Mēs braucam ar sabiedrības KLM lidmašīnu, debesis bez mākoņiem, gaišas, un man noskaņojums arī gaišs. Raimans laikam jūtas mazliet šokēts, ka esmu tik bezbēdīgs, kaut gan to slēpj. Viņš nevar ne iedomāties, kā esmu cīnījies, atkarodams šo bezbēdību.
Jau pirms nedēļas biju nodibinājis sakarus. Slepenus, drošus, kādus līdz šim vēl nebiju izmantojis. Bet tad pusdienā, izgājis no «Zodiaka» kopā ar savu uzticamo sekretāri, skaidri apzinājos, ka kopš šā brīža mani neatlaidīgi uzmanīs uz katra soļa. Un nebiju maldījies. «Konvojnieks» bija pēc iespējas smalkjūtīgs, tomēr viņu pat Edīte ievēroja.
— Liekas, mums seko pa pēdām, — viņa uzbudināta man pačukstēja, kad, atstājuši restorānu, devāmies mājās, lai, kā vienmēr, pusstundu atpūstos.
— Vai tik tu neesi kādu tincinājusi vai muļķību pastrādājusi? — klusītēm nopurpināju.
— Lūdzams, liecies mierā! Es neesmu mazais bērns.
— Tad nav ko uztraukties. Un galvenais — izliecies, ka tu nekā nemani.
Viņa tā arī rīkojas. Es no savas pieredzes arvien vairāk pārliecinājos, ka Edīte pieder pie tām sievietēm, kuras neirastēnija pārņem samērā ciešami, izpauzdamās ārēji pavisam maz.
Ērtā, gaiši zilganā guļamistabā izstiepos gultā un stingi lūkojos pa logu zemu noslīgušajās, mākoņainajās debesīs, kas it kā nezināja, ko iesākt: vai izšļākt kārtējo lietus gāzi vai vēl laiciņu pagaidīt. Lāgu lāgiem pavēros pulkstenī, taču garais rādītājs laikam bija galīgi palaidies slinkumā, redzot, cik lēnīgs ir īsais, un, kad jau bija tieši divi, man šķita, ka ir aizritējušas nevis minūtes, bet veselas stundas.
Pacēlu telefona klausuli un uzgriezu numuru.
— Lūdzu, pasauciet Franku!
— Seit tāda nav.
— Vai tā ir frizētava?
— Kur nu frizētava!
Un cilvēks vada viņā galā tā nolika klausuli, ka no- blaukšķēja vien.
«Tātad kļūme,» klusībā teicu pats sev. «Lai gan apzināta.» Un no jauna uzgriezu numuru. Šoreiz atsaucās frizētava un paaicināju Franku, ar kuru vienojāmies, ka viņš piecos padarīs mani jaunāku — apcirps man matus.
Kad mazliet vēlāk soļojām abi ar Edīti uz «Zodiaku», mums atkal pa gabaliņu sekoja, bet šoreiz jau cits. Bez divdesmit minūtēm piecos, izgājis no sava kabineta, devos uz frizētavu, un man nopakaļ vēl kāds vilkās.
Pa ceļam uz frizētavu vajadzēja kafejnīcas nojumē tikties ar cilvēku, ar kuru uzturēju sakarus. Cilvēks jau bija ieradies noteiktajā vietā: iztālēm redzēju viņu un viņš — mani, kaut gan izlikās nemanām. Iedams izņēmu cigareti, ko iebāzu lūpu labajā kaktiņā, un izklaidīgi rakņājos pa kabatām, lai sameklētu sērkociņu. Kad beigu beigās atradu sasodītos sērkociņus, kafejnīca jau bija palikusi aiz muguras.
Neaizdegta cigarete dažreiz nozīmē vairāk nekā aizdegta. Manējā patlaban aizstāja veselu vārdu virkni: «Man seko. Pēc stundas mirklīga tikšanās norunātajā vietā.»
Kamēr Franks darīja visu iespējamo, lai es izskatītos jaunāks, tikmēr mani novēroja pa konditorejas skatlogu, tā atradās pretim frizētavai. Līdzko izgāju laukā, tūlīt Vīrietis, kas stāvēja uz posteņa konditorejā, sāka soļot man pa pēdām. Pametu acis pulkstenī. īstais laiks bez steigas doties uz norunāto vietu.
Tieši pēc stundas, kad biju aizsnājis garām kafejnīcai, un tieši noteiktajā brīdī es, žņaugdams labajā saujā gaužām mazu papīra lapiņu, iegriezos Kalverstraat universālveikalā, pa kura durvīm ienācēji un ārā gājēji drūzmēdamies plūda kā divas pretējas straumes. Spraucos cauri burzmai, lai tiktu pie letes, kur pārdod vīriešu tualetes piederumus. Kad nokļuvu pie tās, papīriņa saujā vairs nebija. Mirklīgā tikšanās jau bija notikusi. Man atlika tikai vēl šo to nopirkt tālajam ceļam.
Ne viens vai divi, bet pieci vajātāji var sekot kādam, var pienākt itin tuvu un ielenkt viņu no visām pusēm, tomēr izmanīgam vīram tas nav nekāds šķērslis, lai uz mirkli tiktos, nepasakot paroli. Jo neviens no vajātājiem droši vien nezina, kur, ar ko un kad šī tikšanās noritēs, un pārāk lielā drūzmā nav iespējams izšķirt, vai cilvēks nejauši vai tīšuprāt ir sadūries ar kādu uz tik īsu brītiņu, lai tikai pagūlu kaut ko iegrūst viņam rokā.
Un tā man tagad nekas cits neatliek kā atbalstīties pret sēdekļa atzveltni, klausīties lidmašīnas motoru vienmērīgajā, apslāpētajā rūkoņā un klusībā ar ļaunu prieku vērot, kā Raimans varēm slēpj savu izbrīnu.
Kad lidmašīna, mezdama gaisā plašu loku, sāk lais-| ties uz aerodromu, mūsainis saka, pieliecies man pie pašas auss:
— Tev nav pat portfeļa, man bez tā vēl divas ceļasomas. Vai tu nevarētu panest manu portfeli, kamēr iziesim cauri muitas apskatei?
— Nu, protams, Konrād! Kādēļ gan ne!
Un, lūk, mēs jau izkāpjam lidlaukā; es nesu rokā Raimana portfeli, kas nav liels, toties ļoti smags. Ieejam zāiē, kurā notiek muitas apskate, starp citu, bez jebkādām formalitātēm. Kamēr gaidām, kad izsniegs mūsu ceļasomas, mūsainis neizlaiž mani no acīm, bet man joprojām noskaņojums ir gaišs, un brīžam paraugos apl kārt tikai aiz tīri dabiskas ziņkāres, kādu izjūt katrs, nokļuvis svešā vietā. Sī dabiskā ziņkāre ļauj pārliecināt ties, ka te ieradušies divi manējie. Bet viņi izliekas mani nepazīstam, un tas ir pietiekams pierādījums, ka mans atsūtītais paziņojums ir sasniedzis savu mērķi.
Mums atnes ceļasomas, un vienlaikus pa durvīm ienākj sagaidītāji, to vidū ir daži, ar kuriem Raimans jau sa| pazinies, agrāk viesodamies šai zemē, un kuri — gluži pamatoti — lielākoties velta uzmanību viņam, bet pret mani izturas kā pret zemāku vīru.
— Principā mēs jau pirms divām nedēļām zinājām! ka taisāties atbraukt, — saka galvenais no trim sagai-': dītājiem, — bet kas to būtu domājis, ka ieradīsities tik pēkšņi! Tādēļ neņemiet ļaunā, ka neesam pienācīgi sagatavojušies.
— Ko nu uztraucaties! — Raimans mierina. — Mēs esam atbraukuši darīšanās, nevis banketu vai oficiālu ceremoniju dēļ.
— Cik ilgi cerat te palikt?.
— Man šķiet, triju dienu būs diezgan, vai ne? — Mūsainis aiz pieklājības pievēršas man.
