Ģenerālis sēž ar melnu ādu pārvilktā krēslā tieši man pretim. Viņam pa labi un pa kreisi ir ieņēmuši vietas pulkvedis un mans šefs. Visi trīs cieši raugās manī. Viņu skatieni un ieilgstošā klusēšana arvien vairāk un vairāk mani nomāc.
«Labs ir,» beigu beigās ģenerālis ieminas, kā pārraudams kādas domas pavedienu, ko viņš ir šķetinājis. «Kā tu pats vērtē savu darbu?»
«Kā es vērtēju, tas ir skaidrs,» atbildu. «Vērtēju gaužām slikti. Bet es iesaistījos darbā tobrīd, kad operācija varēja izjukt un nebija iespējams neko citu darīt kā tikai to, ko esmu izdarījis.»
«Gribi pateikt: ja tagad būtu viss jāsāk no gala, tu atkal uzsāktu to pašu?» ģenerālis pavaicā.
Klusēju. Viņš paveras uz manu šefu. Neveikli patriņā- jies krēslā, šefs saka:
«Tu rīkojies gluži tāpat kā Angelovs. Atkārtoji viņa pieļauto aplamību.»
«Ka man vajadzēja rīkoties?»
«Vajadzēja gaidīt. Vēl gaidīt.»
«Gaidīt? Cik ilgi? Līdz pastarai dienai?» nīgri nodomāju, bet nesaku ne vārda.
Ģenerālis paskatās uz pulkvedi, kas, noliecis galvu, ar tabakas dūmos sadzeltūksnējušiem pirkstu galiem viegliņām bungo pa galdiņu, pārklātu ar sarkanu vadmalu.
«Ņemot vērā situāciju, kāda bija radusies pēc pasākuma sabrukšanas, es gan atzīstu par labu to, ka Bojevs lūkoja nodibināt sakarus ar Annu Ferrari,» pulkvedis ierunājas.
Iejaukšanās iedveš cerību. Bet tikai tam, kurš nepazīst pulkvedi. Tūlīt viņš paceļ dzeltūksnējo rādītāja pirkstu un pašauj pret manām krūtīm.
«Kāpēc tev bija jāiztaujā par Morandi?»
«Kā — kāpēc?» es vairs nesavaldos.
«Tieši tā: kāpēc? Lai izdibinātu to, kas jau ir zināms? Vai arī — lai zaudētu sakarus?»
Klusēju.
«Un vēl kas! Kālab šie pašdarbības mēģinājumi ar zvanu?»
«Pat ar vislabāko aparatūru es nebūtu noklausījies vairāk, kā esmu dzirdējis, izmantojot zvanu,» nomurminu.
«Taisnība gan. Bet tikai reizi.»
Pulkvedis apklust, lai it kā ļautu man aptvert, uz ko viņš tēmē, tad turpina:
«Tev vajadzēja nodibināt šos sakarus mierīgi, bez mazākās steigas, bez jebkādas rīcības, kas modinātu aizdomas. Tīšuprāt nodibināt tā, lai tos uzturētu ilgu laiku. Iekārtoties pamatīgi. Nodrošināties ar tik jutīgu mehānismu, ka nebūtu jābaidās no briesmām, noklausoties, ko runā istabā. Sādu mehānismu tirgū ir, cik vien vēlies. Un — gaidīt!»
Visi man skandina: «Jāprot gaidīt!» It kā es pats to nezinātu labāk kā viņi. Tomēr izrādās, ka pietiekami labi nezinu.
«Nu, bet tagad?» Ģenerālis paraugās man tieši acīs.
«Tagad man nepieciešams cits vārds un uzvārds. Leģenda numurs trīs.»
«Zini, Bojev, cik daudz pūļu jāpieliek, lai radītu jaunu leģendu,» ģenerālis mīlīgi saka.
Sajā replikā izpaužas viss: mana līdzšinējā darba novērtējums, sarūgtinājums par neveiksmi un norādījums, kā man jāstrādā tālāk.
Viņš uz brītiņu apklust, kā iegrimdams domās par pavisam ko citu, tad pieceļas kājās.
«Labi. Būs arī leģenda numurs trīs.»
Izlecu no gultas, strauji norāvis segu nost. Mazliet izvingrinu locekļus. īslaicīga rīta rosme. Aši dodos uz vannas istabu un palienu zem dušas. Pēc tam līdz kaklam apnikušais darbs — bārdas skūšana.
Ģenerāļa kabinetā notikusī scēna viscaur saausta no maniem priekšstatiem un senajām atmiņām. Nešaubos, ja tā norisinājusies īstenībā, sirdi būtu nospiedusi vēj smagāk. Man uzdevuši daudz vairāk nepatīkamu jautājumu. Un mani nosodījuši daudz asāk. Kā esmu pelnījis.
Nebiju pienācīgi novērtējis Annu. Ne jau nu viņas saprātu, bet pieķeršanos Morandi un pašsaglabāšanās instinktu. Nebiju paredzējis, ka Morandi Annu šokēs ar iebaidīšanu. Vismaz nebiju paredzējis, ka šokēs tik ātri. Tas bija muļķīgi un nepiesardzīgi no viņa puses atklāt
Annai noslēpumu par Konti slepkavību. Taču šī muļķība nāca par labu Morandi. Kaut vai pagaidām.
Pasūtījis pa tālruni brokastis, apģērbjos. Pa pievērtām balkona durvīm pūš rāms, dzestrs rīta vējš. Debesis tik zilas kā pavasarī, lai gan tagad ir jūnija nogale. Lejā, aiz apcirpto koku apaļajām zarotnēm, arī mirdz zilgrne. Taču tās nav debesis, bet Zenēvas ezers.
Esmu šeit ieradies agri no rīta, pirms divām stundām, un vēl neesmu patapis ne acu aizvērt. Toties miega badu kompensēju ar pamatīgām brokastīm. Tad noslēdzu durvis, nokāpju lejā un kā lietišķs virs soļoju pāri vestibilam, tomēr cilvēks, kas sēž pie lodziņa, mani ievēro.
— Esiet tik laipns, atstājiet savu pasi…
— Eju izņemt naudu no bankas, — es iebilstu. —- Tiklīdz pārnākšu, atstāšu.
Cilvēks piekāpīgi paklana galvu. Tas, kurš izņem naudu no bankas, vienmēr iedveš cieņu.
Nopērku tabakas veikaliņā, kas pirmais pagadās pa ceļam, pilsētas karti, steigā apskatu to un dodos pa tuvāko tiltu uz pretējo krastmalu. C-rande rue, par spīti savam nosaukumam, ir šaura un tumša ieliņa, kas rāpjas pa stāvu uzkalni uz vecpilsētu. Ieeja mājā, kurā man jātiek, arī ir šaura un tumša. Uzkāpju pa nodeldētiem akmens pakāpieniem otrā stāvā, izlasu pakrēslā uzrakstu «Georgs Ross» un divreiz nospiežu zvana pogu. Durvis atver maza auguma pavecs vīriņš lielu galvu un tievu putna kaklu, ģērbies halātā.
— Ko vēlaties?
— Vai jūs neesat Georgs Rosa kungs?
Vīriņš pamāj.
— Es gribētu zināt, vai šeit atrodas bērnu slimnīca.
Ja Rosa kungs nenoņemtos ar tumšiem darbiem, viņš
mani pasūtītu pie velna par tik idiotisku jautājumu. Bet šis cilvēciņš atkal paloka galvu un paskaidro, it nemaz nesamulsis:
— Jā. Jau trīs mēnešus. Nu, ienāciet!
Izgājuši cauri drūmai priekštelpai, nokļūstam senlaicīgā viesistabā: diezin kāda stila mēbeles, kam apzeltī- jums galīgi noberzies, un milzīgs spogulis uz kamīna —» tik tumša un sazalējuša kā stāvošs ūdens.
— Jums ir laimējies. Tik tikko izvārīju kafiju, — namatēvs labsirdīgi pavēsta, novēzdams ar roku uz krēslu, lai es tajā apsēžos.
— Lūdzams, nepūlieties vis …
Taču Rosa kungs jau iziet pa durvīm un pēc brītiņa atgriežas, nesdams paplāti.
— Mana kalpone nāk tikai desmitos, tādēļ atļaujiet man pašam jūs uzcienāt…
Atļauju. Un, kā atgādinādams, ka neesmu te ieradies, lai dzertu kafiju un tērzētu par laiku, piemetinu:
— Droši vien jau esat noģidis, ka mani ir atsūtījis Mersjē. Viņš liek apjautāties, kāda ir diagnoze.
— Zinu gan, zinu, — Rosa kungs pamāj. — Dzeriet vien kafiju, citādi atdzisīs!
Laipnībai ir savs ļaunums — tā aizņem pārāk daudz laika. Padevīgi malkoju kafiju, mazliet vēlāk iztukšoju arī glāzi konjaka, kura smarža un garša patiesi atbilst etiķetes zvaigznājam. Tikai tad saimnieks no jauna nozūd un, ilgu laiku kaut kur uzkavējies, atnes man gaidīto aploksni.
