Nelaime nenāk viena. Bet, kad klāt jau ir otra, tas vēl nenozīmē, ka negadīsies trešā. Nākamā dienā mēs abi ar Edīti dodamies no «Zodiaka» pusdienās — un lejā, ; vestibilā, gandrīz vai saskrienos krūtīs ar savu bijušo sirdsdāmu — Annu Ferrari. Uzcirtusies pēc jaunākās modes kleitā, ko varētu noturēt par naktskreklu, ja tā nebūtu tik īsa, viņa aiz garlaicības, kāda māc elegantu sievieti, staigā pa vestibilu, gorīdama gurnus un acis šaudīdama apkārt, lai tiktu skaidrībā, kādu iespaidu atstāj uz citiem. Nav vārdam vietas, Annas skatiens uzreiz noķer mani, par daudz nosārtinātās lūpas paveras un sastingst pārsteigumā, taču, redzot man blakus sekretāri, viņa laikus savaldās, lai neiesauktos;
«Ai, Albērs!»
Pēc mirkļa pa kāpnēm nonāk Morandi un sīkiem soļiem cienīgi tipina mums garām pie Annas, tomēr pagūst uztvert manu brīdinošo skatienu: «Uzmanies labi, citādi …» Viņi divatā iziet laukā pirmie un nogriežas pa labi, tūlīt pēc viņiem ejam prom arī mēs, bet pretējā virzienā — uz restorānu.
— Kā tu pazīsti šo sievieti? — Edīte nevērīgi pajautā.
— Kuru tad?
— To, kura vēlējās tev kaut ko teikt, bet iekoda mēli zobos. ,
— Es tevi īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu drusciņ paskaidrot?
— Nē, nav vērts! — Edīte atbild. — Ja nesaki tieši un atklāti, tātad grasies melot. Netīk klausīties melos.
— Tu acīmredzot vēl neesi lāgā atspirgusi pēc slimības, — mierīgi aizrādu.
— Mana visnopietnākā slimība esi tu pats: zīmīga klusēšana, pētigi skatieni, aizdomas …
Jau dziros ko iebilst, bet Edīte pasteidzas ierunāties valdzinošas, sievišķīgas taisnsirdības uzliesmojumā:
— Saki, Moris, — kādēļ pēkšņi viss starp mums tā sagandējās? Bija tik_ jauki, bet vēlāk negaidot tā sa- gandējās …
— «Vēlāk»? Kad tas ir «vēlāk»?
— Es gribu teikt, pēc tava brauciena uz Minheni.
— Pēc brauciena uz Minheni trīs dienas un naktis nosēdēju pie tavas gultas.
— Zinu gan un esmu tev dziļi pateicīga. Bet tas negroza stāvokli. Sirdi nomāc sajūta, ka jau esi novērsies no manis, vairs netici man.
— Tās ir tikai tavas iedomas.
— Tu vakar pat nepavaicāji, kur es biju aizgājusi, — Edīte atķeras.
— Kādēļ man jāvaicā, ja es zinu?
Viņa pablisina uz mani acis.
— Ko tad tu zini?
— To, ka biji aizgājusi pie frizieres. Man acis pierē ir.
Sī atbilde, manuprāt, ir nomierinoša, tomēr neesmu
drošs, ka tieši tāda tā izklausās arī Edītei. Klusējot pārejam pa tiltu pāri kanālam uz pretējo krastmalu. Vēl daži soļi — un mēs būsim sasnieguši rosmes pilno ielu,
te piepeši vakar vakarā neizteiktais jautājums maigi, intīmi ieskanas manās ausīs:
— Saki Moris, — kādā izlūkdienestā tu strādā?.
Uz to man jau ir gatava atbilde.
— Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mīlulīt.
— Tu taču zini — esmu tev visu izstāstījusi.
— Diemžēl nevaru tev atmērot ar to pašu: man nekā nav ko stāstīt.
— Tā jau ir. Tu man netici. Citādi būtu paņēmis mani vismaz sev par palīgu.
— Tu man patiešām esi nenovērtējams palīgs.
— Beidz jel! — viņa nīgri uzsauc. — Es nožēloju, ka esmu aizsākusi šo sarunu. Nepavisam nevēlos tev uzbāzties.
Neatzīstu par nepieciešamu viņai ko iebilst — jo vairāk tādēļ, ka esam nonākuši ielā, kur ir ļoti dzīva kustība un atrodas restorāns. Skaidrs, ka Edīte bija aizgājusi uz tikšanos ar sirmmati un, lai to slēptu, uz brītiņu bija iegriezusies frizētavā. Turklāt vēl droši vien pārmijuši dažus vārdus ar Doru Boshu. Mana iecere izspēlēt triku ar Doru Boshu nebija diez cik taktiska, un kāds tur brīnums, ka Edīte varbūt ir ko uzokšķerējusi, bet tolaik ne es turēju nopietnās aizdomās Edīti, ne man bija vaļa rīkoties taktiskāk. Tagad arī nav vaļas domāt, kā lai attaisnojos un uzjundu sekretārei ilūziju, ka viņa. velk mani tauvā. Edīte tuvākā laikā var kļūt bīstama, taču, pirms viņa apdraudēs mani, jāatrisina uzdevums, bet, ja to neatrisināšu, tādiem sīkumiem, ar kādiem man liks sadurties Edīte, vairs nebūs nozīmes.
Ieejam restorānā, galanti novelku Edītei lietus mēteli un uzkarinu kopā ar savējo uz karināmā. Dodamies tālāk, bet ieraugām, ka līdzās logam sēž kāds pārītis.
— Mūsu vieta jau aizņemta, — Edīte saka.
— Pārāk agri …
Viņa paskatās uz mani, tomēr neteic ne vārda, un mēs soļojam pie cita galdiņa.
Pēc pusdienām nolemju: ja jau Edīte bija aizgājusi pie frizieres, man arī jāaiziet nodzīt bārdu. Ak, šie bārddziņi! … Pēc stundas pa ceļam uz frizētavu iegriežos kafejnīcā, lai iedzertu tasi kafijas, un, tā kā sen jau ir aizritējis laiks, kad varēja dirnēt laukā pie galdiņa, un tagad vējš, cirzdams sejā sīku ūdens pilienu mākuļus, brāzmo tik ass un tik stiprs, ka spētu aizraut prom ne vien cepuri, bet arī pašu, es ienāku silti piekurinātā telpā, pakaru lietus mēteli un atslīgstu mīkstā, ar ādu pārvilktā krēslā.
