Neliela atelpa. Pat vēl vairāk. Jau dažas dienas dzīvoju gandrīz kā turīgs dīkdienis. No rītiem ilgi vārtos gultā. Tad lieku, lai atnes man brokastis un laikrakstus.
Lēnām novannojos. Lēnām apģērbjos. Man nekur nav jāsteidzas. Atkal nāksies augu dienu klaiņot — bezmērķīgi, šur un tur.
Tā kā esmu ieminējies par laikrakstiem, jāsaka, abas slepkavības vietējā presē atspoguļotas tieši tā, kā jau to varēja sagaidīt. Par cilvēka sabraukšanu uz Potīte delta Libertā izsmejoši pavēstīts desmit rindās. Tajās ne tikai sniegta informācija par nelaimi, bet arī pastāstīts, ka esot uzieta Mestres nomalē atstāta mašīna un tagad notiekot izmeklēšana. Bet, kās tā par izmeklēšanu, visiem zināms. Tā tiks pabeigta pēc gada — noilguma dēļ, lai gan vispār neviens ar to nebūs noņēmies. Toties nelaiķim Konti tīšuprāt veltīta skaļa reportāža. Baismīgs dzīvokļa skats agrā rītā, līķis sarecējušu asiņu lāmā, izvandītas kumodes un galda atvilktne, ekspertīzes ārsta hipotēze, saruna ar vietējo komisāru un varbūtējs secinājums, ka drausmīgais noziegums galvenokārt motivējams ar laupīšanu, — tas viss tā izklāstīts, ka atgādina provinciālu daiļrunību. Kaut gan reportāža ir kliedzoša, tomēr šis notikums tāpat lemts aizmirstībai.
Sā vai tā, izrādās — nojauta, ka drīz man būs brīvas dienas, nav bijusi maldīga. Tagad es varu pilnīgi atpūsties, lai gan tālu no mūsu gleznainās Varnas apkaimes — Melnās jūras piekrastes pērles. Vēl pirms šīm divām slepkavībām noģidu, ka man dotais uzdevums ir neizsakāmi grūts. Šodien jau esmu pārliecināts, ka tas ir arī neizsakāmi svarīgs, kaut gan arvien vēl neaptveru, kādēļ. Dažos romānos ir rakstīts, ka sadursmēs starp izlūkdienestiem līķi uz katra soļa krīt kā mušas, bet tās ir tīrās muļķības. Arī te, tāpat kā visur, slepkavība ir ārkārtējs pasākums, pie kura ķeras vienīgi izņēmuma gadījumos. Ļubo nogalināšana nozīmē, ka viņa slepkavas ir pūlējušies par katru cenu novērst kādu viņiem gaužām nevēlamu, svarīgu atklājumu. Citādi viņi būtu samierinājušies ar to, ka uzlaiduši Ļubo pa pēdām pāris uzmākteņu, lai" cik necik iepazītos ar viņa biogrāfiju. Viņi tā ir baidījušies no šā atklājuma, ka nešaubīdamies padarīja aukstu arī Konti, uz kuru laikam nebija pārāk paļāvušies. Vispirms iesēdināja Konti buikā, lai viņš identificētu Ļubo, tad aizveda uz dzīvokli un aizsūtīja pie tēviem mājas apstākļos. Tā pircēju un pārdevēju dabūja pie malas un līdz ar to operāciju pēkšņi pārtrauca.
Un tā droši vien būtu galīgi izbeigta, ja aizraidījuši uz viņpasauli arī Morandi.
Protams, šī gaužām vispārējā hipotēze izraisa bezgala daudz papildjautājumu. Nav grūti iedomāties: ja es tagad sēdētu ģenerāļa kabinetā, ar kādām replikām mani apbērtu pulkvedis un mans tiešais šefs, kamēr ģenerālis nepaceltu roku.
«Paga, paga! Nevajag viņu pratināt krustugunīs!»
Zināms, viņiem nav nolūka mani apmulsināt, taču pulkvedis ir nesaudzīgs savā loģikā un ar kaismīgu pedantismu noskaidro visu līdz pēdējam sīkumam, un mans šefs mīļuprāt iestarpina, ka es būtu lielisks izlūks, ja mazāk fantazētu. Pirmais jautājums, ko viņš man uzdotu, droši vien būtu šāds:
«Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kādēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
Un trāpīs naglai uz galvas. Vēlāk šefs izklaidīgi palū-„ kosies pa logu, it kā nekā nebūtu teicis un šī saruna viņu necik neinteresētu, un vispār viņš gluži nejauši te būtu gadījies tieši šīs sarunas brīdī.
Pulkvedis tērpinās mani, lai izdibinātu sīkumus. Viegliņām piemiedzis pelēkās acis, viņš raudzīsies manī mazliet neuzticīgi un mazliet pētīgi un smēķa dūmos dzeltenīgi nosvēpušo rādītāja pirkstu pašaus uz priekšu.
«Kad Konti ir paziņojis savējiem par Ļubo piedāvāto darījumu? Pirms vai pēc tikšanās ar Ļubo?»
«Ja ir paziņojis pirms, tad kādēļ gan vajadzēja identificēt Ļubo, jo viņi taču paši būtu varējuši izsekot šo tikšanos?»
«Ja ir paziņojis pēc, tas nozīmē, ka Konti jau bija izšķīries ar Ļubo. Kā Konti atkal sadzina viņa pēdas un uzdeva buika šoferim, lai brauc viņam nopakaļ?»
«Un vēl kas. Ja Konti ir informējis savējos pēc tikšanās, kā, tavuprāt, var tik īsā laikā izplānot un izdarīt slepkavību?»
Un tā tālāk atkal un atkal tikpat īpatnēji, tikpat smagi jautājumi — gluži kā cieti rieksti, kas jāpārkož ar zobiem, un tagad, kad esmu pieņēmis hipotēzi, vajag pašam tos pārkost.
Tā kā pēdējās dienās man ir bijis atliku likām brīva laika, jau esmu uzminējis visas šīs mīklas. Bet, pasarg dievs, ja pāris duču līdzīgu jautājumu negaidot citu pēc cita uzdos kādā apspriedē, kur nav ne mazākās iespējas iepriekš tos apsvērt. Tādā nelāga reizē ģenerālis noplātīs rokas un pasacīs ar manāmu līdzjūtību:
«Diezgan. Liksim šo cilvēku mierā, lai viņš palauza galvu un tiek pie skaidrības!»
Šādu līdzjūtību sastopot, man salti sviedri aumaļām plūst pa muguru, un, kamēr izeju gaitenī, no vienas puses atskan pulkveža balss:
«Iedomājies, ka tu esi viņu vietā, strādā pēc viņu darba metodēm un esi tikpat gudrs kā viņi — ne dumjāks, bet arī ne prātīgāks.»
