Nākamā rītā Edītei aizvien vēl ir temperatūra — un viņa nedrīkst iet darbā. Tas nav patīkami, tornēr vienkāršo manu uzdevumu. Izmantojot to, ka priekšniekam ir tiesības jebkurā laikā iziet, es divas stundas pirms darba beigām ierodos stacijā un braucu ar vilcienu uz Arnemu.
Kad izkāpju mazā, mūsdienīgā stacijā, darba diena vēl nav galā. Kara laikā hitlerieši bija pagalam nopostījuši Arnemu, tādēļ te visas ēkas jaunas, uzceltas mūsdienīgā stilā, un tikai dažas ir vecās — restaurētie senatnes pieminekļi. Pavaicāju kādam «Preiskafa» adresi un drīz vien nokļūstu plašu, gaišu veikalu kompleksā. Tas ir «Preiskafs», bet vēl nav skaidrs, kur tieši šai neaptveramajā valstībā slēpjas Eva Lederera. Manuprāt, izcilas sekretāres vieta varētu būt Galvenajā direkcijā, un nolemju vispirms tur viņu meklēt.
— Pagaidiet lejā, — šveicars man atbild, kad esmu viņam uzprasījis par Evu. — Ierēdņi tūlīt dosies mājās.
— Ar lielāko prieku, bet nezinu, kāda viņa izskatās. Mani šeit ir atsūtījuši viņas piederīgie.
Pēc pāris minūtēm šveicars man parāda jaunu, glītu trausla auguma sievieti ar tik bālu seju kā anēmijas slimniekam — viņa mudīgi nāk pa kāpnēm lejup.
— Vai jūs esat Ledereras jaunkundze?
Sieviete apstājas uz mirkli un pamāj ar galvu, jautājoši uzraukdama uzacis.
— Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu ziedot man dažas minūtes nopietnai sarunai.
— Es taču jūs pat nepazīstu.
— Mani sauc par Hofmani. Sī saruna būs abu interesēs un tik tiešām neaizņems vairāk kā dažas minūtes.
— Nu, ja jau tā …
Ejam viens otram blakus. Līdz pirmajai kafejnīcai.
— Vai jums nekas nebūtu pretī, ja mēs te pasēdētu?
— Tīri vai nezinu, — Eva kautri saka. — Es, nudien, steidzos.
— Es arī. Kamēr izdzersim pa tasei kafijas, jau būsim izrunājušies.
Viņa piekāpjas aiz smalkjūtības. Cik labi, ka šajā pasaulē ir smalkjūtīgi cilvēki!
— Esmu ieradies sakarā ar jūsu bijušo šefu Evansu, — pavēstu bez liekiem ievadiem, kad esmu pasūtījis kafiju-.
— Nerunājiet ar mani par šo vīru! — Eva iesaucas, gandrīz pietrūkdamās kājās. — Viņš ir sagandējis visu manu dzīvi.
— Tāpat kā manējo, — es saku. — Taisni tādēj gribu ar jums apspriesties.
Sieviete atkal atzvijas pītā krēslā.
— Ko viņš jums ir nodarījis?
— Noņēma draudzeni. Ielūdza mūs abus uz savu villu, lai it kā uzcienātu, un noņēma man viņu. Bet kur vēl procenti, ko Evanss izplēsa, noslēdzot līgumus!
Šķiet, tādam cilvēkam kā Evai Ledererai, kas ļoti labi pazīst «Zodiaka» priekšsēdētāju, šie vārdi izklausās pārliecinoši.
— Jā, tas ir īsti Evansa stilā. — Viņa parausta plecus. — Tikai nezinu, kā es varētu jums palīdzēt.
Pagaidu, kamēr viesmīlis noliek uz galdiņa kafiju un paplāti ar saldumiem.
— Redzat, nemaz nešaubos, ka Evanss citiem ir nodarījis to pašu, ko man.
— Ja ar to domājat viņa mīlestības dēkas, neesat tālu no patiesības. Lai gan viņš vienmēr uzdzīvoja slepeni.
— Es domāju procentus.
— Te arī neesat maldījies. Bet viņu interesē vienīgi lieli darījumi — par miljoniem dolāru.
— Jūsu laikā droši vien ne mazums tādu ir bijis?
— Kā gan citādi! Esmu taču nostrādājusi tur trīs gadus. Un trijos gados …
— Droši vien atceraties dažus no šiem darījumiem.
— Kā lai neatceros, ja pati esmu rakstījusi īstos līgumus, kanceleja — fiktīvos. Atceros — bija līgumi gan ar «Filipsu», gan ar «Simensu», gan ar «AEG».,.
Eva nosauc pēc kārtas vēl nedaudz firmu.
— Kā rīkojās Evanss?
— Uz mata tāpat kā ar jums.
Atbilde nav pilnīgi apmierinoša, taču nevaru viņai to pateikt.
— Ar mani viņš sarunā iepirkt preces par pieci simti tūkstošiem, un es oficiāli parakstos, ka esmu saņēmis pieci simti tūkstošus, bet patiesībā dabūju tikai četri simti deviņdesmit, — pasaku uz labu laimi.
Viņa paloka galvu.
— Tieši tā.
— Bet, lai es varētu attaisnoties pret valsts iestādēm, mēs parakstām atsevišķu līgumu, kurā ir uzrādīta reālā summa.
— Tā jau ir. Tikai jūs esat izņēmums.
— Kādā ziņā?
— Pirmkārt, Evanss nekad nepiesavinās mazāk par pieciem procentiem, un, otrkārt, viņš retumis noņemas ar sīkiem darījumiem. Sīkumi parasti tiek nodoti van Ver- meskerkenam.
Piedāvāju Evai cigareti, viņa to atraida un vienā malkā izdzer kafiju. Šķiet, viņa tiešām steidzas.
— Tomēr nesaprotu, kālab tas viss jums jāzina.
— Kālab? Lai viņu atmaskotu.
Eva palūkojas manī ar iecietības pilnu līdzjūtību.
— Ieteicu jums labāk to nemaz nemēģināt. Pats sevi iegrūdīsit postā. Evanss ir gaužām stiprs.
— Tā spekulēt nav likumīgi, turklāt vēl par miljoniem.
— Jā, jā, bet, kā jau zināt, šodien daudzi tā dara. Pie tam jūs nekādi nevarēsit to pierādīt.
— Sie dokumenti taču glabājas kādā arhīvā.
— Tiesa gan. Tikai tajā nekad netiksit iekšā, jo tas' ir Evansa privātarhīvs.
Eva paņem somiņu un grasās iet prom, bet atkal paskatās manī ar savām biklajām acīm un klusi piemetina:
— Saku jums nopietni: atmetiet šo domu atmaskot Evansu! Un ļoti lūdzu, nekur nepieminiet manu vārdu!