Kafija ir brīnum garšīga, un, redzot, cik ārā ir nejauks laiks, pasūtu vēl otru tasi, tikai pēc tam dodos pie friziera, un ejot man nākas klusībā atzīt, ka ir noticis neliels negadījums: esmu uzvilcis mugurā svešu lietus mēteli. No pirmā acu uzmetiena tas ir uz mata kā manējais, tādēļ aiz pārskatīšanās to esmu noturējis par savējo, vienīgā atšķirība — tā kabatā ielikta maza zīmīte. It kā rakstīta tieši man. Tāda kā niecīga izziņa par tuvu, mīļu būtni.
Ja es teiktu, ka līst, bez šaubām, pārmērīgi atkārtotos. Šovakar gāž kā ar spaiņiem, mersedesa tīrītāji varēm šā tā tiek galā ar ūdens šaltīm, kas šļācas priekšējā logā, un žilbie starmešu gaismas kūļi jau divu metru attālumā no mašīnas izkliedējas, mirguļodami necaurredzamā, pienaini baltā vizmā. Cik labi, ka ceļš man ir pazīstams — ne reizi esmu pa to gājis kājām —, bet nelaime ir tā: kad ejam kājām, apkārtnei izskats ir viens, kad braucam ar automobili — pavisam citāds.
Vadu mersedesu lēnītēm, lēnītēm, lai kādā līkumā tas nenoslīdētu no šosejas vai es nepalaistu garām noteiktu pagriezienu. Beigu beigās neskaidri pavīd šaurs, nomaļš ceļš, kas aizlokās caur tumšu lielu koku čūksni. Nogriežos tajā, braukdams atpakaļgaitā, lai vēlāk vieglāk varētu atkal tikt uz šosejas, apturu mašīnu ceļa malā, nodzēšu ugunis un tālāk eju kājām.
Barža — otrā pa labi — atrodas metru divsimt attālu, taču es izmirkstu līdz pēdējai vīlītei, kamēr aizkļūstu līdz tai. Uzlēcis uz klāja, aiz piesardzības aši izdaru mazu operāciju, tad klusiņām aizzogos pa trīs pakāpītēm lejā pie durtiņām un nepieklauvējis nospiežu rokturi.
Pāri telpai līst bāla, dzeltenīga elektriskās spuldzes gaisma. Van Altens sēž pie galdiņa tāpat kā tolaik, kad viņu te redzēju pēdējoreiz, tikai tagad viņš nevis ēd, bet aplūko kādu katalogu. Spriežot pēc notāļus pamanītiem attēliem, tas ir standarta villu katalogs. Van Altens 'tik ātri to aizver ciet un tik strauji*pietrūkstas kājās, ka liekas — viņš tūlīt nelabā balsī sauks kādu palīgā.
— Droši vien jūs izbijāties, — es iesāku angliski. — Šķiet, esmu aizmirsis pieklauvēt…
— Kas jums vajadzīgs? — van Altens naidīgi noprasa, ar roku sniegdamies pēc tālruņa, kas novietots uz galdiņa.
— Pacietību, tūlīt pasacīšu. Bet vispirms gribu jūs brīdināt: nekliedziet pēc palīdzības un nemēģiniet sazināties ar kādu ārpasaulē! Telefona vads pārrauts, un, kā pats redzat, man ir pistole ar klusinātāju.
To teikdams, pa gabalu parādu ieroci, cerēdams, ka viņš šo to sajēdz no ballistikas. Tad pieeju pie lodziņa un aizvelku tam priekšā aizkaru, lai būtu daudz omulīgāk. Tomēr velti ir pūlēties, lai radītu omulību šai peldošajā kabūzī. Telpa drūma, iekārtota gaužām nabadzīgām, visvairāk nepieciešamām mēbelēm. Tik tiešām dīvaini, ka šis cilvēks, kā Jaunas mēles melš, saņem pasakainu algu, bet dzīvo tik sliktos apstākļos.
— Ko tad gribat no manis? — van Altens jautā arvien vēl tikpat naidīgi, taču jau mazliet pielaidīgāk.
— Es nāku ar kādu priekšlikumu. Varat to pieņemt vai noraidīt, bet jums tas jānoklausās.
Viņš nekā neteic un joprojām stāv, tāpat vēl sasprin- dzis modrībā, galvu gandrīz iespiedis griestos.
— Varbūt apsēdīsimies, jā? — es piedāvāju.
Van Altens apsēžas savā vietā un neapzināti pabīda katalogu malā. Es piemetos krēslā pie galda pretējā pusē un visu laiku turu pistoli pietiekami labi notēmētu mērķī, lai pirmajā nepieciešamības brīdī to laistu darbā, un pietiekamā atstatumā no sarunu biedra, lai viņš ieroci nevarētu aizsniegt ar sausenajām, kaulainajām rokām.
— Droši vien jau esat noģidis, ka runa būs par arhīvu. Man vajadzīgas šādas tādas izziņas.
— Par kādu arhīvu? — van Altens vaicā gurdā balsī.
— Par to, kurš jums ir uzticēts. Galvenokārt otro —• visslepenāko.
— Nesaprotu, kas tas tāds ir.
— Tiešām? Bet tad nu pasakiet — ar ko jūs nodarbojaties katru dienu desmit stundas telpā, kas atrodas virs Evansa kabineta?
— Pajautājiet Evansam!
— To izdarīšu vēlāk. Tagad jāapspriežas ar jums.
Cilvēkam neparko netīk atbildēt. Viņš sēž kā sastindzis, spīvā stūrgalvībā cieši sakļāvis stūrainos žokļus, un tikai viņa skatiens aizdomīgi šaudās no pistoles stobra uz manu seju un atpakaļ.
— Redzat, van Alten, labāk netērēsim laiku ar meliem, nav vērts izlocīties! Jūs esat diezgan gudrs, lai aptvertu vienu: ja kāds pie jums ieradies ar pistoli rokā, nemaz nav tik viegli izvadīt viņu pa durvīm laukā, sastāstot pliekanas pasakas. Vai atļausit?
Palūdzu atļauju uzsmēķēt, dzirdamies aizdegt cigareti ar kreiso roku, jo labajā sažņaugta pistole. Van Altens arī šoreiz izvairās no atbildes, tādēļ nolemju aizkūpināt cigareti uz savu galvu. Dziļi ievilcis pāris dūmu, noprasu, vērīgi lūkodamies viņam taisni acīs un pat gandrīz starp tām — tieši virsdegunē:
— Nu, kā ir? Vai nauda, par ko nopirkt villu, jums jau kabatā?
