Kad sastapāmies pēdējoreiz, jums, šķiet, bija kas- taņbrūni mati …
— Jā, bet tagad melni. Vai jums nepatīk?
— Gluži otrādi. Tagad izskatāties eksotiskāka… un vēl vairāk nobriedusi . ..
Tā es runājos ar savu sekretāri stacijā, kur nupat esam satikušies. Redzams, šovakar Edītei nav lielisks noskaņojums — un izteiciens par viņas briedumu nez vai to uzlabos.
— Jūs arī neizskatāties pārāk zaļš, — sekretāre atbild, neievērodama to, ka esmu viņas priekšnieks.
Domāju — viņai taisnība. Kad cilvēks bezmiegā pavadījis nakti un visu dienu nostaigājis, it sevišķi vēl manos gados, viņu nemaz tik viegli nevar noturēt par jaunu. Toties pašsajūta man ir brīnišķa.
— Nu, kāpsim vilcienā, — es ierosinu. — Mūsu rīcībā ir vesela nakts, patīkami patērzēsim.
Un, lai aizkustinātu eksotisko tumšmati, galanti paņemu viņas mazo ceļasomu.
Mūsu kupejas ir viena otrai blakus. Turklāt starp tām ir durvis. Tas droši vien uzvedina Edīti uz šādiem tādiem minējumiem, bet viņa par tiem nesaka ne vārda. Apstājamies gaitenī pie loga, lai ļautu pavadonim sakārtot guļvietas. Uz perona rosme pašā sparā. Vilciens aties pēc trim minūtēm.
— Vai esat agrak bijusi Minhenē? — es vaicāju.
— Nē, nekad.
— Zēl gan.
Edīte nejautā, kādēļ žēl, un izklaidīgi raugās pa logu laukā.
— Nez kāpēc jums nav laba oma?
Viņa aši uzmet man acis.
— Vai tas ir manāms?
— Mazlietiņ, tomēr var noprast.
— Es reti esmu labā omā. Man liekas — cilvēks ir labā omā vienīgi aiz zināma iemesla.
—' Tā spēj spriest tikai alkoholiķi, — es tam nepiekrītu. — Sievietei jūsu vecumā vajadzīgs kāds iemesls, lai būtu slikta oma.
— Man var būt slikta bez īpaša iemesla. Jau diezgan ar pastāvīgajiem. Bet nu izbeigsim šo nelāgo, garlaicīgo sarunu!
Edīte apklust, atkal pašauj uz mani skatienu un piemetina:
— Apskaužu tādus cilvēkus kā jūs.
— Kādēļ tieši? «Hronosā» vai…
— Tādēļ, ka nezaudējat dūšu pat tad, kad dzīvē daudz kas neveicas.
— Man viss veicas uz goda.
— Vai jūs to sakāt arī par sarunām ar «Zodiaku»?
Ironija skaidri uztverama pat bez sestā prāta.
— Jā, arī par tām, — mierīgi atbildu.
Sekretāre palūkojas uz mani neuzticīgi, tomēr nekā neiebilst.
— Mīļā Edīt, — labsirdīgi pamācu, — tā kā mums abiem būs kopā jāstrādā, gribu jums jau tagad šo to izskaidrot: parasti ir tā — jo izdevīgāks kāds darījums ir vienam, jo neizdevīgāks tas ir otram. Tatad jo lielākas pūles jāpieliek, lai to noslēgtu. Es varētu kaut vai rīt sadarboties ar «Zodiaku», pie tam sī sadarbība turpinātos ilgāku laiku. Taču šāda steiga jūtami atsauktos uz maniem ienākumiem un — tikai man par ļaunu. Tāpēc atzīstu par labāku zaudēt dažas nedēļas, lai iegūtu vairāk naudas. Zinu, ka laiks arī maksā nāudu, bet, ko izvēlēties — laiku vai naudu, tas ir gaumes jautājums.
No perona atskan apslapēts lokomotīves svilpiens. Divas meitenes, nostājušās pretim logam, māj ar roku, bet ne jau nu mums. Mani īpaši neviens nekad nav pavadījis.
Vilciens sāk vieglītēm ripot uz priekšu, un perona strēle slīd atpakaļ, lai dotu vietu preču vagonu virtenei, sema- foriem un nakts rēgiem.
— Pateicos par pamācību! — Edīte paloka galvu. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir bijusi gluži lieka. Man ne prātā nav nācis jaukties jūsu darīšanās.
— Kādēļ tad? To darīt ir daudz vairāk vērts nekā domāt vienīgi par savu algu. Jūsu līdzdalība man apliecina, ka varu uz jums paļauties.
Edīte pētīgi paveras manī, bet pasaka tikai to vien:
— Tādā gadījumā apbalvojiet mani ar cigareti.
Uzklājis guļvietas mūsu kupejās, pavadonis aiziet tālāk. Stāvēdama pie loga, Edīte uzvelk dūmu un skatās laukā, lai gan aiz loga ir melna tumsa — nakts un Alpu masīvi aizsedz debesis. Izsmēķējusi cigareti līdz pusei, viņa iemet to pelnu traukā.
— Man drausmīgi sāp galva. Atļaujiet apgulties!
— Lūdzu, lūdzu! Ar labu nakti!
Es arī dodos uz savu kupeju. Un ienāku īstā laikā, lai dzirdētu, cik piesardzīgi Edīte aizbultē durvis, kas ved no viņas kupejas uz manējo. Sito neuzticību — un tā vēl ir privātsekretāre …
Labi, ka šovakar man ir citas rūpes.
Novilcis uzvalku, uzģērbju pidžamu, aizkūpinu šīsdienas priekšpēdējo cigareti un izstiepjos gultā visā garumā. Jautājumi, kas nodarbina prātu, ir tie paši, kurus neesmu izmetis no galvas, augu dienu ierasti rosīdamies un posdamies ceļam. Tie ir divi — liktenīgi un svarīgi. Pirmais — vai Morandi liecības ir patiesas? Otrais — vai viņš klusēs?
Atbilde uz otro jautājumu ir daudz nozīmīgāka no praktiskā viedokļa, taču esmu izdarījis visu nepieciešamo, lai tā skanētu pozitīvi. Grūti ir piespiest kādu, lai noteiktā brīdī runā, bet vēl grūtāk piespiest, lai klusē ilgu laiku. Nav māksla pavicināt cilvēkam deguna galā pistoli vai banknošu žūksni, lai raušus izrautu no viņa ziņas un nākamā dienā gan pašam vicinātājam, gan visai operācijai tiktu pārvilkts krusts pāri. Māksla ir radīt šim cilvēkam tādus apstākļus, ka viņš nevar rīkoties citādi kā vienīgi tā, kā tu vēlies — gan pašlaik, gan vēlāk. Morandi klusēs, jo turpmāk viņa drošība ir tieši atkarīga no manējās. Viņš ir pārliecināts: ja es tikšu nolaists no kājas, tas itin neko negrozīs, bet būs viņa paša nonāvēšanas prelūdija. Kompromitējošais materiāls taču paliks, un citi to laidīs darbā.
