- Ko mēs te varam darīt, ser? - vaicāja Bonds.
- Sasodīti maz, patiesību sakot, praktiski neko. Neviens neko nav dzirdējis par šiem SPEKTRA cilvēkiem. Mēs zinām, ka Eiropā darbojas kaut kas līdzīgs neatkarīgai vienībai - esam šo to no viņiem pirkuši, tāpat ari amerikāņi, un Metiss tagad atzīst, ka šie cilvēki lielas naudas dēļ noslepkavojuši Golcu, franču ūdeņraža speciālistu, kas pagājušajā gadā pārgāja pie viņiem, saņēmis piedāvājumu no zila gaisa. Netika pieminēti nekādi vārdi. Piedāvājumu izteica pa radio, tajos pašos vēstulē pieminētajos 16 megahercos. Otrajai sakaru nodaļai. Metiss to pieņēma. Viņi nostrādāja rūpīgi. Metiss samaksāja - pilnu somu naudas, ko atstāja pie Mišelinroudas ceļa zīmes nr. 1. Taču neviens nevar viņus saistīt ar šiem SPEKTRA cilvēkiem. Kad mēs un amerikāņi ar viņiem sadarbojāmies, mūs gaidīja bezgalīgi starpnieki, patiešām profesionāļi, un mūs tik un tā vairāk interesēja galarezultāts nekā iesaistītie cilvēki. Mēs abi maksājām lielu naudu, bet samaksa bija tā vērta. Ja tagad iesaistīta tā pati grupa, tad ir skaidrs, ka viņi tiešām ir vērā ņemami, un tā es ari pateicu premjerministram. Taču tas nav galvenais. Tieši tā, kā vēstulē teikts, ir pazudusi lidmašīna un divas bumbas. Viss sakrīt pat niecīgākajos sīkumos. Vindicator devās NATO mācību lidojumā uz dienvidiem no Īrijas un tālāk virs Atlantijas okeāna. - M pasniedzās pēc biezas mapes un pāršķīra dažas lappuses. Viņš atrada, ko gribēja. - Jā, bija paredzēts sešu stundu lidojums, izlidojot no Boskombdaunas pulksten astoņos vakarā un atgriežoties divos naktī. Apkalpe sastāvēja no pieciem cilvēkiem un NATO novērotāja itāļa, vārdā Petači, Džuzepe Petači, kas bija eskadriļas komandieris itāļu gaisa spēkos un uz laiku veica misiju NATO. Acīmredzot viņš ir labs pilots, taču pašlaik pārbauda viņa biogrāfijas faktus. Petači nosūtīja parastā dienesta uzdevumā. NATO labākie piloti bija ieradušies uz mēnešiem ilgām mācībām, lai apgūtu Vindicator un bumbu palaišanas mehānismus. Šo lidmašīnu acīmredzot gatavoja NATO plaša rādiusa bruņoto spēku aktivitātēm. Lai kā, - M pāršķīra lappusi.
- lidmašīnu, kā parasti, novēroja uz ekrāna, un viss bija labi, kamēr tā, lidojot 40 000 pēdu augstumā, bija nonākusi uz rietumiem no Īrijas. Pēc tam, pretēji visām instrukcijām, lidmašīna nolaidās līdz apmēram 30 000 pēdām un pazuda transatlantijas gaisa ceļos. Bumbvedēju komanda mēģināja nodibināt ar to sakarus, bet radio vai nu nespēja atbildēt, vai neatbildēja. Pirmajā brīdī šķita, ka Vindicator sadūrusies ar kādu no transatlantijas lidmašīnām, un iestājās kaut kas līdzīgs panikai. Taču neviena no kompānijām neziņoja, ka būtu atgadījies kaut kas ļauns vai pat aizdomīgs. - M palūkojās uz Bondu. - Tas arī bija viss. Lidmašīna vienkārši pazuda.
- Vai amerikāņu tāldarbības brīdinājuma sistēma neko neuztvēra? - apvaicājās Bonds.