— Par to esiet gluži mierīga! Tas ir tikpat, kā mēs nebūtu tikušies. Bet visu pārējo atstājiet manā ziņā …
Eva cieši paveras manī, kā vēlēdamās pārliecināties, vai esmu pie pilna prāta.
— Zināt, savā laikā pie Evansa strādāja kāds tips, ko sauca par van Veliju …
— Jā, tas, kurš padarīja sev galu.
Viņa pamāj.
— Jūs, redzams, esat kaut cik lietas kursā par to, kas risinās Evansa vadībā. Es gribētu jūs brīdināt, piesar- gieties, lai jums arī nevajadzētu «padarīt sev galu».
Viņa pieceļas, apbalvo mani ar vāru smaidu un aiziet.
— Mēs arvien vēl neesam pilnā mērā izmantojuši savas iespējas afrikāņu tirgū, — es saku, paņemdams piedāvāto cigāru. — Domāju, ka sakarā ar to man obligāti vajag pašam satikt Baueru.
— Protams, Rolān, protams! — rudmatainais milzis aiz rakstāmgalda pieļāvīgi nodārdina. — Jau šajās dienās aizbrauciet uz Minheni.
Vārdus «jau šajās dienās» var iztulkot kā «jau rīt». Tāds izskaidrojums man ļoti pa prātam, jo laiks gaidīt ir aizritējis un pienācis laiks darboties.
— Tik steidzami? — Edīte neapmierināta vaicā, uzzinājusi, ka nākamā dienā došos ceļā.
— Kāda jēga atlikt? Tu tik un tā nebrauksi man līdzi. Nevari ciest taču Minheni.
Edīte nekā neatbild, jo viņai nav ko atbildēt. Pirms dažiem mēnešiem, kad pēdējoreiz devos uz šo pilsētu, sekretāre bija stingri atteikusies mani turp pavadīt. Tomēr tas neliedz viņai visu vakaru skatīties uz mani mazliet greizi. Mēģinu saprast Edīti, redzot viņas stāvokli: viņai brīžiem arvien vēl paceļas temperatūra == un ārsts ir ieteicis palikt mājās,
Kad nākamā rītā ieeju Edītes istabā, lai atvadītos, viņa jau ir apģērbusies.
— Vai tik tu neesi nolēmusi iet pastaigāties? ^ļ^H
— Es taču nevaru mūžīgi dirnēt istabā.
— Edīt, nedari muļķības! Paklausi ārstam! i^H
Sekretāre nesaka ne «jā», ne «nē». Viņai joprojām ir
drūms noskaņojums.
Kaut gan jau ir rudens, Minhenē mirdz spoža saule. Kārļa laukumā vēdī izplūdes gāzu smagā, tvanīgā dvaka, ciešās rindās slīd automobiļi, gaisu trīcina motoru rūkoņa, un cilvēks uzreiz novērtē burvīgos, klusos Amsterdamas stūrīšus ar snaudošajiem kanāliem un to ēnainajām krastmalām.
Bauers mani sagaida, kā vienmēr, labā omā, drošs par sevi un brīvās Eiropas nākotni, un, lai manī arī iesveltu kaut daļu no savas drosmes un možuma, pasniedz man labo roku, cietu kā koks.
— Kas jauns?
— Jaunumi vēl gaidāmi. flļ
Pastāstu Baueram to no pēdējiem notikumiem, ko,
manuprāt, vajag pateikt, tad izklāstu savu plānu.
— Tas ir ļoti interesanti, — viņš atturīgi noskalda kā virsnieks. — Bet te ir jāriskē.
— Kur gan nav jāriskē? — es jautāju. — Ja mēs par katru cenu vairīsimies no riska, es varbūt piedzīvošu pensijas gadus, bet, ko piedzīvosit jūs, nezinu.
— Vai tiešām jums vairāk rūp mūsu intereses nekā pašam savējās?
— Neesmu tāds liekulis, lai apgalvotu kaut ko līdzīgu. Tomēr atzīstu, ka mūsu intereses lieliski saskan. Bauer, es smoku vai nost šai ierēdņa vietā. Es nepiederu pie tiem, kuru godkāre aprobežojas ar labu algu. Gribu dot triecienu, saņemt atlīcļjzību skaidrā naudā un atkal ko uzsākt uz brīviem pamatiem.
— Rolān, jūs esat spējīgs uz risku. To ievēroju, jau pirmoreiz tiekoties ar jums.
— Uz risku aiz skaidra aprēķina, — precizēju.
— Labi, tagad vairs nestrīdēsimies. Kā jūs esat apsvēris šo bīstamo pasākumu, to novērtēs citi. Atnāciet rīt ap pusdienu.
. Nākamajā dienā Bauers mani uzņem tikpat labā garastāvoklī un tikpat vienaldzīgu seju. Var lūkoties, cik
vien tīk, šādā sejā, zināšanas psiholoģijā nepadzijinā- sies. Bauers nepasaka atklāti, kā ir novērtēts mans risks aiz skaidra aprēķina, bet citu pēc cita uzdod jautājumus, lai pārbaudītu, cik droša ir operācija, kas pagaidām risinās tikai manās smadzenēs.
— Jūsu plāns ir loģisks, — beigu beigās viņš secina, kā pats to nevēlēdamies. — Bet riskants.
Klusēju. To, kas man bija sakāms, jau esmu pateicis. Sēdēdams aiz rakstāmgalda, Bauers stingu skatienu uzlūko mani, vēsi pavīpsnā un izrunā gaidīto vārdu:
— Darbojieties!
Grasos pavaicāt kaut ko, bet viņš mani apstādina, pamezdams ar'roku.
— Tomēr ņemiet vērā, ko jau agrāk jums esmu teicis: jūs riskējat pats ar savu galvu. Tur, «Zodiakā», pārstāvat tikai pats sevi, jūsu rīcība attiecas tikai uz jums pašu, un nedomājiet, ka, tiklīdz iekritīsit, kāds steigsies jūs glābt. Ne uz ko un ne uz vienu nepaļaujieties!
— Pat uz van Vermeskerkenu?
Šis jautājums ir it kā nevilšus izgrūsts, taču viņš mirkli pārliek tā saturu.
— Uz van Vermeskerkenu vismazāk!
Bauers vērīgi paraugās man acīs, un šoreiz viņa skatiens, kas parasti ir vienaldzīgs, zīmīgi pauž daudz ko.
— Skaidrs, — es pamāju. — Tad nu pasakiet, kurš man varētu palīdzēt tehniski.
— Griezieties pie «Furmana un dēla». Bet atkal pats savā vārdā. Tikai savā vārdā.
Viņš apklust, kā ļaudams iedvesmai pēc iespējas dziļāk pārņemt manas smadzenes. Pēc tam piebilst:
— Drošs paliek drošs, es jums došu dažas ziņas par šo vīru, lai jūs varētu viņu pamatīgāk 6aņemt spīlēs un lai viņš nekristu kārdinājumā. Un, lūk, arī vēl šo!
