Liekas, «Zodiakā» ieceļ amatos atkarībā no dzīvsvara. Direktors Zenēvā bija resns. Bet galvenais tirdzniecības direktors Amsterdamā ir pagalam izblīdis. īsts milzis paretiem, rudiem matiem, lādzīgu, sārtu seju un varen lielu vēderu — laikam no pārmērīgas alus dzeršanas. Viņa vārdu, ko man jau bija teicis Bauers, ir diezgan grūti izdabūt pār lūpām — van Vermeskerkens.
Milzis laiski atlaižas atzveltnes krēslā aiz divus metrus gara ozola rakstāmgalda. Seja tik sārta un mati tik rudi, ka viņš izskatās kā nokaitēts un tā vien šķiet, ka kuru katru mirkli no viņa galvvidus izšausies liesmas.
— Cik interesanti! — van Vermeskerkens labsirdīgi nodārdina zemā balsī, kad esmu viņam visu izstāstījis. — Ļoti, ļoti interesanti!
Jūtos apmierināts, un, cieši palūkojies manī, viņš arvien vēl tikpat labsirdīgi piemetina:
— Tomēr jūsu variants mums neparko nav pieņemams.
Milzis nospiež uz rakstāmgalda zvana pogu, tūlīt ienāk sekretāre, un viņš tai pavēl:
— Esiet tik laipna, atnesiet mums ko dzeramu!
«Ja būs kas dzerams, viss vēl nav zaudēts,» es nospriežu un velku no kabatas cigaretes.
— Lūdzu! — Van Vermeskerkens pēkšņi attopas un, viegli elsdams, sniedz man iespaidīgu kārbu ar cigāriem.
Paņemu cigāru, un, kamēr to izsaiņoju un ar knaiblī- lēm nokniebju tam galu, sekretāre noliek uz galdiņa stūra atspirdzinošu dzērienu. Kā jau esmu gaidījis, tas ir alus. Slinki pamājot, milzis aicina mani pie galdiņa, un mēs, piegājuši tam klāt, iekārtojamies smagos, ērtos atzveltņos. Van Vermeskerkens ar ierastām kustībām atkorķē divas «Tīborga» pudeles un piepilda divus kausus. Tad pēc paraduma paceļ savu kausu, iztukšo līdz galam, nošmakstina un, smagi dvesdams, atgāžas pret atzvalu.
— Interesants piedāvājums, tomēr nav pieņemams, — viņš rezumē jau pirmit teikto — Jūs jautāsit: kādēļ? Tādēļ, mans mīļais, ka, pieņemot jūsu piedāvājumu, mums jāpārtrauc sakari ar dažām solīdām šveiciešu firmām, ar kurām jau sen sadarbojamies. Nezinu, kā jūs tā esat sacēlis visus pret sevi: jūsu uzņēmumu pilnīgi boikotē.
— Šie boikoti var ilgt dienas trīs, — nicīgi atbildu.
— Pietiek tik ievērojamai firmai kā «Zodiaks» noslēgt darījumu ar mums, lai tie visi izkūpētu.
— Jūsu domas par «Zodiaku» man glaimo, — direktors dārdina. - Tikai baidos, ka mūs mazliet pārvērtējat. Un lidz ar to pienācīgi nenovērtējat savu pretinieku.
Milzis izrunā franču vārdus ar angļu akcentu, bet tas holandietim nav diēz ko nosodāmi. Viņš apklusis paveras uz pudelēm, kuras nav vēl atkorķētas, tomēr novaldās, lai neielietu alu kausos. «Lietojiet mazāk šķidruma,» laikam mājas ārsts viņam ir piekodinājis pēdējā vizītē. Taču van Vermeskerkens šobrīd ir tik drausmīgi sārts, ka es labprāt viņām ieteiktu lietot vairāk šķidruma, ja nevēlas, lai no galvas pēkšņi uzšaujas liesmas.
— Kad devu jūsu Baueram visumā skaidru atbildi, biju iedomājies citu variantu, -— direktors atsāk valodu.
— Mēs varētu nopirkt Bet uzreiz visu uzņēmumu, nevis atsevišķas preču partijas.
— Jūs liekat priekšā, lai es pārdodu «Hronosu»? — jautāju, gandrīz vai uzlekdams kājās.
— Tieši tā. — Rudmatainais milzis mierīgi paloka galvu. — Un, šķiet, mūsu piedāvājums jūs bezgala iepriecinās.
— Iepriecinās? Jūsu piedāvājums mani dzen pašnāl vībā, bet vēl gribat, lai es priecātos.
— Neuztraucieties, tikai neuztraucieties! — Direktors- paceļ roku. — Mūsu piedāvājums nemaz nav tik šaus-' mīgs, kā jums liekas …
Paceltā roka mirkli karājas gaisā un laižas lejup, it kā netīšām satverdama kādu pilnu pudeli. Drīz vien korķītis nokrīt uz paklāja, maigi nopaukšķēdams. Ja cilvēks vienmēr klausīs ārstu, tad …
— Mūsu piedāvājums jūs neiedzīs pašnāvībā, bet glābs, — milzis paskaidro, vienā rāvienā iztempis otru kausu alus. — Jūs pats savas vainas dēļ droši padarīsit sev galu. Mums skaidri zināms — boikots turpināsies tik ilgi, līdz beigu beigās bankrotēsit…
Un viņš klāj vajā visus tos argumentus, kas man jau gluži pazīstami, jo nesen pats ar tiem piespiedu pie sienas nelaimīgo «Hronosā» dibinātāju. Turklāt acīmredzot «Zodiaka» jaudis visu pamatīgi pārbaudījuši, jo direktoram ir pilnīgi dati par manu uzņēmumu.
— Jums ir viena vienīga izeja — pārdot uzņēmumu. Un lielas izredzes — pārdot nevis kādam izspiedējam, bet tādiem cienīgiem, man gribētos teikt, devīgiem pircējiem kā mēs.
Es visu laiku izturos gluži kā jebkurš cilvēks līdzīgos gadījumos: jūtos satriekts, pat aizmirstu iztukšot otro milža piepildīto kausu alus, kaut gan, starp mums runājot, tiesības remdēt slāpes ir ne jau van Vermeskerke- nam vien. Vēlāk, kad direktors ir līdz galam izklāstījis draudu pilnos argumentus, es ņemu vārdu, lai ar gandrīz aizkustinošu, smeldzīgu satraukumu paskaidrotu, ka «Hronoss» man nav tikai pelņas avots, bet mana pirmā un varbūt pēdējā mīlestība, ka pulksteņi ir mans sirds aicinājums, mantots no paaudzes uz paaudzi, šai aizgrābjošās atzīšanās vēstījumā iesprauzdams diezgan daudz aizguvumu no tirādēm, ar kurām par šo pašu tematu kādreiz nav skopojies Klods Rišārs.
— Cik brīnišķi! — direktors secina, kad esmu apklusis. — Tad šis darījums būs vēl izdevīgāks abām pusēm. Ja tas tiks realizēts, mēs atvērsim veselu nodaju, kurā ražosim un pārdosim pulksteņus, un mums būs nepieciešams šīs nodajas priekšnieks.
— Bet ko iesāks mans direktors? Un sekretāre? Un visi tie cilvēki, kas tik rūpīgi izraudzīti, radot lielisku, darba spējīgu organismu?
— Paklau, — van Vermeskerkens skaji saka. — Mums nav ne mazākās patikas sagraut šo organismu. Gluži otrādi, mēs turpmāk to vēl paplašināsim, lai izveidotu varenu uzņēmumu, kas droši konkurētu ar citiem. Jūsu Jau- dis pat nemanīs nekādas pārmaiņas. Tāpat arī jūs.. 5 vienīgi varbūt jutīsit, ka no pleciem noveļas bczgaligu rūpju slogs.
Šos vārdus izrunājot, viņš stingri novēž ar roku, kā vēlēdamies mani ciešāk pārliecināt, un satver pēdējo pilno pudeli.
Arvien vēl kādu brīdi svaidos dziļu pārdzīvojumu un šaubu vētrā, nezaudēdams mēra sajūtu. Vēlāk it kā aiz tīras ziņkāres ievaicājos par cenu. Uz šo jautājumu milzis atbild ar pretjautājumu:
. — Cik esat samaksājis bijušajam «Hronosā» īpašniekam?
— Es jums pateikšu, lai gan tas ir noslēpums, kas attiecas tikai uz mani un Rišāru.
Un nosaucu īsto summu.
«Zodiaka» ļaudis to tik un tā ir uzoduši — tas man tūlīt ir skaidrs, redzot, kā milža acis sāk starot apmierinātībā.
— Ļoti jauki, — viņš pamāj. — Tātad mums arī vajadzētu dot to pašu cenu, lai jūs neko nezaudētu.
— Bet jūs… — iesaucos, aizsvilies sašutumā.
Direktors atkal paceļ tuklo roku.
— Pagaidiet! Es teicu, ka vajadzētu dot, taču tas vēl nenozīmē, ka tik vien arī dosim. Jums tiešām izdevās gaužām leti nopirkt «Hronosu», un mēs jums piekāpsimies daudz vairāk nekā jūs iepriekšējam šā uzņēmuma īpašniekam. Dabūsit piecus procentus virs darījuma kopsummas.
— Labāk sakiet — desmit procentus, — es turos pretī, — lai mani nopietni stimulētu to visu apdomāt.
Van Vermeskerkens pusbalsī iesmejas, un viņa smiekli skan kā kovārņa ķērcieni.
— Par to pat nesapņojiet, Rolāna kungs! Jūs esat lietišķs cilvēks. Pieci procenti — pie tā mēs paliksim. Un atļaujiet piebilst, tas pilnīgi pieņemams, ja liekam vērā, cik liela summa tur sanāk.