- Pareizs jautājums. Tā ir vienīgā liecība, kas ir mūsu rīcībā. Ziņo, ka apmēram piecas jūdzes uz austrumiem no Bostonas kāda lidmašīna esot novirzījusies no kursa uz Aidlvildu un nogriezušies uz dienvidiem. Taču tas atkal ir nozīmīgs satiksmes ceļš - pa to iet ziemeļu gaisa satiksme no Monreālas un Ganderas lejup līdz Bermudu, Bahamu salām un Dienvidamerikai. Tāpēc sistēmas operatori vienkārši nodomāja, ka tā ir kāda BOAC vai Kanādas tranzīta lidmašīna.
- Visādā ziņā izklausās, ka viņi visu ir ļoti smalki izplānojuši, slēpjoties šajos satiksmes ceļos. Vai lidmašīna Atlantijas vidū varēja pagriezties uz ziemeļiem un doties uz Krieviju?
- Jā, vai uz dienvidiem. Apmēram 500jūdžu no abiem krastiem plešas liels gaisa telpas gabals, ko radari nepārklāj. Tikpat labi lidmašīna varēja nogriezties no maršruta un atgriezties Eiropā pa jebkuru no diviem vai trim gaisa ceļiem. Patiesībā tā šobrīd var atrasties jebkurā pasaules punktā. Tā, lūk.
- Taču tā ir milzīga lidmašīna. Tai vajadzīgi speciāli skrejceļi. Tai kaut kur jānolaižas. Tik lielu lidmašīnu nav iespējams noslēpt.
- Tieši tā. Tas ir acīmredzami. Vakar līdz pusnaktij Karaliskie gaisa spēki bija pārbaudījuši katru lidostu, visas pasaules lidostas, kas būtu varējušas to uzņemt. Atbilde bija negatīva. Taču. protams, lidmašīna varēja nolaisties, ietriecoties kaut kur, piemēram, Sahārā vai kādā citā tuksnesī vai jūrā, kādos piekrastes ūdeņos.
- Vai tādā gadījumā nenotiktu kodolsprādziens?
- Nē. Tās ir pilnīgi drošas, kamēr nav atbrīvots palaišanas mehānisms. Acīmredzot pat tiešs kritiens, kā no B-47 virs Ziemeļkarolīnas 1958. gadā, uzspridzina tikai TNT palaišanas mehānismu, neskarot plutoniju.
- Kā tad šie SPEKTRA cilvēki domā to uzspridzināt?
M iepleta rokas.
- To paskaidroja Kara ministrijas sanāksmē. Es visu nesapratu, bet acīmredzot atombumba izskatās tāda pati kā jebkura cita bumba. Tādā gadījumā tās priekšgals ir pildīts ar parasto TNT, bet aste ar plutoniju. Starp abām vielām atrodas caurums, kurā ieskrūvē kaut kādu detonatoru, kaut ko līdzīgu sprūdam. Sadursmes brīdi TNT iedarbina detonatoru, un detonators atbrīvo plutoniju.
-Tātad, lai bumbu uzspridzinātu, šiem cilvēkiem vajadzēs to nomest?
- Acīmredzot ne. Viņiem būs vajadzīgs cilvēks ar labām fizikas zināšanām, kas izprot šo mehānismu, bet viņam atliks vienīgi atskrūvēt bumbas priekšgalu - parasto detonatoru, kas atbrīvo TNT - un pievienot kaut kādu laika degli, kas iedarbinās TNT, nenometot bumbu. Tad sekos sprādziens. Turklāt mehānisms nav nekas milzīgs. To visu var ievietot kaut kādā tvertnē, kas ir apmēram tikai divas reizes lielāka par lielu golfa somu. Protams, ļoti smagu. Taču to var ievietot, piemēram, lielas automašīnas aizmugurē, vienkārši iebraukt mašīnu pilsētā un kaut kur atstāt ar ieslēgtu laika degli. Vajag tikai pāris stundu laika, lai izkļūtu no sprādziena zonas - vismaz 100 jūdžu attālumā - un viss.