Es pamāju ar galvu arī aiz pieklājības, jo šādus jautājumus izšķir viņš pats.
— Cik jauki, nu tad iesim! — galvenais aicina.
Šoferi paķer mūsu ceļasomas, kāds no viņiem vēl grasās izņemt man no rokām portfeli, bet es, uztvēris zīmīgo Raimana skatienu, to paturu.
Nezinu, kā ir sagatavojušies tirdzniecības darbinieki, manējie acīmredzot visu ir nokārtojuši, cik vien labi jaudājuši. Sagaidītāji mūs zibenīgi aizved no lidostas uz viesnīcu «Rila», kur man ierāda istabu vienā stāvā, Raimanam — citā un mums pavēsta, ka pēc pusstundas jau būšot klāts pusdienu galds. Tikko sagaidītāji ir aizgājuši, es nokāpju Raimana istabā, lai atdotu viņam portfeli. Mūsainis to paslēpj ceļasomā, kurai pieliktas pārāk pamatīgas un sarežģītas atslēgas, kādas parastām ceļasomām nemēdz pierīkot.
— Kas tad tur iekšā, zelta stieņi, vai? Kamēr nesu, roku novilka.
— Nav vis zelts, bet kaut kas tāds, ko nedrīkst mētāt, kur pagadās, — reklāmu nodaļas vadītājs pasaka.
Un, lai mani neapvainotu ar savu neuzticību, piebilst:
— Vēlāk tev paskaidrošu.
Mums pasniedz pusdienas mazā zālē, ko no ziņkāriem skatieniem aizsargā durvis un aizkari. Bez manis un Raimana pie platā galda iekārtojušies vēl četri bulgāru Arējās tirdzniecības darbinieki. Nevienu no viņiem nepazīstu, un tas ir labi, jo nekas nav tik nogurdinoši kā sēdēt pretim pazīstamiem un visu laiku tēlot, ka viņi tev ir galīgi sveši.
Divi bulgāri diezgan ciešami runā franciski, un tas man atvieglo jau iepriekš — ar vēlīgu Raimana piekrišanu — izteikt dažas piezīmes par pulksteņu «Hronoss» labajām īpašībām. Manas piezīmes pamodina viņos ne jau nu pārmērīgu, tomēr pietiekami lielu interesi, kas dod cerības uz veiksmi. Raimans pa to laiku runājas ar pārējiem par varbūtējām «Zodiaka» iespējām iepirkt dažas bulgāru preces, taču tas viņu netraucē uzmanīgi sekot, ko es stāstu un daru. Mana saruna ar nepazīstamajiem it nemaz nav divdomīga.
Pēc pusdienām paredzēta pusstundu ilga atpūta, tad notiks pirmā veikalnieciskā apspriede ministrijā. Raimans mēģina likt saprast, ka ceļā esam drusku noguruši, bet velti — apspriede jau noteikta. Abi ar Raimanu dodamies pa kāpnēm augšā uz savām istabām, un. kaut gan atpūta, kā jau minēju, ilgst tikai pusstundu, mūsainis pagūst šai pusstundā divreiz man piezvanīt aiz dažādiem smieklīgiem ieganstiem un divreiz ienākt manā istabā: pirmoreiz, lai palūgtu smaržūdeni, otrreiz, lai vienotos ar mani par kopīgu braucienu uz ministriju. Tomēr kādā starpmetā pamanos iziet uz balkona, vēlēdamies paelpot svaigu gaisu.
Izrādās, ka blakus balkonā, atbalstījies ar elkoņiem pret margām, stāv un izklaidīgi raugās uz baseinu skvē- riņā mans darbabiedrs un draugs.
— Tavējais pārāk tevi apspiež …
— Un viņam ne prātā nenāk likt mani mierā.
— Tev jāpagudro, kā līdz naktij uzrakstīt visu, ko gribi paziņot, lai to varētu izpētīt un apspriest. Parīt vakarā tevi izsauks.
— Sis mani neatlaidīgi izseko.
— Par to daudz neraizējies! Šovakar, kad ziņojums būs gatavs, tepat arī to atdosi man. Vai tev vēl ir kas sakāms?
— Nogalināja Ļubo.
— Tā jau mums likās. Vai šis nav tas vainīgais?
— Sis ir organizētājs.
Mans biedrs atkal palūkojas uz baseinu. Zinu, par ko viņš domā, jo es arī domāju par to pašu, bet ne jau visam, par ko mēs domājam, ir sakars ar darbu. Šobrīd kāds pieklauvē pie durvīm — un es atgriežos istabā, jfl
— Mēs varam aiziet kājām, — Raimans saka mirkli pēc tam, kad esam devušies pa kāpnēm lejā. — Līdz ministrijai pāris soju.
— KādēJ gan ne! Derētu drusciņ izlocīt kājas, — labprāt piekāpjos, klusībā pasūtīdams viņu pie velna.
Taču, izgājuši laukā, redzam, ka stāvvietā jau gaida mašīna.
— Apspriede nenotiks ministrijā. Esam izraudzījuši mājīgāku vietu, — paskaidro tirdzniecības darbinieks, kas atbraucis, lai mūs aizvestu.
Pēc apspriedes pievakarē mums līdz vakariņām atliek pusstunda brīva, jo bez neviena starpbrīža sastādīta programma būtu pārlieku aizdomīga. Kā jau esmu paredzējis, mūsainis tūlīt, izmantodams izdevību, aicina mani kopā ar viņu pastaigaties pa pilsētu, lai ātrāk noskaidrotu, vai tajā man ir paziņas vai nav.
Diemžēl ir gan. Tieši tobrīd, kad lēnām soļojam gar kafejnīcu «Bulgārija», iztālēm pamanu, ka pretim nāk mans kaimiņš — jnēs dzīvojam vienā kvartālā —, liels balamute; viņš man nav tik tuvs, lai zinātu, kur es strādāju, bet nav arī tik svešs, lai neuzrunātu mani. Ļoti labi pazīstu šo balamuti un esmu drošs, ka viņš jau pa gabalu sirsnīgi sāks vicināt roku, apturēs mani un nelaidīs prom neuzsitis man uz pleca un nepajautājis: «Bojev; kur gan tu biji pazudis?» — un tā ar savu nevainīgo muļķību izjauks operāciju, kas radīta, pieliekot tik spriegas pūles un nodarbinot tik daudz prātu.
Balamute patlaban vēl ir tālu no mums, bet tā vien tausta ar acīm gājējus pa ietvi un nez vai mani neieraudzīs, lai gan laukā jau krēslo. Pēkšņi apstājos pie ārzemju grāmatu veikala skatloga, pagriezdams muguru pret ielu.
— Vai tu ko saistošu te esi pamanījis? — Raimans aizdomīgi vaicā.
— Jā, tikai ne skatlogā. Domāju, ka mums seko, — es atbildu.
— Tev, mans mīļais, jau sāk rādīties halucinācijas,—• viņš nopukst, dzirdamies4 tūlīt doties tālāk.
— Tās nav halucinācijas. Pagaidi mazu mirklīti un pats to labi sapratīsi.
«Pagaidi, kamēr garām paies balamute,» domās piebilstu, jo tieši šobrīd kaimiņš gausi soļo mums aiz muguras un es gaužām skaidri redzu viņa atspulgu skatlogā, pateikdamies dievam, ka šo vīru interesē viss, tikai ne vācu grāmatas.
Taču mums tiešām seko, un tas ir niecīgs sīkums no visa tā, ko mūsējie, mani gaidot, ir sagatavojuši, un šis sīkums iecerēts ar nodomu, lai Raimans Vismaz zināmu laiku nevarētu justies pilnīgi brīvi un darboties netraucēti. Vīrietis, kuram uzdots šis uzdevums, rīkojas saskaņā ar norādījumiem, proti, diezgan neveikli. Viņš apstājas gandrīz mums pašā aizmugurē, tad, redzēdams,
ka mēs kavējamies, paiet tālāk un aplūko bulgāru grāmatu veikala skatlogu.