No otras puses — šefa balss:
«Mazāk iztēlo, vairāk analizē pašlaik neapstrīdamos datus! Fantāzija, mans mīļais .. .»
Pašlaik neapstrīdamie dati … Es apsveru šos datus gan šā, gan tā, iztirzāju no visām pusēm, fiksēju gan kā detaļu sēriju, gan kā vienotu veselo, visu laiku vilkdamies pa pilsētu tūristu pūlīšiem nopakaļ un likdams manīt, ka mani, tāpat kā viņus, urda ziņkāre. Taču tā nav ziņkāre par Ticiāna Venerām, lai gan man ir iedzimta cieņa pret skaistā dzimuma veidolu.
Vaļsirdīgi atzīstoties, neciešu tūristus. Bet tādiem kā es ir ļoti izdevīgi iejukt cilvēku baros, kas, skaļi runādamies dažādās valodās, šaudās šurpu turpu, sastopas un izšķiras, kāpj gondolās, skrien pilīs pa marmora kāpnēm lejā, alkatīgi tēmē ar kinokamerām un fotoaparātiem uz pieminekļiem, drūzmējas suvenīru veikalos un sēž kafejnīcu nojumēs tik novājējuši, novārguši, ka tik tikko dzīvība turas kaulos.
Tas ir vienreizēji izdevīgi. Pilnīga anonimitāte. Bet par izdevīgo vienmēr jāmaksā. Te no ienākumiem, ko dod ārzemnieki, iztiek visi — pilsētas varas iestādes, bankas, viesnīcas, uzņēmumi, muzeji, tirgotāji, laivinieki, katoļu mācītāji, pat vairums nejaušu garāmgājēju, kas labprāt savas sakrātās zināšanas par šo brīnišķo pilsētu maina pret pieticīgu cienastu. No visām malām tev uzglūn, uz katrā stūra tevi gaida, izplēš no tevis «pusdienas» un procentu procentus, iegrūž tev rokā ieejas biļetes un pastkartes, panāk, ka tu nopērc to, kas nemaz nav vajadzīgs, ar veiklām, negaidītām manierēm piespiež tevi ielēkt no krastmalas viltīgi pieturētā motorlaivā, lai pavizinātu līdz Lido.
Padevīgi izturu visus pārbaudījumus. Iesēdies dažādās laivās, šūpojos viļņos saules svelmē, staigāju pa bezgalīgām piļu zālēm, ielienu krēslainās, mitrās pazemēs, aplūkoju gleznas un freskas, zvanu tornī vai uz tilta pētīgi slidinu skatienu pār apkārtni, klausos čiče- rones paskaidrojumus, ko viņš nober vienā elpas vilcienā, jo viņam par katru ievērojamu vietu jau ir gatavas frāzes piecas. Stoiski izeju cauri visiem «mokkambariem» varbūt tāpēc, ka nepārtraukti domāju par savu uzdevumu.
«Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kādēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
Mana tūrista odiseja ilgst divas nedēļas. Izvairos darīt visu to, pie kā būtu nekavējoties stājies citos apstākļos. Pats galvenais — nedrīkst pat mēģināt izsekot Morandi.
«Kādēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
«Tādēļ, ka viņu ir pataupījuši ēsmai.»
Tāda ir viena no iespējamām atbildēm uz šo jautājumu. Varbūt tā nav visdrošākā, tomēr pietiekami ticama, lai es kādu laiku turētos tālāk no vienīgā «skrejceļa». Tiesa, ir vēl otrs — cilvēks ar spoguļainajām acenēm, bet pašlaik par viņu esmu galīgā neziņā.
Taču tik stipri un vieglprātīgi neaizraujos ar tūrismu, lai nedarītu nekā lietderīga. Pirmkārt, cenšos sazināties ar firmu «Murano», kas ražo kristālu. Veikalnieciska saruna, lēvenis cenrāžu, kaulēšanās par komisijas naudu — visas šīs komēdijas mērķis ir radīt kādu elementāru leģendu. Otrkārt, apbruņojies ar adresēm, kuras esmu izrakstījis no telefonu grāmatas, ievācu šādas tādas ziņas par uzņēmumu «Zodiaks» un Morandi dzīves vietu. Treškārt, ievērojot visus apstākļus, precīzi izstrādāju darbības plānu.
Un, rau, atkal pirmdiena! Jauna pirmdiena, kurā, tāpat kā iepriekšējās dienās, kāpelēju kā tukšgalvis augšā — lejā pa marmorā kāpnēm vai tiltiem, bet vienīgi darbalaika ietvaros. «Zodiakā» darbalaiks beidzas pulksten sešos, tāpēc sešos un piecpadsmit minūtēs apsēžos «Sirēnas» terasē, lai iedzertu glāzi martīni, — man par laimi, starp kafejnīcu un Morandi mājokli atrodas tikai divi nami.
Laukumiņš pie kafejnīcas ir rosmes pilns, arī terasē diezgan daudz cilvēku, tā nu reizi papētīt no neliela attāluma nevar būt pārāk riskanti. Malkodams otru glāzi martīni, pēkšņi pamanu ļaužu burzmā Morandi ejam mājup. Tas pats uzpūtīgais izskats un tā pati ērmīgā, zilpelēkā platmalīte šaurajām malām. Morandi aizsoļo gandrīz gar pašu manu galdiņu, neveltīdams ne mazāko uzmanību kafejnīcas apmeklētājiem, un nozūd. Liekas, mans šīsdienas uzdevums izpildīts.
Izrādās, ka vēl ne. Pēc pusstundas atkal ieraugu Morandi — šoreiz viņš iet pretējā virzienā un, sasniedzis kafejnīcas terasi, strauji nāk tieši uz manu pusi. Tomēr aizsteidzas man garām, nevērīgi pagrūzdams brīvo krēslu, un apsēžas pie galdiņa, kas novietots manā aizmugurē.
Morandi, redzams, šai kafejnīcā ir savējais. Pārmijis dažus vārdus ar viesmīli par to, cik šodien ir bijis karsts laiks, viņš palūdz, lai atnes divus «Cincāno» ar ledu. Ma na glāze ir tukša, bet, kā zināms, apmeklētājs, sēžot pie tukša galda, vienmēr modina aizdomas. Tādēļ pamāju viesmīlim, lai pienāk klāt, un pasūtu vakariņas. Pasūtu neiecietīgi, aizrādīdams uz pēdīgo sīkumu, paskaidrodams, kādai jābūt gaļai un garnējumam, un vispār lieku saprast, ka esmu apsēdies šeit ne jau kafejnīcas īpašnieces melno acu dēļ, kaut gan, jāpiebilst, viņa ir vēl tik jauna un tik apaļīga, ka tīri vai valdzina.