Bonds pasniedzās kabatā pēc vēl vienas cigaretes. Tas nevarēja būt, tomēr bija. Tieši tas, ko viņa izlūkdienests un visi pārējie pasaules izlūkdienesti gaidīja notiekam. Anonīms cilvēciņš lietusmētelī ar smagu ceļasomu vai golfa somu, ja vēlaties. Atstāta bagāža, stāvvietā novietota automašīna, krūmu skupsna lielas pilsētas centrā. Atbildes nebija. Dažu gadu laikā, ja ekspertiem taisnība, būs vēl mazāka iespēja rast atbildi. Tā teikt, katra visniecīgākā tautiņa būs gatava ražot atombumbas savā piemājas pagalmā. Acīmredzot tas vairs nebija nekāds noslēpums. Tikai prototipi nāca ar grūtībām - piemēram, pirmie šaujamieroči, lielgabali vai tanki. Tagad tie bija visiem kā loki un bultas. Rīt vai parit par lokiem un bultām pārvērtīsies atombumbas. Un šis bija pirmais šantāžas gadījums. Ja vien SPEKTRU neapturēs, ziņa izplatīsies, un drīz vien to gatavos katrs noziedzīgs zinātnieks, kam vien būs ķīmisko vielu komplekts un nedaudz dzelzs krājumā. Ja vien tos laikus neapturēs, nekas cits neatliks kā vien maksāt. Bonds tā ari pateica.
- Tuvu patiesībai, - piebilda M. - No visiem aspektiem, tai skaitā no politiskā, kaut ari tam nav tik lielas nozīmes. Taču, ja kaut kas notiks, ne premjerministrs, ne prezidents nenodzīvos pat piecas minūtes. Taču vienalga, vai mēs maksājam vai ne, sekas būs bezgalīgas - un visas sliktas. Tāpēc jādara pilnīgi viss iespējamais, lai atrastu šos cilvēkus, lidmašīnu un laikus viņus apstādinātu. Premjerministrs un prezidents ir pilnīgi vienisprātis. Šai operācijai - to iedēvējuši par Pērkonlodi - piesaistīts ikviens izlūkdienesta aģents, kas atrodas mūsu pusē. Lidmašīnas, kuģi, zemūdenes - un, protams, nauda - nav šķērslis. Mēs varam dabūt visu, kad vien to vēlamies. Kabinets jau izveidojis īpašu komiteju un kara centrāli. Tai piegādās katru sīkāko informācijas kripatu. Amerikāņi ir rīkojušies tāpat. No zināmas informācijas noplūdes nav iespējams izvairīties. Atklātībai izziņots, ka visa panika, un tā ir panika, radusies nozudušā Vindicator - bumbas ieskaitot - dēļ, lai kādu politisku jucekli tas varētu izraisīt. Pilnīgā slepenībā turēs tikai vēstuli. Skotlendjards kopā ar FIB, Interpolu, un, kur vien iespējams, palīdzot visām NATO izlūkošanas aģentūrām, parūpēsies par parasto izmeklēšanas darbu - pirkstu nospiedumiem, Braitonu, vēstuļpapīru. Izmantos tikai dokumenta fragmentu un šriftu - dažus nevainīgus vārdus. To visu darīs pavisam atsevišķi no lidmašīnas meklējumiem. To risinās kā pašu svarīgāko spiegošanas jautājumu. Neviens nespēs sasaistīt abas izmeklēšanas. ĪVI 15 nodarbosies ar visu apkalpes locekļu un itāļu novērotāja biogrāfijām. Tā būs dabiska lidmašīnas meklējumu sastāvdaļa. Kas attiecas uz mūsu dienestu, mēs esam apvienojušies ar CIP, lai izvērstu darbību visā pasaulē. Alens Daless piesaistījis šim uzdevumam ikvienu cilvēku, kas ir viņa rīcībā, un es tāpat. Tikko esmu izsludinājis vispārējo trauksmi. Tagad varam tikai sēdēt un gaidīt.
Bonds aizsmēķēja vēl vienu - grēcīgo trešo - cigareti vienas stundas laikā.
- Kāda visā šajā lietā būs mana loma, ser? - māksloti bezrūpīgā balsī viņš apvaicājās.