To atveru. Ceku grāmatiņa, daži dokumenti, nauda, gredzens ar monogrammu un Morisa Rolāna pase, viņš pēc tautības ir šveicietis, pēc profesijas — tirgotājs, pēc izskata — uz mata kā es. Leģenda numurs trīs.
— Ar ko varu vēl jums pakalpot? — namatēvs iztapīgi ievaicājas, manī lūkodamies mazām, gaišzilām ačelēm.
— Esiet tik labs, iedodiet man tukšu aploksni!
Viņš atnes man aploksni, kurā ielieku Albēra Karē pasi un citus uz viņa vārda izrakstītos dokumentus, aizzīmogoju to ar pakalpīgi man piedāvāto zīmoglaku un klāt vēl pievienoju gredzenu ar monogrammu.
— To nodosit Mersjē, — saku, pasniegdams aploksni Rosa kungam.
Paklanījis galvu, viņš aiznes aploksni un atkal ilgu ' laiku kaut kur kavējas. Viņa paslēptuve droši vien ir diezgan vecmodīga. Tāpat kā viņš pats.
— Ko es vēl varētu izdarīt jūsu labā? — Rosa kungs jautā, apsēdies atzveltnes krēslā.
— Jūs, man šķiet, esat notārs?
— Bijušais, — viņš izlabo. — Tagad esmu tikai rantjē.
— Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu man ko ieteikt. Protams, tas neiekļaujas jūsu pienākumos …
— Būs jau labi. Pastāstiet — ko jūs vēlētos?
Stāstu arī. Namatēvs vērīgi uzklausa mani
— Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucas, kad esmu visu izklāstījis. — Man ir kaut kas padomā — tieši jums derēs. Kaut kas tāds ik dienas netrāpās vis. Aizsūtīšu jūs pie sava drauga Kloda Rišāra. Viņš ir apbrīnojams cilvēks, bet īsts neveiksminieks. Iedošu jums vēstuli, ko viņam aiznesīsit, un pats uzņemšos nokārtot visas formalitātes…
— Nekādā gadījumā! — es viņu pārtraucu. — Sniedziet man tikai dažas ziņas!
Rosa kungs jūtas mazliet vīlies, ka nevarēs kaut uz pāris dienām atgriezties bijušajā amatā, tomēr nepaliek pie sava-un pacietīgi atklāj visu. Vēlāk arvien vēl tikpat laipni mani pavada.
— Sakiet, — viņš aiztur mani priekštelpā, — vai karš būs?
Tā kā es strādāju slepenu darbu, namatēvs domā, ka visi pasaules noslēpumi ir manā kabatā.
— Jau tagad karo, — pasmīnu.
— Ne jau par auksto jautāju.
Rosa kungs raugās manī ar gaiši zilajām acīm tik uzticīgi, ka man pamostas vēlēšanās pateikt viņam ko iepriecinošu. Diemžēl nekā iepriecinoša nav, tādēļ tikai atmurdu:
— Nezinu, būs vai nebūs. Kā jau pats nomanāt, es cīnos aukstajā.
Un, lai ātrāk tiktu laukā, piebilstu:
— Jūs dzīvojat zemē, kurai diezgan svešas.šādas problēmas.
— Bet es esmu dzīvojis zemē, kur visa mana ģimene gāja bojā, — vecais atbild,
Un atver man durvis.
Uzņēmums «Hronoss» atrodas tuvāk pie Lozannas nekā pie Zenēvas, tā īpašnieks man ir noteicis tikšanos pievakarē, tāpēc tagad varu izmantot brīvo laiku, lai cik necik apskatītu dzimto pusi. Moriss Rolāns, proti, es, taču ir dzimis Lozannā.
Agrajā pēcpusdienas cēlienā pilsēta ir apnicīgi trokšņaina un garlaicīga, ielas stāvas, saulē nokaitušas, automobiļu satiksme varen rosīga, gājēji plūst straumēm, bet es neesmu iebraucis šeit, lai papriecātos vai kavētos bērnības atmiņās. Ja jau esmu pieņēmis svešas personas vārdu un uzvārdu, nav lieki pašam ar savām ficīm gūt priekšstatu par to vidi, kurā šī persona ir staigājusi, jo ej nu sazini, kādu jautājumu man var uzdot kaut vai rīt. Tā es pacietīgi — pēc labākās sirdsapziņas aplūkoju «dzimto pilsētu», vienlaikus atsvaidzinādams atmiņā neskaitāmos jaunās leģendas sīkumus.
Pulksten piecos iekāpju vilcienā, kas iet atpakaļ uz 7.enēvu, nākamajā piestātnē to atstāju un bez sevišķām grūtībām atrodu uzņēmumu. Mūsdienīga fabrikas ēka lieliem logiem, divas mazākas celtnes Alpu stilā un ga- laža — visas paslēpušās priežu silā, tik tīras kā atpūtas nami. Uzņēmuma īpašnieks, pie kura mani ieved, ir drusku vecāks nekā es, kalsnējs un nervozi kustīgs. Viņš apstājas — kas lai zina, cik ilgu laiku jau ir soļojis turp un atpakaļ no loga līdz durvīm, — satver manu roku, paspiež neparasti spēcīgi, piedāvā man krēslu un pats apsēžas, bet skaidri redzams, ka ar grūtībām valdās, lai nosēdētu samērā mierīgi. -
— Ar ko lai sākam?
— Sāksim kaut vai no paša gala, — saku. — Es pieliekami daudz esmu dzirdējis par jūsu uzņēmumu. Vienīgais, par ko man nav ne jausmas, ir cena.
— Cena, cena! — Rišārs paknosās krēslā. — Cena ir pēdējais jautājums. Dārgais kungs, tas, kas te visapkārt redzams, ir vesela pasaule, kurai ir sava dzīve, sava loģika … pasaule, ko pats esmu uzcēlis uz daudzu ideju un ilgstošu meklējumu pamatiem, nemaz nerunājot par upuriem, ko tā ir prasījusi.
— Nešaubos …
Viņš pieceļas, pasper pāris soļu uz durvju pusi un spēji pagriežas pret mani.
— Cena! Cena ir realitātes funkcija, tā saucamais dotās vērtības ekvivalents …
— Labi, — es palūdzu. — Parādiet man šo vērtību! Laika ir diezgan.
— Cik? Pusstunda vai stunda?
— Cik vien jūs vēlaties, — mierinoši atbildu.
Tomēr Rišāra kungs nenomierinās. Gluži otrādi, tieši šobrīd visa viņa enerģija izvirst kā straume, pārrāvusi aizsprostu. Piesteidzies pie ugunsdroša skapja, viņš aši izņem nez kādus papīrus, tūlīt piezvana sekretārei, lai sadabū citus, klāj vajā plānus un rēķinus, strauji velk ar kaulaino roku plašas elipses gaisā un šaudās ap manu krēslu, bet viņa vārdi gāžas kā ūdenskritums. Pēc tam viņš sakampj mani zem rokas, izved laukā un, pavēlējis iedegt elektrisko gaismu fabrikā, no kuras strādnieki jau aizgājuši, sāk tik sīki rādīt cehu pēc ceha, darbgaldu pēc darbgalda, ka man pilnā sparā atjaunojas galvas sāpes, kas bija piemetušās Venēcijā. Beigu beigās, kad visu ražošanas ciklu esam apskatījuši līdz pēdējai detaļai, atkal atgriežamies kabinetā, un atkal manu acu priekšā zibēt zib plāni un grāmatvedības ieraksti.
Vārdu straumēs, kuras lej pār mani Klods Rišārs, izpaužas veselais saprāts, un tās aizrauj. Sliktākais ir tas, ka cilvēks, kurš uzskata sevi par ģēniju, sarunas biedru — par idiotu, kļūst neciešami gudrs. īsi sakot, visa «Ilro- nosa» vēsture aprobežojas ar, lūk, ko.
Rišāra kunga izejas pozīcija balstās uz novērojumiem, ka labi pulksteņi ir ļoti dārgi, slikti — lēti. Pēc gariem un, jāatzīst, prasmīgiem aprēķiniem viņš ir secinājis, ka, ieviešot ultramoderno tehniku tin pavisam jaunu darba organizāciju, iespējams ražot tādus pulksteņus, kas kvalitātes ziņā var konkurēt ar visslavenākajām markām, bet maksā mazliet dārgāk nekā lētie, pēc kuriem ir milzīgs pieprasījums.
Tā nav nekāda lielā filozofija. Vairāk ievērības pelna tas, ka Rišārs tiešām pratis īstenot savas ieceres un ražot jaunu produkciju. Uzņēmuma noliktavā jau atrodas krietns krājums rūpīgi iesaiņotu un nosūtīšanai sagatavotu precīzu hronometru smalkā apdarē, pie tam vairāki modeļi. Tikai tie joprojām nav nosūtīti un varbūt vēl ilgu laiku te glabāsies.
