Van Altenam, apgalvodams, ka man nav nekāda nodoma aizlaisties lapās, es teicu skaidru patiesību. Lai gan arī manī, tāpat kā daudzos cilvēkos, ir paslēpusies būtne, kas būtu ar mieru ik mirkli mukt prom. «Uzdevums izpildīts, mikrofilmas ir tavā kabatā, nekā vairāk neuzzināsi, ja nīksi te pat veselu mūžību. Ko tu vēl gaidi? Lai tevi aizraidītu uz viņpasauli?» — tā īsumā spriež šī būtne. Un šie spriedumi ir ļoti loģiski, raugoties pēc pirmā ieskata, kas nav nekāds šķērslis, lai tos es atstātu bez ievērības, jo tā ir baiļu radīta loģika.
Van Altens tik un tā man netic. Un cilvēks, kurš šobrīd nāk man pa pēdām, tāpat netic. Viņš droši vien iedomājas, ka diezin ko grasos uzsākt, un, lai tur lūst vai plīst, lūko tikt skaidrībā, ko es darīšu tālāk, un laikam ir gluži pārliecināts, ka nemaz nenojaušu viņa klātesmi.
Soļodams pa ļaužu pilno Kalverstraat un brīžiem iemezdams acis apgaismotajos skatlogos, es patiešām apsveru kādu pasākumu, pareizāk sakot, divus, un nezinu, kuru no tiem lai izvēlos: vai lai ieeju bārā — uzkožamo pārdotavā, kas atrodas ielas galā, un krietni ieturos vai lai spēlēju slēpšanos ar savu vajātāju. Beigu beigās izrādās, ka kaislība uz sportu ir stiprāka nekā tieksme pēc sātīgas maltītes. Pēkšņi nogriežos tumšā, šaurā ieliņā, kura savieno Kalverstraat ar Rokina bulvāri, iešaujos kādā ieejā, uzskrienu augšā līdz pirmajam kāpņu laukumiņam un paraugos pa logu. Pēc pāris minūtēm sazīmēju sirmmati, kas ielas stūrī paveras apkārt un mudīgi iet uz Rokinu.
Ja sirmmatis nav ilgas skraidīšanas cienītājs, viņš pavirši ar acīm pārmeklēs bulvāri un dosies uz vienīgo vietu, kur gandrīz neapšaubāmi man sadzīs pēdas, — uz manu mājokli. Tāpēc nolemju apsteigt vajātāju un laupīt viņam prieku sagaidīt mani pie ieejas.
Bez pārliekas nožēlas upurēdams ieceri par sātīgām
vakariņām, pārrodos mājās, uzkāpju dzīvoklī klusiņām, lai netraucētu Edīti, un tikpat klusiņām no iekšpuses noslēdzu durvis, un aiz pedantisma vēl aizbīdu līdz galam aizšautni. No ielas laternām caur logiem istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas, un es, velti netērēdams elektrību, izģērbjos un atlaižos gultā tā, kā man visvairāk patīk un var labāk padomāt, — pilnīgi līmeniski.
Spīdīgie pulksteņa rādītāji jau rāda bez dažām minūtēm divpadsmit, kad uz kāpnēm atskan zaglīgi soļi. Bet tie nav nevienmērīgie rēga soļi. Mazliet vēlāk pie durvīm kāds pieklauvē — un es saklausu Edītes balsi:
— Moris!
«Kālab tev esmu vajadzīgs?» jautāju savā prātā.
Pie durvīm spēcīgāk pieklaudzina un skaļāk iesaucas:
— Moris!
«Dzirdu gan, dzirdu,» atkal atbildu domās.
-— Moris, mīļais, atver uz brītiņu!
«Vēlāk!» pasaku pa telepātisku kodu.
Bet Edīte acīmredzot nekā nesajēdz no telepātijas.
— Moris, es slikti jūtos, atver!
Tā kā nedz attaisu durvis, nedz lieku manīt kādu dzīvības pazīmi, sekretāre uzsāk pašapkalpošanos — nospiež durvju rokturi. Ak vai, pretēji manam paradumam durvis šovakar aizslēgtas!
Tikai patlaban man kļūst skaidrs, ka Edīte nav viena. Gaitenī sačukstas, bet es nevaru uztvert ne vārda, toties saklausu zīmīgu mūķīzera krapstoņu atslēgas caurumiņā. Cilvēks laikam lieliski prot savu amatu, jo mūķīzeris viegli pagriežas un noklakšķ. Atkal tiek nospiests rokturis. Un atkal vilšanās. Čuksti dzirdami skaidrāk:
— Viņš ir aizšāvis bultu no iekšpuses.
Starpmets. Klusi, pēc iespējas klusināti soļi. Un vairs ne skaņas.
Nākamā rītā — drošs paliek drošs — uzceļos stundu agrāk nekā parasti un izeju no mājām arī stundu agrāk. Kad pēc ilgstošas pastaigas ierodos «Zodiakā», Edīte jau ir savā postenī pie mazā galdiņa un cītīgi klikšķina rakstāmmašīnu. Ne vārda par viņas nācienu un neveselību pusnaktī, ne vārda par ko citu, tikai vēsa sasveicināšanās un dažas replikas pa darba līniju.
Pirms pusdienām Raimans iegriežas manā kabinetā un aicina aiziet viņam līdzi apskatīt, kā klājas mūsu
kopējam draugam «Martīni kungam». Kā jau bija gaidāms, «Martīni kungs» jūtas labi, taču ne mūsainim, ne man šoreiz netīk piesūkties kā plūdam. Raimans vēlas tāpat vien darīt man zināmu, ka necerot ir radusies izdevība aizbraukt komandējumā, lai gan nevis uz Poliju, bet uz Austrumvāciju.
— Tam nav nozīmes, — reklāmu maģistrs piebilst. — Tev būs jāveic tas pats uzdevums ar tiem pašiem noteikumiem. Labi būtu, ja tu neatteiktos.
— Kālab lai es atteiktos?
— Nu, tad brīnišķīgi! Jau šodien no tevis paņems pasi, lai noformētu vīzu.
Iztukšojam savas glāzes un šķiramies, novēlēdami viens otram labu apetīti pusdienās, tomēr starp mums ir iezadzies kaut kas tāds, ka attiecības šķiet saspīlētas un vairs nejūtamies ērti, kaut kas dīvains, iziedams ārpus līdzšinējā draudzīgā nepatiesīguma ietvariem, kaut kas vārdos neizsakāms, bet gluži skaidri jaušams.
Ap pulksten trijiem kāda no Vornera sekretārēm atnāk pēc manas pases.
— Rīt jums to iedošu, — mierīgi aizbildinos. — Šodien man jāizņem nauda no bankas.
Ierēdne laikam nav instruēta, kā lai rīkojas, ja viņai tā atbild, un pamājusi tūlīt aiziet.
«Tieši tā: atnāc rīt,» klusībā saku viņai nopakaļ. «Lai gan es negalvoju, ka rīt mani te atradīsi.» Šonakt vēl jātiek pie Bauera pasta kastītes, un tas ir pēdējais pienākums, kas joprojām aiztur mani šai pilsētā. Rīt es šeit vairs nebūšu. Bet, lai nokļūtu citur, pase jātur kabatā. Raimans vai nu domā, ka viņš ir varen viltīgs, vai arī atzīst, ka ir situsi stunda, kad drīkst darboties bez pārmērīgas viltības.
īsi pirms darbadienas beigām manā kabinetā ienāk otra apmeklētāja — mīļais radījums Dora Bosha.
— Misters Evanss lūdz: ja ir laiks, vai jūs nevarētu aiziet pie viņa.
