Simtiem dažādu sākumu var būt jebkuram tik sarežģītam notikumam kā šis. Un šis sākās īpaši — ar gaidām.
Atceros — esmu dzirdējis sakām, kāds prieks esot gaidīt, bet neatceros, ka būtu sastapis cilvēku, kam patiktu gaidīt. Un, ja pēc bezmiega nakts briesmīgi sāp galva un vēl trāpās svelmaina diena, gaidīt ir pārāk grūti pat tādam vīram kā es. Tirda domas, un kas tik neienāk prātā! Teiksim, cilvēks, kuru gaidu, neieradīsies. Vai ieradīsies gaužām vēlu, bet tas šai gadījumā ir gandrīz viens un tas pats.
No pirmā skata šķiet, ka gaidīt nav nekas liels: jāsēž un jāgaida. Vispār ņemot, tā ir māksla nedarīt nekā, pat nebendēt nervus un nekalt vienu un to pašu, tā sacīt, šodien ir pirmdiena, taču vajag šo pirmdienu aizlaist garām — un viss saies grīstē. Māksla gaidīt… Tas nav nekas liels, tomēr, ja to nepārzina, var dabūt galu. Tāpat kā savā laikā Vecais dabūja galu tādēļ vien, ka nespēja izturēt līdz galam. Nespēja ilgāk sēdēt tā, nekā nedarot. Sēdēt un gaidīt.
Līdzīgas domas laiski urdās pa galvu, kamēr sēžu zilā kafejnīcas nojumē, slidinādams skatienu pār laukumu un ar pirkstiem bungodams pa galdu, uz kura man priekšā nolikta pusatdzisušas kafijas tase — jau trešā pēc kārtas.
Kafejnīcā ir pavisam pieci galdi, izvietoti pussatrunējušā koka terasē. Tās viena puse balstās uz ietves, otra draudīgi pārkārusies pār ūdeni. Šis grausts nav ērts: ik mirkli var nogāzties netīri zaļganajā, duļķainajā kanāla dzelmē un — vēl jo sliktāk — atrodas tikpat augstu kā iela, nedodams man nekādu priekšrocību novērošanai.
Laukums ir mazs, pieblīvēts banānu un apelsīnu letēm un tukšu kastu krāvām, raibajā ļaužu drūzmā skan skalās tirgotāju klaigas. Tas viss risinās Venēcijā, drīz būs pulkstenis divpadsmit, un valguma piestrāvotā tveice vienīgi ar mokām panesamajai gan tagad ir tikai maija beigas.
Tā kā sēžu, ierāvies zilajā kafejnīcas nojumē, mani nomāc ne tik daudz karstums, cik bezgalīgā garāmgājēju verdze, spraukdamās caur Ietu labirintu. Un ne jau tādēļ, ka garāmgājēji man krīt uz nerviem, bet gan tāpēc, ka viņi gaužām bieži skatienam aizslēpj pretējās mājas ieeju, pa kuru jāiet cilvēkam, ko es gaidu. Māja ir veca, diviem stāviem, lietū nodzeltējušu marmora fasādi. Toties parādes durvis liekas gluži jauniņas. Tās nesen nolakotas tumši zaļas, un uz tām mirdz misiņa plāksnīte — iespaidīga, ar mājas īpašnieka vārdu. No šejienes, kur es sēžu, šo vārdu nevarētu izlasīt pat tad, ja to neaizsegtu garāmgājēju galvas un cepures. Taču man tas ir ļoti labi zināms un nemaz nav jālasa. Es neriskētu, to aizmirstot, jo prātā bieži vien atkārtoju un pēc tam katrreiz nolamājos.
Esmu iebraucis Venēcijā šorīt ļoti agri, lai sastaptu sinjoru Antonio Toci, kamēr viņš vēl nav nekur izgājis. Bija norunāts, ka sinjors Toci būs mājās līdz pulksten deviņiem, bet piezvanīju pie viņa durvīm jau astoņos.
— Es gribētu redzēt… — iesāku no sava nabadzīgā itāliešu vārdu krājuma iepriekš safabricēto teikumu.
— Sinjora Toci nav mājās, — kalps pārtrauca mani, aši pārlaizdams man vērtējošu skatienu.
— Viņš mani ir aicinājis uz tikšanos, — liku lietā otro sacerēto teikumu.
Nekā nebildis, kalps atkal nopētīja mani no galvas līdz kājām.
Jāatzīst, ka neizskatījos diezin cik lepns. Ne jau nu galīgi nepieklājīgs, tomēr uzvalks diezgan saburzīts, un baltā krekla apkaklīte droši vien visai netīra. Sinjors Toci, kā redzams uzrakstā uz plāksnītes, bija advokāts, un viņa kalps laikam mani bija noturējis par kabatas zagli, kurš ieradies pie viņa saimnieka kāda niecīga, nepatīkama kriminālprocesa dēļ.
— Sinjors Toci teica, lai es atnāku, — uzstāju stingrāk.
— Nevar but, — kalps dzestri attrauca. — Sinjors šodien ir aizņemts tiesā. Nevar būt, ka viņš jūs ir aicinājis.
Šā apkalpotāja kundziskā pašpārliecība mani vai saniknoja, bet es protu nezaudēt pacietību, ja tas ir nepieciešams. Tādēj vienīgi noprasīju:
— Kā jūs domājat, kad viņš atgriezīsies?
— Nevaru zināt, — arvien vēl tikpat dzestri nomurminājis, apkalpotājs aizvēra nesen nolakotās durvis mana deguna galā.
Tā man nekas cits neatlika kā iekārtoties iepretim Šai mājai kafejnīcas terasē, pasūtīt kaut ko dzeramu un gaidīt. Ja sinjors Toci tiešām ir aizgājis uz tiesu, viņš pēc kāda laika pārradīsies. Ja, par spīti kalpa apgalvojumam, ir mājās, agri vai vēlu nāks laukā.
Drošs paliek drošs — ap pulksten desmitiem nolēmu atkal izmēģināt laimi, šoreiz apkalpotājs, tik tikko pabāzis galvu durvīs un mani neuzklausījis, noburkšķēja:
— Nē, sinjors Toci vēl nav pārnācis.
Tad no jauna aizcirta durvis mana deguna galā.
Un tā sēžu un gaidu. Nav iespējams pat sīki izpētīt stacijā nopirkto pilsētas karti, jo nemitīgi jāpatur acīs lāsmojošās, zaļās durvis. Vajag pilnīgi nodoties mākslai nedarīt nekā, itin nekā, pat nebendēt nervus un nedomāt, ka šodien ir pirmdiena un pietiek to aizlaist garām, lai daudz kas saietu grīstē.
Lāgu lāgiem pie blakus galdiņiem piemetas cilvēki, iztukšo pa kafijas tasei un dodas prom. Pēc tam piekāpj citi. Mana kafija laikam pagalam atdzisusi. Turklāt tā jau ir trešā tase pēc kārtas, tāpēc pasūtu glāzi martīni, cenzdamies uzmanīt tumšo parādes durvju taisnstūri, kas pavīd starp garāmgājēju galvām. Sinjors Toci vai nu ies iekšā, vai nāks ārā. Jā, bet kad tad galu galā? To vēl nevar zināt.