Kā jau bieži gadās ar ģēnijiem, Rišāra kungs ir apsvēris visu līdz pēdējam, taču nav paredzējis vienu — lielo firmu konkurenci. Viņš ir izcils lietpratējs tehnikā, bet galīgs diletants tirdzniecībā. Rūpniecības haizivis ir vienojušās ar preču noieta haizivīm un uzcēlušas barjeru pret pulksteņiem «Hronoss», nelikdamās ne zinis par to kvalitāti. Klodam Rišāram jau draud bankrots.
Un tagad, kad Klods Rišārs nonācis gandrīz līdz bankrotam, haizivis piepeši ir ņēmušās spēlēt zelta zivtiņu lomu: iesācējam piedāvājušas, lai pārdodot «Hronosu» par tik, cik tas viņam pašam izmaksājis. Tā viņš glābšot savu ādu. Bet iesācējs atkal ir iespītējies. Rišāra kungs pieder pie tiem cilvēkiem, kuriem cietsirdība, iekveldinā- jusies līdz zināmai pakāpei, ir spējīga apklusināt veselā saprāta balsi. Rišārs ir ar mieru pārdot «Hronosu», jo tā liekas vienīgā izeja, bet neparko nevēlas, lai uzņēmumu nopirktu viņa slepkavas. Viņš gaida citus klientus. Taču neviens vairs negadās, jo jebkurš, ticis Kloda Rišāra vietā, piedzīvotu arī šādu likteni. Un nu beigās ir ieradies kads dumiķis un nejēga, kas apjautājas par cenu.
— Cena? — galu galā saimnieks iesaucas kaut kur ap pulksten deviņiem vakarā. — Jums pašam jau ir priekšstats par cenu … Pēc gluži aptuveniem aprēķiniem cena nedrīkst būt zemāka par …
Un viņš pasaka summu, kas, manuprāt, nepavisam nav niecīga.
— Kā liecina dokumenti, jums nav pamata minēt tik lielu skaitli, — strupi iebilstu. — Visi izdevumi, ieskaitot līdz šim izmaksātās algas …
— Bet laika patēriņš? — Rišāra kungs sašutumā iekliedzas. — Ko gan nemaksā idejas, atklājumi, negulētās naktis un sabendētie nervi? Jūs nespējat aplēst kāda uzņēmuma vērtību, aprēķinot vienīgi, cik cementa tur izlietots, tāpat kā pienācīgi nenovērtētu pats sevi, ņemot vērā tikai to, cik kilogramu miesas ir jūsu augumā. Tas, ko redzat šajā apkārtnē, dārgais kungs, ir dzīvs organisms, vesela maza pasaule, kura, lai dievs man piedod, ir daudz pilnīgāka nekā lielā . ..
Šim vīram ir nepārspējama sajēga tehnikas jomā, bet daiļrunību viņš nav apguvis vairāk kā skolā, mācoties par Ciceronu. Turklāt Rišārs nemaz nenojauš, ka esmu labāk lietas kursā par viņa grūtībām, nekā viņš to var iedomāties.
— Jūs vai dzīvu noēdīs, — mierīgi paskaidroju. — Pagaidīs varbūt vēl mēnesi vai divus, pēc tam uzkūdīs pret jums bankas. Tagad tās jums tikai neizsniedz kredītu. Bet rīt jau saņems jūs spīlēs — pieprasīs atlīdzināt aizdevumus. Izsludinās bankrotu un izlaupīs jūsu mazo pa
sauli, pat nesamaksājot par ķieģeļiem, no kuriem tā celta.
— Un jūs gribat mani glābt! — Rišārs uzbudināts atņirdz zobus. — Gribat mani glābt no tā, lai dzīvu nenoēstu, bet pats rīšus aprīsit. Cik aizkustinoši! …
— Paklausieties! — mēģinu iestāstīt viņam. — Es neesmu nekāds filantrops un, protams, neesmu atnācis šeit, lai jūs glābtu. Taču patlaban stāvoklis ir tāds, ka tiešām atradīsit glābiņu, ja drusciņ piekāpsities …
— Un jūs tai pašā laikā uzupurēsities …
— Savā ziņā tā jau iznāk. — Paloku galvu. — Vismaz tas pilnīgi iespējams. Jums šis pasākums būs izdevīgs. Man — droši vien ienesīgs, bet ļoti riskants.
— Kāpēc gan esat nolēmis šitā riskēt?
— Esmu nolēmis tāpēc, ka man ir krietni vien lielāks kapitāls nekā jums. Varbūt nevis intelektuālais, bet finansiālais. Kapitāls, kas ļaus izturēt boikotu gadu, divus vai vēl ilgāk.
— Tad nu dodiet pieklājīgu cenu! Dodiet cenu, kādu jums prasu! Tā ir prātīgi, taisnīgi noteikta, mērena abām pusēm-
— Cena būs mērena, ja nolaidīsit trīsdesmit procentus. Sī atlaide būs par to, ka esmu uzņēmies risku.
— Tas nekad nenotiks!
— To saku tādēļ, ka vairāk maksāt neparko nevaru, nevis tālab, lai pakaulētos.
— Tas nekad nenotiks!
Paraustījis plecus, pieceļos kājās. Man sāp ceļi. Arī galva.
— Tā ir jūsu pašu darīšana. Padomājiet labi! Ja būšu jums vajadzīgs, piezvaniet — mana telefona numuru taču zināt.
— Vai kurls esat, vai? — Rišārs aizsvilstas. •— Es jau teicu: tas nekad nenotiks!
Viņš pēkšņi iekarst, un tā ir laba pazīme.
— Es arī jums teicu: vairāk maksāt man nepavisam nav iespējams. Un vēl kas: nekavējieties pārāk ilgi ar atbildi! Pašlaik jau esmu uzsācis sarunas par citu darījumu, kas nav tik vilinošs, toties daudz, daudz drošāks.
Saimnieks paver lūpas, lai, sperot man pretī, šoreiz laikam izlamātos; es viņu apvaldu.
— Ne vairs jums uzstāšu, ne vairs šurp nākšu. Tomēr neaizmirstiet, ka tagad jums ir radušās vienīgās izredzes ne tikai atdabūt savu kapitālu, bet ari atstāt ar garu degunu lielo firmu šantāžistus.
To pateicis, aizeju, lai dotu viņam laiku mierīgi apsvērt manus pēdējos argumentus. Starp citu, tādam vīram kā Rišāra kungs mierīgums nozīmē gluži relatīvu jēdzienu. Liekas, nopirkt «Hronosu» man ir ļoti izdevīgi savu nākotnes nodomu labad. It sevišķi vēl tādēļ, ka tad, ja šī operācija nevainagosies ar sekmēm, izdoto milzīgo summu vienmēr varēs atgūt. «Hronoss» ir ko vērts. Taču Rišārs neko man neziņo ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Varbūt tiešām vārdi — «Tas nekad nenotiks!» ir viņa galīgais lēmums. Bet varbūt Rišārs gaida, lai es pats atkal viņu uzmeklēju. Lai gaida ien! Sākšu noņemties ar citu darījumu. Svarīgākais ir uzreiz iejusties savā lomā.
Tā kā pagaidām vēl neesmu iejuties savā lomā, izmantoju brīvo laiku, lai izpētītu pilsētu, it īpaši nostūri, kurā atrodas firma «Zodiaks». Uzcelta kādā no galvenajiem bulvāriem, milzīgā firmas ēka iedveš cieņu ar smagnējo, drūmo fasādi. Mans uzdevums ir ielavīties aiz šīs fasādes. Tad ātrāk varēšu doties tālāk pa savu «skrejceļu» — tuvoties Morandi.
Varbūt dažam tas šķiet muļķīgi — nopirkt veselu uzņēmumu, lai nodibinātu nez kādus sakarus ar nez kādu Morandi. Taču tas viss parādās gluži citā gaismā, ja ievērojam, ka šā Morandi dēļ ir izdarītas divas slepkavības.
Starp zināmiem vai galīgi nenozīmīgiem datiem, kurus esmu ieguvis no Annas, ir kāds gaužām svarīgs elements: Morandi spiegošanas uzdevumi ir saistīti ar viņa darba pienākumiem. Komandējumi plus spiegošana. Man l, tas skan šādi: «Zodiaks» plus C1P. Un, ja ne pats «Zodiaks», tad kāda augsta šis firmas vadošā persona.
Paruna saka: «Nakts ir laba padomdevēja.» Tādēļ nejūtos pārāk pārsteigts, kad Rišāra kungs aiznākamajā rītā agri jo agri piezvana un pajautā, vai es nevarētu iegriezties «Hronosā». Tai pašā dienā ap pusdienu uzņēmuma īpašnieks beidzot padodas, trīs stundas bēris vārdus kā pupas, vicinājis rokas un drudžaini soļojis šurpu turpu pa kabinetu. Kapitulāciju svinam restorānā
«Pie trim muciņām», taču uzvarētajam ir gaužām mazs prieks no šim dzīrēm — viņš visu laiku nevis ar baudu tiesā izmeklētos ēdienus, bet zelē neskaitāmās frāzes par varen lieliskā «Hronosa» redzamām un neredzamām īpa- šībam.