Protams, šis kompromitējošais materiāls ir viens vienīgs blefs, bet tikai līdz zināmam brīdim. Manā rīcībā nebija Morandi un Ferrari sarunas ieraksta, toties tagad ir daudz svarīgāks ieraksts — mana saruna ar Morandi. Un tas tiešām jau nogādāts drošā vietā; tātad mana varbūtējā nāve nenoņems ūsainim no pleciem nekādu nastu, ja neuzskatām par nastu viņa galvu.
Morandi noteikti ir aptvēris arī otro patiesību: viņš vairs nevar paļauties uz saviem līdzšinējiem pavēlniekiem. No viņiem nekas labs nav gaidāms. To viņam diezgan skaidri ir parādījusi ne tikai Konti nogalināšana, bet arī tas, ka Morandi pašu kādu laiku ir uzmanījuši. Osainis apjauš: viņu pasaudzēja, vairāk vēlēdamies izmantot par «ēsmu» nekā viņam bezgala uzticēdamies. Tagad šefi ir pārliecinājušies, ka «ēsma» nevienu nav pievilinājusi, un likuši Morandi mierā. Tomēr pietiktu kādam atkal painteresēties par viņu, lai tūlīt pazustu gan šis kāds, gan Morandi, un tā visas pēdas būtu rupji, bet galīgi izdzēstas.
Pēdas — kurp tās ved? Sī doma man no jauna liek atgriezties pie pirmā jautājuma, kas ir ļoti svarīgs, lai operācija sekmīgi izvērstos tālāk: vai Morandi ir stāstījis patiesību vai sapinis maldu tīklu no puspatiesības un tīriem meliem? Līdz šim man nav bijis vaļas sīki un rūpīgi apsvērt no ūsaiņa saņemtos datus. Taču, lāgu lāgiem tos pārdomādams un galvenokārt pārbaudīdams jau pratināšanā, es pamatoti atzīstu, ka Morandi ir teicis patiesību un droši vien izstāstījis visu, kas viņam ir zināms. Diemžēl ūsainim ir zināma gaužām niecīga daļa no tā, ko vēlos atklāt. Tomēr pirmoreiz, kopš esmu iesaistījies šai spēlē, pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas, mīņā- šanās uz vietas un neizbēgamas riskēšanas esmu ticis pie kaut kā būtiski nozīmīga, pie kaut kā jauna, kas ir ārpus Morandi loka un ļauj iedziļināties pamatīgāk neizdibināmajā noslēpumā.
Tas ir tā cilvēka vārds, kurš devis ūsainim instrukcijas un materiālus. Viņš1 , tāpat kā Konti un Morandi, strādā «Zodiakā». Sīs lielās, slavenās firmas vārds ir pārāk savijies ar ne jau tik slavenu spiegošanas darījumu valgiem, un tas apstiprina manu sākotnējo hipotēzi — «Zodiaks» plus CIP, lai gan es biju stingri nolēmis izvairīties no pārsteidzīgām hipotēzēm.
Sā vai tā — veikalniecisku sakaru nodibināšana ar «Zodiaku» tagad ir izvirzījusies manu nodomu priekšplānā. Morandi jau ir nokauta kārts. Jāmeklē citi ceļi nākamajam startam.
Viens no nezināmajiem manā uzdevumā joprojām ir vīrs ar spogujainajām acenēm. Viņa garenā, bālā seja, kas iedveš bailes ar salto vienaldzību, mani neatlaidīgi vajā kā uzmācīga ideja. Morandi apgalvo, ka viņam neesot ne jausmas, kurš varētu būt šis tips, lai gan es sīki izstāstīju, kāds viņš izskatās. Morandi vispār par tumšo Konti lietu zina tikai to, ko viņam šefs uzticējis krietni vien vēlāk, lai viņu iebaidītu, nevis informētu.
«Mūsu Konti raksturu,» šefs teicis, «bija nelabojami samaitājušas azarta spēles. Tādēļ viņš rīkojās kā azarta spēlē visur, pat visnopietnākajos darbos. Protams, viņš mums pavēstīja par fotogrāfa priekšlikumu, bet tikai stundu pirms izšķirošās tikšanās. Acīmredzot pēdējā brīdī bija nobijies un nolēmis nostiprināt sev aizmuguri. Konti mēģināja pat no šīs informācijas iegūt labumu' — pieprasīja, lai viņam atlīdzinām. Un, kā tev zināms, mēs viņam tiešām atlīdzinājām. Tiesa, to izdarījām mazliet rupji — citās reizēs nostrādājam daudz tīrāk —, bet tur atkal vainīgs pats Konti. Viņš bija instruēts, lai atved fotogrāfu mājās un nodod viņam ziņas. Pēc tam viņi būtu viens otru nogalinājuši un bijuši vienlīdz atbildīgi par abām slepkavībām. Taču Konti arī te ir bijis nelietis. Droši vien tā ievirzīja sarunu, ka fotogrāfs uzreiz sāka šaubīties un pateica ardievu. Laime vēl, ka tuvumā atradās mūsējie un laikus sekoja viņam pa pēdām. Vispār dažreiz mums jāgroza savas darbības plāni. Bet ne lēmumi. Jo grozīt lēmumus nozīmē atteikties no principa. Un princips ir noteikts reizi par visām reizēm un tev pilnīgi skaidrs: par godīgu darbu maksājam ar naudu, par nodevību — ar lodi.»
Tam visam gandrīz vairs nav nozīmes operācijas tālākajā norisē. Tomēr cilvēka domas nevar iekļauties tikai operācijas ietvaros, lai cik liela tā būtu. Vienmēr kaut kas paliek ārpus šiem ietvariem — kādi nekam nevajadzīgi sīkumi, mazsvarīgas atmiņas, ainas, kuras jau sen būtu bijis jāizmet no galvas, bet kuras tur iegulušas un neparko neizzūd, — kaut vai aina uz tilta: zemē pie margām sarāvies vīrietis sabrauktām, krampjaini trīcošām kājām, sasistu galvu un baltu, sagumzītu, asinīm piesūkušos panamu.