Arhivārs klusē, viņa skatienā viešas tik liels naids, ka lielāks vairs nevar būt.
— Un līdzekļi, lai tiktu pie fermas? Pie zemes gabala, saimniecības piederumiem un visa pārējā?
Ierauju -atkal krietnu dūmu, neizlaizdams holandieti no acīm.
— Jūs, van Alten, domājat, ka esat sasniedzis dzīves gudrības kalngalus. Bet, ja vēlaties zināt, esat naivs kā bērns.
— Man nekas nav jāuzzina no jums.
Sarunu biedrs sāk skaisties. Tas jau ir labāk nekā galīgs apstulbums.
— Jūs esat ļāvies ievilināt sevi spēlē, kurā jums no paša sākuma iedalīta zaudētāja loma. Kara laikā aizbēgāt uz Ameriku, vēlāk, tik tikko turēdamies virspusē, padevāties kārdinājumam, jo jums apsolīja maksāt labu algu un nodrošināt nākotni. Bet jūsu nākotne ir šeit, van Alten. Un, sakot «šeit», es ar to domāju kanāla dzelmi, nevis baržu.
Holandietis arvien vēl klusē, vairs nešauda acis šurpu turpu, bet stingi raugās galdā. Cilvēks klausās.
— Jūs laikam labāk par mani saprotat, kādu galu ir ņēmis jūsu kolēģis van Velijs. Un jūs arī ņemsit tādu pašu galu, tikai varbūt noslīksit citur. Dienas aizvadāt kā īsts mūks, taupāt pēdējo grasi, lai piepildītu loloto sapni. Bet šo sapni nekad nepiepildīsit, jo savā darbā pārāk daudz ko esat uzzinājis, lai jums ļautu kādreiz nolīst malā. Van Alten, cilvēki, kuri zina pārāk daudz, retumis nodzīvo līdz sirmam vecumam.
Holandietis lēnām paceļ acis.
— Tas viss skar mani, ne jūs.
— Tiesa gan. Bet tas mani arī tiktāl interesē, ciktāl dod iespēju salīgt ar jums. Neesmu neaptēsts kā klucis un ļoti labi apjēdzu, ka pakalpojumu izdara pret pakalpojumu. Jūs jau esat dzirdējis, kas man vajadzīgs. Es savukārt skaidri apjaušu, kas jums vajadzīgs, lai glābtu savu ādu un īstenotu ieceres. Mums atliek vienīgi apmainīties ar vērtībām.
— Jūs runājat pats ar sevi, — van Altens nicinoši saka. — Un gribat salīgt pats ar sevi. Es jums nedz ko esmu piedāvājis, nedz ko esmu lūdzis.
— To vēl parādīs laiks, van Alten. Vajag jums tikai krietni padomāt, un pats aptversit, ka šis darījums ir mums abiem izdevīgs.
— Labi. Dodiet man laiku! Atstājiet mani, lai es visu apsvērtu!
— Protams. Ja uz dažām minūtēm, tad mums nav ko strīdēties.
— Cilvēks nevar pieņemt liktenīgus lēmumus dažās minūtēs. It sevišķi, ja uz viņu pavērsts pistoles stobrs.
— 2ēl gan, žēl. Bet, ja gatavojaties padarīt sev galu, man nav nekādas vēlēšanās jums piebiedroties. Nedomājiet, ka es došos mājās un gaidīšu, kamēr aizskriesit un paziņosit Evansam. Lēmums, lai vai kāds, jāpieņem tepat jau Šovakar. Un varu jums palīdzēt, paskaidrojot vienu: par summu nekaulēsimies. To samaksāšu divās daļās: pēc vienošanās — un pēc uzdevuma izpildīšanas.
— Jūs runājat tā, it kā mani glābtu no varbūtējas bojāejas, bet īstenībā dzenat gluži neizbēgamā, drīzā nāvē, — holandietis naidīgi noteic.
Sī frāze jau konkrētāka. Aiz stūrgalvības viņa smadzenes bija kā paralizētas, tagad ir sākušas darboties — un domu juceklim cauri aužas nedroši izejas meklējumi.
— Gluži otrādi, jums paveru vienīgo iespējamo ceļu uz glābiņu, — turos pretī. — Pasaule ir plaša un pilna ar klusiem stūrīšiem. Ja apsolītajai summai pievienosim jaunu pasi, jums būs visi priekšnosacījumi mierīgām vecumdienām,
— Bet ja nu atteikšos?
— To gan nedarīsit, —- rāmi atbildu. — Jūs mīlat dzīvi, lai gan dzīvojat kā askēts.
— Te jūs ir atsūtījis Evanss, — arhivārs negaidot izgrūž.
Tas neizklausās diez cik prātīgi. Ja tikai viņš to nav pateicis tīšām.
— Nē, van Alten! Skaidri zināt, ka Evanss nav mani atsūtījis. Ja Evanss šaubītos par jums, daudz smalkākiem paņēmieniem pārbaudītu jūs. Kaut gan, manuprāt, nez vai viņš tērētu laiku šādai pārbaudei.
Van Altens atkal stingi veras galdā. Rit cita pēc citas minūtes, mēs abi klusējam. Lai mazliet izvēdinās Altenam smadzenes! Lai viņš ko secina, pārliecināts, ka pats to ir izlobījis bez jebkādas ietekmes!
Galu galā holandietis paceļ acis, uzmet man skadru skatienu un pasaka:
— Simt tūkstošu!
— Guldeņu?
— Simt tūkstošu dolāru.
Cik dārgi! Darījums ar Morandi izmaksāja nesalīdzināmi lētāk. Taču beigas vienmēr ir dārgākas nekā sākums. Turklāt, ievērojot, ka šī summa ir viss viņa dzīves sapnis, simt tūkstošu nemaz neliekas tik barga nauda. Patiesībā, ja man kas liks apdomāties, tā nebūs summa, bet steiga, kādā pieņemts lēmums. Pāreja no stingras atteikšanās uz šaubām un tālāk uz galīgu piekrišanu ir bijusi pārāk dinamiska, un tas man nav pa prātam.
— Lai notiek! Esmu taču apsolījies nekaulēties. Bet jūs pat neesat pavaicājis, ko vēlos dabūt pretī.
— Liekas, to jau esat pasacījis.
— Tikai vispārīgos vilcienos.
— Nu, paskaidrojiet!