Klausos viņā pacietīgi un, drīkstētu sacit, pat uzmanīgi, jo turpmāk man būs nepieciešams smalki pārzināt pulksteņu ražošanu. Vēlāk, kad mums jau ir pasniegta kafija, notrāpījis izdevīgu brīdi, pārtraucu oratoru:
— Ielāgojiet savu domu … Es gribētu jums piedāvāt to, kas man nupat ir iešāvies prātā: vai jūs nebūtu ar mieru vadīt «Hronosu» — strādāt tajā par direktoru? Es gribētu teikt — tik ilgi, kamēr nebūsit uzsācis ko jaunu.
— Nekad vairs neķeršos ne pie kāda jauna pasākuma, — Rišārs uzbudināts saka, ar stingru rokas vēzienu tik tikko neapgāzdams glāzīti. — Man nav ne mazākās vēlēšanās atkal sacensties ar šīm gangsteru bandām …
Gangsteri ir viens no Rišāra mīļākajiem sarunas tematiem, tāpēc pasteidzos novērst viņa tirādes pret noziedzīgo pasauli.
— Nu, kā tad būs?
— Esmu ar mieru, — Rišārs asi atbild. — Pirmā prātīgā ideja jums ir bijusi nopirkt «Hronosu», šī tagad ir otrā. Jo — piedodiet, dārgais! — ja uzņēmums paliks jūsu pašu vadībā, man jau skaidri redzams tā gals. Nedomājiet — nepietiek ar to vien, ka esat nēsājis kopš bērnu dienām rokas pulksteni, lai būtu izcils lietpratējs to ražošanā.
Es gan neesmu kopš bērnības valkājis rokas pulksteni. Patiesību sakot, pirmo pulksteni iegādājos, kad biju saņēmis pirmo algu. Tas bija milzīgs modinātājs ar kartona ciparnīcu un zvanu, kas apslāpēti tirkšķēja kā zobārsta urbis. Te nu Rišārs ir maldījies, taču pārējie viņa spriedumi nav nepamatoti.
Atvadoties jaunais direktors man uztic naidīgā no» skaņā:
— Jūs esat visneķītrāk man devis triecienu — iekārdinājis mani ar to, ka varēšu parādīt haizivīm garu degunu. Es palieku «Hronosā» tieši tādēļ, lai viņus atstātu ar garu degunu. Un atstašu arī, ticiet man!
Es labprāt ticētu Rišāram, bet neuzdrīkstos. Šajā haizivju pasaulē retumis sardīnei izdodas kļūt par ko augstāku nekā tikai par uzkodu. Taču kaut ko tādu nemēdz teikt balsī. It sevišķi sardīnes klātesmē.
Ja jau man ir direktors, vajadzētu sameklēt arī sekretāri. Uzņēmuma īpašniekam neklājas pašam zvanīt vienam vai otram un uzaicināt uz tikšanos. Nemaz nav jāpiemin vēl tas, ka es nonāktu galīgā strupceļā, ja man būtu jānoklikšķina ar rakstāmmašīnu kāda lietišķa vēstule franču valodā. Patlaban nepieciešama viena vienīga tikšanās ar «Zodiaka» direktoru, tādēļ nolemju izmantot par savu sekretāri viesnīcas telefonisti, pieticīgi atlīdzinot viņai skaidrā naudā.
— Tirdzniecības direktora kungs varēs jūs pieņemt rīt no divpadsmitiem līdz vieniem, — telefoniste man paziņo.
Lai cik liels nepraša esmu iestāžu dzīvē, tomēr izteiciens «no divpadsmitiem līdz vieniem» man ir pietiekami skaidrs, lai saplaktu prieks. Droši vien tā ir pieņemšanas stunda, kad direktors ielaiž savā templī gan aklu, gan klibu. Citiem vārdiem runājot, viņš nevelta nekādu uzmanību «Hronosā» īpašniekam — nākamajai vispasaules slavenībai.
Izrādās, par mani «Zodiakā» jau zināms. Kad otrā dienā beidzot ierodos tirdzniecības direktora uzgaidāmajā telpā, tur stāvgrūdām pilns cilvēku. Pusbalsī pasaku savu vārdu sekretārei, jo iepriekšējā dienā pasūtītās vizītkartes vēl nav gatavas. Sekretāre pamāj, norādīdama man uz brīvo krēslu. Aizkūpinājis cigareti, pārlaižu acis apmeklētājiem. Uzmanību pelna tikai kaimiņiene pa kreisi. Pa kreisi — tas ir labi. Tuvāk pie sirds.
Sieviete ievēro, ka raugos viņā, — to jebkura nepalaiž garām nemanītu, — bet tīšuprāt uzkrītoši iedur degunu kinožurnālā, lai nosistu laiku. Tas mani pārlieku nesarūgtina.
Sekretāres galds novietots starp divām durvīm, un, ja var ticēt uzrakstiem plāksnītēs, aiz vienām ir iekārtojies direktors, aiz otrām — viņa palīgs. Lāgu lāgiem pa durvīm kāds iznāk, tad ietrinkšķas tālruņa zvans uz sekretāres galda, viņa noklausās rīkojumu, ierasti pasaka: «Jā, skaidrs!» — un nosauc laimīgā vārdu. Visumā ņemot, audiences noris ātri, un ap pulksten vieniem uzgaidāmajā telpā esam palikuši tikai divi — es un mana kaimiņiene pa kreisi.
Sī sieviete ir glīta, bet nav diez ko valdzinoša, gandrīz tikpat liela kā es, parupjam auguma līnijām, taču šāds trūkums manai neizsmalcinātajai gaumei ir gluži pa- ciešams. Kaimiņienei arvien vēl bijuši — nebijuši it kā nejauši viņai pievērstie skatieni, tomēr viņa ik pēc brīža manu acu priekšā pārliek gleznās kājas vienu pār otru. Viņa joprojām ir aizrāvusies ar kinožurnālu, beidzot pulksten vienos to aizver un palūdz sekretārei:
— Vai jūs nevarētu atgādināt par mani?
— Un arī par mani, — es iesaucos.
Meitene, kas sēž aiz rakstāmgalda, līdzcietīgi paskatās mūsos, mazliet šaubās, tad pieklauvē pie direktora palīga durvīm un ieiet viņa istabā.
— Teica, ka jūs velti gaidāt. Vieta jau aizņemta, — pēc laiciņa iznākusi, sekretāre paziņo sievietei.
— Kā tad tā, vakar man sacīja, lai es šodien atnāku …
Paraustījusi plecus, meitene iegriežas šefa istabā. Otrais pārsteigums veltīts man.
— Direktora kungs ļoti atvainojas — pie viņa tagad vēl ir apmeklētājs, bet pēc minūtēm piecām viņam jāpiedalās svarīgās pusdienās. Tādēļ viņš uzaicina jūs rīt pusvienpadsmitos.
Šai laikā ierasties tomēr ir patīkamāk nekā pieņemamā stundā. Nav ļaunuma bez labuma.
— Vai es nevarētu uz mirklīti tikties ar direktora palīga kungu? — slaidā skaistule atkal pavaicā.
Dodos prom, nesagaidījis atbildi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau iepriekš zināma. Eju pa kāpnēm lejā lēnām, jo nekur nav jāsteidzas. Pēc brīža bijusī kaimiņiene soļo man līdzās pa kreisi — sirds pusē.
— Vai jums ir bijusi runa par sekretāres vietu? — līdzjūtīgi jautāju.
Palocījusi galvu, viņa kāpj tālāk lejā, dzirdamās apsteigt mani. Taču tas viņai neizdodas, jo laikus pielāgojos viņas soļu ritmam.
— Nevajag lieki bēdāties! Es arī jums varu piedāvāt sekretāres vietu.
— Sis triks pārāk nodrāzts, — sieviete dzestri atbild.
— Tad atjaujiet jums piedāvāt pusdienas.
— Tas ari nav nekas jauns. Bet jau reālāks.
— Kā tad!
Skaistule pablisina uz mani acis kā svārstīdamās.
— Tikai brīdinu, ka esmu sliktā omā. Un, nedod dievs, arī jums vēl varu to sabojāt.
— Par to nemaz neraizējieties, — es pasaku un vedu viņu uz viesnīcu.
Neatceros, vai jau esmu stāstījis, ka viesnīca «Regīna», kurā esmu apmeties, ir kā radīta mana gājuma cilvēkam, proti, ļoti lieliska, lai gan nav pārāk grezna. To pašu var teikt par restorānu. Patīkami, smalki iekārtotā, nelielā zāle ar tapsējumu pastejtoņos, spoguli un koši baltām galddrānām jūtami nomierina. Tomēr sākam pusdienot patiešām nelāga noskaņojumā. Taču nedomāju nostāties uz rokām, lai uzjautrinātu savu dāmu. Ja kādam ir nomākts garastāvoklis, vajag Jaut, lai viņš klusē, cik vien tīk, — tada ir mana devīze.