Mistera Evansa lūgums ir tikai pieklājīga pavēle, tādēļ nekavējoties dodos uz viņa kabinetu. Kad tajā ieeju, priekšsēdētājs kopā ar Raimanu un Vorneru sēž pie viskija pudelēm un glāzēm bagātīgi rotāta zema galdiņa. Glāžu ir daudz vairāk nekā klātesošo, tāpēc redzams, ka tas jau ir lietišķas apspriedes un uzcienās epilogs.
— Ā-ā, nu ir klāt mūsu Rolāns! priekšsēdētājs draudzīgi iesaucas. — Apsēdieties uz brītiņu, dārgais, un paņemiet glāzi!
Izpildīdams rīkojumu, pielieku pie lūpām dzērienu.
— Es sacīju «uz brītiņu», jo man ir kāda ideja … — Evanss atkal ierunājas.
— Šefs nupat dalījās ar mums ļaunā nojautā, — Raimans precizē, nepiespiesti palaizdams šiem vārdiem piedienīgu smiekliņu.
— Nu jā, tā jau ir … — Priekšsēdētājs paklana galvu. — Ko jūs teiktu, ja mēs uzaicinātu jūs drusciņ padzīvoties brīvā dabā?
— Tikai to, ka šāda uzmanība man glaimo… bet baidos, vai es tur nebūšu lieks.
— Lieks? — Evanss parauj uzacis augšup. — Kā?
Un negaidot sāk skaļi, aizrautīgi smieties.
— Dzirdējāt, ko viņš teica?… «Vai es tur nebūšu lieks …» Ha-ha-ha, jūs pat neaptverat, ka esat visvairāk nepieciešams mūsu komandā … izpriecas nagla … ha- ha-ha … kompānijas dvēsele …
Vorners un Raimans varēm izvaiksta sejas liekuļotā smaidā, droši vien pārliecināti, ka priekšsēdētāja mājieni ir pāragri. Līdzīga doma laikam arī Evansam iešaujas prātā, jo viņš atkal kļūst nopietns un draudzīgs un, izsliedamies ar visu savu garo augumu vai līdz griestiem, iekliedzas-
— Nu, kungi, brauksim! Darbalaiks beidzies.
Lejā pie mašīnām izceļas mazs strīds. Evanss uzstāj, lai kāpju viņa rolroisā, es ietiepjos, ka braukšu savā automobilī, jo atceļā man kaut kur jāiegriežas.
— O, nemaz neuztraucieties par atceļu! Kopš šā brīža mēs visnotaļ parūpēsimies par jums, — Evanss iebilst, un divi viņa palīgi piebalso to pašu.
Galu galā viņi piekāpjas, un es dodos pats savā mersedesā, sekodams mirdzošajai, melnajai Evansa ekipāžai. Cik dīvaini, visi baidās, ka es aizlaidīšos prom, — gan van Altens, gan Edīte, gan sirmmatis, gan šie trīs, un neviens netic, ka nemaz nedomāju to darīt un, ja es būtu gribējis aizbēgt, nebūtu gaidījis, kad mani konvoja apsardzībā vedīs brīvā dabā.
Es teicu «konvoja apsardzībā», jo pavisam skaidri saskatu spogulītī trešo mašīnu, kas brauc aizmugurē, un pat redzu, kāda seja ir vīrietim pie stūres, — bāla, garena, pa pusei aizklāta ar lielām, tumšām acenēm.
Pēc pusstundas rolroiss palēnina gaitu un apstājas mežā pie villas dzelzs vārtiem. Tie svinīgi atveras, lai ielaistu iekšā trīs automobiļus, un atkal aiztaisās ciet, un mēs esam nošķirti no visas pasaules poētiskā, valgā parkā, kas tinas agrīnā, rudenīgā krēslā.
Istabā iekārta šķiet vēl mazliet tīksmīgāka, jo pie griestiem spoži mirdz liela lustra un apaļais galdiņš pārbagāts ar greznām pudelēm, tomēr kaut kā trūkst, lai mūsu sabiedrībai būtu labs garastāvoklis. Rovolts kā rosīgs, viesmīlīgs namatēvs sāk piepildīt glāzes, bet Evanss ar nepacietīgu žestu viņu apstādina.
— Beidz jel! Vēlāk ieliesi.
Tā kā bālģīmis grasās nozust, priekšsēdētājs piemetina, parādīdams ar roku uz mani:
— Atņem viņam ieroci!
Man nepatīk, ka cits čamdās pa kabatām, tādēļ pats atdodu pistoli. Tomēr šis lops Rovolts mani mudīgi aptausta, lai pārbaudītu.
— Nu, apsēdīsimies! — Evanss piedāvā.
— Vai man arī brīv? — atturīgi vaicāju.
— Kā tad, kā tad! Es taču teicu, ka jūs esat izpriecas nagla. Sēdieties un klājiet vaļā! — priekšsēdētājs noburkšķ, un šoreiz viņa balsī nav ne vēsts no jautrības.
— Ko tieši?
— To, kas, jūsuprāt, mums liksies interesants.
— Nespēju iedomāties, kas jūs interesē.
— Vorner, palīdziet viņam orientēties šai plāksnē!
— Redzat, Rolān, — Vorners ierunājas, — lai jūs sāktu, ar ko sākdami, tik un tā vajadzēs visu pateikt. Ja tagad ko noklusēsit, vēlāk būsit spiests atklāt. Tā nu labāk aiztaupiet mums pūles iztaujāt jūs un pastāstiet skaidri un izsmeļoši: kurš, kad un kādu uzdevumu jums ir devis, ar ko esat sācis un kā turpinājis darbu, ar kā starpniecību un kādiem līdzekļiem uzturējis sakarus, kādas ziņas nosūtījis un tā tālāk… Neesat taču mazs bērns un ļoti labi saprotat, ko vaicātu tādi cilvēki kā mēs tādam vīram kā jūs. Tātad uzdodiet jautājumus savā prātā un atbildiet balsī!
— Tieši tā: atbildiet uz jautājumiem kā pēc saraksta! — Evanss pamāj.
Vai drīkstu aizsmēķēt? — noprasu.
— Smēķējiet vien! Tikai nemēģiniet mūs izāzēt, — šefs nīgri brīdina.
Uzvilcis dūmu, raidu uz viņu atklātāku skatienu.
— Ja gribat, lai būtu visnotaļ vaļsirdīgs, pacentieties man nodrošināt sarunu ar jums divatā. Ir personiskas dabas sīkumi, kurus varu izklāstīt tikai jums.
Evanss jautājoši uzmet ātru mirkli saviem palīgiem. Viņi vienaldzībā parausta plecus.
— Labi. — Priekšsēdētājs if ar mieru. — Izpildīšu jūsu vēlēšanos. Tikai nedomājiet, ka tas jums pavērs kādu ceļu, pa kuru varēsit izsprukt vaļā!
Pagriezies pret Rovoltu, Evanss viņam pavēl:
— Norīko sardzē pa cilvēkam pie katrām durvīm un divus terasē! — Un kā atvainodamies pievēršas man.
— Es arī pats labprāt izlādētu pistoli jums vēderā, bet visam savs laiks.
Laižu pār galvu šos draudpilnos vārdus un klusējot gaidu, līdz Raimans, Vorners un Rovolts atstāj istabu.
— Sāksim, vai ne? — Evanss paskubina mani, savukārt aizdegdams cigareti un atzvildamies krēslā.
— Ja jums ir aizdomas, ka pārstāvu zināmu izlūkdienestu, man jāatzīstas — neesat maldījies, — es saku.
— Kuru tieši, tam šobrīd nav nozīmes …
— Gluži otrādi, tam ir vissvarīgākā nozīme, — šefs mani pārtrauc.