Esmu novērojis: jo pieticīgāks apmeklētājs, jo necienīgāk izturas pret viņu daži viesmīļi. Viņiem piemīt kāds savdabīgs mazohisms un briesmīgi kārojas, lai viņus apbērtu ar rīkojumiem autoritatīvas personas, kuru untumiem nav gala. Tieši šāda daba ir arī šim viesmīlim. Kamēr runāju par vakariņām, viņš gandrīz vai danco manā priekšā, sajūsmā atkārtodams «jā, sinjor» vai «skaidrs, sinjor», un, šķiet, ar pūlēm valdās, lai nepie- liktu roku pie cepures kā karavīrs. Taču es nepārcenšos tik tālu, lai viņš to arī izdarītu. Ja pāršauj pāri pār mēru, vienmēr gaidāms pretējs rezultāts.
Es jau ņemos pamieloties ar bagātīgo maltīti, Morandi izdzer otro «Cincāno» un, kad viesmīlis ir atnesis man gaļu, pasūta trešo. Drīz vien pēc «galvenā ēdiena» man gadās vēl «papildu uzkoda» — Morandi draudzene, tā pati, kuru esmu redzējis fotoattēlā. Viņi man aizmugurē ierasti pasaka viens otram labdien, pēc tam pielūdzējs pusbalsī pārmet dāmai par novēlošanos.
— Tev ir tikai laimējies, — viņa nesatricināmi mierīgi saka, — esi dabūjis iedzert lieku reizi «Cincāno».
No jauna seko paklusa replika, un atkal dzirdama dā< mas balss:
— Nekā tamlīdzīga! Pasūti man vienu martīni!
Saruna šķetinās tālāk diezgan banāla, lai to nesa*
prastu pat tāds ārzemnieks kā es, un diezgan garlaicīga, lai to būtu vērts atstāstīt. No vienas puses — svelme, šuvēja, manikīre, no otras — skaidri neizpaustas, bet visnotaļ uztveramas Morandi šaubas par to, kā dāma pavadījusi laiku.
Sieviete pēkšņi iejautājas, kā vēlēdamās aizsākt valodas par ko citu:
— Kad tu brauksi prom?
Man par sarūgtinājumu, Morandi kaut ko nomurmina, izvairīdamies no tiešas atbildes. Pēc tam savukārt noprasa:
— Vakariņas ēdīsim?
— Tikai ne te! Šoreiz es gribētu aizbraukt uz «Excelsior».
— Ai nē, man nav patikas braukt uz Lido! — pielūdzējs īgni iebilst.
Protams, beigu beigās viņi dodas uz «Excelsior». Kad viņi iet gar manu galdiņu, vērīgi nopētu abus no mugurpuses. Varen saistošs skats.
Lēnām notiesāju līdz galam kotleti ar skaisto garnējumu.
— Vai garšoja, sinjor? — viesmīlis iztapīgi apvaicājas.
Lai viņu pārlieku nelutinātu, tikai vēlīgi paloku galvu. Izdzeru tasi kafijas, samaksāju rēķinu un pieceļos. Man šeit vairs nav ko gaidīt. Tagad jāgaida krastmalā pie Dodžu pils, no kurienes sākas reiss uz Lido. Un kur ir arī atceļa galapunkts.
Noklausoties sarunu «Sirēna», esmu guvis gaužām trūcīgas li 11 nedrošas ziņas, bet tajās slēpjas kāds pamatīgs grauds: Morandi paredzams brauciens. Sis sīkums plus Ļubo izteiciens, ka Morandi bieži ierodoties Zenēvā, ierosmina mani nākamā rītā aiziet uz staciju un rūpīgi apskatīt vilcienu sarakstu. Vienīgais ātrvilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva atiet pēcpusdienā. Ir vēl cits maršruts — ar pārsēšanos Milānā. Loģiski būtu pieņemt, ka lietpratīgs vīrs, kurš bieži braukā dienesta darīšanās, dosies pa vistaisnāko ceļu ar ātrvilcienu, lai nezaudētu veltīgi darbalaiku. Bet ir pilnīgi pieļaujams, ka lietpratīgs vīrs var arī iegriezties Milānā …
Lai nu būtu kā būdams, es nespēju dienu un nakti nīkt stacijā, tāpēc nolemju šoreiz labāk balstīties uz loģiku. Nu man vajadzēs nodoties necilam, pagalam nepatīkamam darbam: ja nav iespējams izsekot cilvēku, jānovēro vilcieni.
To pašu dienu uzsāku dežūru. Divdesmit minūtes pirms ātrvilciena atiešanas jau esmu uz blakus perona, kur ļaudis bariņiem gaida vilcienu no Milānas. Starp pasažieriem, kas ieņēmuši vietu ātrvilciena kupejās, Morandi neredzu. Viņš nav manāms arī starp tiem, kuri patlaban vēl mudīgi soļo pa peronu, nesdami rokās čemodānus vai somas. Vilciens, pienācis no Milānas, aizsedz man redzes lauku, tāpēc jātiek uz cita perona. Taču Morandi joprojām nav, un ātrvilciens aizslīd tālē bez viņa.
Otrā dienā atkārtojas tas pats. Atšķirība ir tikai tā, ka tagad mans novērošanas postenis ir nevis uz perona, bet gan uzgaidāmajā telpā blakus grāmatu un žurnālu kioskam. Morandi neparādās vēl dažas dienas, tādēļ ar pūlēm valdos, lai pārbaudes dēļ īsu brīdi neuzkavētos pie «Zodiaka» ieejas vai «Sirēnas» terasē. Bet mākslai gaidīt ir savi likumi. Ja Morandi ir aizbraucis ar citu vilcienu, vienā vienīgā pārbaudē neizdosies noskaidrot itin neko, pat to, ka viņš ir aizceļojis. Ja viņš nav aizbraucis, man var iziet gaužām muļķīgi.
Kad nevēroju dzelzceļu pie stacijas, stundas un dienas rit bezgala vienmuļas, garlaicīgas un smagas: dauzos apkārt pa pilsētu, iejucis tūristu pulciņos. Nezinu, kas vilktin velk tik daudz cilvēku uz Venēciju, bet, raugoties ļaužu plūsmā, man rodas tāda sajūta, ka redzu bēru gājienu. Venēcija grūst. Grūst gadu gaitā visa pašos pamatos — lēnām un nepielūdzami no ūdens un lielā mitruma, ar ko caurcaurēm pievilgusies.