Bauers izņem no atvilktnes jaunu, melnzilu mauzeri un pasniedz man.
— Ar novēlējumu, lai tā jums neievajadzētos.
Kad aizritējusi pusstunda, izeju uz ielas, pār kuru mirdz dzirkstoša pusdienas saule. Pēc mirkļa pa pretējās mājas parādes durvīm iznāk kalsns vīrietis īsi apcirptiem, iesirmiem matiem un dodas pa viņu ietvi. Laikam tā ir nejauša sagadīšanās, jo sirmmatis man nevelta nekādu uzmanību un nogriežas šķērsielā. Sagadīšanās gan — un vēl divkārša! Šis tips man ir pazīstams, bet patlaban nevaru atcerēties, kur un kad viņu esmu redzējis, un vajag nosoļot vēl dažus simtus metru svelmē cauri ļaužu burzmai, lai parakņātos savas atmiņas slēp- tnē un izvilktu senu tēlu: tā ir Edītes «draudzene», vīrietis, ar kuru viņa tikās Zenēvā kafejnīcas terasē.
Privātā detektīvu aģentūra «Furmans un dēls» — kā jau piederas šādai slepenai iestādei — ir dziļi paslēpusies vecu celtņu, piebūvju un iekšējo pagalmu labirintā, ko ieskauj nolaisti, nozaļojuši kanāli." Iestāde aizņem divas telpas. Pirmā noder par pieņemamo istabu, kanceleju un arhīvu, un tajā ir novietoti skapji ar putekļos iegrimušām mapēm un rakstāmgalds, aiz kura sēž nepievilcīga sekretāre pašā pārejas vecuma briedumā. Otrā zāle, kurā mani ieved pēc īsas iztaujas, visa ir «Furmana un dēla» vadītāja rīcībā.
Mani uzņem vīrietis krunkainu, dzeltūksnēju seju un līku degunu, kas izskatās kā putna knābis; viņš laikam jau sen ir atradinājies no apmeklētājiem, jo viņa možajās, nemiera pilnajās acīs pavīd atklāta neizpratne.
— Vai"jūs esat tēvs? — laipni ievaicājos, pasniegdams viņam roku.
— Nē, es esmu dēls. Tēvs jau miris.
— Izsaku jums līdzjūtību …
— Viņš nomira pirms divdesmit gadiem, — jaunais Furmans paskaidro,
— Zēl gan, — es nerimstos. — Bet tas ir tāds nepatīkams notikums, kas nevienam nepaies secen.
— Kā tad!
— Un, kamēr esam dzīvi, allaž gadās kadas sīkākas nepatikšanas, ar kurām jātiek galā. Es tagad arī esmu atļāvies traucēt jūs šādu nebūšanu dēļ.
Pārliecinājies, ka šeit neesmu ieradies aiz pārpratuma, aģentūras šefs beigu beigās piedāvā man apsēsties, no- vēzdams ar dzeltūksnēju, rievainu roku uz izdēnētu krēslu, un pats piemetas otrā — vēl vairāk izdēnētā.
— Man kā tirdzniecības firmas pārstāvim nepieciešamas slepenas ziņas par veselu sēriju darījumu … — es iesāku, tai pašā laikā klusībā domādams, vai patiesi neesmu aiz pārpratuma ticis šajā putekļu un pamestības valstībā.
Furmans uzklaūsa mani uzmanīgi, un viņā vairs nav ne vēsts no izbrīna, toties možais, asais skatiens visu laiku lēkā gluži kā blusa pa manu seju. Līdzko esmu visu izstāstījis, viņš paveras manī jau mierīgām, domīgām acīm, kā apsvērdams, vai esmu spējīgs maksāt.
— Varētu pārbaudīt. — Furmans pēdīgi ir ar mieru. — Bet tas ir ārkārtīgi grūti…
— Tieši tādēļ es griežos pie jums.
— Par to, ko grūti izdarīt, dārgi jāmaksā, — Furmans, dēls, piemetina, nelikdamies ne dzirdam manu komplimentu.
— «Dārgi» ir vispārīgs jēdziens, — es iebilstu.
Aģentūras šefs atkal iegrimst dziļās pārdomās, tad
nosauc skaitli, ko patiešām vajag koriģēt. Korekcija tiek pieņemta pēc spraigas kaulēšanās, kas ir bijusi galīgi lieka, jo, līdzko pasaku, ka izziņa man nepieciešama pēc dažām dienām, Furmans uzreiz pārliek un pavēsta:
— Jūs prasāt no manis neiespējamo. Bet par neiespējamo allažiņ jāmaksā maķenīt dārgāk. Man vajadzēs steigšus šur tur aiziet, par šo to atlīdzināt dažādām personām; un galu galā kas gan paliks aģentūrai, ja ne tikai nogurums?
— Labi! — Es piekāpjos. — Bet vienīgi ar diviem noteikumiem: jūs to izdarīsit nevilcinoties un pavisam diskrēti.
— Kad vedat sarunas ar «Furmanu un dēlu», šādas piebildes ir liekas.
— Vareni! Jūs man izdarīsit lielu pakalpojumu. Tāpēc es gribu to atlīdzināt ar pakalpojumu, turklāt par baltu velti: nekrītiet kārdinājumā, dārgais Furman, par vienu operāciju pieprasīt divus honorārus …
— Jūs mani aizvainojat…
— Gluži otrādi, nomanu jūsu dzīves gudrību. Tomēr šai gadījumā rodas bažas, ka šī gudrība var jūs pievilt. Kā jau teicu, es neaizstāvu savas paša intereses. Bet cilvēkiem, ku-ru intereses aizstāvu, ir daži dokumenti par to, cik aktīvi esat strādājis gestapo …
— Nu, uz to jau sen raugās caur pirkstiem, — aģentūras šefs nevērīgi attrauc.
— Tas ir tiesa, tikai Bonnā, nevis Holandē, it sevišķi, ja skar tādas izrīcības kā jūsējās. Ja tās nāks gaismā, jūsu darbībai, Furman, šai zemē būs beigas.
— O, mana darbība jau tā drīz būs galā! Kādēļ jāvanda augšā vecas lietas?
— Vai tās vandīsim augšā vai ne, tas piļnīgi atkarīgs no jums.
Pieceļos, un tā vien gribas nopurināt putekļus no Īrētus mēteļa, taču aiz smalkjūtības nociešos, to nedarījis.
— Un vēl kas: kā jau minēju, nāve ir neizbēgams, nepatīkams notikums, tomēr nevajadzētu to bezjēdzīgi pasteidzināt. Evanss…
— Ts-s-s! — Furmans brīdinoši pieliek rādītāja pirkstu pie savām dzeltūksnējām lūpām. — Par šitādām re- bēm nemēdz runāt. Labāk dodiet man avansu un ticiet mierīgu prātu — bez liekām bailēm! Viss tiks izpildīts tā, ka man par piemaksu nenāksies raizēties.