— Labi. Pirmāk uzklausiet mani, tad atbildēšu uz jūsu jautājumiem. Jums skaidri saprotamu iemeslu dēļ es, veselu gadu strādādams «Zodiakā», neesmu itin nekā darījis, lai veiktu savu slepeno uzdevumu. Tikai pēdējā laikā esmu tuvāk sapazinies ar jūsu slepenā arhīva darbinieku van Altenu. Sā kontakta rezultātā mēs esam panākuši abpusēju vienošanos, par ko jūs var informēt pats van Altens,
— Vairs nav iespējams iegūt informāciju no van Al- tena, —. Evanss iebilst. Miroņi ir skopi valodā.
— Tas man ir kas jauns.
— Kas tad? Ka miroņi ir skopi valodā? — Evanss uzrauc uzacis.
Un, tā kā šoreiz nevēlos atbildēt, viņš turpina:
— Zināt, mūsu firmā, tāpat kā jebkurā solīdā uzņēmumā, ir šāda kārtība: par darbu maksājam, par nodevību nolaižam no kājas. Tātad vairs neceriet uz van Altenu un papūlieties visu paskaidrot saviem vārdiem!
— Lai notiek! — es padodos. — Saskaņā ar minēto vienošanos van Altens vakar vakarā ielaida mani arhīvā un ļāva man uzņemt slepenos dosjē, kas glabājas seifā. Nu, vai esat apmierināts?
— Kad un kam esat nodevis negatīvus?
— Nevienam vēl neesmu nodevis.
— Melojat, — Evanss mierīgi saka. — Vakar vakarā jūs izspēlējāt nelielu triku, apvezdams ap stūri mūsējos: pēkšņi nozudāt no Kalverstraat. Liekas, šim trikam ir bijusi sava nozīme …
— Tā bija tikai tāda draiskošanās un vairāk nekas, — es apgalvoju. — Kas attiecas uz negatīviem, tie ir šeit.
To pateicis, izņemu no kabatas dažas miniatūras kasetes, parādu priekšsēdētājam un atkal iebāžu kabatā.
— Rolān, jūs esat nekaunīgāks par nekaunīgu, — mazliet apmulsis, Evanss aizrāda. — Un arī nepiesardzīgs uz nebēdu …
— Nebūt ne! Gluži otrādi. Es sargāju savu ādu, tāpat kā jūs savējo.
— To nu tagad redzēsim. Ja jau esam pieskārušies šim jautājumam, gribu jūs brīdināt: vienīgi izstāstot visu, absolūti visu, varēsit glābt savu ādu. Katrs sīkums, ko noklusēsit vai pārgrozīsit, jums maksās dzīvību. Van Altens līdz aizvakardienai bija mūsējais, tomēr pazuda bez miņas. Bet jūs nekad neesat bijis mūsējais.
— Man ir skaidrs jūsu mājiens. — Es paloku galvu. — Taču, ja sākšu klāstīt visu, kas man zināms, tas prasīs- pārāk daudz laika. Vispirms būtiskāko, vēlāk…
Evanss nodzēš cigareti lielajā kristāla pelnu traukā, kamēr es aizkūpinu otro.
— Mister Evans, ja kādam no mums jāparūpējas par savu glābiņu, tad tas pirmkārt jādara jums.
Priekšsēdētājs pavirši paraugās manī tukšām acīm, bet ne vārda neteic. Tukšs, neizteiksmīgs skatiens, kurā tik tikko jaušami iedzirkstās iecietības pilna ziņkāre.
— Jūs vadāt Centru, kas ir caur un cauri atmaskots. Tagad vairs nav svarīgi, vai šie negatīvi nonāks vai ne manējo rokās; galvenais, ka par «Zodiaka» pamatdarbību ir aizsūtīts tur, kur pienākas, pietiekami daudz ziņu. lai šī firma vēl varētu spiegot tālāk.
īeslīdzis mīkstajā krēslā un pārlicis garās kājas vienu pāri otrai, Evanss joprojām mani vēro gandrīz tikpat vienaldzīgām acīm.
— Lieki būtu vēl paskaidrot, ka «Zodiaka» izgāšanās ir trieciens ne tikai organizācijas Centram, bet arī jums kā tā šefam. Taču, — te es tīšuprāt ierunājos klusākā balsī, — šis trieciens ir tīrais nieks salīdzinājumā ar nākamo, kas tiek gatavots jums pašam. Pirmais jūs tikai diskreditēs, otrais galīgi novāks no ceļa.
— Interesanti… — priekšsēdētājs nomurmina.
— Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas viss ir aizraujoši. Dažu pēdējo gadu laikā jūs kā «Zodiaka» šefs esat noslēdzis virkni lielu darījumu divos variantos: viens no tiem ir oficiāls, lai atskaitītos valsts varas iestādēm un priekšniecībai, otrs — neoficiāls, saskaņā ar kuru īstenībā tika kārtoti maksājumi. Līdz šim izdarītajos pavisam nepilnīgajos pētījumos ir atklājies, ka šī divkāršā grāmatvedība devusi jums iespēju iebāzt kabatā pāri par desmit miljoniem dolāru …
— Tik daudz? — Evanss gandrīz patiesi nobrīnās.
— Ai nē, daudz vairāk! So summu nosaucu, pamatojoties uz dokumentiem, kurus beidzamā laikā mums ir izdevies dabūt rokā.
— Kas tad tie ir par dokumentiem?
— Kaut vai, teiksim, šitie, — atbildu, izņemdams no kabatas un pasniegdams viņam jaunā Furmana pagādāto negatīvu kopijas.
Priekšsēdētājs nevīžīgi atritina tās vaļā un ātri apskata, pacēlis pret lustras gaismu.
— Tik tiešām interesanti, — viņš saka, noslēpdams lentes savā kabatā.
— Tikpat kā gangsteru kinofilmā, — es piekrītu. — Protams, jums nerodas ilūzijas, ka kopijas, kuras nule esat iegrūdis kabatā, ir vienīgās.
— Bez šaubām! — Evanss pamāj. — Bet kāda tam jēga? Tirdzniecībā šādas izrīcības ir gluži parastas.
Viņš aizdedzina cigareti, uzpūš manai sejai virsū biezu dūmu virpuli un mazliet ziņkāri veras manī, kā vēlēdamies redzēt, vai nesākšu klepot.
— Nezinu, kā tas ir tirdzniecībā, bet te nav runa par tirdzniecību. «Zodiaks» ir izlūkdienesta centrs, CIP pakļauts institūts, un «Zodiaka» budžets ir daļa no CIP budžeta. Tātad esat piesavinājies lielu summu valsts naudas, tik lielu, ka pat tad, ja jūsu ģimenē visi būtu ģenerāļi vai senatori, jums neizdotos glābt savu ādu.
— Kā kurš uz to raugās… — Evanss nomurd.
— Tas ir kā likts, — es pārlaboju. — Turklāt jūs tik dziļi esat iestidzis korupcijā, ka, dzīdamies pēc personiskās labklājības, nelikāties manām sveša aģenta iela- vīšanos jūsu Centrā.
— Vai ar to domājat pats sevi?
— Nē. Van Vermeskerkenu. Dažus no vislielākajiem ienākumiem jums ir devuši darījumi ar Vācijas Federatīvās Republikas uzņēmumiem, un tas nav grūti izskaidrojams, ņemot vērā, ka esat iecēlis «Zodiakā» par tirdzniecības direktoru Gelena ielikteni …
— Mierīgāk, mierīgāk, — Evanss vēsi saka. — Nerunājiet ar tādu patosu!
— Un vēl pēdējais, — es turpinu, pieklusinādams balsi. — Neceriet, ka mani šefi apmierināsies ar to, ka aizsūtīs jūsu priekšniecībai ziņas par jūsu darbību! Sīs ziņas nonāks kā Amerikas, tā Rietumeiropas opozicionārās preses īpašumā. Ja jums ir kaut cik iztēles spējas, pats varat iedomāties, cik briesmīga jezga izcelsies.
— Hm, — priekšsēdētājs grīni novelk. — Jūs jau sākat mani baidīt.