Varbūt tas man tā liekas aiz zināšanu trūkuma, taču, ejot pa ievērojamām vietām, mazāk izjūtu pagātnes varenību nekā to, cik tā ir pārejoša: laika zoba un mitruma saēstas, nozaļojušas fasādes, iebrukuši mūri, saplaisājušas sienas, kuras ik mirkli var sagāzties, izļodzījušās marmora grīdas plātnes, kas līgojas zem gājēju soļiem. Iznīcība un trūdi slēpjas aiz žilbinoši skaistās ārienes, nāve, iemetusies šā krāšņā ķermeņa iekšpusē, arvien vairāk to grauž un grauzīs, līdz no tā pāri paliks kails skelets. Šādas «priecīgas un gaišas» domas pilnīgi saskan ar manu «možo» noskaņojumu.
Astotajā dienā, kopš esmu uzsācis dežurēt stacijā, galu galā saņemu nelielu balvu par neizsīkstošo pacietību: piecas minūtes pirms ātrvilciena aizbraukšanas Morandi ar savu āksta platmali galvā uzrodas uz perona, nesdams rokā vieglu, elegantu ceļasomu, un cienīgi, lepni soļo gar vagoniem, kā apiedams goda sardzi.
Šoreiz visu noskatos, sēdēdams bufetē. Drošs paliek drošs — gaidu, līdz vilciens aizripo, un dodos prom pēc tam, kad esmu galīgi pārliecinājies, ka mans uzmanāmais nav izkāpis laukā pēdējā brīdī. Morandi ir greizsirdis. Bet greizsirži ir spējīgi uz viszemiskāko rīcību.
Karstums, kas versmoja dienā, ir cik necik pierimis, no Lido puses pūš dzestrs jūras vējš, un, ejot pa platajām kāpnēm lejup uz Lielo kanālu, piepeši izjūtu neatvairāmu dzīvesprieku. Soļi ir viegli, domas — skaidras, un nervu sasprindzinājums, kas šajās dienās tapa arvien stiprāks un stiprāks, nemanot atslābst, kā nākas. Vairs nemaz negribu iet pensijā, ar varēm ciešos, lai nesatvertu aiz rociņām bērnus, kas lēkā ap saldējuma pārdevēju, pat pamācoši aprāju sevi, ka man jau drīz būs četrdesmit gadu, tāpēc jāuzvedas prātīgi.
Svarīgākais ir tas, ka atkal varu koncentrēties, atvairīt parazītiskās domas par sāpīgiem notikumiem, izkliedēt bailes un miglainās atmiņu ēnas, kas uzmācas tieši tad, kad vismazāk ir vēlamas. īsi sakot, esmu spējīgs strādāt tālāk.
Tālāk man janodibina sakari ar Morandi draudzeni. Es nospriežu: ja Morandi ir bijis atstāts ēsmai, triju nedēļu laikā neviens uz to nav uzķēries, tādēļ dažam var rasties pārliecība, ka ēsma nevilina vai nav ko vilināt. Jau tas vien, ka Morandi ir aizbraucis, apstiprina līdzīgu ieskatu. Un nez vai viņa izredzēto pastāvīgi patur acīs, turklāt palakstoties ap kādu sievieti vienmēr šķiet daudz nevainīgāk nekā nepārtraukti izsekot vīrieti.
Lakstošanās nav mana stiprā puse, bet, tā kā piederu pie vīriešu dzimuma, šo to sajēdzu arī šajā jomā un, iedams uz attiecīgo adresi, vēlreiz apsveru izstrādāto darbības plānu. Sī adrese man ir īsts ieguvums, balva par to, ka trīs stundas dirnēju krastmalā pie Dodžu pils tovakar, kad Morandi kopā ar savu draudzeni bija aizbraucis uz Lido. Sī adrese ir brīnum izdevīgā vietā. Dāma — kā man ir laimējies nejauši noskaidrot, viņu sauc par Annu Ferrari — dzīvo Merčerijas ielā, visrosīgākajā tirdzniecības artērijā.
Līdzko iestādēs darbalaiks beidzas, nonāku garajā, šaurajā Merčerijas ielā, kas tagad ir pilnum pilna ar gājējiem un skatlogu aplūkotājiem. Te nav kafejnīcu, tādēļ kādu laiciņu spēlēju gājēja lomu, pēc tam kā slaists ma- ļos gar skatlogiem. Izdarot dažas niecīgas pārbaudes, pārliecinos, ka par mani neviens neliekas zinis. Vispirms cītīgi izpētu, kāds ir preču sortiments vīriešu apģērbu veikalā, tad — divos sieviešu tērpu veikalos, vēlāk — virknē skatlogu, kur izliktas dārglietas, parfimērija un veļa. Laiku pa laikam pašauju acis uz namu, tikpat vecu un drūmu kā pārējie. Tā otrā stāvā pusatvērts logs, vējš liegi plivina plānus, baltus aizkarus. Jādomā, Anna Ferrari pašlaik ir mājās. Un, kad šai dāmai līdz kaklam būs apnicis tupēt istabā, viņa izies laukā.
Jau otrreiz vērīgi apskatu Zaķa Fata un Kristiāna Diora parfimērijas izstrādājumus, līdz, uzmetis mirkli logam, skaidri redzu, ka tas ir aizvērts. Mazliet vēlāk Anna Ferrari iznāk no mājas. Viņai mugurā ir gaišzila linu kleita — diezgan īsa un diezgan šaura, lai neapslēptu nekā, kas ir uzmanības vērts. Viegliņām šūpodamās gūžās, uz mani pat nepavērdamās, dāma paiet garām un lēnām dodas tālāk gar skatlogiem. Tos viņa laikam aplūko divreiz dienā, taču, vienalga, atkal te pie viena, te pie otra apstājas ar neliekuļotu ziņkāri. «Viņa ir galīgi izvirtusi,» Ļubo teica. Tas nav vēl tik bīstami. It sevišķi, ja šī izvirtule ir varen valdzinoša. Nedz liela, nedz maza, nedz resna, nedz kalsna, viņa saista uzmanību ne tikai ar auguma samēru harmoniju, bet arī ar disharmoniju — it īpaši ar pilnīgajām krūtīm. Sai sievietei droši vien vienmēr šķiet, ka cilvēki nespēj acis atraut no viņas, jo, pat raugoties skatlogos, viņa nepalaiž garām izdevību ar savu stāju izcelt būtiskās auguma līnijas.
Pagājusi garām gatavo apģērbu veikaliem, Ferrari apstājas pie skatloga ar dārglietām. Es pienāku viņai klāt. Viņa ne acu nepacel uz mani, tās cieši pievērsusi pašā vidū noliktam gredzenam ar lielu topāzu.
— Tur tas ametists ir diezgan glīts, — pusbalsī saku it kā savā nodabā.
— Topāzs ir daudz skaistāks, — dāma gandrīz neviļus iebilst un tikai tad paveras manī.