— Lai dabūtu piemaksu, — es atbildu, — jums noteikti būs jātiek galā vēl ar kādu nelielu uzdevumu.
— Sito vārdu «neliels» izsvītrojiet no savas leksikas, — Furmans noburkšķ. — Jūs, es skatos, nepavisam neesat no tiem, kas buras ap sīkumiem.
— Jums taisnība. Summa, ko jums maksāju, nav mazā. Man nepieciešamas ziņas šādā jautājumā …
Šorīt pārbraucis no Minhenes, vispirms nokārtoju šo to sakarā ar «Furmanu un dēlu», tādēļ tikai nupat esmu ieradies mājās. Edīte guļ ar augstu temperatūru. Viņu ir sagrābis karsts drudža vilnis, un nabadzīte pat nav pamanījusi, ka esmu ienācis istabā. Redzot sabristu, netīru kurpju pāri priekštelpā, aptveru, kāpēc viņas veselība ir krasi pasliktinājusies.
— Viņa ir smagi slima ar plaušu karsoni, — ārsts paskaidro, rakstīdams antibiotiku receptes.
Izpildu ārsta norādījumus, darīdams visu, kas vien manos spēkos, tad iegriežos uz brīdi «Zodiakā», pēc tam atkal nododos zālēm un tējām, vēlāk attopos, ka man jāpiezvana frizierim, taču, pagalam norūpējies un noraizējies, uzgriežu nepareizu numuru.
Ap pulksten pieciem izeju laukā, lai paelpotu svaigu gaisu, un apsēžos kādas kafejnīcas palievenī. Laiks ir kļuvis aukstāks, pūš ass vējš, un pie galdiņiem ir maz cilvēku.
Viesmīlis atnes man kafiju un aiziet prom. Izvelku cigaretes, bet neatrodu kabatā sērkociņus.
— Vai jūs nevārētu man pakalpot ar savām šķiltavām? — uzrunāju vīrieti, kas, sēdēdams pie blakus galdiņa, aizrautīgi lasa avīzi.
Vīrietis labprāt iešķiļ uguntiņu man zem deguna, un es, kā jau pīpmanim pieklājas, sniedzu viņam «Kentas» paciņu.
— Jums pašam tikai viena cigarete …
— Neuztraucieties, vēl ir vesela paciņa.
Viņš paņem cigareti, tomēr to neaizkūpina, lai gan nekas ļauns nenotiktu, ja uzsmēķētu: mans īsais vēstījums ir satīts rullītī un paslēpts filtrā.
Izdzeru kafiju, nolieku uz galda monētu un, tā kā tiešām pūš ļoti dzestrs vējš, dodos ceļā.
Pievakarē pārnāku mājās. Edīte jūtas gaužām slikti. Viņa smagi elpo, degdama kā ugunī, un brīžiem murmina nesakarīgus vārdus. Nesakarīgus, nesaprotamus, kas neatklāj nekādus baismīgus noslēpumus, atšķirībā no tā, kā šādas situācijas ir attēlotas kinofilmās. Izsaucu pa tālruni ārstu, un drīz vien viņš atsteidzas kopā ar medicīnas māsu, kurai līdzi paņemtas šļirces.
Lai gan Edītei iešļircina zāles, tomēr viņa augu naktī guļ bezsamaņā — un viņas vaigi kvēlot kvēlo drudzī. Sēžu krēslā pie viņas gultas, domādams par savām darīšanām un, starp citu, arī par to, vai sekretāre ātri vien nepieliks punktu visām manām aizdomām visradikā- lāk — nezudīs uz laiku laikiem.
Zēl. Kaut gan vienīgi tā varētu bez sirdssāpēm beigties mūsu absurdā draudzība, bez sirdssāpēm Edītei, jo viņa to nejustu, un arī man, tāpēc ka tas nenotiktu manas vainas dēļ. Jau tā kopš pāris dienām mani neatvairāmi nospiež atskārsme, ka esmu zaudējis šo sievieti, tādēļ viņu zaudēt otrreiz — fiziski — būtu tīri formāla parādība.
Jau esmu zaudējis Edīti, un, ja esmu zaudējis, tātad viņas man nekad nav bijis. Patiesībā es vēlētos, lai man būtu tāda sieviete kā viņa — un ne jau tikai sekretāre. Tāda, kas ir taisnprātīga, iztiekot bez rupjībām, reizēm ir maiga, ievērojot mēra sajūtu, vienmēr tīrīga un pievilcīga, nekaitinot ar niecību, uzticīga, nenomācot ar pārliecīgu pieķeršanos, savaldīga un atturīga, neapgrūtinot ar savu klātesmi, — sieviete, kas nez vai var apnikt, jo varēm neplijās virsū un ļaunprātīgi neizmanto viņai dāvāto mīlestību. Edīte ar dažām īpatnībām man atgādina bijušo draudzeni Fransuāzu, kaut gan viņa izturējās vēsāk un mazliet ciniskāk. Cik dīvaini, Edīte tiešām stipri vien atgādina Fransuāzu, un šī līdzība tagad iegūst noteiktu jēgu, ievērojot to, ka Fransuāza strādāja izlūkdienestā.
Gaismai austot, slimniecei drudzis it kā mazinās, murgi mitējas un viņas piere noraso sīkām sviedru lāsītēm. Ap pusdienu Edīte atver acis un izdzer glāzi tējas, katrā ziņā ieņemdama tabletes. Pievakarē atkal uz brītiņu pamostas, pēc tam no jauna iegrimst miegā, un es otru nakti pavadu krēslā, te nemierīgi iesnauzdamies, te kavēdamies drūmās pārdomās par savu rītdienu.
Pagaidām viss aizvien vēl saistās ar dažiem desmitiem «ja», un es it kā saklausu katru «ja» kā atbilstošu jautājumu, ko uzdod pulkvedis, pat šķiet, ka skaidri dzirdu viņa balsi un redzu, kā viņš tabakas dūmos no- svēpušu pirkstu pašauj uz priekšu gaisā, bet tai pašā laikā ģenerālis un mans šefs pētīgi lūkojas manī. Visi šie jautājumi man jau ir zināmi, uz katru no tiem esmu atradis atbildi un joprojām lauzu galvu ne jau tādēļ, ka es, lai tur plīst vai lūst, gribētu sasirgt ar smadzeņu karsoni, bet gan tāpēc, ka baiļojos, kaut tikai nejauši nepalaistu garām kādu āķīgu «ja», kurš izraisīdamies visu aiztriektu peklē.
Nāfkamā dienā Edīte jūtas labāk, retāk iemieg un guļ, lielākoties klausīdamās džeza melodijas; es dodu Edītei tabletes un pilienus un gandrīz ar varu pūlos ieliet mutē buljonu, jo viņai jebkurš ēdiens riebjas. Dažreiz viņa uzmet man skatienu, bet es izliekos, ka to nemanu, rau- damies ar mājas darbiem vai lasīdams uz labu laimi no galdiņa paņemtu žurnālu.