Zināms, es neatlaidīgi pieprasu desmit procentus, tad nolaižu līdz astoņiem, bet haizivs ar labsirdīgo purnu nedomā padoties.
— Pieci procenti, — viņš atkārto tik ilgi, līdz man jau ir laiks atvadīties. — Un pārāk nekavējieties ar atbildi! Mēs retumis nolemjam ielaisties līdzīgos darījumos, bet, ja esam nolēmuši, mums netīk vilcināties.
Laukā līst. Sajā pilsētā bieži līst un lielākoties tieši tad, kad esmu izgājis bez lietussarga. «Zodiaka» Galvenā direkcija atrodas klusā ielā netālu no centra. Patiesībā tā nav iela, bet krastmala, gar to pa dziļu kanālu rāmi plūst straume, kuras tumšo virsmu patlaban ir saņirmi- nājušas lietus lāses. Man ir laime patīksmināties par ūdeņiem. Vispirms — Venēcijā, tad — 2enēvā, tagad — Amsterdamā.
Ietinies ciešāk putekļumētelī, soļoju pa krastmalu, risinādams savas domas. Pieci vai astoņi procenti — šis jautājums vismazāk nodarbina prātu. Ienākumi nav nekas slikts, taču es neesmu Arējās tirdzniecības ierēdnis — un mans uzdevums nav iegūt peļņu. Raizējos par to, par ko patiesībā vajadzētu priecāties: operācija pārāk viegli un strauji virzās uz priekšu, darījumu var noslēgt kaut vai tūlīt, ja tikai ir vēlēšanās. Bez šaubām, «Zodiakam» ir izdevīgi dabūt savās rokās tādu uzņēmumu kā «Hronoss». Bet to, ka direktors ar mieru ņemt «pūrā» arī mani, nepagalam nesaprotu. Tas nebūtu nekāds brīnums, ja milzis man būtu piedāvājis palikt gluži parastā firmā, kurai ir rūpes vienīgi savā tirdzniecības plāksnē, bet šai gadījumā, kur firma «Zodiaks» ir maskēts izlūkošanas centrs, viņa rīcība ir grūti izskaidrojama. Iznāk, ka mana hipotēze — «Zodiaks» plus CIP — ir bijusi diezgan pārsteidzīga. Varbūt «Zodiakā» tikai strādā kāds no CIP? Lai nu būtu kā būdams, man katrā ziņā jādara tālāk tas, ko esmu aizsācis. Cita ceļa nav.
Sastopos ar Edīti Rembranta laukuma kafejnīcā, kur esmu viņu atstājis. Uz galda līdzās tukšai kafijas tasei nolikti daži kinožurnāli, laikam jau lasīti un pārlasīti, spriežot pēc tā, cik Edīte izskatās nogarlaikojusies. Viņa vērīgi palūkojas manī, mēģinādama uztvert, kā man ir gājis, bet, nevarēdama neko atskārst, nepacietīgi pavaicā:
— Vai viss labi veicās?
— Raugoties pēc tā, no kuras puses to vērtējam, — izvairīgi atbildu. — Man nekā laba nav ko gaidīt, toties tev droši vien būs kas lielisks.
Edīte manāmi kļūst vēl nepacietīgāka.
— Tavu šefu ziņas ir apstiprinājušās, — es pastāstu, aizkūpinādams cigareti. — «Zodiaks» tiešām jau tīko aprīt dažus uzņēmumus. Un pirmais sarakstā, šķiet, ir iekļauts «Ilronoss».
Pēc divām dienām — nav aizritējis ne pārāk ilgs, ne pārāk īss laiks — mani atkal ieved pie sārtā milža, lai es viņam pavēstītu, ka pieņemu noteikumus.
— Vareni! — Direktors apmierināts paklana galvu. — Es jau tā domāju. Man pašā sākumā radās iespaids, ka esat saprātīgs un lietišķs. Izpildīsim formalitātes bez mazākās vilcināšanās. Pastarpēm jums nebūtu par ļaunu iepazīties ar mūsu priekšsēdētāju Evansa kungu. Es jau esmu stāstījis viņam par jums.
Van Vermeskerkena sekretāre pa garu, tukšu gaiteni ar daudzām durvīm aizved mani uz nelielu pieņemamo istabu un tur atstāj citas sekretāres ziņā — viņa sargā ieeju paša priekšsēdētāja svētnīcā. Sekretāre aicina mani apsēsties un pakalpīgi pasniedz rīta laikrakstus. Kad jau esmu paguvis diezgan sīki izskatīt presi un aplūkot glīto meitieti ar piemīlīgo seju, beidzot ietarkšķas tālruņa zvans — un sekretāre, pateikusi dažus īsus vārdus klausulē, pamāj man uz svētnīcas durvīm.
Pārlaižot acis kabinetam, kurā esmu ienācis, man uzreiz pamostas aizdomas, ka priekšsēdētājs ir lasījis laikrakstus, kamēr esmu gaidījis ārpus durvīm. Tie juceklīgi samesti kaudzītē uz viņa rakstāmgalda. Sagaidot mani, Evansa kungs tomēr atzīst par vajadzīgu piecelties kājās un vēlīgi pasniegt man ļenganu, garu roku.
Ievērojamu firmu priekšsēdētāji ir kā angļu karaļi — valda, bet nevada. Tādēļ biju iedomājies, ka ieraudzīšu muzejisku praulu, dižciltīgas ģimenes atvasi, kura ir mantojusi nevis bagātību, bet vārdu, kas nodrošina viņai godpilnu amatu un labu algu. Taču vīrs, kas mani uzņem, izskatās pašā spēku plaukumā, lai gan viņam jau ir pāri piecdesmitiem. Evanss ir kalsns un ļoti garš, iet, mazliet uzkucies kā liela auguma cilvēki, kuri staigā it kā pastāvīgās bailēs, ka tikai pret kaut ko neatsistos ar galvu.
— Es franciski runāju gaužām slikti, — viņš atbild uz manu sveicienu. — Kaut gan visu saprotu.
— Man gandrīz tāpat ir ar angļu valodu, — atzīstos.
Tā mēs apspriežamies divās valodās. Izrādās, ka tas
nemaz nav tik grūti, jo būtībā īsta saruna neizraisās. Laiks tiek ziedots diviem gariem monologiem, kuros tiek iestarpinātas dažas īsas replikas. Manējais ir par iespējām, kādas paveras projektētajai jaunajai nodaļai, ievērojot nenovērtējamās pulksteņu «Hronoss» īpašības. Evansa monologs — par «Zodiaka» raksturu, par maziem sektoriem — ritenīšiem, kas visi kopā izveido lielu mašīnu, par tās priekšrocībām, par atsevišķā sektorā radušās nejaušas, īslaicīgas krīzes gaužām niecīgo ietekmi uz šo mašīnu un tā tālāk, un tā tālāk. Man pat liekas — priekšsēdētājs atkārto līdzīgiem gadījumiem no galvas iekaltus ziņojumus, taču es nejūtos aizskarts, jo mans monologs diez vai skan oriģinālāk.
Evanss runā vienmuļi, nenieka nebēdādams, kā es uz visu reaģēju, un šķietami likdams saprast, ka izpilda garlaicīgu, neizbēgamu rituālu. Viņa glītā, vīrišķīgā seja, kurā viešas stipra griba un neatlaidība, ir kā slavenajam Holivudas aktierim, kas tieši ar šādiem vaibstiem ir ticis tik tālu, ka kļuvis par miljonāru. Tikai aktiera skatiens bija sirsnīgs, jūtu uzliesmojuma brīžos pat maigs. Bet Evansa pelēkās, saltās acis raugās vienaldzībā drūmas un stingas, it kā viņš, vērdamies manī, domātu par ko citu vai arī — vēl vairāk — it kā aiz šīm acīm nebūtu cilvēka.
Bez manāmas ziņkāres vēroju sarunas biedru un bez manāmas ziņkāres aplūkoju iekārtu. Milzīgais kabinets drīzāk atgādina jūrniecības muzeju nekā komersanta kantori. Senu kuģu modeļi stikla ietvaros, navigācijas kartes, tvaikoņa stūres rats, kompasi, barometri — un kur vēl visvisādi dažāda lieluma gliemežvāki! Istabas viņā galā ir divas durvis. Vienas mazlietiņ pavērtas, un, cik var redzēt, aiz tām atrodas tikai mazgājamā ierīce. Logi spīd un laistās aiz tīrības, vērsti uz krastmalu, kur augstu slienas-koki.
— Vai jums ir kādas speciālas vēlēšanās? — Evanss jautā, pabeidzis monologu un brītiņu klusējis.
Tas nozīmē: «Vai tu nedomā, ka laiks iet prom?» — bet es nolemju izmantot šo izdevību.
— Es gribētu paturēt savu līdzšinējo sekretāri.
— Vai viņa tik skaista? — Evanss uzrauc uzacis.
Un tas ir vienīgais, pret ko viņš nepaliek vienaldzīgs, un vienīgais joks, ja šo nodrāzto izteicienu var atzīt par joku.
— Tas ir gaumes jautājums. Viņa kā nekā lielisk darbiniece, esmu pieradis pie viņas un …
— Labi, labi… — Evanss piekrīt. — Pasakiet manā vārdā Vorneram, lai ieceļ viņu šai amatā. Vispār jums vajadzētu iegriezties pie Vornera — viņš jūs pašu arī noformēs darbā.
Evanss pieceļas, lai galu galā es apjaustu, ka pie priekšsēdētāja neklājas sēdēt bezgala ilgi.