Grasos kaut ko pateikt, bet tobrīd man aizmugurē priecīgi atskan vīrieša balss:
— Anna!
Un uzreiz Ferrari atsaucas tikpat priecīgi:
— Mario!
Paspēris soli uz priekšu, Mario draudzīgi apķer Annu ap vidukli; viņā aiz pieklājības atstumj vīrieša roku nost, un abi manu acu priekšā aiziet līdz ielas stūrim, kur stāvot raiti runājas.
Tūlīt ieeju veikalā, parādu uz gredzenu ar lielo topāzu un lietišķi vaicāju: 1
— Cik maksā?
Pārdevējs nesteigdamies izņem dārglietu un sāk gari un plaši raksturot tas lieliskās īpašības.
— Cik maksā? — vēlreiz pajautāju. — Baidos, ka nokavēšu vilcienu. Man jābrauc prom.
Pārdevējs paceļ gredzenu pret gaismu, lai es labāk redzētu, kā dzirkst akmens, un nosauc gandrīz vai astronomisku skaitli.
— Zēl gan, žēl! — es saku, dzirdamies doties prom.
Pēc brītiņa atstāju veikalu, samaksājis pusi no pieprasītās summas. Dāmu un viņas pielūdzēju ielas stūrī vairs nemana. Paātrinājis soli, ieraugu, ka tālumā uz Svētā Marka laukuma pusi- iet sieviete gaišzilā tērpā, viegliņām līgodamās gūžās. Viņa jau ir viena. Panāku Annu tieši laukumā, kad viņa sēžas pie kafejnīcas galdiņa.
— Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt?
Viņa pavērš acis uz mani, bet skatienā nav ne vēsts no vēlības.
— Vai tas atkal esat jūs?
— Tas pats. Vai drīkstētu …
Ferrari attrauc, īgnumā smagi nopūzdamās:
— Vairs nav glābiņa no nekauņām. Tikko vienu aiztriecu ratā, jau otrs klāt.
Gribu pateikt, ka nepavisam neesmu tāds kā iepriekšējais, taču atkal man aizmugurē kāds līksmi iesaucas:
— Labdien, Anna!
— Nu beidzot! — viņa skaļi saka.
Spriežot pēc viņas vārdiem, redzams, ka tieši šo atnācēju Anna ir gaidījusi. Tas ir jauns, melnīgsnējs skaistulis platiem pleciem, bet manējie arī nav no šaurajiem, un viņš apmierinās ar to, ka nievājoši pārlaiž man acis, pēc tam iekārtojas brīvajā krēslā. Apsēžos pie blakus galdiņa Annas pielūdzējam aizmugurē, lai es varētu raudzīties dāmā, bet Apollons mani neredzētu. Pasūtījis glāzi martīni, raidu maiguma pilnu skatienu uz Annu.
Viņa aizrautīgi tērzē ar skaistuli, izlikdamās, ka mani nemaz neievēro, lai gan nemitīgi patur acīs, un, cik var noprast, vēl viena pielūdzēja klātbūtne viņai nav netīkama, par spīti tam, ka pirmīt ir klīrīgi rādījusi dusmīgu vaigu.
Man atnes martīni; to izdzēris, garlaicības mākts, galu galā izvelku samta kārbiņu ar gredzenu, ko aplūkodams nevērīgi grozu pirkstos. Topāzs ir tiešām skaists, neparasti liels un patlaban dienas gaismā lāsmo vēl daudz tīksmīgāk. Protams, tas tīksmina dāmu, kura sēž pie blakus galdiņa. Kopš Anna ir pamanījusi gredzenu, nemiers viņu pārņem arvien spēcīgāk. Sākumā zagšus, vēlāk pavisam klaji viņa ik pēc brīža ziņkāri pablisina acis pār pielūdzēja plecu uz dārglietu. Abiem saruna vairs nevedas. Pareizāk sakot, tā ievirzās Apollonam nevēlamā gultnē, kā apjaušu, pa gabalu saklausot atsevišķus vārdus.
— Šodien nav iespējams, — Anna pavēsta.
— Bet tu taču man esi apsolījusi.
— Nebiju paredzējusi
— Tu mani āzē …
Un tā tas turpinās, līdz Apollons saskaities uzsviež uz galda saņurcītu banknoti un aiziet prom.
— Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt? — atkal ievaicājos, pēc pāris minūtēm pienācis pie dāmas galdiņa un apsēdies brīvajā krēsiā.
— Dodiet šurp apskatīt, — Anna bez aplinkiem pasaka.
Pasniedzis viņai samta kārbiņu, pamāju viesmīlim.
— Ko jūs dzerat? — jautāju Annai.
— To pašu, ko jūs, — viņa atbild, ar acīm alkatīgi iedzēlusies akmenī stipras tējas krāsā.
Atbilde iedveš cerību uz savstarpēju saprašanos. Pasūtu divus martīni.
— Cik brīnišķīgs akmens! — Anna atzīst.
— Jūsu pirkstā tas zaigos vēl brīnišķīgāks.
Tieši šos vārdus dāma ir gaidījusi. Viņa uzmauc gredzenu zeltnesī un pastiepj roku tālāk, lai papriecātos par burvīgo ainu.
— Tik tiešām brīnišķīgs!
— Tāpat kā manas jūtas pret jums.
— Es neticu pēkšņi uzvilnījušām jūtām! — Anna nav vienis prātis.
Gredzens jau ir viņas pirkstā, tādēļ tagad nekas mani nekavē parūpēties par savu cieņu. Jebkura sieviete, pat galīgi izvirtusi, vienmēr vēlas, lai viņu vērtētu augstāk par to, kāda viņa ir īstenībā.
— Manas jūtas nav uzvilnījušas pēkšņi, — es apgalvoju, pagaidījis, kamēr viesmīlis uzliek galdā dzeramo.
— Zinu gan, zinu. — Anna paloka galvu. — Tās ilgst jau pusstundu.
— Tās ilgst gandrīz veselu mēnesi.
— Ak tā, tas ir kas jauns!
Viņa pārsteigumā paver pilnīgās lūpas, atsegdama glītus, baltus zobus. Seja izskatās tik vulgāra kā lēta kabareja dejotājai.
— Esmu redzējis jūs «Sirēnā». Diemžēl nebijāt viena.
— Kad plijas virsū tik daudz bezkauņu, palikt vienai laimējas retumis.
«Gandrīz jau mēnesi klaiņoju pa pilsētu, cerēdams, ka atkal jūs satikšu .. .*
Tomēr šo frāzi nepasaku. Kā jau teicu, pārmērībām vienmēr ir bēdīgas sekas. Nedrīkst Annu celt vai debesīs. Citādi ej nu sazini, cik izmaksās šī operācija. Un tikai piemetinu:
— Šodien no jauna esmu jūs atradis …
— Pasaule ir maza, — viņa filozofiski pārtrauc mani. — Kurp tad nu domājat mani aizvest?