Platā nojumes sēne ar zilgano pagaismu aizsargā mani no svelmainās saules. Taču karstums versmo ne tikai no debesīm, bet arī no blakusnamu sienām, akmeņiem bruģētā laukumiņa un siltā, netīrā, zaļganā ūdens. Tveicē dvesmo valkana pelējuma dvaka.
Laiku pa laikam gar terasi aiztraucas motorlaiva, sēcoši plīkšķēdama un uzbangodama kanālā tik smagus viļņus, ka pussatrunējusī koka terase draudīgi salīgojas.
Ap pulksten vieniem pēkšņi pamanu pie zaļajām durvīm apstājamies pusmūža vīru tumšā, svītrainā uzvalkā, padusē pasistu plānu portfeli. Līdzko viņš paceļ roku, lai piezvanītu, acumirklī nolieku uz galda iepriekš salūkotu banknoti un ātri šķērsoju laukumiņu. Tik ātri, cik vien iespējams. Starp letēm aizvien vēl drūzmējas ļaudis, ka biezs, un, kamēr, ar pūlēm lauzdams sev ceļu, tieku līdz ieejai, vīrs jau ir nozudis. Savukārt nospiežu zvana pogu. Tikai tad, kad to izdaru otrreiz, pienāk kalpotājs, bet tūlīt grasās doties prom.
— Paklau … — brīdinoši nopukstu, īstā laikā pašaudams saišu zābakā ieauto kāju šaurajā durvju spraugā.
Kalps ar neslēptu nicinājumu paraugās uz nekaunīgi pašauto zābaku, kas neļauj viņam izpildīt savu sulaiņa pienākumu. Uz zābaku, ko patiešām derētu nospodrināt.
— Paklau! — atkal iesāku. — Nekavējoties paziņojiet savam saimniekam, ka ar viņu vēlas tikties Anrī kungs no Bordo!
— Pēc tam kad būšu aizvēris durvis, — apkalpotājs vēsi atbild.
Neko darīt, parauju kāju atpakaļ un gaidu, lai gan pamostas aizdomas, ka šis spītmanis aiz ļauna prāta vien vilcināsies vismaz stundas ceturksni, iekams mani pieteiks. Laime vēl, ka pie rokas ir zvans.
Tomēr vairs nav jāzvana. Pēc brītiņa kalps ar tādu pašu naidu, bet jau ar zināmu samierinātību ieved mani vecā nama dzedrajā marmora priekštelpā.
Sinjors Toci pieņem mani savā kabinetā, neparasti laipni iesaukdamies franču valodā: «Sveiks, vecais draugs!» — un sirsnīgi paspiezdams manu labo roku ar abām savējām, un vispār jūtas pārāk sajūsmināts, ja ievērojam, ka pirms brīža diez vai viņam bija kāda jausma par manu esību. Beidzot, kad kalps ir izgājis, saimnieka tuklā, melnīgsnējā seja pēkšņi top nopietna, pat drusku nīgra. Viņš paceļ uz mani savas snaudas pilnās olīvacis, gaidīdams, ko es teikšu.
Lūk, ko es vēlētos pasacīt: ja ir bijusi noruna, tā jāpilda. Un, ja sinjoram Toci pašam ir vaļas atliku likām, tas vēl nedod ieganstu rīkoties tā, lai citiem būtu jāzaudē laiks. Taču pieredze man ir mācījusi, ka nav jāmētājas ar replikām, no kurām tik un tā maz la« buma.
— Mani ir atsūtījis Martens. Viņš jau atkal kļuvis atraitnis.
Vēsts, ka nez kādu Martenu piemeklējušas nedienas, pārlieku neapbēdina sinjoru Toci. Viņš ierasti pamāj ar galvu, it kā nebūtu ne uz ko citu cerējis.
— Labi, labi, darīsim, ko varēsim, nelaimīgā labā, — saimnieks izklaidīgi noteic, un gribot negribot jāsecina, ka viņam jau ir padomā vai nu sameklēt nabaga Marte- nam jaunu dzīvesbiedri, vai arī uzcelt nelaiķi no miroņiem.
Taču sinjors Toci nevis uzreiz sāk rūpēties par Martenu, bet pienāk pie grāmatu plauktiem un izvelk kādu pamatīgu sējumu, radīdams spraugu, kurā iebāž roku, un pēc mirkļa plaukti bez trokšņa pabīdās sāņus, atklādami sienā iebūvēta skapīša durtiņas. Tās atslēdzis, saimnieks drīz vien bez lielas rakņāšanās sadabū biezu, biezu aploksni, aizslēdz skapīti, no jauna izdara manipulāciju un, tikko plaukti ir ievirzījušies agrākajā vietā, pasniedz man aploksni. To atplēsis vaļā, izņemu Beļģijas pasi. Tajā ielīmēta mana fotogrāfija un ierakstīts vārds — Albērs Karē. Tas gan nav mans vārds — bet vai tam kāda nozīme? Man nekad nav bijis īstā vārda. Aploksnē atrodas arī daži mazāk svarīgi dokumenti, kas pieder tam pašam Karē, — apliecība par šofera tiesībām un kaut kādas kvītis, turklāt vēl krietna naudas summa itāliešu un beļģu banknotēs. Kamēr to visu steigā aplūkoju un sabāžu savās kabatās, sinjors Toci paziņo vienaldzīgi kā iestādes darbinieks: 1
— Pēc laiciņa pateikšu apkalpotājam, lai atnes ceļasomu ar jūsu mantām. Varat braukt ar kuģīti un izkāpt Svētā Marka laukumā — no šejienes trešajā piestātnē. Ieteicu apmesties viesnīcā «Luna», tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu tur jums numuru. Domāju, ka tas ir viss.
Man gan tas nebūt nav vīss. Turpretī sinjoram Toci šie vārdi izsaka to, ka viņa uzdevums ir galā.
— Nu, apsēdieties … — viņš beidzot attopas.
Sinjors Toci iziet ārā, un pēc mirkļa dzirdu, ka viņš
gaitenī runājas ar apkalpotāju. Mazliet vēlāk atgriežas, nesdams nelielu, elegantu ceļasomu.
— Tā ir jūsu bagāža. Liekas, laiks jau doties ceļā.
Saimnieks klusējot pavada mani līdz parādes durvīm.
Pirms šķiramies, viņš neizteiksmīgā balsī novēl man spīdošus panākumus, bet vairās pateikt kaut ko tādu kā «uz drīzu redzēšanos». Es — arī. Šim vīram ir gaužām nepatīkams sulainis.
Viesnīca «Luna», par spīti tās romantiskajai izkārtnei, ārēji nemaz nav pievilcīga. Taču āriene dažkārt maldina. Aiz drūmās, mitruma saēstās fasādes slēpjas grezni saloni ar mozaīku un dārgiem paklājiem, marmora kāpnes, gaišas istabas debeszilām tapetēm, dārgas mēbeles un bālgani zilām porcelāna plātnītēm apdarinātas vannas telpas. Kāda istaba, no kuras loga paveras skats uz tuvējām senām pilīm, ierādīta Albēram Karē kungam.