— Nebūt ne. Gribu tāpat vien paskaidrot, ka jūsu stāvoklis nemaz nav labāks par manējo.
— Mersi, ka esat nostādījis mani sev līdzās, — šefs dzestri paņirgājas.
— Nē, man ne prātā nenāk tīkot pēc tādiem kalngaliem, kādus esat sasniedzis jūs. Nedz arī pēc tādas materiālas labklājības, kāda ir jums. Bet par darbu jāsaka — es ieņemu tikpat augstu amatu kā jūs, pulkvedi Evans, un mani priekšnieki droši vien mani nevērtē zemāk kā jūsējie jūs. Trieciens ir sagatavots, lai varētu iet vaļā kā šāviens ar pielādētu pistoli, un vienīgi tas, ka es atgriezīšos sveiks un vesels, novērsīs to.
Dziļi iezvilies krēslā, priekšsēdētājs klusē, tad paberzē ar pirkstgaliem pieri, kā masēdams domas, un saka:
— Jūsu piedāvātā apmaiņa nav abpusēji līdzvērtīga: jūs esat manās rokās, nevis es jūsējās.
— Tas tikai tā liekas. Es tiktāl esmu jūsu rokās, ciktāl jūs manējās ..,
— Nekrāpiet pats sevi ar ilūzijām, — Evanss rāmi turas pretī. — Esiet reālists! Jūsu trieciens prasa laiku, un vēl nevar zināt, cik stipri tas skars mani. Mūsu situācijas atšķiras ar to, ka es esmu dzīvs un vēl ilgi dzīvošu, jūs uzreiz nokļūsit van Altena kompānijā, līdzko teikšu vārdu.
— Ja tā spriežat par mūsu situācijām, iznāk, ka velti esmu runājis ar jums, — vienaldzīgi attraucu, samurcī- dams pelnu traukā kārtējo cigaretes izsmēķi, lai nekūp. — Labi, izsakieties līdz galam!
— Nesteidzieties, tam vienmēr laika būs diezgan! — Priekšsēdētājs neviļus pasmaida. — Manas domas ir šādas: lai apmaiņa būtu līdzvērtīga, jums no savas puses vēl kas jāpieliek.
— Piemēram, kas tad?
— Piemēram, jāatbild uz Vornera jautājumiem.
Noliedzoši papurinu galvu, un šefs tūlīt piemetina:
— Te nav runa par sīkumiem, bet par dažiem neizbēgamiem precizējumiem.
— Redzat, Evans, man šķiet, ka esat aptvēris, kas es īsti esmu, tātad jums noteikti ir skaidrs, ka nekā vairāk neuzzināsit kā tikai to, ko pats vēlēšos pateikt.
— Jā, bet arī jums vajag saprast mani. Lai gan esmu šefs, tomēr man nav neaprobežotas varas. Kā gan esat ieņēmis galvā, ka drīkstu jūs palaist vaļā savu palīgu acu priekšā, neizvilcis no jums galveno?
— Attiecībā uz galveno jums pietiek ar to, ka zināt vienu: mani šeit ir atsūtījis Gelens, pareizāk sakot, Bauers, kaut gan man nav tiesību jums to teikt. Domāju, šī versija ir apmierinoša — vēl jo vairāk tāpēc, ka daļēji atbilst patiesībai.
— Cerēsim, ka tā ir apmierinoša, — Evanss negribīgi novelk.
— Lai mani atbrīvotu, allaž varat atrast tam piemērotus motīvus: vai nu gribat mani izsekot tālāk, vai arī tas ir kāds viltīgs paņēmiens, vai vēl kas; bet man nav jūs jāmāca.
Evanss krietnu brīdi klusē, arvien vēl masēdams domas.
— Jā, — galu galā viņš noņurd it kā pats sev. — Liekas, kaut ko izgudrosim.
Pēc tam cieši uzlūko mani un ievaicājas:
— Kas gan var garantēt, ka, par spīti manai piekāpībai, nelaidīsit darbā savu «pielādēto pistoli»?
— To garantē pašreizējie praktiskie apsvērumi: kad esam atklājuši visu par «Zodiaku», vairs nevēlamies, lai šai firmā notiktu pārgrozības un mainītos šefi.
— Bet jūs taču drīz sāksit graut mūsu aģentūru. Tāpēc neticu, ka esat drošs: es, tāpat kā citi, pieņemšu šo versiju ar Gelenu par skaidru zeltu.
— Kā uzņemsit šo versiju, tā ir jūsu darīšana, —» izvairīgi saku. — Gribu tikai pateikt, ka jūsu aģentūra Austrumos netiks sagrauta. Vismaz sākumā. Jūs pietiekami labi izprotat šādas būšanas, lai man vēl vajadzētu jums paskaidrot, ka aģentūru, kas ir tikko uztaustīta, ļoti retos gadījumos iznīcina uzreiz, jo to vēl ilgu laiku novēro un pēta.
— «Ilgu laiku»? Cik ilgu?
— Ilgāku, nekā jums būs nepieciešams, lai pārietu citā darbā un nomazgātu rokas nevainībā par to, ko esat pastrādājis «Zodiakā». Jums ir plaši sakari, Evans, un ceru, vismaz par jums man nebūs jāuztraucas.
Priekšsēdētājs atkal nogrimst pārdomās, tad piepeši noskalda:
— Labi. Lai notiek!
— Ceru, šis «labi» nesola man lodi mugurā aiz jūsu villas vārtiem vai kaut kur tālākā cejā.
— Nepavisam ne. Tomēr lieciet pie sirds, ka neesmu apdrošināšanas aģentūra un, ja arī vēl turpmāk staigāsit pa šo pilsētu …
— Diezgan! Viss skaidrs.
Evanss lēnām pieceļas un negaidīti skaļā balsī iesaucas:
— Rovolt!
Pa ēdamistabas durvīm tūdaļ iemetas iekšā vīrietis ar tumšajām acenēm.
— Pavadi Rolāna kungu līdz viņa automobilim! Viņam ir steidzamas darīšanas un gribot negribot mūs jāatstāj.
— Kur mana pistole? — es ieminos.
— Jā. Atdod viņam pistoli!
Rovolts pazemīgi pasniedz man melnzilo mauzeri.
— Pavadi Rolāna kungu caur terasi! Un bez jebkādiem incidentiem!
Evanss sveicienam cēlsirdīgi pamāj man ar roku, un es atvados tāpat, pēc tam sekoju Rovoltam.
Pie villas melnē mersedess. Tas droši vien vairs necerēja sastapties ar mani. Iedarbinu motoru un gaidu, kad Rovolts paies uz priekšu un izrīkos, lai atver vārtus. Drīz dodos ceļā, lavierēdams padzenu mašīnu pret izeju, pārslēdzu uz otro ātrumu un strauji raujos pa vārtiem prom. Acumirklī līdzās tiem starmešu gaismas plūsmā pazib tumšais Rovolta siluets, un acumirklī sajūtu rokās valdonīgu tieksmi mazdrusciņ pagriezt stūri, lai ar bufera kreiso pusi noslaucītu šo viru no zemes virsas, tomēr nociešos un joņoju uz pilsētu pa meža ceļu.
«Tad redz, kā! Izrādās, tu esi lādzīgs kristietis,» it kā dzirdu Ļubo balsi.
«Muļķības!» es iebilstu. «Mums ir tāds amats, ka nedrīkst darīt, kas vien tīk.»
«Nav brīnums, ka tu, brālīt, pasāksi iet uz baznīcu,» kaut kur manī atkal ieskanas Ļubo balss.
«Muļķības!» atkārtoju. «Kas tad ir Rovolts? Niecīgs ierocis organizācijas rokās. Nebūs viņa, atradīsies cits. Tādi kā Rovolts nav noteicēji.»
