Kā esmu teicis, tagad ir septembris. Atliek tikai vēl piebilst skaidrības labad, ka tas jau otrais. Ir aizritējis gads kopš aprakstītajiem notikumiem, bet es aizvien vēl dzīvoju Amsterdamā lielajā «Zodiaka» ģimenē un līdz ar to aizvien vēl esmu tālu no sava mērķa sasniegšanas, tik tālu, ka būtībā man pat zudis priekšstats, kāds īsti ir šis mērķis.
Sēdēdams kabinetā, izskatu visu šīsdienas pastu. Pa logu redzams, kā lietus mākoņi, zemu nolaidušies, lēnām slīd virdzēm uz jūras pusi, vērsdami debess velvi mēļi pelēku. Dažreiz starp smagajiem mākoņiem paveras neliela plaisa, pa kuru izšaujas saulstaru kūlis, kas negaidot spoži apmirdz kādu nozaļojošu zvanu torni vai stāvu dakstiņu jumtu. Pēc tam mākoņu lāņi sakļaujas, un ārā atkal valda pelēcīga, drūma pagaisma kā īsi pirms sirmās stundas.
Sekretāre ir savā vietā, tā sacīt, tieši manā redzes laukā, kad paceļu acis no vēstules. Viņa aizrautīgi lasa grāmatu — droši vien kinovēsturi. Tā ir otrā viņas kaislība, pirmā — «nopietnais» džezs, taču neviena no tām manam prātam nav aptverama. Skatīties filmu — tur vēl ir kāda jēga, vismaz var nosist pāris stundu. Bet, kāds labums izurbties cauri veseliem sējumiem, lai uzzinātu, kurš, kā un kādēļ ir uzņēmis filmas, to nekādi nespēju apjaust. Tomēr es viegli samierinātos ar šo mazliet neprātīgo sekretāres dīvainību, ja lasot viņa lielākas ērtības labad neturētu pievilcīgās kājas nevīžīgi pārliktas vienu pār otru.
Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka tikai lāpu slinkumu. Gluži otrādi, kārtoju darījumus gods godam, un mēs abi ar Klodu Rišāru bieži priecājamies kā pēdējie nelgas, ka «Hronoss» jau ir nenoliedzami iemantojis labu slavu vairākos tirgos un pamazām lauž sev ceļu uz Rietumiem. Dažās no tikko saņemtajām uz galda noliktajām vēstulēm atrodami diezgan lieli jaunākie pasūtījumi, un es neviļus nospriežu: ja man arī cits darbs tikpat labi šķirtos, manā priekšā varētu nocelt cepuri.
Taču cits darbs iet kā pa celmiem. Ak, šī māksla gaidīt! Ne jau vienmēr tā attaisno cerības. Varam gaidīt pašaizliedzīgi un pacietīgi vilcienu, tomēr, ja gaidām tur, kur tas neiet, vilšanās neizbēgama. Dažreiz prātā ienāk doma, ka tas pats tagad notiek ar mani. Esmu pamatīgi iekārtojies «Zodiakā» un iedomājos, ka ir veikts liels varoņdarbs, bet īstenībā nav nekādu pierādījumu, ka «Zodiaks» ir kas vairāk nekā tirdzniecības firma. Gluži otrādi, novērojot arvien drošāk un drošāk, pārliecinos, ka tas ir gaužām parasts plaša vēriena uzņēmums, kam ir veikalnieciski sakari ar visu pasauii un daudzi sektori, kuros ražo daždažādas preces: mazgājamās mašīnas un ledus skapjus, putekļu sūcējus un elektriskās plītiņas, gludekļus un mikserus, elektriskos skuvekļus un fotoaparātus, gramofonus un radio, televizorus un pat pulksteņus «Hronoss». Vārdu sakot, «Zodiaka» pārziņā ir viss, tikai ne spiegošana.
Van Vermeskerkens ir ieracies tirdzniecības darbā līdz kaklam. Tāds nodaļas priekšnieks kā es var ieiet rudma- tainā milža kabinetā jebkurā laikā un tur neko aizdomīgu neatklās. Atsevišķu sektoru vadītāji tāpat augām dienām nīkst, ņemoties ar papīriem un saraksti. Ādams Vorners ir mazāk pieejams, bet arī viņa uzdevumi nez vai neaprobežojas vienīgi ar kadru izraudzīšanu. Evanss nekā cita nedara kā tikai rīko pieņemšanas, paraksta līgumus un laiku pa laikam iedzer kopā ar draugiem. Bet šādam priekšsēdētājam arī neklājas vēl ko strādāt.
Kad es kādreiz Edītei biju pajautājis, kur viņa rāvusi to, ka Evansam ir otra specialitāte, viņa atbildēja:
— Neesmu lūkojusi kaut kur izraut. Man pašai ir acis pierē. «
— Es arī neesmu gluži akls.
— Jā, bet tev nav jārakņājas arhīvos un jāstaigā pa gaiteņiem kā man. Evansam, kas būtībā nekā nedara, ir pārāk liels privātpersonāls.
— šajā personālā tikai divi cilvēki.
— Un vēl trīs četri, kuri nesēž iestādē.
Vēlāk sapratu, ka viņai ir taisnība. Taču šie trīs četri, kuri nesēž iestādē, patiesībā strādā par parastiem apkalpotājiem. Lielmanis, kaut arī viņš ir kā tukša, augstu izslējusies vārpa, nevar iztikt bez apkalpotājiem, ja viņam pieder grezna savrupmāja un ārpilsētas villa.
Atliek vēl Raimans. Pagaidām visā manā uzdevumā viņš ir vienīgais atrastais nezināmais. Bet kas tur par labumu? Kādreiz kontakts ar Morandi man likās liels sasniegums. Tagad ir kontakts pat ar Morandi šefu — un kāds vēl: to var nosaukt tieši par draudzību. Tomēr, šķiet, man ir lemts mūžīgi gaidīt vilcienu, kura vai nu nemaz nav, vai kurš iet pa citu līniju simtiem kilometru attālumā no šejienes.
Edīte mani nosoda par pašpārliecību. Ar to dažkārt patiesi iebaidu viņu stiprāk, nekā nākas, lai gan ikviens pats labāk zina, cik viņš ir pašpārliecināts, it sevišķi pēc vairāk nekā gadu ilgas nemitīgas gaidīšanas.
Ja man būtu nepieciešamais ekipējums un cilvēki, Raimans droši vien mani noveltu līdz nākamajam ķēdes posmam. Taču tie ir tikai sapņi, kuros kavējos, lai ātrāk aizritētu laiks. Visā manā komandā ir viens vienīgs cilvēks — es pats, un saskaņā ar instrukcijām noklausīšanās un izsekošana ir ārpus spēles noteikumiem. Par to, cik šīs instrukcijas grūti izpildāmas, nemaz nav jārunā.
Protams, man vēl ir kāda aparatūra — divas acis un divas ausis —, kas arī paveiktu savu, jo kā nekā ik dienu vai pārdienās satiekos ar Raimanu, lai mēs abi kopīgiem pūliņiem iztukšotu dažas glāzītes martīni. Taču mūsu intīmajos duetos nekad netiekam tālāk par vispārīgiem tematiem — laiku, jaunām filmām, sievietēm kā tādām un reklāmas problēmām. Pēdējā nopietnākā saruna notika pēc tam, kad mani bija izsaucis Vorners.
— Mēs iepināmies nepatikšanās, — mūsainis nomurmināja. — Patiesībā es tevi iepinu. Labi, ka viss beidzās laimīgi. Piedod man un aizmirsti to!
Un tas bija viss, ja neskaitām, cik daudz izdzērām un noēdām.
Neesmu pacenties ne piedot, ne aizmirst un joprojām paturu prātā Raimanu kā tādu, bet līdz šim tas man nekā laba nav devis. Mūsainis pastāvīgi braukā uz Venēciju vai Zenēvu un, lai viņš būtu kur būdams, allaž rīko tikšanās, allaž izmaksā pusdienas vienam vai otram, un tā ir gluži parasta parādība, ka reklāmu nodaļas vadītājs tik rosīgi darbojas, bet, lai izprastu, kur beidzas parastais un sākas kaut kas cits, nepieciešams turēt pakļautībā veselu armiju palīgu, kuri turklāt labi pārzina savu amatu.
Lāgu lāgiem kavēdamies šādās pārdomās, jau esmu izskatījis korespondenci, kad gaitenī melodiski un daudz
sološi notrinkšķ elektriskais zvans: beigusies darbadiena, beigusies darba nedēja, jo šodien ir piektdiena, bet sestdienās «Zodiaks» slēgts. Edīte paceļ acis no grāmatas, paveras manī un, redzot, ka vēl nocīnos ar vēstulēm, atkal iegrimst lasīšanā. Man patīk, ka šai sievietei nav tādu paradumu, kādi mēdz būt ierēdņiem.
Tikko ir apklusis zvans gaitenī, atskan otrs. Šoreiz tarkšķ tālrunis. Sekretāre skaidri zina, kas pašlaik var zvanīt, tāpēc tūlīt nospiež pogu, lai pārslēgtu savu aparātu uz manējo, un es paņemu klausuli.
— Moris, manu zēn, vai neiedzersim pa glāzītei, gribu tevi uzcienāt, jeb vai tev jāsteidzas mājās?
— Iedzersim, tikai ar norunu, ka es arī tevi uzcienāšu.
— Ļoti jauki! Pēc piecām minūtēm būšu kafejnīcā.
Pasniedzis mapē saliktās vēstules Edītei, pieceļos.
— Mēs abi ar Raimanu iegriezīsimies stūra kafejnīcā. Ja vēlies, nāc man līdzi.
— Nē, nē, mersi! Tikai pielūko, ka atkal neaizvelka- ties pie striptīza dejotājām! Mūs šovakar ciemos ir uzaicinājis Pīters.
Tā ir vēl viena laba sekretāres rakstura īpatnība — viņa reizēm ļauj man palikt savā vaļā un nepiesitas visur klāt kā greizsirdīga sieva.
Atradu Raimanu sēžam pie neliela galdiņa līdzās logam. Galdiņi te ir mazi, jo arī pati kafejnīca ir mazs, kaitavīgs stūrītis ar plastmasas apdari, neonspuldzēm un spoguļiem, it kā iekārtots apmeklētājiem pieciem, lai gan tur saietu pāris duču «Zodiaka» bērnu.
— Paņemsim veselu pudeli, vai ne? — mūsainis ierosina, kad esmu nosēdies viņam pretf. — Aiztaupīsim viesmīlim liekas pūles šai burzmā.
Vesela pudele martīni ir paliela deva pienācīgai ēstgribas uzlabošanai, tomēr par to nav daudz jāuztraucas, kad pie galdiņa sēž partneris, kurā vīns līst kā caurā mucā. Mums atnes spainīti ar ledu, pudeli martīni un karafi gāzēta ūdens, un Raimans, kas patlaban izskatās tik nopietns kā profesors pirms lekcijas, piepilda glāzītes. Viņš gandrīz vienmēr ir nopietns, visvairāk tad, kad sākas pamatīga iedzeršana. Ietempjam pa lielam malkam martīni, lai pārbaudītu, kā tas silda. Tad seko mūžīgais ievadjautājums:
— Kas jauns?
Un mana viena un tā pati atbilde:
— Nav nekā sevišķa, tikai kārtējie darījumi.
Pie bāra triju soļu atstatumā no mums zemākais personāls iemet un tērzē, saspiedušies ciešā verdzē. So to uztveru no" viņu valodām. Tās nav nozīmīgas. Nekad nekā nav nozīmīga. Pa ietvi gar skatlogu vienmērīgā, ierastā gaitā iet van Altens zemu noliektu galvu.