Ātri novelku drēbes un nostājos zem dušas, lai pārbaudītu, kā auksts ūdens remdē galvas sāpes. Tad izņemu no ceļasomas tīru kreklu, jaunu, pelēku uzvalku un melnus saišu zābakus, apģērbjos, noslēpju kabatās dokumentus un naudu un izmetos laukā. Pulkstenis ir bez divdesmit minūtēm trīs.
Bez piecām minūtēm trijos apsēžos Svētā Marka laukuma stūrī pie galdiņa, kas novietots blakus kafejnīcai uz ietves, un pasūtu kafiju, lai gan šobrīd ar visu savu būtni kāroju ne kafiju, bet sulīgu bifšteku un tikko ceptus kartupeļus. Aizkūpinājis cigareti, noriju malku karstā šķidruma, un tase jau tukša, jo Itālijā liek galdā tikai malku kafijas. Pēc tam vērīgi pārlaižu acis laukumam un atkal nododos savai nodarbībai — gaidīšanai.
Dažs manā vietā un citos apstākļos droši vien tūlīt sāktu pētīt apkārtējos pieminekļus, kas ir ļoti ievērojami, jo pat manī izraisa neskaidras asociācijas ar sen pazīstamām pastkartēm. Tomēr šobrīd nejūtu ne mazāko ziņkāri par dievnamiem, zvanu torņiem un pilīm. Visu savu uzmanību veltu arkādei pa labi, no kurienes jānāk cilvēkam baltu panamu galvā, tumšām acenēm un plecā uzkārtu roleifleksu.
Ēna zem arkādes ir gandrīz melna. Marmora plātnēm bruģētais laukums nežēlīgajā saulē mirdz kluss un svelmains un kļūst arvien tumšāks. Tikai stūrgalvīgi tūristi bariņā nīkst tveicē, barodami baložus ar smalkmaizītēm • un cits citu fotografēdami, lai uzņēmumos iemūžinātu to, cik tuvi viņiem ir bijuši putni un Venēcija. Pie kafejnīcas galdiņiem uz ietves cilvēku nav, vienīgi divas pa vecas sievietes mežģīnēm rotātās kleitās un salmu cepurēm galvā sēž, tāpat kā es, arkādes ēnā.
Tieši pulksten trijos gaidītais vīrs uzrodas — pa labi. Viņš lēnām nāk šurp, izklaidīgi aplūkodams skatlogus zem arkādes, it kā būtu devies pastaigā, lai nosistu laiku. Iztālēm pazīstu šo vīru, vēl nesaskatījis viņam plecā uzkārto roleifleksu. Pazīstu pēc viņa savdabīgās gaitas— viņš tikko manāmi, īpatnēji pievelk kreiso kāju un aiz paraduma rokā saņēmis fotoaparāta siksnu.
«Ļubo!» man tā vien. gribas iesaukties, kad viņš jau ir pavisam klāt. Bez šaubām, klusēju — tā tik vēl trūkst, lai es iekliegtos, taču tieši šobrīd skaidri apjaušu, cik daudz mēnešu esmu aizvadījis vientulībā, nesastapis tuvu cilvēku.
Vīrs ar panamu galvā jau pa gabalu ir ievērojis mani, tomēr paiet galdiņam garām, nepievērsdams man nekādu uzmanību, un turpina tikpat gausi savu ceļu tālāk, līdz nozūd zem arkādes pa kreisi. Samaksāju par kafiju, atkal aizdedzinu cigareti un nesteigdamies dodos tai pašā virzienā.
— Ļubo! — paklusi ierunājos, vīru ar panamu panācis Calle Largo.
— Nu gan pārskatījies, — viņš nomurmina, tikko jaušami pasmaidīdams. — Es esmu Robērs Lerū. Pēc tautības — bejģis, pēc profesijas — fotogrāfs. Bet tu?
— Arī belģis. Albērs Karē. Vari mani saukt par «mon šēr Karē»[1]. ,
— Kādēļ gan ne! Mēs esam veci paziņas no Briseles. Kas īsti tev šeit kārtojams?
— Tas pats, kas tev.
— Es jautāju par ko citu.
Ļoti labi saprotu, par ko man jautā, bet nespēju paciest šo oficiālo toni patlaban, kad* veselu gadu neesam tikušies un turklāt vēl šai pēcpusdienas stundā iela tik tukša, ka tajā nemana ne dzīvas dvēseles.
— Man šis tas kārtojams tirdzniecībā. It īpaši interesējos par venēciešu kristālu.
Ļubo pamāj.
— Es pašreiz gatavoju kādai Beļģijas izdevniecībai fotoalbumu.
Viņš apklust, it kā vairs nebūtu ko teikt, un iet tālāk; turos viņam līdzi, un mēs, nekā nerunādami, laiciņu soļojam gar vecajiem namiem, no kuriem krīt šauras ēnas.
— Nez kādēļ tu man diez ko nepatīc, — es ieminos.
— Kādā ziņā?
— Esi kļuvis pārāk oficiāls. Laikam nevari panest karstumu.
— Te, brālīt, nav vainīgs karstums. — Ļubo pasmīn. — Bet gan darbs. Līdz šim man vē»l nemaz nav veicies.
— Un kā ir ar tavu parunu — «Nāc man līdzi un nebaidies!»?
Ļubo atkal drusciņ pasmīn.
— Nekā. Esmu to aizmirsis. Paruna bija laba, tikai jau esmu to aizmirsis.
Nebilstu ne vārda, un mēs klusējot slājam gar laika gaitā nomelnējušām fasādēm, kur klājas šaura ēna. Mans princips vispār ir šāds: ja cilvēkam slikta oma, viņš jāliek mierā, lai klusē vien, kamēr tā pāries.
— Kādas tev ir instrukcijas? — Ļubo pēc brīža ievaicājas.
— Man tās jāsaņem no tevis.
— Vai tad nemaz neesi lietas kursā?
— Nē, nemaz.
— Labi. Būtība to, kas man zināms, var pavē-stīt pāris vārdos. Un šis gadījums sākas ar kādu Stavrevu. Ārējās tirdzniecības darbinieku. Viņam ir pastāvīgi sakari ar ārzemju firmu pārstāvjiem. Stavrevu savervējis amerikāņu izlūkdienests pirmajos gados pēc Devītā septembra, bet viņam nekad neko nav licis darīt. Un tikai pirms sešiem mēnešiem pie viņa ieradies kāds aģents no rietumu firmas «Zodiaks», pateicis paroli, kuru Stavrevs diez vai cerējis kādrēiz vēl dzirdēt, un nodevis rāciju kopā ar instrukcijām, lai viņš sāktu strādāt. Un tas ir viss.
Ļubo izvelk no kabatas sagumzītu «Kentas» paciņu un sniedz man.
— Kā tā — viss? — jautāju, neapzināti paņemdams cigareti.
Mans draugs arī paņem cigareti un uz mirkli apstajas, lai iešķiltu uguntiņu ar šķiltavām.
— Viss, — viņš vēlreiz pasaka, un mēs, uzvilkdami dūmu, ejam tālāk pa šauro ēnas strēli. — Es gribu teikt: tas ir viss, kas man zināms.
— Kad ir aizturēts Stavrevs?