«Ko nu taisnojies!» Ļubo klusiņām pārmet, un es nekā nesaku, jo pats jūtu, ka tiešām taisnojos, ar varēm novaldījies, lai neizdarītu to, ko, manuprāt, pastrādāt būtu bijis taisnīgi. Amats paliek amats!
Spēcīgāk nospiežu gāzes pedāli, lai pārvarētu nervu drudzi, kas pārņēmis visu manu augumu, un mersedess drāžas pa ceļu, pa kuru tik sen, bet īstenībā pavisam nesen soļoju kopā ar Edīti, un viņa sūrojās, ka nespējot vairs paiet, un nolādēja savu kurpju augstos papēžus.
Šobrīd es domāju vairāk par van Altenu nekā par Edīti. Es devu viņam iespēju izvēlēties vai nu glābiņu, vai bojāeju. Un viņš izvēlējās bojāeju. Kādēļ? Aiz sirdsapziņas ēdām, ka ir nodevis šefu? Bet tādiem kā van Altens un pat kā Evanss jēdziens nodevība ir tukša skaņa, ja tikai tā neskar viņu pašu intereses. Van Altens bija laikam nobijies. Vai varbūt gribējis, neliekoties zinis par manu brīdinājumu, izdarīt divkāršu nodevību, lai saņemtu divreiz lielāku summu. Viņš bija rīkojies kā Artūro Konti un ņēma tādu galā kā Artūro Konti. Vienīgā atšķirība — van Altenu neiemūžināja pat kliedzoša pēcnāves reportāža.
Klāt ir šoseja, bet es nepagūstu izbraukt uz tās, jo tieši te kāds idiots ar aizvēsturisku puskarieti pagriezienā rāpjas atpakaļgaitā, lavierēdams un aizšķērsodams man ceju. Apstādinājis mersedesu, jau grasos palūkoties pa lodziņu laukā, lai izteiktu šim gjevēzim visa laba novēlējumus, kad pāris sprīžu no degungala pazib pistoles stobrs un ausīs ieskanas maiga sievietes balss:
— Izslēdz motoru, mīļais!
Pie mersedesa stāv mana uzticamā sekretāre Edīte, turēdama revolveri rokā kā rotaļlietu.
— Kāds pārsteigums! — es paklusi iesaucos. — Un kāda pārmaiņa! Mēs taču pa šo pašu brīnišķo ceļu …
— Jā, jā, bet pakavēsimies atmiņās vēlāk, — Edīte mani pārtrauc.
Šobrīd no puskarietes izkāpj kalsns vīrietis, un tas, protams, ir sirmmatis, viņš arī vicina pistoli. Nepalūdzis atļauju, sirmmatis iekārtojas mersedesa pakaļējā sēdeklī, pielikdams pistoles stobru man pie muguras, Edīte apsēžas priekšpusē, lai būtu manā sabiedrībā.
— Ieslēdz aizdedzi! — sekretāre pavēl.
— Kurp brauksim? — jautāju, nepapūlējies izpildīt viņas rīkojumu.
— Uz Roterdamu. Veicīgāk!
— Neparko!
— Paklau, mīļais! Es uzreiz tev sašķaidītu galvu, ja mums nebūtu kopīgu atmiņu, tomēr ieteicu tev pārāk daudz nepaļauties uz manu iejūtību.
— Te nav ko runāt par iejūtību, bet par visparastāko saprāta balsi. Man šovakar Amsterdamā jā-nokārto neatliekamas darīšanas, jo rīt tā jau būs aizliegta zona.
— Ak tā? Un kāpēc?
— Tāpēc, ka pirms pusstundas mani izsvieda no Evansa villas, šķildami zibeņus un pērkoņus, turklāt vēl stingri brīdināja, ja es vēlreiz… Tā un tā: vari pati atjaust pārējo.
— Un kāds tam iemesls?
— Nejēdzīgas aizdomas. Šie tipi, kā jau esi nomanījusi, ir drausmīgi neuzticīgi. Tik ilgu laiku esmu centies viņiem izpatikt, tomēr …
— Tu esi centies izpatikt arī man, bet nekas nav sanācis, — Edīte strikti noteic.
— Zinu, tu esi tāda pati kā viņi. Atļauj padzīt mašīnu drusciņ uz priekšu. Nav brīnums, ka Evansa ļaudis kuru katru brīdi atšaus šurp.
— Brauc uz Roterdamu!
— Edīt, vairs nevicini pistoli un nekaitini mani ar savu ietiepību, — es ierunājos citādā noskaņā. — Jāsaka, nokļūt Amsterdamā pašlaik man ir tikpat svarīgi, cik tev.
Edīte pamet žiglu skatienu aizmugurē, kur sēž sirm- matainais klusētājs, atbalstīdams manu muguru ar pistoli, un, atbildot viņai, šis vīrs zemā balsī, ar diezgan stipru akcentu izrīko:
— Lai brauc vien uz Amsterdamu!
Ieslēdzis aizdedzi, izstūrēju mersedesu uz šosejas un prātīgi vadu to ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā.
— Nerakņājies pa kabatu! — sekretāre uzkliedz man.
— Gribu izņemt cigaretes …
— Es tev padošu.
Viņa nekautrīgi izvelk no manas kabatas «Kentas» paciņu, tikpat nekautrīgi iebāž man lūpās puslīdz sagumzītu cigareti un iededz uguntiņu ar šķiltavām.
— Vai vēl ko vēlies?
— Mersi.
— Varbūt džeza mūziku?
— Man pietiek ar tām galvas sāpēm, ko tu pati jau sagādā …
— Nu, tad kādu rečitatīvu?
Edīte atkal pazibina acis atpakaļ, un mašīnā pēkšņi atskan mana balss, lai gan es ne skaņas neizdvešu.
«Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā.»
Un van Altena balss:
«Vai tad visu gribat noknipsēt?»
Un tā tālāk — līdz galīgai norunai.
— Ceru, ka tev sķaidrs, par ko ir runa, — Edīte saka, pamādama, lai apstādina mazītiņu magnetofonu.
— Par dolāriem un čekiem, ja drīkstu ticēt savām ausīm.
— Nē, par dosjē uzņēmumiem. Tie mums vajadzīgi. Kad tos atdosi, varēsi būt brīvs.
— Kālab jums nepieciešami šie uzņēmumi?
— Tāpat vien. Ģimenes albumam.
— Kur tu biji pamanījusies iegrūst mikrofoniņu?
— Biju iešuvusi tavu svārku padrēbē, mīļais.
— Tādēļ jau tavs draugs man uzglūnēja lejā.
— Neesi pārskatījies! Taču nenovirzīsimies no galvenā! Vai dzirdēji: mums vajadzīgi uzņēmumil
— Zini, Edīt, tie jums itin nekam neder.
— Mēs paši pratīsim tos novērtēt.
— Šos uzņēmumus paredzēts nodot vienam vienīgam cilvēkam — Gelenam.
— Beidzot tu runā atklātu valodu. Tikai mēs negribam, lai tos nodotu Gelenam. Skaidrs?
— Saproti, mīļā, tur jau daļēji slēpjas spēles jēga, ka šie uzņēmumi nokļūs Gelena rokās.
— Spēlē katrs vadās no savām interesēm …
— Šai gadījumā mūsu intereses — tavējās un manējās — saskan.
— Man gan tā neliekas.
— Tādēļ ka tev, dārgā Dorisa Holta, nav zināms tas, kas man.
Edīte ātri apmainās zīmīgiem skatieniem ar sirmmati. Tad ieprasās:
— Ko tu teici?
— To pašu, ko tu dzirdēji, dārgā Dorisa Holta no brālīgā VDR izlūkdienesta.
Atkal viņi zīmīgi saskatās. Bridi valda klusums, ko es pārtraucu:
— Jums kuru katru mirkli jāsaņem attiecīgas ziņas par mani, varbūt tās jau pienākušas, bet vēl neesat paguvuši ar tām iepazīties. Es esmu atsūtīts šeit no bulgāru Centra. Tātad vairs nespēlēsim aklās vistiņasl
— Kādēļ tad tev jānogādā uzņēmumi Gelenam?