— Moris, es tiešām nesaprotu, kāpēc tu tik daudz rūpējies par mani.
— Kas tur ko nesaprast?
— Redzi, tādi cilvēki kā tu ne par ko citu nerūpējas kā par savām interesēm.
— Tad tas nozīmē, ka tu esi iekļāvusies manu interešu lokā.
— Kādēļ?
— Paskaidrošu, kad izveseļosies. Tagad guli vieni
Viņa aizver acis, bet tūlīt atkal atdara vaļā.
— Vai tad tavās smadzenēs starp daudziem plauktiem, pilnum pilniem ar derīgām mantām, kāds mazs plauktiņš ierādīts sentimentalitātei?
— Vēlāk tev visu paskaidrošu sīki jo sīki. Guli vien! Nogriežu atskaņotāju klusāku, atstāju aizdegtu tikai
zilgano galda lampu istabas galā un pats iekārtojos krēslā.
— Tu esi gaužām labsirdīgs, — Edīte saka vārgā balsī, — vai ļoti labi proti izlikties par tādu. Ai, kā es vēlētos, kaut tu patiesi būtu tik labsirdīgs …
Šos vārdus man būtu vajadzējis pateikt Edītei, taču slimnieki jāsaudzē — vismaz tik ilgi, kamēr viņiem krīze beidzas. Tā nu ar labu nakti, mana mīļā, un guli mierīgi! Nekas tev nepaies garām.
Furmans varbūt strādā lielā slepenībā, tomēr nejaudā lāgā apslēpt savu noskaņojumu. Ienācis šā vīra darbistabā, uzreiz redzu, cik neparasti braši viņš ir izslējies un vai apreibis uzvaras priekā. Lai es par to nešaubītos, aģentūras šefs tūlīt ar apslāpētu saldtīksmi pateic:
— Ceru, ka esat atnesis apaļu summu…
— Par summu neraizējieties! Tikai ļaujiet, lai paskatos, par ko man tā jāizdod!
— Par vērtslietu kolekciju.
Viņš izņem no kabatas divas mazas plastmasas kārbiņas, taču nevis pasniedz man, bet paceļ augšup, lai es papriecājos, tās aplūkodams iztālēm.
— Re, te ir tās mikrofilmas — divos eksemplāros, kā jau esam vienojušies. Tajās uzņemti visi jums vajadzīgie dokumenti divos variantos. Afēras kopvērtība ir vairāk nekā desmit miljonu.
Man šis skaitlis ir gluži vienaldzīgs, un to tūdaļ pasaku Furmanam — jaunajam.
— Jūs neesat sapratis. — Viņš pasmīn. — Starpība ir desmit miljonu — procenti, summa, ko jūsu Evanss ir iebāzis sev kabatā par pūlēm.
— Ā-ā, tas ir kas cits! — Uzreiz kļūstu možāks. — Parādiet man šīs lentes!
— Tātad naudu esat atnesis? — Furmans ziņkāri pajautā, arvien vēl cieši turēdams filmiņas kaulainajā, dzeltūksnējā rokā.
— Labi. — Smagi nopūlies, izvelku jau iepriekš sagatavotu banknošu žūksni. — Dodiet šurp lentes un saņemiet maksu!
Vecais pasniedz man kārbiņas, satver naudu un ar viņa gados apbrīnojamu veiklību sāk to skaitīt.
— Sadabūjiet man lupu!
Furmans paceļ roku, brīdinādams, lai viņu netraucēju, un, saskaitījis naudu, sameklē galda atvilktnē kādu Noasa laiku lupu apsūbējušā bronzas ietvarā.
Viss ir, kā nākas. Dokumenti rūpīgi uzņemti un sakārtoti tā, lai viegli varētu salīdzināt viltotos ar īstajiem, un starpība Evansa labā ir tik liela, ka patiešām ir bijis vērts papūlēties to dokumentēt.
— Nevainojams darbs, — uzslavēju Furmanu, noslēpdams filmiņas kabatā. — Nu, un kā ar otro?
Viņš uzreiz noprasa:
— Bet kā ar piemaksu?
— Piemaksa atkarīga no rezultāta.
— Rezultāts tāds, kādu bija iespējams sasniegt. Vairāk dot jums nevarētu ne tikai Furmans — dēls, bet pat Furmans — tēvs. Lieciet vērā, ka vecais bija viens no izcilākajiem asiem kriminālizmeklēšanā.
— Par to nemaz nešaubos, — saku, lai atrautu viņu no ģimenes atmiņām. — Bet nu parunāsim par faktiem!
— Re, te ir mani fakti, — aģentūras šefs attrauc, atkal parakņājies pa kabatu un izvilcis kārbiņu — šoreiz pagatavotu no kartona. — Bet kur ir jūsējie?
Ne vārda neminēdams, pasitu ar labo roku pie krūtīm, kur kabatas portfelis ir mazlietiņ izspīlējis svārkus.
— Jaunais cilvēk, — Furmans nepielaižas, — manas acis, nudien, ir urbīgas, bet ne tik stipri, lai redzētu cauri jūsu svārkiem. Varbūt jums labpatiktos parādīt skaidru naudiņu?
— Vai ar to, kas ielikts šai kārbiņā, atrisināts uzdevums?
— Ne jau nu pilnīgi, — Furmans atzīstas.
Un, redzēdams manu vilšanos, piebilst:
— Trūkst tikai viena, bet vairāk par to, kas tur ir, arī pats vecais Furmans nebūtu sagādājis. Diezgan, ja jums pasaku, ka par šo darbu varu nosēdēt cietumā daudzus, daudzus gadus.
Aiz tīri tehniskiem iemesliem Furmans nenosēdētu
cietumā daudzus, daudzus gadus, taču esmu pietiekami labi audzināts, lai viņam to nepateiktu. Un, lūk, viens no pirmajiem «ja» jau nav attaisnojies. Tikai vēl nevar zināt — daļēji vai galīgi. Iebāzis roku kabatā, izvelku portfelīti.
— Labi! Cik jāmaksā?
Atstājis «Furmanu un dēlu», apmeklēju otru — pavisam cita rakstura uzņēmumu. Tagad jānobauda vakar sagatavotā darījuma augļi. Šis darījums ir starp mani un firmu «Mersedess» un aprobežojas ar vienkāršu čeka apmaiņu pret automobili, tātad šī veikalnieciskā operācija man neaizņems vairāk kā pusstundu un izmaksās daudz lētāk par nožēlojamām, bikšu kabatā paslēptajām mikrofilmām.
Mersedess, kurā iekārtojos, ir melns, uz mata tāds pats kā tūkstošiem šā automobiļa «brāļu», kas lavierē pa ielām. Taču mana godkāre vienmēr ir vairāk apmierināta, ja iejuku ielu burzmā nemanīts nekā dūros citiem acīs, tāpēc nemaz nevēlos iegādāties asinssarkanu vaifc. drausmīgi zaļu limuzīnu, tik lielu kā guļamvagons.