— Viņš nav aizturēts. Pats atnācis pie mums. Tik daudz gadus dzīvojis kā krietns pilsonis, sasniedzis godājamu stāvokli sabiedrībā, un tagad še nu tev — rācija! Protams, viņš vairākas dienas drebējis, šaubījies, pirms ieradies un visu izstāstījis. Starp citu, pēc mūsu norādījuma Stavrevs vēl līdz šim pilda aģenta instrukcijas.
— Tātad mums kā nekā ir divi skrejceļi — divi cilvēki, — es secinu. — Viens, kurš ir savervējis Stavrevu, u.ri otrs, kurš atjaunojis sakarus ar viņu.
— Tikai viens! — Ļubo pārlabo. — Tas pirmais ir bijis karavīrs amerikāņu misijā un sen jau pazudis bez pēdām. Varbūt aizgājis viņsaulē. Viens vienīgs skrejceļš — Karlo Morandi, firmas «Zodiaks» Venēcijas nodaļas ierēdnis.
— Nu, tomēr …
— Jā, tomēr… Tikai izrādās, ka praksē šis «tomēr» nav ne plika graša vērts.
Esam sasnieguši kanālu. Līdzās tam atrodas brīvs marmora soliņš, pār kuru no stūra mājas krīt ēna.
— Pasēdēsim šeit, — Ļubo piedāvā un tūlīt dodas pie soliņa.
— Labāk kaut kur citur. Beidzos vai nost aiz izsalkuma.
— Es aiz slāpēm, — draugs paklusi izgrūž, noslīgdams uz soliņa. — Kā par nelaimi, mums nav daudz laika. Gan jau vakarā ieturēsimies.
Apsēžos blakus viņam, ievelku pēdējo dūmu un aizmetu cigaretes galu stingajā kanāla ūdenī. Dziļā, pa- dzidrā ūdenī, kas slīpajos saulstaros laistās smaragdzaļš, ēnā — melnzils.
— Tu jau sen te? — es noprasu.
— Gandrīz trīs mēnešus. Trīs mēneši aizritējuši, bet rezultāts ir nulle. Tādos apstākļos, kādi ir man, izsekot šo tipu nemaz nav tik viegli. Tomēr domāju — esmu izdibinājis visu iespējamo.
Ļubo apklust, un pēc tā var spriest, ka izdibinātais nav tik daudz vērts, lai par to stāstītu.
— Kas tas tāds par putnu — šis Morandi?.
Iebāzis kabatā roku, draugs izņem dažus fotoattēlus un kādu no tiem pasniedz man.
— Re, Dodžu pils un Morandi kā piedevai — viņš paskaidro. — Skaists uzņēmums, vai ne?
Paraustījis plecus, vērīgi ielūkojos tajā.
— Labāk es būtu kļuvis par fotogrāfu! Man fotografēšana daudz vairāk padodas nekā jebkas cits.
Pie pils fasādes redzami daži garāmgājēji.
— Kurš tad te ir Morandi? — jautāju.
— Sitas — kopā ar sievieti.
Vīrietis, kurš stāv kopā ar sievieti, ir vidējos gados, maza auguma, plānām ūsiņām, bet uzpūtīgs kā pāvs, uz pakauša uzbīdītu ērmīgu platmali šaurām maliņām.
— Sieviete visādā ziņā pelna lielāku ievērību, — es apgalvoju.
— Jā, bet viņa nepiedalās spēlē. īstenībā arī Morandi, liekas, ir ārpus spēles. Viduvējs ierēdnis. Vējgrābslis. Varbūt tērē vairāk nekā pelna.
— Tātad…
— Tātad iedzīvojas parādos — un cauri! Bieži brauc dienesta darīšanās uz Zenēvu, kur ir cita «Zodiaka» nodaļa. Nekādi sakari, nekādas parādības neliecina, ka viņš darbojas izlūkošanas orgānos.
— Un šī sieviete?
— Viņa nav brīva, — Ļubo atbild, izraudams no manām rokām fotoattēlu. — Tā ir viņa mīļākā.
— Vai esi mēģinājis dabūt šo sievieti savā pusē?
— Gaidīju tevi. Viņa, brālīt, galīgi izvirtusi. Ar viņu ielaisties ir bīstami un lieki. Taču esmu mēģinājis ko citu.
Viņš apklust un paveras savā pulkstenī. Tad paceļ acis un viltīgi pamirkšķina man — tāpat kā bijušais Ļubo Angelovs, jokdaris un blēdis, ko viņa draugi dēvēja par Sātanu. Tikai patlaban šai pamirkšķināšanā jaušas kaut kas nožēlojams, it kā Ļubo būtu vēlējies vairāk sasparoties nekā palielīties ar panākumiem.
— Man tagad ir kontakts ar kādu tipu, kuru sauc par Artūro Konti. Tas ir garš stāsts, ko vēlāk tev izklāstīšu sīki jo sīki. Konti un Morandi strādā vienā istabā, kopīgi uzdzīvo. Konti acīmredzot pazīst Morandi caur un cauri.
— Bet ja nu šis Konti…
Ļubo nepatikā atmet ar roku.
— Rimsties jel! Es zinu, ko daru.
— Galvenais, vai esi pārliecināts'…
— Ne par ko neesmu pārliecināts. Esmu pārliecināts vienīgi par to, ka citas izejas nav. Vēl jo vairāk — Konti ir apķērīgs. Uzreiz saprata, kas es par pircēju un kāda prece mani gaužām interesē. Lai uzsistu cenu, viņš sākumā izlikās, ka šaubās. Vēlāk bija ar mieru.
— Un kāds rezultāts?
— Tas šodien kļūs skaidrs. Konti jutīs, ka viņa kabatas ir pilnas, bet, ko dabūšu es, vēl nezinu. Varbūt viņš mani aiztrieks ellē, taču citas izejas nav. Jau trīs mēnešus nīkstu veltīgi…
Paskatījies pulkstenī, draugs uzslienas kājās.
— Man jāiet. Mēs tiksimies tieši sešos. Līdz tam laikam jau būšu saņēmis ziņas. Tikšanās vieta — pirmā autobusu pietura uz Ponte della LibertāNopērc sev pilsētas karti un krietni vien papēti! Bet tagad, ja gribi paēst, ej pa šo pašu ielu līdz Morozīni laukumam.
Ļubo mazliet paceļ roku atvadām un tikai tad attopas pajautāt:
— No kurienes iebrauci, vai tieši no Francijas?
— Jā, no Francijas.
— Tātad tur jau esi ticis galā.
— Ne velti tu esi bijis mans skolotājs…
— Nejauc man prātus! — Draugs pasmaida. — Ja nebijis manis, būtu bijis cits. Katrā ziņā priecājos, ka esi ticis galā …
Tad piebilst bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto;
— Man, brālīt, ir dēls. Viņam jau pieci mēneši.
Morozīni laukums īsti neiederas Venēcijas pilsētas sejā — tā ainavā trūkst kanālu. Toties kafejnīcu te ir pārpārēm. Iekārtojos balti un zili svītrotas nojumes ēnā un, nezaudēdams modrību, cenzdamies neparādīt, ka esmu izsalcis kā vilks, ar baudu notiesāju Milānas kotleti un milzīgu devu spageti.