— Tev taisnība. — Raimans beidzot ir vienis prātis. — Tas tips patiešām mums seko. Zini, mīļais Moris, ja tu ievēro, ka tev kāds seko, visprātīgāk ir neizrādīt, ka to esi uztvēris.
Šis gudrais padoms liecina, ka mūsainis gandrīz jau ar mieru pieskaitīt mani pie lāga muļķu slakas, bet tas pašlaik mani nesarūgtina. Dodamies uz viesnīcu, un mūs visu ceļu pavada nepazīstamais.
— Sis vīrs sāk krist man uz nerviem, — klusiņām saku, kad pustumsā šķērsojam Pilsētas parku.
Raimans aši, iecietīgi paveras manī.
— Es nebiju domājis, ka tu esi tik iekarsīgs.
— Nedrīkst iekarst, kārtojot darījumus. Bet, ja kāds pakaļ velkas kā aste …
— Varbūt tāpat vien pārbauda, — mūsainis mani mierina. — Rīt viss atklāsies skaidrāk.
So starpgadījumu laižam pār galvu, un vakariņās mums visumā ir pacilāts garastāvoklis, ko ir izraisījusi dzērienu pārpilnība un pēc deserta bieži jo bieži pasniegtās konjaka glāzītes. Raimans dzer tikpat daudz kā citi, bet man jau ir radies priekšstats par viņa izturību, tā- dēļ^kad mēs abi esam pārnākuši viesnīcā, uzreiz neķeros pie spalvas. Labāk jānogaida. Aizrit minūtes desmit, kopš esam šķīrušies, un reklāmu nodaļas vadītājsikā no zemes izaug manā istabā, lai pajautātu, vai man gadījumā neesot saridona, un, uzzinājis, ka tā nav, nolemj saridonu aizstāt ar ilgstošu draudzīgu sarunu par daždažādiem tematiem. Ar prieku tērzēju, cenzdamies nelikt mūsainim ne manīt, ka viņš mani apgrūtina, un ļaudams, lai viņš pats pļāpādams nogurst un galu galā pateic, ka laiks doties pie miera, jo rīt būs jāstrādā.
Mani vēl šovakar gaida darbs. Sameklēju galda atvilktnē nepieciešamos rakstāmpiederumus un aprakstu,, neko neizlaizdams, pēc iespējas īsāk visu, sākot ar pieredzēto Venēcijā un beidzot ar notikumiem Amsterdamā. Tad izeju balkonā un atdodu manuskriptu draugam, kas stāv, atspiedies ar elkoņiem pret margām, it kā augu dienu nebūtu no turienes izgājis.
Pārējā mūsu programmas daļa risinās gaužām spraigā ritmā: divas sēdes, veltītas tam, lai izskatītu darījuma noteikumus un pakaulētos par «Hronosā» pulksteņiem; trīs apspriedes, kurās noskaidrota bulgāru partneru nostāja precu eksportā; braucieni uz vairākiem uzņēmumiem, lai iepazītos ar to mašīnu sortimentu; dažas vizītes pie viduvēji lieliem priekšniekiem, iztaustot tālākās iespējas noslēgt kontraktus, un kur vēl pusdienas un vakariņas, ko aiz slēgtām durvīm mums rīko te viens, te cits resors. Tomēr šais divās dienās Raimans izgudrēm divreiz sev atlicina laiku — tik ilgu, ka tajā var trāpīties negaidīti, svarīgi sarežģījumi.
Vispirms vesela stunda atkal tiek ziedota izlūkgājienam pa pilsētu. Šoreiz tas notiek gaišā dienā; kaut gan ir izraudzīts samērā kluss laika sprīdis — agrs pēcpusdienas cēliens— un droši vien sperti kādi piesardzības soļi, tomēr man jāmobilizē visas savas aktiera dotības, lai notēlotu bezrūpīgu ārzemnieku, kurš kā nabaga putniņš laidelējas pa nepazīstamām ielām.
Šis nekaunīgais Raimans ved mani kā pērtiķi pa galvaspilsētas satiksmes artēriju — Grāfa Ignatijeva ielu, kur ir visvairāk cilvēku, pēc tam uzstāj, lai nogriežos viņam līdzi Rakovska ielā, vēlāk cauri Krievu bulvārim ejam uz parku. Inkvizitors labprāt nosēdinātu mani pie kāda galdiņa «Berlīnes» priekšā, bet, par laimi, neatrodam neviena brīva galdiņa un soļojam tālāk uz parku. Jau esam sasnieguši tiltu un grasāmies doties atpakaļ pa šo moku ceļu, kad pēkšņi pretim nāk vēl kāda mana paziņa — šoreiz sieviete.
Tā ir mana bijusī mīļotā. Tā pati, no kuras man būtu varējis būt dēls, piecus vai pat vairāk gadus vecs. Mēs nekad neesam galīgi pārrāvuši sakarus — diplomātiskos, es gribētu teikt —, tādēļ viņai būtu tīrais nieks parastos apstākļos apturēt mani — tāpat vien, aiz sievišķīgas rosās, lai redzētu, cik kvēlas vēl ir manas jūtas. Bet patlaban apstākļi neparasti, un jau iztālēm neatlaidīgi, cieši raidu uz viņu drūmu skatienu, lai viņa to visu noģistu. Viņa ierauga mani, tūlīt uztver drūmo skatienu, un — cik dīvaini! — šī sieviete, kas nekad neko nav sapratusi, tagad uzreiz visu atskārš un novērš acis sānis. Viņai ļoti labi zināms, kur es strādāju, un kāds tur brīnums, ka viņa piepeši ir attapusi, kas par nelaimi, bet varbūt es savu paziņu esmu par augstu novērtējis, varbūt viņa patiesībā neko nav attapusi, tikai saviedusi manā skatienā naida izpausmi un pacēlusi degunu.
Nākamā dienā — tā jau ir pēdējā — mums brīvu laiku nepiedāvā kā uz paplātes, bet to Raimans ar pūlēm izcīna, visu pēcpusdienu simulēdams, ka nejūtas īsti vesels. Mūsainis acīmredzot vēlas, lai tur lūst vai plīst, pabūt vienatnē, un bulgāru firmu mēģinājumi iegrūst vairāk preču «Zodiakam» sāk viņu kaitināt. Beigu beigās mājastēvi nolemj likt mūs mierā, lai šķietamajam slimniekam jautu pagulēt gultā.
Tas notiek pašā pievakarē. Tiklīdz tirdzniecības darbinieks, kurš mūs ir pavadījis, aiziet, Raimans pasauc mani, pamādams ar pirkstu.
— Paklau, Moris! — viņš čukstus saka. — Es gribētu palūgt, vai tu man nevarētu izdarīt pakalpojumu.
— Ja tikai tas būs manos spēkos.
— Noteikti būs. Tāds niecīgs darbs vien ir, pats ar to tiktu galā, bet saproti: man nav ērti staigāt pa pilsētu pēc tam, kad esmu notēlojis slimo. Un vēl kas: te tu esi jauns iebraucējs — un uz tevi nekritīs nekādas aizdomās. Tātad …
Mūsainis paklusā balsī ātri izklāsta, kas tas par pakalpojumu, ko viņš no manis gaidot. Lūdz, lai paņemu viņa smago portfeli, izeju laukā, sameklēju Tolbuhina bulvāri — pirmo ielu pa labi aiz pieminekļa ar jātnieku —, to un to numuru, to un to stāvu. Trīsreiz īsi piezvanu pie durvīm un pavaicāju, vai šeit dzīvo Edi- koisi kungs. Pasaku Edikoisi kungam: «Atvainojiet — vai jūs protat franciski?» — bet viņam jāatbild: «Protu gan, tikai runājiet lēnāk.» Līdzko mani ievedīs iekšā, jāpaziņo šim vīram, ka mani ir atsūtījis Bernārs, un uz jautājumu: «Kurš Bernārs — jaunākais vai vecākais?» — jāteic: «Bernārs, tēvs.» Pēc tam jāatstāj portfelis un jādodas prom.
