Spriežot pēc ierakstiem manā dienasgrāmatā, paskaidrojumu izmeklētājam Itodzaki es biju uzrakstījis divdesmit astotajā aprīlī. Bet es nolēmu uzrakstīto vispirms parādīt Sidzuko, lai viņa beidzot nomierinātos un saprastu, ka vairs nav iemesla baidīties no Oes Sjundeja draudiem. Šādā nolūkā es jau nākošajā dienā apmeklēju Sidzuko. Kopš brīža, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, es biju divas reizes aizgājis pie Sidzuko un sarīkojis viņas mājās gandrīz vai īstu kratīšanu, bet nebiju iepazīstinājis viņu ar saviem secinājumiem.
Tieši šajā laikā tika risināts jautājums par nelaiķa Kojamadas kunga mantojuma sadalīšanu, un Sidzuko diendienā uzmācās viņa radinieki. Pilnīgi nevarīga pret šādām jaunām rūpēm viņa sagaidīja mani ar neslēptu prieku, it kā mana ierašanās varētu atbrīvot viņu no visām raizēm un nepatikšanām.
Tiklīdz Sidzuko, kā parasti, ieveda mani savā istabā, es tūdaļ bez vilcināšanās teicu:
— Sidzuko-sana, jums vairs nav par ko uztraukties. Oe Sjundejs nekad nav jūs traucējis.
Šāds apgalvojums pārsteidza Sidzuko. Nav brīnums, ka viņa nespēja nekā saprast. Tad es paņēmu savu ziņojumu un sāku lasīt to viņai priekšā tā, ka es mēdzu lasīt draugiem savus jaunos detektīvstāstus. Pirmkārt, man ļoti gribējās nomierināt Sidzuko, darot viņai zināmu patiesību, un, otrkārt, mani interesēja viņas domas par manu ziņojumu, lai es varētu izlabot neprecizitātes savos spriedumos, ja tādas tiktu pamanītas.
Bija nežēlīgi lasīt Sidzuko tas vietas, kurās es aprakstīju Kojamadas kunga sadistiskās tieksmes. Sidzuko nosarka līdz matu galiem un aiz kauna bija gatava dzīva zemē ielīst. Kad es lasīju par gadījumu ar cimdiem, viņa piebilda:
— Jā, es labi atceros, ka vajadzēja būt vēl vienam pārim. Savādi, ļoti savādi! Kur tie varēja nozust?
Klausoties manu pieņēmumu, ka Kojamadas kungs gājis bojā nelaimes gadījumā, viņa ārkārtīgi uztraucās, kļuva gluži bāla, bet neminēja ue vārda.
Kad es beidzu lasīt, viņa domīgi novilka «Jā-ā…» un uz brīdi iegrima pārdomās. Pamazām viņas seja kļuva mierīga. Likās — uzzinājusi, ka Sjundeja vēstules bijušas viltotas un viņai vairs nav jāraizējas par savu dzīvību, viņa beidzot atguva dvēseles mieru. Lūdzu piedot manu savtīgumu, jo es iedomājos, ka, uzzinājusi par Kojamadas kunga atbaidošo rīcību, Sidzuko spēs atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ko izraisīja slēptas jūtas pret mani.
— Lūk, kā viņš visādi mocījis mani, bet es…— Sidzuko beidzot izdvesa, un šajos vārdos es saklausīju sievietes prieku par iespēju attaisnot pašai sevi.
Bija vakariņu laiks. Sidzuko saka rosīties, uzklāja galdu un cienāja mani ar uzkodām un ārzemju vīnu.
Apmierināts, ka viņa piekritusi manam ziņojumam, iztukšoju katru piedāvāto glāzīti. Es ātri reibstu. Drīz vien alkohols mani apreibināja, bet pretēji saviem ieradumiem šoreiz es ļāvos skumjām un sāku slepus vērot man pretim sēdošo sievieti.
Sidzuko izskatījās diezgan novārgusi, tomēr kā vienmēr ļoti pievilcīga. Ādas bālums bija viņai dabas dots, un augumā vēl arvien jautās vijīgs atsperīgums. Viņa allaž it kā izstaroja gaismu, un šis īpašais burvīgums nebija izzudis arī tagad. Viņas augums, kas bija ietērpts senlaicīgā flaneļa kimono, man likās vēl apburošāks nekā agrāk. Raugoties uz viņas roku un kāju izteiksmīgajiem apveidiem, ko pie katras mazākās kustības varēja nojaust zem auduma, es iztēlē uzburu arī pārējo.
Kamēr mēs ar Sidzuko runājāmies par dažādiem niekiem, manā apreibušajā galvā dzima brīnišķīgs plāns. Tas bija ļoti vienkāršs — noīrēt vientuļu mājiņu, kas varētu kļūt mums par slepenu tikšanās vietu.