— Man tādi kā šitas ir mīkla, — Raimans saka, pamanījis arhivāru.
Man arī. It īpaši šis vīrs. Bet to nedrīkstētu pateikt balsī.
— Ne reizi neesmu redzējis, ka viņš ienāktu kafejnīcā … — Raimans piebilst.
— Altenam laikam trūkst naudas.
— Viņš vienādiņ izskatās tik bēdīgs kā bērēs.
— Droši vien slimo ar aknām.
— Var jau būt. Bet tam, ko sakāt par naudu, nepiekrītu vis. Arī mans maks nav biezs, tomēr es dzīvoju kā cilvēks.
— Naudas nevienam nav diezgan, — ņemos filozofēt.
Raimans palūkojas ,manī domīgi, mirkli klusē, tad
pusbalsī pateic:
— Tās varētu būt vairāk gan man, gan tev, ja mūsu dārgais Ādams nebāztu visur savu degunu.
— Tu tā domā?
— Esmu pārliecināts.
— Diemžēl Vorneram garš deguns.
— Ne visai. Pats esmu lielākoties vainīgs: izturos vientiesīgi. Sitas vīrs iztaujājot tā prot sajaukt galvu, ka cilvēks nevilšus var izteikt tieši to, ko ir nolēmis neizpaust. Tā man būs laba mācība. Galu galā mēs taču cīnāmies par brīvās pasaules mērķiem, nevis par sīku pašlabumu … Vai nav tā?
— Nopietni runājot, Konrād, mani maz interesē šie mērķi, ja no tiem pašam nekas neatlec. Varbūt tas tev izklausās merkantilistiski, bet dzīve ir gaužām īsa, turklāt dota vienu vienīgu reizi, tādēļ mērķi …
— Tiesa kas tiesa! Tomēr, kad labus ienākumus mums dod cildens darbs, gandarījums ir daudz lielāks.
— Tev taisnība, — es savukārt pievienojos viņam. — Garnējumam arī ir nozīme. Taču tas ir un paliek tikai garnējums.
Vienprātība skartajā jautājumā mūs tā uzmundrina, ka atkal ielejam pa glāzītei martīni un izdzeram, raudzīdamies viens otrā ar savstarpēju atzinību.
— Ja tu būtu ar mieru cieši glabāt noslēpumu, domāju, mēs varētu uzsākt ko derīgu mums abiem, — Raimans klusi saka.
— Konrād, esmu tavs draugs un ceru, ka to jau esmu pierādījis. Bet negribu zaudēt savu vietu …
— Šādas briesmas tev gan nedraud, — mūsainis mani mierina. — Viss ritēs gluži parastā gaitā. Daži braucieni uz Austrumiem, lai paplašinātu tirdznieciskos sakarus. Ceļosi viens, nebūs nekādu liecinieku. Van Vermeskerkens tevi laidīs — to prasa «Zodiaka» intereses.
— Un risks?
— Minimāls. Toties nesalīdzināmi lielāka droša peļņa. Starp citu, tev vēl ir laiks to visu apsvērt.
— Bet man nav nekādu datu.
Raimana plānajās lūpās paplaiksnī tik tikko jaušams smaids.
— Uzskati, ka pieci tūkstoši par vienu «šāvienu» tev jau kabatā.
— Konrād, tu gribi mani iekārdināt.
— Izdaru tev mazu pakalpojumu, un tas arī viss.
Brītiņu nesaku ne vārda, kā pārlikdams viņa piedāvājumu. Tad iebilstu:
— Sliktākais ir tas, ka minimālais risks, daudzreiz atkārtojoties, vairs nav minimāls. Ja mani neaizturēs piektā reizē, noteikti saņems ciet desmitā.
— Desmitā nemaz nepienāks. — Raimans papurina galvu. — Ja esi sācis aprēķināt peļņu, nepareizini pieci tūkstoši ar lielāku skaitli kā seši. Pa vienam braucienam uz katru sociālistisko valsti. Tieši tas padara risku gaužām niecīgu.
— Konrād, nudien, tu mani jau esi iekārdinājis!
— Nu, -tad padomā! — Mūsainis atkal pasmaida, ieliedams glāzītēs vīnu. Pēc tam pēkšņi sāk runāt par pavisam ko citu: — Kā iet mūsu dārgajai Edītei?
Noburkšķu kaut ko: tā teikt, labi.
— Viņa ir vienreizēja sieviete! Ja Edīte nebūtu augumā garāka par mani, es tev, manu zēn, sagādātu pamatīgas greizsirdības mokas.
Iedzeru malku martīni un pacietīgi gatavojos sarunai
par aizsākto tematu. Ja jau valodas ievirzījušās par garnējumu, šis vīrs, kā vienmēr, alkohola mēriņus saldinās ar notikumiem no seksa pasaules.
Kad mijkrēslī, pārradies mājās, uzkāpju augšā Edītes istabā, esmu mazliet pacilātā garastāvoklī un neparko nejaudāju saprast, kā gan cilvēkiem patīk vārtīties pa gultu tieši pirms svinībām.
— Būtu vismaz pieklauvējis, — sekretāre man pārmet, vienā kombinē gulēdama gultā un, kā parasts, turēdama rokā grāmatu; kaktā atskaņotājs tā rauj trompešu histēriju, ka ne apklausīties.
— Jau lejā, kāpdams pār slieksni, sev teicu, ka par katru cenu jāpieklauvē, bet pēdējā mirklī aizmirsu, — es taisnojos, aši pārlaizdams acis dāsnajam, samtainajam augumam.
— Nav nekāds brīnums, ja paskatās, kādā skurbulī esi pārnācis, — Edīte nočivina un pieceļas, lai apģērbtos.
Būtu naivi domāt, ka dzīve blakus šai vienreizējai sie- ' vietei »r kā medusmēnesis, kas ilgst divpadsmit reizes ; ilgāk. Skaidrības labad jāpiebilst, Edīte man šķiet gluži ; tāda kā šīs pilsētas klimats — veseli mākoņu bari, mazu brītiņu saule, atkal piecas stundas no vietas tumšas tūces un sērīga nokrēsla.
Atveru durvis, kas ved uz terasi, un ieeju tajā, lai mirkli pabūtu vienatnē šai paradīzes oāzē ar mūžīgi -j zaļajiem krāšņumaugiem, pa kuru lapām rit nupat noli- jušā lietus lāses. Beigu beigās pēc vairāk nekā gadu ; ilgas «cepināšanās uz lēnas uguns» esmu saņēmis at- ] klātu piedāvājumu. Tātad Raimans darbojas patstāvīgi, j tas ir, pa citu līniju — ārpus «Zodiaka», un ir izmantojis «Zodiaka» ļaudis aiz tīras nejaušības, nevis tādēļ, | ka viņi strādā šai firmā, bet gan tāpēc, ka viņi ir Raimana draugi.
Cik vienkārši, cik skaidri, taču es nespēju tam ticēt. Bauera lielā interese par «Zodiaku» — ne velti viņš pat man ir palīdzējis tur ietikt—.Vornera galējā piesardzība un aizdomīgums, tas, ka mūs neatlaidīgi izsekoja pirmajos mēnešos, brauciens uz Bulgāriju pārbaudes dēļ — to visu nevar vieglprātīgi iznest aiz iekavām tālab vien, lai uzdevums nebūtu tik sarežģīts.
Ticamāks ir kas cits: Raimans darbojas saskaņā ar «Zodiaka» instrukcijām, saskaņā tieši ar Vornera instrukcijām, kurās tieši norādīts, ka viņam jārīkojas savā vārdā un it kā pretēji šīs firmas administrācijas gribai. Pirms gada es būtu atzinis, ka šādu mizanscēnu viņi rīko, man pietiekami neuzticoties. Tagad acīmredzot man jau droši uzticas, tomēr mizanscēna nav zaudējusi savu nozīmi — joprojām tiek piekopta kā piesardzības solis vai, cik var nomanīt, kā pastāvīgs darba stils. Ja es vai kāds cits iekritīs, «Zodiaks» netiks iejaukts šai jezgā un visa vaina būs uzkrauta vienīgi Raimanam un izdomātam, slepenam viņa vadītājam.
— Lūdzams, aizver durvis! Ir auksti… — Edīte iesaucas istabā.
«Vai auksti?» domās noprasu, aiztaisīdams durvis. «Uzliec roku uz manas pieres un apjēgsi, cik ir auksti.» Man ir karsti ne tik daudz no izdzertā martīni, cik no visiem jautājumiem, kas nevis uzrodas secīgi, bet spēlē kukuriņus manās smadzenēs, sakrizdami cits citam virsū lielā gūzmā.
Redzams, ka Raimans man uzticas. Tātad vajadzētu priecāties: mani iekļauj sistēmā. Bet kāda tam jēga? Es būšu šai sistēmā tikpat kā mazs zobrats, kam nekas vairāk nav zināms kā tikai divi blakus pievienotie zobrati: no vienas puses — mūsainis, no otras — vietējais nodevējs, ar kuru man reiz iznāks saskare. Pieci tūkstoši par «šāvienu»! Bet atsevišķs «šāviens» un pat seši šādi «šāvieni», kopā ņemot, man sniegs vienīgi to, ko jau esmu atklājis.
Darba metode — vismaz ar ārštata darbiniekiem — man ir skaidra: pa reizei aizsūta uz katru sociālistisko valsti, pēc tam izraida no spēles uz laiku laikiem vai uz dažiem gadiem pēc kārtas — tāpat kā Morandi. Tā tiešām ārštata darbiniekiem ir gaužām maz jābaidās, ka var noiet greizi, un paši štata darbinieki ir ārpus jebkura riska. Viņu vidū ir viens vienīgais, ar ko es saejos, un man nav nekādu izredžu, ka izdosies paplašināt šādu pazīšanos.
Izklaidīgi pievēršu skatienu — jau kuro reizi gada ritumā! — «Zodiaka» fasādei, kas krēslas stundā miglaini iezīmējas tālumā, tur, starp diviem blakus jumtiem. Mājas piekļāvušās cita citai, to trīs stāvi ne ar ko nevilina: apakšējā ir kancelejas maziem lodziņiem, kurās pieņem parastus apmeklētājus, otrajā atsevišķu departamentu telpas, trešajā iekārtojušies nodaļu vadītāji, arī «Hronosā» vadītājs. Tikai stūra mājas ceturtais stāvs ar vienīgo istabu virs Evansa kabineta pelna īpašu uzmanību. Pustumsā tas tik tikko manāms — šis ceturtais stāvs diviem cieši aizvirtnētiem logiem, tomēr to redzu skaidri, vai arī tas man tikai tā liekas, jo apnicis līdz kaklam uz to raudzīties.. Un patlaban, tāpat kā citās reizēs, galvā sāk urdīties neprātīgas domas: vajadzētu ieiet Evansa kabinetā, ielaist ko iemidzinošu viņam sejā un uzdrāzties pa kāpnēm augšā. Bet tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Varbūt vajadzētu trausties no jumta uz jumtu, kamēr sasniegšu stūra māju. Jumti ir stāvi, taču alpīnisti kāpj vēl pa stāvākām kraujām. Arī tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Ar virvi un āķi es varētu uzrāpties uz jumta virs ceturtā stāva. Tur ir lodziņš, tiesa, stingri aizdarīts ar slēģiem. Bet tas nekas — gan jau atvēršu vaļā. Un tad? Tad ielīdīšu bēniņos. Ja ir bēniņi, jābūt arī lūkai. Ja tās nav, izlauzīšu caurumu. Tā nokļūšu tieši istabā. Pie seifa. Un te, protams, viss būs galā. Ak blēņu blēņas!
— Domāju, mēs varam iet, — Edīte ierunājas, durvju spraugā pabāzusi galvu. — Ja tikai pietiekami esi izvēdinājis smadzenes.