— Kā pats redzi, tas ir tik vienkārši.
— Bet ja nu kāds ies man pa pēdām?
— Ja kāds ies tev pa pēdām, apmet nelielu līkumu un nes portfeli šurp. Vakar neviens mums nevilkās nopakaļ. Šodien vēl mazāk ticams, ka tev sekos. Bez šaubām, turi acis vaļā un, kā jau teicu, to dari tā, lai citi nenomanītu.
— Bet ja nu mani saņems ciet?
— Kas par muļķībām! Domāju, ka tu esi drosmīgāks.
— Te nav runa par drosmi vai bailēm. Vajag iepriekš apsvērt visādas varbūtības. Tāpat kā apspriežot kādu darījumu.
— Nu, ja tevi saņems ciet — tas tomēr nenotiks —, pirmām kārtām izstāsti šādu pasaciņu: kāds vecs klients, padzirdis, ka tu brauksi uz Bulgāriju, uzticēja tev portfeli un palūdza, lai tu to nodotu kādam tur. Un tev pat nav zināms, kas tajā ielikts …
— Tā ir skaidra patiesība, — naivi ieminos.
— Kā tad! Pieturies pie šīs versijas, un cauri! Es galvoju, ka tevi atbrīvošu. Taču, lai varētu tevi atbrīvot, nedrīksti mani iejaukt šai jezgā. Citādi es tevi neizglābšu! Vispār neaizmirsti, ka «Zodiaks» ir varens spēks' un tev nav ne mazākā pamata drebēt par savu ādu!
Izpildu rīkojumu tieši pēc visiem norādījumiem īsā rekordlaikā — pusstundā. Izrādās, ka nekas nav tik viegli veicams kā spiegu uzdevums dzimtajā zemē, ja attiecīgās iestādes jau iepriekš par visu ir lietas kursā.
Pārradjes viesnīcā, tūlīt ieeju mūsaina istabā, steigā pat nepieklauvējis pie durvīm. Stāvēdams pie loga, Raimans pārsteigumā pēkšņi satrūkstas un pavēršas pret mani.
— Ak, tu tas esi! Beidzot!
— Kādēļ «beidzot»? Viss taču izdarīts zibens ātrumā.
— Jā, bet man likās, ka jau pagājusi vesela mūžība. Nedomā, Moris, ka tevi pienācīgi nenovērtēju, tomēr tev vēl nav lielas pieredzes, šai darbā. Līdzko iztēlojos, kā tu veries apkārt ielu krustojumos, man auksti sviedri plūda aumaļām.
— Varbūt man trūkst pieredzes, bet es nekur neskatījos apkārt, lai gan tāpat konstatēju, ka mani neizseko.
— Ļoti jauki! Tu man esi izdarījis lielu pakalpojumu.
— Nu, tas taču tīrais nieks, — atturīgi atbildu.
Un tā gandrīz ir svēta patiesība.
Savas misijas pēdējo daļu šeit veicu arī bez grūtībām, un te Raimanam ir lieli nopelni, par ko viņam pašam nav ne jausmas. Tā kā mūsainis nejūtas vesels, viņu apskata ārsts, kas atzīst, ka Raimans ir drusku apauk- stējies, un dažas tabletes krietni vien stiprina ja ne viņa organismu, tad vismaz miegu. Drīz vien pēc ārsta vizītes Raimans guļ kā nosists, un es tai pašā vakarā gluži parastā gaitā atstāju viesnīcu un dodos uz attiecīgo iestādi.
Un, lūk, aina, ko tik daudz reižu esmu iztēlojies, tikai tagad tā nav pavērusies iztēlē, bet īstenībā: smagas lustras apgaismotā kabinetā sēž ģenerālis, pulkvedis un mans šefs; cieši raudzīdamies manī, viņi rūpīgi apsver un novērtē katru manas rīcības soli, katru vārdu. Viņiem būtībā jau zināms galvenais un patlaban jānoskaidro vēl dažas niecīgas detaļas — tādas detaļas, par kurām stāstot es lāgu lāgiem izņemu kabatlakatu un noslauku pieri.
Protams, pulkvedis nespēj novaldīties neizteicis kritiskas replikas, kaut gan runa ir par sīkumiem. Viens no Šādiem nenozīmīgiem sīkumiem ir mana smuidrā sekretāre. Nevis tagadējā, bet sākotnējā lomā. Pulkvedis viņas pieņemšanu darbā nosauc par «lēcienu tumsā».
— Bet vai tas nav bijis lēciens tumsā — staigāt pa Sofijas ielām, riskējot ar to, ka ik mirkli kāds paziņa var man pasacīt «sveiks, vecais»? — es iebilstu, skaidri aptverdams, ka visa šī operācija ir bijusi pulkveža ziņā.
— Velti tu esi raizējies, — viņš mierīgi aizrāda. — Viss tika tā iegrozīts, ka nevienam nebūtu bijis vaļas sasveicināties ar tevi.
«Varēji to jau agrāk man pasacīt,» es nodomāju, bet atklāti nepārmetu, jo šobrīd atskan ģenerāļa balss.
— Labāk nenovirzīsimies no temata …
Sī piezīme ir izteikta pulkvedim, lai gan sarunu uz citu pusi esmu novērsis es, un protu novērtēt šādu laipnību. Tāpat kā arī šādus vārdus:
— Liekas, līdz šim Bojevs ar visu ir ticis galā diezgan labi.
Skolēnu valodā tie nozīmē: «Teicami — pieci!»
— Tagad turpināsim darbu. Vārds Bojevam.
Man ir dots vārds, tikai netieku gudrs, ko lai saku.1 Viņi laikam gaida, ka likšu priekšā drošu, rūpīgi pārdomātu darbības plānu, bet tāda man nav. Savās pozīcijās nekustos ne uz priekšu, ne atpakaļ, jūtos kā cilvēks, kurš stāv pie hermētiski aizslēgta seifa, zinādams, ka tajā glabājas interesantas vērtības, bet nav iespējams nedz atvērt to, nedz pat pieskarties tam. Un man nekas cits neatliek kā vienīgi izklāstīt perspektīvas ar visām to grūtībām un uzstādīt hipotēzes par varbūtēju rīcību, ja, ja, ja…
Pabrīnos vien, ka mani skeptiskie spriedumi un prognozes izraisa viņos nevis vilšanos, bet redzamu atzinību. Pat mans šefs, kas citos gadījumos pacentās atgādināt, cik kaitīga varot būt šāda fantazēšana, šoreiz vairās lietot ienīsto vārdu.
— Tieši tā: pacietību, prasmi gaidīt, galēju piesardzību!
— Pierodi pie domas, ka no tiesas esi mainījis profesiju! — Pulkvedis pasmīn.
Pēc tam mēs sīki iztirzājam apstākļus un visas ticamās vai apšaubāmās iespējas. Līdz beidzot tumšās debesis lēnām ietērpj plašos logus rītsvīdas zilnē.
Pārbraucu Amsterdamā pašā pusdienlaikā, tādēļ man izdodas Edīti pārsteigt, pēkšņi ieejot restorānā, kurā mēs vienmēr ieturamies. Atrodu savu sekretāri sēžam parastajā vietā — pie galda loga tuvumā — un visīstākajā brīdī, tad, kad viņa lasa ēdienkarti.
— Sveika, Edīt, esi tik laipna, pasūti mums abiem, — es palūdzu, apsēzdamies viņai pretim.
Sekretāres sejā atplaiksnī vārgs smaids, bet tas jau ir ko vērts, ja ievērojam, ka tajā bez noslēgtības vai apvaldīta īgnuma retumis jaušams kas cits.
— Nupat domāju par tevi, — Edīte atzīstas, kad viesmīle ir aizgājusi pēc maltītes. — Patiesībā visu laiku domāju par tevi.