Skaistule acīmredzot ir puslīdz mierīga, puslīdz vīlusies, ka viņu neaplidoju. Viņa pat brīžiem zagšus uzmet man jautājošu skatienu, droši vien gaidīdama kādu repliku, bet velti. Man labpatikas ierunāties tikai starpmetā, kad zivis jau notiesātas, bet cepetis vēl nepasniegts.
— Tas, ko esmu teicis par sekretāres vietu, nav tukšas valodas.
— Kas gan jums lika tik pēkšņi pievērsties tieši man? — sieviete vaicā, nolikdama dakšiņu un nazi uz šķīvja stingrā saskaņā ar etiķeti.
— Nejaušība.
— Nejaušība bieži vien ir slikta padomdevēja, — viņa brīdinoši saka.
— Neuztraucieties, man ir laba nojauta, — nekautrīgi apgalvoju, jo, cik zinu, vēl nav dzimis vīrietis, kuram nebūtu maldīga nojauta attieksmē pret sievietēm.
Viesmīlis atnes sarkanvīnu un aizvāc prorn pudeli, līdz pusei pilnu ar balto. Tā arī ir etiķete. Tad viņš atbrīvo uz galda vietu, kur novieto cepeti.
Klusējot paēdam pusdienas līdz galam. Un tikai pēc tam, kad esam pamielojušies arī ar saldējumu, atkal iesāku:
— Jūs neesat man atbildējusi …
— Tāpat kā jūs.
— Uz kādu jautājumu?
— Uz šādu: kālab griežaties tieši pie manis?
— Jūsu auguma dēļ.
Viņa tikko jaušami pasmīkņā.
— Kā esmu sapratusi, jūs meklējat sekretāri…
— Nu jā. Un man nepatīk, ka sekretāres sēžas klēpī kā dažkārt attēlots karikatūrās. Jums ir tāds augums ka, domāju, šādas briesmas man nedraud.
— Kādēļ? — Viņa sāk smieties. — Gluži otrādi, ra dīsies vēl lielākas briesmas: pagalam saburnīšu jūsu ceļus.
Dāma arvien vēl smejas: viņu uzjautrina aina, kādu laikam ir iztēlojusies; un smieklos seja negaidot izskatās pavisam citāda. Viņa patlaban šķiet nevis glīta nogurusi sieviete brieduma gados, bet nebēdnīga, labsirdīga meitene.
Vēlāk smiekli piepeši apraujas — un ilūzijas sagrūst Atkal redzu dāmu vērīgām acīm un neuzticībā sakniebtām lūpām.
— Kāds uzņēmums jums īstenībā pieder? viņa noprasa.
— «Hronoss», pulksteņu fabrika.
— Neesmu dzirdējusi šādu firmu.
— Ir cilvēki, kuri nekā nav dzirdējuši par «Omegu» Tomēr tas nav nekāds šķērslis, lai pulksteņi «Omega» rādītu laiku.
— Kāpēc jūs apvainojaties? Es taču neko siiktu neesmu teikusi.
— Nemaz neapvainojos. Kafiju dzersim?
Viņa piekrītoši paklana galvu.
— Ar konjaku?
— Kādēļ gan ne!
Vai jums pastāvīgi ir darījumi ar «Zodiaku»? — sieviete taujā, malkodama kafiju.
— Rādās, ka pastāvīgi, — atbildu izvairigi.
Tā ir solīda firma.
— Bez šaubām. Tomēr solīdās firmas ir diezgan grūti izkustināmas smagsvara partneres.
— Tāpat kā šīs kategorijas sekretāres. Starp citu, uz cik lielu algu es varētu cerēt jūsu uzņēmumā?,
—Uz tik lielu kā «Zodiakā»,
— Cik jūs esat devīgs ..
Paraustu plecus.
— Tāds jau man raksturs.
— Pat vēl nezināt, kādas ir manas dotības.
— Domāju: ja esat derīga «Zodiakam», arī man būsit krietna sekretāre. Bet kā gan tas gadījās, ka vakar jums apsolīja, šodien atteica?
— To labāk pajautājiet direktora palīgam, ja esat ar viņu pazīstams. Vakar viņš mani pieņēma, pavirši uzmetis acis rekomendācijai, tad, aptvēris, ka pilnībā pārzinu ne vien mašīnrakstīšanu un stenogi āfiju, bet arī trīs valodas, pateica, ka laikam man došot šo vietu, tikai, drošs paliek drošs, lai es aizejot vēl šodien.
— Arī bez jautāšanas skaidrs: ir atradis sev vairāk piemērotu.
— Auguma ziņā?
— Iespējams. Lai būtu kā būdams, katrs ir savā īstajā vietā. Un jūsu īstā vieta manā uzņēmumā.
— Tā droši vien iznāks. — Sieviete neapzināti pasmaida.
— Ja jau tā, vai es nevarētu vēl ko uzzināt par jums?
— Piemēram?
— Pirmām kārtām — kā jūs sauc?
— Edīte Rihtere, divdesmit sešus gadus veca, neprecējusies, netiesāta, pēdējā laikā" strādājusi Cīrihē firmā «Fišers un Ko», kas izsniegusi arī referenci, — dāma skandēt noskandē.
— Jūs esat vāciete?
— Šveiciete. Dzimusi Cīrihē.
Pēkšņi viņa it kā atceras kaut ko un paraugās pulkstenī.
— Ceru, ka jūs neaizkavēju … — es saku.
— Nē… zināt… pulksten trijos man norunāta tikšanās ar draudzeni.
Nekā neiebilstu. Draudzenes ir tieši tālab, lai ikviena, nepieciešamības spiesta, aizbildinātos, ka ar tām jāsastopas. Pametu viesmīlim ar aci, un viņš tūlīt atnes rēķinu. Kad esam izgājuši vestibilā, Edīte pasniedz man roku.
— Tomēr atjaujiet, lai es šovakar vēl padomāju. Rīt no rīta jums piezvanīšu.
— Protams, lūdzu! Nu bet man ari jāiet.
Uz ietves pie viesnīcas Edīte otrreiz pasniedz man roku, pat nepainteresējusies, uz kuru pusi iešu. Es viņai neplijos virsū. Dāma rāmiem soļiem dodas uz Rue Mont- Blanc. Nezinu, cik viņa ir laba sekretāre, bet citādi neizskatās slikti. Tievais viduklis un apaļīgie gūžu izciļņi kopā ar lielo augumu kompensē parupjās līnijas.
Pie viesnīcas ieejas nogriežos pasāžā un pa caurstaigājamu sētu nokļūstu Rue Mont-Blanc. Metru divdesmit no manis pavīd Edītes pelēkais kostīms. Paātrinājusi soli, viņa tagad steidzas uz stacijas pusi. Edītes augumā? valdzinošā spēka dzīts, sekoju viņai pa gabalu. Tikusi līdz stacijas laukumam, viņa ieiet kafejnīcā, kas atrodas ielas stūrī. Kafejnīcas terasē no galdiņa pieceļas kalsnējs pusmūža virs sirmiem matiem, sarokojas ar Edīti un iekārto viņu sev blakus. Tas ir skaisto sieviešu ļaunums. Viņām apkārt vienmēr drūzmējas cilvēki.
Nākamajā dienā pusvienpadsmitos ieeju «Zodiaka» uzgaidāmajā telpā. Šoreiz tur nav neviena apmeklētāja, un sekretāre tūlīt ieved mani tirdzniecības direktora kabinetā. Tas ir milzīgs un iespaidīgs. Direktors - arī. Tipisks kapitālists, kāds redzams senās karikatūrās, ar du- bultpakausi un noļukušiem vaigiem. Trūkst tikai cigāra. Taču viņš rāda pēc iespējas laipnāku vaigu.
Direktors savdabīgi paslienas taisnāk, kā celdamies kājās, bet patiesībā paliek sēdus un tikai pastiepj man tuklu, ļenganu roku. Nomurminādams «lūdzu», viņš no- vēž ar plaukstu uz krēslu, kas nolikts pie rakstāmgalda. Apsēžos, aizsmēķēju vēlīgi pasniegtu cigareti un, uzsmaidījis viņam, īsi un skaidri izstāstu savu priekšlikumu. Direktors noklausās, mani nepārtraukdams. Tas, ka es tik ātri, lakoniski visu esmu izklāstījis, manāmi labvēlīgi noskaņo viņu pret mani. Tomēr viņš atļaujas tūdaļ izteikties:
— Man nav ne jausmas, vai jums jau zināms, ka mūsu rīcībā ir gandrīz vesela gamma: sākot ar «Filipu Pateku» un «Zenītu» un beidzot ar viduvējiem «Enikāra» ražojumiem.
— Tiesa gan. Taču jūsu gammā trūkst tieši tā, ko es piedāvāju: pulksteņu, kuriem ir «Zenīta» kvalitāte un «Enikāra» cena,
. — Saprotu, — direktors saka. — Bet lie vēj jāpārbauda.