M izklaidīgi paskatījās uz Bondu, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Pēc tam, sagriezies krēslā, viņš kādu brīdi, neko neredzot, lūkojās laukā pa logu. Visbeidzot it kā starp citu sacīja: - Pastāstot tev visu, ko nupat sacīju, 007, es esmu pārkāpis uzticības zvērestu premjerministram. Es biju zvērējis, ka nevienam neteikšu to, ko tev tikko stāstīju. Es nolēmu izdarīt to, ko izdarīju, tāpēc, ka man ir ideja, nojauta, un es vēlos, lai šo ideju īsteno, - viņš mirkli vilcinājās, - uzticams cilvēks. Man šķita, ka vienīgais iespējamais pierādījumu avots, lai cik niecīgs un apšaubāms, varētu būt tālvadības brīdinājuma sistēmas radara rādījumi par lidmašīnu, kas pametusi austrumu rietumu gaisa kanālu pāri Atlantijas okeānam un nogriezušies uz dienvidiem Bermudu un Bahamu salu virzienā. Es nolēmu pieņemt šo liecību, lai gan citos tā nav modinājusi īpašu interesi. Kādu laiku pavadījis, pētot Rietumatlantijas karti un diagrammas, es pamēģināju iejusties SPEKTRA - vai drīzāk SPEKTRA vadoņa, jo aiz visa tā neapšaubāmi slēpjas ārkārtīgi gudras smadzenes, - domu gaitā. Un es nonācu pie dažiem secinājumiem. Es nospriedu, ka bumbas nr. 1 un bumbas nr. 2 visizdevīgākais mērķis, ja līdz tam nonāks, būs drīzāk Amerikā, nevis Eiropā. Sāksim ar to, ka amerikāņiem ir izteiktākas bailes no bumbu draudiem nekā mums, eiropiešiem, un tāpēc viņi ir vieglāk pārliecināmi, ka var nonākt līdz bumbas nr. 2 sprādzienam. 100 000 000 mārciņu vērtu un tāpēc bumbas nr. 1 nomešanai piemērotu iekārtu Amerikā ir vairāk nekā Eiropā, un, visbeidzot, pēc vēstules stila un izmantotā papīra, kas, starp citu, ir nīderlandiešu. kā ari pēc nežēlīgās intrigas ir nojaušams, ka SPEKTRS ir Eiropas organizācija. Tāpēc man šķiet, ka mērķis, visticamāk, ir izraudzīts Amerikā, nevis Eiropā. Lai kā, izdarot šos pieņēmumus un pieņemot, ka lidmašīna nevarēja nolaisties pašā Amerikā vai pie tās krastiem, jo piekrastes radaru tīkls ir pārāk labs, es lūkojos pēc piemērota apvidus tuvākajā apkārtnē. Un, - pametis skatienu uz Bondu, M atkal novērsās, - es izšķīros par Bahamu salām. Tā ir salu grupa, no kurām daudzas ir neapdzīvotas. Tās ieskauj galvenokārt sekli ūdeņi virs smiltīm, un tās ir apgādātas ar vienu vienkāršu radaru staciju - tā pati paredzēta tikai civilajai gaisa satiksmei, un to apkalpo vietējais civilais personāls. Dienvidos, uz Kubas, Jamaikas un Kārību salu pusi, nav neviena nozīmīga mērķa. Turklāt tas ir pārāk tālu no Amerikas piekrastes. Ziemeļu virzienam ir tie paši trūkumi. Taču tuvākā no Bahamu salām atrodas tikai 200 jūdžu attālumā no Amerikas piekrastes - braucot ar ātru motorlaivu vai jahtu, nepieciešamas tikai sešas vai septiņas stundas.
- Ja jums taisnība, ser, - pārtrauca Bonds, - kāpēc SPEKTRS nosūtīja vēstuli nevis prezidentam, bet premjerministram?