— Kurp vēlaties. Uz «Grand Hoteh vai «Excelsior» …
Dāma atzinīgi pasmaida, dzirdot šo izdaudzināto,
grezno restorānu nosaukumus. Tad pētīgi palūkojas manī.
— Jūs ātri iemīlaties?
Es šaubos mazāk nekā sekundi.
— Labāk teiksim — esmu devīgs.
Atkal pilnīgajās, nosārtinātajās lūpās rotājas atzinīgs smaids.
— Man apnikuši kā rūgta nāve nelgas, kas ātri iemīlas. Pietiek viņiem veltīt cik necik uzmanības, lai viņi uzreiz uzmāktos. Tāpat kā pirmīt tas zaļknābis.
— Tas ir glīts puisis, — cēlsirdīgi nomurminu. — Un droši vien lādzīgs mīlētājs.
— Viņam taču ir tukša galva. Un arī kabatas.
— Tā jau ir. Lādzīgiem mīlētājiem parasti nav naudas, bet tie, kuriem maks pilns, slikti mīlētāji.
— Njā, tiesa gan, — Anna nopūšas.
Un atkal aši nopēta mani.
— Vai pats par sevi tā runājat?
— Gan jau jūs to novērtēsit, — atturīgi atbildu.
Nekautrīgi pasmīkņājusi, viņa saka:
— Liekas, mēs varam iet.
Vakariņas notiek «Grand Hoteh terasē aizsāktās intimitātes garā. Jūtos gaužām patikami pārsteigts, ka dāma prot franču valodu daudz labāk nekā es itāliešu valodu. Apstākļi kā radīti sentimentālai uvertīrai — kristāls un sudrabs, viesmīļi baltos smokingos, romantiska elektrisko spuldžu atspoga tumšajos kanāla ūdeņos, gon- dolas un liegas dziesmas, no kurām gondoljeriem jau šķebinās dūša, bet kuras palīdz viņiem nopelnīt maizes kumosu.
Atklājas, ka Anna ir godīgāka, nekā esmu domājis. Viņa "bieži teic taisnību gandrīz vaļsirdīgi, koķetē tīri
ciešami un, ja pagorās, rādīdama, kas viņai par krūtīm, tad to dara vienīgi tādēļ, lai es negarlaikotos.
— Man ir draugs, tāpēc pajautāju, vai jūs ātri iemīlaties, — vakariņu beigās Anna negaidot uztic man savu noslēpumu.
Atbildu, ka tas nav nekāds brīnums, un izgudrēm vairs par to neinteresējos.
— Kopā ar zeņķiem var jautri pavadīt laiku, taču ikvienai sievietei jāparūpējas par savu nākotni, — viņa šķetina aizsākto domu tālāk.
— Es jums nesagādāšu nekādus sarežģījumus, — apsolu, nojautis, ka viņa tīko pēc šāda solījuma.
— Kāds prieks to dzirdēt!
— No manis jūs varat gaidīt vienīgi patīkamus pārsteigumus.
Anna mīlīgi pasmaida un izrieš krūtis, likdama manīt, ka arī viņa ar tiem neskoposies.
— Zināt, viss būs tā, kā jūs vēlēsities. Jutīšos laimīgs, ja reizēm varēšu patīksmināties ar jums tai laikā un vietā, kuru pati atzīsit par ērtu.
— Uzreiz sapratu, ka esat īsts pielūdzējs, — dāma saka, domīgi uzlūkodama mani.
Droši vien šobrīd gleznajā galviņā ar kuplajiem malieni jau briest ideja par diezgan ilgstošiem un diezgan ienesīgiem slepeniem sakariem.
Vēlu vakarā jau viesojos Merčerijas ielā mājīgā sievietes dzīvoklī. Tur pēc .laiciņa puskaila namamāte mani .ipkampj ar skaistajām rokām un pie pašas auss maigi, glāsmaini čivina, izteikdama savas vēlmes:
—. Es gribu, lai tu būtu ļoti mīļš pret mani. Un bieži man kaut ko uzdāvinātu …
Kaut ko uzdāvināt? Kādēļ gan ne! Tikai ar saprātu. Jebkura operācija vienmēr prasa izdevumus. Svarīgākais ir tas, lai izdevumi vēlāk atmaksātos. Annai šķiet, ka, manuprāt, tos atmaksās sievietes miesa, bet man šajā jautājumā ir pavisam cits ieskats.
Nedrīkst nepieminēt to iepriecinošo pazīmi, ka mēs abi icgrožojam-savas iekāres. Annai laikam jau tuvojas trīsdesmit gadu, lai gan pati apgalvo, ka esot divdesmit pieci, un pieredze droši vien ir iemācījusi neprasīt vairāk, kā dzīve var dot, un neizmantot bezjēdzīgi sakarus, kas var turpināties ilgstoši. Es arī esmu zināmā mērā pieredzējis. Tādēj tikai pēc trim dienām aplinkus ierunājos par galveno.
Šīs trīs dienas piepildām ne tikai ar tādiem niekiem, kādiem mīļuprāt nododas erotomaņi, bet arī ar daudz ko citu: aizbraucam uz Lido, guļam pludmalēs, pusdienojam greznos restorānos, dejojam zvaigžņaini iluminētā parkā, divreiz aizejam uz kino un dažkārt iegriežamies sieviešu veļas un gatavu tērpu veikalos, kur man jāiz- šķiež krietni vien vairāk naudas, nekā esmu domājis. Tieši sieviešu veļa rada ieganstu ātrāk pieskarties galvenajam tematam.
Pēc pusdienām atceļā no restorāna iepērkamies un, tā kā patlaban ir pats karstākais laiks, pārrodamies Annas dzīvoklī. Galīgi izģērbusies un nostājusies pie spoguļa, viņa uzlaiko dāvinātās drānas, apkārt vesels lērums atvērtu kārbu; atgūlies dīvānā, es smēķēju, visu laiku vērodams, kā vējiņš vieglītēm plivina balto aizkaru, un vairīdamies paraudzīties uz spoguļa pusi.
— Tu pat nepasaki, kurš veļas gabals man vislabāk piestāv! — Anna gražīgi pārmet, sarūgtināta par manu nevērību.
— Tev viss piestāv. Lieliski piestāv. Tikai domāju, ka tavs draugs pietiekami nerūpējas par tavu garderobi.
— Kas tur ko domāt vai nedomāt! Tā acīmredzot ir.
— Tad nu es netieku gudrs, kā tu vari viņu ciest. Laikam tik traki esi iemīlējusies, ka …
Apklustu, it kā man negaidītā greizsirdības lēkmē būtu aizrāvusies elpa.