— Es arī domāju par tevi. Un galvenais — par to, kaut tu neizdarītu ko aplamu.
— Pasaki skaidrāk — ko tad tieši? — sekretāre jautā, it kā nekā nebūtu nogrēkojusies, lai gan atskārš, uz ko es tēmēju. — Te pēdējā laikā ap mani lakstojās diezgan daudz vīriešu.
— Es nejaucos tavā pašas dzīvē. Man pietiek ar to, ka tie nav «Zodiaka» vīrieši.
— Bet kādi tad?
— Vai tu redzejies! Kuri no šiem daudzajiem pielūdzējiem tevi visvairāk aplido?.
— «No daudzajiem» par spēcīgu teikts. Te figurē pirmais cilvēks, kā rakstīts bībelē, Ādams Vorners un pirmais vīrs «Zodiakā» — misters Evanss.
— Sākumam nav slikti. Tikai …
Viesmīle atnes apsvīdušus alus kausus un zupas šķīvjus; kā jau esmu neskaidri nojautis, tā ir tomātu zupa, kas man riebjas, lai gan ēdienkartē tai cits nosaukums.
— Kas «tikai»? — Edīte atķeras, kad viesmīle ir attālinājusies.
— Es gribēju teikt: ja kāda karjera uzreiz sit augstu vilni, tā parasti drīz vien ir galā, jo tai vairs nav kur izvērsties tālāk.
Edīte ar baudu ēd zupu. Es, to nogaršojis, nolieku karoti. Brīnums, kā gan angļu un vācu rasēm iet pie sirds ar ūdeni atšķaidīts uzvārīts tomātu biezenis!
— Vai tu neesi mazlietiņ greizsirdīgs? — Edīte ziņkāri vaicā.
— Varbūt, bet tikai mazlietiņ. Ja vēlies, lai es būtu greizsirdīgāks, tev jāpastāsta kādi sīkumi.
— Pagaidām ar tiem esmu vēl nabaga. Misters Evanss ir divreiz saticis mani gaitenī un raudzījies diezgan vēlīgi, otrreiz pat apturēja mani un apjautājās, cik ilgi es te jau strādājot un kur tieši, un, kad biju atbildējusi, iesaucās «ļoti jauki», «ļoti jauki», arvien vēl aplūkodams mani no visām pusēm, tādēļ īsti nesajēdzu, par kuru manu auguma daļu viņš ir teicis «ļoti jauki».
— Un tas ir viss?
— Vai tad vēl maz?
— Nu, bet Evas[2] mūžadraugs?
— Ādams Vorners? Viņš atļāvās vēl vairāk — uzaicināja mani uz vakariņām.
— Un tu, protams, aizgāji?
— Kā gan citādi? Pats taču esi apgalvojis, ka, atsakoties no kaut kā laba, var modināt aizdomas.
— To es neesmu vispārinājis. Biju domājis konkrētu gadījumu ar dzīvokli.
Viesmīle atkal parādās — šoreiz atnes divas teļa gaļas filejas ar ceptu kartupeļu bagātīgu piedevu. Tas ir gluži parasts ēdiens, bet garšīgs un barojošs, kā liecina gadsimtiem ilgā cilvēku prakse. Ieturoties kādu laiku klusējam, patiesāk sakot, līdz tam brīdim, kad filejas esam notiesājuši un meitene pienāk, lai uzzinātu, kādu desertu vēlamies.
— Mēs runājām par sīkumiem, — atgādinu Edītei.
— Vai, tā bija tikpat kā otra pratināšana, tikai aizda- rināta ar austerēm, balto vīnu, tītara cepeti un apelsīniem! Šim vīram tik tiešām nav ne mazākās gaumes. Viņš ēd tītara cepeti kā austeres, piedzerdams klāt balto vīnu.
— Vai tu nevarētu atkāpes par ēdieniem atlikt uz vēlāku laiku?
— Es taču teicu: tā bija otra pratināšana. Lai gan noritēja kā draudzīga saruna. Sākot par mani un beidzot par tevi. Galvenais temats — mūsu savstarpējās attiecības.
— Šiem cilvēkiem itin nekā nav svēta, — nīgri saku.
— Visvairāk viņš centās izdibināt, kā mēs esam iepazinušies.
— Ceru, ka tu te nebūsi lfkusi lietā savas variācijas.
— Kādas variācijas? Izstāstīju visu tā, kā bijām vienojušies: izlasīju sludinājumu un ierados. «Kādēļ,» Vorners noprasīja, «viņš pieņēma tieši jūs?» — «Kā lai es to zinu?» pajokojos. «Domāju — tādēļ, ka pārējās nebija tik pievilcīgas.» Tad nu viņš droši vien pirmoreiz uzmanīgak nopētīja manu «fasādi». «Jā,» saka, «kā rādās, tā laikam būs bijis.»
— Un tālāk?
— Arī tālāk tādā pasā garā. Lai gan reizes piecas Vorners pateica — «Es negribu urdīties jūsu intīmajās attiecībās.» un «Ceru, ka neesmu pārāk nekautrīgs.». Viņš pavaicāja, vai es esot bijusi kopā1 ar tevi Indijā. Būtībā ar to arī iesāka runāt par tevi. Pasacīju, ka tu esi bijis Indijā vēl pirms mūsu iepazīšanās, un to ļoti nožēloju, jo man līdz kaklam apnicis klausīties tavas pasakas par šo zemi. Moris, vai tiešām tu esi bijis Indijā?
— Šādi saskari ar Vorneru tevi iedzīs postā, — es aizrādu. — Tava iedzimtā aizdomība jau paliek maniakāla.
Viesmīle atnes kafiju. Piedāvāju Edītei cigareti un arī pats uzsmēķēju.
— Kā tev, Moris, liekas, kādēļ Vorners ir pamanījies mani nopratināt tavas prombūtnes laikā?
— Mana prombūtne te nekrīt svarā. Vorners gluži vienkārši domāja, ka ar mani ir beigas, un gribēja redzēt, vai tu arī no kā baidies.
— Ar tevi ir beigas?
— Jā, jā. Man ir tāda nojausma, ka šis ceļojums bija ' rīkots pārbaudes dēļ. Viņi acīmredzot mani ir noturējuši j par bulgāru spiegu vai par ko tamlīdzīgu.
Viņa negaidot tā sāk smieties, ka seja pēkšņi pārvēršas — vairs nav noslēpumaini nopietna, bet gaiša un līksma kā jaunai meitenei.
— Tu — bulgāru spiegs?
Edīte atkal sirsnīgi, aizrautīgi smejas.
— Man šķiet, ka te nekā nav tik smieklīga, — aizskarts novelku. — Tu laikam domā, ka esmu galīgs stulbenis. ,
— Nepavisam ne, — viņa iebilst, mēģinādama apslā- '! pēt smieklus. — Bet tieši bulgāru spiegs, ha-ha-ha …
Mazliet sadrūvis, pacietīgi gaidu, kad viņai pāries smieklu lēkme.
— Nu, kā tur cilvēki dzīvo? — sekretāre jautā galu galā pierimusi. — Vai patiešām tik drausmīgi?
— Kādēļ gan drausmīgi? Varbūt vienīgi kāds nokrīt no piektā stava. Bet arī te šādi gadījumi nav patīkami.
Papļāpājuši vēl par šo to, mēs dodamies prom īstā laikā — brīdī, kad lietus uz neilgu laiciņu ir pārstājis. Aiz pieklājības pavadu Edīti līdz pašam viņas mājoklim augšējā stāvā un aiz pieklājībās ieeju tajā. Tapetes, mēbeles, paklājs guļamistabā uz grīdas ir gaišzaļos toņos, un šie maigie toņi kopā ar terasi, ko rotā krāšņumaugi un puķes, piešķir telpām īpašu svaigumu, kāds parasti ir dārzā, un man tā vien gribas te pasēdēt ilgāk.