- Lai jauktu pēdas. Lai mēs darītu to, ko darām - meklētu tās pa visu pasauli, nevis vienā tās daļā. Un lai atstātu maksimālu iespaidu. SPEKTRS saprot, ka vēstule tūlīt pēc tam. kad esam pazaudējuši bumbvedēju, līdzināsies trāpījumam tieši pa saules pinumu. Pēc viņu domām, mēs pat varētu nekavējoties samaksāt. Nākamais viņu operācijas solis, uzbrukums mērķim nr. 1, varētu būt viņiem nepatīkams. Tas lielā mērā atklātu viņu atrašanās vietu. Viņi labprātāk savāktu naudu un pēc iespējas ātrāk pabeigtu operāciju. Uz to mums ari jāspēlē. Mums viņi jānoved tik tuvu bumbas nr. 1 nomešanai, cik vien varam uzdrīkstēties, cerot, ka nākamajās sešās un vēl trijās ceturtdaļās no septītās dienas kaut kas viņus nodos. Tās ir šaubīgas izredzes. Es saistu visas cerības ar savu nojautu, - M spēji pagriezās krēslā, - un ar tevi. Nu, - viņš palūkojās uz Bondu. - Vai ir kādi apsvērumi? Ja nav, tad labāk ķeries pie darba. Tev rezervēta vieta visās Ņujorkas lidmašīnās no šā brīža līdz pusnaktij. Pēc tam uz BOAC. Biju domājis izmantot RAF Canberra, bet negribu sacelt troksni. Tu esi bagāts jauneklis, kas meklē salās kaut kādu īpašumu. Tas dos tev iespēju interesēties par visu, ko vēlies. Labi?
- Jā, ser. - Bonds piecēlās kājās. - Es labāk būtu nodarbojies ar kaut ko interesantāku - piemēram, sadragājis Dzelzs priekškaru. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka šī ir lielāka operācija, nekā iespējams paveikt vienai mazai vienībai. Varu derēt, ka tas vairāk izskatās pēc krievu darba. Viņi dabū savās rokās eksperimentālo lidmašīnu un bumbas - viņi nepārprotami to vēlas - un pūš mums miglu acīs, saceļot visu šo ažiotāžu ap SPEKTRU. Ja SMERSH vēl darbotos, es teiktu, ka te jūtams viņu pirksts. Tas ir pilnīgi viņu stilā. Taču, ja šai domai ir kāds reāls pamats, tad iespējams, ka Austrumu stacijas kaut ko manīs. Vai vēl kas, ser? Ar ko es sadarbojos Naso?
- Gubernators zina, ka tu ieradīsies. Viņiem ir labi apmācīta policija. Es saprotu, ka CIP sūta labu cilvēku. Ar sakaru aprīkojumu. Viņiem ir vairāk tāda tipa aprīkojuma nekā mums. Paņem šifru mašīnu ar XXX uzstādījumu. Es gribu dzirdēt katru sīkumu, ko tev izdodas noskaidrot. Ziņosi personīgi man. Labi?
- lobi, ser.
Bonds devās uz durvīm un izgāja no kabineta. Vairs nebija ko teikt. Šis izskatījās pēc lielākā uzdevuma, kas izlūkdienestam jebkad dots, un, pēc viņa domām, jo Bonds neņēma nopietni M nojautu, viņu nosūtīja uz kora pēdējām rindām. Lai tā būtu. Viņš labi nosauļosies un pavēros izrādi no aizkulisēm.
•••
Kad Bonds, nesot pār plecu glītu šifrētāju ādas futrālī, kas tikpat labi varētu būt dārga kinokamera, izgāja no ēkas, vīrietis smilškrāsas Volksivagen pārstāja kasīt apdeguma rētu zem krekla un, desmito reizi palaidis vaļā četrdesmit piektā kalibra garstobra revolveri, iedarbināja dzinēju. Viņš atradās divdesmit piecus jardus aiz Bonda Bentley. Viņam nebija ne jausmas, kas ir lielajā mājā, no kuras Bonds bija iznācis.
Viņš vienkārši bija izprasījis no Krūmāju reģistratora Bonda mājas adresi un, izkļuvis no Braitonas slimnīcas, nekavējoties sāka viņu izsekot. Automašīna bija nomāta ar pieņemtu vārdu. Izdarījis to, kas darāms, viņš dosies taisnā ceļā uz Londonas lidostu un iesēdīsies pirmajā lidmašīnā, kas izlido uz jebkuru valsti ārpus kontinenta. Grāfs Lipe bija sangviniķis. Darbs un personīgie rēķini, kas viņam kārtojami, nemodināja grāfā ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Viņš bija nežēlīgs un atriebīgs cilvēks, kas savā mūžā bija iznīcinājis daudzus traucējošus un, iespējams, bīstamus cilvēkus. Viņš sprieda, ka SPEKTRS, ja kādreiz par to uzzinātu, neceltu iebildumus. Klīnikā noklausītā telefonsaruna liecināja, ka viņa aizsegs, kaut nedaudz, tomēr ir pacelts, tātad pastāv reāla iespēja, ka viņa darbībai var izsekot līdz pat saistībai ar Sarkanā zibens tongiem. No tiem līdz SPEKTRAM bija patālu, bet apakšoperators G zināja, ka, tiklīdz aizsegs ir sācis irt, tas irst kā veca zeķe. Turklāt šim cilvēkam vajadzēja saņemt pelnīto samaksu. Grāfam Lipem vajadzēja ar viņu norēķināties.