— Tādēļ, ka šie dosjē ir viltoti. Saproti — galīgi viltoti. Mums tie nav derīgi. Mums nepieciešami īstie.
Lietus gāž strāvām, vējš cērt to man mugurā, kā spaiņiem šļākdams ūdeni virsū, un, kamēr mēroju atstatumu no tumšās šķērsieliņas, kur esmu atstājis savu mersedesu, līdz stūra mājai ar kafejnīcu, izmirkstu līdz ādai.
Pusnakts, apkārtnē neredz ne dzīvas dvēseles. Nesdams rokā mazu sainīti, nemanot iežogos neapgaismotajā ieejā un sataustu Pītera Grota pasta kastīti. Jau šorīt esmu norunājis ar Pīteru, ka viņš atstās tajā atslēgu, lai es vakarā varētu ierasties viņa darbnīcā uz mazu, pieklājīgu tikšanos — tālāk no Edītes acīm — atslēga tiešām ir noteiktajā vietā, un es klusi dodos tumsā pa kāpnēm augšā uz mansardu.
Iecerētajai operācijai, kaut gan tā jāveic zināmā augstumā virs jūras līmeņa, nav nekā kopēja ar brīvu pārgājienu kalnos, pār kuriem mirdz glāsmaini maija saulstari, un šis sasodītais gāzenis vēl vairāk sarežģī darbu, lai gan tam šoreiz ir savas labās puses.
Blāvajā gaismā, kas iespraucas caur logu, atraisu sainīti, izņemu tievu, stipru virvi un vienu tās galu apjožu ap vidukli. Otrā piesiets plats, pamatīgs āķis, ko esmu rūpīgi notinis ar aukliņu, lai tas krītot neklaudzētu. Tad iebāžu kabatā nepieciešamos rīkus, nolieku uz galda krēslu, uzkāpju šai improvizētajai ietaisei virsū un uz- traušos pa bēniņu lodziņu uz jumta.
Pār mani drāžas tik bagātīgi plūdi, ka pasteidzos pēc iespējas ātrāk aizvērt ciet stikla lūku, lai Pītera darbnīca nepārvērstos par akvāriju. Atrodos divu stāvu jumtu pakājē — tie piekļaujas viens otram. Man vajag pārlīst pāri sešiem šādiem jumtiem, lai nokļūtu līdz namu rindas galam, kur rēgojas «Zodiaka» ceturtais stāvs. Sviežu āķi uz tuvākā čukura un, zināms, neveiksmīgi. «Būs jau labi. Priekšā vēl vesela nakts, un vispār es mūžīgi draugos ar nejauku laiku,» mierinādams sevi, metu āķi rio jauna. Pēc pāris mēģinājumiem mērķis sasniegts. Tīdams virvi ap rokām, soli pa solim kāpju pa slideno jumtu. Tas ir ne tikai slidens, bet arī drausmīgi stāvs un šobrīd šķiet vēl stāvāks lietus un vēja brāzienos, kas it kā vienojušies nogrūst mani uz bruģētās kanāla krastmalas.
Ticis līdz čukuram un pārvarējis kārdinājumu mirklīti pasēdēt, sāku laisties lejā pa jumta otro pusi. Izrādās, ka doties lejā ir vēl nepatīkamāk nekā augšā, jo jārāpjas atmuguriski. Nakts tumša kā kaps, bet nav manāmas citas tās priekšrocības — tādas kā rāms laiks un piedienīgs sausums. Pamazām tā aprodu ar tumsu, ka saredzu dakstiņus zem kājām. Kad esmu sasniedzis jumta malu, ceļi un rokas sasprindzinājumā dreb vien.
Vēlēdamies atslābināt muskuļus, uz brītiņu atspiežos pret dakstiņiem. Lai varētu brīvāk kustēties, esmu atstājis lietus mēteli Pītera darbnīcā, tādēļ patlaban jau esmu slapjš kā no mārka izvilkts un lietus man bijis — nebijis. Atvēzējies sparīgi sviežu āķi uz nākamo čukuru. Lieki būtu piebilst, ka arī šoreiz man nelaimējas. «Nav
nekā labāka par nejauku laiku šādai nodarbībai,» savā nodabā saku un atkal metu āķi. Sāku iekarot otru jumtu. Paiet vairāk nekā stunda, kamēr aizkuļos līdz pēdējai celtnei, — rokas ar virvi nobrāztas jēlas, kājas grīļojas. Sīs ēkas jumts ir pāris sprīžu augstāk par manu galvu, tāpēc te «alpīnisms» aizņem daudz vairāk laika. Beigu beigās izdodas pietrausties pie jumta lodziņa. Tas cieši aizdarīts ar dzelzs plātni, kurai virsū drošības dēļ vēl uzmontēts aizsargrežģis. Domāju, tiklīdz pieskartos šim «nocietinājumam» parastos apstākļos, uzreiz iedarbotos signalizācijas instalācija un pāri visai pilsēta dimdētu drausmīgs zvans. Bet patlaban apstākļi nav gluži parasti, jo pēcpusdienā laikus patapu atvienot trauksmes aparatūru zem Doras Boshas rakstāmgalda.
Ar trūcīgiem rokas darbarīkiem cenzdamies uzlauzt lodziņu, pirmoreiz ne pa jokam, bet pavisam nopietni saprotu, ka nav nekā labāka par nejauku laiku. Nezinu, kad ir ierīkota šī blindāža, taču biežie Amsterdamas lieti un pastāvīgais mitrums ir diezgan pamatīgi saēduši vēr- tnes, lai es tās bez pārmērīgām pūlēm atliektu.
Bēniņos melna tumsa. No jauna aizgrūžu ciet jumta lodziņu un iededzu kabatas bateriju. Telpa vienos pu- « tekļos un kvēpos, tik zema, ka nav iespējams izslieties i visā augumā. Lūka, pa kuru var tikt lejā, nav aizsista, kā ir apgalvojis van Altens, bet vienīgi aizbultēta ar šautru, un, ja tā arī būtu aizsista, es daudz negudrotu, ko ar to iesākt. Lai lūka paceļoties nekristu un vēlāk būtu vieglāk aizdarāma, pieskrūvēju tai no virspuses jau iepriekš sagatavotu rokturi un tikai tad lēnām, piesardzīgi atvāžu to vaļā. Mirkli uzspīdinājis bateriju telpai, kas atrodas man zem kājām, redzu, ka tas ir kāds gaitenītis bez logiem. Aizkabinājis āķi aiz atveres malas, klusiņām nolaižos pa virvi gaitenītī. Divas durvis. Tām-, kuras ved uz tualetes istabu, neveltu uzmanību. Otrās aizslēgtas, taču instrumenti izgudroti tālab, lai noderētu līdzīgās likstās. Pat nav jāgrūž atslēga, kas atštāta viņā pusē, jo, satvēris tās galiņu ar attiecīgu rīku, atslēdzu durvis.
Lūk, slepenā istaba — spilgti apgaismota un tukša, ar viņgalā melnējošu seifu. Lai būtu elegantāk, uzvelku rokās plānus gumijas pirkstaiņus … Lieku lietā atslēgas. Tās man pagādādams, — neminēsim, par kādu cenu, — Furmans, dēls, ir pierādījis, ka privātdetektivi- tātes laukā nemaz neatpaliek no Furmana — tēva. Jaunais Furmans ir paguvis ne tikai uzokšķerēt, no kādas firmas pirkts šis seifs, bet ari sadabūt tā atslēgu dublikātus. Nešaubos, ka vecais būtu atklājis pat kombināciju, ja to neturētu noslēpumā pats firmas īpašnieks. Tagad kombinācija man ir zināma — un sāku pacietīgi to uzsist ar taustiņiem: trīs atstarpes — M — divas atstarpes — O — viena atstarpe un tā tālāk, līdz atskan kluss, bet skaidri sadzirdams klikšķis; un es saprotu, ka nepieejamais seifs, nežēlīgi aizslēgtais «Zodiaka» seifs jau ir atverams.
