brīnums gan, ka tāds atrisinājums nevienam nebija ienācis prātā. Bet tā jau bieži gadās, ka virspusē peldošais nepiesaista dziļumā nirēju uzmanību.
Inspektoru piedzīvojumu pārstāsts prasīja daudz vairāk laika. Profesors prata pacietīgi klausīties, un pie vārda tika visi, arī Imants Priedītis, kurš bija viņiem pēdējā mirklī pievienojies un tagad savus novērojumus saistīja ar Irinas neatvairāmo šarmu.
— Priecājos par jums,— Bereziners sacīja. — Manuprāt, šodien visi esat kaut ko ieguvuši. Arī tie, kuri pagaidām jūtas zaudētāju lomā.
— Jūs runājat tā, profesor, it kā par varītēm gribētu notikumiem «Magnolijā» piekabināt kādu morāli,— Priedītis pasmīkņāja.— Tā sakot, no šitā jums būs mācīties…
— Tādā gadījumā ņemu savus vārdus atpakaļ,— Bereziners tūdaļ piekāpās, tomēr gluži bez pedagoģiskā piesitiena iztikt nespēja:—Jo vairāk tāpēc, ka ikviens jau būs izdarījis šīs pēcdiploma prakses secinājumus…
» Paldies un neņemiet ļaunā, bet man pēc visiem jūsu šodienas uztraukumiem mācas virsū miegs.