— Pārbaudiet vien!
— Mēs jau nu ātri to varam izdarīt. Bet pārbaude tirgū prasa laiku. Mūsdienās pircējs nevienam neuzticas. Ja pārdodam par augstu cenu, nepērk tāpēc, ka ir dārgi. Ja pārdodam lēti, atkal baidās pirkt, jo domā — la ir zemas kvalitātes prece. Būs jāgaida, kamēr aizritēs laiks, turklāt ļoti ilgs laiks, lai pircējs apjēgtu, ka jūsu pulksteņi ir ne tikai lēti, bet arī labi.
Mēģinu šo to iebilst, taču vīrs aiz rakstāmgalda piepeši pārtrauc mani:
— Visumā skaidri redzams, cik jums šis darījums ir izdevīgs. Bet ko tas dos mums?
— Parasto peļņu.
— Parasto peļņu mums nes visi pazīstamie augstākā labuma izstrādājumi. Tā nav liela, toties ne ar ko neriskējam.
— Es jums mazliet palielinātu procentus… — nedroši pasolu. — Tikai mazlietiņ, jo manas cenas tā jau ir tik zemas, ka zemākas nevar būt.
Direktors pakrata savu lielo galvu.
— Ja runa ir par pieciem sešiem procentiem, neticu, ka tas kaut ko grozīs.
— Vairāk jums nav ko gaidīt.
Viņš pamāj.
— Labi. Atsūtiet rakstisku priekšlikumu! To iesniegšu Galvenajai direkcijai. Tikai pārāk neceriet…
Vienkāršā valodā tas nozīmē «nepavisam neceriet». Bet es ne uz ko citu arī neesmu cerējis. Tagad svarīgākais, ka man kā komersantu aprindu pārstāvim radies saskars ar šo vīru un ir iemesls, atkal iegriezties «Zodiakā», ja las būs nepieciešams. Nav izslēgts, ka manu iesniegumu kādā jaukā dienā izvilks no arhīva, uz kuru to tagad noteikti nosūtīs. Tā ir pesimisma labā īpatnība, ka pat nie- eīgas sekmes sagādā prieku.
Tikko viesnīcā esmu paēdis pusdienas, mani aicina pie tālruņa.
— Labdien! — klausulē atskan Edītes balss. — Man zel, ka tikai tagad varu ar jums parunāties, bet tā nav mana vaina — no rīta jūs nesazvanīju. Es gribētu pateikt: ja jūsu priekšlikums aizvien vēl ir spēkā, ar priekuj to pieņemšu.
— Tas ir vareni! — iesaucos. — Kad varēsit stātiesa darbā?
— Ja vajadzīgs, kaut vai tūlīt.
— Kur nu tik ātri… Bet varbūt jūs aizietu uz vei-' kalu un nopirktu portatīvo rakstāmmašīnu un pārējos kancelejas piederumus. Pasakiet, lai rēķinu piesūta man uz viesnīcu.
Edīte apsola jau šodien visu iegādāties, pēc tam vienojamies, ka rīt viņa ieradīsies darbā, un sarunas beigās novēlam viens otram vislabāko.
Re, man jau ir sekretāre! Taču vēl neesmu apmierināts ar to un apsēdies ātri uzskripstinu uz papīra lapiņas īsu sludinājumu: «Uzņēmuma īpašnieks meklē privātsekretāri. Tādu, kura apguvusi angļu un vācu valodu, steno- grāfiju un mašīnrakstīšanu. Telefona numurs tāds un tāds, zvanīt no pulksten tikiem līdz tikiem.» Un to nekavējoties nosūtu ar viesnīcas kurjeru laikrakstam «rJournal de Geneve» vienreizējai iespiešanai.
Ja Edīte ir pieļāvusi varbūtību, ka esmu viņu pieņēmis galvenokārt izskatīgā auguma dēļ un aiz mūsu darbabiedru attiecībām slēpsies flirts, viņai jau nākamajā rītā rodas iespēja pārliecināties, ka ir maldījusies. Sagaidījis Edīti viesnīcā savā istabā, izsaku viņai dažas laipnības un piedāvāju apsēsties pie maza rakstāmgalda, uz kura jau noliktas tikko no tipogrāfijas atnestas veidlapas un aploksnes. Tad bez liekas runāšanas sāku diktēt:
— «Direktora kungs, ar šo rakstiski apstiprinu noteikumus, kurus jau mūsu sarunā esmu izvirzījis par…»
Vēstules sacerēšana aizņem vairāk nekā pusstundu. Edīte raksta ātri, bez kļūdām. Un tā man tagad arī ir iespējams pārliecināties, ka esmu maldījies, līdz-šim šaubīdamies par viņas kvalifikāciju. Kad vēstule ir parakstīta un rūpīgi ielikta aploksnē, pasūtu kafiju un noformēju Edīti darbā. Viņa man pasniedz grāmatiņu, un es kā darba devējs parakstos tās norādītajā ailē.
— Būtībā jūs esat nostrādājusi tikai sešus mēnešus firmā «Fišers un Ko», — es saku, aši pārskatījis viņas darba grāmatiņu. — Kur pirms tam bijāt iekārtojusies?
— Nekur. Studēju franču literatūru, bet, beigusi studijas, sapratu, ka ar franču literatūru vien nepietiek, lai dzīvotu, un iestājos mašīnrakstītāju un sekretāru kursos, jo man nav vecāku, bet tuvinieki nevēlējās mani uzturēt vēl- ilgāk.
— Skaidrs. Kā redzams, Fišers jūs atlaida sakarā ar štatu samazināšanu. Un jūs nolēmāt atstāt dzimto pilsētu?
Viņa paloka galvu.
— Cīrihe ir skaista pilsēta, — jūsmoju. <— Tur ir brīnišķs ezers. Vispār pasakainas ainavas.
— Jā, bet no ainavām neviens nav paēdis.
— Vai tad arī jūsu profesiju ir piemeklējusi krīze?
— Diezgan liela.
Edīte pastiepj roku, lai paņemtu somiņu, taču es at- skāršu viņas nodomu un pakalpīgi padodu «Kentas» paciņu. Viņa aizsmēķē, izpūš biezu dūmu virpuli un raugās manī, kā gaidīdama, ko vēl sagudrošu. Viņas skatiens ir mierīgs un atklāts, bet tikko jaušami saspringts.
— Kur tad vēl bijāt izmēģinājusi laimi, pirms devāties uz «Zodiaku»?
— Nekur. Pirmais, ko iebraukusi uzzināju, bija tas, ka «Zodiakā» ir brīva vieta.
— To droši vien jums pastāstīja draudzene…
Viņa pamāj, ne acis nepamirkšķinājusi.
— Tātad te esat ieradusies nesen?
— Pirms desmit dienām.
Lai gan ziņkāres pilnā saruna rit draudzīgā garā, tomēr tajā neatvairāmi izpaužas nopratināšanas nianse. Taču jebkuram darba devējam ir tiesības šo to zināt par savu pakļauto.
Tobrīd ietarkšķas tālruņa zvans. Mana paziņa telefoniste pavēsta, ka man esot zvanījusi sveša sieviete, kura izlasījusi kādu sludinājumu par sekretāres vietu.
— Es tiešām esmu to ievietojis, — atbildu, — bet man j»au ir sekretāre. Tā nu esiet tik laipna un pasakiet to visiem, kuri pieteiksies.
Tālruņa otrā galā atskan mokpilns, izmisīgs vaids: «Tagad tak zvanīs veselu mūžību!»
— Neuztraucieties! Parūpēšos, lai šo sludinājumu, vairs neiespiež.
— Jūs esat publicējis sludinājumu, ka meklējat sekretāri? — Edīte parauj uzacis augšup, kad esmu nolicis; klausuli.
— Es patiesībā aizsūtīju to pirms trim dienām, tikai nezinu, kādēļ viņi tā nokavējušies. Esmu slikts gaišrer ģis — nemaz nenojautu, ka sastapšos ar jums. Kāpēc jus manī tik dīvaini veraties?
— Tāpat vien. Līdz šim domāju, ka esat pieņēmis mani darbā aiz nejauša untuma.
— Maldāties! — paskaidroju. — Vismaz neesmu ļāvies nekādam untumam. Nejaušība visnotaļ ir nākusi man par labu. Jūs esat taisni apbrīnojama. Es gribēju teikt — apbrīnojama mašīnrakstītāja.
Viņa viegliņām pasmaida, bet smaidā nav ne miņas no sirds siltuma.
— Ceru, ka arī man atlēks savs labums no šīs nejaušības.
— Nevis ceriet, bet esiet par to droša! Pirmā priekšrocība pie manis būs tā, ka nenovecosit par agru no darba. Teiksim, patlaban jau varat būt brīva. Tikai atstā-, jiet savu telefona numuru! Ja būsit man vajadzīga, jums piezvanīšu rīt līdz pulksten desmitiem.