«Nu, diezgan, laiks gulēt!» murminu, vēlēdamies ar šo saprātīgo pavēli netieši dot mājienu drausmīgajai vīzijai, lai tā nogrimst aizmirstībā un mani neatrauj no reālās pasaules. Ar mani vienmēr tā notiek: kad esmu noguris, nespēju aizmigt, un, jo vairāk esmu noguris, jo sparīgāk darbojas smadzenes, tikai tukšgaitā, jo tās aptumšo miglaini pagātnes rēgi, nepatīkamas paradības un neskaidras nojautas.
«Diena tiešām ir aizritējusi spraigi, bet veiksmīgi,» saku pats sev. «Atšķirībā no šīvakara fantāzijām.» Bez skriešanās un ņemšanās, noformējot vīzas, atlasot preces paraugus, sagatavojot cenrāžus un visu pārējo, vēl bija cik necik jāparūpējas par savu garderobi, lai es daudzmaz izskatītos kā īsts biznesmenis. Tad vēl vajadzēja uzšņāpt dažas rindiņas atklātnītēs un aizsūtīt tuviniekiem uz dzimteni un atkal apmeklēt Georgu Rosa kungu, lai gan šādas vizītes pēc principa ir aizliegtas un pieļaujamas vienīgi ārkārtējos gadījumos.
Tas tiešām bija ārkārtējs gadījums. Miniatūrais magnetofons, ko kādreiz biju nopircis, mani ir pārliecinājis, ka tas ir to vērts. Patiesībā man nepatīk tehnika, kas prasa nejēdzīgas pūles — piespraust pie kaklasaites tādu mikrofonu kā adata, ievilkt vadu zem krekla, pārdurt kabatu, lai pievienotu vadu magnetofonam, un vēlāk vietā — nevietā bāzt šai kabatā roku, lai ieslēgtu vai izslēgtu aparatūru. Bet dažkārt bez šādiem trikiem neparko nevar iztikt. Mazā spolīte, ielikta aploksnē un atvēlēta mīļajam Mersjē, ir spējīga padarīt manu varbūtējo pāragro nāvi ne jau pārāk liktenīgu tālākai izlūk- norisei vai arī, kas lai zina, atlikt šo nāvi uz vairāk piemērotu vecumu.
— Atvainojos, ka atkal jūs traucēju, — teicu Rosa kungam. — Saprotu, es nerīkojos tā, kā īsti pienākas.
— Ak, ko nu uztraucaties! — Namatēvs pasmaidīja. — Es jau esmu vecs. Man nav no kā dikti baidīties.
«Un tev arī,» saku pats sev. «Tā nu rimsties un gulil Vispār ņem paraugu no savas sekretāres.» Tā tik ir sieviete! Cik dīvaini, kā gan šā gleznainā veidola vīzija līdz šim nav vēl mani sagūstījusi un piespiedusi, lai sagrauju trauslo šķērsli, kas pretdabiski šķir sievieti no
vīrieša.
Nemanot apraujas spriegās pārdomas, izzūd gleznainā veidola vīzija, un es redzu kādu sapni, te pēkšņi izdzirdu pavisam neskaidri it kā tālumā skanam klauvējienus pie durvīm un pavadoņa balsi:
— Kungs, drīz būsim galapunktā!
Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, gludi noskuvies, smaržodams pēc palmeļjas, izeju gaitenī. Edīte nevainojami sakārtotiem matiem — tie tik melni kā kraukļa spārns — stāv pie loga, izklaidīgi vērodama garāmzibo- šās drūmās, pelēkās celtnes, dzelzceļa noliktavas un klajās, neapbūvētās vietas, kas vēsta, ka drīz iebrauksim Minhenē.
— Vai labi gulējāt? — jautāju Edītei, kā jau pieklājas pēc smalkā toņa.
— Ļoti labi, mersi! — viņa atbild.
Bet viņas seja, par spīti svaigajam grimam, pauž ko citu. Tā ir bāla un nogurusi.
— Jūs esat atklājusi arī kosmētikas noslēpumus, —• es ieminos. — Līdz šim, ja nemaldos, nelikāt grimu.
— Vai gribat man to aizliegt?
— Kādēļ? Tikai atļaujiet dot jums padomu: nekrāsojiet gluži lieki zem acīm zaļus vai zilus lokus. Gleznotāji atzīst, ka šīs krāsas vairāk piedien ainavai nekā portretam.
— Jūs kaut ko sajēdzat no mākslas?
— Jā. Esmu lasījis grāmatu «Van Gogs — saules un neprāta gleznotājs». Lasīju kādreiz, braucot vilcienā, — kāds bija aizmirsis grāmatu kupejā. Diemžēl tiklīdz tiku līdz piektai lappusei, mans ceļš bija galā. Šādas grāmatas ir gaužām pamācošas, bet diezgan grūti lasāmas.
Sekretāre klausās ar vienu ausi manās muļķībās, joprojām raudzīdamās pa logu laukā. Palēninādams gajtu, vilciens jau ripo starp vagonu rindām — tātad esam iebraukuši stacijā.
— Nu, un tagad? — Edīte pievēršas man, kad vilciens slīd gaužām lēni. — Kādas ieceres jums ir šodienai?
— Gan jau pateikšu. Vispirms sameklēsim viesnīcu.
— Es ļoti priecātos, ja mēs apmestos kaut kur stacijas tuvumā. Tik tiešām nejūtos labi. 1
Viesnīca, kurā ieejam, ir netālu no stacijas, turklāt moderna un mājīga.
— Vai vēlaties vienu istabu? — jautā kalpotājs pie lodziņa.
— Divas, — Edīte pasteidzas pasacīt.
— Divas atsevišķas istabas, — es apstiprinu. Šī dāma ir mana sekretāre.
— Jūs nekad nepalaižat garām izdevību uzsvērt, ka esat mans priekšnieks, — mazliet vēlāk Edīte man pār-1 met liftā.
— To daru vienīgi tad, kad gribu likt jums saprast, ka nav jāatbild pirmajai.
Mums ierādītās istabas ir viena otrai blakus, un, nogaidījis aiz pieklājības pusstundu, pieklauvēju pie Edītes durvīm.
— Ienāciet, lūdzu, ja esat atpūtusies. Mums drusciņ jāpastrādā.
Darbs ir šāds — jāpazvana Rūdolfam Baueram uz importa un eksporta kantori. Edīte uzgriež telefona numuru un ceremoniāli uzsāk sava direktora vārdā valodu ar sekretāri, kas ir pacēlusi klausuli viņā galā, pēc tarrffl viņā galā sekretāre piezvana savam priekšniekam, un visa šā rituāla iznākumā beidzot varu tieši parunāties ar meklēto personu.