Šie cilvēki mētā mani kā futbola bumbu: van Vermes kerkens — pie Evansa, Evanss — pie Vornera. «Iegrie zieties pie Vornera!» skan tikpat nevainīgi kā «Uzsmē ķējiet cigareti!». Tomēr te īstenībā ir pavisam kas cits
Kadru daļas priekšnieks Ādams Vorners ir manos ga dos un droši vien vēl mazāk uzticas citiem nekā es. Vien mēr ātri var uztvert līdzvērtīgu pretinieku, jo uzreiz manāmas kopējas iezīmes savās un viņa domās un dar bībā. Vorners ir ģērbies labu labā, bet neuzkrītošā pe lēkā .uzvalkā. Viņa seja arī ir pelēka, neizteiksmīga, bez savdabīgiem vaibstiem. To. pašu drīkstētu sacīt pa acīm — dvēseles logiem, ja tās pārāk nešaudītos un ne slēptu tik dziļu aizdomlbu.
Vorners piedāvā man apsēsties pie rakstāmgalda un izņem no atvilktnes nez kādus formulārus, uz kuriem pat nepaveras. Viņa istaba ir maza, es teiktu, nabadzīga salīdzinājumā ar impozantajiem direktora un priekšsēdētāja kabinetiem.
— Es diezgan slikti runāju franciski, — viņš brīdina mani.
— Tad nu varbūt jūs labprāt paklausītos kropļotā angļu valodā .. .
— Tas nemaz neaizskars manas nacionālās jūtas, — kadru daļas priekšnieks saka. — Esmu amerikānis.
Jāpiebilst, amerikāņi iedomājas, ka, nepareizi runājot angliski, viņi ir radījuši no šīs valodas gluži jaunu.
— Jūs esat no Lozannas, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu.
— Pēc tautības šveicietis?.
Ai kal pafnāju.
— Bet… — Te Vorners liekuļoti ieskatās sev priekšā noliktajos dokumentos. — Man šķiet, jūsu māte ir bijusi bulgāriete.
— Armēniete, — es izlaboju.
— Taču dzimusi Bulgārijā?
— Jā. Plovdivā. Patiesībā viņa atstāja šo zemi vēl jaunības gados.
— Skaidrs. Un tur vairs neieradās?
— Tikai vienreiz, cik man zināms.
— Kad jūs esat bijis Bulgārijā?
— Speciāli tur nekad neesmu bijis. Tikai reizi esmu iegriezies pa ceļam uz Turciju.
— Kad tieši?
Un karuselis sāk griezties. Tas tik ir karuselis: jautājumi un atbildes, un jautājumi uz jautājumiem, un novirzes te uz vienu, te uz otru pusi, un nejauši iebildumi, lai tikai būtu ko teikt, un pēkšņi pavērsieni — tādi, it kā es pats pratinātu, sēdēdams Vornera vietā, bet viņš būtu ieņēmis manējo. Tā ir īsta pratināšana, spraiga un izsmeļoša, un vīrs aiz rakstāmgalda diez ko nepūlas runāt draudzīgākā noskaņā. Sī pratināšana reizē ir arī pārbaude, kas man var Sūt liktenīga, leģendas pārbaude visos samezglojumos un atšķetinājumos, visos sīkumos, pārbaude, kurā mani nervi ir saspringti modrībā un sirdi ir pārņēmis neliels, slēpts prieks, ka mūsējie ik nieku ir pamatīgi uztaustījuši un ikviens no jautājumiem, ar kuriem Vorners cer m^ni iedzīt strupceļā, jau iepriekš paredzēts, — tos dzirdot, liekas: saklausu pulkveža balsi tur, tālumā, tūkstošiem kilometru no šejienes, ģenerāļa kabinetā; un šai mirklī man ir ļoti, ļoti patīkami, ka pasaulē ir tādi atturīgi pedanti kā pulkvedis, kas ātrāk nerimstas, kamēr nav atklājis vismazāko detaļu.
Manas un Ādama Vornera līdzīgās īpatnības, kuras, šķiet, esmu uztvēris pašā sākumā, zināmā mērā atvieglo manu stāvokli: Vorners ar savu taktiku nespēj mani pārsteigt un pat gaužām negaidītus jautājumus uzdod tieši tad, kad jau skaidri zinu, ka tie tūlīt sekos. Taču tas nemaina manu kritisko situāciju. Vīrs aiz rakstāmgalda ir varen veicīgs un brīnum asu prātu, un tā ir drošākā ķīla tam, ka man nepaies secen neviens no iespējamiem bīstami āķīgiem jautājumiem. Klusībā slavēju to brīdi, kad esam vienojušies sarunāties angliski. Vienmēr, ja
kāds pietiekami labi nepārvalda svešvalodu, klausītājs daudzreiz attaisno to, ka viņš vilcinās, apklust vai apraujas pusteikumā, kā meklēdams nepieciešamo vārdu.
Tā ir spēle. Un jebkurā spēlē ir risks, šis tas neiziet cauri. Manas atbildes var būt nevainojamas, bet skanēt tā, ka vīrs, kas sēž man pretim, nāks pie slēdziena: «Tu, draugs, esi sacerējis nesatricināmu leģendu, tomēr tā ir un paliek tikai leģenda. Labāk ej un pūt pīlītes citur!» Tāpēc vajag spēlēt divās plāksnēs — pārliecināt ar datiem un pārliecināt psiholoģiski. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst ne uz mirkli izlīst no tā šķietami lādzīgā, vaļsirdīgā cilvēka ādas, kurš īstenībā tāds nemaz nav, bet prasmīgi tādu tēlo. Lāgiem jāizvairās no liekas vilcināšanās, lāgiem — no pārmērīgas steigas. Uz vieniem jautājumiem jāatbild nekavējoties, uz citiem — vispirms jāpadomā, tad jādod jau sen gatava atbilde. Un tam visam jānotiek dabiski, it kā jāizriet pašam no sevis, katram teicienam jāpiemēro atbilstošs skatiens, sejas vaibsti un stāja. Tāpat kā uz skatuves, tikai mazliet savādāk. Jo diezin vai kāds aktieris ir spēlējis lugu, kurā katrs lieks vai neīsts žests viņam maksātu dzīvību.
— Es jau uztraucos, redzot jūsu interesi par manu pagātni, — pēkšņi ieminos ar smaidu uz lūpām. — Domāju — droši vien kāds konkurents jums ir mani apmelojis …
— Nu, esiet jel mierīgs! — Vorners savukārt pasmaida. — Neesam bērni, neiesim klausīties nez kādās tenkās. Un vispār tas, ka jūs tā iztaujāju, pilnīgi atbilst kārtībai mūsu firmā. Mēs šeit, «Zodiakā», visi esam kā liela ģimene. Augstu vērtējam savus cilvēkus, rūpējamies par viņiem, tādēļ mums itin viss jāzina par katru.
Viņš Uzmet man skatienu, īsu, vienaldzīgu, bet tik negaidītu, ka es pat samulstu, un noprasa:
— Kad jūs slēdzāt veikalu Lozannā?
— Pagājušā gada maijā. Tūlīt pēc tēva nāves.
— Un kādēļ?
— Zināt, tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Mans tēvs ļoti baidījās uzsākt kādus darījumus un strādāja, lai tikai nevajadzētu sēdēt dīkā, veikals pavisam nīkuļoja. Es redzēju, ka nav nekādas jēgas to vēl ilgāk turēt…
— Bet jūsu tēva nāve sagādāja jums tieši laimīgu iespēju — piedodiet par izteicienu — tirgoties ar daudz plašāku vērienu.
— Šaubos gan. Es vismaz spriežu tā. Veikali, zināt, ir kā cilvēki. Ja reiz kādam radusies slikta reputācija, tur jau grūti kas grozāms. Mūsu firmu desmit gadus uzlūkoja par kvartāla sīkuzņēmumu, kas pārdod viduvējas preces …
— Varbūt jums taisnība, — Vorners piekāpjas. — Tātad jūs izlaidāt stūri no rokām pagājušā gada maijā?
— Jā.
— Un ieguvāt savā īpašumā «Hronosu» šogad jūlija sākumā?
Piekrītoši paloku galvu, saspringti gaidīdams, ko viņš vēl vaicās.
— Bet ko darījāt šo divu notikumu starplaikā?
Tas ir sen gaidīts jautājums. Veikali ir kā cilvēki un arī kā leģendas. Taču vislabākā leģenda nav izstrādāta tā, lai būtu pati pilnība. Un vislabākajai ir savas vājās puses.
— Ceļoju.
— Kur tad īsti?
Ir jautājumi, uz kuriem var brīvi atbildēt: «Neatceros!» Ak vai, šis gan nav no tiem!
— Gandrīz visu laiku pavadīju Indijā: Bombejā, Hai- darabadā, Madrasā/Kalkutā …
— Indijā? Kādēļ tik tālu?
— Tieši tādēļ, ka ta tik talu. Lai gan esmu sava tēva dēls, tomēr jums jau teicu, ka viņš bija viduvējs tirgotājs. Un vēl jāpiebilst, viņš izturējās pret mani tirāniski. Neņēma vērā nedz manus uzskatus par tirdzniecību, nedz manas vēlēšanās. Cik reizes nebiju lūdzis tēvam, lai ļauj man paceļot pa svešām zemēm — biju mūždien par to sapņojis —, viņš allaž atbildēja vienu un to pašu: «Preces ceļo. Cilvēki sēž savās vietās.»
Mirkli klusēju, it kā es atkal dzirdētu nelaiķa tēva balsi. Tad vēlīgi piemetinu:
— Ko gan jūs gribat — viņš bija vecmodīgs cilvēks. Sērot jau nu es sēroju, taču, palicis viens, jutos kā brīvdienās atlaists skolnieks.
— Un devāties uz Indiju … Saprotu gan, saprotu. Jūs minējāt pat dažas pilsētas. Vai jūs nevarētu sīkāk pastāstīt par šo braucienu, par viesnīcām un ko citu …
Es gari un plaši klāstu, nosaucot visas pilsētas un to ievērojamās vietas, kuras nekad dzīvē neesmu citādi redzējis kā tikai fotouzņēmumos, bet par kurām galveno esmu iekalis no galvas.