Edīte pieceļas kājās, aptvērusi, ka viņas darbadiena jau beigusies, un es atvadām vienīgi pavicinu ar roku, pat nepavadu viņu. Tā tikai vēl trūka, lai es pavadītu savu sekretāri!
Nākamās dienas man aizrit dažādās darīšanās: vairākas reizes iegriežos «Hronosā» pie neprātīgā vīra —| mana direktora; divreiz aizeju pie notāra, lai galīgi noformētu pirkuma aktu; kādu pēcpusdienu nosēdu bibliotēkā, papildinādams savu izglītību; un kur vēl stundas, veltītas pārdomām vai bezjēdzīgai klaiņošanai pa pilsētu! Visā visumā Zenēvā ir skaista, taču tai piemīt savdabība, ko vienādi var atzīt gan par šis pilsētas pārākumu, gan par trūkumu: tajā ir ļoti daudz ūdens, bet atšķirībā^no Venēcijas te tas ir sakrājies vienā vietā Zenēvas ezerā. Tādēļ gribot negribot reižu desmit dienā jāiet no viena krasta uz otru pa bezgala gariem tiltiem, kas uzvedina uz domām, cik lietderīgi būtu iegādāties" automobili. Bet tagad man nemaz nav vaļas ar to noņemties — tur tas suns aprakts. Diezgan jau rūpju ar sekretāri. Tiesa, pašlaik man darbā nav vajadzīga Edītes klātbūtne, tāpēc cenšos viņu netraucēt. Toties viņa man galīgi nedod miera.
Nemaz nerunājot par to, ka visu laiku rēgojas Edītes smuidrais augums, mani mulsinot un satraucot, no prāta ne mirkli neiziet arī citas viņas īpatnības. Piemēram, paņēmiens lūkoties tieši acīs un reizē visnekaunīgāk melot, ne plakstus nepavirinot. Šaubas, vai šī sieviete uzvedas godīgi, man jau ir pamodušās pirmajās mūsu pazīšanās stundās un kopš tā laika kļūst arvien lielākas un lielākas.
Bez šķietami nevainīgiem meliem, ka viņai vajagot tikties ar draudzeni, Edīte nav teikusi patiesību daudz būtiskākos jautājumos. Starp citu, šos melus nebūtu grūti izskaidrot, pieņemot noteiktu hipotēzi par sekretāres raksturu un lomu. Taču, kā mans šefs saka, mūsu amatā ir svarīga nevis fantāzija, bet dziļa notikumu analīze, tādēļ pagaidām izvairos no hipotēzēm, turklāt tas nav nekāds šķērslis, lai es tās arī liktu vērā.
Otrs, ko lieku vērā, ir vilcienu saraksts. Kaut gan pēdējā laikā esmu ļoti strauji kāpis augšup pa hierarhijas kāpnēm, tomēr man atkal jādara melnais darbs — stundām ilgi jānīkst uz perona, sekojot vilcienu gaitai. Laime vēl, ka šoreiz vismaz nav jācieš pēcpusdienas svelme, jo manas pētīšanas objekts ir nakts vilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva. Nakts dežūrai ir vēl cita priekšrocība: es varu aizpildīt dažus robus savā estētiskajā audzināšanā — galvenokārt kinomākslas laukā. Vakara seansi beidzas pusstundu pirms šā vilciena pienākšanas, un tajos ērti aizvadu laiku, neduroties citiem acīs, — tā trijās nedēļās esmu noskatījies divus dučus šedevru un starp tiem veselu sēriju par spiegošanu. Jāatzīst, tieši filmas par spiegošanu rada vislielāko izbrīnu, jo, lai gan, pēc šefa domām, esmu diezgan kaismīgs fantazētājs, tomēr arī fantāzijai ir zināmas robežas.
Noskatoties šos divus dučus šedevru, esmu pamatvilcienos ieguvis kinoizglītību. Kādu vakaru, kad filma «Bīstamā tikšanās» ir beigusies, atstāju kinozāli un stacijā gandrīz uzgrūžos virsū Morandi. Mazais vīrelis, kā vienmēr, iet ātriem soļiem, uzpūtīgi, bramanīgi; uz pakauša atkal uzbīdīta ērmīgā platmalīte. Viņam droši vien ir visai pliks galvvidus, jo viņš allaž valkā cepuri, bet, ja mati vēl nav nogājuši, drīz noies tādēļ, ka dienu un nakti tos sedz platmalīte.
Sekoju viņam pa pēdām minūtes trīs. Morandi šķērso stacijas laukumu, nogriežas Rue des Alpes un ieiet vies-; nīcā «Terminus».
Pieklauvēju, pieklājīgi pagaidu, līdz atskan aicinājums: «Nāciet iekšā!» — un strauji atveru durvis. Man ir bijusi taisniba. Šim spiegam tiešām ir tik pliks galvvidus, ka plikāks vairs nevar būt
Sākumā Morandi raugās uz mani neizpratnē, domādams, ka aiz pārskatīšanās esmu sajaucis durvis. Bet, kad tās aiztaisu un pat vēl pagriežu atslēgu, viņš attapies izbīstas un saniknojas.
— Kas jūs tāds esat, kāpēc noslēdzāt durvis? — plikgalvis nevilšus pavaicā dzimtajā valodā.
- Pacietību! — atbildu franciski, likdams viņam saprast. ka mēs neesam Itālijā. — Un klusāk! Man tas : vienalga, bet to prasa jūsu intereses.
Ielicis atslēgu kabatā un pastūmis sev tuvāk tālruni, lai tas būtu pie rokas, ērti iekārtojos atzveltnī.
— Pagaidiet, kā gan jūs iedrošināties! — vīrietis uzkliedz — šoreiz jau franciski.
— Klusu! — apvaldu viņu. — Un bez raizēm! Pateikšu 1 īsi un skaidri. Runa būs par jūsu darbu. Ar to domāju spiegošanu.
Morandi aptver, ka te likt lietā afektus būtu bezjēdzīgi, un smagi noslīgst krēslā. Viņš, plānām ūsiņām, mazliet ieplestu muti, izskatās kā pēkšņi nobaidījies muļķis. Daži neldzīgi plikgalvji miļuprāt uzaudzē ūsiņas, lai parādītu, ka nav galīgi zaudējuši tādu dabas bagātību kā matus.
— Jūs ne reizi vien esat braucis uz sociālistiskajām zemēm, kur tirdzniecisku operāciju aizsegā esat nodibinājis sakarus ar vietējiem amerikāņu izlūkdienesta aģentiem. Pēdējoreiz ieradies Bulgārijā, jūs esat atjaunojis sakarus ar aģentu, ko sauc par Stavrevu, viņu apgādājis ar rāciju un attiecīgi instruējis. Tas, ka spiegojat sociālistiskajās zemēs, jau ir atklāts un pierādīts, un es esmu pilnvarots jums to paziņot.
— Alersi, — Morandi zobgalīgi pasaka, acīmredzot nomierinājies, ka pagaidām viss ņēmis šādu virzienu.
— Bet tā ir tikai jautājuma viena puse. Tādiem vīriem kā jūs jāievēro abas puses: vienu, kur viņš spiego, un otru, kas viņu ir sūtījis spiegot.
Ūsaiņa seja atkal saspringst modrībā.
— Lai noskaidrotu dažus sīkumus attiecīgā instancē, uz Venēciju ir aizsūtīts kāds vīrietis — Albērs Karē, kas nesen ir nonācis kontaktā ar jūsu draudzeni Annu Ferrari un saņēmis no viņas izsmeļošas ziņas par jūsu it kā tirdznieciskajiem komandējumiem …
— Tie ir salti meli! — Morandi skaļi cērt pretī.
— Tas ir dokumentēts ar magnetofona ierakstiem. Dokumentētas arī jūsu sarunas ar Annu Ferrari. Sarunas, kurās.esat uzticējis šai sievietei slepenas ziņas, ko viņai nedrīkstēja izpaust. Kādu vakaru pirms nedēļām trim viņa, slēpdama lielāko patiesības daļu, pastāstīja jums par pazīšanos ar Karē — un jūs savukārt pateicāt viņai, ka jūsu draugu Artūro Konti noslepkavoja nevis tādēļ, lai viņu aplaupītu, bet gan tāpēc, ka viņš bija par daudz izpļāpājis.
— Atveriet drusciņ logu! — kā atbildot uz visu to, Morandi palūdz.
istabā tiešām gaiss ir smacīgs. Ūsaiņa seja noraso sviedriem.
— Atvēršu gan, laika vēl diezgan! — skarbi pasaku un aizsrtiēķēju cigareti, — Tagad turpināsim! Jūs taču saprotat, ja dokumentācija par sarunām ar Ferrari un reizē arī vēstis, ka jūsu misija Butgārijā ir cietusi neveiksmi, nokļūs otrā pusē — to cilvēku rokās, kuri jums ir maksājuši, — piedzīvosit tādu pašu likteni, kāds ir piemeklējis Artūro Konti.
— Labi, ko tad galu galā gribat no manis? — Morandi jautā, noslaucīdams ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus.