— Labrīt, es traucēju jūs kāda tuvinieka vārdā. Man šis tas jānodod no viņa.
— Ļoti patīkami! — atsaucas vīrs rosmes pilnā, jauneklīga balsī. — Kad jums būtu ērtāk te iegriezties? ;
— Kad jums pašam tas būtu ērtāk.
— Divpadsmitos, vai ne?
— Lieliski.
Sekretāre vēro mani,, zināmā mērā pārsteigta par to, i cik šī saruna ir bijusi operatīva un veiksmīga. Lai viņas I izbrīnu vēl vairāk uzjundītu, izņemu rūpīgi iesaiņotos! paraugus un veikalniecisko darījumu papīrus, salieku * visu elegantā ādas portfelī, paskatos savā rokas pulk-) stenī — īstā «Hronosā» — un vedinu viņu:
— Mums vēl ir laiks pastaigāties pa pilsētu.
— Ja jūs šo pastaigu neturat par manu darba pienākumu, es gribētu palūgt, vai tā nevarētu man šoreiz izpalikt.
— Kā vēlaties, — vienaldzīgi pasacījis, satveru rokā portfeli un dodos prom.
Minhene varbūt ir brīnum jauka pilsēta, tikai ne vasaras svelmē. TādēJ, īsu brīdi šaubījies, nolemju vispirms iepazīties nevis ar pašu pilsētu, bet ar alu, kam dots tās nosaukums. Alus ir varen labs. Un tieši karstajā tveicē.
Minūti pirms divpadsmitiem esmu pie Bauera sekretāres, pēc minūtes — jau pie paša Bauera. Lai zina, ka precizitāte, kāda raksturīga vāciešiem, piemīt arī citām nācijām, teiksim, šveiciešiem.
Kaut gan Bauera balss skan jauneklīgi, viņš pats ir diezgan vecs, katrā ziņā pāri piecdesmitiem. Bet viņa sejā un staltajā augumā jaušams kāds dīvains spars un brašums, kas izrosās karaspēka parādēs, studentu divkaujās un kazarmu laukumos. Viņš ļoti ātri izlasa Morandi vēstuli un uzreiz lietišķi noprasa:
— Kāds ir jūsu priekšlikums?
Bauers runā franciski — vārdi ir tikpat stingri un noteikti kā kustības.
Vēlreiz vispārējos vilcienos īsi izstāstu to, ko nesen biju klāstījis «Zodiaka» direktoram. Lai Baueru uzskatāmi vēl vairāk pārliecinātu, izņemu paraugus un sīkus cenrāžus.
Uzmanīgi uzklausījis mani, viņš pašauj acis uz paraugiem un pamāj.
— Domāju, ka izdarīšu kaut ko jūsu labā. Ko tieši un kā, varēšu pateikt ne ātrāk kā pēc divām dienām. Cik ilgi jūs te paliksit?
— Cik ilgi būs vajadzīgs.
— Vareni! Tad nu vienosimies …
Pašķirstījis galda kalendāru, viņš nosaka mūsu nākamās tikšanās dienu un stundu. Pēc tam pasniedz man roku, cietu kā koks, un pavada mani līdz durvīm.
Pesimista priekšrocība ir tā, ka viņš paredz visļaunāko, bet, ja visļaunākais nenotiek, izbauda patīkama pārsteiguma saldini. Pesimists ir vienīgais cilvēks, kurš priecājas par to, ka viņa cerības nepiepildās.
Tieši šādu pārsteigumu man sagādā otrā tikšanās ar
Baueru. Bez šaubām, ne jau pašā sākumā, nē, pēc diezgan spriegiem, nomācošiem strīdiņiem.
— Jums ir labas kvalitātes pulksteņi, — vietējā importa un eksporta kantora pārstāvis iesāk bez liekiem vārdiem. — Taču tiem ir viens trūkums — tie grūti pārdodami.
Domādams, ka viņš tūlīt klās vaļā vēl kaut ko tādu, ko esmu dzirdējis jau sarunā ar «Zodiaka» direktoru, pasteidzos iebilst. Pacietīgi mani uzklausījis, Bauers saka:
— Mēs viens otru neesam sapratuši. Tie grūti pārdodami nevis pircēju neuzticības, bet pārdevēju opozīcijas dēļ. Jums būtu jāzina, ka jūsu preci boikotē.
— Ak tā, boikotē! — Nevērīgi atmetu ar roku. — Tās ir tikai dažu šveiciešu firmu intrigas. Nevienam nav tik liela vara, lai izraisītu boikotu visā pasaules tirgū.
— Neesiet tik pašpārliecināts! —- Bauers pakrata galvu.
Vēlāk it kā starp citu pajautā:
— Jūs, es skatos, vēl gluži nesenīt esat kļuvis par «Hronosā» īpašnieku?
— Itin pareizi.
— Un ar ko agrāk nodarbojāties?
— Ar to pašu. Tikai vēl nebiju uzņēmuma īpašnieks, bet tirgotājs.
— Jums piederēja veikals?,
— Jā.
— Kur?
— Lozannā.
— Jums tirdzniecībā ir labi veicies, ja esat sakrājis tik daudz naudas, lai nopirktu veselu uzņēmumu.
— Naudu bija sakrājis mans tēvs, nevis es savā veikalā. Tēvs bija vecmodīgs un baidījās ielaisties riskantās operācijās. Lielāko daļu līdzekļu viņš glabāja skaidrā naudā, apgrozībā laida vienīgi niecīgas summas, lai segtu ikdienas izdevumus.
— Tātad jūs esat pārkāpis šo zelta likumu?
— Tas nav zelta likums, kurš nenes zeltu. Cilvēkam vajag spēlēt augstu spēli, citādi nav vērts nopūlēties.
— Vai jums neliekas, ka esat pārāk riskējis? — Bauers vaicā, cieši palūkodamies manī.
Izturu viņa skatienu mierīgi, bez nekauniga izaicinājuma
— Esmu ņēmis vērā ari risku, — atbildu. — Sliktākajā gadījumā visu pārdošu un neko nebūšu zaudējis
— Ja atradīsies pircējs … — Bauers ir citās domās.
— Un ja konkurenti neveiks daudz bargākus pasākumus. Var būt bargi, bargi pasākumi, Rolāna kungs!
— Nekādi pasākumi mani nebaida, — es apgalvoju.
— Protams, arī vērā likts risks paliek risks; bet kurš gan šodien neriskē?
Viņš atkal paveras manī pētīgi. Tad noprasa:
— Kas jums lika griezties tieši pie «Zodiaka»? Tā nav specializēta pulksteņu firma.