— Iemīlējusies viņā?… — Anna pusbalsī maigi iesmejas.
— Nudien, it nemaz netieku gudrs. Varbūt esmu muļķis, bet tiešām netieku gudrs.
— Ai, jūs, vīrieši, visi esat vienādi! — Anna nopūšas, atpogādama mežģīņu krūšturi, lai to novilktu un uzģērbtu citu. — Greizsirdība pastāvīgi grauž jūsu sirdis. Kad pirms diviem gadiem iepazinos ar Morandi, viņam bija daudz naudas .Bet tagad maz. Vai tas ir kas neaptverams?
— Viņš ir mainījis darbu?. ts —. Nekā nav mainījis. Tolaik brauca uz ārzemēm un viņam maksāja vairāk. Tagad nebrauc un dabū mazāk.
Šī saruna Annai apnīk, un viņa vairs neteic ne vārda, aizraudamās ar uzlaikošanu. Atkal pavēršu skatienu uz balto aizkaru. Pagaidām būs diezgan.
Pēc divām dienam no jauna pastaigājamies pa Merčerijas ielu, kur otrreiz izgrūžu naudu, un Anna atkal nostājas pie spoguļa nupat nopirktā pelēkā mežģīņu kleitā. %
— Vai man piestāv? — viņa jautā, pozēdama kā dāma modes žurnālā.
— Bez šaubām! Tev piestāv tikai dārgi tērpi.
— Re nu, bet Morandi to negrib saprast, — viņa nopurpina, pieņemdama citu modes žurnālā redzētu stāju.
— Varbūt tu arī to skaidri nesaproti. Citādi tik stingri neturētos pie sava Morandi.
— Viņš, nabadziņš, manā labā dara visu, ko var, — Anna iecietīgi saka.
— Tai ziņā, ka tevi krāpj, cik vien iespējams. Tolaik pelnīja daudz, tagad maz. Un tu viņam tici.
Dāma pagriezusies nīgri veras manī. Es joprojām pavisam rimti smēķēju, atlaidies dīvānā.
— Nevis ticu, bet zinu. Tolaik viņš saņēma milzum daudz naudas par komandējumiem, tagad tik tiešām vairs nebrauc komandējumos.
— Labi, labi! Tā ir tava darīšana, — mierinu viņu. — Tikai neaizmirsti, ka es arī strādāju tirdzniecībā. Neviens uzņēmums nedod komandējumam vairāk naudas, nekā nepieciešams, lai segtu ceļa izdevumus. Ja Morandi bija nauda agrāk, jādomā, ir arī tagad. Bet… jo vēsākas jūtas, jo mazāka devība.
— Nerunā muļķības! — Anna piesit kāju pie grīdas.
Morandi mani neprātīgi mīl. Neprātīgi mīl — saproti?
Dažreiz pat ir tik greizsirdīgs, ka es neganti saskaišos. Ja Morandi varētu būt tik devīgs, cik d'ziļas ir viņa jūtas, viņš apbērtu mani ar zeltu. Tikai nevar…
— Saprotu: viņu vairs nesūta komandējumos, — zobgalīgi saku, uzlaizdams dūmu virpuli līdz pašiem griestiem.
— Tieši tā! — Anna atcērt, saniknojusies par. to, ka :.turgalvīgi turos viņai pretī. — Tie nebija parasti komandējumi. Viņš vienmēr brauca aiz «dzelzs aizkara» … Skaidrs?
Bez šaubām, tas man ir skaidrs, tomēr arvien vēl tēloju muļķi, kaitinādams sievieti, kamēr viņu izaicinu tik tālu, ka viņa klāj vaļā visu, kas zināms.
— Varbūt tā tas ir, — galu galā piekrītu ar neuzticības pieskaņu balsī. — Bet tad es nesajēdzu, kas tev vēl meklējams pie šā cilvēka.
— Nekas nav meklējams. Esmu viņam daudz pateicības parādā. Kad Morandi pirms diviem gadiem mani atrada, strādāju par apģērbu demonstrētāju trešās šķiras modeļu namā — un manas algas pietika, lai nopirktu tikai zeķes un sviestmaizītes,
— Labi, labi!
— Turklāt viņš mani minimāli nodrošina ar visu. Nemaz nerunājot par to, ka jebkurā brīdī viņu atkal var sūtīt. ..
— Nu labi, labi!
— Tu kā nekā esi ārzemnieks. Jāatzīst, īsts šiks, bet šodien dzīvo te, rīt jau pazudīsi bez pēdām.
— Es taču teicu, ka darīšanu dēļ man vajadzēs bieži te ierasties.
— Tātad mēs bieži tiksimies. Tomēr Morandi …
— Nu labi, labi, — trešoreiz apsaucu viņu. — Nedomā, ka ar varu likšu tev darīt to, ko pati nevēlēsies. Jau pašā sākumā esmu tev apsolījis …
— Tad izbeidz jel šīs greizsirdības scēnas! Mani jau diezgan ir spīdzinājis Morandi.
Pēc šiem vārdiem iestājas miers — un Anna paaicina mani, lai atpogāju viņai kleitu.
Tas viss nemaz nav slikti, taču nepārsniedz manu jau iegūto datu ietvarus. Esmu vienīgi izdibinājis, ka Morandi pagaidām vai galīgi ir «izņemts no apgrozības» Cik un kādus uzdevumus viņš ir izpildījis un — pats galvenais — kas viņam tos devis, šie jautājumi arvien vel jārisina. Anna ir pateikusi, ko pati zina. Mūsu sarunās it kā nejauši iestarpinātie, nevainīgie papildinājumi par Morandi sakariem, viņa darīšanām Zenēvā un citām lietām galu galā nekā īpaša nav snieguši. Tikai dažus nenozīmīgus sīkumus, kas visumā saskan ar to, kā Ļubo ir raksturojis Morandi: plītnieks un vējgrābslis, vecs meitu mednieks, kurš aiz šāda vai tāda iemesla ir pieķēries pietiekami juteklīgai, pietiekami rosīgai un pietiekami neuzticīgai draudzenei.
Tomēr saskarsmē ar Annu man ir krietni vien veicies. Viņa var lieliski noderēt nākotnē. Kaut tikai negadītos kāda kļūme un attiecības ar Annu arī turpmāk būtu, kā nākas!
Mūsu mīlestības epopejas septītās dienas vakarā, kad esam atgriezušies Merčerijas ielā Annas dzīvoklī, viņa mani brīdina, lai nebrīnos, ka pie apvāršņa pēkšņi parādīšoties Morandi.
— Viņš Zenēvā parasti uzkavējas kādu nedēļu un, tiklīdz pārbrauc, uzreiz nāk šurp.