— Pateicos. Vispirms atļaujiet man dot jums padomu: nepieņemiet taktiku, pie kuras tik viegli varētu ķerties vienkāršs cilvēks, nokļuvis tādā situācijā kā pašlaik jūs. «Tagad es sasolīšu šim tipam zelta kalnus, lai glābtu savu ādu un iebāztu kabatā piecdesmit tūkstošus, rīt visu izstāstīšu Evansam un droši vien no viņa arī vēl ko dabūšu.» Vienīgais, ko dabūsit no Evansa, būs lode pierē, kaut gan cerat, ka tā paies secen.
— Nebaidiet mani! Tas viss man pašam zināms.
— Vēl jo labāk. Tad jums noteikti zināms vēl kas: ja cilvēks veic tādu uzdevumu kā es, viņš nav viens. Līdzko pamēģināsit nogādāt mani pie malas, jūs apdraudēs visa organizācija.
— Tas arī man zināms, — holandietis apgalvo mazliet nīgri. — Jūs esat Gelena aģents.
— Kāpēc tā domājat?
— Tāpēc, ka atceros, kādas aizdomas krita uz jums pašā sākumā. Pat stāstīja par dažiem jūsu darījumiem ar vācu firmu. Jūs esat pakļauts Gelenam.
— Gelenam vai citam — nav nozīmes, — izvairīgi atbildu. — Tagad parunāsim par pakalpojumu! Tas ir gaužām vienkāršs: atdodiet man seifa atslēgas!
— Vai jūs traks esat! — van Altens iesaucas patiesā izbrīnā.
— Var jau būt. Bet tas jums nesagādās nekādus zaudējumus. Nauda, ko samaksāšu, nav iespiesta trako namā.
— Es atslēgas nenēsāju sev līdzi.
— Kur tās ir?
— Atslēgas glabājas noteiktā vietā Evansa kabinetā.
— Tad nu iznesiet laukā!
— Paklau, vai tiešām jums liekas — es varu tās iznest un ienest, kad vien man labpatīk?
— Kas tur ko likties vai nelikties! Domāju, man jau cik necik ir skaidrs, kāda jums tur kārtība. Tikai patlaban par to vēl apjautājos jums.
— Es palieku līdz vēlai naktij arhīvā vienīgi tad, kad Evanss man uzdod neparedzētu darbu …
— Tieši kādu?
Holandietis klusē, laikam sacerēdams atbildi, un es uzkliedzu:
— Van Alten, nevāriet mēmo putru! Sakiet — kas tas par «neparedzētu darbu»? Atšifrēšana?
Viņš pamāj.
— Kādēļ tas ir «neparedzēts»? Jums šādu darbu ir atliku likām — un katru dienu.
— Nebūt ne! — arhivārs iebilst. — Es noņēmos tikai ar steidzamām šifrētām telegrammām, par kurām īpaši interesējas Evanss. Pārējās tiek pārsūtītas neatšifrētas.
— Uz kurieni?
— To uzprasiet šefam! Es neesmu lietas kursā.
— Un atslēgas?
— Tās atstāju Evansa kabinetā aiz senlaiku kartēm aizbīdītā slepenā seifā. Tas ir drusciņ pavērts. Tiklīdz nolieku atslēgas un aiztaisu durvis, seifs automātiski aizslēdzas, un jūsu zināšanai — speciāla ierīce atzīmē ar precizitāti līdz minūtei, kad tas ir aizslēdzies.
— Tomēr uz kādu laiku jums atslēgas iedod?
— Liecieties mierā ar visām šīm atslēgām! — holandietis saniknojies atcērt. — Kā gan jūs neaptverat pat to, ka slepena arhīva drošības pamatā, ja tas patiešām ir slepens, nav likts viens vienīgs balsts? Sai gadījumā atslēgas ir tikai kāds no daudzajiem balstiem.
— Saprotu gan, saprotu, — es saku. —< Nemāciet mani! Kas dežurē lejā pie ieejas?
— Katrā zinā ne jau nu šveicars.
— Kas tad?
— Kads no Evansa uzticamiem vīriem.
— Un augšā arhīvā?
— Arhīvā nav neviena.
— Tur allaž deg gaisma.
— Deg, bet nav neviena. Gaisma deg, lai tādi kā jūs… nedomātu, ka ir uzokšķerējuši likteņa varā pamestu telpu …
— Kā ierīkota signalizācija šai stāvā?
— Signalizācija ir.visam namam kopīga.
— Vai tā ir tā pati, ko kontrolē pie Doras Boshas rakstāmgalda?
Holandietis paloka galvu.
— Kāda ir kombinācija?
— Kas tā par kombināciju?
— Van Alten! — uzbrēcu, gandrīz vai brukdams viņam virsū.
Viņš satrūkstas dajēji no mana negaidītā kliedziena, daļēji no tieši pret viņa seju pavērstā pistoles stobra un neapzināti izgrūž:
— Motors.
— Melo! — atkal uzbrēcu. — Viss, kas tev zināms, man arī zināms. Un taujāju tikai tāpēc, lai tevi pārbaudītu. Kombināciju veido seši burti un divpadsmit atstarpes.
— Tagad savuties nemāciet mani, — van Altens dusmīgi atbild. — Es pārzinu kombināciju labāk nekā jūs, jo četrreiz dienā to atkārtoju. Jāuzsit motors daudzskaitlī un galā vēl burts s.
— Bet atstarpes?
— Trīs, divas, viena. Viena, divas, trīs. Pēc katra burta.
— Labi. Mēs abi kopā to pārbaudīsim.
— Jūs gan esat traks! Tik traks, ka neapjēdzat, ko runājat! — holandietis gandrīz izmisis skaļi iesaucas.
— Es saku: jums nav brīv tur ne tuvoties! Vienīgi varam izdarīt tā: izstāstiet, kas tieši jūs interesē, es par to apjautāšos un iznesīšu jums vajadzīgās izziņas.
— Nē, nē! Sis numurs neies cauri! Jūs taču saprotat, ka manas profesijas cilvēki ir briesmīgi neuzticīgi. Gribu pats savām acīm redzēt nepieciešamos dokumentus, skaidrs?
Van Altens klusē, kaut ko apsvērdams. Ceru — man par labu.
— Tad ir vēl otra izeja pēdējā, bet ārkārtīgi riskanta. /
— Pasakiet .paskatīsimies!
— Jūs ieiesit slepenajā istabā, kad es tur būšu. Uz pusstundu, ne ilgāk.
— Kad tieši?