— «Zodiaks» vispār nav specializēta firma. Toties tā ir ievērojama. Lai atvairītu boikotu, man nepieciešama tieši ievērojama firma.
— Ievērojamu firmu tagad ir daudz.
— Tomēr tādas kā «Zodiaks» var uz pirkstiem saskaitīt. «Zodiaks» noslēdz ne mazums darījumu ar valstīm aiz «dzelzs aizkara». Un tieši tur tirgū nekādi boikoti nespēj likt šķēršļus ceļā.
— Vai jūs pats nevarētu nodibināt sakarus tur — aiz «dzelzs aizkara»?
So jautājumu viņš izmet gluži nevērīgi.
— Kā tad lai nodibinu?
— Nezinu. Tāpat vien ievaicājos.
Bauers mani iztaujā «tāpat vien» vēl gandrīz divas stundas. Jāatzīst, viņš pratina prasmīgi, kaut gan diezgan atklāti un dara visu iespējamo, lai man neizžūtu mute: sekretāre ienes pudeli skotu viskija un divreiz atjauno ledus un sodas krājumus.
— Ceru, ka neesmu jūs pārāk nogurdinājis, — beigu beigās Bauers pasaka, vērdamies pulkstenī.
— Nē, bet esat mani samulsinājis, — atbildu, labsirdīgi pasmaidīdams.
Saimnieks arī pasmaida — ne jau tik labsirdīgi.
— Pats saprotiet, lai ar kādu sadarbotos, jāzina, ar ko ir darīšana. Rolāna kungs, kaut gan apstākļi nav labvēlīgi, tomēr mana firma ir apņēmusies sadarboties ar jums.
Re, galu galā ir radies arī patīkamais pārsteigums!
— Skaidrs, mums grūti sagraut blokādi, kādai pakļauta jūsu produkcija. Taču mums ir šādi tādi noieta tirgi Āfrikā — un gribētos sākumam noslēgt kontraktu par desmit tūkstošiem pulksteņu, lai pārbaudītu, kā tur tos pirks.
Raugoties no tīras peļņas viedokļa, šī vēsts skan iepriecinoši, bet mans ieskats šai gadījumā ir gluži citāds. Tāpēc ar mokām valdos, lai neuzprasītu: «Un «Zodiaks»?»
— Par «Zodiaku» jāsaka — šajā firmā viss risinās daudz sarežģītāk. Kā jums jau ir teicis Morandi, man ir zināmi sakari ar tās vadību, tomēr es nemaz neesmu visuvarens. Jums noteikti derētu pagaidīt vēl dažas dienas — tad redzēsim, ko būs devuši mani mēģinājumi tur kaut ko darīt lietas labā. Ceru, ka varat pagaidīt.
«Pagaidīt? Es taču esmu profesionāls gaidītājs!» man būtu vajadzējis attraukt, bet es pasaku:
— Kā tad! Varu jums atstāt sava telefona numuru.
— Tik tiešām, atstājiet vien! Kad tiksimies nākamo- reiz, noformēsim arī kontraktu.
Es izliekos, ka darījuma atlikšana nav man diez cik tīkama, bet klusēju, kā jau pieklājas. Uzsmaidīdami viens otram tā, ka zobi vien nospīd, mēs šķiramies, kad Bauers man uz mirkli ir pasniedzis koka gabalu — savu roku.
Edīte ir manāmi sarūgtināta, līdzko viņai esmu pateicis, ka mums vēl dažas dienas jāpaliek Minhenē. Līdz šim viņa visu laiku nav atstājusi savu istabu — vienīgi nokāpusi lejā, lai viesnīcas restorānā paēstu, — aizbildinādamās kā nu kuro reizi: esot apaukstējusies, sāpot galva, jūtoties nogurusi, vai atgadījies kas cits. Pašlaik viņa man nemaz nav vajadzīga un es lieku viņu mierā, lai ļaujas savai grūtsirdībai, pats visu uzmanību veltu Minhenes ievērojamām vietām, galvenokārt tām, kuras ir otrā agregātstāvoklī, proti, putām bagātīgi klātajiem ūdeņiem.
Tā aizrit vesela nedēja, beidzot kādu rītu Bauera sek- kretāre piezvana un uzaicina mani uz ilgi gaidīto tikšanos.
— Žēl, ka esmu laupījis jums tik daudz laika, — Bauers nesasveicinājies iesāk bez gariem ievadiem, — bet ceru, ka tas nebūs bijis veltīgi. Cik man zināms, darījumu ar «Zodiaku» varēsit noslēgt un vēl bez liekas kavēšanās. Mūsu mazais kontrakts arī gatavs.
Viņš man pasniedz kontrakta eksemplārus, un es, kā jau piederas veikalniekam, kurš ir skaidrā prātā un citiem neuzticas, tos uzmanīgi izlasu. Viss kārtībā.
Bauers paņem no manis eksemplārus, taču, vairīdamies stāties pie parakstīšanas rituāla, uzliek plaukstu, cietu kā koks, tiem virsū un stingi skatās manī.
— Ir kāds sīks pēdējais noteikums
«Kaut tikai nebūtu no tiem, kuru dēļ viss izjūk,» klusībā nodomāju.
— Kontrakts, tāpat darījums ar «Zodiaku» var īstenoties un nest jums lielus ienākumus, var arī palikt jauka ilūzija vien. Viss atkarīgs no jums paša.
— Kā tad tā?
— Jūs droši vien apjēdzat, ka abi šie darījumi ir izdevīgi galvenokārt jums, nevis manai firmai. Tas ir zināms pakalpojums, ko mēs jums izdarām. Un jūs, kā jau prātīgs cilvēks, saprotat, ka parasti mēdz būt tā: pakalpojums pret pakalpojumu.
— Pret kādu tieši?
— īpaši manai firmai jūs nevarat būt sevišķi noderīgs. Bet zināmu apstākļu sagadīšanās dēļ bez savas firmas es pārstāvu vēl kādu institūtu. Un šim institūtam gan jums vajadzētu pakalpot. Laikam jau aptverat, ka runa ir par izlūkošanu.
Viņš apklust un vērīgi paraugās manī.
Izbrīns, kādu uzreiz notēloju, nav ne pārāk liels, ne pārāk mazs. Tas ir tieši tāds, kādam jābūt nelietpratīga, bet ne pārliecīgi skrupuloza cilvēka izbrīnam.
— Man šķiet, saprotu gan, — atbildu, nekautrīgi izturēdams Bauera skatienu. — Tikai, kā pats zināt, man ir pavisam cita specialitāte, un netieku gudrs, kā es varētu noderēt jūsu … institūtam.