— Šķita, ka tās pietiekami izvēdinātas, bet tagad, veroties uz tevi, atkal jūtos apskurbis.
— Tu jau dumjš paliec no dzeršanas, — viņa dzestri atcērt. — Un iedomājies, ka esi briesmīgi asprātīgs.
— No dzeršanas un no mīlestības, — es pārlaboju. — Tu izskaties tik izaicinoša šai tērpā, ka tā vien kārojas to pataustīt.
Edīte tiešām ir ģērbusies skaistā, tīkami rozā Briseles mežģīņu kleitā, kas nav pārliecīgi teatrāla. Vēl viena laba šīs sievietes īpašība ir tā, ka viņai piemīt mēra sajūta. Diemžēl šoreiz viņa ir pāršāvusi pāri par mēru, izvēloties tik šauru kleitu, ka viņas daiļumi virs un zem tievā vidukļa izceļas vairāk, nekā pieklājas.
Laizdama gar ausīm manu mēļošanu, viņa uzvelk lietus mēteli, paņem lietussargu — bez tā šai pilsētā neviens neiet laukā —, un mēs dodamies pie Pītera Grota.
Mans draugs Pīters Grots ir gleznotājs un aiz tīras sagadīšanās dzīvo tai pašā kanāla krastmalā, kurā atrodas «Zodiaks». Savu darbnīcu viņš ir iekārtojis stūra nama bēniņu telpās — šīs celtnes pirmajā stāvā ir mūsu iemīļotā kafejnīca. Tādēļ, kad domās izlaupu slepeno «Zodiaka» arhīvu, vienmēr iztēlojos, kā vispirms iezveļu ar dūri Pīteram zobos, lai viņu apdullinātu, tad kaut vai ar kādu trepju palīdzību uztraušos uz jumta un uzsāku bīstamo ceļu.
Pīteram patiesi ir tāds augums, ka droši vien, ja reizi ietrauktu zobos, viņš vairs nepieceltos, lai ietu tālāk pa dzīves taku. Tievs, vārgulīgs, viņš svārstās kā drēbju pakaramais un — pretēji visiem dabas likumiem — stingrāk turas uz kājām, kad piesūcas kā plūds. Tad viņa vaļīgās kustības kļūst kokainākas, muguri. .uls it kā sastingst, pārvērsdamies par īstu stabu, un vārdi skan kareivīgi, lai gan mazliet neskaidri, kā plūzdami no dziļas dzelmes.
Kad mēs ierodamies, gleznotājs ir vēl sava stinguma sākotnējā stadijā — stīvas tikai kājas, tāpēc viņš atgādina cirtīgiem soļiem ejošu cirkuli. Pīters pats atver durvis, priecīgi iesaucas aiz viesmīlības, palīdz Edītei novilkt lietus mēteli un ieved mūs darbnīcā. Plašā telpa jau ir tik stipri piesmēķēta, ka pirmajā brīdī vīriešu sejas, sieviešu krūšutēli un abstraktās gleznas šķiet izplūdušas un sajaukušās ar tabakas dūmiem. Bez mums te ir Pītera laulātā draudzene Meri un divi gleznotāji ar sievām, ko atceros kā pa miglu kopš kādām lepnām dzīrēm, kurās viņas uz beigām piedalījās. Sievietēm mugurā ir tādi tērpi, ka Edītes kleita man uzreiz liekas ļoti pieklājīga — pats šķīstības iemiesojums. Abu gleznotāju dzīvesbiedrēm uzvilkti svārki, kas neapsedz pat zeķu augšmalas; namamātei, kuras varen kuplās miesas nepieļauj līdzīgu frivolumu, ir tik pārmērīgs dekoltē, ka taisni brīnums, kā viņas krūtis arvien vēl nav izslīdējušas laukā no ņiebura. Jāpiebilst, šī Rubensa Venera ir divreiz lielāka un trīsreiz resnāka par Pīteru, un, ja viņš nebaidītos nosmakt, mierīgi varētu nakti gulēt vidiņā starp viņas krūtīm.
— Ko lai jums piedāvāju uzkost? — namatēvs jautā, kaulainām rokām grābstīdamies ap pudelēm, to salikts uz galda daudz, daudz vairāk nekā šķīvju ar zivīm un sviestmaizēm.
Brītiņu šaubījies, viņš satver pudeli martīni, zinādams, kas man iet pie sirds, un, kā izpildīdams rituālu, manierīgi pienes mums divas līdz malām pilnas glāzes vīna. Tad valodas, kas uz mirkli ir aprāvušās, pēkšņi kā sprāgtin sprāgst vaļā — un Edītei pārsteigumā tik tikko neizkrīt glāze no rokas.
— Tavs Matjē ir krāpnieks! — viens no gleznotājiem skaļi saka.
— Toties asprātīgs! Bet tavs Poļakovs turklāt vēl ir pagalam garlaicīgs! — otrais cērt pretī.
— Ak vai, Poļakovs ir dievišķīgs! — atskan jūsmīgs sievietes spiedziens.
— Popmāksla jums visiem ir pārvilkusi krustu pāri! — iekliedzas cita.
— Popmāksla ir tikpat kā piegānīts klozeta pods! —» Pīters strikti nodārdina, līgodamies uz sava cirkuļa.
Un tā tālāk. Vārdu sakot, cilvēki raiti tērzē.
Tā kā man saruna vispārīgos vilcienos ir skaidra un minētie personu vārdi neko neizteic, atgāžos atzveltnī, pievilcis sev tuvāk martīni pudeli un sviestmaižu šķīvi, un laiski nododos vērošanai. Edīte, kurai viņas rāmā, atturīgā daba neļauj klaigāt pilnā kaklā, apsēžas man blakus, aizkūpina cigareti un pacietīgi gaida, kad tērzētāji pagurs.
Pie sienām piekārtās gleznas visas ir namatēva roku darbs, jo viņš neatzīst nevienu citu mūsu laikmeta meistaru kā tikai pats sevi. Tie ir diezgan vērtīgi darbi, ņemot vērā, cik daudz krāsu tur izšķiests. Raksturīgākā Pītera daiļrades īpatnība ir tā, ka viņš kilogramiem uztriepj krāsas uz finiera plāksnes un pēc tam laiž darbā mūrnieka ķelli.
Es nejauši iepazinos ar šo gleznotāju lejā kafejnīcā kādā drūmā ziemas pēcpusdienā, kurā gulēt vien gribas. Kā šādās reizēs mēdz būt, vispirms parunājāmies par nolādēto laiku, tad viens otru uzcienājām, un beigu beigās, kad gļēvulības uzplūdos biju samānījies, ka mīlu abstrakto mākslu, Pīters ar vienu roku aizvilka mani uz savu darbnīcu, otrā turēdams tīklu pilnu pudelēm.
Varbūt mūsu pazīšanās būtu bijusi tikai īslaicīgs strapgadījums, ja man skurbumā neiešāvies prātā uz viņa laipnību atbildēt ar laipnību. Vēlēdamies to apliecināt, nopirku kādu no vismonumentālākajām gleznām, kas ir vairāk nekā divdesmit kilogramu smaga un ko Pīters kopā ar trim nesējiem nākamā dienā atstiepa uz manu dzīvokli un pats vadīja sarežģīto piekāršanas operāciju. Sākumā viņš uzstāja, lai šedevru novietojam tieši virs manas gultas, bet es smalkjūtīgi pretojos, jo tas krītot varētu mani nosist un tā būtu visšausmīgākā nāve. Galu galā mākslinieks piekāpās, un gleznu piekārām zālē virs mana rakstāmgalda — kopš tās dienas es nekā vairs nerakstu mājās.
Kavēdamies atmiņās par mūsu draudzību, droši vien jau mazliet esmu iesnaudies. Nekas mani tā neieaijā miegā kā vienmērīgas, nerimstošas klaigas.
— Ja te esi atnācis gulēt, tev vajadzēja paņemt līdzi segu, — dzirdu pie pašas auss skanam maigo Edītes balsi.
— Piedod, dārgā, es tikai pievēru acis, jo tas, ko šeit redzu, dumpo manu tiklību: visas šīs kailās krūtis un gūžas…
— Vari skatīties uz mani. Es neesmu kaila.
— Tiesa gan. Ne jau nu galīgi.
— Papūlies izspiest no savām smadzenēm kaut dažus vārdus, lai mēs nesēdētu kā kurlmēmi.
Kamēr lauzu galvu, ar ko lai iesāku ikdienišķo sarunu, Pīters īsti laikā nāk man palīgā.
— Mījā Edīt, man ir jums pārsteigums. Brīnišķīgs pārsteigums! Jūs tur klusāk! — viņš apsauc klātesošos un dodas uz kaktu, kur atrodas stereofonisks atskaņotājs.
Es jau atskāršu, kas tas par pārsteigumu. Pīters, tāpat kā Edīte, ir mazliet ķerts uz džezu. Viņš iedarbina atskaņotāju, bet adata ir trāpījusi kaut kur plates vidū, un viņš cīkstas atkal un atkal, līdz beidzot, liekas, noliek to tuvu ieraksta sākumam, tad pagriežas pret mums un ar majestātisku žestu parāda uz atskaņotāju, kā teikdams: «Lūk, te tas ir!»
No plates plūst diezgan smelgi un pagalam nemelo- diski ģitāras trinkšķi.
— Nav nekāda ritma, — nepiesardzīgi nopukstu.
— Rimsties jel! — Edīte mani asi aprāj. — Tas ir nopietnais džezs, nevis tvists.
— Nesaprotu, kālab nopietnajam noteikti jābūt tik garlaicīgam …
Viņa aizspiež ar roku man muti, jūsmīgi klausīdamās jūklainajā trinkšķināšanā.
— Džango Reinhards! — Pīters pavēsta, tāpat kā mēdz svinīgi paziņot pilī: «Viņa majestāte karalis!» — Pavisam vēl nepazīstamu improvizāciju ieraksti. Brīnumaini atklāti pirms dažiem mēnešiem.
— Viņš ir fantastisks! — Edīte nopūšas. — Es šādu plati uzdāvināšu Dorai.
Šos vārdus viņa pasaka tā starp citu, kā jebkuru nenozīmīgu frāzi, bet es tos uztveru un iegaumēju. Dora … Kas tā par Doru? … Droši vien Dora Bosha.
— Vai veikalos šī plate dabūjama? — Mana sekretāre pievēršas Pīteram.
Taču visi pēkšņi sāk kliedzīgi triekt, pārmākdami viņas jautājumu.
— Es dievinu Džango!
— Muļķības! Viņš no pieciem veciem motīviem sacer vienu jaunu …
— Tas ir nulle salīdzinājumā ar «Mesendžera» džezu.
— Tu tā runā tādēļ, ka neesi dzirdējusi Džeriju Ma- liganu .:.
— Sidneju Beketu …
Un vēl cits citam uzber piparus.
Beidzot iet kā pēc notīm — bez šaubām, nopietno džezu nomaina nenopietnais. Divi skaļruņi atskaņo banālu roka gabalu, ko uzreiz visi uzņem kā savstarpēja izlīguma himnu, un, uzlēkuši kājās — pat dūšīgā, resnā Meri —, lokās un grozās, kā nu kurš mācēdams. Arī Edīti ierauj kaislās dejas virpulī, lai gan viņa nevēlas tajā piedalīties, un es vienīgais tieku sveikā cauri, tēlodams, ka sen esmu aizmidzis dzijā miegā.
— Mīļā Edīt, — tēvišķīgi ierunājos, kad vēlu naktī ejam mājās. — Liekas, esmu tev kādreiz devis padomu, bet tu to nemaz neņem vērā.
— Kuru tieši? Tu man pastāvīgi dod padomus.