— Tad, kad Evanss man liks palikt pēc darbalaika. Tādās reizēs, pirms es dodos mājās, izsaucu dežurantu no lejas — un viņš noslēdz stāvu, kurā ir Evansa kabinets. Ja atnāksit agrāk, ievāksit nolādētās izziņas, pēc tam atgriezīsities savā istabā un, kad es ataicināšu dežurantu, nemanot izlavīsities laukā, izmantojot to, ka viņa nebūs caurlaides telpā.
— Visumā ņemot, šis triks tā kā derētu, — es atzīstu.
— Bet kur tad te risks?
— Risks? Evanss nejauši var atbraukt pēc kaut kā. Tas notiek reti, tomēr šad tad gadās.
— Un ja nu viņš atbrauks?
— Pats labāk zināsit, ko teikt. Es taču neesmu ievārījis šo putru.
— Kur jūs varētu mani paslēpt?
— Nekur.
— Kā tā — «nekur»? Bet bēniņos?
— Uz bēniņiem neved kāpnes. Un lūka cieši aizsista ciet.
•— Vai slepenajā istabā nav nekāda skapja, nekādas mazas palīgtelpas?.
— Gaitenītis un aiz tā tualetes istaba. Taču tā nav nekāda paslēptuve, jo Evanss kuru katru brīdi var iemest tur acis."
— Nu labi. Es visu ņemu uz savu atbildību.
— Jūs tā domājat…
— Tikai uz savu atbildību, — vēlreiz pasaku. — Ja Evanss ieradīsies, tad, kamēr es izskaidrošos ar viņu, jūs aizšmauksit prom.
Van Altens izvaiksta lūpas dīvaini drūmā smaidā, bet ne vārda neteic. Pēc mana ieskata, ja jau te ir kāds risks, tas drīzāk slēpjas ārpus šīs operācijas.
— Protams, es negalvoju, ka to visu izdarīsim jau rīt, — holandietis saka. — Vajag notrāpīt piemērotu brīdi.
— Labi, — piekrītu. — Bet lieciet pie sirds, ka nespēju gaidīt piemēroto brīdi mēnešiem ilgi!
— Es arī. Stāvoklī, kādā jūsu dēļ esmu nokļuvis…
— Jums nekad nav bijis tik labs stāvoklis: vēl viens solis — un laime klāt! Tikai uzmanieties, ka šo soli nepasperat pretējā virzienā! No tā brīža, kad atstāšu jūsu mājokli, līdz pašām operācijas beigām jūs atrādīsities mūsu uzraudzībā.
— Tikai nebaidiet mani, — van Altens norūc.
— Jūs esat aizmirsis vēl pateikt, kā man paziņosit.
— Iziešu laukā, piezvanīšu pa kādu telefonu tieši pulksten piecos un desmit minūtēs un pasacīšu: «Piedodiet, esmu kļūdījies!» Starp citu, jūs arī esat kaut ko aizmirsis. Vai nauda jums paņemta līdzi?
— Nē, bet man ir čeku grāmatiņa.
— Negribu nojēgties ar čekiem! Tas nozīmē, ka būs jāatstāj bankā savs parasts.
— Kas tur liels! Ja samaksāšu skaidrā naudā, vai tad nebūs jāparakstās?
— Nekādu parakstu, nekādu čeku! — van Altens rupji atcērt. — Nedošu vis jums dokumentu rokās!
— Paklausieties, es taču neiešu pa pilsētu vazāties ar banknotēm piebāztām, izspīlētām kabatām …
— Ja ejat iepirkties, jāņem līdzi arī nauda.
— Kā gan varēju zināt, ka pieprasīsit tik bargu summu! Man ir tikai divdesmit tūkstošu.
— Dodiet šurp tos!
Izvelku no abām sānkabatām pa desmit tūkstošu lielai naudas paciņai un uzmetu uz galda. Van Altens tās satver ar liekuļotu nevērību, tomēr vispirms pārlaiž lielo pirkstu paciņu galiem, veikli un ātri pāršķirstīdams banknotes, lai pārliecinātos par to saturu, tikai tad noslēpj šo naudu. Pēc tam holandietim iešaujas prātā jauna ideja un viņš piemetina:
— Uzrakstiet arī čeku par pārējiem trīsdesmit tūkstošiem!
— Ar mieru! — pamāju. — Nu, bet pabīdiet tālāk savu krēslu, citādi jūs man traucējat!
Viņš atskārš, ko es domāju, un bez iebildumiem atraujas nost no galda. Pārlieku pistoli no labās rokas kreisajā un aizpildu čeku.
— Brīdinu, kad samaksāšu otru pusi, jums vajadzēs parakstīties par visu summu, — saku, pasniegdams viņam čeku. — Tad jau vairs nebūs no kā bīties.
— Ar noteikumu, ja uz vietas man noskaitīsit astoņdesmit tūkstošus skaidrā naudā.
Sis vīrs finansiālās operācijās ir pat tielīgāks nekā jaunais Furmans. Bet vēl nevar zināt, vai ir arī tikpat godīgs kā viņš.
— Ceru, ka nedomājat šovakar kaut kur iziet… — es saku pieceldamies, likdams kabatā pistoli.
— Kur gan lai eju, velns parāvis?
— Tā ir jūsu darīšana, laukā drausmīgs lietus. Jums jāpasargās no saaukstēšanās. Un vispār šajās dienās jāparūpējas par savu veselību.
To pateicis, atvadām pamāju holandietim ar galvu un dodos prom.
Laukā tiešām līst stāvgāzēm.
Nākamā diena nozīmīga vienīgi ar to, ka tajā nekas ievērības cienīgs netrāpās. Esmu vīlies, gaidīdams, ka droši vien kāds tips bālu seju un tumšām acenēm iegriezīsies manā istabā, lai pajautātu: «Kā jums iet?» — un ielaistu man lodi pierē. Neviens neienāk, pat Raimans ne, un stundas rit tieši «Zodiaka» stilā — aizpildītas ar lietišķu darbu un klusēšanu šajā kancelejā, kur viss pie- vildzies ar parketa grīdas smaržu,
Pulksten plecos, kad elektriskais zvans gaitenī atkal pavēsta, ka bez kancelejas darba šai pasaulē ir vēl citi prieki, Edīte paceļ acis no grāmatas un ievaicājas:
— Iesim, vai ne?
— Ej vien! Es vēl drusciņ pastrādāšu, — atbildu, neatraudams skatienu no papīriem, ar kuriem laikus esmu apkrāvis rakstāmgaldu.