Lai gan vēl ir agra pēcpusdienas stunda un laiks ļoti karsts: kafejnīcas terasē sēž daži dīkdieņi un pāris tūristu bariņu. Klātesošie par mani neliekas ne zinis, vienīgi viesmīlis grozās apkārt, cerot, ka vēl papildus ko pasūtīšu. Vēlēdamies sagādāt viesmīlim prieku, palūdzu, lai viņš atnes kādu desertu, un izņemu no kabatas pilsētas karti. Izrādās, ka maršruts līdz Ponte delta Libertā ir vienkāršs. Jābrauc ar kuģīti no Akadēmijas tilta un jāizkāpj gala piestātnē. Ceļā droši vien paies pusstunda. Tagad ir drusciņ pāri četriem. Tātad man ir pusotras stundas brīvas, kurās atliek vēl pamieloties ar nieka desertu. Un, protams, arī gaidīt.
«Vai tieši no Francijas?» draugs man jautāja.
«Jā, no Francijas.»
Kas slēpjas aiz šīs īsās atbildes, tas zināms tikai man. Un, cik voltu liels spriegums arvien vēl mīt manī, tas arī zināms tikai man. Pēc katras tādas operācijas, kādu esmu veicis Francijā, labi derētu starplaiks, lai atdzistu motors. Es iztēlē gandrīz jau redzēju šo starplaiku kā neilgu, mierīgu atpūtu Zelta Smiltīs… Brīnišķu atpūtu vasaras sākumā, kad cilvēki vēl plūstin neplūst kūrortā un jūra ir diezgan auksta. Man kārot kārojas padzīvot tur, kamēr jūras ūdens vēl ir saltnējs, jo tad iespējams ar tīru sirdsapziņu laiskotīes gultā līdz pusdienām, pēcpusdienā šur tur paklīņāt, nebaidoties, ka ārzemnieki ik uz soļa var uzmīt manām jaunajām kurpēm. Nav nekā jaukāka par atpūtu jūrmalā, it sevišķi, ja mazgājamies vannā vien.
Jā, šo starplaiku, kas iekrita jūnijā, es iztēlē redzēju tieši tobrīd, kad mēs abi ar Lidu tikām uz «Dzimtenes» klāja. Tvaikonis jau bija atstājis Francijas teritoriālos ūdeņus, un robežsardzes kuteris, kurš dzinās mums pakaļ, pat nepapūlējies tuvoties bortam, nogriezās sāņus, it kā būtu izbraucis jūrā aiz gluži cita iemesla.
Izrādījās, ka tvaikoņa kapteinis ir lietišķs un atjautīgs — viņš uzreiz nodrošināja man radiosakarus. Līdz vēlai naktij sīki jo sīki stāstīju par sava uzdevuma izpildi. Galu galā miegs tā mācās virsū, ka pat neatceros, kā aizkļuvu līdz kajītei — droši vien iemigu, ejot turp kāda pavadībā.
— Nu beidzot! — Lida iesaucās, kad otrā dienā ap pusdienu iznācu uz klāja. — Tātad jūs neesat saņemts ciet?
— Kādēļ lai mani saņemtu ciet? — es no miega arvien vēl patruļu galvu vaicāju.
— Vai tad jūs neesat emigrants?
— Ahā, tiesa gan! — pēkšņi atjēdzos. — Redzi, es pats sevi nosodīju, un cilvēki mani saprata. Vispār tas šā tā nokārtojās.
Viņa brītiņu pētīgi raudzījās manī. Pēc tam sadrūma.
— Jūs laikam ņemat mani uz zoba.
Nepaguvu nekā iebilst, jo tieši tai mirklī kāds jūrnieks piesteidzies pateica, ka man nekavējoties jāejot uz radista kabīni. Domāju — Centrs pieprasa dažas niecīgas papildziņas par pabeigto operāciju. Taču radiogramma vēstīja pavisam ko citu. īsi sakot, nu bija galā mani sapņi par laiskošanos jūnijā zilās jūras krastā. Vajadzēja sākt jaunu operāciju, pilnu nezināmiem, pareizāk, sastādītu tikai no nezināmiem. Viena adrese, viena parole un viena tikšanās ar kādu tur un tur tā un tā pirmdienā, noteikti pirmdienā, tieši pulksten trijos.
To pašu dienu agrā pēcpusdienā izkāpu Neapoles ostā, pat nepatapis paskaidrot Lidai, ka man nav bijis gandrīz ne mazākā nodoma ņemt viņu uz zoba.
Un tagad, lūk, jaunās operācijas sākums. Nezināmie tiktāl izzuduši, ciktāl kļuvis skaidrs, ka darbs šķiet galīgi bezcerīgs. īstenībā, saņēmis radiogrammu, uzreiz aptvēru — tas būs gaužām grūts darbs. Nevis tādēļ, ka par to bija teikts radiogrammā, bet gan tāpēc, ka mani iesaistīja operācijā, nenogaidījuši, kad «atdzisīs motors», un nedevuši instrukcijas uz vietas.
Aplūkoju priekšā noliktās tukšās plastmasas tases etiķeti un tikai tagad atjaušu, ka deserts, ko nule esmu izklaidīgi notiesājis, nav nekas cits kā izdaudzinātais saldējums «Mota». Šobrīd viesmīlis, kurš nenoņemda- mies arvien vēl grozās apkārt, pakalpīgi izmet:
— Vai negribat <rEspresso»?
Piekrītoši pamāju, lai viņu nesarūgtinātu.
— Mazo vai lielo?
— Lielo, — atbildu, joprojām nevēlēdamies viņu apbēdināt.
Viņš zibenīgi ātri atnes kafiju un aizsteidzas, lai piedāvātu savus pakalpojumus pavecām anglietēm, kas ir apgādājušās ar aploksnēm un krāsainām atklātnēm un pie blakus galdiņa nogrimušas vēstuļu rakstīšanā.
«Saldējums «Mota», saldējums «Mota»,» neapzināti atkārtoju, tai pašā laikā domādams pavisam ko citu, un proti: man jau laiks iet pensijā. Kas par to, ka nav vēl apritējuši pilni četrdesmitl Mums amats ir tikpat grūts kā virsskaņas lidmašīnu vadītājiem. Pārmērīga slodze. Priekšlaicīga novecošanās. Vēlāk varēsim uzstāties ar referātiem namu pārvaldēs. Vai lasīt avīzes pilsētas parkā. Vai arī ellē mālus mīcīt.
Necik sen pirms kādas smagas operācijas es drebēju kā šahists, kurš apsēžas pie galda, lai izspēlētu partiju ar bīstamu pretinieku. Kas par muļķībām! Es drebēju daudz stiprāk un gluži citādi. Tā dreb nevis spēlē šahists, bet skaudrā, neatlaidīgā apņēmībā cilvēks, kurs apdomā katru sīkumu un reizē ir gatavs uz visu, lai uzsākto paveiktu līdz galam. Es biju iepraties šādu apņēmību jau tajās dienās, kad kopā ar Veco un Ļubo Sātanu klaiņoju pa uzkalniem netālu no robežas. «Nāc man līdzi un nebaidies!» Ļubo atkal un atkal teica. Un es gāju viņam līdzi, lai gan baidījos, un bailēs apguvu mākslu tās pārvarēt.