Tiklīdz kalpone izgāja no istabas, es cieši pievilku Sidzuko sev klāt un noskūpstīju otru reizi. Apskāvis viņu abām rokām, caur audumu jūtot viņas auguma siltumu, čukstēju viņai ausī par savu nodomu. Klausoties mani, Sidzuko pat nemēģināja izvairīties. Tieši otrādi — viņa piekrītoši māja ar galvu.
Vai ir iespējams aprakstīt tās divdesmit baudpilnās dienas, kas aiztrauca kā murgains sapnis?
Es noīrēju Negisi nelielu mājiņu, kura atgādināja senlaicīgu klētiņu, un norunāju, ka mūsu prombūtnē to pieskatīs vecenīte no lētu saldumu bodītes, kas atradās kaimiņos. Mēs ar Sidzuko iepriekš sarunājām tikšanos un parasti ieradāmies tur dienā. Šeit es pirmo reizi mūžā izbaudīju sievietes kvēli un nevaldāmu saldkaisli.
Neesmu noskaņots atstāstīt šeit savas mīlas dēkas. Kādreiz es varbūt uzrakstīšu par tām grāmatu, bet šoreiz pastāstīšu par kādu interesantu faktu, kuru uzzināju, tiekoties ar Sidzuko.
Te man atkal jāpievēršas Kojamadas kunga parūkai. Viņš kaunējies no savas plikgalvības un nevēlējies rādīties sievai nepievilcīgā izskatā, tādēļ nolēmis iegādāties parūku. Sidzuko, uzzinājusi par viņa nodomu, smiedamās sākusi atrunāt, bet viņš ietiepies kā spītīgs bērns un rīkojies pēc sava prāta.
— Kāpēc jūs agrāk par to klusējāt? — es jautāju Sidzuko.
— Man bija kauns stāstīt par to, — viņa atbildēja.
Pēc divdesmit dienām, kas aizritēja, mums slepeni tiekoties, es sāku domāt, ka būtu nepieklājīgi turpmāk nerādīties viņas mājā, tādēļ reiz gluži nevainīgā izskatā ierados viņas viesistabā. Stundu pieklājīgi sarunājies, es izsaucu taksometru un atgriezos mājās. Man par pārsteigumu šoferis bija tas pats Aoki Mindzo, no kura es reiz atpirku cimdus. Tā šīs nejaušās tikšanās dēļ es atkal it kā iegrimu nejaukā sapnī, kaut gan biju domājis, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
Šoreiz cimdi gan bija citi, bet rokas, kas turēja mašīnas stūri, zilais, novalkātais rudens mētelis, kurš bija uzvilkts tikai virs krekla, saspringtie pleci, vējstikls un mazais spogulītis virs tā viss bija tāpat kā pirms mēneša.
Atcerējos, ka toreiz, gribēdams pārbaudīt šoferi, es iesaucos: «Oe Sjundejs.» Man acu priekšā atkal iznira gan viņa fotoattēls, gan draudīgie sacerējumi, gan viņa dīvainās dzīves ainas. Neviļus radās sajūta, ka man blakus automašīnā sēž pats Oe Sjundejs. Es negaidīti griezos pie šofera:
— Paklau, Aoki, kad tu saņēmi no Kojamadas kunga tos cimdus?
— Ko? — Tieši tāpat kā pirms mēneša, šoferis pārsteigts pavērās uz manu pusi un atbildēja:— Kā lai pasaka… Bija gada beigas, novembris… Jā, todien es biju saņēmis algu un vēl nodomāju, ka šajā dienā bieži saņemu dāvanas. Tātad tas bija divdesmit astotais novembris. Tieši tā, es nekļūdos.
— Tātad tas bija divdesmit astotais novembris…— es neviļus atkārtoju šofera vārdus.
— Nesaprotu, kāpēc tie cimdi nedod jums miera. Vai ar tiem saistīts kāds notikums?
Neatbildot šoferim ne vārda, es raudzījos sīkā traipā uz vējstikla. Mēs bijām nobraukuši laikam kādus četrus piecus kvartālus, bet es vēl joprojām klusēju, iegrimis pārdomās. Tad pēkšņi satrūkos un, pieskāries šofera plecam, gandrīz vai iekliedzos:
— Vai tas tiešam bija divdesmit astotais novembris? Tu vari to apliecināt tiesnesim?
Šoferis sāka nervozēt.
— Jūs sakat — tiesnesim? Redzu, ka joki mazi. Bet tos cimdus es tiešām dabūju divdesmit astotajā novembrī. Man ir pat liecinieks. Mans palīgs, viņš redzēja, — Aoki atbildēja izsmeļoši, acīmredzot saprotot, cik svarīgi man ir viņa paskaidrojumi.