Sekretāre parausta plecus, kā likdama saprast: «Dari, kā gribi!» — sakārto matus, pievāc savu kustamo mantu — somu, lietussargu un mēteli — un atstāj kabinetu. Tas, ka es palieku, ir gaužām neparasts notikums, bet viņa to acīmredzot uzņem kā kārtējo atsvešināšanās izpausmi, jo pēdējās dienās mūsu attiecības kļūst arvien vēsākas un vēsākas.
Pagaidu līdz pieciem un desmit minūtēm, tad sabāžu visus papīrus rakstāmgalda atvilktnē un pasēžu vēl laiciņu, taču neviens nepiezvana, lai pateiktu: «Piedodiet, esmu kļūdījies!»
Otrā dienā atkārtojas gandrīz uz mata tas pats. Nākamajā — atkal. Tā aizrit vēl dažas dienas. Edīte jau ir pieradusi pie tā, ka viņai vienai jāiet mājās, un pat nejautā: «Iesim, vai ne?» — bet klusējot dodas prom, līdzko gaitenī ir noskanējis zvans. Tikpat taktiski sekretāre rīkojas arī pusdienu laikā, pārliecināta, ka uzkrītoši vairos no viņas. Un vēl jo labāk — man vairs nav nekādas nepieciešamības gudrot, ko īai viņai sameloju, paskaidrodams, kādēļ pēkšņi tik kaismīgi esmu aizrāvies ar kancelejas darbu.
Mani satrauc un reizē man dod cerības, lūk, kas: krasi neizmainās pašreizējā situācija. Varbūt van Altens ir turējis vārdu un nav izpļāpājis, ka esmu kādu vakaru apmeklējis viņu «jahtā». Tādā gadījumā holandietis droši vien gaida visvairāk piemērotu brīdi. Tomēr iespējams arī cits gājiens — viņš ir izstāstījis. Tas, ka neviens man līdz šim nav iešāvis iekšās vai uzbraucis virsū ar automobili, negarantē laimīgu nākotni. Es neesmu nonācis tādā stāvoklī, kādā bija nokļuvis Ļubo, taču tas nenozīmē, ka manējais nebūtu tikpat sarežģīts. Viņi nolaida Ļubo no kājas ātri un nekautrīgi, jo mēģinājums atklāt sīkāk viņa īstos nodomus neizdevās un tapa skaidrs, ka Ļubo kaut ko ir uzostījis un viņam ir nojausma par visu notiekošo. Bet man ir ne jau nojausma vien. Es vairāk nekā gadu strādāju pretinieka Centra svētnīcā, un Evanss būtu idiots, ja uzskatītu, ka šai laikā neesmu nekā izdibinājis un nekā nogādājis tiem, kas mani šeit ir atsūtījuši. Tātad, ja man būs lemts mirt nedabiskā nāvē, nez vai tas notiks bez iepriekšējām formalitātēm, kas viņiem apgaismotu, ko īsti esmu uzokšķerējis, ko un kam tieši esmu paguvis nodot.
Pagaidām ir radies iespaids, ka mani neizseko, un es varētu staigāt mierīgu sirdi, ja tas nebūtu tikai iespaids. Ir grūti nomanāmi, grūti uztverami novērošanas paņēmieni, un, jādomā, Evansa aģenti tos izmanto tieši tad, kad nedrīkst medījumu izbiedēt pirms laika. Sienām, starp kurām dzīvoju, ir ausis, logiem, gar kuriem eju, ir acis, un tas, ka nopakaļ neviens nevelkas, vēl negarantē ne par kādu drošību. Galu galā kāpēc gan vajadzētu izsekot, ja iepriekš zināms, kad un kur var pārsteigt mani noziegumā? Nav izslēgts, ka van Altens vilcinās tādēļ, lai ļautu savējiem rūpīgi apsvērt, kā ievilināt mani lamatās.
Nav izslēgts. Pat ļoti iespējams. Bet es arī šo risku esmu cītīgi pārdomājis visos varbūtējos variantos un pieņēmis kā spēles noteikumu, un nolēmis pirmais dot triecienu. Sis noteikums — pirmajam jādod trieciens, kad kauja vienādi vai otrādi nav novēršama, — ir gaužām lietderīgs, un jau agros jaunības gados to esmu iegaumējis ar visām tā labajām un sliktajām pusēm.
Tas notika pēc izlikto bērnu patversmē aizvadītajiem gadiem — tur biju ieguvis izglītību — un pirmajām darba gaitām pie kādas dāmiņas, kura man, mājkalpotājam, iešķīla pļauku un izdzini mani no savas paradīzes, kas vienmēr oda pēc franču smaržām un sievietes sviedriem. Vasaras nogalē aiz tīras nejaušības nonācu preču vilcienu stacijā uz perona, kur ik rītu piebrauca desmitiem vagonu pilnum pilni arbūziem un tos vajadzēja izkraut. Par to, ka visu dienu smagos augļus sviedām cits citam rokās, mums katram maksāja pa divdesmit Ievām, un tā nebija slikta alga, ievērojot, ka pusdienas pārtraukumā varējām pieēsties arbūzu līdz kaklam un vakarā aiznest sev līdzi, cik vien spējām saņemt rokās.
Jau pirmajā vakarā, kad es kopā ar kādu zēnu devos mājās, iežmiedzis padusēs saulē sasilušu arbūzu pāri, no pavārtes iznira divi jaunieši un lēnām slāja mums pretī.
— Vai daudz nopelnījāt? viens no viņiem ievaicājās.
—- Ko tur nopelnījām… mugura vai stīva palika lokoties, — mans ceļabiedrs atbildēja, kā vēlēdamies iežēlināt šos zeņķus.
— Bet tā taču iesit smuku naudiņu… otrais stil- muks noburkšķēja. — Cik jums iedeva?
Mēs klusējot skatījāmies uz nepazīstamajiem, un mūs pārņēma arvien lielākas bažas.
— Cik tad galu galā jums iedeva? — stilmuks vēlreiz noprasīja.
— Pa divdesmitniekam … mans ceļabiedrs sacīja.
Es nekā neteicu, jo, pēc manām domām, nebija nekādas jēgas iesaistīties sarunā, un vēros apkārt, cerēdams, ka varbūt atradīšu kādu izeju, bet velti. Laukums nokrēslā pletās drūms un tukšs, vienīgi otrs vazaņķu bars bija iznācis blakus stūrī, lai aizšķērsotu ceļu dažiem tādiem sūrdieņiem kā mēs.