Pēcpusdienu pavadu «Zodiakā». Kamēr Edīte slimo, mans galds jau kaudzēm apkrauts ar korespondenci. Izskatu neatliekamāko no tās un isi ziņoju van Vermes- kerkenam par pāris darījumiem, kurus var noslēgt. Iziedams no viņa kabineta, satieku priekšsēdētāju. Es Evansu pasveicinu pieklājīgi, kā pienākas, viņš vēsi, tik tikko manāmi paklana galvu. Priekšsēdētājs nekad nav bijis gaužām sirsnīgs, bet šodien, redzot viņa izturēšanos, man kļūst skaidrs, ka viņš vēl atceras notikumu villā. Atkal viens «ja», uz ko esmu cerējis, atkrīt un viens «ja», no kura esmu baidījies, apstiprinās. Tā šie divi precizējumi groza situāciju pašos pamatos.
Van Vermeskerkens ir Bauera aģents, bet nekādi neatvieglos manu stāvokli. Es gandrīz pašā sākumā sapratu, ka viņš ar Baueru ir uz vienu roku. Citādi neparko nebūtu pieļauts, lai es strādātu tādā uzņēmumā kā «Zodiaks» — pat tā oficiālās darbības laukā. Pilnīgi ticams, ka milzis bezmaz ar prieku aizsūtīja mani uz Bulgāriju, lai pārbaudītu. Taču uz to viņu bija pamudinājis Vorners, un tas lieti noderēja arī Baueram, kam tāpat radās
nepieciešamība mani līdzīgi pārbaudīt. Van Vermeskerkens ir Bonnas izlūkdienesta aģents, bet viens no tiem, kuri ir dziļi nokonspirējušies un nedrīkst riskēt nieku dēļ. Viņš ir tik augstā amatā, ka nevar visur staigāt un noklausīties. Van Vermeskerkens sēž atsevišķā kabinetā, nočīkstēdamies ar lieliem darījumiem, bet tādam sīkam gariņam kā Moriss Rolāns ir uzticēta noklausīšanās un ziņu vākšana.
Rudmatainais milzis ir Bauera aģents, tomēr, ja kādam ienāktu prātā padzīt mani no «Zodiaka», van Vermeskerkens ne pirksta nekustinātu manā labā tādēļ vien, ka Baueram kalpo un viņa pienākums ir turēties dziļā konspirācijā. Tā draudi no Evansa puses mani joprojām nomāc pilnā sparā.
Mēdz teikt — nelaime nenāk viena: šiem draudiem drīz pievienojas citi, kas padara iepriekšējos vēl ticamākus. īsi pirms tam, kad zvans gaitenī svinīgi pavēsta ierēdņiem, lai beidz lietderīgo valsts darbu un nododas personiskai dzīvei, Raimans pabāž galvu manā kabinetā un piedāvā aiziet paskatīties, kas notiek stūra kafejnīcā. Man pret šādu inspekciju nav nekādu iebildumu, un ātri vien mēs iekārtojamies savā parastajā vietā pie skatloga un palūdzam, lai mūsu galdiņu «izrotā» ar martīni pudeli. Aizsākas ikdienišķas valodas: «Kas jauns?» — «Nekā sevišķa,» — beidzot mūsainis, dzēriena iesildīts, pieliecas man tuvāk un paziņo:
— Nākamo nedēļu tev vajadzēs aizšaut uz Poliju.
— Tā kā vienmēr vai citādi? … — Es tēloju vientiesi.
— Kā esam runājuši. Sajās dienās izvirzīsim jautājumu van Vermeskerkenam. Šefam par to jau ir minēts, un ceru, ka viņš neatteiks. Pārējo atstāj manā ziņā.
— Kaut tikai nerastos kādi sarežģījumi!
— Neradīsies vis, nebaidies!
— Man liekas, Evanss ir dusmīgs …
— Par to starpgadījumu? Muļķības! Viņš jau otrā dienā visu bija aizmirsis. Evanss pieder pie tiem, kuri vecas lietas necilā. Vienreizēja personība. It īpaši dzeršanā.
— Labi, Konrād. Ticu tev. Ja jau mēs viens otram neticēsim, kas tad būs…
Raugos viņā ar draudzīgu, atklātu skatienu. Viņš arī palūkojas manī un tūlīt nolaiž acis. Gadās brīži, kad pat pēdējais liekulis jūtas neērti.
Visu laiku, kamēr pudeli izdzeram līdz galam, kuļam tukšus salmus, tikai Raimans izteic dažus prātīgus vispārinājumus par vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām.
Kad pārrodos dzīvoklī, Edītes nav mājās. Viņa gan ir dīvaina! Tik tikko nesamaksāja ar savu dzīvību par to, ka pāragri bija izgājusi pastaigāties, un tagad atkal ir izspēlējusi šādu triku. Izstiepjos visā garumā viņas gultā, nepapūlējies iedegt gaismu. Aizrit minūtes desmit, un dzirdu pa kāpnēm skrapstam zaglīgus soļus un lēnām atveramies ārdurvis. Pēc mirkja atdarās arī istabas durvis, un no lustras pēkšņi izlīst spilgta gaisma. Atskan apslāpēts kliedziens.
— Kāpēc tu baidies? — jautāju.
— Bet kāpēc tu esi paslēpies tumsā?
— Aiz taupības. Šodien nopirku automobili uz kredīta, un vajag padomāt, kā lai to izmaksāju.
Sī vēsts Edīti gaužām iepriecina. Viņa pārsteigumā sasit plaukstas — diezgan neveikli, jo nav radusi vēzēt rokas, — un uzreiz sāk iztaujāt par automobili: kāda marka, kāds modelis, kāda krāsa, pat ierosina, lai tūlīt nokāpjam lejā un apskatām mersedesu, vārdu sakot, viņa nezina, kur dēties aiz sajūsmas. Es savukārt izlie-. kos, ka ar lielu prieku uzņemu viņas skurbīgās aizrautības uzplūdus, un man ir tik patīkami, ka viņa mani nerro, bet ne vārda neieminos par to, kurp viņa bija aizgājusi. Mana izturēšanās — varbūt tādēļ, ka es mazliet par daudz spēlēju teātri, — sāk Edīti kaitināt, nevis ielīksmināt. Dažas sievietes baidās no kāda jautājuma, un, ja viņām to uzdod, viņas noteikti melo, bet, ja neuzdod, beidzas vai nost aiz dusmām un nemiera.
— Tu pat nepainteresējies, kur esmu bijusi, — Edīte nevērīgi pārmet, dzirdamās novilkt kleitu un uzģērbt mājas tērpu.
— Kāpēc man jāinteresējas?
— Tāpēc, ka tev ir tāds ieradums.