— Vienu un to pašu: nevajag bez piesardzības sapa- zīties. Saki — kādas tev attiecības ar Doru Boshu?
— Gluži parastas: kā starp divām sekretārēm.
— Pastāsti konkrētāk!
— Reiz mēs satikāmies Kalverstraat plašu veikalā. Pārmijām dažus vārdus kā nejaušas paziņas. Noskaidrojās, ka mēs abas esain kā uzburtas uz džezu, un tas arī viss. Pāris reižu esam viena otrai uzdāvinājušas plates. Un vairāk nekā. ^
— Vai tu esi bijusi viņas mājās?
— Vēl ne.
— Un neej! Vispār kopš šīs dienas lai nebūtu nekādās plašu apmaiņas, nekādu intīmu sakaru!
— Zini, Moris: protams, tu esi mans priekšnieks, bet dažkārt tava aizbildnība mani nomāc.
— Atstāj šīs scēnas uz citu reizi! Dora Bosha ir Evansa sekretāre.
— Un kas par to?
— Evanss necieš nevienu, kurš lipstinās ap viņa ļaudīm. Tā ir mūsu laime, ka viņš nav uzošņājis par jūsu tikšanos plašu veikalā.
— Tevi laikam jau sāk vajāt rēgi.
— Evanss nav rēgs. Un man tev jāsaka — tavi mēģinājumi kaut ko sasniegt ar Doras palīdzību ir bērnišķīga blēņošanās. Dora nav spērusi un arī nespers kāju ceturtā stāva istabā. Tāpat kā tu. Sī tava viltība beigsies ar to, ka tevi un reizē ar tevi arī mani padzīs no «Zodiaka». Tādēļ neatlaidīgi tevi lūdzu — neaizmirsti mūsu pašu pirmo vienošanos!
— Labi, Moris! — Edīte apsola gurdā balsī. — Lai notiek tavs prāts. Tikai vairs nedrebi tā par savu vietu.
Izejamā diena sākas aukstā kara mierīgā atmosfērā. Sestdienā Edīte atraida ielūgumu kopā ar mani aiziet pusdienās uz restorānu, aizbildinādamās, ka neesot izsalkusi. Vakarā atkal atsakās nākt man līdzi, jo viņa vēloties gulēt. Es varētu Edītei pateikt, ka viņa velti dusmojas, un uzstāt tik ilgi, kamēr viņa piekāptos, bet, ja kādu ir pārņēmusi grūtsirdība, labāk vajag likt viņu mierā, līdz uzlabosies oma. Dodos pastaigāties, sarīkoju sev vecpuiša vakariņas ar kausu alus un bagātīgām pārdomu piedevām, pēc tam turpinu pastaigu. Neviļus aizsoļoju līdz piepilsētas kanālam. Tas ir savienotāj- kanāls, ko nemaz neizmanto; tā kreisajā malā koku ēnā noenkurotas dažas baržas — droši vien jau no laiku laikiem. Holandē ļoti daudz nabadzīgo ģimeņu dzīvo vecās baržās, kas ir pārveidotas par maziem mājokļiem. Barža, kura duras man acīs, ir otrā pa labi. Galvenās telpas lodziņā spīd gaisma, un pa to skaidri redzams vīrietis: noliecies pār galdu, viņš ēd. Tas ir van Altens.
«Kas tad tur liels, ka te mitinās van Altens?» saku pats sev, iedams atpakaļ. Raimans teica: viņš nespējot saprast šo cilvēku. Es — arī. Trīs četras reizes piemērotā laikā izsekojot viņu iztālēm, esmu apjautis, ka šis vīrs ir drūms, ikdienišķiem, apnicīgiem ieradumiem: no baržas dodas uz kantori, no kantora — uz baržu, pa ceļam iegriežas maizes veikalā, pie dārzeņu pārdevēja vai pārtikas preču tirgotavā. Atbraucis no Amerikas — varbūt viņu ir atvedis pats Evanss —, Altens dzīvo kā svešzemnieks dzimtajā zemē. Nekādu draugu, nekādu izpriecu, nekādu aizraušanos. Tas ir cilvēks, kurš var justies mierīgi istabā bez logu aizkariem, jo viņam nekā nav ko slēpt, vispār nekā nav sava, tuva un mīļa.
Taču jebkuras vēlmes trūkums, ja tas nav radies aiz galīgas dumjības vai maniakāla askētisma, arī ir aizdomīgs. Cilvēks parasti atsakās no visa pašam vien zināmas, no citiem rūpīgi slēptas vēlmes vārdā. Uz ko van Altenam ir slepena kaislība — un vai vispār ir šāda kaislība?
Bet kāda tam nozīme? Van Altens ir tikai sīka skrūvīte sarežģītajā mehānismā, bet tā nepieciešama, lai atvērtu «Zodiaka» tērauda seifu. Viņš nekad firmas ēkās nepaliek viens, pie ieejas mūžīgi glūn šveicars, augšā, arhīvā, arī laikam kāds dežurē, par ko liecina šaurā gaismas drīksna. Nekad van Altenam nebūs iespējas iznest laukā kaut nieku, un nekad es nejaudāšu šo arhivāru piespiest, lai viņš to izdara.
Van Altens «Zodiakā» ir tas pats, kas Dora Bosha,— viens no daudziem burtiem nozīmīgā vārdā, noteikta mehānisma atslēga. Tieši to mana sekretāre neaptver, tādēļ ir uzdrīkstējusies muļķīgi riskēt. Bet varbūt Edīte to ir aptvērusi, tikai vai nu viņas nervi vairs necieš, vai arī viņu varēm steidzina «Fišers un Ko» un tie, kas slēpjas aiz šīs firmas. Edīte ar viņiem droši vien uztur sakarus sarakstoties, uz īsu brītiņu ar kādu tiekoties, un laikam iegūst trūcīgas ziņas, bieži ieejot arhīvā un apjautājoties par šo to vai kafejnīcā noklausoties sarunas. Viņas uzdevums nav tāds kā manējais — uz tirdzniecības mīklām neviens neraugās pārāk nopietni. Taču tie, kas slēpjas aiz «Fišera un Ko», acīmredzot gaida no Edītes daudz vairāk un pieprasa, lai viņa darbojas cītīgāk, un mana sekretāre izdarīs aplamību, ja viņai galigi neatdarīšu acis.
Lai Edīte nepastrādātu muļķības, visdrošāk būtu viņu aizsūtīt uz dzimto pusi, bet šāda greznība neatbilst ne manām vēlmēm, ne iespējām. Nokļuvis tādā stāvoklī kā es, cilvēks nedrīkst zaudēt divas liekas acis un divas liekas ausis, nemaz nerunājot par to, cik derīga ir lieliska sekretāre.
Atkal eju pa ļaužu pilnajām pilsētas ielām un atkal domās kavējos pie nolādētā seifa mehānisma. Tiesa, van Altens, tāpat kā Dora Bosha, ir vienīgi mazi burti šai vārdā «mehānisms». Bet šie burti izdevīgā brīdī var nospēlēt zināmu lomu. Galu galā vārds sastāv tieši no burtiem. Ja tikai kāds no tiem nav izlaists.
Svētdienā ap pusdienas laiku Edītei labpatikas ienākt manā istabā. Svētdienās pēc paraduma ēdam mājās un sekretāre pagatavo ko vieglāku atkarībā no tā, kas atrodas ledus skapī.
— Ko tu gribētu iebaudīt? — viņa noprasa gluži tādā balsī, kādā mēdz jautāt apmeklētājam kantorī. -
— Zupu, kas uzlabotu omu.
— Kas tad tev noticis, ka slikta oma?
— Nekas nav noticis. Es ar to domāju tavējo.
— Ja tu tik daudz rūpētos par manējo, pacenstos izturēties iecietīgāk, — viņa nopukst un aiziet uz virtuvi.
Ja jau Edīte uzreiz ir sākusi filozofēt, tas nozīmē, ka drīz vien viņai pāries dusmas. Cerēsim, ka namamātes rūpes paātrinās pilnīgu atlabi.
Sekretāres pagatavotajās pusdienās jaukākais ir tas, ka tās nesagādā nekādu pārsteigumu: tomātu zupa un bifšteks ar ceptiem kartupeļiem. Saruna pusdienu cēlienā — arī. īpaši te, dzīvoklī, mums sarunas nepagalam nevedas. Nezinu, kurš ir izgudrojis muļķīgo izteicienu: «Jūties kā mājās!» — taču mājās, ik vārdu sakot, man liekas, kaut kur blakām griežas spolīte ar magnetofona lenti. Un aiz dīvainas iekšējas stūrgalvības mīļuprāt ļauju, lai tā griežas velti, lai ieraksta manu ilgo klusēšanu. Bet, tā kā klusēšana — lielākoties zināmos apstākļos —- tāpat daudz ko izteic, nevaru visu laiku nebilst ne vārda un esmu spiests ņemt talkā neldzības.
— Mīļā Edīt, — iesāku, valstīdams mutē bifšteka kumosu un lūkodamies- svētdienas avīzē. — Te rakstīts, ka varenās valstis meklē ceļu uz savstarpējo saprašanos. Vai nebūtu laiks arī mums sekot to paraugam?
— Es" nepiederu pie varenajiem, — Edīte atbild. — Atšķirībā no tevis.
— Es arī nepiederu, .taču dažkārt iztēloju sevi par lielu vīru, lai justos drosmīgāks. Vispār mani notur par lordu tikai tie, kuriem nav zināms, ka nēsāju vienu vienīgu uzvalku.
— Tu šodien esi apbrīnojami vienkāršs, — sekretāre vēsi saka. — Taču tā ir maska. Nē, tev ļoti daudz uzvalku. Bet tie visi ir karnevāla tērpi.
Un tā tērgojam tālāk — teikumi, vārdi, klusuma brīži, to visu aprij kaut kur tuvumā nolikta neredzama mašīna, lai ierakstītu desmitiem metru garā lentē, lai iemūžinātu nenozīmīgos dokumentos.
Visnepatīkamāk ir tas, ka šī neredzamā mašīna man uzglūn ārpus majas. Restorānā un pat uz ielas, kad Edīte bezbēdīgi sāk runāt par to, par ko mājās parasti klusē, es vienmēr paturu prātā: te kaut kur slēpjas mikrofons un griežas spolīte, kas neatlaidīgi, negurstoši iespiež un satin, iespiež un satin lentē vārdu pa vārdam visu, ko mēs viens otram sakām. Bet cilvēks pierod arī pie tā. Un' vēlāk katrai sliktajai parādībai izgudro attaisnojumu sev par mierinājumu. Es mierinu sevi ar to, ka neesmu piedzimis laikā, kad ierakstīs domas. Un steidzos izmantot šo tehnikas trūkumu. Galva plīst vai pušu no domāšanas. Bet labuma nekāda.
Jaunā darba nedēļa sākumā sola to pašu garlaicību, ko vienādā mērā jau esmu izjutis daudzas nedēļas pēc kārtas: preču piedāvājumi, sarakste, vēstuļu izskatīšana, sarunas pa tālruni vai minūtes piecas ilgi ziņojumi van Vermeskerkenam. Taču otrdien tiek nospēlēta atrakcija, kas iziet ārpus parastības ietvariem.
Pulkstenis ir pāri pieciem, un mēs abi ar Edīti jau dodamies mājās, kad pēkšņi uz ietves mums ceļu aizšķērso Raimans.
— Ak tavu laimi! Es eju tieši pēc jums. Šefs jūs uzaicina uz mazu maltīti.
Raimans mūs aizved pie automobiļa, kas stāv netālu, — pie Evansa melnā rolroisa, tādēļ lieki ir jautāt, kurš šefs tas ir.