Izņemu dosjē — īstos — un ķēros pie darba. Ziņas par aģentiem sakārtotas pēc diviem indeksiem. Viens tīkls ir radīts pastāvīgai darbībai, otrs dziļi konspi- rēts, sagatavots, lai to nekavējoties izmantotu ārkārtējos apstākļos — gadījumā, ja izceltos karš. Tie ir plaši, garos gados pīti tīkli, kuru pavedieni stiepjas pa visu sociālistisko nometni. Tādēļ «Zodiaka» seifs ir bijis tik nepieejams. Tādēļ tik ilgu laiku man bija jāgaida, lai ieskatītos šajos dosjē.
Kad visu esmu nofotografējis, pulkstenis rāda trīs, bet . man vēl darba atliku likām. Vajag izdzēst visas redzamās un neredzamās pēdas, novietot lūkas savās vietās un mērot atceļu pa jumtiem, nemaz nerunājot par to, ka līdz rītausmai negatīvi jānogādā drošā vietā.
Tagad bezmiega un noguruma notrulinātajās smadzenēs uznirst pēdējās atceres — kā ar nez kādu lupatu saslaucīju Pītera darbnīcā pietecējušo ūdeni un pēc brītiņa savainotām rokām, bet aizvien vēl skaudru nojautu sagramstīju viskija pudeles sienas skapī.
Tas viss notika tai lietainajā naktī, kurā biju apmeklējis van Altenu viņa baržā.
Nakts — patlabanējā — jau iet uz beigām, kad mēs - abi ar Edīti galu galā iekārtojamies mersedesā un dodamies uz Eindhovenu. Man nepazīstamais sirmmatis ir nozudis. Šis vīrs visu laiku ir bijis tik kluss un tik spokains, ka es būtu noturējis viņu par savas fantāzijas augli, ja nejūtis pie muguras piespiestu viņa pistoli.
Pār šoseju staro dzeltenīga fluorescējoša gaisma, un gan šajā gaismā, gan priekšpilsētas namu neskaidrajos siluetos jaušams kaut kas bezgala drūms, it sevišķi uz
to visu raugoties pēc garas bezmiega nakts. Negatīvi, kas paredzēti Baueram, jau ir nodoti stundu pirms no- j teiktās tikšanās. Sajā pilsētā mums nekas vairs nav | meklējams, vienīgi varbūt kāds lodi iešaus mugurā.
— Es domāju: ja būtu nopirkuši lidmašīnas biļetes, ap pusdienu jau tiktu mājās … — Edīte nopūšas.
— Nebojā sev omu ar šādām domām! Labāk pasaki, ka visīsākais ceļš nav vistuvākais. Braukt ar lidmašīnu ir slikti tai ziņā, ka vienmēr jākārto milzums formalitāšu un galvenais — jāuzrāda savs vārds.
— Bet tagad tik ilgi būs jābrauc ar vilcienu…
— Ilgi braukt nozimē daudz gulēt. Man trakoti gribas ilgi, ilgi braukt.
Eindnovenā mums abiem ar Edīti būs jāsēžas vilcienā. Divi viens otram sveši pasažieri svešā stacijā iekāps katrs savā vilcienā un dosies katrs uz savu pusi. Vientuļi un skumji, toties ļoti praktiski. Jo, lai cik vērīgi esmu izdarījis visus gājienus, kopš tā mirkļa, kad negatīvi ir nonākuši cita rokās, vairs nevaru cerēt ne uz kādu drošu aizsardzību. Starp citu, Evanss palaida mani vaļā arī tādēļ, lai es nodotu negatīvus. Aizbildinādamies ar to, , viņš tagad attaisnosies kolēģiem. Pēc tam kad ienaid- ' nieks šā vai tā bija iemetis acis dziļāk «Zodiakā», ; Evanss varēja aizsargāties, tikai pagrūžot viņam priekšā sļ viltotus dosjē, lai viņu uzvestu uz maldīga ceļa.
— Diez vai Evanss tic, ka Gelens saņems negatīvus, — Edīte ierunājas.
Ilgstoši saejoties ar kādu, ļaunākais ir tas, ka ar laiku viņš sāk lasīt mūsu domas. Tādiem kā mēs jāizvairās no ilgstošas pazīšanās.
— Nē, protams, nē, — atbildu. — Ja tas viss skartu vienīgi Gelenu, nez vai šefs tērētu tik daudz laika, lai rūpīgi izstrādātu viltotus dosjē. Esmu ar mieru saderēt, | ka šie dosjē ir tikai daļēji viltoti. Tajos figurē sabiedrībā ; sastopami cilvēki, ar kuriem amerikāņi droši vien ir izmēģinājuši laimi, bet kurus tagad lieki tur uzraudzībā un aizdomās, kamēr īstie aģenti mierīgi turpina darbu.
Līdzko izbraucam no piepilsētas, apkārtne uzreiz kļūst tumšāka un tumšāka, it kā nakts nevis ritētu uz beigām, bet nupat sāktos. Te nespīd fluorescējošas laternas. Sparīgāk nospiežu gāzes pedāli, un mersedess strauji traucas pa savu starmešu gaismas strēli.
— Tātad Evansam vajag būt apmierinātam, Edīte paklusi saka.
— Tas ir tāds notikums, ar ko visi ir apmierināti. Evanss apmierināts, ka viņam ir izdevies glābt savu reputāciju un stāvokli, amerikāņi — ka ir iegrūdusi mums ziņas, kuras sagādās bezgala daudz nepatikšanu un vilšanos, Bauers,— ka ir iekļuvis slepenajā arhīvā un atklājis noslēpumu, kurš viņam nedeva miera. Cik dīvaini, pat mums abiem jābūt apmierinātiem! Tik liela putra, ko izstrebjot visi ir apmierināti, gadās diezgan reti mūsdienās …
— Es gan neredzu nekāda īpaša pamata tam, lai es justos apmierināta.
— Rimsties jel! Tu ļoti labi zini, kādi tev nopelni dažās svarīgās, sarežģītās situācijās, bet nu labāk iztiksim bez komplimentiem. Drausmīgi neciešu to brīdi, kad cilvēki sāk dalīt nopelnus …
— Te nav ko runāt par nopelniem, — Edīte mani pārtrauc. — Nespēju sev piedot, ka tik ilgi esmu ļāvusi tev vazāt mani aiz deguna.
— Velti mokies ar sirdsapziņas pārmetumiem! Tas mums ir bijis savstarpējs prieks.
Iepretim pie apvāršņa iekvēlojas gaiša debess drīksniņa.
— Diena būs jauka, — es saku, lai aizsāktu citas valodas.
— Droši vien. Man ir tāda nojausma, ka, līdzko aizbrauksim prom, te vairs nelīs.
— Šaubos. Laiks šajā zemē ir tik nelāgs, ka diez vai to ietekmēs mūsu prombūtne.
— Es tā ilgojos pēc saules… pēc īstas, siltas saules un īstām, zilām debesīm.
— Jau esi aizmirsusi dziesmu …
— Ā, dziesmu … Bet vai tu nevēlies kādreiz tikt gaišā pilsētā, miermīlīgā, vasarīgā pilsētā, pastaigāties pa tās ielām, neizliekoties, ka pastaigājies, — pastaigāties, kā pieklājas, vieglu sirdi, bez raizēm, nedomājot par mikrofoniem, glūnošām acīm un varbūtējām lamatām …
— Nē, — es apgalvoju. — Šādas muļķības man nekad nav ienākušas prātā.