— Griez atpakaļ! — es pavēlēju, un šoferis apjucis un nobijies paklausīgi apgrieza automašīnu.
Piebraucis pie Kojamadas kunga mājas, izlēcu no taksometra un ieskrēju priekšnamā. Satvēris kalpones roku, uzdevu viņai jautājumu:
— Vai tas ir tiesa, ka pagājušā gada beigās šajā mājā tika izjaukti un mazgāti ar sārmu visi griestu dēļi?— Kā jau esmu teicis, par šo tīrīšanu es uzzināju no Sidzuko tajā dienā, kad uzkāpu bēniņos.
Kalpone laikam nodomāja, ka esmu prātā jucis. Vērīgi ielūkojusies manā sejā, viņa paskaidroja:
— Jā, māja tika uzkopta. Taču dēļus nemazgāja ar sārmu, bet ar ūdeni. Ataicinājām cilvēku no mazgātavas. Tas bija divdesmit piektajā decembrī.
— Vai griestus mazgāja visās istabās?
— Jā, visās.
Šajā brīdī gaitenī parādījās Sidzuko, kas laikam bija dzirdējusi mūsu sarunu.
— Kas noticis?— Viņa satraukti skatījās uz mani.
Arī viņai es uzdevu šos jautājumus un saņēmu gluži tādas pašas atbildes, kā no kalpones. Steidzīgi atvadījies, alkal iesēdos mašīnā un liku vest sevi mājup. Ērti iekārtojies mīkstā sēdeklī, sāku prātot.
Tātad divdesmit piektajā decembrī Kojamadas kunga mājā visās istabās izjauca griestu pārsegumu un mazgāja dēļus. Bēniņos atrastā spiedpoga neapšaubāmi bija notrūkusi no Kojamadas kunga cimdiem. Bel tas nozīmē, ka šī spiedpoga notrūkusi no cimda agrāk nekā nokļuvusi bēniņos. Par ko liecina šī dīvainā parādība, kas ir tik mīklaina, ka pielīdzināma varbūt vienīgi Einšteina teorijai?
Lai varētu apgalvot, ka pogu pazaudējis pats Kojamadas kungs, jāpaliek pie šādas versijas. Proti: notrūkusī cimda spiedpoga palikusi Kojamadas kunga kabatā. Pats to nezinādams, viņš atdeva šoferim cimdu pāri, jo bez pogas tie nebija lietojami. Pēc mēneša, ticamāk — pēc trim (jo draudu vēstules sāka pienākt februārī), Kojamadas kungs uzkāpa bēniņos, poga izkrita viņam no kabatas un palika tur uz grīdas.
Liekas savādi, ka spiedpoga bijusi nevis mēteļa, bet žaketes kabatā. (Cimdus taču parasti mēdz glabāt mēteļa kabatās. Nevaru iedomāties, ka Kojamadas kungs būtu kāpis bēniņos ar mēteli mugurā. Bet tikpat nepiemērota šādam gadījumam ir arī žakete.) Un vai tik turīgs cilvēks, kāds bija Kojamadas kungs, būtu sagaidījis pavasari tajā pašā uzvalkā, ko viņš valkāja ziemas mēnešos? Manu acu priekšā atkal parādījās nezvērs tumsā — Oe Sjundejs.
Bet ja nu mani maldinājusi ārkārtīgi nepievilcīgā Kojamadas kunga persona, par kuru ir tik daudz ziņu un faktu, ka to atliku likām pietiktu mūsdienu detektīvromānam? Tad iespējams, ka Kojamadas kungs nav gājis bojā nelaimes gadījumā, bet ticis noslepkavots.
Oe Sjundejs… Cik dziļi manā sirdī iesakņojies šis nezvērs tumsā!
Tiklīdz saku šaubīties, visi nolikumi tūdaļ virknējās man acu priekšā pavisam citā gaismā. Ja labi padomā, tiešām liekas smieklīgi, cik viegli man — fantastisku romānu autoram — izdevās pievilkt aiz matiem un savienot dažādus secinājumus, kurus es izklāstīju ziņojumā izmeklētājam. Par laimi, nebiju paguvis pārrakstīt to tīrrakstā, jo, pirmkārt, mani visu laiku urdīja nemiers, vai tikai ziņojumā nav pieļauta kāda kļūda, un, otrkārt, visu šo laiku domās kavējos pie Sidzuko. Tagad šāda aizkavēšanās nāca man likai par labu.
Notikumu gaitas izsekošana liecina, ka bija sakrājies pārāk daudz pierādījumu. Tie gaidīja mani uz katra soļa kā pēc pasūtījuma. Bet Oe Sjundejs savos sacerējumos brīdināja, ka sevišķi piesardzīgam jābūt tieši tajos gadījumos, kad pierādījumu sakrājies atliku likām.