— Kā tad tā uzreiz mūs esat atcerējušies? — Edīte sabozusies ievaicājas, kad trijatā esam ieslīguši ērtajā, ar ādu pārvilktajā sēdeklī un mašīna sāk ripot klusi kā līķrati.
— Nu, saprotiet pati: tas gadās gluži negaidot vai arī nekad negadās, — mūsainis nevērīgi atbild.
Spriežot pēc Raimana, redzams, ka viņš no paša rīta plosto.
— Mēs jau vakar iemetām, — it kā uzminējis manas domas, viņš tās pārlabo. — Un man jāsaka, mūsu Evanss ir vienreizējs. Kā tev zināms, es daudz varu turēt, bet viņa priekšā noceļu cepuri. Šķiet, Evansam nemaz nereibst — čempions, īsts čempions!
«Šefs ir savā villā» — šie vārdi «Zodiaka» žargonā nozīmē: «Evansam uznākusi dzeršanas kaite.» Priekšsēdētājs dzīro reti un paslepus no citiem, kā jau pieklājas varen augstam vīram. Taču Evanss, līdzko ņemas uzdzīvot, ataicina uz villu dažādas nejauši sastaptas sievietes, lai būtu jautrāk, tāpēc reizēm šādu klusu izpriecu atskaņas dzirdamas gaužām tālu.
— Liekas, mēs ieradīsimies nelaikā, — nomurminu.
— Ar dienu — pusotras lielu novēlošanos.
— Nerunā niekus! Tu vēl nepazīsti Evansu: viņam izprieca tikai tagad sākas. Lai gan īstenībā jau ir sākusies vakar. Nolēmām mazliet «apslacīt» darījumu ar «Kaloru». Un, kad tukšojām pa trešai glāzei, šefs drūmi paraudzījās uz mums un teica: «Es nojaušu kaut ko sliktu!» Svarīgākais, ka viņš nekad nemaldās. Es tev saku — mūsu Evanss ir vienreizējs!
— Es arī nojaušu kaut ko sliktu, — Edīte arvien vēl īgna iestarpina. — Mēs atstāsim nepatīkamu iespaidu. Cilvēki skaidrā prātā vienmēr atstāj nepatīkamu iespaidu.
— Neuztraucieties! — Raimans brīvi atmet ar roku.
— Neapbēdiniet savu sirdi, madame, un neraizējieties! Jūs esat tik glīta, ka nekad neatstāsit nepatīkamu iespaidu, kaut arī to gribētu … Bet vēlāk, ja vēlaties zināt, varēsit bez mazākās kautrēšanās radīt tādu iespaidu, kāds vien pašai tīk. Mūsu priekšsēdētājs laiž pār galvu sīkumus … Viņš ir vienreizējs!
Izkļuvis no pilsētas ielām, automobilis joņo pa šoseju, kas vijas uz Hārlemu. Šoferis varenu muguru sēž aiz stikla mūsu acu priekšā nesatricināmi mierīgi — 1 tieši rolroisa stilā. Nogriežamies uz lauku ceļa, un gar mašīnas lodziņu sāk zibēt koki, sākumā mazi, reti, vēlāk lielāki un arvien biežāki, līdz iebraucam mežā. Te valda zaļgana nokrēsla un valgme. Rolroiss palēnina gaitu, apmet slaidu līkumu un apstājas pie platiem ! dzelzs vārtiem. Šoferis pataurē, vārti klusi atveras, un rolroiss ripo tālāk pa garu, lokumainu aleju, kurā augstu ; slienas kuplas kastaņas. Pēc mirkļa starp kastaņu lapotni pavīd modernas divstāvu villas baltās sienas, un šoferis aptur mašīnu pie impozantas galvenās ieejas.
Milzīgā zālē izvietojies, cilvēku bariņš izskatās ne tik daudz ieskurbis uzdzīvē, cik sadrūvis. Vīrieši ir tikai divi: Evanss un radioaparātu nodaļas priekšnieks Pauls Franks, neliela auguma drukns, plecīgs subjekts, kam lūpu kaktiņā mūžīgi ielikts dzintara iemutis. Sieviešu ir divreiz vairāk, un tā vien šķiet, ka viņas šurp nejauši atvilktas no ielas. Nevērīgi atlaidušies krēslos, visi sēž pie zema, apaļa galdiņa, kas apkrauts ar pudelēm un glāzēm. Zāles galā radio klusināti translē tango, taču klātesošie ir tā nokāruši galvu, it kā klausītos nevis deju melodijā, bet savu apbedīšanas zvanu d.unoņā.
Mūsu ierašanos šī sēru nomāktā sabiedrība uzņem kā | pastardienu. Evanss pieceļas un, mazliet uzkucies, svi- * nīgā gaitā panāk mums pretī, noskūpsta Edītei roku, vēlīgi sasveicinās ar mani un aizved mūs pie dīvāna.
— Vai tad es neteicu, ka Konrāds atgriezīsies? — 1 Pauls Franks apmierināts nodārdina. — Konrāds ir goda vīrs! Viņš nekad neizspēlē nekādu stiķi, lai gan strādā reklāmu nodaļā.
— Konrīt, dārgumiņ! Nāc šurp! — glezna, melnīgsnēja meiča skurbumā aizkustinoši novaid.
Raimans apsēžas blakus šai skaistulei ar blāvo sejas ādu, es un Edīte iekārtojamies uz dīvāna abās pusēs Evansam.
— Es negribu jūs apgrūtināt ar iepazīstināšanu, — ļ namatēvs labsirdīgi saka. — Mēs te visi esam savējie. |
Evanss tiešām nav tik stipri apreibis, lai neapzinātos, ko dara, bet piepūle, ar kādu valda pār savām kustībām, liecina, ka viņš ir pamatīgi pievilcies.
— Taisnība gan, ko tur vēl iepazītiesl — piebalso novājējusi sieviete bāli nokrāsotām lūpām. — Svarīgākais ir kas cits: kurš ielies glāzēs?
Labprāt vēlēdamies pakalpot, Pauls Franks pietrūkstas kājās un sāk cilāt galdā saliktās pudeles.
— Ko lai ieleju, kad viss jau izdzerts… atlicis tikai vēl džins … Kuram lai piedāvāju džinu?
—- Nekādā gadījumā! — Evanss iesaucas. — Džins ir stingri aizliegts! Dzersim tikai ko vieglāku.
Viņš pagriežas pa labi pret atvērtām durvīm un negaidot uzkliedz, cik jaudas:
— Rovolt, draudziņ! … Kur tad galu galā ir tavi atspirdzinošie dzērieni?
— Viss jau gatavs, — no blakusistabas atskan aizsmakusi balss.,
Pēc brītiņa vīrs, ko sauc par Rovoltu, iznāk pa durvīm, ar piepūli nesdams milzīgu paplāti, uz kuras krau- tin piekrautas neatkorķētas viskija pudeles, gāzēts ūdens, glāzes, ledus un — uzkodām! — mazs mazītiņš šķīvītis ar svaigām olīvām.
— Nu, meitenes, novāciet kaut cik galdu! — Franks tēvišķīgi izrīko dāmas.
Divas lielas, dūšīgas sievietes jaunām, bet jau pavītušām sejām gandrīz reizē pieceļas no krēsliem un diezgan veikli pabīda pudeles un traukus uz galda, atbrīvodamas vietu paplātei. Rovolts tik smagi noliek savu ne- šļavu, ka tā drausmīgi noblaukšķ, un paslien galvu — uzreiz viņu pazīstu. Tas ir tas pats vīrietis bālo, gareno seju un spogujainajām acenēm, kurš brauca buikā pa tiltu uz Mestri. Šoreiz acenes nav spoguļainas, bet lieliem, tumšiem stikliem, taču seja ir, kāda bijusi, — vienaldzīga un pat baismīga savā vienaldzībā.
— Draudziņ, lej tīrās glāzēs! — Evanss aizrāda.
— Es tā arī daru… — Rovolts norūc kā izlutis sulainis, kam nepatīk pamācības.
Viņš atkorķē viskija pudeli, ērtības labad pastumj citu citai tuvāk izskalotās glāzes un sāk tās piepildīt, nenieka nebēdādams par strūkliņu, kas līst uz paplātes. Tad, uzskatīdams, ka savu lomu nospēlējis, apsēžas
krēslā un uzvelk dūmu. Visā šai sabiedrībā laikam vienīgi Rovolts nedzer.
Pārējie satver pa glāzei nemierpilnā cerībā, ka līdz ar to varbūt viss ies uz labo pusi. Lai gan neesmu pārāk liels optimists, tomēr es arī paņemu glāzi. Evanss svinīgi pace] savējo.
— Uzdzersim laimes mūsu jaunajiem viesiem!
Tūlīt nolemju nepalikt parādā.
— Un namatēvam!
Novājējusī skaistule, kurai lūpas kā balsinātas, pie- . bilst:
— Un visiem pārējiem!
— Cik brīnišķīgi! — Evanss atzinīgi novērtē, iekampis krietnu malku. — Tā vienā rāvienā visiem uzsaukti tosti. ■ Tas ir tieši mūsu stilā: laiks maksā naudu.
Ticis galā ar šo oficiālo rituālu, namatēvs pievēršas manai sekretārei un pusbalsī pasaka komplimentu par kleitu. Tā ir gluži parasta, tāpat kā kompliments, taču tas ir tikai nenozīmīgs sīkums, jo Evansa skatiens, cik varu ticēt pats savām acīm, lielākoties kavējas pie Edītes ce|galiem, kas rēgojas no kleitas apakšas.
Seko jauns kompliments, šoreiz to lāgā nedzirdu, bet tas droši vien jau ir tilts no nedzīvās tērpa drānas uz dzīvo tā valkātājas miesu.
— Jūs tā runājat, ka man jānosarkst, — Edīte kautrīgi nočivina, pilnīgā saskaņā ar pretīgo sievietes taktiku atvairīdama laipnību, lai izrosītu nākamo — vēl lielāku.
Protams, pēc tam trešoreiz skan maigi, glāsmaini vārdi, un, kā atbildot uz tiem, mana sekretāre smejas kā kutināta.
Tad Evanss no jauna stājas pie saviem namatēva pienākumiem — pagriežas pret mani un vēlīgi paceļ glāzi.
— Vēl pa malciņam, vai ne?
Gan viņa, gan mans malciņš ir vai vesels stops, jo abi iztukšojam glāzes kā pēc pavēles.
— Jūs man jau patīkat, manu zēn! — Evanss atzīstas, noraudzīdamies atzinīgi, cik lielu malciņu esmu ieķēris. — Rovolt, dārgais, atkorķē vēl kādu pudeli!
Rovolts novērš stingo skatienu no griestiem, laiski pieceļas un, norāvis nākamai «Karalienei Annai» galviņu, piepilda mūsu glāzes.
— Būtībā es jau sen jūtu simpātijas pret jums, manu zēn! — Evanss klāj vaļā pēkšņas sentimentalitātes uzplūdos un ierasti paņem glāzi. — Mīlu cilvēkus, kuri prot strādāt, neceļot troksni ap sevi. Nē, jūs tiešām esat simpātisks. Un jūsu sekretāre arī' ir simpātiska. Kāda apstākļu sagadīšanās, vai ne? Jūs abi esat šausmīgi simpātiski …
Te viņš negaidot iesmejas, it kā būtu pateicis ko brī- num asprātīgu. Nezinu, vai viņš tik dumji izturas tāpēc, ka ir piedzēries, vai arī vienmēr tā uzvedas. Negribu teikt, ka Evanss ir pēdīgais muļķis. Gluži otrādi, domāju — viņš attiecīgās situācijās rīkojas ļoti gudri un viltīgi. Taču bieži vien gadās sastapt cilvēkus, kam ir izcilas zināšanas un bagāta pieredze savā amatā, bet, tiklīdz viņi nonāk ārpus tā robežām, liekas pat neciešami viduvēji.