Jā, kopš tā laika jau cik ūdeņu aiztecējis, un pats Ļubo varētu iet pensijā. «Labāk es būtu kjuvis par fotogrāfu! Man fotografēšana daudz vairāk padodas.» Triju mēnešu ir bijis diezgan, lai izsīktu Ļubo pacietība un viņš ielaistos ar kādu izspiedēju, kas iebāzīs savā kabatā krietnu naudas žūksni, sniedzot viņam pāris nenozīmīgu vai gluži nepatiesu ziņu. «Citas izejas nav.» Šodien nav, bet varbūt rīt būs. Varbūt rīt izlobīsies kāds svarīgāks un drošāks pierādījums no šā nejaušā informētāja ziņām, kaut gan iespējams, ka viņš ir tīšuprāt uzsūtīts, lai paņemtu mūs tauvā.
Pamazām manas domas sāk vērpties tikai ap darbu, un līdz ar to garastāvoklis zināmā mērā uzlabojas. Pat galvas sāpes tik tālu pierimušas, ka kļuvušas ciešamas. Jo vairāk domāju par darbu, jo skaidrāk apzinos, ka man trūkst pat viselementārāko apstākļu uzdevuma izpildei. Nevaru nekā izlemt, kamēr neesmu dabūjis no Ļubo kaut dažas niecīgas ziņas, kamēr neesmu iepazinies ar viņa novērojumiem pa šiem trijiem mēnešiem, lai gan, liekas, tie nav ne plika graša vērti.
Tas mazumiņš, kas man ir zināms, tagad spēj mani tikai izsist no sliedēm. Visvairāk mani sit no sliedēm laukā pretruna starp Centra direktīvu un Ļubo rīcību. Direktīva — turklāt vēl viena vienīgā — skan: «Vislie
lāko piesardzību!» Un tai pašā laikā Ļubo ir ielaidies darījumā ar kādu šaubīgu subjektu aiz tā iegansta, ka citas izejas nav. Varbūt šim Sātanam ir noteiktākas direktīvas? Varbūt šis subjekts nemaz nav tik šaubīgs? Varbūt… varbūt… Jāgaida tikšanās pulksten sešos.
Ir jau gandrīz seši, kad nokļūstu pie autobusu pieturas uz Ponte della Libertā. Tīšām pienāku tur pēdējā mirklī, lai nevajadzētu dirnēt pārlieku ilgi un nemodinātu pret sevi aizdomas, kaut gan tās nevar sevišķi radīt, stāvot autobusu pieturā.
Tilts man pa kreisi laideni paceļas no šosejas, pa labi slienas augstu pār dzelzceļa līnijām un stiepjas tālāk virs jūras kā lenta, balta, gara un taisna, pārvilkta pāri plašajiem, zilizaļajiem ūdeņiem. Gurdi parkšķēdams, no pilsētas puses tuvojas autobuss, kas strauji apstājas man pašā deguna galā. Mazais pasažieru pūlītis uzreiz iekāpj mašīnā. Šoferis paveras manī, kā teikdams: «Nu, ātrāk, ko tad tu snaud!» — bet es izliekos, ka esmu pagalam izklaidīgs, un viņš pēkšņi piedod gāzi un brauc uz Mestri. Brītiņu veros, kā aizripo smagais autobuss, tad, pašāvis acis pretējā virzienā, ieraugu Ļubo.
Mans draugs vēl ir tālu, bet es jau pazīstu viņu pēc baltās panamas un savdabīgās gaitas — viņš tikko jaušami pievelk kreiso kāju. Tolaik, kad vajājām kalnos diversantu bandas, viņam kājā trāpīja lode un to sakropļoja, taču ar dzelzs gribu un vingrošanu Ļubo tā atguva kustību spējas, ka staigā, gandrīz nemaz neklibodams, tikai drusciņ pievilkdams pēdu.
Saņēmis rokā fotoaparāta siksnu, Ļubo gausi nāk pa tilta ietvi, kā bezmērķīgi klīņādams, lai tāpat vien paelpotu svaigu gaisu. Tomēr es pietiekami labi pazīstu draugu, lai, redzot viņa šķietami bezrūpīgo izturēšanos, uztvertu, ka viņš tur acis vaļā, it kā grib palūkoties atpakaļ, bet neuzdrīkstas. To, ko neuzdrīkstas viņš, izdaru es, — šobrīd uz tilta, cik tālu skatiens sniedzas, nekā nemana, vienīgi jaunieši bariņā iet pa otru ietvi, skaļi triekdami un smiedamies.
Kad Ļubo ir metru divdesmit no manis, ieraugu viņa aizmugurē automobili. Varbūt jau agrāk to esmu redzējis, bet tikai patlaban tam pievēršu uzmanību. Tas ir melns kravas buiks, kādu ir vai cik, brauc ar normālu ātrumu, tādēļ duras acīs vienīgi tad, kad strauji nogriežas no klātnes vidus, slīdēdams uz ietvi. Ļubo pavērsies pakāpjas soli sāņus, bet tieši tobrīd kravas mašīna ar buferi viņu pagrūž, nogāž gar zemi un aiztriec pret tilta margām, pēc tam, aizrībinādama man garām, traucas uz Mestri. īsu, īsu mirklīti manu acu priekšā pazib aiz stūres šofera garenā, bālā seja, pa pusei aizslēpta lielām, spoguļainām acenēm, un blakus sēdētāja ģīmis — tukls, uzburbis, plānu, iesirmu bārdiņu. Buikam drāžo- ties prom, mēģinu izlasīt tā numuru, taču tas ir pārāk nošķiests ar dubļiem, un galu galā kāda tam jēga: droši vien mašīnu nobēdzinās kaut kur Mestres nomalē, un diez vai kāds īpaši pūlēsies, lai atrastu slepkavas, kas nogalinājuši nepazīstamu cilvēku — cilvēku, kurš šai zemē nekā nav vērts.
Nepazīstamais guļ uz ietves, un ap viņu drūzmējas ziņkāru jauniešu bars. It kā kailas ziņkāres dzīts, es arī pienāku klāt.
— Jau beigts … — kāds saka.
— Nē, vēl kustas, — cits ievēro.
Cietušā kājas tiešām krampjaini raustās. Bet tā ir muskuļu spazma — tie vēl nezina, ka jau pieder mironim. Kāds aizskrien piezvanīt, palikušie strīdīgi apspriež, vai slepkavība ir bandas darbs vai ne. Pēc dažām minūtēm tālumā spalgi iekaucas policijas automobiļa signāltaure.
Dodos atpakaļ, tēlodams, ka nekur nesteidzos. Un ne jau tikai es. Arī jaunieši atstāj notikuma vietu, apdzen mani, soļodami uz pilsētas pusi, un nozūd, pirms ierodas policijas mazā kravas mašīna. Neviens nevēlas zaudēt laiku, lai ietu par liecinieku.
Kad esmu sasniedzis šoseju, garām aizjoņo «ātrā palīdzība» un policijas automobilis. Apstājies pagriežos, lai noskatītos epilogu. Ar baltu palagu pārklātas nestuves.