— Draudzība ar tevi man palīdz atmest milzumu sliktu ieradumu, — atbildu saviļņojumā drebošu sirdi, redzot, ka sekretāre slimojot ir mazliet novājējusi un tapusi vēl gleznāka.
Edīte paņem mājas tērpu un jau grasās vilkt mugurā, te pēkšņi sastingst, grib kaut ko teikt, bet tūlīt attopas,ka varbūt istabā ir neredzams magnetofons, un raida uz mani ciešu skatienu — vienu no tiem pētīgajiem skatieniem, kuri savā laikā bija viņai raksturīgi, bet no kuriem vēlāk viņa pamazām atradinājās. Es kā liels, naivs bērns skaidrām acīm veros Edītē. Ievīstījusies mājas tērpā, viņa pieiet pie bufetes.
— Vai negribi ko iedzert?
— Mersi, jau esmu dzēris.
Tā kā sekretāre pati nav no iemetējām, viņa atgriežas pie gultas, apsēžas krēslā, aizdedzina cigareti un atkal pētoši raugās manī.
— Kas tev šovakar noticis? Vai gadījies kas ļauns?
— Nekas. Un tev?
Edīte parausta plecus, likdama manīt, ka nedomā atbildēt uz āķīgiem jautājumiem, un smēķē tālāk, nesakot ne vārda. Ar labpatiku sekoju viņas paraugam. Un mēs sēžam šīs istabas klusumā ārēji mierīgi, gandrīz kā laulāti draugi, tomēr abi jūtam, ka starp mums ir vēl kāds neredzams trešais, kas neparko nevēlas aiziet, — mūsu kopējā mazā paziņa Neuzticība.
Sekretāre samurdza līdz galam neizkūpināto cigareti pelnu traukā un atkal pārtrauc klusēšanu, šoreiz ar acīm noprasīdama:
«Mīļais, kādā izlūkdienestā tu strādā?»
«Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mana labā!» es atbildu ar skatienu.
«Vai man vairs netici?»
«Kādēļ? Gluži otrādi!»
Mēs aizvien vēl tā sēžam — gandrīz kā laulāti draugi, ar acīm apmainīdamies «gaismas signāliem», bet, tā kā dialogs starp diviem kurlmēmiem ir diezgan nogurdinošs un neviens nekad nevar būt pilnīgi drošs par sievietes skatiena īsto nozīmi, es beigu beigās uzcēlos, nožāvājos ar apslāpētu nīgrumu un — tagad jau balsī —- novēlu Edītei labu nakti un jaukus sapņus.
Pārnāku savā mājoklī stāvu zemāk, apgulstos un nodzēšu lampu, jo no pieredzes zinu, ka tumsā domas risinās raitāk. Tumsa nošķir no visiem sīkumiem, pa kuriem slidinās skats, izkliedēdams domas. Tumsa atstāj cilvēku vienatnē ar sevi pašu, ja viņš vispār var palikt vienatnē pats ar sevi, kad apkārtne ir pilna rēgu un šausmu.
Tikšanās ar Evansu ir uzurdījusi manās smadzenēs būtisku jautājumu. Uz to ir devusi atbildi tikšanās ar Raimanu. Spriežot pēc visa, cerams, ka drīz vien mani uz laiku laikiem izmetīs no «Zodiaka». Raimans uzdos kādu uzdevumu. Es to izpildīšu, un, kā apbalvojot par to, Vorners mani atlaidīs. Par Evansu jāsaka, viņš iztālēm ievadīs šo spēli vēlamā virzienā. Protams, es varētu atteikt Raimanam. Bet tas tikai piespiedīs Evansu izdarīt citu gājienu, lai nomatotu.
Varbūt esmu savas slimīgās aizdomibas upuris. Varbūt Evanss ir tiešām aizmirsis incidentu, bet, ja nav aizmirsis, tikai kādu laiku īgņosies. Varbūt Raimans tā rīkojas sakarā ar mūsu agrāko norunu, nesaņēmis norādījumus no Evansa. Varbūt… bet diez vai.
Tagad jau ļoti labi zinu, kurš te spēlē pirmo vijoli. Tāpēc maz ticams, ka Raimans darbojas bez Evansa instrukcijām. Turklāt šo divu vīru.uzvešanos izprast nav pārāk grūti, lai gan neesmu psiholoģijas profesors. Manas profesijas cilvēku dažkārt var pievilt sieviete, apgalvodama, ka viņu mīlot, bet viņš vienmēr nomanīs pretinieka apslēpto naidu un liekulīgo draudzību. Viss man gandrīz gluži skaidrs un, ja arī drusciņ nav skaidrs, tik un tā draudošās briesmas jāņem vērā, nevis jāmierina sevi, ka varbūt tās paies garām.
Savs laiks gaidīt un savs laiks darboties. Svarīgākais ir nesajaukt šos laikus. Mūsu «gramatikā» tā ir liktenīga kļūda. Kad ir gaidīts vairāk nekā gadu, pēkšņi pienāk brīdis, kurā viena vienīga gaidot zaudēta diena spēj sagraut visu. Tiesa, darbojoties arī var ciest galīgu neveiksmi. Sirds vai pamirst, iedomājoties vien, ka aiz kādas nejēdzīgas nejaušības varbūt sagrūs operācija, kas tik ilgi un rūpīgi gatavota. Viss ir apsvērts, izdibināts, izpētīts, bet var patrāpīties tik daudzas un tik dažādas nejaušības, tāpēc vienmēr neatvairāmi māc bailes, vai nav vēl atjausta tieši tā, kas aiztrieks mani nez uz kādu elli.
Šā vai tā, ja aizlaidīšos nez uz kādu elli, šī scēna notiks visnotaļ man par prieku. Šodien pirmais lietderīgais darbs, ko es izdarīju, bija izbrauciens ar savu mersedesu brīvā dabā, lai rastos labāka ēstgriba. Izbrauciens izraisīja ideju atstāt mikrofilmu kopiju kopā ar īsu, īsu šifrētu ziņojumu par citiem jautājumiem nomaļā stūrītī, pavisam nemanāmā stūrītī, slēpnī, kas zināms vienīgi man un cilvēkam, kurš paņems šos materiālus un nosūtīs uz Centru.
Un atkal iztēlojos apspriedi ģenerāļa kabinetā, bet šoreiz bez manas klātesmes, jo esmu zaudējis fiziskās spējas piedalīties jebkurā apspriedē. Noliecis galvu, ģenerālis klusē, katrs ir nogrimis pārdomās, un tas ir klusuma brīdis par godu aizgājējam, lai gan neviens nav pateicis attiecīgos vārdus.
«Jā-ā-ā.» Beidzot ģenerālis smagi nopūšas, pauzdams tikai to, ka, lai nu ir bijis kā būdams, mūs gaida darbs un atkal jāķeras pie tā.
«Viņš bija lietpratīgs izlūks, kaut gan mazliet fantazēja,» mans šefs saka it kā pats sev.