— Tas jums kļūs skaidrs, kad būsim vienojušies par galveno. Bet par specialitāti veltīgi uztraucaties. Izlūkdienesta ļaudis nav nekāda īpaša kasta. Tie dažkārt ir tādi tirgotāji kā jūs, ārsti, advokāti, zinātnieki — vārdu sakot, visparastākie pilsoņi
— Paklausieties, Bauera kungs! — es palūdzu, neērti patriņādamies atzveltnes krēslā. — Vai minētais pakalpojums nevarētu būt drusku vienkāršāks: es .labprāt dotu jums komisijas naudu vai procentus; vispār ņemot, jūs taču apjaušat, ka nevēlos iejaukties tur, kur man nav nekāda daļa, un vēl tagad, kad pašam ar saviem darbiem nebūt neiet spīdoši.
— Jums ar saviem darbiem ies spīdoši vienīgi tad, ja sāksit noņemties arī ar citiem. Turklāt gribu brīdināt, ka jums neprasīs veikt nez kādus diženus varoņdarbus un visumā ne ar ko citu neriskēsit kā tikai ar to, ka piebāzīsit kabatu …
— Pateicos, — es iebilstu, — taču es neesmu mazs bērns un saprotu, ka neviens nebūs ar mieru piebāzt man kabatu par niekiem.
— Te nav runa par niekiem, bet par tādiem darījumiem, kas it nemaz netraucēs jūsu mieru un neaizskars jūsu drošību, — Bauers skaidri un gaiši pasaka. — Kontrakti un ienākumi, tas viss ir ļoti, ļoti patīkami, tomēr neaizmirstiet vienu: ja komunisms gūs virsroku, tad ne tikai no mūsu ienākumiem, bet arī no mums pašiem nekas vairs nepaliks pāri. Rolāna kungs, brīvās Eiropas cilvēkiem jāpilda pilsoņa pienākums!
Kādu laiku mēs arvien vēl kaulējamies šādā pašā garā — un Bauers gleznainiem vārdiem uzbur gan pilnu kabatu naudas, gan komunistu briesmas, līdz galu galā esmu spiests kapitulēt, pie tam vairāk baidīdamies no finansiāla kraha nekā no komunisma rēga.
— Lai notiek! — piekāpjos. — Sakiet — ko jūs gribat no manis?
— Pateikšu visu sīki jo sīki. Pirmais, kas jums jādara, ir tas, ka jāpārdod «Hronoss».
— Kā fad tā? — es iesaucos — šoreiz gluži neliekuļoti. — Man jāpārdod šī tehnikas pērle?
— Tieši tā. — Bauers mierīgi pamāj. — Jāpārdod ši pērle. Nekavējoties, bez jebkādam šaubām!
Un, rau, mēs atkal braucam vilcienā — es un mana sekretāre. Minhenē Edīte jutās ar katru dienu aizvien sliktāk, bet tagad ievēroju, ka viņa pēkšņi ir atžirgusi. Seja izskatās mierīga un svaiga, lai gan tai patlaban nav uzlikts grims. Nevarētu teikt, ka Edīte ar vjisu savu būtni izstarotu dzīvinošu skurbumu — nez vai viņa ir spējīga uz kaut ko tādu —, bet melanholijas un migrēnas pazīmes ir zudušas bez miņas. Un Edīte ir tik labā noskaņojumā, ka viņai nekas nav pretī paciemoties manā kupejā un izsmēķēt cigareti.
Sekretāre apsēžas, uz gultas pie loga, pārliek vienu kāju pār otru, un līdz ar to viņas gūžas spilgti, izteiksmīgi izcejas zem šaurajiem svārkiem. Es nevilšus pavēršu skatienu uz šiem puslīdz apslēptajiem daiļumiem, taču Edīte pasteidzas manu iekaismi atvēsināt.
— Arvien vēl nespēju aptvert, kādēļ jums bija nepieciešams līdz pēdējam brīdim neteikt, ka brauksim uz Amsterdamu, nevis uz Zenēvu.
— Tādēļ, ka tikai pēdējā brīdi radās iemesls braukt uz Amsterdamu, — es improvizēju.
Man netīk melot par niekiem, bet dažreiz tā ir vienīgā izeja, lai izvairītos no gariem un veltīgiem strīdiem.
— Šis iemesls ir gaužām slepens?
— Nē, itin nemaz. Tas skar sarunas ar «Zodiaka» Galveno direkciju. Vispār skar tieši to, par ko tik dziļi esat šaubījusies.
Viņa pētīgi palūkojas manī, bet ne vārda nesaka.
— Minhenē jūs mocīja drausmīgas galvas sāpes, — līdzjūtīgi ieminos ne no šā, ne no tā.
— Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas bija šausmīgi! — Edīte apstiprina.
— Cilvēks, kuram nebūtu bijis tik stiprs organisms kā jums, būtu aizgājis taisni kapā. Jau veselu nedēļu neizejot no istabas vien, ne tikai vēl mokoties ar galvas sāpēm, var nonākt līdz pašnāvībai.
Tā mēļodams, aizveru kupejas durvis.
— Izbeidziet jel šos pliekanos jokus un netaisiet durvis ciet! — Edīte saka, nezaudēdama mieru un savaldību.
— Briesmīgs caurvējš pūš. Galvas sāpes no jauna var rasties tikpat ātri, kā ir mitējušās. Un tad vēl — mums vajag parunāties.
Edīte paskatās manī, un viņas brūnajās acīs viežas jau pazīstamā modrība un bažas.
— Par ko tieši?
— Par daudz ko. Sāksim kaut vai ar šādu nieku: sakiet — no kā jūs baidījāties Minhenē?
- Es baidījos?
Viņa pēkšņi iesmejas skaļi, pat pārāk skaļi, kā mēdz smieties dažas sievietes, kad viņām uzdod netīkamu jautājumu.
— Labi, tad sāksim ar citu: kas jūs īpaši interesē «Zodiakā»?
Sekretāre pārstāj smieties un tagad raugās manī salti, gandrīz naidīgi.
— Vai būs vēl trešais jautājums?
— Būs gan trešais, gan ceturtais, gan piektais. Un kur vēl paskaidrojumi, kas jums būs man jādod par saviem daudzajiem meliem!
— Kādus tieši melus jūs domājat?
— Visus. Man jums-jāsaka — nevienu no tiem neesmu palaidis garām neievērotu. Varbūt es neesmu lietpratējs glezniecībā, bet ne jau nu tāds muļķis, par kādu mani esat noturējusi… vai baudkārs labvēlis, kurš izrauga sev sekretāres pēc miesas apaļumiem .. J
Edīte klusē, arvien vēl naidīgi mērodama mani ar skatienu.