Tagad man vajadzīga telefona grāmata, bet, kamēr šai kvartālā uzeju kafejnīcu, aizrit ilgs, ilgs laiks. Neesmu paredzējis, ka grāmatā Artūro Konti vārda nav. Toties atrodu «Zodiaka» tālruņa numuru. Zvanīt uz «Zodiaku» ir bīstami. Taču pašreiz, redzams, tā ir vienīgā iespēja.
— Lūdzu sinjoru Konti!
— Sinjors Konti jau aizgājis. Vai tad nezināt, ka jāzvana darba laikā! — šveicars atbild neapmierinātības pilnā balsī.
— Piedodiet, man vajag viņam kaut ko ļoti steidzamu paziņot. Esmu nupat ieradies no Zenēvas. Esiet tik laipni, pasakiet adresi .. .
— Adresi . .. Adresi … — šveicars burkšķ arvien vēl tikpat neapmierināti. Tomēr ar pirkstiem laikam jau šķirsta darbinieku sarakstu, jo mazliet vēlāk klausulē atskan: — Strada Nuova deviņpadsmit.
Tagad nepieciešams cik necik sakopot domas un izdzert kausu alus, nolemju to izdarīt kur citur. Vispār pēc tikko pieļautās pārsteidzīgās rīcības cieši apņemos, ka turpmāk būšu bezgala piesardzīgs. Šveicaram taču var iešauties prātā pārbaudīt, no kurienes zvanīts. Vai arī viņš pats piezvanīs kādam un pastāstīs, ka sinjoru Konti esot meklējuši steidzamās darīšanās. Šodien nedrīkst vairs apgrūtināt vietējo policiju ar vēl viena cilvēka sabraukšanu. Jo vairāk tāpēc, ka viņi ir pieraduši galvenokārt izmeklēt slīkšanas gadījumus.
Atstādams kafejnīcu, iemetu acis pilsētas kartē. Un man kļūst skaidrs, ka līdz Strada Nuova varu aiziet kājām, — tas gandrīz kaut kas neticams šai pilsētā. Drīz jau būs septiņi. Ielas ļaužu pilnas. Pārgājis pār Baskāju tiltu, nokļūstu stacijas laukumā un nogriežos pa labi — Ildzi ļaužu straumei.
Deviņpadsmitais nams meklētajā ielā ne ar ko nav pievilcīgs, četriem stāviem, nolupušu fasādi un necilām parādes durvīm. Paeju garām šai ēkai, nelikdamies ne zinis par to, un turpinu ceļu, kamēr nonāku kādā laukumā, kurā ir piemineklis un — galvenais — kafejnīca. Apsēžos pie galdiņa ārā un pasūtu alu, ko jau pirmīt vēlējos iedzert.
Krēslo. Laukuma malās ap namu fasādēm jau vērpjas palsa tumsa, vidū vēl ir gaišs, un te, gaismā, spilgti iezīmējas dižena bronzas jātnieka aprises. Spriežot pēc tā, cik lepni un cienīgi jātnieks sēž bronzas zirga mugurā, redzams, ka tas ir vai nu karavadonis, vai arī kāda vēsturiska majestāte. Drosmīgā, izcilā vīra sakostie zobi un sarauktā piere iedveš respektu, un tas mani uzvedina uz domām par godu viņa piemiņai pasūtīt otru kausu alus.
Lēnām dzerdams alu, vēroju krēslā grimstošo laukumu un reizē pūlos šo to izmest no galvas, lai varētu vēsu prātu mierīgi apsvērt visu, kas mani gaida nākotnē. Taču tieši tas, ko vēlos izmest no galvas, ir gaužām stipri tur iegulies: čokurā savilcies ķermenis sabrauktām kājām, kas krampjaini raustās, pret akmens tilta margām sasista galva pakailu pakausi un zemē nokritusi, samurdzījusies, asinīm piesūkusies balta panama.
«Man laiks iet pensijā,» saku pats sev. «Ja jau esmu kļuvis tik jūtīgs, noteikti jāiet pensijā.» Bet, tā kā šie vārdi sirdī nerod atbalsi, atkal pievēršos piemineklim. Tas patlaban viscaur ieslīdzis ēnā, tā nekrīt vienīgi pār jātnieka pleciem un galvu ar sakostajiem zobiem, un saraukto pieri. «Uz veselību!» es klusiņām murminu. «Un necel tik augstu degunu! Tā ir tava laime, ka jūsu laikos vēl nebija amerikāņu izlūkdienesta. Citādi, kamēr tu augstu paceltu degunu būtu sēdējis zirgā, tev būtu ielaiduši lodi mugurā. Tā nu izturies vienkāršāk!» Taču arī šīs muļķības paliek bez atbalss, jo tieši šobrīd saklausu Ļubo čukstam: «Man, brālīt, ir dēls! Viņam jau pieci mēneši.» — «Tev ir dēls,» es iebilstu, «bet tavam dēlam nav tēva.» Tomēr labāk ir atstāt pēc sevis dēlu bez tēva nekā tukšumu. Tā, teiksim, es neko neatstāšu, lai gan man arī varēja būt dēls — jau piecus gadus, nevis piecus mēnešus vecs. Bet tas ir cits stāsts.
Uz īsu mirkli apziņā uzdzalkstī kaut kas no šā cita stāsta, bet tikai uz īsu mirkli, jo ausīs no jauna ieskanas: «Vai dzirdi, brālīt, man ir dēls! Viņam jau pieci mēneši.»— «Liecies mierā ar savu dēlu!» es saku. «Kaut tu būtu agrāk par to padomājis! Galu galā tev vajadzēja apgūt amatu — amatu sēdēt un gaidit. Tu vairs nejaudāji ilgāk sēdēt un gaidīt. Un tevi aiztrieca peklē. Tāpat kā Veco.»
Bez šaubām, ļoti labi zinu, ka Ļubo lieliski prata šo amatu, un tā runāju tikai tādēļ, lai viņš vairs nečukstētu man ausī un ļautu sakopot domas. Varbūt uzdevums nebija viņam pa spēkam. Varbūt viņa nervi jau bija pārāk sabendēti. Tādi kā mēs bieži vien sabeidz sevi, pirms galvvidus kļūst kails. Amatu gan viņš prata gods godam. Vismaz savā laikā. Un tieši viņš to iemācīja man.
Atkal pārlaižu acis laukumam, tagad varenais jātnieks visnotaļ grimst blāvās ēnās. Arī manā galvā rosās nemierīgas domas un slīd blāvas ēnas. Lai tās kaut cik atvairītu, parauju piedurkni augšup un pašauju acis uz pulksteni. Astoņi un divdesmit minūtes. Gaidīšu līdz desmitiem. Nē, gaidīšu līdz pusnaktij. Kādēļ taisni līdz pusnaktij? Varbūt tikai apmēram līdz pusnaktij? Tad būs mazāk apmeklētāju — mazāks risks. Cilvēks būs pārnācis mājās. Un pat nedomās, ka pašlaik kāds var pie viņa ierasties.