Bonds iekāpa automašīnā. Aizcirta dunas. Apakšoperators G vēroja, kā no abām izpūtēja caurulēm paceļas zili dūmi. Viņi sāka braukt.
Ceļa otrā pusē un simts jardu aiz Volkswagen SPEKTRA nr. 6 nolaida pār acīm motociklista brilles, iedarbināja savu Triumph ar 500 cm3 dzinēju un aizbrāzās pa ceļu uz priekšu. Viņš meta glītus līkločus cauri satiksmes straumei - kādu laiku savā pēckara karjerā viņš bija bijis DKW izmēģinājumu braucējs - un turējās desmit jardu aiz Volksiuagen aizmugurējā riteņa tā, lai vadītājs viņu neredzētu savā spogulī. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc apakšoperators G seko Bentley un kam Bentley pieder. Viņa uzdevums bija nogalināt Volksivagen šoferi. Iebāzis roku ādas maisā, ko nēsāja pārmestu pār plecu, viņš izvilka smagu granātu - tā bija divreiz lielāka par parasto armijas granātu - un vēroja satiksmi, gaidot, kad pavērsies brīvs ceļš bēgšanai.
Apakšoperators G gaidīja to pašu. Viņš ievēroja ari attālumus starp laternām uz ietves gadījumam, ja ceļš būs aizšķērsots un viņam nāksies no tā nobraukt. Mašīnu straume priekšā bija kļuvusi retāka. Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai un vadot automašīnu ar kreiso roku. viņš ar labo izvilka koltu. Tagad viņa automašīna bija pie Bentley aizmugurējā bufera. Tagad tā atradās blakus. Vadītāja tumšais profils bija labs mērķis. Pēdējoreiz pametis skatu uz priekšu, viņš pacēla ieroci.
Volksiuagen dzinēja metāliskais parkšķis bija tas, kas lika Bondam pagriezt galvu, un šī niecīgā kustība paglāba viņa žokli. Ja viņš tajā brīdī būtu piedevis ātrumu, otrā lode būtu trāpījusi, taču - lai svētīts instinkts, kas lika viņa kājai nospiest bremzes pedāli un vienlaikus noliekties tik strauji, ka zods atsitās pret signāla pogu tā, ka Bonds gandrīz zaudēja samaņu.
Gandrīz tajā pašā brīdī atskanēja nevis trešais šāviens, bet gan sprādziena troksnis, un pār Bondu nobira saplīsušā vējstikla atliekas. Bentley bija apstājies, dzinējs noslāpis. Kauca bremzes. Atskanēja kliedzieni un panikas pilna signalizēšana. Sapurinājis galvu, Bonds to piesardzīgi pacēla. Volksivagen, kura viens ritenis vēl aizvien griezās, gulēja uz sāniem Bentley priekšā. Lielākā daļa jumta bija norauta. Iekšpusē un daļēji uz ceļa gulēja šaušalīga, spīdīga masa. Liesmas laizīja uzpūtušos krāsas burbuļus. Apkārt pulcējās cilvēki. Saņēmies Bonds steigšus izkāpa no mašīnas.
- Atkāpieties! - viņš iekliedzās. - Tūlīt uzsprāgs benzīna bāka!
Tieši tobrīd atskanēja apdullinoša dārdoņa un pacēlās melnu dūmu mākonis. Izšāvās liesmas. Tālumā sāka gaudot sirēnas. Bonds izspraucās cauri ļaužu pūlim un, domām šaudoties, sāka steidzīgi soļot atpakaļ uz pārvaldes ēku.