Anna to pavēsta tāpat vien, un šķiet dīvaini, ka viņa ir tik vienaldzīga pret draudošajām briesmām.
— Kas notiks, ja Morandi mūs pārsteigs?
— Nepārsteigs vis. Tu aiziesi pa sētas izeju.
— Tātad augu nakti mēs sēdēsim uzmanīdamies.
— Ko nu runā niekus! Ja viņš līdz desmitiem neieradīsies, skaidrs, ka vispār neatnāks.
Drošības dēļ Anna man parāda gaitenīti un kāpnes, pa kurām var izlavīties sētā. Viņa nebūtu uzņēmusies šādas pūles, ja nojautusi, ka es iepriekšējās dienās rūpīgi izpētīju šīs vietas, kamēr viņa pirka ko ēdamu mūsu vēlīnajam brokastīm.
Anna noģērbj pelēko mežģīņu kleitu, to pašu, kuru esmu viņai dāvinājis, un uzvelk halātu. Pēc tam dodas uz vannas istabu. Tobrīd kāds pie durvīm trīsreiz piezvana ātri un uzstājīgi.
— Tas ir Morandi, — Anna mierīgi pasaka. — Ej projām!
— Never durvis vaļā, pirms neesi noklausījusies, ka es aizeju!
— Zinu gan! — Viņa pamāj. — Nu, ej projām, ej!
Dodos laukā. Taču, izgājis kāpņu telpā, nesteidzos tūlīt lejā, bet palieku pie durvīm, lai izdarītu niecīgu operāciju zvanam. Tas droši vien jau izsenis netiek izmantots, jo ir sabojājies, un nu tagad pienācis laiks to no jauna iedarbināt, lai gan kā citu ierīci. Zvana mehānisms ir piestiprināts gaitenītī pie pašām durvīm, kas ved uz guļamistabu. Savlaicīgi esmu ielicis mehānisma metāla ietvarā sīciņu, bet Joti jutīgu mikrofoniņu, pievienodams to pie vada. Atliek tikai vēl savienot vada ārējo galu ar mazu membrānu, lai es varētu piedalīties vismaz kā klausītājs sarunā, kas drīz vien notiks. Tieši ar šo operāciju arī tieku galā.
— Te ir kāds bijis… — dzirdu klusu, bet diezgan skaidru Morandi balsi.
— Un patlaban kāds ir… — Anna saka.
— Es gribētu teikt, kāds nepiederošs. Tā nav tavu cigarešu smarža.
— Tas ir tiesa. Tagad smēķēju «Kentu».
— Tev uz visu ir gatava atbilde, — vīrietis neapmierināts pārmet.
— Tāpat kā tu par katru nieku gatavs uzsākt strīdu. Tev laikam atkal gadījušās nepatikšanas…
— Nepatikšanu man vai cik.
Brīdi neviens nekā nebilst.
— Ko tad vēl gaidi — izstāsti! — saklausu Annas balsi. — Zinu, kamēr nebūsi izstāstījis, tev neuzlabosies oma.
— Ne pie kādas skaidrības neesmu ticis. Tikai nojaušu, ka pār manu galvu savelkas tumši mākoņi… ka mani tur aizdomās … ka mani izseko …
— … Ka tev jau sadrillēti nervi ujn rādās rēgi… — sieviete papildina.
— Tie nebūt nav rēgi. Man ir pieredze šajā darbā. Taču nevaru saprast, no kurienes tas viss nāk.
— Noteikti tikai no tavām iedomām. Ja ne ar vienu neesi dalījies …
— Neesmu gan. Varbūt tu esi dalījusies.
— Kas par muļķībām! — Anna attrauc.
Tomēr viņas balss neskan gluži pārliecinoši.
— Tu tik daudz tērzē ar draudzenēm un frizierēm, ka droši vien pati vairs nezini, ko esi stāstījusi un ko ne.
Anna klusē.
— Nu, atzīsties! Ja kaut kur nejauši ko esi izmuldējusi, labāk atzīsties! Liec pie sirds, ka tie nedzen vis jokus.
— Kas tie tādi ir «tie»?
Vērīgi saausos, Morandi dusmīgi norūc:
— Nav svarīgi, kas. Svarīgi ir, ka tie nedzen vis jokus. Tavai zināšanai — Konti ir nošauts ne naudas dēj, bet tāpēc, ka izpļāpājies.
— Kādēļ man to neteici agrāk?
— Tādēļ, ka tikai Zenēvā man tas atklājās. Ja ar mani atgadīsies tas pats, kas ir noticis ar Konti, nedomā, ka tevi saudzēs.
Atkal brīdi neviens nesaka ne vārda. Tad Anna ierunājas klusā — pavisam citādā balsī:
— Karlo, es baidos …
— No kā tu baidies? Ko tad esi izdarījusi?
— Nekā neesmu izdarījusi. Bet šajās dienās mani aplidoja kāds tips… Protams, es tiku no viņa vaļā, viņš aplidoja mani…
— Kas tas par tipu?
— Kāds beļģis… uzdevās par tirgotāju… aplidoja mani un arvien prašņāja par tevi … Protams, es …
— Kā sauc šo tirgotāju? Kur viņš dzīvo? — Morandi rupji pārtrauc Annu.
Vairs negaidu, ko viņa atbildēs. Ir pēdējais laiks palūkoties, kurp ved šīs papildu kāpnes.
Ja pesimisti vienmēr gaida vissliktāko, es gandrīz pilnīgi piederu pie viņiem. Lai gan manas saiknes ar Annu bija ievirzījušās idilliskā gultnē, tomēr jau aizvakar samaksāju rēķinu viesnīcā un nodevu savas mantas stacijā bagāžas glabātavā. Tā man tagad tikai atliek pašam aiziet uz staciju un iekāpt pirmajā vilcienā, kurš brauks uz rietumu pusi.
Pēc stundas snaužu tukšā kupejā, vieglītēm šūpodamies vienmērīgā, aijājošā riteņu klaudzoņas rakstā. Pasnaužu un uzmostos, un atkal iemiegu, te mēģinādams sakoDot domas, te cenzdamies tās izkliedēt, jo patlaban nekā vairs nevaru vērst par labu un nekā vairs nevaru atgūt. Nekad nav patīkami zaudēt svarīgu «skrejceļu». Un, ja vēl šis «skrejceļš» ir vienīgais, tā jau ir katastrofa, nevis nepatīkams gadījums. Manās smadzenēs uznirst un izzūd neskaidras domas. Vajag pamatīgi apsvērt visu no paša sākuma. Ne jau tagad. Rīt vai vēlāk, bet noteikti viss jāapsver. Jāatrod izeja. Jāmaina dzīvesvieta. Jāmaina pase. Varbūt jāmaina arī galva.