Sekretāre pienāk pie kaktā novietota atskaņotāja un uzliek kādu dzirdi plosošu plati. Edītei piemīt neaptve-1 rama slimīga slieksme uz džeza mūziku — nevis uz nodrāztu, tīkamu, bet uz to, kuru viņa dēvē par «nopietno džezu». Cik varu spriest pēc viņas iemīļotajiem šedevriem, «nopietnā džeza» galvenais un vienīgais mērķis ir parādīt, ka vislabāko motīvu ar nelielām pūlēm var pārvērst briesmīgā kakofonijā.
— Vai tu negribētu atpūsties? — Edīte ieminas, sapratusi, ka plate nejaudā mani aizdzīt prom.
— Zini, visam savs laiks, — vieglprātīgi atbildu, atzvildamies mīkstā rezēdu krāsas krēslā.
— Tad atļauj man iet novannoties.
— Jūties kā savās mājās.
Kamēr izklaidīgi klausos, kā gaudo saksofons un aiz sienas žurdz ūdens, manā iztēlē miglaini atainojas ne tikai ūdens strūklas, bet arī zem tām palīdis kails augums, un mans skatiens tausta istabu. Pēkšņi uzmanību pievelk kāds mirdzošs priekšmets, kas rēgojas no galdiņa stūrī samestu kinožurnālu apakšas. Tas ir gluži nekaitīgs tālskatis. Tomēr vārds «tālskatis», dabiski, saistās ar jēdzienu «vērošana».
Nolādēdams ziņkāri — šo cilvēku netikumu, laiski pieceļos un paņemu tālskati. Tas ir neliela kalibra, apdarināts ar perlamutru, viens no tiem tālskatiem, ko sievietes ņem sev līdzi, iedamas uz teātri. Lai labāk pārbaudītu, kā tas rāda, izeju terasē. Tālumā, tieši pretim, starp diviem blakus namu smailajiem jumtiem manāma daļa no «Zodiaka» fasādes. Man par lielu pārsteigumu, šis mazītiņais perlamutra rīks ir tik spēcīgs, ka skaidri saredzu priekšsēdētāja kabineta logus.
Edīte pa durvju spraugu iemet aci terasē, ziedoša un svaiga, ģērbusies sniegbaltā peldmētelī.
— Te ir patīkami, vai ne? Starp visām šīm puķēm …
— Un ar visām tavām blēņām. Kālab tev vajadzīga šāda manta?
Sekretāre palūkojas uz tālskati, un viņas seja pēkšņi kļūst noslēpumaina. Viņa rāda tādu vaigu, kas nešaubīgi pauž: «Klusē jel!» — nevērīgi pateikdama:
— Protams, teātrim. Nopirku gadījuma preču veikalā. Zini, esmu drusciņ tuvredzīga, un, tā kā man kādu dienu bija jāiet uz teātri…
Skaidrs, saruna par šo tematu būs jāturpina_ citreiz. Bet tas vēl nenozīmē, ka mums tagad jāsēž un jāraugās, rokas klēpī salikušiem. Pienācis pie Edītes, apskauju viņu ap pleciem, ko sedz mīkstais peldmētelis.
— Mīļā Edīt, izkāpusi no vannas, tu esi tik skaista kā Venera, izpeldējusi no dzelmes …
— Nepļāpā niekus!
— Hronoss un Venera, — es nerimstos. — Laika dievs un Mīlestības dieviete …
— Hronoss nav dievs, bet titāns. Neiestiedz mitoloģijas purvā!
Pēdējie vārdi man paslīd gar ausīm, jo tīrā, svaigā Edītes seja gandrīz piekļaujas manējai un neļauj vērīgi klausīties. Edīte man nepretojas, taču viņas izturēšanās ir dīvaina — tajā nekas cits nav jaušams kā vienīgi pacietības pilna vienaldzība. Mūsu draudzība ir tikai rotaļa, turklāt tā diez ko neaizrauj abus partnerus. Un šai rotaļā sliktākais ir tas, ka viss liekas darīts pa īstam, bet patiesībā — izskata pēc.
Pēc dažām dienām Vorners piezvana man uz kabinetu un palūdz, vai es nevarētu aiziet pie viņa. Ko lai iesāku, jāiet vien ir, kaut gan Vorners jau reizēm rādās man sapnī.
Sis vīrs pelēko seju, pelēkajā uzvalkā mani- uzņem, kā parasts, vēsi un pieklājīgi, viņš piedāvā man apsēsties krēslā un pasniedz cigaretes. Šāda viņa uzmanība jāuzlūko par sevišķu labvēlību, jo Vorners pats nesmēķē.
— Todien, kad man stāstījāt par savu braucienu, jūs šo to noklusējāt, — Vorners saka, kad esmu uzvilcis dūmu.
— Ja es noklusēju, tad tikai tādēļ, ka citam vajadzēja jums pateikt to.
— Cits arī pateica. — Pirmcilvēks pamāj. — Bet jūs noklusējāt. Rolān, vai tiešām man neuzticaties?
— Kāpēc ne? Vai tad es neļāvu jums pēdējo sīkumu izvilkt no manas biogrāfijas . ..
— Jā, es vilkšus izvilku katru sīkumu, nevis jūs pats tos uzticējāt.
— Zināt, uzticēties mūsu darbā un mūsu laikos …
— Tomēr, — Vorners pārtrauc mani, — Raimanarrļ uzticējāties.
— Labāk nepārspīlēsim to, kas ir! Es izdarīju viņam maeu pakalpojumu. Pakalpojumu, kas man neprasīja tikpat kā nekādu pūļu.
Vīrietis aiz rakstāmgalda uzmet man ašu, pētīgu skatienu.
— Domāju, ka jums ir zināms priekšstats, kas tas par… pakalpojumu?.
Protams. īstenībā Raimans man pasacīja, ka vēlāk visu paskaidrošot, un es viņam nekā nejautāju. Piedodiet, bet visā visumā tā ir tikai epizode, kas skar vairāk Raimanu nekā mani.
— Sī epizode vienādi skar jūs abus. Raimans ir rīkojies aplam. Un jūs — arī.
Paraustu plecus, kā gribēdams teikt: «Labi, lai jau nu ir tā!» — un stingi raugos cigaretē.
— Mūsu firmai ir plaši tirdznieciskie sakari ar Austrumu zemēm, un mēs nevēlamies, lai tie tiktu apdraudēti kāda firmas pārstāvja patvaļīgas rīcības dēļ. Raimans ir rīkojies uz savu galvu un droši vien savā labā, jūs esat viņam palīdzējis, kaut gan neviens jums to nebija atļāvis.
— Vajadzēja mani brīdināt, ko drīkstu darīt un ko ne.
— Kā gan es varēju brīdināt par to, kas man ne prātā neienāca. Tagad nu gan lieciet pie sirds — jūs esat brīdināts. «Zodiaks» ir tirdzniecības firma, un jums kā šīs firmas pārstāvim jāaprobežo sava darbība — jāstrādā vienīgi tirdzniecības laukā.
Viņš atkal uzmet man acis un piebilst laipnāk:
— Bez šaubām, jūs vēl esat iesācējs, un mēs ļoti labi saprotam, ka visa vaina galvenokārt gulstas uz Raimanu. Pat pieļauju, ka esat nodomājis: Raimans rīkojas saskaņā ar mūsu instrukcijām.
— Es par to nekā neesmu domājis, — atzīstos mazliet sadrūvis. — Man jums jāsaka — to jau biju gandrīz aizmirsis.
— Brīnišķīgi! — Vorners paklana galvu. — Tagad aizmirstiet pavisam!