Ādams Vorners visu laiku klausās manī uzmanīgi, tomēr it neko neatzīmē, lai gan viņam rokā ir pildspalva un priekšā uz galda formulāri. Droši vien nepieciešamo ieraksta magnetofonā.
Kad jau ir aizritējusi stunda, kadru daļas priekšnieks beigu beigās nolemj, ka jāļauj man atpūsties. Es saku «atpūsties», jo dati tiks pamatīgi pārbaudīti un pēc pārbaudes sekos jauna jautājumu virkfie. Šādiem notikumiem nav simt dažādu risinājumu: iepriekš izpēta, tad vispusīgi nopratina, pēc tam uztausta vārīgās vietas, atkal papildus pratina, līdz cilvēku uzšķērž vai liek mierā.
— Ceru, ka neesmu jūs pārāk nomocījis.
Pēc trīs stundu ilgas tirdīšanas šie vārdi skan gaužām bezkaunīgi, bet es tikai gurdi pasmīnu.
— Ne pārāk, bet diezgan pamatīgi.
— Attiecībā uz jūsu sekretāri visu nokārtosim nekavējoties. Atsūtiet viņu pie manis!
Mazliet vēlāk jau sēžu kopā ar savu sekretāri mājīgā restorānā Damrakā.-Vorners tā man ir izspiedis dzīvības sulas, ka vajag izdzert trīs kausus alus, lai atjaunotu daļēji normālu organisma «apūdeņošanu».
— Vai tu vēl ilgi domā tā lieties un klusēt? — Edīte ziņkāri ievaicājas.
— Jau esmu atveldzējies. Un nupat grasījos tev pastāstīt pirmo jaunumu: tevi ieskaitīs «Zodiaka» štatā.
— Cik tu esi brīnišķs! …
— Otrais, — es apvaldu viņu, — arī pelna tavu uzmanību: paliksi mana privātsekretāre. Tā nu. uzvedies pret mani godbijīgi.
— Es būšu tava verdzene.
— Pagaidām domāju, ka tas nav nepieciešams. Svarīgākais, lai tu neko nedarītu uz savu galvu. Lai vispār ne ar ko nenoņemtos ārpus tiešajiem darba pienākumiem. Man tāda nojausma, ka šiem cilvēkiem piemīt slimiga aizdomība un ir ievērojams magnetofonu krājums.
Tu jau sāc mani baidīt.
— Man nav nekādas vēlēšanās baidīt. Gribu tāpat atgādināt pirmo un vienīgo mūsu vienošanās noteikumu …
Apklustu, jo viesmīlis pienācis liek galdā ēdamo: bifšteku ar ceptiem kartupeļiem un svaigus salātus. Tā ir vienkārša, bet sātīga maltīte, kas lieti der darbdienā. Iekšķīgās «apūdeņošanas» labā pasūtu vēl divus kausus alus un, kad viesmīlis ir aizgājis, šķetinu savu domu tālāk:
— Tev, mīļā Edīt, darbs «Zodiakā» varbūt ir tikai epizode, man — nākotnes aicinājums …
— Labi, — viņa mani pārtrauc, uzdurdama uz dakšiņas sulīgo bifšteku. — Vari pataupīt savas tirādes citai reizei. Es jau zinu, ko tu teiksi.
— Šaubos gan. Lūk, ko gribu pasacīt — tev jāierodas pie kadru daļas priekšnieka Ādama Vornera kunga, lai tevi iekārtotu darbā.
— Aiziešu.
— Ņem vērā: lai gan šo vīru sauc par Ādamu, viņš ne- iztauja kā cilvēku ciltstēvs.
Edīte pārstāj ēst, paskatīdamās mani.
— Es pat teiktu, viņš iztaujā neparasti veikli un prasmīgi. Un ir neciešami ziņkārīgs. Tāpēc, ja stāstīsi viņam tādu leģendu kā man pašā sākumā, neticu, ka tavi nodomi vainagosies ar panākumiem.
— Pateicos par brīdinājumu. Es esmu uz visu sagatavojusies.-
— Ja aizsāksies^ runa par tavu pirmo mēģinājumu iestāties darbā «Zodiakā», Vorners nepalaidīs garām to, ka tagad vēlies būt par sekretāri šīs firmas Galvenajā direkcijā pēc tam, kad tev nav izdevies tikt šai amatā Zenēvas filiālē.
— Viņš nekā nevar zināt par šo manu pirmo mēģinājumu. Es tur neesmu atstājusi dokumentus vai iesniegusi lugumu.
— Bet esi pateikusi savu uzvārdu.
— Neesmu vis pateikusi. Pirmajā dienā, kad ierados, bija salasījušās daudzās pretendentes —,un direktora palīgs mūs pieņēma steigā, lai tikai katrai pārlaistu acis. Šis tips ir izdaudzināts meitu ģēģeris.
— Cik dīvaini, ka viņš tevi nav izraudzījis!
Moris, visiem nav šai ziņā tik veselīga un drusciņ
primitīva gaume kā tev. īstenībā viņš gandrīz jau bija izraudzījis rnani un devis man cerības, bet tad ienāca cita, kuru pamanot uzreiz noģidu, ka viņa mani izkonkurēs.
— Tātad viņa bija īsta dieviete.
— Nekā tamlīdzīga. Viena no tām garkājainajām, kārnajām būtnēm milzīgām mākslīgām skropstām un pilnīgām, bālām lūpām, ar kurām ir slavena manekenu kārta.
— Tā ir viņa paša darīšana, — es saku. — Nu, bet «Fišers un Ko»?
— Ko tad «Fišers un Ko»?
— Ja «Fišeru un Ko» īpaši interesē «Zodiaks», Vorners noteikti par to ir lietas kursā. Tiklīdz viņam pateiksi, kur esi strādājusi…
— Saprotu, — Edīte mani pārtrauc.
Brītiņu padomājusi, viņa atzīstas, nedroši palūkodamās manī:
— Moris, negribēju tev izpaust pēdējo noslēpumu, tomēr atklāšu, jo tas ir nepieciešams un es ticu tev. «Fišers un Ko» ir tikai starpposms. Par «Zodiaka» projektiem interesējas pavisam cita firma.
Un viņa atkal sāk mieloties ar bifšteku, redzot, ka viesmīlis tuvojas galdam ar «apūdeņošanas» piederumiem rokās.
Vakarā, pārradusies viesnīcā, Edīte izskatās pamatīgi nomocījusies. Viņa paver lūpas, lai kaut ko pasacītu, bet es ierunājos pirmais:
— Vai neiesim vakariņās? Beidzos vai nost aiz izsalkuma …
Sekretāre saprot, ko esmu ar to domājis, tādēļ vienīgi pamāj un aiziet vannā atsvaidzināties.
— Tev šķiet, ka viesnīcā mūs kāds noklausās? — Edīte vaicā, kad esam izgājuši laukā un dodamies pa Kalver- straat.
— Par to esmu pārliecināts. Pat varu teikt, kas tieši to dara.
— Večuks — tas, kurš aizvakar apmetās blakus istabā, — Edīte attop.
— Nu jāl Tev ir diezgan vērīga acs.
— Uzreiz visai skaidri manāms, ka viņš izturas kā špiks. Bet paklausies, Moris, ja mūs izspiego pat viesnīcā, vai tev neliekas, ka tas ir par daudz?
— Kāda tam nozīme?
— Kā — kāda tam nozīme? Kur tad mēs stājamies darbā: tirdzniecības firmā vai atomu pētniecības centrā?
— Nezinu, — domīgi atbildu, tēlodams, ka šis jautājums nodarbina manu prātu. — Katrā ziņā holandieši visā pasaulē ir slaveni ar savu spiegošanas māniju. Un tad vēl, zini, tirdzniecības firmas, pat vislabākās, dažreiz tirgojas ar diezgan nelāgām precēm, piemēram, ar ieročiem.
— Tā laikam ir. Citādi tas viss nav izskaidrojams.
— Kā tev gāja pie Vornera?
— Šausmīgi! — Edīte smagi nopūšas. — Viņš aizmirsa pajautāt vienīgi to, kāda izmēra krūšturi valkāju.
— Nu, un? …
— Ceru, ka esmu tikusi galā, — viņa atklāti atbild.
— Tas būs redzams tikai nākamajā pratināšanā.
Pēkšņi izbijusies Edīte palūkojas manī.
— Tu tā domā? …
Mani uz otru pratināšanu uzaicina pēc dienām desmit, un tā ir daudz vieglāka nekā pirmā. Vispār rodas iespaids, ka pārbaudes rezultāts ir man labvēlīgs. Dīvainas sagadīšanās dēļ tūlīt pēc šīs otrās vizītes pie Vornera parakstu dokumentus par «Hronosā» pārdošanu, kuri līdz šim nez kādēļ nemaz netika cilāti, un reizē mani oficiāli ieceļ amatā.
Tā nu tagad esmu lielās ģimenes «Zodiaka» loceklis — un man ir savs atsevišķs kabinets: mājīgs, gaišs, gaužām tīrs, ar smaržīgu parketa grīdu. Man pakļautais personāls ir mazs, toties lādzīgs. Patiesību sakot, tajā ir tikai Edīte Rihteres jaunkundze, kas, iekārtojusies pretim pie neliela rakstāmgalda, atkal un atkal pārliek vienu celi pār otru, uzkrītoši rādīdama, cik smalkas, izmeklētas zeķes viņai kājās.
— Neatrauj mani no darba ar neķītrām ainām, — dažkārt paklusi izgrūžu, kad mans izklaidīgais skatiens pievēršas tieši tur, kur nepiedien raudzīties.
— Ko lai daru, ka mani svārki tik šauri un īsi? Nevaru taču visu laiku sēdēt kā skolniece klasē.