Evanss atkal pievēršas Edītei — un es esmu spiests garlaikoties kā labi audzināts vīrietis: paslepus nožāvājos, izklaidīgi pasūcu viskiju un bezmērķīgi veros apkārt. Zāle tā iekārtota, ka jebkurš aiz brīnumiem acis vien ieplestu, redzot mēbeles, kas iegādes laikā vienmēr šķiet pārlieku modernas, bet pēc gadiem diviem jau novecojušās. Tumšs koks ar tīra vara inkrustācijām, ādas pārvalki spilgtās krāsās — viss jau diezgan netīrs kā sen neapdzīvotā mājoklī.
Viesi uzjautrinās, kā nu kurš prazdams. Raimans ir nosēdinājis melnīgsnēju meiču uz saviem ceļiem un miglainām acīm blenž viņā; ar pirkstiem bužinādams viņas matus. Pauls Franks pūlas sasmīdināt sievieti «balsinātajām» lūpām, stāstot neķītru anekdoti, bet viņa droši vien zina vairāk rupju anekdošu nekā Franks, tādēļ tikai nodudina ar liekuļotu naivitāti: «Cik interesanti!» — vai arī: «Tas gan skan nekaunīgi!» Viena no dūšīgajām skaistulēm mēģina savaldzināt Rovoltu, augstu sakrustojusi augšstilbus tieši viņa deguna galā, otrā neatrauj no manis tumšās acis, kā uzmundrinādama: «Nu, mīļais, mazliet drošāk!»
Viegli pateikt — «drošāk». Jūtu, ka man vajadzētu attālināties no dīvāna, lai varētu plaši izvērsties slepenais Edītes un Evansa dialogs, tomēr tai pašā laikā baiļojos, kaut tikai sekretāre neizmantotu manu prombūtni un neuzsāktu kādu muļķību. Vai lai rīkojos drošāk? Kādēļ gan ne! Uzslējies kājās, dodos pie mātītes, kas mani aicināt aicina ar acīm, un nevērīgi piemetos uz viņas ' krēsla atzveltnes.
— Kā jums iet? — jautāju, pārbaudīdams savas spē- ; jas angļu valodā. — Tik sen neesam redzējušies.
— Nepūt nu pīlītes, — viņa noūbo. — Mēs nekad neesam redzējušies. Bet tam nav nozīmes.
— Tiesa gan. It nekādas nozīmes. Vai jums neieliet?
— Ar prieku iedzertu. Tikai apsēdīsimies kaut kur ērtāk.
Piepildu divas glāzes, palīdzu sievietei piecelties un aizvedu viņu pie kušetes, kas stāv kaktā līdzās atskaņo- ļ tājam. Un īsti laikā, jo plate ar tango ierakstu ir beigusi griezties. To nomainu pret citu, kāda pagadījusies ' pie rokas, un atkal iedarbinu atskaņotāju. Zālē plūst blūza «Sen Luī» nodeldēta melodija. Sī iemīļotā melodija mani aizgrābj, bet ne tik spēcīgi, lai es neievērotu, kā Edīte iztālēm seko manai rīcībai, lai gan vienlaikus uzmanīgi tērzē ar Evansu, nepalikdama vienaldzīga pret viņa komplimentiem.
— Nu, padraiskosimies, lai viņos pamostas greizsirdība, — mana partnere ierosina, puszviļus atlaidusies kušetē.
— Kā tad mēs draiskosirnies?
— Apskaujiet mani ar šīm divām rokām, kas jums patlaban nav aizņemtas, un sāciet skūpstīt!
— Vai sākumam šāds gājiens nebūs par stipru! Zināt, viņa ir bīstama. Es nebrīnītos, ja viņa izņemtu no ļj somiņas pistoli.
— Ko nu pūšat pīlītes! — sieviete nicīgi nomurmina, — Padodiet man glāzi!
Paklausu viņas pavēlei. Brangule ierauj sev piedienīgu malku karaliskā dzēriena, un viņai uzreiz rodas cita ideja.
— Ja jūs nevēlaties, es pati pakaitināšu savējo.
Viņa acīmredzot ir ne tikai pāri par mēru pielējusies ar viskiju, bet arī pāri par mēru pašpārliecināta, jo lēnām pieceļas, pasper dažus saldtīksmīgus soļus, gorīdama milzīgos gurnus, un, atskanot nākamajai blūza melodijai vai kādai Harlemas noktirnei, sniedz priekšnesumu, to pašu, vienu vienīgo, uz kuru ir spējīga tikai pagalam < apskurbusi zoss.
Priekšnesums tiešām rada efektu, bet gluži citādu, nekā viņa ir gaidījusi. Kamēr lielākā auditorijas daļa alkoholiķu sajūsmā neskopojas ar piekrišanas saucieniem, Evanss pieceļas un lēnām aizved apmulsušo Edīti prom. Resnule sākumā to neievēro, jo tieši šobrīd ir pagriezusi muguru pret skatītājiem, toties es pamanu īstajā mirklī. Muļķība pamatvilcienos jau ievadīta. Tūlīt mana viltīgā sekretāre mēģinās kaut ko izvilināt no namatēva, maksājot ar savu daiļumu. Viņai ne prātā nenāk, ka tādi kā Evanss, jo vairāk dzer, jo stingrāk pievalda mēli: viņiem ir izveidojies profesionāls reflekss.
Tumīgā mātīte jau ir ieraudzījusi, ka dīvāns tukšs, bet, tā kā cita nav ko darīt, viņa velk nost vēl atlikušo veļu, un piedzērušie viņu uzmundrina skaliem saucieniem. Rovolts kā apburts ieplestām acīm cieši veras sievietes kuplajās miesās. Kaut kas jādara, pirms burvju loks nav pārrauts.
Gausi pieceļos no kušetes un paeju dažus soļus pa zāli, gribēdams zināt, vai kāds to manīs. Neviens man nevelta nekādu uzmanību. Palūkojos pa atvērtajām durvīm ēdamistabā un aiz tās virtuvē. Dodos tālāk pa dziļu nišu, pa kuru aizlavījušies prom Edīte un Evanss. Tā ir apgaismota. Marmora kāpnes, pārklātas ar bāli rozā celiņu, ved uz otro stāvu. Lai ved vien! Vajag iemest šur tur aci, jo nez vai vēlreiz gadīsies nokļūt šai villā. Un droši vien nekad man nebūs tik nevainojams alibi: greizsirdis meklē savu vieglprātīgo draudzeni.
Pa kāpnēm uzeju augšā — otrā zālē, kas ir mazāka nekā apakšējā. Četras durvis, no kurām vienas šoreiz bijušas — nebijušas, pa tām var ieiet terasē. Mēģinu atvērt tuvākās — aizslēgtas. Varbūt aiz tām ir paslēpušies Edīte un Evanss. Mazlietiņ attaisu nākamās durvis, nospiedis to rokturi.
Lūk, kur abi laulības pārkāpēji! Viņi' sēž uz kušetes vāji apgaismotā istabā, kas ir gandrīz tāda kā kabinets vai bibliotēka. Priekšsēdētājs ir apķēris ar abām rokām Edīti, viņas tualete drusku samurdzīta — striptīzs pirmajā fāzē. Durvis ir pavērušās klusiņām, taču no zāles pēkšņi istabā ir ielijuši gaisma, un mīlētāji acumirklī pagriežas pret mani. Edītes seja pauž mulsumu, Evansa— gandrīz neko.
Gadās brīži, kad negaidot var ierunāties profesionālajām attieksmēm galīgi sveša iekšēja balss. Balss, ko radījusi ilga draudzība un cilvēka tuvība. Balss, kas mudināt mudina: ej satver viņu aiz pleciem un atrauj nost no tā nelieša! Tie ir bīstami brīži!
— Piedodiet, — es atvainojos un vieglītēm aizveru durvis.
Nokāpju lejā zālē un cauri tai izeju priekštelpā, lai paņemtu savu lietus mēteli. Raimans metas man pakaļ.
— Kas ir, vai noticis kas ļauns? — viņš klusi jautā, uzreiz aptvēris situāciju.
— Nekā tamlīdzīga.
— Paklau, Moris, tu taču esi kulturāls cilvēks, nu, raugies uz šādām nebūšanām vienkāršāk!
— Es tā arī raugos. Tomēr baidos no sekām.
— Sekām? Kādām sekām? Mūsu Evanss rīt nekā vairs neatcerēsies. Viņš ir vienreizējs tempis, tikai pēc dzeršanas otrā dienā nekā vairs neatceras. Reiz mēs bijām salasījušies tāpat kā tagad, un kāds tips…
— Viss skaidrs, — es saku. — Ej iekšā, tevi sauc!
— Vai tiešām tu gribi iet prom?
— Liekas, tā būs vislabāk. Ej vien, tevi sauc!
No zāles patiesi atskan spiedzīgas sieviešu balsis, lai gan nezinu, vai viņas kliedz, aicinādamas mūs. Pamājis ar roku Raimanam, dodos laukā. Izeja ir pa labi, bet, tā kā apkaimē nemana ne dzīvas dvēseles, nogriežos pa kreisi. Jau krēslo. Aleja ieslīgusi vareno kastaņu ēnā. Nogājis kādus divsimt metrus, apstājos. Te aleja apmet slaidu līkumu un vijas atpakaļ. Aiz līkuma plešas zālājs, viņpus tā slienas efejām apaudzis mūra žogs. Tas nekas.
Lai galīgi pārliecinātos, vai tiešām tas nav nekas, šķērsoju zālāju un sasniedzu žogu. Efejas puslīdz apslēpj mazus vārtiņus ar dzelzs režģi. Paskatos caur režģi: plaša klajuma vidū paceļas veca divstāvu ēka — d^oši vien dārznieka mājiņa. Vērīgāk ielūkojies, neviļus nodomāju, ka šis dārznieks noteikti ir liels maniaks. Es gribēju teikt, viņu ir apsēdusi radiotehnika. Uz jumta slijas gari dipola antenas stieņi. Visvienkāršāk būtu bijis šos stieņus piestiprināt pie diviem pretējiem dūmeņiem paralēli stāvā jumta korei. Bet kur nu: šis neprātīgais dārznieks ir novietojis antenu šķērsām jumta korei tā, ka tās neredzamie kūļi vērsti austrumu — dienvidaustrumu virzienā. Spriežot pēc tā, kā antena ierīkota, var secināt, ka tā apkalpo amerikāņu «AN/GRC» tipa radiostaciju. Lai gan tās nav virsjaudas radiostacijas, tomēr raida četru piecu tūkstošu kilometru attālumā.
Lieki ir vēl ilgāk taustīt ar acīm. Dodos atpakaļ uņ drīz vien nonāku pie citiem vārtiem — pie galvenās izejas. Lielie dzelzs aizvari slēgti, bet sānis ir mazi vārtiņi, kas automātiski atverami, nospiežot pogu. Ticis līdz meža ceļam, soļoju pa to tālāk uz šosejas pusi. Man pa priekšu krēslā iet kāda sieviete.
— Edīt!
Sieviete atskatījusies apstājas. Līdzko esmu panācis viņu, abi ejam blakus. Klusējam. Tikai augstie Edītes papēdīši skaņi klikstina pa asfaltu.
— Tu šodien izturējies riebīgi, — galu galā sekretāre klusi ierunājas.
— Ak tā? Pats to nemaz nejutu.
— Bet es visu redzēju. Tu tīšuprāt aizvilki resno nekauņu uz kušeti un liki viņai izģērbties, lai mani nokaitinātu.