«Un tas arī notiks,» savā sirdī iegavilējos, izgājis gaitenī, «bet pēc tam, kad to apgaismosim no visām pusēm un izņemsim no apgrozības.» Sis pavērsiens ir tik negaidīts, lai gan nav bijis gluži necerēts. Zināms, Raimans ir rīkojies, vadoties pēc viņu instrukcijām, kuras droši vien ir devis tieši šis svētais Ādams. Pirmais uzdevums — mani pārbaudīt. Otrais — mani iesaistīt viņu tumšajos darbos. Taču tagad redzams, ka otrais uzdevums, ja tas vispār ir bijis, atlikts. Cilvēki mazgā rokas nevainībā. Tā teikt, Raimans ir izdarījis pārkāpumu, izpildot nezin kā rīkojumu it kā nenoliedzami bez «Zodiaka» ziņas. Firma atkal ir pacēlusies visā savā tiku- rrribas spožumā. Ar ko tas izskaidrojams? Vai ar to, ka man aizvien vēl neuzticas? Vai arī, pārliecinājušies, ka neesmu komunistu aģents, viņi ir noturējuši mani par kādu citu aģentu? Varbūt es vispār viņiem vairs neesmu vajadzīgs? Šie jautājumi būs pamatīgi jāapsver.
Vēlā pēcpusdienā Edīte pieklauvē pie mana vecpuiša mājokļa durvīm, lai mani aizvilktu uz kino. Nekas nav jaukāks par dzīvi blakus mīļotai sievietei, bet atsevišķā mājoklī. It īpaši, ja šī sieviete ir tāda kā Edīte un ierodas pati vienīgi tad, kad ir norunāts kopā kaut kur aiziet.
Pašlaik man it nekur netīk doties, taču esmu apsolījies viņai un nekādi vairs nevaru izlocīties.
— Tu man nekā neesi pastāstījusi par tālskati… — uzsāku valodu, kad esam izgājuši laukā un atvēruši lietussargus.
— Ko tur stāstīt, ja jau pats esi atskārtis! Novēroju «Zodiaku».
— Kāda velna pēc tev tas jānovēro?
— Aizvakar vakarā atspīdēja gaisma tieši virs Evansa kabineta. Ja esi nomanījis, logs virs kabineta vienmēr aizdarīts ar aizvirtņiem. Bet tovakar tos kāds uz mirkli bija atvēris — un iemirdzējās uguntiņa …
— Šis «kāds» ir bijusi apkopēja.
— Apkopēja pulksten deviņos vakarā? Tavai zināšanai «Zodiaku» slēdz ciet jau septiņos. Apkopēja strādā no rītiem.
— Tomēr nesaprotu, kādēļ tevi uztrauc šī gaisma un šī telpa.
— Vai šajā telpā esi kādreiz bijis?
— Pat nezinu, pa kurieni tur var ieiet.
— Es gan zinu: pa vienu vienīgu vietu — pa kāpnēm caur Evansa kabinetu.
— Tas man bijis — nebijis. Un tev — arī.
— Paklau, Moris: ja «Zodiakā» ir slepens arhīvs, tas noteikti iekārtots šajā telpā. Un katrā ziņā ar to noņemas van Altens.
Van Altens ir otrais Evansa sekretārs, drūms, sevī noslēdzies vīrs, kas gaužām reti redzams kādā gaitenī.
— Labi, — es pamāju. — Lai dievs dod, ka tev izdotos ar tālskata palīdzību izlasīt slepenā arhīva papīrus! Man liekas — tālskatis ir pietiekami spēcīgs, lai tu savu panāktu.
Un līdz ar to mūsu saruna ir galā.
Mani pārņem šausmas: filma ir kāds spiegošanas un mīlestības hibrīds, un tās beigās abus partnerus nogalē pie Berlīnes mūriem. Šī traģēdija iespiežas atmiņā diezgan epizodiski, daudz kas aizslīd garām, jo visu laiku prātu nodarbina gluži cita traģēdija — tieši manējā. Traģēdija, ko piedzīvo cilvēks, kam jāatver hermētiski noslēgts seifs. Nevaru it neko atklāt novērojot, jo vienmēr sēžu atsevišķā kabinetā, kur nopētu tikai savas sekretāres augumu. Nevaru it neko uztvert, noklausoties nejaušas valodas, jo tās ir tukšas. Nevaru ne uzaicināt kādu uz sarunu — tas ir aizliegts, ne sekot kaut vai kādam pa pēdām — tas arī aizliegts, ne ielavīties kaut vai kur — tas vēl vairāk ir aizliegts. Nevaru izmantot aparatūru, un pat nav kur to būtu iespējams laist darbā. Nevaru palūgt Edītei, lai viņa man pakalpo, jo tas ir bīstami un droši vien lieki. Nevaru ne uz vienu izdarīt spiedienu. Bet ko tad es varu? Skatīties filmas. Rakstīt veikalnieciskas vēstules. Izklaidēties kopā ar sievieti, kurai neprotu patīkami pakavēt laiku. Garlaikoties. Bendēt savus nervus. Gaidīt.
— Cik sērīgi, vai ne? — Edīte vaicā, kad esam izgājuši no zāles.
— Ļoti sērīgi, — atbildu, arvien vēl risinādams savas domas.
— Un diezgan ticami.
— Nezinu, — es saku. — Maz ko sajēdzu no šādām būšanām.
— Es arī. Bet liekas ticami.
— Jā gan, jo beidzās traģiski. Traģiskais vienmēr ir ticams, tāpēc ka daudz kas ņem nelabu galu.
— Vai tu tā domā?
— Kas tur ko domāt! Tas taču skaidri redzams.
— Saka, ir arī laimīgi cilvēki…
— «Saka» … Ja kāds tev to pateiks, pajautā, kuri ir tie laimīgie, un viņam būs mute ciet.
Lēnām ejam pa Kalverstraat, kas šai vakara stundā pilnum pilna ļaužu. Kalverstraat Amsterdamā ir gājēju valstība, kuru viņi ir izkarojuši un kura slēgta ikvienai mašīnai. Kā par brīnumu, pašlaik laukā nelīst, bet ir savērpusies migla, un cauri tās šķidrajiem, krokainajiem plīvuriem apgaismotā iela izskatās kā dīvaina vīzija ar
daudzkrāsainiem neona uzrakstiem, mirdzošiem skatlogiem un gājēju ēnām, tas viss ir tik neskaidrs, šķietami izplūdis, it kā būtu uz ātru roku uzgleznots, pēc tam skalots ar ūdeni.
— Tu, Moris, allaž esi tāds drūms, — brīdi klusējusi, Edīte atkal ierunājas. — Cik savādi, tu tik darbīgs, rosmes pilns, bet neesi dzīvespriecīgs.
— Toties tu esi pati jautrība.
— Varbūt es būtu pati jautrība, ja mani kaut kas vēl spētu iepriecināt.
— Pakavējies laiku pa laikam bērnības atmiņās, — es iesaku.
— Bērnības atmiņās? Tās ir visskumjākās manā * dzīvē.
«Man ir gluži tāpat,» klusībā nospriežu. «Tomēr pašlaik tās mani vairs neapbēdina.»
— Tavs tēvs bija …
— Briesmīgs rūgumpods un sīkstulis, — es nekaunīgi meloju, jo pat nezinu, kas ir bijis mans tēvs.
— Un māte …
— Gaužām raudulīga, vienmēr oda pēc baldriāniem, — atkal meloju, jo nezinu arī, kas ir mana māte.
— Tomēr vecāki tev sarīkoja eglīti, pasniedza dāvanas …
— Tās «lietderīgās» un lētās, kuras pārdod kartona kārbās, — mēģinu improvizēt. — Vai tev neviens neko nedāvināja?
— Kas gan man varēja dāvināt? Ziemsvētkos mūs aizveda uz kādas biedrības eglīti, kurā tiešām šur tur karājās rotaļlietas, un katrs mazais cerēja, ka varbūt saņems dāvanu, taču šīs rotaļlietas nekad netika izdalītas bērniem, jo viņu bija tik daudz, ka divu duču mantiņu visiem neparko nebūtu pieticis.
— Nu, re nu, kā nekā bija eglīte, — samierinoši saku.
— Eglīte … Eglīte trūcīgo bērniem … Nezinu, vai ir vēl kas nožēlojamāks par to. Labāk nemaz nebūtu rīkojuši šīs eglītes nabagajiem.