Vispirms nedrīkst uzskatīt par pārliecinošu apgalvojumu, ka Kojamadas kungs rakstījis Sidzuko draudu vēstules, veikli izmantodams Oes Sjundeja rokrakstu. Jau Honda bija man teicis, ka Sjundeja savdabīgā rakstīšanas maniere ir ļoti grūti atdarināma. Lieluzņēmējam Kojamadas kungam, kuram rakstniecība bija visai maza, šāds darbs nebūtu pa spēkam.
Tad es atcerējos Oes Sjundeja stāstu «Pastmarka». Tajā kāda medicīnas doktora histēriskā sieva tā ienīdusi savu vīru, ka meistarīgi savirknējusi pierādījumus, lai uz viņu kristu aizdomas par slepkavību. Galvenais pierādījums bijis šā zinātnieka rakstītā vēstule, kurā viņš viltojis sievas rokrakstu. Es sāku domāt, ka Kojamadas lietā Sjundejs varēja izmantot līdzīgu paņēmienu, cerot tādā veidā ievilināt lamatās savu upuri.
Jā, notikumā ar Kojamadu tiešām daudz kas it kā aizgūts no Oes Sjundeja labākajiem sacerējumiem, piemēram, glūnēšana no bēniņiem un liktenīgā spiedpoga īstenībā pārnestas no stāsta «Izpriecas bēniņos». Sjundeja rokraksta kopēšana atkārto «Pastmarkas» varones viltību, bet svītras uz Sidzuko muguras liek domāt par seksuālām perversijām, kas aprakstītas tā paša Sjundeja stāstā «Slepkavība B kalna nogāzē». Padomāsim tālāk: gan brūces Kojamadas ķermenī pēc trieciena pret stikla lauskām, gan kailais līķis pie piestātnes atejas — visas šīs detaļas nepārprotami liecina par Sjundeja klātbūtni.
Bet vai šāda sakritību virkne nav pārāk acīm redzama? No sākuma līdz beigām šajā lietā rēgojusies Sjundeja melnā ēna. Man pat sāka likties, ka arī ziņojumu esmu uzrakstījis, neviļus pakļaudamies viņa iegribai. Vai tik manī nav iemiesojies pats Sjundejs?
Sjundejam kaut kur jābūt! Es pat redzu viņa čūskveidīgo acu zibsnīšanu. Bet kur viņš ir?
Tā es prātoju, gulēdams savā istabā uz bieza pēļa. Noguris no visādiem neatrisināmiem jautājumiem, es beidzot aizmigu. Pamodies pilnīgi nokļuvu kādas domas varā, kas pēkšņi bija ienākusi man prātā. Neraugoties uz vēlo nakts stundu, es metos zvanīt Hondam.
— Paklau — vai tu nestāstīji man, ka Oes Sjundeja sievai ir apaļa seja?
Šāds jautājums droši vien bija ļoti pārsteidzis Hondu.
Tik tiešām,— pēc krietna brīža, laikam beidzot pazinis mani, Honda atbildēja miegainā balsī.
— Vai viņai bija matu sasuka ka eiropietēm?
— Jā.
— Un viņa nēsāja brilles?
— Jā.
— Vai viņai bija zelta zobi?
— Ja.
— Zobi viņai ir slikti, vai ne? Un tādēļ viņa itin bieži liek pie vaiga pretsāpju plāksteri.
— Tu esi labi informēts. Vai esi kādreiz ar viņu ticies?
— Nē. To man pastāstīja viņas bijušie kaimiņi no Sakuragi ielas. Bet vai tolaik, kad tu tikies ar viņu, viņai arī sāpēja zobi?
— Jā, tie zobi viņai tādi jutīgi jau no dzimšanas.
— Zobs sāpēja labajā pusē?
— Labi neatceros, bel laikam labajā.
— Vai tev neliekas savādi, ka jauna sieviete ar eiropiešu frizūru lieto vecmodīgu pretsāpju plāksteri? Tagad tādus vairs gandrīz neviens nelieto.
— Jā, tiešām savādi. Bet kāpēc tu tā jautā? Vai tik neesi sadzinis viņai pēdas?
— Laikam esmu gan. Drīz vien mēs sīkāk aprunāsimies par šo lietu.
Apspriedies ar Hondu un pārliecinājies, ka viss, kas man zināms, atbilst patiesībai, es apsēdos pie galda un līdz rītausmai uz lielas papīra lapas, il kā risinot kādu uzdevumu ģeometrijā, elpu neatvilcis, zīmēju dažādas figūras, zīmes un formulas. Zīmēju un dzēsu, un atkal zīmēju, lai no jauna nodzēstu.