— Kas tā tev par iedomul Un vispār izbeidz šo nejēdzīgo niķi — ar pārmetumiem novērst pārmetumus! Man ne prātā nenāk tev pašlaik teikt ko sliktu.
— Un neesmu to gaidījusi. Tu šovakar pavisam skaidri parādīji, ka tev par mani maza bēda. «Piedodiet …» Tikai pēdējais nelietis var tādā brīdī pasacīt «piedodiet» un tūlīt aizlaisties lapās.
— Labāk iztiksim bez spēcīgiem vārdiem, — īsi lieku priekšā. — Ja es arī teikšu spēcīgu vārdu, labi zini, kāds tas būs.
— Saki vien!
— Nevēlos. Neaizmirsti, ka scēna bibliotēkā man bija pamatīgs, neģēlīgs trieciens. Viens no tiem, kādi ir aizliegti, — pakrūtes apvidū.
— Nemāžojies! Stundas ceturksni tu vēl kavējies lejā. Un, ja ir bijis trieciens, pats sev to esi devis ar «atrakciju» zālē.
— Saprotu. Tu meties Evansa apkampienos, lai man atriebtos.
— Nerunā niekus! Cilvēks tāpat vien gribēja taktiski pasargāt mani no šīs nekaunīgās scēnas …
— Un piedāvāja citu — vēl nekaunīgāku ar tavu vēlīgu līdzdalību.
— Nē. Viņš piedāvāja man apskatīt senu dārglietu kolekciju.
— Neredzēju nekādu dārglietu. Tikai vienu vienīgo — impozantu un mazliet izsaiņotu.
— Liecies mierā ar savām sājajām asprātībām!
— Labi, — es saku. — Bet man arī vairs nestāsti pasakas! Jebkurai sievietei — pat tādai, kas nav tik aizdomīga un modra kā tu, — skaidri zināms: ja viņu ved, lai parādītu kolekciju …
— Es lūkoju sajaukt Evansam galvu ..
— Kādēļ? Vai sava prieka pēc?
— Vēlējos kaut ko uzzināt par darījumu ar «Kaloru». Man ir nojauta, ka šis darījums balstās arī uz dažiem slepeniem noteikumiem. Vispār biju nodomājusi pavazāt Evansu aiz deguna, bet izrādījās, ka viņš ir pārāk nepacietīgs.. . un acīmredzot manu pretošanos uzņēma kā koķetēšanu, jo kā gan tas iespējams, ka nez kāda sekretāre uzdrīkstas izrauties no paša priekšsēdētāja skāvieniem un kļūt rupja pret viņu, un …
—. Labi, labi! Kā tad beidzās viss šis nevainīgais flirts?
— Kā gan var beigties? Pēc tam kad cilvēks, no kura biju gaidījusi palīdzību, tikai pateica muļķīgu «piedodiet», pati meklēju glābiņu. Pēkšņi tikusi vaļā no Evansa, uzkliegdama viņam: «Rimstieties jel!» — vai: «Es baidos!» — skriešus bēgu prom. Vārdu sakot, ja tieši tas tevi interesē, es viņam neievilku vis pļauku. Vari būt mierīgs par savu vietu.
Neatrodu par vajadzīgu atbildēt viņai, un mēs soļojam tālāk tumsā pa asfaltēto ceļu, kas vijas caur mežu. Edīte, kā vienmēr, ir diezgan precīzi uzminējusi, kas no praktiskā viedokļa manī rada bažas. Taču viņa nav aptvērusi ko citu. Dažreiz cilvēks — pat tāds kā es — nemanot arvien vairāk un vairāk satuvinās ar kādu, līdz beidzot jūt, ka tas ir kļuvis par neatraujamu daļu no viņa. Vai nu te ir vainīga fiziskā tieksme, vai jau iesakņojies ieradums, vai atmiņas par bērnību, tik vientulīgu un skumju, kāda ir bijusi pašam, vai ari diezin kas vēl, bet viņš vairs nejaudā iztikt bez šā tuvā cilvēka, velti cenšas sev iegalvot, ka viņš ir nepieciešams tikai kādam
dienesta uzdevumam, un velti cenšas gūt pārliecību, ka tā ir vienīgi niecīga pazīšanās kā daudzas citas šajā dzīvē.
— Cik ilgi vēl tā iesim? — Edīte jautā. — Man kurpes pagalam beidz kājas.
— Es taču neesmu tev licis uzaut kurpes desmit centimetrus augstiem papēžiem. Jau tā neesi maziņā.
— Gribu būt tik liela kā tu.
— Savā ziņā tu esi tik liela kā es. Varbūt vēl gribi līdzināties Evansam?
— Mitējies jel! … Vai, es vairs nevaru!
— Vajag tikt līdz šosejai. Tur apstādināsim kādu mašīnu.
— Līdz šosejai… Bet kur ir šī šoseja? Kad braucām - šurp, likās — pavisam tuvu villai…
— Nav vis tālu, — mierinu Edīti. — Pāris kilometru — un būs klāt.
Mežs paliek aiz muguras, un, kā parasts, nelaime nekad nenāk viena: tiklīdz esam nokļuvuši klajotnē, sāk līt.
— Tā tik vēl trūkst… — Edīte smagi izdveš.
— Nu jā. Tādiem kā mēs tā tik vēl trūkst, lai izprieca būtu pilnīga.
Lai vēji brāzmaini Cērt sejā lietu mani Nav nekā labāka Par nejauku laiku.
— Nebiju domājusi, ka tev tik laba atmiņa. — Edīte iesmejas, par spīti sāpēm kājās. — Visvairāk tu atceries to, ko pats atzīsti par blēņām.
Lietus vispirms rasina nedroši, kā izmēģinādams, kā tam soksies, tad strauji pieņemas spēkā un ieslīpi mizo mūsu muguras ar neskaitāmām pletnēm. Apkārt plešas līdzenums, tukšs un melns. Mākoņi neskaidri vīd, starodami blāvi violetā vizmā. Tālumā lāgu lāgiem iemirdzas maza uguntiņa, kas aši nozibina garām un izzūd. Tur ir šoseja.
— Labāk novilkšu kurpes, — Edīte nosten. — Būs vieglāk iet.
— Nerunā dumjības! Sādā lietū nedrīkst iet basām kājām. Tad jau man jānes tevi uz muguras.
Viņa atkal sāk smieties.
— Mani nesīsi uz muguras? Ak tu, nabadziņš! Kā tev liekas — cik metrus aiznesīsi?
— Tik, cik ir līdz šosejai.
— Mēs runājam par šoseju, it kā tā būtu kāda apsolītā zeme, — sekretāre nodudina. — Un galīgi aizmirstam, ka tur mūs negaida neviena mašīna. Man nav ne jausmas, kā tiksim mājās.
— Vispirms jāsasniedz tuvākais mērķis, tad jātiecas pēc tālākā.
— Tu esi it kā izausts no šaura prakticisma. Taisni brīnums, kā gan esi iegaumējis šo dziesmu.
— Arī aiz prakticisma: lai nebūtu jāpērk plate.
Līdzko ieminos par plati, uzreiz šis tas uznirst prātā,
un jau gandrīz grimstu pārdomās, kad Edīte mani no tām atrauj.
— Tas bija brīnišķs vakars! Ja to vēl neesi aizmirsis …
Neesmu gan aizmirsis. Jo viss sākās ar sasodīto skūpstu uz tilta un ar to pašu nakti, kurā pirmoreiz sajutu, ka Edīte nav tikai sieviete vien manās rokās, bet kaut kas vairāk. Pēc tam sekoja notikums ar eglīti. To biju nopircis Ziemsvētkiem tikai tādēļ, ka zem tās jānoliek Ziemsvētku dāvana, un, kad sekretāre vakarā pārradās, kaktā zaļajos eglītes zaros maigi spulgoja daudzkrāsainas lampiņas; ne vārda neteikdama, viņa stāvēja pie eglītes kā sastingusi un rija asaras, kamēr viņu ievēroju. Neticēju pats savām acīm, ka Edīte var raudāt, un viņa, protams, raudāja nevis par eglīti, bet par kādām senām, smelgām atjausmām, pat ne raudāja, nē, pūlējās savaldīties, lai nelītu asaras, taču tas galu galā ir viens un tas pats, un es apskāvu savu sekretāri, lai viņu mazliet nomierinātu, un viņa, cieši apķērusi mani, čukstēja: «Ai, Moris, kāpēc tu mani saraudināji, šī ir pirmā eglīte manā dzīvē, pirmais mazais sirds siltu- miņš!» — un vēl tamlīdzīgus vārdus. Vēlāk atkal trāpījās šādi tādi atgadījumi, niecīgi draudzības un uzmanības apliecinājumi, starp tiem pelēkās ikdienības sīkumi, par kuriem nav vērts stāstīt.
— Jā, tas bija skaists vakars, —.piekrītoši pamāju. — It sevišķi, ja ņemam vērā, ka mums bija pavisam tuvu mājas.
— Rimsties jel! — viņa rājas. — Man diezgan moku sagādā kurpes.
Beigu beigās esam uz šosejas. Bet kāds tur labums! Paretam cits pēc cita garām aizrībina automobiļi, ar riepām apšļākdami mūs ūdens šaltīm. Neviens nevelti uzmanību manai paceltajai rokai, ja vispār to pamana. Lietus joprojām gāž, nemaz neapkusdams. Slīpās strūklas plītē mums pa galvu un, mīksti, vienmērīgi plīkšķēdamas, sitas pret asfaltu.
— Lieki ir te nīkt vēl ilgāk. Labāk iesim līdz Muidenai.
Edīte satriekta paraugās manī, bet nekā neiebilst, un mēs dodamies tālāk pa šosejas malas smilšaino strēli. Viņa velkas klusējot, pūlēdamās sparoties varonīgi, taču redzams, cik gausi liek soļus un pat viegliņām grīļojas, krizdama vai no kājām.
— Pieturies pie manis, — es piedāvāju.
— Neticu, ka ši intimitāte man ko līdzēs, — sekretāre neskaidri nober, atbalstīdamās uz manas rokas.
Metru simts no mums melnē divstāvu ēkas aprises. Kāds no apakšējā stāva logiem met platu gaismas staru kūli. Nonākam līdz dzīvžogam, un es ziņkāri pārlaižu acis pagalmam.
— Pagaidi te mirklīti!
Klusi atveru zemus koka vārtiņus un kātoju pie mājas palieveņa. Pēc brītiņa atgriežos uz šosejas, stumdams diezgan lietotu velosipēdu. Svētīta zeme, kurā uz katru iedzīvotāju ir pa divritenim!
— Moris! Nebiju ne domājusi, ka tu varētu tik zemu krist — kļūt par vulgāru zagli.
— Tevis dēļ esmu ar mieru pat izdarīt slepkavību. Kādēļ tu saki «vulgāru»? Es pasta kastītē iemetu divas banknotes.
— Vai šis divritenis nesalūzīs? Izskatās gaužām vecs.
Velosipēds ir izturīgs. Tieši tāpēc, ka ir ļoti vecs. Kā zināms, mūslaikos ar katru dienu izlaiž aizvien sliktākus izstrādājumus.
Un nu mēs drāžamies pa šosejas malu «zibenīgā» ātrumā — divdesmit kilometru stundā, mūs lietus pātago un vējš triec uz priekšu, un pēc mokpilnā kājām noietā ceļa gabala šis bezrūpīgais «lidojums» ir bezgala tīkams arī Edītei, kas, piekļāvusi muguru pie manām krūtīm, sēž uz rāmja — tieši manās skaujās, un es elpoju viņas matu vieglo smaržu, juzdamies tā, it kā trauktos nevis uz pilsētā uzceltu māju, kura nepieder man, bet uz kaut ko daudz jaukāku — tur, tumšā nakts tuneļa viņā galā.