Tas ir riskants pasākums. Gandrīz tikpat riskants kā Ļubo .rīcība. Tikai atšķiras ar to, ka Ļubo nevajadzēja riskēt, man tas gribot negribot jādara. Viņam bija iespēja gaidīt, man tās nav. Ļubo pat nebija pārliecināts, ka Konti ir kas zināms, es par to esmu pārliecināts. Man ir konkrēts jautājums, uz kuru Konti var skaidri un gaiši atbildēt. Līdz šim mūsu darbības apvārsnī vīdēja vienīgi Morandi. Bet buikā nebrauca Morandi — es būtu viņu pazinis pēc fotoattēla. Tātad bez viņa ir uzradušās vēl divas personas. Kas tās ir, to izdibināsim, kad kļūs skaidrs, kam Konti ir pastāstījis par saskaru ar Ļubo. Un tas noskaidrosies, ja Konti būs spiests to pateikt. Man viņš jāpiespiež.
Savs laiks gaidīt. Un savs laiks darboties. Galvenais — nedrīkst sajaukt šos laikus. Kā sajauca Ļubo. Un arī Vecais.
Nelaime ar Veco gadījās gaužām sen — tad, kad vajājām diversantu bandas pierobežas rajonos. Reiz sadzinām pēdas bandai, kas mitinājās pamestās ūdens dzirnavās. Ausa gaisma, un mums nebija ne jausmas, cik cilvēku paslēpušies dzirnavās, mēs bijām tikai četratā, tāpēc Ļubo aizsūtīja jauno puisi Savovu pēc palīgspēkiem. Ļubo, Vecais un es ierāvāmies aiz kokiem. Pēkšņi kāds diversants nāca pa durvīm laukā — un Vecais, neievērodams pavēli, izšāva, trāpīja gan viņam, taču uzmodināja visu «stropu». Un nu bandīti plāja mums virsū pa logiem un spraugām, bet mēs centāmies taupīt patronas; viņi atskārta, ka pretinieks ne velnam neder, un sagrupējušies devās ārā. Tad Ļubo lika atklāt uguni; piezadzies tuvāk, es vienu granātu iesviedu tai barā, kas bija sadrūzmējies pie durvīm, un tai pašā laikā Ļubo otru iemeta pa logu istabā. Nogranda divi sprādzieni, un iestājās nāves klusums. Granātu mums vairs nebija, patronu — pavisam maz. Vajadzēja gulēt un gaidīt palīgspēkus. Joprojām valdīja klusums, un Vecais reizi pēc reizes teica: «Kas tur kc gaidīt! Vai tad neredzat, ka neviens nav palicis starp dzīvajiem?» Augu nakti staigājot un uzglūnot ienaidniekam, viņš bija galīgi saīdzis un noguris un vēlējās pēc iespējas ātrāk atgriezties ciemā. «Ko tad mēs gaidām?» Vecais jautāja, un Ļubo vēl nepaguva viņam uzkliegt, kad viņš jau pietrūkās kājās un aizskrēja, bet, tikko pabāza galvu durvīs, istabā sāka tarkšķēt automāts. Vecajam saļodzījās kājas, viņš pieliecās, it kā būtu ko izlaidis no rokām un gribētu pacelt, ievaidējās un sajima uz sliekšņa, saraudamies sāpēs. Pēc brītiņa pienāca palīgspēki.
Tagad savukārt Ļubo nošāva greizi. Pēc divdesmit gadiem. Mūsu darbā divdesmit gados cilvēks var diezgan pamatīgi sabeigt sevi. Var savecēt, pirms vēl nav izkrituši mati. Un man atkal rēgojas pie tilta margām visā garumā izstiepies ķermenis ar pakailu galvvidu un sagumzīta balta panama. Seju neredzu, jo tā piekļāvu- sies pie seguma plātnēm. Tā ir labāk.
Viesmīle paņem naudu no blakus galdiņa. Pie tā divatā sēdēja cilvēki vidējos gados, bet es pat neesmu manījis, kad viņi ir aizgājuši prom. Kā jau teicu, man laiks iet pensijā.
— Drīz slēgsit ciet? — vaicāju viesmīlei.
— Nē, nē! — meitene steidzas mani nomierināt. — Mēs strādājam līdz pusnaktij.
— Ko es varētu iebaudīt?
— Vai negribat Milānas kotleti?
Piekrītoši pamāju, lai gan pat Milānas kotlete derdzas, ja to ēd divreiz dienā.
— Vai vēl aliņu?
Atkal pamāju.
Ak tā — «strādājam līdz pusnaktij». Neko teikt, mēs strādāsim pēc pusnakts. Svarīgākais ir tas, lai darbs virzītos uz priekšu. Lai darbs labi veiktos — tas ir svarīgākais, sinjor Konti, tāpēc pielūko, ka tu man neduļķotu skaidru ūdeni!
— Jums negaršo kotlete? — pēkšņi atskan viesmīles balss, un es satrūkstos.
— Gluži otrādi, — atbildu, pavirši uzmezdams acis aizsāktajam ēdienam un tukšajam kausam. — Bet tik karstā laikā gandrīz vai negribas ēst.
— Jā, šodien bija diezgan silts, — meitene ir vienis prātis. — Vēl aliņu?
— Labāk kafiju. Vai jums nebūtu lielāka tase?
— Protams, ka ir. Dubultā kafija.
Esmu izdzēris trīs dubultās «Espresso», kamēr mana pulksteņa lielais rādītājs ir panācis mazo virs cipara divpadsmit. Samaksājis atstāju kafejnīcu bez liekas steigas. Soļoju atpakaļ. Ielas vāji apgaismotas un gandrīz tukšas. Strada Nuova — te laternu mirdz vairāk un kustība rosīgāka. Sasniedzis deviņpadsmito namu, neatskatīdamies, nešaubīdamies iesnāju necilajā ieejā un dodos pa kāpnēm augšā, lasīdams uzrakstus plāksnītēs uz durvīm. Atrodu Artūro Konti vārdu tikai ceturtajā stāvā pa kreisi. Mierīgi piezvanu, tas ir, nedz bailīgi, nedz pārāk uzstājīgi. Neviens neatsaucas. Sekundes desmit nogaidījis, atkal piezvanu. Šķiet, mājoklis nav apdzīvots. Drošs paliek drošs, nospiežu durvju rokturi. Un durvis paveras.
Ienācis iekšā, tās bez trokšņa aiztaisu ciet. Sataustu aizšautni un tikpat klusi pabīdu. Priekštelpa iegrimusi tumsā. Uzrāvis sērkociņu, ieraugu tieši pretim līdz kā i a ī vaļā pamestas durvis. Pieeju pie tām un iemetu acis istabā … Uz mata kā savā laikā Vecais.
Sērkociņa uguntiņa apsvilina manus pirkstus un nodziest. Istabā arī ir galīgi tumšs. Droši vien logiem priekšā aizvilkti blīvi aizkari. Sagramstu līdzās durvīm elektrības slēdzi un noklakšķinu. Pie griestiem senā kristāla lustrā iedzirkstas desmitiem stikliņu. Bet ne jau lustra patlaban saista manu uzmanību. Piecu soļu atstatumā uz paklāja visā garumā izstiepies vīrietis. Viņš guļ uz mutes, izpletis rokas, it kā būtu gribējis aizķerties aiz kaut kā nāves brīdī. Paklājs piesūcies ar asinīm.
Piegājis klāt, saudzīgi paceļu nelaiķa galvu. Tas ir tas pats resnulis ar iesirmo bārdiņu, kurš brauca buikā.