«Lielisks praktiķis,» pulkvedis precizē, nevēlēdamies teikt, ka dažkārt neesmu pienācīgi novērtējis, cik svarīgi ir visu'izanalizēt un iztirzāt. «Lielisks praktiķis, tāds pats kā Angelovs un, tāpat kā Angelovs …»
Viņš apklust, bet frāzes beigas katram skaidras.
«Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis pa- dzestri iebilst.
Vienmēr man ir tāda sajūta, ka viņš vairumā gadījumu nostājas manā pusē, lai gan vairās to atklāti pa^ sacīt. Viņš pats, pirms kļuva par ģenerāli, bija izgājis caur uguni un ūdeni un ļoti labi saprot, ka daudz kas dzīvē neliekas tik skaidrs un loģiski saistīts kā apspriedē, ir milzums neparedzētu apstākļu, milzums nejēdzīgu nejaušību, kas izrosās pēdējā brīdī, saspīlētas situācijas un nervu bendēšana, par ko neviens nemēdz runāt, toties katrs apjauš, ko tas viņam maksā, un, kaut gan rūpīgi, sīki jo sīki pārdomāts plāns ir stingrs pamats visam un atslēga, ar ko var piekļūt visam, tomēr šis pamats un atslēga nav ne plika graša vērti, ja pietrūkst drosmes tos iemiesot bezbailīgas un noteiktas darbības sistēmā.
«Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis vēlreiz pasaka. «Bojevs krita pirms paša fināla. Tas bijis brīnišķs fināls, ja nebūtu Bojevs kritis un līdz ar to atkal sarežģījies stāvoklis … taču tagad mūsu rīcībā ir pietiekami daudz datu, lai mēs nekavējoties turpinātu operāciju. Un tas ir Bojeva nopelns — pirms bīstamā gājiena pēc labākās sirdsapziņas parūpējās par mantojumu.»
Nezinu, vai ģenerālis pateiks tieši tā, un, bez šaubām, tas viss ir manas fantāzijas auglis, bet tā ir patiesība, ka esmu parūpējies par mantojumu, un tam, kurš varbūt nomainīs mani, nevajadzēs lauzīt galvu, kā atklāt daudzus noslēpumus, tikai būs jāveic operācija — nevis tāda, ar kādu es nocīnījos, bet gluži citāda, kurai tik tiešām būs labs fināls.
«Nu, guli jel!» saku pats sev. «Tu jau esi tikpat kā pensionārs, ja redzi aizsaules biedus. Tumsa tevi ir nošķīrusi no apkārtnes un ļauj tev domāt vieglāk, sprai- gāk, bet tumsā viss rādās drūmākās krāsās. Guli vien!»
Laikam patiesi iesnaužos un nezinu, cik ilgi esmu gulējis, kad pēkšņi gaitenī atskan klusi soļi. Nospriežu, ka droši vien tas man tā liekas, jo gaitenī patlaban nevar iekļūt: šā stāva ieejas durvis noslēgtas, atslēga atstāta no iekšpuses caurumiņā, un drošības ķēdīte arī uzlikta. Tomēr šie aizsarglīdzekļi ir bijuši veltīgi: dzirdu soļus aiz durvīm — vispirms tik tikko uztveru kā pa miegam, iztālēm, vēlāk gkīži skaidri, tik skaidri, ka izšķiru, cik viens no tiem ir stingrs un otrs šļūcošs, it kā cilvēks ar pūlēm vilktu kāju. «Tas ir Ļubo,» attopos. «Ļubo tā velk kāju, kopš viņu sašāva.»
Tas patiešām ir Ļubo; viņš atver durvis, nostājas uz sliekšņa un, šķiet, gaida, kad aicināšu viņu iekšā, bet es tikai rājos: «Paklau, kādus pekstiņus tu man te taisi un kādēļ esi atkūlies, ja pats ļoti labi zini, ka esi miris?» — viņš atbild, ka īstu draugu starpā šādiem niekiem neesot nozīmes, un joprojām stāv un lūkojas manī, un es noprasu, ko viņš grib teikt ar to, ka šādiem niekiem neesot nozīmes, un vai tas nav mājiens, ka es arī esmu miris, tikai to vēl īsti neapjēdzu … Mēģinu vest Ļubo pie prāta, bet viņš jau ir nozudis, lai gan durvīs arvien vēl redzams cilvēks, taču tas ir kāds cits, tā ir Edīte, un es uzreiz visu atjaušu, tātad esmu pārskatījies tumsā, Edīte mani uzrunā «Emīl», un es pēkšņi viņu pārtraucu: kas es par Emīlu? Nav nekāda Emīla, un drudžaini domāju, vai kādreiz neesmu nevilšus viņai pārteicies, kāds ir mans īstais vārds, tomēr neko tādu neatceros, kaut gan viņa joprojām mani sauc kā ķircinādama: Emīl… Emīl … Emīl…
«Ar tevi vairs nav labi, brālīt,» saku sev, atvērdams acis un noklikšķinādams nakts lampiņas slēdzi. «Tu jau sāc pavisam jukt.» — «Kāpēc tad jukt?» atbildu un pa- slējies paņemu cigaretes. Tie ir tikai muļķīgi sapņi, kādi jebkuram rādās. Man nav vēlēšanās zaudēt prātu.
Aizsmēķēju «Kentu» un, jūtot pazīstamo tabakas smārdu, maigajā nakts lampiņas gaismā atkal visu redzu parastajos apveidos un krāsās. Kā māca jogi, ar pilnu krūti ievelku dažas reizes uzmundrinošos, nikotīnu saturošos dūmus un tūdaļ pārliecinos, ka ar mani nekas ļauns nav noticis. Vienīgi varbūt nervi ir tapuši vājāki ^ no ilgstošas gaidīšanas, tāpēc tagad debitējot trikšķ drusciņ nelāgi, bet tie sasparosies gods godam tālākā spēlē, citādi nemaz arī nevar būt, jo viss jau ir izlemts 3 un domāju, ka nebūs nekāda lielā riska.
Ar ko es riskēju? Itin ne ar ko! Jau gandrīz četrdesmit gadus minu šo zemi krustām šķērsām, bet citi nav no- ,| dzīvojuši pat līdz divdesmit. Man nav ne piecus mēnešus veca dēla, ne sievas, ne aizraušanās mīlestībā. ! Sieva — skaitā pēdējā — guļ augšā, tieši virs manas istabas, un viņa tiešām man ir gaužām mīļa un tuva būtne, ņemot vērā, ka mani atklāti uzmana no pavisam maza atstatuma jau diezgan sen. Vai vēl ir ko zaudēt? Vairāk nekā! Man atdusas vieta ir nodrošināta un izse- nis saglabāta. Nezināmo brāļukapos. Sabiedrībā vienmēr ir patīkamāk pavadīt laiku. Nu, draugi, dodiet man vietu, paraujieties mazdrusciņ, lai varu apsēsties, rau, tur, blakus tam ar asinīm notašķīto panamu!