— Es rīkojos korekti: piedāvāju jums vietu tai laikā, kad meklējāt darbu, maksāju pasakaini lielu algu, kaut gan jāstrādā tik maz, bet, par visu to atlīdzinot, jūs melojat un neesat pret mani vaļsirdīga.
— Nesaprotu, par ko īsti jūs runājat, — viņa saka, kā tikko pamodusies no miega. — Esmu strādājusi tik daudz, cik darba man esat devis. Attiecībā uz pārējo varu teikt — es neesmu salīgusi atklāt jums sirdi, lai gan neaptveru, kādi mani šķietami meli ir tik stipri jūs sarūgtinājuši.
— Redzat, Edīt, mūsu rīcībā vēl ir vesela nakts, un man nav ne mazākās vēlēšanās to aizvadīt daiļrunībā. Ja negribat arī šoreiz uz vaļsirdību atbildēt ar vaļsirdību, beigsim šo sarunu. Rīt jums izmaksāšu visu, kas pienākas saskaņā ar līgumu, un varat būt brīva.
Zaudējumu atlīdzībai par līguma laušanu noteikta diezgan pamatīga summa, tādēļ maniem vārdiem būtuN vajadzējis drīzāk skanēt kā patīkamam solījumam nekā draudiem. Taču, kā jau biju paredzējis, Edīte tos uzņēma pavisam citādi.
— Sakiet — ko tad galu galā esmu nogrēkojusies? Kad esmu melojusi? Ko no jums slēpusi?
— Esmu jau uzdevis divus jautājumus.
— Labi, es atbildēšu. Runājot par Minheni, jums tie-1 šām taisnība. Sajā pilsētā dzīvo kāds cilvēks, kuru esjļ nevēlos sastapt. Nedz viņu pašu, nedz viņa tuviniekus.
Kāds cilvēks, kurš savā laikā ir nejauki apgājies ar mani, bet krietni vien vēlāk sadomājis skriet man paka|. Tomēr tas viss skar tikai mani pašu, un neapjēdzu, kādēļ būtu bijis jāuztic jums. Runājot par «Zodiaku», jūs gan esat maldījies. Nekas mani īpaši nav interesējis šajā firmā, vienīgi esmu cerējusi, ka iekārtošos tur pastāvīgā darbā un reizēm kaut kur aizbraukšu uz «Zodiaka» rēķina.
Protams, tikpat veikli kā uz šiem diviem jautājumiem Edīte var atbildēt arī uz pārējiem. Tādēļ nolemju, ka, vadoties pēc likuma «nav jātērē velti laiks!», jāpārņem iniciatīva savās rokās.
Aizkūpinājis cigareti, uz brītiņu pieveru acis, lai sakopotu domes un dotu iespēju sekretārei pārvarēt bailes, tad iesāku:
— Jūs esat beigusi studēt franču literatūru pirms četriem gadiem. To noskaidrot ir ļoti viegli. No šiem četriem gadiem vienu esat pavadījusi mašīnrakstītāju kursos, sešus mēnešus — «Fišera un Ko» firmā. Tātad divarpus gadu ir zuduši bez pēdām, un grūti pat iedomāties, ka jūs šo metu esat nodzīvojusi dīkdienībā, ja ņemam vērā jūsu enerģisko dabu un — sevišķi — apliecinājumu, ka jums neesot bijis piederīgo, kuri labprāt būtu uzturējuši jūs vēl ilgāk.
Edīte lūko kaut ko iebilst, es viņu pārtraucu:
— Pagaidiet, tas ir tikai sākums! Pievērsīsimies otram punktam: palikusi bez darba, jūs atstājāt Cīrihi, jo vairs nevarējāt dabūt vietu. Bet, pavirši pārskatot vietējo periodisko presi, it īpaši slejas ar maznozīmīgiem sludinājumiem, redzams, ka Cīrihē tolaik ik dienas ir meklētas vidēji piecas sešas mašīnrakstītājas un sekretāres. Tad trešais: iebraukusi Zenēvā, lai izmēģinātu laimi, pirmais, ko esat uzzinājusi no savas draudzenes, ir vēsts par vakanto vietu «Zodiakā». Taču patiesībā tā «Zodiakā» radās tikai divas dienas pirms mūsu tikšanās, un to nav grūti konstatēt, palasot laikrakstos maznozīmīgo sludinājumu slejas. Bet jūs bijāt ieradusies pirms desmit dienām un šīs desmit dienas esat sēdējusi, rokas klēpī salikusi, lai gan minētajās slejās katru dienu ir bijuši ievietoti paziņojumi par vakantām vietām citos uzņēmumos.
Edīte klusējot raugās tālē, it kā tas, ko es saku, uz viņu nemaz neattiektos. Turpretī es visu laiku cieši veros viņā, jo no pieredzes zinu, ka iedarbojas pat tāds skatiens, kas nav raidīts tieši uz acīm.
— Negribu vispār vēl atcerēties jūsu melus par izdomāto draudzeni, ja tikai tā nesaucat vīrieti, ar kuru esat satikusies Zenēvā.
— Vai tas arī jūs kaitina?
— Beidziet jel izlocīties! Tas mani nekaitina tādā nozīmē, kādā jūs domājat, taču uzvedina uz noteiktiem secinājumiem. Bet vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par «Zodiaku». Kā par nelaimi, jūs aizlaidāt garām šo gaužām kāroto vietu, un, kā par laimi, tobrīd jums piedāvāja citu — turklāt vēl līdzvērtīgu. Un jūs nepriecājāties par šādu veiksmi, bet neaptverama iemesla dēļ šaubījāties un atlikāt atbildi uz nākamo dienu…
— Dzīve mani ir mācījusi neuzticēties katram, ko nejauši sastopu . ..
— Vienu mirklīti! Lai gan bijām norunājuši, ka piezvanīsit man no rīta, to izdarījāt pēcpusdienā …
— Es jau teicu, ka biju jums zvanījusi no rīta…
— Un samelojāt. Jo no rīta es biju izgājis, lai satiktos ar «Zodiaka» direktoru; jūs bijāt dzirdējusi par šo tikšanos iepriekšējā dienā, un būtu bijis muļķīgi mani meklēt tieši tad, kad jums ir gluži skaidrs, ka neatradīsit.
Edīte klusē. Pastiepju roku pār viņas plecu. Zināms, lai izmestu cigaretes izsmēķi pa logu laukā, nevis apskautu sekretāri.
— Un, luk, pēc vairāk nekā dienu ilgas mīklainas svārstīšanās galu galā piezvanījāt un, pauzdama tikpat mīklainu entuziasmu un prieku, pateicāt, ka pieņemat manu priekšlikumu.