— Pa divdesmitniekam? — viens no zeņķiem iesaucās. — Vai tad bija vērts rauties melnās miesās šāda nieka dēļ! — Un pēkšņi uzbrēca: — Ko stāvat, muti iepletuši! Izkratiet kabatas, kamēr neesat dabūjuši pa ņuņņām!
Gribēju aizbēgt, bet stilmuka dūre trāpīja man taisni sejā. No deguna asinis sāka plūst aumaļām. Arbūzi pēkšņi izslīdēja no rokām un, krizdami uz akmeņu bruģa, sašķīda gabalos. Kamēr saspiedu ar roku degunu, lai apturētu asinis, manas kabatas izčamdīja un otrs belziens ar dūri — šoreiz pakausī — lika saprast, ka saruna beigusies.
— Ak jūs, lubraki! — cilvēks, pie kura krāvām arbūzus, nākamā dienā teica, kad bijām izstāstījuši viņam par savu smago kļūmi.
— Ko tad mēs varējām darīt? — mans draugs iebilda.
— Ko varējāt darīt? Vajadzēja pirmajiem sadot viņiem pa ādu.
— Viņi bija stiprāki nekā mēs …
— Vienalga. Ja jau kautiņš neizbēgams, pirmais brūc virsū. Negaidot iekrauj pretiniekam pa ģīmi tā, ka asinis sāk tecēt, pārbiedē viņu! Un, ja redzi, ka nejaudāsi pieveikt, laid ļekas vaļā, kamēr viņš stāv, saķēris degunu.
Padoms bija loģisks, tomēr man likās, ka labāk būtu to nepārbaudīt praksē, tāpēc vakarā mēs abi ar draugu nolēmām izdarīt mazu viltību — doties mājās nevis pa laukumu, bet pa pretējo pusi pāri dzelzceļam, apmetot līkumu. Mums ne prātā nebija ienācis, ka šo naivo viltību laikam būs paredzējis arī vazaņķu bars, un attapā- mies tikai tad, kad bijām mazlietiņ attālinājušies no stacijas un mūsu priekšā kā no zemes izauga divi nepazīstami jaunieši. Šoreiz saruna bija iecerēta pavisam citāda, jo viss sākās ar jautājumu:
— Kas jums atļāva iet pa šejieni?
īstenībā ar to valodas jau bija galā. Mans draugs tūdaļ pakāpās atpakaļ un joza, ko nagi nes, pāri dzelzceļa līnijai, zeņķis likās viņam pakaļ; es pa to laiku nometu zemē arbūzus un no visa spēka iezvēlu ar dūri otram nepazīstamajam pa degunu. Sis lamzaks tiešām pie- kļāva rokas pie sejas, sarāvies pēkšņās izbailēs, ka pa degunu spēji plūst asinis, es drāzos prom, kur acis rāda, starp priekšpilsētas mājelēm un atkritumu izgāztuvēm un neapstājos tik ilgi, līdz skrienot kājas bezspēkā saļodzījās.
Tolaik jau biju krietni izstīdzējis, mans augums stiepās arvien garāks, neapzinādamies to, ka nevaru tam sniegt pienācīgu uzturu, es biju tievs kā žagars un vājš, un kādam lamzakam nebūtu bijis grūti mani samalt kotletē, tādēļ vēl jo vairāk apreibu aiz prieka par uzvaru. «Pirmais dod triecienu!» teicu pats sev. «Redzi nu, kur ir tas noslēpums: pirmais dod triecienu nebaidīdamies!»
Atklātais noslēpums mani bija varen iedrosminājis, un nākamā vakarā es kopā ar draugu devos taisni pa laukumu — it sevišķi tāpēc, ka iet pāri dzelzceļam bija vēl bīstarņāk. Soļojām pa laukuma vidu, kas bija apgaismots, tomēr tieši te gadījās nevēlamā tikšanās.
— Vai daudz nopelnījāt, brālīši?
Jautāja tas pats zeņķis, kurš -man bija uzbrucis pirmajā vakarā, un šī atkalredze uzkurināja manī drosmi, jo radās izdevība stilmukam atmaksāt, un šoreiz viņš bija viens.
— Palīgā! — mans draugs iekliedzās nelabā balsī.
Kamēr zeņķis pagriezās pret viņu, es labi notēmēju
un pamatīgi iegāzu pretiniekam tieši pa degunu. No tā sāka šļākt asinis, taču, par spīti tam, ko biju gaidījis, pretinieks nevis zaudēja laiku, rūpēdamies par savu ģīmi, bet strauji klupa man virsū, un, tā kā, sizdams viņam, nemaz neaizsargājos, viņa dūre dziji ietriecās manā vēderā, un es saliecos deviņos likumos, tad viņš iespēra ar kurpē ieauto kāju man pa seju — uzreiz acīs satumsa, apkārt viss savērpās sarkanā miglā, plosoša, neciešama sāpe, ko velti pūlējos pārvarēt, izplūda pa iekšām un rāva ciet elpu, un es iekritu nesamaņā.
Nākamā rītā biju vienos uztūkumos un zilumos, visu laiku mani mocīja nelaba dūša, tomēr atkal augu dienu stāvēju starp ltelajām arbūzu kaudzēm, ķerdams un mezdams tālāk milzīgos, smagos augļus. Vakarā mēs abi ar draugu paslēpāmies tukša vagona kaktiņā, pārgulējām tur un mazā gaismiņā izlīdām laukā, kad vagons jau bija piekabināts pie kāda vilciena sastāva, šāds epilogs bija patīkams, galvenais — noderēja par mācību, ka no katra stāvokļa ir atrodama izeja. Bet arī iepriekšējā dienā gūtā mācība bija tik daudz vērta, lai to paturētu prātā. Pirmais dod triecienu! Tā rīkoties nav slikti tikai tad, ja pretinieks ir kāds gļevēzis vai viens trieciens ir tik spēcīgs, ka otrs vairs nav vajadzīgs. Citādi var noiet greizi — un tas arī viss. Jāmeklē izeja, ne dodot triecienus, bet izvairoties no tiem.
Taču, kad šādu izeju nevar atrast un cīņa nav novēršama, labāk ir pirmajam uzbrukt pretiniekam. Un es to arī daru.
Tieši tobrīd, kad palūkojos savā pulkstenī, zvana tālrunis. Paceļu klausuli un dzirdu sengaidīto frāzi:
«Piedodiet, esmu kļūdījies …»
Izgājis gaitenī, klusiņām dodos uz Evansa kabinetu. Kāpnes, kas ved uz izeju, ir pašā gaiteņa vidū. Ja kāds nejauši mani satiks, pirms sasniegšu kāpnes, operācija būs jāatliek. Taču iet pa gaiteni viņpus kāpnēm ir daudz bīstamāk, jo es nevarētu pārliecinoši paskaidrot, kādēļ atrodos šai mājas galā un vēl ārpus darba laika. Bet tagad nav īstais brīdis domāt par briesmām. Pārdomu etaps jau garām.