— Lai jūs man visu izstāstītu — īsi, bet skaidri un konkrēti. Minot arī vārdus un datus.
— Pēc tam mani aiztrieksit uz pekli?
— Cilvēkiem, kurus patlaban pārstāvu, nav nekāda nodoma aiztriekt jūs uz pekli.
— Kas man par to var galvot?.
— Veselais saprāts. Viņiem rastos tikai lieks sarežģījums, lai jūs nogalinātu. Tagad jūsu kārtis ir atklātas, tātad vairs neesat bīstams. Bet, kāds liktenis jūs gaida, tā ir jūsu pašu darīšana.
— Kas gan var galvot, ka arī pašlaik mūsu saruna netiek ierakstīta?
— Nekas.
— Un ka šos ierakstus man atdos?
— To es nemaz nesolu. Un tie jums būtu lieki. Es varētu atsūtīt ierakstus, lai par tiem patīksmināties, taču pats apjēdzat, ka tie būs dublēti.
— Tieši tā. Nu, kādu tad darījumu piedāvāsit? Jebkurš darījums pamatojas uz savstarpēju izdevīgumu.
— Tā mēdz būt tirdzniecībā. Bet ne mūsu profesijā.
— Man nav tāda profesija kā jums.
— Kāda tad? Vai esat līka i amatieris?
— Neesmu arī amatieris. Bet, kad pie manis atnāk un no vienas puses grūž naudu, no otras draud, ka atlaidīšot no darba, es ņemu naudu, jo labāka nekā vairs nav ko izvēlēties.
— Taisnība gan. Patlaban jūs esat nokļuvis gluži tādā pašā stāvoklī. Vienīgā atšķirība — jums draud ar pistoli.
— Saprotiet jel, dieva dēļ, es esmu ārpus spēles. Jau ārpus spēles. Tik sen neviens man nekādu uzdevumu nav devis. Pat vēl vairāk — mani tur aizdomās. It sevišķi pēc tā, kas ir noticis ar Konti. Viņi ir likuši mani mierā, lieciet arī jūs! Esmu ārpus spēles — skaidrs?
Pavēcinādams ar roku, ūsainis izklīdina manas cigaretes dūmus, kas viņam rauj elpu ciet, un atkal norauš sviedrus.
— Redzat, Morandi, ja kāds reiz ir iekļāvies šai spēlē, nekad vairs nepaliek ārpus tās. Jūs nekādi nevarat laiciņu spiegot, pēc tam turēties nomaļus. To jums nepieļautu. Tāpat kā pokerā. Tajā jūs nevarat piedalīties vienīgi tad, kad rokās ir četri dūži. Tikai spēlējot pokeru, ir cerības, ka aiziesit prorn ar vinnestu kabatā,,te tas pilnīgi izslēgts, jo esat saistīts uz mūžu. Un, lūk, tagad jums iesaku atpirkties, tikt sveikā cauri. Es nekā negalvoju par jūsu šefiem. Tur pats izlaipojieties, kā gribat! Bet par tiem cilvēkiem, kas mani ir atsūtījuši šurp, varu droši teikt, ka viņi liks jūs mierā. Reizi par visām reizēm. Ar vienu vienīgu noteikumu — jums viss jāizstāsta.
— Kas gan var galvot, ka rīt atkal nepiespiedīsit mani pie sienas un nepieprasīsit, lai sniedzu ziņas? Vai to, ko tagad jums atklāšu, neizmantosit man par jaunu? — ūsainis no jauna ķeras pie sava.
— Es jau sacīju — veselais saprāts. Jums neprasīsim jaunas ziņas, jo jūsu rīcībā nekad vairs nebūs svarīgu, interesantu datu. Un nodot jūs nav nekādas jēgas. Tas var notikt vienā vienīgā.gadījumā — kad pats pārteiksities. Ja jūs cietīsit klusu, arī mēs klusēsim. Jav nepieval- dīsit mēli, sevi notiesāsit ar nāvi.
Paraugos savā pulkstenī: bez piecām minūtēm viens.
— Nu, izstāstiet, ir jau vēls.
Smagi elsdams, Morandi nomet valgo kabatlakaki uz gultas.
— Cik jūs esat dīvains! Citi vismaz piedāvā naudu …
— Dabūsit arī naudu, — mierinu viņu. — Par šo jautājumu mēs vieglāk vienosimies. Bet tagad nu sāciet — īsi un konkrēti!
— Vai es nevarētu vispirms šo to pavaicāt?
— Pavaicāsit vēlāk! Tagad stāstiet vien!
Izklāsts nav diez cik bagāts notikumiem, taču, kad Morandi to beidz, pulkstenis jau ir pāri diviem. Vairāki būtiski atklājumi: tā cilvēka vārds, kurš ir devis ūsainim uzdevumus. Un kādi šie uzdevumi ir bijuši — skaitā seši, ko viņš ir izpildījis dažādās sociālisma zemēs daudzo komandējumu laikā. Arī vietējo līdzdalībnieku vārdi.
Tad nāk vesela virkne jautājumu. Skarot Morandi nostāstā visus robus, pat visniecīgāko sīkumu, ko viņš ir izlaidis, tie sakarīgi izriet cits no cita, apraujas, atkal uzrodas negaidot vai nevilšus izraisās no kārtējās atbildes.
— Lūdzams, atveriet logu! — ūsainis lāgu lāgiem pasaka vārgā balsī.
Viņa seja spīd vien no sviedriem un acis bezmiegā mazliet piepampst. Viņš vairs nav ne uzpūtigs, ne šaubu pilns, ne izbijies, tikai līdz nāvei noguris.
Kad viss jau ir iztaujāts, pulkstenis rāda puspieci. Istabā vilnī tabakas dūmu lāņi. Gaiss tik sutīgs un smacīgs, ka ne paelpot. Man galva atkal sāp tik stipri kā Venēcijā. Piegājis pie loga, to plaši attaisu vajā. Morandi atgāžas pret krēsla atzveltni un kādu laiciņu kāri elpo istabā plūstošo dzestrumu, kā zivs plātīdams pilnīgās lūpas.
— Tagad parunāsim par finansēm,— es saku, brītiņu nogaidījis pēc tam, kad logs jau aizdarīts, — .Man jums jāpaskaidro, ka uzdevums, ar kuru nupat esam tikuši galā, ir gluži nejaušs manā dzīvē. Daudz nejaušāks nekā jūsējā. Es esmu miermīlīgs pilsonis, un, ja izdarīju kādam pakalpojumu, tad tikai tādēļ, ka mani bija saņēmuši spīlēs gandrīz tāpat kā jūs. īstenībā es pēc profesijas esmu fabrikants.
Morandi paceļ snaudas pilnās acis un izbrīnījies raugās manī.
— Fabrikants?
— Kā tad! Man pieder pulksteņu fabrika «Hronoss». Patlaban savai precei neatrodu noietu — un tirgus man ir liktenīga problēma. Piedāvāju kādu darījumu «Zodiakam», man atbildēja gaužām izvairīgi. Jūs strādājat šai firmā.
— Esmu pavisam sīks gariņš «Zodiakā».
— Toties jums ir sakari ar lielajiem.
— Vienīgi pa darba līniju. Jums jāzina, ka «Zodiaks» ir ļoti smaga mašīna. Kamēr tā iekustas …
— Mēs varētu piedāvāt direktoram komisijas naudu.
Morandi palaiž īsu smiekliņu.
— Jūs nemaz neesat tik bagāts. Bet ko tad man piedāvāsit?
— Atkarībā no pakalpojuma.
Viņš viegliņām sarauc pieri un skatās uz mani domīgi, kā apsvērdams kaut ko. Pēc tam noteic:
— Dodiet man piecus tūkstošus, un es jums nodrošināšu darījumu. Nevis ar kāda «Zodiaka» darbinieka starpniecību, bet tieši ar «Zodiaku».
— Piecus tūkstošus franku?
— Piecus tūkstošus dolāru.
— Tas ir ārpus manām iespējām. Ja jūs būtu ar mieru par trim tūkstošiem …
— Jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka esmu jūsu rokās, — Morandi gurdi noburkšķ. — Labs ir, dodiet četrus tūkstošus!
— Vai varat galvot, ka darījums tiks noslēgts?
— Cik jūs esat jocigsl — ūsainis iestenas. — Pats atsakāties galvot par manu dzīvību, bet gribat, lai galvoju jums par vienu darījumu.
— Labi! — Es piekāpjos un izvelku kabatas portfeli. — Kurš ir tas vīrs?
— Rūdolfs Bauers — importa un eksporta kantori Minhenē. Tūlīt jums uzrakstīšu vēstuli.
— Tikai neapsoliet vēstulē, ka arī viņam maksāšu četrus tūkstošus!
Morandi atkal izmisīgi iestenas, pieceļas kājās, izņem no galda atvilktnes papīru un aploksnes ar viesnīcas zīmogu un raksta, lāgu lāgiem izdvesdams sāpīgu nopūtu. Viņš ir neirastēniķis.