— Tu vari nopirkt citus — platākus un garākus, — es iebilstu. — Uzdāvināšu tev skotu auduma plisētus svārkus zilām un zaļām rūtiņām. Tie tagad ir ļoti modē.
— Man nepatīk plisētie. Tajos es izskatos resna.
— Tad nopirkšu tev darba virssvārci. Noteikti nopirkšu tev virssvārci, ja arvien vēl turpināsi šādus trikus.
Brīvajos brīžos mūsu sarunas gandrīz vienmēr rit šādā noskaņā, jo esam nopratuši, ka nedz viesnīcā, nedz šeit neklājas apspriesties par nopietnām būšanām. Kaut gan šai darbā esam iestājušies nesen, pagaidām vaļas patrāpās maz. Ik dienu jāuzraksta vairākas vēstules cilvēkiem, kas droši vien būs mūsu klienti, tajās piedāvājums jāizklāsta pamatīgi un katram gadījumam atbilstoši. Nepieciešams arī palauzīt galvu, kā labāk reklamēt jauno preci, lai to vairāk popularizētu. Bieži jāpiezvana Klo- dam Rišāram un jāaprunājas par vienu vai otru nozīmīgu sīkumu sakarā ar uzņēmuma paplašināšanu un ražošanas jaudas palielināšanu. Man par laimi, pareizāk sakot, «Zodiakam» par laimi, Rišārs ar viņam raksturīgo tieksmi uz izdomu jau pašā sākumā ir paredzējis līdzīgas iespējas, tāpēc uzņēmumu varam paplašināt viegli un ātri, lai gan ne bez izdevumiem. Starp citu, vēsts par «Hronosā» pāriešanu «Zodiaka» rokās ir uzjundījusi viņā dziņu darboties ar jaunu sparu. Tikai tagad man kļūst skaidrs, ka agrāk viņš ir raudzījies uz mani kā uz drošu sava auklējuma kapraci, bet to atklāti nav pateicis. Tādēļ negaidītais «Hronosā» likteņa pagrieziens ir iedvesis Rišāram ticību, ka drīz viņš svinēs uzvaru pār haizivīm, kaut gan pašam nebūs sevišķa labuma. Savā kaismīgajā aizrautībā nabags pat neapzinās, ka tieši tagad viņš būtībā apkalpo vienu no vismilzīgākajām haizivīm.
Mana ienākšana lielajā «Zodiaka» ģimenē ne ar ko neatgādina ģimenes svētkus. Mans kabinets ir gandrīz izolēts garā gaiteņa vienā galā — otrajā ir priekšsēdētāja svētnīca. Kabinetā neviens neienāk, un man arī nav iegansta aiziet pie kāda, jo darba jautājumus noskaidrojam pa tālruni. Cilvēki, kuriem esmu stādīts priekšā kā jaunās nodaļas priekšnieks un kurus dažkārt satieku gaitenī, pārmij ar mani tikai saltas, laipnas replikas. Pēc visa redzams — «Zodiakam» piemīt lietišķas noslēgtības stils: katram jāstrādā savs darbs. Vēsa izturēšanās pret citiem ir tikpat neatņemama šīs iestādes īpatnība kā parketa grīdas liegā smarža, ar ko ir pievilgušās istabas. Tiesa, daži ierēdņi pusdienu laikā iegriežas stūra kafejnīcā, lai izdzertu tasi kafijas vai kausu alus un patērzētu savā starpā par ikdienu, un viņu uzmanība pret mani aprobežojas ar pieklājīgiem galvas mājieniem.
Es nevis pūlos ātrāk meklēt pazīšanos, bet savukārt pielāgojos šā uzņēmuma stilam: «labdien» — un katrs aizejam savu ceļu. Rūdolfs Bauers, kas nav muļķis — kā jau teicu —, mani brīdināja mūsu pēdējā sarunā:
— Galvenais — pacietību un vislielāko piesardzību! … Tā ir ļoti stūrgalvīga un neizdibināma sabiedrība, citādi nebūtu vajadzības jūs sūtīt, lai izpētītu, kas tur īsti notiek. Vispirms nogaidiet, kamēr cilvēki pieradīs pie jums un jutīs, ka esat savējais. Līdz tam tikai skatieties un klausieties, bet tā, lai citiem tas nedurtos acīs.
" — Tomēr man taču jābūt kaut vai minimāliem datiem. Man taču jāzina, kam jāpievērš uzmanība sākumā un vēlāk …
— Mums pašiem nav datu, vienīgi tie, kurus jums jau izstāstīju: aizdomīgi, cieši sakari ar Austrumiem, aizdomīgi pārliecīga cenšanās tos paplašināt tik lielā mērā, kāds vairs neatbilst izdevīgai tirdzniecībai. Un jums citi dati nepavisam nav nepieciešami. Saprotiet, mēs nesūtām jūs — vismaz pagaidām —, lai tur tūlīt ko uzsāktu, bet lai kā savs cilvēks visu redzētu un dzirdētu.
To pateicis, viņš man paskaidroja, kā jānodibina sakari, ja tas ir vajadzīgs. Sis paņēmiens nav visai oriģināls, toties saskan ar galējas piesardzības soļiem. Vispār mūsu saruna man bija īsta piesardzības stunda, un ne domāt nedomāju aizmirst to, ko esmu iemācījies, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas dīvaini sakrīt ar vienīgo mūsu Centra norādījumu.
«Zodiaka» Galvenajā direkcijā strādā daži desmiti kalpotāju, un viņu vidū noteikti jābūt kaut vienam sabiedriskam cilvēkam. Neko īpašu nedaru, lai viņu sameklētu, pārliecināts, ka viņš pats atradīs ceļu pie manis, ja tiešām būs sabiedrisks. Tā arī notiek. Izrādās, ka šis cilvēks ir reklāmu nodaļas vadītājs Konrāds Rai- tnans.
Edīte tik ātri ir iejutusies darbā, ka man vairs nav jādiktē viņai vēstules. Pietiek dažos vārdos pasacīt, par ko ir runa, un viņa pati tās sacer — vēl daudz labāk nekā es.
Pēdējā lietišķā vēstule, ko esmu nodiktējis un Edīte uzsitusi ar rakstāmmašīnu, ir aizsūtīta, ja atmiņa mani neviļ, uz Bulgāriju attiecīgai importa firmai. Šajā vēstulē alegoriski esmu pateicis visu, kas man bija sakāms, vai vismaz pašu svarīgāko. Pārējo — kad iegūšu sakarus vai kad tam pienāks laiks. Tā nu es tagad tikai parakstu korespondenci, tāpēc varu sistemātiskāk nodoties preces reklamēšanas problēmām. Dalos dažās iecerēs par tām ar van Vermeskerkenu, bet viņš atbild:
— Par to jums nav ko lauzīt galvu. Aprunājieties ar Raimanu, viņš ir īsts reklāmu maģistrs.
Jau esmu mazliet pazīstams ar Raimanu, tomēr katrreiz, ieradies pie viņa, neaizmirstu pateikt, ka esmu atnācis tirdzniecības direktora uzdevumā, lai maģistrs neiedomātos, ka viņam uzplijos. Raimans ir vidējos gados, kārns, bālu, mūsainu seju, tā ar acenēm zelta ietvarā šķiet tik sapņaina, ka viņš izskatās kā profesors vai neliels savādnieks. Viņš uzņem mani laipni, noklausās manās iecerēs pacietīgi un secina: šīs idejas esot varen saistošas, bet jautājums tik sarežģīts, ka to vēl vajagot pamatīgi apsvērt, arī viņš, Raimans, varbūt likšot priekšā dažas idejas un vispār iegriezīšoties pie manis pirmajā izdevīgajā brīdī. Vārdu sakot, tas viss skan tā: «Tu, mīļais, nekā nejēdz no šādām būšanām, bet es esmu pietiekami labi audzināts, lai to atklāti nepateiktu.» Taču es tomēr uz viņa laipnību atbildu ar laipnību, jo reizēm mums nākas liekuļot, un tā nav diez kāda māksla.
Pēc visa tā jūtos patīkami pārsteigts, ka nākamajā dienā Raimans mani uzaicina uz draudzīgu sarunu, turklāt ne savā kabinetā, bet pusdienās kādā restorānā Rembranta laukumā. Mūsainis ilgi gudro, ko lai pasūta, apspriezdamies te ar pakalpīgi pieliekušos viesmīli zilā smokingā, te ar mani. Pacietīgi gaidīdams, kad beigsies šis rituāls, izklaidīgi vēroju tukšo taukumu ar lietū sa- mirkušajām ietvēm, tumšās, vēja brāzmās saburnījušās koku lapotnes un valgmē lāsmojošo Rembranta pieminekli. Slavenais Rembrants pēc izskata man stipri vien atgādina Parīzes tirgotāju, pie kura kādreiz iepirku produktus.
Pusdienās Raimans, kā jau pieklājas labi audzinātam vīram, runā tikai par gluži parastiem tematiem, apvaicājas, vai esmu dabūjis ērtu dzīvokli, vai šajā pilsētā nejūtos pārāk vientuļš un vēl šo to. Tikai pēc tam, kad pasniegti izmeklēti, garšīgi ēdieni — to nosaukumus vairs neatceros — un atnesta kafija, mūsainis pieskārās jautājumam, kura dēļ esam satikušies.
— Es daudz domāju par jūsu iecerēm, ar kurām vakar mani iepazīstinājāt. Tās liecina par simpātisku, godkārīgu vēlēšanos padarīt slavenus savus pulksteņus visā pasaulē. It sevišķi tā ir simpātiska tādēļ, ka šie pulksteņi vairs nepieder jums vārda tiešā nozīmē. Un tomēr … vai atļausit izteikties vaļsirdīgi? …
Te Raimans apklust uz mirkli un raugās manī pār aceņu stikliem, tātad esmu spiests pamāt: nu, protams, kādēļ gan ne, varat runāt vaļsirdīgi, cik vien tīk.