Esam sasnieguši kanāla krastu. Virs ūdens stiepjas garas elektrības spuldžu virtenes, patlaban tās visas aizdegtas, kā jau sestdienas vakarā, un tas mani uzvedina uz domām, ka te mēs varētu pasēdēt kādā bārā, jo tik un tā nekur nav jāsteidzas,
Atrodam brīvu galdiņu mājīgā, tīrā telpā. Par galdiņiem šeit noder rūpīgi nopulētas muciņas, un uz mūsējās drīz vien tiek uzlikta pudele sarkanvīna un uzkožamie. Te cilvēki runājas klusi un viss tā iekārtots, ka var tīri labi atpūsties, līdz galu galā pie letes nostājas jaunietis garām kājām un gariem matiem, turēdams rokā ģitāru. «Nu ir beigas,» nodomāju, «būs jābēg prom!» Taču laime mūs šovakar nepievil, jo izrādās, ka izpūrušajam garmatim ir liriska daba, un viņš, uzsitis dažus gaužām sērīgus akordus, sāk dziedāt samtainā, valdzinošā balsī: ~
Man neteic, cik jaukas ir skaidrākās dienas, man nesoli sauli un debesis zilgas! Es mīlu gan lietu, gan pelēku miglu, es mūžīgi draugos ar nejauku laiku.
Tad seko vēl daži skumjām un valguma atainām piesātināti panti, un pēc katra no tiem skan piedziedājums ar tādu pašu niansi:
Lai vēji brāzmaini cērt sejā lietu man! Nav nekā labāka par nejauku laiku.
— Re, cik derīga pamācība, kā jāuzvedas, —- es saku, kad garmatis ir beidzis elēģiju. — Dzīvē daudz vairāk ir nelāgā nekā labā, un mums nekas cits neatliek kā samierināties ar nelāgo un tīksmināties par to.
— Tā ir samiernieciska filozofija! — Edīte nicīgi saviebj degunu. — Ciest to nevaru. — Un piemetina: — Tomēr dziesmiņa jauka.
«Un vīns arī,» es būtu piebildis. Taču netīk nodoties tukšām valodām, tādēļ labāk pasūtu otru pudeli vīna.
Kad izejam laukā, nakts ainava it kā sasaucas ar dziesmiņu. Atkal sijā smalks lietutiņš, vējš dzen sīksīku ūdens pilienu mākuļus un šūpo elektrības spuldžu virtenes, kanālā straume plūst, dobji šalkdama, nesdama tumsas piestrāvotus, violetus lāsumus un dzeltenas spuldžu atspogas. Lēnām kājojam pa krastmalu, nenieka nebēdādami par lietu, tāpat kā visi šīs pilsētas iedzīvotāji. Jau grasos nogriezties sānielā, kas ved uz mājām, bet Edīte pēkšņi satver manu roku,
— Iesim vēl tālāk pa šo pašu ielu!
— Tu gribi teikt — līdz «Zodiakam»?
— Nu, tikai paskatīsimies.
— Paklau, Edīt…
— Ak kungs, vai tad tas būtu kads noziegums! Pastaigāsimies kā tūkstošiem cilvēku.
— Pa šo ielu nekad neiet tūkstošiem cilvēku, it sevišķi tik vēlā stunda. Turklāt mums nemaz nav pa ceļam.
Tomēr piekāpjos, kā jau īsts pielūdzējs; mēs gausi soļojam tālāk gar kanālu, un no jūras puses mugurā cērtas spirgts vējš, grūzdams mūs uz priekšu.
— Kā tu zini, ka tai telpā var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu?
— Zinu gan, droši zinu.
Es arī zinu, bet ne jau tur tas āķis.
— Nu, kā tu to uzzināji? Novērojot vai kādu iztaujājot?
— Ak vai, tu atkal ķeries pie sava! — Edīte smagi nopūšas. — Vari būt mierīgs — nevienu neesmu iztaujājusi. Pietiek reizi iegriezties pie Evansa sekretāres un reizi rūpīgi aplūkot «Zodiaka» fasādi, lai par to pārliecinātos.
— Kādēļ tu domā, ka tur ir arhīvs un vēl slepens?
— Tādēļ, ka es kādu dienu biju kopīgajā arhīvā, kur kāds ienācis palūdza dokumentu, un dzirdēju ierēdni sakām: «Tā nav pie mums. Tas ir priekšsēdētāja arhīvā.» Tātad, ja «Zodiakā» vispār glabājas papīri par slepenākiem darījumiem, tie neapšaubāmi nav nolikti kopīgajā, bet Evansa vai varbūt kādā trešā arhīvā.
— Muļķības! Vai tik daudz tu nesaproti, ka Evanss šai uzņēmumā ir tikpat kā parādē?
— Tirdzniecībā — jā. Bet man liekas — šim vīram ir vēl otra specialitāte …
— Katram ir otra specialitāte. Viens vaļas brīžos makšķerē, cits krāj pastmarkas, dažs nododas izlūkošanai. Zināms, ekonomikas laukā.
— Tu taisni neciešams.
— Ja Evansam būtu arhīvs, — turpinu, cenzdamies iet zem Edītes lietussarga, — un ja tajā tiešām atrastos kas nopietni svarīgs, viņš to neparko neuzticētu vietējam iedzīvotājam van Altenam.
— Van Altens nav vietējais. Viņš ir atvests no Amerikas. Bija emigrējis uz Ameriku kara laikā.
— Vai tu to no pirksta izzīdi? — neapmierināts vaicāju.
— Nejauši uzzināju, — Edīte atbild.
Es jau grasos ko aizrādīt par šo «nejauši», bet Edīte pirmā iesaucas «Tss!», gandrīz vai sastingdama uz ietves pie tilta.
Tieši mums pretī slijas «Zodiaka» tumšā fasāde. īstenībā tās ir četras šauras, vecas mājas, kas piekļaujas cita citai un iekšpusē droši vien papiļdus pārkārtotas un savienotas ar kopīgiem gaiteņiem. Ēkas ir trijiem stāviem, tikai stūra celtne — četriem, un tajā atrodas Evansa kabinets. Šis kabinets un priekšistaba, kurā sēž sekretāre, aizņem visu trešo stāvu. Tā kā priekšistabā nav nekādu kāpņu, redzams, ka telpās virs šā stāva var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu.
Ceturtajam stāvam, uz ko pašreiz mēs vērīgi raugāmies, ir divi logi un abi cieši aiztaisīti smagiem dzelzs aizvirtņiem. . -
— Paskat! — Edīte nočukst.
Tik tiešām. Pa šauru spraudziņu zem aizvirtņiem spilgti spīd dzeltena gaismas drīksna.
— Droši vien van Altens vēl rakņājas arhīvā, ja tur vispār ir arhīvs, — paklusām noberu.
— Vai arī kāds naktīs dežurē, — sekretāre saka.
— Ejam mājās, — es aicinu, — jau atkal duša iet vaļā.
Laukā patiesi pēkšņi sācis līt stiprāk. Tikko dziramies
turpināt ceļu, noblīkšķ «Zodiaka» parādes durvis. Kāds cilvēks kā tumša ēna virzās taisni uz mūsu pusi. Edīte pagūst viņu sazīmēt. Tas ir van Altens, bet gaismas drīksna arvien vēl mirdz, izspraukusies zem ceturtā stāva logu aizvirtņiem.
Ātri pavēršos ar muguru pret fasādi, abām rokām apkampju Edīti un uzspiežu viņas lūpām savējās Pats nezinu, vai sievietes maigās lūpas vai šī lietainā nakts, vai arī nostāsts par eglīti nabago bērniem ir vainojams pie tā, ka negaidot kaismīgi iekļauju Edīti spēcīgās skaujās un turu tik ilgi, kamēr vien neskaidri var dzirdēt, kā cilvēks paiet mums garām un nogriežas uz tiltu. Pēc brītiņa Edīte saka:
— Ai, Moris! Tu nekad vēl tā neesi mani skūpstījis.