— Varbūt man arī vajadzēja šo to pārbaudīt, tāpat kā jūs to esat darījis.
— Bez šaubām. Jums bija šis tas jāpārbauda, lai ne tikai pārliecinātos, vai esmu «Hronosā» īpašnieks un kas tas tāds par uzņēmumu «Hronoss», bet arī lai izdibinātu, kādi man ir sakari ar «Zodiaku». Jautājumi, kurus esat lāgu lāgiem uzdevusi, arī ir tēmēti šai pašā mērķī. Vārdu sakot, jums patlaban ir tiktāl svarīgi strādāt pie manis, ciktāl man ir pieejams «Zodiaks».
Lēnām aizdedzinu cigareti, lai Edītei ļautu atbildēt, tomēr viņa ieskata par labāku klusēt un raudzīties tālē. Varbūt derētu nesteigties. Varbūt tieši šobrīd viņa apsver, kā kārtējo reizi samelot, un, kad to būs izgudrojusi, laipni, iztapīgi saistīs ar meliem manu uzmanību.
— Jūsu apvainojumos bez pārlieku lielas aizdomības ir arī šis tas patiess, — sekretāre beigu beigās atzīstas. — Visa mana rīcība ir izskaidrojama ar interesi par «Zodiaku» — to jūs jau esat atskārtis. Būtībā ne tik daudz par pašu «Zodiaku» kā par kādu cilvēku, kurš strādā šai firmā. Bet tas skar tikai mani.
— Paklau, Edīt: jūs esat briesmīgi iestigusi notikumos, kuri skar tikai jūs pašu. Viens — Minhenē, otrs — «Zodiakā» … Bet man nenāk ne prātā iestigt vēl dziļāk jūsu melos. Tieši jūsu rīcība liecina, ka tas tomēr tā nav. Jūs darbojaties pēc kāda cilvēka diktāta un, pirms kaut ko uzsākat, gaidāt no viņa instrukcijas. Kad piedāvāju jums vietu, jūs, nepieciešamības spiesta, šaubījāties, lai iegūtu laiku, pa kuru varētu paziņot par šo vietu un saņemt papildu rīkojumu. Aiz šīs pašas nepieciešamības tikāties ar draudzeni — vīrieti. Es negribu ar varu piespiest, lai izstāstāt vairāk nekā, pēc jūsu domām, drīkst uzticēt, bet arī nevēlos, lai mani dusminātu muļķīgiem meliem. Kā jau teicu: rīt dabūsit aprēķinu un — ardievu!
— Es negribu no jums šķirties, jūs esat man vajadzīgs … — Edīte pusbalsī iesaucas, neviļus pavērsda- mās pret mani.
— Jūs arī esat man vajadzīga, taču jāvairās… — es nomurminu.
Edīte ir tā pagriezusies, ka viņas seja atrodas sprīža attālumā no manējās. Viņa elpo satraukti, kaut gan nemaz nav jāvelk tik dziļi gaiss, lai būtu redzams, kas viņai par krūtīm.
— Es labprāt jums pateiktu visu, bet nespēju… — sekretāre nočukst, satverdama manu roku.
— Kādēļ? Jums taču valoda šķirtin šķiras.
— Tādēļ, ka tas neskar tikai mani pašu … kā jau esat atjautis … tas nav vienīgi mans noslēpums … vispār nav mans noslēpums …
— Labi, es neuzstāju ar varēm. Tomēr jums jāatzīst, ka nevaru strādāt kopā ar cilvēku, kam ir slepeni nodomi tai pašā nozarē, kurā pelnu maizi.
Edīte paspiež dīvaini neapzinātā jūtu uzplūdumā manu roku un lūdzas: ^
— Vismaz man apsoliet, ka nevienam neizstāstīsit… Apsoliet, ka klusēsit!
— Par to jums nav ko raizēties. Protams, ja jūsu intereses nevēršas pret manējām.
— Moris… — sekretāre gaužām uzbudināta saka, gluži negaidot pasaukdama mani vārdā. — Es esmu spiedze …
— Ā-ā, spiedze… — klusiņām nopurpinu. — Tā tik man vēl trūkst!
Viņa spēcīgāk spiež manu roku un raugās bažu pilnām acīm, kā šausminādamās pati par savu atzīšanos.
— Kādam izlūkdienestam tu kalpo?
— Nekādam… Kalpoju «Fišeram un Ko»..,
— Kas tā ir par spiegošanu?
— Komerciāla.
— Vai tāda ari ir?
— «Zodiaks» ļoti stipri aizskar «Fišera un Ko» intereses dažās jomās. Bez tam «Zodiaks» izstrādā kādus tālākas nākotnes projektus, lai aprītu atsevišķus uzņēmumus un nodibinātu kaut ko līdzīgu monopolam. «Fi- šers un Ko» grib sīki uzzināt par šiem projektiem un būt lietas kursā par visu, kas notiek «Zodiakā».
To vienmuļi klāstīdama, viņa izskatās kā pašnāvniece.
— Es nedrīkstēju nevienam to teikt, nevienam — saproti?
«Tas ir tikpat, kā tu nevienam arī nebūtu teikusi. Kāda sena draudzene mani pat dēvēja par «Neviena kungu»,» klusībā nodomāju, bet pasaku:
— Skaidrs! Nu, nomierinieties! Neesmu no pļāpīgajiem. Un tava slepenā misija man bijusi — nebijusi. Ar vienu vienīgu noteikumu: ja tu nedarīsi muļķības, kuru dēļ galu galā man noies greizi.
Mēs nemanot esam sākuši viens otru uzrunāt ar «tu», bet citādi tas arī nevar būt, kad, intīmi tērzējot, cilvēks vaļsirdīgi atzīstas spiegošanā.
— Es nekā nedarīšu bez tavas ziņas, — Edīte apsolās. — Par visu vispirms vienošos ar tevi. Labi?
— Labi. — Un, lai būtu vēl labāk, man vajag aizsākto nomierināšanas ritu izpildīt līdz galam. Tādēļ pavirzos drusciņ pa labi un aplieku Edītei roku ap vidukli. Sai gleznajai sievietei ir apbrīnojami tievs viduklis.
— Ai, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi pirms brītiņa Ienīdu!
Pagaidām atturos uz Edītes atzīšanos atbildēt ar atzīšanos, viņas pilnīgās krūtis tā piekļaujas pie manējām, ka pat elpu ņem ciet. Un te vēl ko piebilst būtu lieki, lidīte ir manās rokās — vārda tiešā un pārnestā nozīmē.