— Man šķiet, jūsu plāns ir grūti realizējams, pāragrs un — pats galvenais — nelietderīgs.
Maģistrs no jauna palūkojas uz mani pār aceņu stikliem, gaidīdams, ka tūlīt manā sejā varēs izlasīt protestu vai vilšanos. Bet, tā kā tajā nekas tāds nav manāms, turpina:
— Varbūt šie atklātie vārdi jums liekas rupji. Taču atklātība ir mana stila galvenā iezīme, un, kaut gan tā man sagādā pulka nepatikšanu, es nedomāju to atmest. Vispār es atzīstu, ka daudz pieklājīgāk ir pateikt sarunu biedram patiesību acīs nekā nekaunīgi melot, lai notēlotu labi audzinātu cilvēku.
— Tas gan ir tiesa, — atkal pamāju, jo mūsainis jau trešoreiz pašauj skatienu pār zelta aceņu ietvariem. — īstenībā es neredzu, ka te būtu kāds iemesls izvairīties no atklātas valodas, jo jautājums neskar ne manu, ne jūsu kabatu.
— Tieši tā. Jūsu projekta galvenais trūkums izriet no tā, ka mazliet novecojusies reklāmas koncepcija. Mūsdienās, mīļais Rolāna kungs, reklāmu drīz vien iznīcinās pati reklāma. Lai iespiestu visus iesūtītos sludinājumus, pasāka izdot avīzes no astoņām līdz sešpadsmit, vēlāk pat līdz trīsdesmit divām lappusēm biezas. Taču cilvēki patērē tikpat daudz laika trīsdesmit divu lappušu biezas avīzes lasīšanai, cik patērēja tad, kad tā iznāca ar astoņām. Jo lielāks pieaug lappušu skaits, jo vairāk materiāla paliek neizlasīta. Tādēļ arvien biežāk redzamas lappuses, kurās spilgti iezīmējas viens vienīgs teikums milzīgiem burtiem: «Simt gadu progress - un rezultātā «O p t i m a»,» — vai kaut kas līdzigs. Tāda šodien ir situācija. Un jūs nevarat nepiekrist tam, ka, lai gan jūsu plašie izklāsti par «Hronosā» ražojumu pārākumu ir nesagraujami argumentēti, šajā situācijā tie paliks tikai veltīgs vārdu salikums.
— Piedodiet! Ja nelasa reklāmas, tas notiek tāpēc, ka jau iepriekš redzams — tā ir reklāma. Manas informācijas var iespiest kā paziņojumus par tehnikas jaunumu.
-— Neviena redakcija nebūs ar mieru tās ievietot kā paziņojumus. Līdzīgām informācijām allaž liek apakšvirsrakstu «reklāma».
— Tad nu derētu padomāt, kā sintezēt pašu būtiskāko četros piecos teikumos, — es pielaižos.
— Vienā teikumā! — Raimans pārlabo.
— Paklausieties, vienā nekā īsti nevar pasacīt! Tieši tām jūsu reklāmām, kas sastāv no viena teikuma, nav nozīmes. «Lai nepiedzīvotu vilšanos, pērciet «T r i- u m f u»!» vai «Par «M i n e r v u» nav jāstāsta, tā stāsta pati par sevi!». Sīs asprātibas pērles ir tik tukšas, ka neviens pat nesaprastu, vai tur reklamēti ledus skapji vai smaržūdens, ja tās nepapildinātu zīmējumi.
Viegliņām smaidīdams, Raimans klausās manā monologā. Tad pasaka:
— Man ir ļoti patīkami, ka jūs esat iepazinies ar mūsu vienkāršajām reklāmām, lai gan tās vērtējat pārāk bargi. Droši vien jau esat atskārtis — mūsu sarunā saduras divi pretēji naidīgi uzskati par reklāmu, tik veci kā pati reklāma. Kā jums šķiet, vai nevajadzētu pasūtīt vēl pa konjaciņam?
Ierasti pamāju, izbrīnījies, ka, pašam nemanot, esmu kļuvis jauna idejiskā virziena pārstāvis reklāmas nozarē. Viesmīlis gandrīz ar reliģisku bijību uzmanīgi uzklausa Raimanu un pēc brītiņa pasniedz galdā divas glāzītes konjaka, tik mazītiņas, ka, manuprāt, šo divu lāsīšu dēļ nebija vērts nopūlēties. Mūsainis skaidri redz, ka es nicinu šādu pārmērīgu izsmalcinātību, un, viegli smīkņādams, izmet viesmīlim:
— Nu, brīnišķīgi … Bet vai jūs nevarētu pacensties un atnest mums pudeli?
Viesmīlis viņa jauno vēlēšanos uzņem ar tādu entuziasmu, it kā to vien būtu gaidījis, kaut gan zālē jau ir palicis daudz mazāk apmeklētāju. Pēc tam kad pilnā, tikko atkorķētā «Henesī» pudele ir iedzirkstījusies kā tīrs zelts uz galda un mazie mēriņi ir nomainīti pret vairāk piemērotām glāzēm, Raimans atkal atgriežas pie aizsāktā temata.
— Saturīgai reklāmai, ko jūs gaužām aizstāvat, ir vēl milzums piekritēju, tomēr tā tik un tā jau novecojusi. Tagad neviens nelasa reklāmas, lai uzzinātu par kādas preces priekšrocībām. Kādēļ? Tādēļ, ka katrs saprot: reklāmas uzdevums ir tieši uzsvērt šīs priekšrocības — izdomātas vai pārspīlētas —, tātad neviens vairs tām netic. Turpretim efektīvs izteiciens allaž atstāj iespaidu — un tāpēc vien. ka ir efektīvs. Sāds izteiciens paliek atmiņā …
Saruna turpinās'arvien vēl tādā pašā garā, un es to atbalstu, cik spēju, kā jau atzīts lietpratējs, pārstāvēdams vienu no divām naidīgajām skolām; pa to laiku zeltaini dzirkstošā dzēriena līmenis pudelē vienmērīgi pazeminās, ak vai, drīz nenovēršami nokritīs līdz dibenam. Kad temats būtībā ir izsmelts un konjaks — arī, Raimans no jauna sāk raiti tērzēt, man uzticēdams:
— Mīļais Rolān, galvenais nav tas, kādu reklāmu mēs izvēlēsimies. Bet gan tas, ka vismaz pagaidām jūsu «Hronosus» vispār nedrīkst reklamēt.
— Dārgais maestro, jūsu epilogs tik tiešām mani pārsteidz, — es iebilstu^ izlikdamies, ka esmu drusku iereibis.
— Tomēr es tev saku skaidru patiesību! — viņš pārliecinoši apgalvo, skurbumā tapis manāmi možāks. — Reklāmas taktika, mīļais draugs, lai būtu kāda būdama, vienmēr izriet no tirdzniecības stratēģijas. Bet pareiza stratēģija, ja gribat zināt, neparko nepieļauj, lai jūsu «Hronosus» propagandētu tā, ka par tiem skandinātu malu malās.
Vēlēdamies pasaldināt man rūgto malku, viņš paņem pudeli, taču tajā atlikušas tikai nožēlojamas lāses, ko pat nav vērts liet glāzē.
— Ko jūs teiktu, ja mēs aizietu kur citur? — mūsainis ierosina. — Te jau ir kļuvis tik vienmuļi…
— Jūsu priekšlikums mani vilina … lai gan, taisnību sakot, man jāizpilda kāds neliels pienākums…
— Droši vien pret sievieti?
— Esmu apsolījis savai sekretārei… ka aizvedīšu! viņu uz kino … Viņa, zināt, arvien vēl nav īsti iejutusies " šai pilsētā …
— Uz kino?… Es ienīstu iestādes, kur nekas netiek sniegts.
— Tiek sniegtas filmas.
— A, filmas! Es pats uzņemu filmas. Tādēļ ļoti labi zinu, cik tās maksā. Paklau, paaicināsim jūsu sekretāri līdzi un aiziesim uz kādu jautrāku stūrīti! Tā vienlaikus ļ gan parunāsimies, gan izpildīsim doto solījumu.
— Cik lieliska ideja, — tūlīt tam piekrītu. — Bet tikai ļ ar noteikumu, ka pa ceļam man izskaidrosit savu reklā- 1 mas stratēģijas koncepciju.
Raimans samaksā rēķinu, pielikdams vēl dzeramnaudu, ko ieraugot verdziski padevīgais viesmīlis starot staro aiz prieka. Atstājuši restorānu, dodamies uz centru, bet atkal sāk pamatīgi līt, un šādā lietū nopietnas i valodas vairs nevedas, tādēļ esam spiesti iegriezties kafejnīcā un no jauna iemest pa glāzītei franču konjaka. j
— Jūsu konkurenti ir lieli un solīdi uzņēmumi, — Raimans ņemas skaidrot, kad mums galdā ir uzlikts pa divkāršai saulaini dzirkstošā dzēriena devai. — Bez šaubām, tie nespēj saberzt «Zodiaku» pīšļos, kā»to būtu izdarījuši ar jums. Bet tas nav nekāds iemesls, lai mēs viņus velti kaitinātu. Pagaidām jau diezgan ar to, ka viņi pierod pie domas: «Hronoss» ir un — vai viņi grib vai negrib — būs, un šim uzņēmumam nav lielas nozīmes, jo neviens tam neveltī īpašu uzmanību.
— Bet kur lai liekam produkciju? Un kāda velna pēc tagad vajag uzņēmumu paplašināt?
— Katrai precei, mīļais, atradīsies tirgus. Svarīgākais ir zināt, kāda prece kuram tirgum piemērota. Un nogādāt to tieši tur, nevis citur. Un vēl, protams, mācēt to aizlaist.