Edīti varbūt ir pārņēmusi tāda pati vai līdzīga izjūta, jo viņa ir pieglaudusi savu vaigu manējam, bet sekretārei piemīt laba īpašība — viņa nerunā, kad jāklusē, un mēs, ne vārda neteikdami, klausīdamies, kā švīkst riepas un plīkšķina lietus, joņojam arvien tālāk un tālāk, ap pusnakti iebraucam tukšajās Amsterdamas ielās un apstājamies pie mājām.
Galanti pavadu Edīti līdz augšējam stāvam un, kā īstam pielūdzējam pieklājas, uz mirklīti ieeju viņas istabā. Bet gadās tādi mirklīši, kas rit bezgala ilgi.
Brīnišķa nakts var beigties bēdīgi. Nākamā rītā mana sekretāre pieceļas ar paaugstinātu temperatūru. — Tu vaKar apaukstējies. Ej atkal pagulil Edīte mēģina ko iebilst, bet, tā kā ar pūlēm turas uz kājām, paklausīgi liekas gultā. Uzvāru viņai tēju, aizskrienu uz aptieku pēc zālēm un dodos uz «Zodiaku». Evanss droši vien vēl sirgst ar dzeršanas kaiti vai jau atlabst, jo viņa rolroiss nav redzams parastajā vietā. Metu pie malas uz šorītu paredzētos darbus, pusdienā aizšaujos apskatīt, kā jūtas Edīte, un pēc tam pārrodos savā kabinetā, jo šās dienas uzdevumi nav vēl izpildīti, it īpaši viens, par kuru visu laiku esmu lauzījis galvu.
Divi mani vakarējie atklājumi Evansa villā — Rovolts un radiostacija — ir, bez šaubām, tīrā nejaušība, taču tā ir nejaušība, ko esmu gaidījis vairāk nekā gadu. Ne liktenis, bet gaidas sniedz laimīgu nejaušību: tā vienmēr nāk, ja protam pietiekami ilgi gaidīt. Hipotēzei «Zodiaks» plus CIP reizē ir radušies divi apstiprinājumi: Ļubo slepkava ir kāds Evansa miesassargs; radiosakarus ar aģentūrām mūsu zemēs rīko Evansa ļaudis. «Zodiakā» Evanss nodarbojas ar tirdzniecību tikai acu apmānīšanai un patiesībā vada pavisam citu nozari — spiegošanu. Lieliskā firma ar saviem lieliskajiem darījumiem ir vienīgi izlūkošanas centra legāla fasāde.
Pēc pirmā skata gribot negribot jādomā, ka «Zodiaka» priekšsēdētājs oficiāli strādā iestādē, neoficiāli — villā, taču man jau ir diezgan daudz faktu, kas atspēko šādu pieņēmumu. Piesardzīgi, bet ilgstoši novērojot, esmu pārliecinājies, ka Evanss retumis aizbrauc uz villu, toties savā kabinetā pavada ik dienas stundas astoņas, kaut gan oficiālie pienākumi diez vai aizņem viņam vairāk nekā pusstundu vai stundu dienā. Villa liekas pārāk pieejama, lai tur glabātu lielus noslēpumus, un dārznieka mājiņa — gaužām maza, lai tajā bez radiostacijas vēl ko iekārtotu. Evanss droši vien gan legālo, gan nelegālo darbību «Zodiakā», vada savā kabinetā, viņa galvenie palīgi acīmredzot arī ir «Zodiakā», un tai pašā laikā «mājkalpotāji» nodrošina viņam sakarus ar radiostaciju.
Tas viss ir ticams minējums un interesants atklājums, bet nelaime ir tā, ka tam visam nav praktiskas vērtības galīgai mērķa sasniegšanai. Pat vēl vairāk, apstākļi, kādos ir radies šis atklājums, var būt liktenīgi galamērķim. Kas gan spēj galvot, ka priekšsēdētājs izmetīs no galvas incidentu ar Edīti vai izliksies, ka ir izmetis. Kāds nevērīgs mājiens — un es nekavējoties izlidošu*no «Zodiaka» viens vai kopā ar mīļoto.
Protams, tādēļ vien, ka drūmi mākoņi savilkušies pie mana apvāršņa, es nedrīkstu uzsākt neko aplamu, tomēr tas, ko grasos izdarīt, pašlaik ir diezgan bīstams solis. Tieši tobrīd, kad pulkstenis gaitenī liegi nozvana, nolieku malā papīrus, uzvelku lietus mēteli un nesteigdamies dodos plašajā pasaulē. Izgājis laukā, eju nevis, kā parasts, uz stūra kafejnīcu, bet pretējā virzienā. Vēl nenogriezies pirmajā šķērsielā, pārbaudes labad pašauju skatienu atpakaļ un turpinu ceļu tikpat lēnā gaitā, apmierināts ar to, ka neesmu vīlies.
Meitene gaišiem, cirtainiem matiem, tumšzilā lietus mētelī_ ātri aizsoļo man garam, pieliekusi galvu.
— Ā-ā, Boshas jaunkundze! Labi, ka jūs ieraudzīju: uzreiz atcerējos gandrīz jau aizmirstu pienākumu.
Meitene apstājas uz mirkli, un es pienāku viņai klāt.
— Nesaprotu, ko jūs sakāt. Kas tas par pienākumu?
— Zināt, Edīte izdarījusi brīnumainu atklājumu, bet, tā kā patlaban slimo, ir palūgusi mani, lai viņai izlīdzu. Runa ir par jaunajiem Džango Reinharda ierakstiem, kurus esmu apsolījis nopirkt un uzdāvināt jums viņas vārdā.
— Tas ir ļoti laipni no Edītes un no jums. — Dora pasmaida. — Bet nevajag nopūlēties!
— Gluži otrādi, vajag gan! Citādi viņa nodomās, ka esmu aizmirsis. Būtībā tā arī ir iznācis.
Dora vēl dažos vārdos apliecina, cik ļoti viņa jūtoties aizkustināta, un mēs ejam tālāk uz Kalverstraat.
— Jāsaka, šīs Džango improvizācijas tiešām nepārspējamas. Vēl pilnīgi jaunas un līdz šim nav pazīstamas.
— Beidzos vai nost aiz ziņkāres, — meitene gluži bērnišķīgi iesaucas. — Džango ir mans mīlulis.
— Man pašam labāk patīk Bekets, — es saku, zināmā mērā baiļodamies, vai tikai neesmu sajaucis vārdus.
— Ak, Bekets, jā gan! Bet Bekets ir pavisam kas cits. Un Benijs Hudmans?
— Fantastisks! — nomurminu, otrreiz riskēdams nokļūt neērtā stāvoklī.
Veikals ir diezgan tālu, lai es liktu lietā vēl divus uzvārdus, ko esmu dzirdējis no Pītera, un diezgan tuvu, lai nenāktu gaismā mans izglītības trūkums. Nopērku divas plates ar Džango ierakstiem — vienu Dorai un otru Edītei — un, ejot laukā, uzaicinu Boshas jaunkundzi kopā ar mani iedzert kafiju un iebaudīt torti, jo tagad ir īstais laiks šādai maltītei.
— Nezinu, vai nevajadzētu atteikties, — Dora šaubīdamās atbild
— Kāpēc?
— Redzat, misters Evanss ar lielu greizsirdību raugās uz tiem, kuriem ir sakari ar viņa personālu.
— Kas nu tie par sakariem! — protestēju. — Nevienam nebūs nekāda ļaunuma, ja uz brītiņu iegriezīsimies konditorejā. Turklāt misters Evanss šodien ir savā villā.
Doma par šokolādes torti ir gaužām vilinoša, un mani argumenti — pietiekami pamatoti, tādēļ pēc neliela laiciņa abi ieejam tuvākajā konditorejā un apsēžamies pie galdiņa, kas ieslēpts atsevišķā istabā.
— Nemaz nezināju, ka misters Evanss ir tik greizsirdīgs … — nevērīgi ieminos, kamēr Dora mielojas ar milzīgu tortes gabalu.
— Tā nav īsti greizsirdība. Ja tikai jums nešķiet, ka viņš ir greizsirdīgs uz van Altenu. — Meitene nosmīknā.
— Bet kas tad?
— Nekas. Vienkārši princips.
— Jebkuram principam noteikti ir sava jēga. Teiksim, kas tur ļauns, ka mēs abi esam apsēdušies, lai iedzertu pa tasei kafijas?
— Manuprāt, nav nekā ļauna. Bet, ja viņš pamanīs mūs abus kopā, es varu izlidot no vietas.
— Ko nu jokojaties!
— Nepavisam nejokojos. Eva, viņa iepriekšējā sekretāre, izlidoja tieši šāda nieka dēļ. Vienā mirklī izlidoja, lai gan bija viņa draudzene.
— Jā, esmu dzirdējis: Eva Šmite.
— Eva Lederera, — Dora izlabo. — «Zodiakā» nav strādājusi Eva Šmite — vismaz manā laikā.
— Varbūt Evanss tikai meklēja ieganstu. Apnika viņam šī draudzene, un viņš nolēma tikt no sekretāres vaļā.
— Jūs mēģināt visu izskaidrot no šāda viedokļa. — Dora pasmīn. — Taču Evanss atlaida no darba arī van Veliju, bet van Velijs nebija viņa draudzene …
— Van Velijs? Neesmu par tādu dzirdējis.
— Nu jā, tāpēc ka te vēl esat samērā iesācējs. Van Velijs bija otrais cilvēks arhīvā, tomēr viņu izsvieda, lai gan bija strādājis uz goda. Eva arī likās nevainojama sekretāre.
— Ja jau viņi ir bijuši nevainojami, tātad nav vis palikuši bez darba.
— Nē, protams. Patiesībā van Velijam nenācās meklēt darbu, jo pēc divām dienām viņš noslīka. f
— Padarīja sev galu?
— Tā runā, bet varbūt notika nelaimes gadījums. Evu jau nākamajā nedēļā pieņēma «Preiskafā». Taču dzīve Arnemā nav tāda kā Amsterdamā.
— Tik tiešām. Tomēr svarīgi ir ne tikai tas, kur cilvēks dzīvo, bet arī tas, cik lielu algu viņš saņem. Var apmesties kaut vai Parīzē un nīkt tā kā tāds van Altens …
— Van Altena dzīvē nekas cits nav vainīgs kā viņa paša skopulība, — Dora iebilst. — Ja krāj naudu viņai saulei, šajā, zināms, prieki ir mazi.
Brītiņu vēl papļāpājuši par šo to nenozīmīgu, mēs pieceļamies.
— Lūdzu, nepavadiet mani, — meitene saka, kad dodamies prom. — Kāds var mūs ieraudzit, un sāksies tenkas. Vispār es jūs ļoti lūdzu — otrreiz neapturiet manil
— Labi, vairs tā nedarīšu, esiet mierīga. Negribu jums sagādāt nepatikšanas.
Dora atkal man pateicas par plati — un es savukārt pateicos viņai par informāciju, lai gan tikai domās, tad katrs aizejam savu ceļu.
Kad pārrodos mājās, Edīte guļ gultā, taču viņa apgalvo, ka jau jūtoties drusciņ labāk, un Džango plate viņu galīgi uzmundrina.
— Nebiju cerējusi, ka tev ienāks prātā to nopirkt, — sekretāre saka, uzlikdama plati uz atskaņotāja diska.
— Tas ir tavas Doras nopelns, — atzīstos. — Satiku viņu nejauši pie veikala, un uzreiz man radās ideja, ka vajag vienu Džango uzdāvināt viņai tavā vārdā un otru — tev savā vārdā.
Edīte aizdomīgi paraugās manī, bet klusē, jo šai mirklī atskan leģendārās ģitāras skaņas. Cik fantastiskil