Izmeklēšana lika Bondam nokavēt divas lidmašīnas uz Ņujorku. Ap to laiku, kad policija bija nodzēsusi uguni, aiztransportējusi cilvēka paliekas uz morgu un novākusi automašīnas un spridzekļa atliekas, bija kļuvis pavisam skaidrs, ka tās rokās nonākuši tikai apavi, ieroča numurs, dažas apģērba plūksnas un driskas, un automašīna. Autonomas darbinieki atcerējās tikai cilvēku tumšās brillēs un to, ka autovadītāja apliecībā bijis Džonstona vārds, kā arī sauju piecu dolāru banknošu. Automašīna bija iznomāta pirms trim dienām uz vienu nedēļu. Daudz cilvēku atcerējās motociklistu, taču šķita, ka viņam nebija aizmugurējā numura. Viņš bija aizbrāzies kā vējš Beikerstritas virzienā. Viņam bijušas motociklista brilles. Vidēja auguma. Vairāk nekā.
Bonds neko nespēja palīdzēt. Volksiuagen vadītāju viņš nebija redzējis. To neļāva Volksiuagen zemais jumts. Viņš bija saskatījis vienīgi roku un ieroča spīdumu.
Slepenais dienests pieprasīja policijas ziņojuma kopiju, un M norīkoja, ka tas jānosūta uz Pērkonlodes centrāli. Viņš uz mirkli atkal tikās ar Bondu, bet izturējās ļoti nepacietīgi, it kā tā būtu bijusi Bonda vaina. Pēc tam viņš teica, lai Bonds aizmirstot šo starpgadījumu - iespējams, tam bijis kāds sakars ar iepriekšējām lietām. Kaut kas līdzīgs paģirām. Ar laiku policija to noskaidrošot. Galvenais bija operācija Pērkonlode. Bondam vajadzēja pasteigties un doties ceļā.
Kad Bonds iznāca no ēkas otro reizi, bija sācis līt. Viens no ēkas aizmugurē esošās autostāvvietas mehāniķiem bija darījis, ko varējis, lai līdz galam izsistu Bentley vējstikla paliekas un iztīrītu no automašīnas stikla šķembas, bet, kad Bonds ap lenča laiku nokļuva mājās, viņš bija izmircis līdz ādai. Atstājis mašīnu tuvējā garāžā, viņš piezvanīja Rolls un savai apdrošināšanas kompānijai. (Viņš esot pārāk tuvu piebraucis kravas mašīnai ar tērauda stieņiem, kas droši vien bijuši paredzēti betona nostiprināšanai.
Nē, viņš neesot ievērojis automašīnas numuru. Atvainojiet, bet jūs jau zināt, tas vienmēr notiek (ik negaidīti!) Pēc tam Bonds atgriezās mājās, Iegāja vannā un pārģērbās savā tumšzilajā tropu uzvalkā. Rūpīgi sasaiņojis mantas - vienu lielu ceļasomu un visu zemūdens peldei, - Bonds iegāja virtuvē.
Meja šķita visai apbēdināta. Izskatījās, ka viņa varētu teikt vēl vienu runu. Bonds pacēla roku.
- Nesaki neko, Meja! Tev bija taisnība. Es nevaru darīt savu darbu ar burkānu sulu vēderā. Man pēc stundas jāiet projām, bet līdz tam laikam kārtīgi jāpaēd. Esi eņģelis un pagatavo olu kulteni savā gaumē - no četrām olām. Četras šķēles amerikāņu cigoriņu dūmos kūpināta bekona, ja mums vēl tāds ir palicis, karstu grauzdiņu ar sviestu - tādu, kā tu gatavo, nevis rupja maluma - un lielu kannu kafijas, divkārša stipruma. Un ienes dzērienu paplāti!
Vienlīdz atvieglota un apstulbusi, Meja viņu uzlūkoja.
- Kas noticis, mister Džeims?
Redzot viņas sejas izteiksmi, Bondam bija jāsmejas.
- Nekas, Meja. Man tikai ienāca prātā, ka dzīve ir pārāk īsa. Būs diezgan laika skaitīt kalorijas, kad nonāksim debesīs.
Bonds atstāja Meju pārdomājam šo banālo frāzi un devās pārbaudīt savus ieročus.