Mūsainis parasti jau tā ir bāls, patlaban, cik var nomanīt, no alkohola ir kļuvis vēl mazliet bālāks — un viņa balss skan drusku skaļāk. Taču domas risinās loģiski, tāpat kā manējās, lai gan neieskatu, ka būtu kāda jēga tās izteikt.
— Jūsu precē nav iemantojusi labu slavu, tomēr ir augstvērtīga un lēta. Tātad tai atradīsim noietu tur, kur lielākoties ņem vērā ne marku, bet kvalitāti. Pirmām- kārtām zemēs aiz «dzelzs aizkara».
Jautājums ir nopietns; to cītīgi apspriežot, atkal un atkal ieraujam konjaku un, kad beigu beigās dodamies atcejā, viens otru saucam vārdā — un mūsu kājas vieglītēm grīļojas.
Mūs sagaidījusi, Edīte diez cik nepriecājas, tīšuprāt uzmet man tādu skatienu, ka cits ar jūtīgāku sirdi manā vietā uzreiz būtu nogāzies gar zemi. Tiešām biju apsolījis sekretārei, ka mēs divatā pastaigāsimies pēcpusdienā, bet pēcpusdiena, par spīti šim stiepjamam laika jēdzienam, droši vien jau sen ir aizritējusi, jo visur iedegta gaisma.
Līdz šim man nebija ne jausmas, ka Edīte prot izturē- tiek tik smalkjūtīgi: viņa nolemj nesagandēt mums garastāvokli ar savu īgnumu un neciešamiem untumiem un ātri pielāgojas jautrajam noskaņojumam, kāds mēdz būt pirms svinībām. Edītei glaimo daži salkani, nodrāzti Raimana izteiktie komplimenti, viņa jūtas mazliet pārsteigta, ka mūsainis mani uzrunā vārdā — «Moris».
— Vai jūs arvien vēl neesat atraduši sev labu dzīvokli? — Raimans brīnās, nevērīgi pārlaizdams acis viesnīcas iekārtai, kas, jāpiebilst, ir gluži mūsdienīga un mājīga.
— Lai dabūtu labu dzīvokli, nepieciešama laba pazīšanās, — Edīte saka, pie spoguļa kārtodama matus.
— Bet «Zodiaks» taču ir neizsmeļams labu pazīšanos avots! — mūsainis iesaucas uzkrītoši sirsnīgi.
— Ak tā? — Mana sekretāre šaubās. — Es gan domāju, ka «Zodiaks» ir saldētava, tikai aukstāka nekā citas.
— Saldētava? Ha-ha-ha, to jūs esat labi pateikusil Gluži tā jau nu nav. Vismaz tur gadās izņēmumi.
— Jā, — es iestarpinu. — Ir gan izņēmumi. Konrāds nesaldē.
— Kā tad! Nevienu pašu nesaldēju, — Raimans apstiprina. — Un to es pierādīšu. Dabūšu jums dzīvokli — droši paļaujieties uz mani!
Edīte gandrīz jau ir saposusies iziešanai — patiesībā viņa visu pēcpusdienu bija saposusies —-, un mēs bez liekas kavēšanās dodamies nakts izpriecu ceļā. Mums izpriecas sākas ar vakariņām greznā restorānā, kur katrs ēdiens un katra jauna pudele vīna tiek uzlikta galdā pēc ilgas, dziļas Raimana apspriešanās ar galveno viesmīli. Vēlāk mūsainis piedāvā mums noskatīties jauno «Evas» programmu — un mēs ieejam «Evā» tieši tobrīd, kad puskaila mulate, sarežģītā rituālā dejā vicinādama rokas un grozīdama gurnus, nomet pēdējās apģērba atliekas. Nākamie priekšnesumi atšķiras no pirmā vienīgi ar to, ka aktrises ir citas.
— Ceru, jums nav pārāk neērti vērot striptīzu, — kad otrā šampanieša pudele izdzerta, Raimans pievēršas Edītei, pamanījis, ka viņa ir gandrīz uzgriezusi muguru skatuvei.
— Nē, bet mani pārņem dusmas.
— Kāds tur brīnums! — mūsainis uzreiz piebalso viņai. — Striptīzam ir' nozīme vienīgi tad, ja tas atklāj ko neparastu, kas ir tik daudz pūļu vērts, lai to noskatītos. Bet te šo dāmu miesās nekas tāds nav manāms.
— Nu, tās neliekas vis tik nejaukas, — vēlīgi paklusām iebilstu.
— It sevišķi tiem, kuriem nav labas gaumes, — Edīte man iedzeļ, arvien vēl neaizmirsdama, ko esmu pret viņu nogrēkojies.
— Ja tas ir mājiens, nedomāju, ka būtu dots pilnīgi vietā, — Raimans labsirdīgi izsakās. — Pēc tam kad mūsu draugs ir izraudzījis tādu sekretāri kā jūs …
— Neskurbiniet mani ar komplimentiem! Diezgan jau galva reibst no šampanieša.
— Vai tie ir komplimenti? Jūs neapzināties pati savu vērtību. Mīļais Moris, kur gan tu esi ķēris šādu briljantu?
— Ak, briljantu! Labāk nepārspīlēsim! — nopurpinu. — Katrā ziņā Edīte ir drausmīgi pieķērusies man.
Sekretāre pašauj uz mani iznīcinošu skatienu, bet es izliekos, ka esmu aizrāvies ar izrādi, kur šoreiz izģērbjas gluži citiem sarežģītiem paņēmieniem.
— Jūs sevi nenovērtējat, kā nākas, viņš arī jūs pienācīgi nenovērtē, — mūsainis pļāpā, un mēle viņam jau metas. — Man vajadzētu pacensties, lai tu, mīļais Moris, paliktu greizsirdīgs. Diemžēl pēc sava kalibra nederu viņai.
— Jums neizdosies Morisu nobaidīt. Viņš jau ir teicis, ka droši paļaujoties uz manu uzticību, — Edīte atbild manā vietā.
Mēs runājamies tāpat vai gandrīz tāpat vēl nākamos divos nakts lokālos, kur Raimans mūs ir atvilcis, lai parādītu kaut ko mazāk vulgāru. Izrādās, ka te «mazāk vulgarais» arī ir izģērbšanās — individuāla vai kolektīva, un, ja starp šīm un iepriekšējo ir kāda nianse, es pats to nejaudāju uztvert.
Reklāmu nodaļas vadītājs varonīgi tērzē, neļaudams valodām pārtrūkt, neatkarīgi no tā, ka tagad ar grūtībām izdabū vārdus pār lūpām un savirknē teikumos. Viņš pievēršas te man, te Edītei; daudz biežāk Edītei. Sekretāre uzvedas tā, ka savā nodabā to atzīstu par labu: neklīrējas, lieki nevalšķojas, reizēm pat parupji pasaka taisnību, radīdama iespaidu, ka viņa ir vaļsirdīga.
. Izšķiramies ar Raimanu vēlu naktī pie viesnīcas durvīm. Pavadu Edīti uz viņas istabu un, pēkšņi juzdams briesmīgu nogurumu, brītiņu atlaižos viņas gultā.
— Tavs striptīzs ir burvīgāks nekā jebkurš cits, — nomurminu, vērodams, kā sekretāre vakara tualeti nomaina pret nakts tērpu.
— Ne uz ko vairāk arī neceri, — Edīte lakoniski pasaka. — Šodien pēcpusdienā galīgi nomocījos, tevi gaidot.
— Jā, toties esmu ieguvis draugu. Mīļā Edīt, draudzība ir kaut kas svēts! It sevišķi saldētavā.
Sekretāre neiebilst ne vārda. Un manī rodas drosme piecelties un pamēģināt uzlabot mūsu mazliet naidīgās attiecības, brālīgi apskaujot Edīti. Viņa arī tam pārāk nepretojas. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pēc katra mūsu tuvības brīža jūtu, ka viņa no manis viltīgi aizslīd, nevis man pieder.
Nejauša iedzeršana ne jau vienmēr ir uvertīra šim «kaut kam svētam» — draudzībai. Nereti gadās, ka cilvēks, ar kuru esam sirsnīgi runājušies un jūtu uzbangojumā situši viens otram uz pleca, otrā .dienā mūs satiek un paiet garām, vēsi pateicis: «Labdien — kā klājas?» Tādēļ esmu patīkami pārsteigts, kad Konrāds Rai- mans pēc divām dienām ienāk manā kabinetā, apvelta ar kādu salkanu komplimentu Edīti, draudzīgi sarokojas ar mani un pavēsta, ka esot mums sameklējis dzīvokli.
— Nupat man zvanīja … es pats to vēl neesmu apskatījis, bet, kā apgalvo, tas esot brīnišķīgs. Ja vēlaties, aiziesim visi kopā turp pievakarē.
— Labprāt, — atbildu, — tikai ar vienu vienīgu noteikumu: šoreiz jūs būsit mūsu viesis.
Zināms, Raimans aizrāda, ka tas nemaz neesot nepieciešams, jo tieši mēs arvien vēl te esot viesi un šo to tamlīdzīgu, tomēr galu galā ir ar mieru, un mēs vienojamies par tikšanos.
— Tu esi prātu zaudējis! — Edīte rājas uz mani, kad ejam pusdienās. — Tavs draugs ir aktieris — un nekāds talantīgais. Viņš ir uzsūtīts, lai tevi izsekotu, un viņa brīnišķais'dzīvoklis laikam pilns ar mikrofoniem.
— Laikam gan, — esmu vienis prātis. — Bet kāda tam nozīme? Ja mēs noīrētu dzīvokli, par kuru būtu droši, ka tur nav mikrofona, mums piesardzības dēj, vienalga, vajadzētu izturēties tā, it kā tie būtu. Tādēļ kāda tam nozīme? Ja mēs atteiktos no laba dzīvokļa, kad vēl neesam dabūjuši nekādu, tas modinātu aizdomas.