Gaitenis izskatās bezgala garš, un, šķiet, tam abās pusēs tagad ir vairāk durvju nekā jebkad, bet es eju bez liekas steigas, cenzdamies likt soļus pa linoleju tā, lai kurpes nečīkstētu. Šķērsojis tukšo uzgaidāmo telpu, kurā novietots Doras Boshas rakstāmgalds, ienāku priekšsēdētāja kabinetā un lēnītēm aizveru durvis. Pa kreisi šauras durtiņas atstātas drusciņ vaļā, bet sprauga pietiekami liela, lai būtu manāmas kāpnes, kas ved augšā. Uzeju pa tām ceturtajā stāvā.
Istaba, slepenais arhīvs, kurā esmu ilgot ilgojies tikt, ir diezgan parasts, neomulīgs, pat jūtos vīlies, to redzot. Divi tumšzaļi metāla skapji ar mapēm, liels seifs tādā pašā krāsā, slēģiem aizdarīti logi, tualetes istabas durtiņas un vecs rakstāmgalds, pie kura pašlaik sēž van Altens, mazliet sasprindzinājis uzmanību.
— Seifs atvērts, — holandietis pusbalsī saka. — Tikai nezaudējiet laiku!
— Un skapji? — jautāju, attaisīdams masīvas seifa durvis.
— Arī tie atslēgti, bet tajos glabājas vienīgi tirdzniecības dokumenti. Lūdzams, pasteidzieties!
Ja van Altens izliekas, ka nervozē, kaut gan nav uzbudināts, viņš katrā ziņā ir liels aktieris. Bet viņa satraukums, ja tas pat ir patiess, nespēj mani nomierināt, jo bailes uzmācas aiz daždažādiem iemesliem. Lai vai kā, šā cilvēka liktenis ir viņa paša rokās, turpretī es, teiksim, ar kaut ko tādu nevaru vis palielīties.
Seifā tiešām atrodas dosjē, ar kuriem saistīts mans darbs. Tie nav veseli mapju kalni, taču, ņemot vērā, ka dati sarakstīti ļoti sīkiem burtiem uz gaužām plāna papīra, to apjoms ir diezgan krietns. Aiznesis un nolicis dosjē uz rakstāmgalda, izņemu no kabatas miniatūru fotoaparātu.
— Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā, — čukstus palūdzu van Altenu.
Arhivārs padevīgi šķir citu pēc citas dosjē lapas, es, atspiedies ar elkoņiem pret galdu, rīkojos ar fotoaparātu.
— Vai tad visu gribat noknipsēt? — holandietis vaicā, ar varēm apslāpēdams savu nepacietību.
— Es to daru jūsu dēļ, — klusām atbildu. — Lai nebūtu jātraucē jūs otrreiz.
Liekas, šis darbs ir tīrais nieks, tomēr aizņem gandrīz veselu stundu. Jo vairāk tas tuvojas beigām, jo stiprāk van Altens uztraucas, jo biežāk man viņam jāuzsauc:
— Turiet mapi, kā nākas!
Nešķiriet pa divām lapām reizēl
Nu, ir gatavs! — es galu galā pasaku, noslēpdams kabatā fotoaparātu ar pēdējo izmantoto filmiņu.
— Kā būs ar naudu? — holandietis pajautā.
— Ja vēlaties, tūlīt varat saņemt čeku. Ceru, ka jums ir bijusi iespēja pašam pārbaudīt manu rēķinu bankā.
— Mani neinteresē jūsu rēķins. Jau esmu teicis, ka man nav vajadzīgs nekāds čeks.
— Labi, rītvakar atnesīšu pārējās astoņas paciņas.
— Līdz rītvakaram aizlaidīsities lapās! — arhivārs norūc. ,
— Domāju, van Alten, ka esat prātīgs vīrs, bet pēdējā brīdī jūtos vīlies jūsos. Vai tad nesaprotat: ja es aizlai- dīšos lapās, mans uzdevums pa pusei paliks neizpildīts, jo uzreiz izraisīšu aizdomas — un pret mani tiks veikti pasākumi. Es bēgtu prom tikai tad, ja jūs mani nodotu; bet jums taču nav padomā to darīt, vai ne?
— Nav vis, bez šaubām! — daudz negudrodams, holandietis atbild. — Tomēr jūs varat aizbēgt.
— Es jau teicu — rītvakar saņemsit visu summu skaidrā naudā pats savās mājās. Ko vēl vairāk vēlaties?
— Negribu, lai jūs nestu naudu man uz mājām. Salieciet to koferītī un atstājiet stacijā — divi simti deviņdesmit piektajā skapī. Te jums būs atslēgas dublikāts.
— Vēl jo labāk! — Pamājis iebāžu atslēgu kabatā.
— Tagad ejiet uz pieņemamo istabu otrajā stāvā! Tiklīdz dzirdēsit, ka dežurants kāpj augšā, izmantojiet šo momentu un izslīdiet laukā!
— Vai signalizācijas ierīce pie ieejas durvīm neiedarbosies?
— Nē, par to esmu parūpējies, ejiet vien! Jeb vai gribat, lai es lēktu no ādas laukā?
Atkāpšanās norisinās bez sarežģījumiem. Pēc piecām minūtēm soļoju veldzējošā smalklietiņā gar kanālu ar snaudošajiem, tumšajiem ūdeņiem. Jau krēslo, bet vēl ir diezgan gaišs, lai, nogriežoties šķērsielā, pamanītu, ka nopakaļ metru simts attālumā nāk kāds vīrs. Nejauši gājēji pat tik tukšā ieliņā nav nekas neparasts. Taču maza pārbaude vienmēr ir derīga. Dodos uz Kalverstraat, kur allaž ir cilvēku, ka biezs. Ja šis vīrietis īpaši seko man, viņš, nevēlēdamies burzmā izlaist mani no acīm, noteikti pienāks tuvāk, pirms vēl nebūšu nokļuvis Kalverstraat.
Tā ari notiek. Pašāvis skatienu pār plecu, pārliecinos, ka nelegālais līdzgājējs nav no Evansa spiegiem. Tas ir sirmmatainais Edītes draugs.