— Tātad tava profesija ir garīgi sakropļojusi tevi.
— Var jau būt. Taču šai pasaulē, kur ir tik daudz kropļu, tas neduras stipri acīs.
— Tu esi atradinājies staigāt brīvi un runāt brīvi, tā atradinājies, ka vairs nemaz netīko pēc tā.
— Maldies gan! Es runāju pavisam brīvi, bet tikai savā prātā. Apspriežos ar šefiem, strīdos pats ar sevi un tērzēju ar mirušajiem draugiem.
Edīte grasās ko iebilst, bet novaldās. Es arī klusēju. Kāda jēga vēl šķetināt valodas, kad nesakām nekā, itin nekā no tā, ko droši vien pateiktu, ja nebūtu paraduši klusēt par saviem dzīves notikumiem! Cik savādi, kad viens otram melojām, mēs varbūt par šo to runājām daudz atklātāk, jo atklātība pa daļai lieti derēja spēlē. Tagad starp mums pēkšņi ir iezagusies kāda apslēpta neērtības sajūta, kāda atturība, derdzīga un tukša kā jebkura nedabiska izturēšanās.
Augstu virs mūsu galvām debesis pamazām gaišojas skaidras un koši zilas, gandrīz tik zilas kā Delftas porcelāns. Diena tiešām būs brīnišķa. Bet kāds tur labums!
Jau ir uzaususi gaisma, kad mersedess ieripo tukšajās Eindhovenas ielās. Apturu to kādā šķērsieliņā. Tam ir lemts kļūt par bāreni. Taču automobiļi atšķirībā no cilvēkiem ilgi nepaliek par bāreņiem. Atveru durtiņas savai ceļabiedrei, paņemam pa nelielam čemodānam un dodamies uz staciju. Vilciens, ar kuru jābrauc Edītei, aties pēc stundas. Otrs, kurā jāiekāpj man, — mazliet vēlāk. Stacija izskatās kā garš tērauda angārs, un tajā pūš drausmīgs caurvējš; nopirkuši biļetes, mēs aizejam uz bufeti, lai apsildītos un ieturētos. Laiks velkas lēnām, cenšamies to aizpildīt, pāris reižu pasūtot kafiju un pļāpājot par nenozīmīgiem jautājumiem — par tādiem garlaicīgiem niekiem, par kādiem dzirdams vienīgi stacijās.
Beidzot pienāk vilciens, ar kuru Edītei jāaizceļo. Iekārtojis viņu tukšā kupejā, prātoju, ko lai iesāku veselās desmit minūtēs šai kupejā, bet viņa izglābj mani no neveiklās situācijas — nokāpj kopā ar mani uz perona. Aizsmēķējis sniedzu cigarešu paciņu Edītei, viņa neņem, aizbildinādamās, ka nemaz negribot uzvilkt dūmu, un es noslēpju paciņu kabatā. Un, re nu, mēs atkal klusējam, es mīņājos no vienas kājas uz otru, jo man ir auksti un cita nekā nav ko darīt, tad Edīte pēkšņi ierunājas:
— Moris, tikai padomājot vien, ka mēs nekad vairs neredzēsimies …
Viņa arvien vēl mani sauc par Morisu un es viņu — par Edīti, lai gan zinām, ka šie vārdi ir izdomāti, taču esam pieraduši pie šiem vārdiem un pieraduši arī pie tā, ka dzīvojam izdomātu cilvēku dzīvi, turklāt galu galā ir gaužām grūti tikt skaidrībā, kas ir izdomāts un kas ne.
— Neredzēsimies? Kāpēc neredzēsimies? Tas nekur vēl nav rakstīts.
Viņa nekā neatbild, jo domā par ko citu vai nevēlas strīdēties ar tādu stulbeni kā es.
— Vai atceries to vakaru… kad es raudāju, veroties uz tavu eglīti?
Apstiprinoši kaut ko nomurdu.
— Un vēl citu vakaru, kad braucām ar divriteni?.
— Protams!
— Un to seno vakaru, kad skūpstīji mani lietū?,
— Jā, — es saku. — Tas bija šausmīgs lietus.
— Tu gan vairs neesi ciešams.
— Nevis es, bet viss mūsu kopīgais gājums. Neciešams gājums. Varbūt pat izdomāts. Tā būs vislabāk.
— Bet tas taču nav izdomāts. Es negribu, lai tas būtu izdomāts.
— Ko gribi tu, un ko gribu es …
Pie lokomotīves iesvelpjas dzelzcejnieka svilpe. Edīte pakāpjas pāris soju atpakaļ uz vagona pusi, neatraudama acis no manis. Viņa izskatās galīgi uzbudināta, un es brīnos, kā gan tikai tagad to esmu ievērojis.
Nestāvi kā bluķis, rājos uz sevi, vai tad neredzi, cik viņa satraukta! Ek, kas par to, ka viņa satraukta, varbūt arī manu sirdi ir sagrābis nemiers, bet neviens mani šurp nav atsūtījis, lai es kaismīgi izpaustu savu mīlu pret viņu, un te patiešām nekās vairs nav līdzams, un vislabāk ir piemiegt acis kā zobārsta krēslā un paciesties, kamēr paies šis mokpilnais, īsais atvadu mirklis.
Tā ir vislabāk. Tomēr es gribu pateikt pēdējos vārdus: «Ardievu, manu meitenīt!» — bet, lai tos pasacītu, jāpasper pāris soļu uz priekšu un pat jāuzliek roka uz Edītes pleca, jo kaut ko tādu kā «Ardievu, manu meitenīt!» nedrīkst dzirdēt un glabāt atmiņā daudzi. Un, lūk, mēs piepeši apskaujamies — sākumā diezgan pieklājīgi, vēlāk pagalam neprātīgi, un es ielaižu pirkstus viņas kuplajos, kastaņbrūnajos matos ūn jūtu, ka manu seju glāsta mīļās lūpas, un mūsu skaujas kļūst arvien drudžainākas, it kā tās vairs nebūtu skaujas, bet konvulsīvi izmisuma uzplūdi, un negaidot esam kļuvuši tik lieli muļķi, ka rīkojamies kā gluži normāli cilvēki, un es skūpstu Edīti tāpat kā tovakar uz tilta, lai gan ļaudis teic, ka labais neatkārtojoties, bet vilciens sāk slīdēt pa sliedēm, un Edīte palaiž garām savu vagonu, tik tikko pagūst aizķerties aiz nākamā un stāv uz kāpnītēm, lūkodamās manī, un es arī stāvu, skatīdamies vilcienam nopakaļ vējā un bezmiegā iekaisušām acīm. Vēl ilgi stāvu pēc tam, kad vilciens jau ir nozudis, un, bezjēdzīgi raudzīdamies tukšā izplatījumā, nezin ko gaidu — nevienam nepazīstams ceļinieks šai svešajā, lietainajā zemē svešajā stacijā.
Богомил Райнов ЧТО МОЖЕТ БЫТЬ ЛУЧШЕ ПЛОХОЙ ПОТОПЫ Роман
Издательство «Лиесма» Рига 1977 На латышском языке Перевела с болгарского Элеонора Тяраз Художник Арвид Галевиус
ИВ № 1258
Bogomils Rainovs
NAV NEKA LABAKA PAR NEJAUKU LAIKU
Redaktore M. Priedniece. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn, redaktore
D. Radziņa. Korektore B. Vārpa.
Nodota salikšanai 1976. g 1. decembri. Parakstīta iespiešanai 1977. g, 19 aprīli. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3. formāts 81X108/32. 7.50 fiz. iespiedi.: 12,60 uzsk. iespiedi.: 13-.75 izdevn. I. Metiens 115 000 eks. Maksā 1 rbl. 44 k p. Izdevniecība «Liesma» Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 227/28408-D-C27. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt Nr. 5482-D.
[1] Brīvības tilts,
[2] tas pats, kas ieva.