Dzīvoklis tiešām ir apbrīnojams — ko tur raizēties par varbūtējiem mikrofoniem! Tā ir gandrīz vesela māja — omulīgs, šaurs, augsts namiņš sarkanām ķieģeļu sienām, baltiem logiem un durvīm, gluži tāds kā pasakā, uzcelts otrā šķērsielā aiz «Zodiaka» tieši pie tiltiņa, kas uzbūvēts pār klusu kanālu zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem. Apakšējā stāvā dzīvo pusmūža saimniece, kas vecos, labos laikos ir bijusi rantjē. Otrā stāvā ir guļamistaba, zāle, virtuve un vannas istaba, trešā — guļamistaba, vannas istaba un ziedos ieslīgusi terase. Telpas ir ļoti gaišas un ļoti tīras, pasteļtapetes prasmīgi pieskaņotas mierīgajiem mēbeļu krāsas toņiem. Katrs stāvs ir pilnīgi izolēts, vienīgi kāpnes kopējas, tādēļ nav jābaidās, ka sekretāre pārāk uzmācīgi traucēs savu šefu un — otrādi. Tikai dzērumā varētu atteikties no šāda dzīvokļa, bet es nespēju pastāvīgi spēlēt dzērāja lomu.
— Nu, kā jums patīk? — Raimans pieklājīgi jautā, balss noskaņā jaušams neliels uzvaras prieks.
— Cik te ir jauki! — Edīte atbild. — Bet es jau neesmu noteicēja.
Ļoti jauki! — piebalsoju. — Mīļais Konrād, tu mums esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu.
— Nu, šis pakalpojums man neko nemaksā, — mūsainis saka arvien vēl tikpat pieklājīgi uzvaras priekā.
Pēc tam mēs dodamies nosvinēt šo veiksmi.
Mana draudzība ar Raimanu nemanot kļūst par ikdienišķu parādību. Sī draudzība aprobežojas ar to, ka mēs kopā stūra kafejnīcā iedzeram kafiju pirms pusdienām un tur satiekamies vēl pēcpusdienā, lai iemestu glāzīti un krietni ieturētos, tomēr tas nav maz, dzīvojot lielā pilsētā, kur pilns nepazīstamu cilvēku. Visumā ņemot, mūsainis ir kluss un nopietns, mīļuprāt vairāk atbild uz jautājumiem nekā tos uzdod. Viņam un tikai viņam «Zodiakā» es riskētu it kā nejauši šo to pavaicāt. Konrāds Raimans — tas ir vārds, ko esmu spiešus izspiedis no Morandi. Vienīgais sakarnieks starp Morandi un izlūkdienestu.
Ir aizritējis vesels mēnesis, kopš esam ieradušies Amsterdamā. Pārbaudes un pratināšana jau aiz muguras, neērtības, kas rodas svešā pilsētā, — arī. Mēs esam iekļāvušies šejienes ikdienā — kanalizētā vārda tiešā un pārnestā nozīmē: atvēruši lietussargus, staigājam gar kanāliem, ejam uz darbu un pārnākam no darba, izbraucam ārpus pilsētas, apmeklējam lieliskas kafejnīcas, mums ir māja un atliku likām brīva laika, lai garlaikotos.
Holande ir bagāta zeme. Galvenokārt ar valgumu. Te viss šķiež valgumu — debesis, leknās, tumšās pļavas, koši zaļās koku lapotnes, neskaitāmie kanāli, ezeri, mel- drāji, drēgnais vējš un neģēlīgais lietus, te izlikdamies, ka vairs pat nesmidzina, te gāzdams strāvām. Ja cilvēki šajā zemē skrietu, lai izbēgtu no lietus, viņiem visu mūžu būtu jāskrien. Taču viņi ir mierīgas dabas, nav paraduši uztraukties par sīkumiem. Bērni spēlējas uz ietvēm lietū, sievas, stāvēdamas pie ieejas durvīm, tenko lietū, jaunieši, sapulcējušies bariņos, strīdas un smejas lietū, un kur vēl iemīlējušies pārīši, kas šeit, tāpat kā visā pasaulē, skūpstās uz ielas neatkarīgi no laika apstākļiem.
Mitrums un mākoņainās debesis visu vērš drūmu un pelēcīgu. Varbūt tādēļ holandieši ir kā uzburti uz raibo, spilgto, zaigojošo — uz puķu podiņiem un dobēm, mirdzošiem vara priekšmetiem, gaišziliem Delftas porcelāna izstrādājumiem, izrakstītām ielu leijerkastēm, zvi- ļošām pūtēju orķestra taurēm, gleznām un vitrāžām. Varbūt tādēļ māju fasādes ir apdarinātas ar sarkaniem un dzelteniem ķieģeļiem un no koka būvēto daļu krāsojums vienmēr ir svaigi balts, varbūt tādēļ visur žilbinoši spīd misiņš, sirmgalvjiem porcelāna pīpes izrotātas līksmiem, krāsainiem zīmējumiem, un pat apaļie holandiešu siera rituļi ir koši sarkani kā tomāti.
Vispār — ja kādam ir laiks iepazīt svešas zemes, lai atbrauc uz Holandi, — tā ir ļoti patīkama, klusiem, labi iekārtotiem ciemiem un zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem, pa kuriem peld balti spalvu mākoņi un baltas pīles, tā ir pievilcīga, veclaicīga zeme, kur arvien vēl nav izzuduši divriteņi un cilvēki samērā maz cieš no mūsu laikmeta lāsta — psihiskiem uztraukumiem.
No malas raugoties, varētu likties, ka, strādādams «Zodiakā» par ierēdni, jau esmu iedziļinājies mīklainajā sfērā vairāk nekā jebkad. Man ir pašam savi iespaidi un darbā kontakts ar vairumu «Zodiaka» vadītāju. Esmu ne tikai pazīstams, bet pat draugos ar tādu vīru kā Raimans. Tomēr īsta labuma no visiem šiem panākumiem! pagaidām vēl nav. Es taču nevaru apsēsties kafejnīcā pie galdiņa pretim mūsainim un, draudzīgi smaidot, pa-i jautāt:
«Mīļais Konrād, ko tu teiksi par izlūkošanu? Kā šis ; darbs ir noorganizēts te, jūsu zemē?»
Man dažkārt šķiet, ka stāvu pie hermētiski aizslēgta! dzelzs seifa, kuram firmas zīme ir «Zodiaks». Esmu galīgi pārliecināts, ka šai seifā glabājas ļoti saistošas vērtības, taču man nav iespējams ne atslēgt to, ne pat pieskarties tam, ja nevēlos, lai tūlīt atskanētu neskaitāmi trauksmes zvani. Atliek vienīgi sēdēt un gaidīt. Sēdēt un gaidīt nezin ko un nezin cik ilgi.
Klusie, snaudā ieslīgušie kanāli sāk jau pārklāties ar nodzeltējušām lapām. Rīti aust aizvien vēsāki un vēsāki, un ielās lāņo caurredzama, balta migla. Tagad vairs nav tā, ka lietus pēkšņi gāž strāvām un pēkšņi pārstāj, tas uznāk rāmāk, sijā vienmērīgi, tik tikko manāmi, toties stundām ilgi. Vārdu sakot, ir pienācis zeltainais septembris.
Kādu dienu pirms pusdienām mani izsauc pie milža, kam ir grūti izrunājams uzvārds. Kaktā galdiņš piekrauts pilns ar tukšām «Tīborga» pudelēm — redzams, ka es te neesmu pirmais apmeklētājs. Van Vermeskerkens mani, kā vienmēr, uzņem sirsnīgi un pamet man ar roku uz krēslu, kas nolikts līdzās rakstāmgaldam. Viņš ir nosvīdis, gaužām sarkans — tā tik vien skaties, ka nesāk liesmot.
— Raimans jums jau ir stāstījis, ko esam nodomājuši darīt ar «Hronosiem»?
— Viņš kaut ko minēja par tirgiem Austrumos.
— Tieši tā! Ja atradīsit precei noietu šajos tirgos, tā būs jūsu pirmā uzvara.
— Mēs. jau visur esam aizsūtījuši piedāvājumus.
— Zinu gan, zinu. Protams, tas ir ļoti labi. Bet, lai noslēgtu darījumu, vajag pašam rast kontaktu — tas ir visdrošākais ceļš.
Un, valgām, gaišām acīm labsirdīgi raudzīdamies manī, milzis pavaicā:
— Kā domājat, vai jūs varētu aizbraukt, teiksim, uz Bulgāriju?
— Kādēļ gan ne! — es nevilcinoties atbildu gluži parastā balsī. — Tikai baidos, ka turienes apstākļus nepazīstu, kā nākas. ,
Vermeskerkens joprojām neatrauj no manis gaišās acis, kurās šobrīd iešķiļas jautras dzirkstītes.
— Nav ko baidīties! Kopā ar jums brauks Raimans. Viņš pazīst apstākļus.
— Nu, lieliski, — uzreiz labprāt pamāju. — Kam man jānodod pase, lai dabūtu vīzu?
— Nevienam, — milzis pasaka, arvien vēl starodams priekā. — Tagad Bulgārijā neprasa uzrādīt vīzas.
Un, lai es nokristu kā no plaukta, piemetina:
— Rītrītā dosities ceļā.
«Cik brīnišķīgi!» es nospriežu, iziedams no viņa kabineta. «Cik brīnišķīgi!» atkārtoju, soļodams pa gaiteni. Tas jau ir pārbaudes kalngals. Ģenerālpārbaude. Galīgā un izšķirošā. Sī sārtā tauku piesta gandrīz smējās tieši man acīs. Rīt dosimies ceļā. Ap pusdienu būsim galā. Un, bez šaubām, jau aerodromā kāds iesauksies: «Paskat, Emīls! Kur gan tu biji pazudis, draudziņ?»