Kad Mūns ieradās pārvaldē, Deilija vēl nebija. Tomēr neizprotamā kārtā visiem jau bija zināms, ka izdevies sameklēt sievieti no fotogrāfijas. Bija zināms pat tas, ko Mūns vēl nezināja — pirkstu nospiedumi sakrita ar Spituela dzīvoklī atrastajiem.
Viloubleiks, kā parasti, pētīja avīzi. Ieguldījis naudu totalizatorā «Sputņiks», viņš gribot negribot bija kļuvis par krievu piekritēju — līdz zināmam termiņam.
— Vēl turas, — viņš priecīgi paziņoja. — Vakar pārlidoja Filadelfiju, šonakt mūsu pilsētu, rīt būs virs Riodežaneiro … Malacis! Tīrs darbs. Zina, kad viņam jānokrīt.
Par to, ka pavadonis var nenoturēties līdz otrajam novembrim, Viloubleiks centās nedomāt.
— Zēni, vai kādam nav pusdolāra? Monēta televizora automātam? — vaicāja Torents, ielūkojies televīzijas programā. — Pec trim minūtēm rādīs jaunu filmu. Stāsta, ka esot graujoša!
Diemžēl nevienam nebija piecdesmit centu monētas, kas dotu iespēju pieslēgties jaunām filmām rezervētajam kanālam.
Ienāca Bedstreps, cieši pievērdams aiz sevis durvis. Bet rokturis atkal sakustējās — kāds gribēja ienākt. Bedstreps, ar savu smago augumu aizstājies durvīm priekšā, nelikās ne zinis.
— Bedstrep, pusdolāra monētu! Ātrāk, tūlīt sāksies filma! — Torents sauca.
Bedstreps nesteidzīgi ar labo roku pārmeklēja kabatu, ar kreiso joprojām pieturēdams durvis.
— Nav, — viņš mierīgi paziņoja, tikai tad griezās pie Mūna: — Inspektor, pie jums kāds apmeklētājs.
— Kas šim vajadzīgs?
Bedstreps paraustīja plecus.
— Nezinu. Teica, ka nācis sakarā ar Spituela slepkavību.
— Kāpēc tad klusējāt? — Mūns pielēca kājās. — Kur viņš ir?
— Tepat ārā gaida.
Bedstreps atlaida rokturi, durvis atsprāga vaļā, un istabā kā spēcīgi mesta beisbola bumba ielidoja sīka auguma vīrelis. Viņš tiešā ceļā devās pie Mūna.
— Šausmas, inspektor! Šonakt slepkava atkal apciemojis manu garāžu.
Tikai tagad Mūns pazina misteru Šipu, Van Strātena ielas 30. nama saimnieku. Izrādījās, ka šorīt, kad Šips gribējis izbraukt, garāžas vārti stāvējuši vaļā — tāpat kā todien, kad tika nogalināts Spituels.
— Un mašīna? Nozagta?
— Tur jau tas trakums! Stāv kā stāvējusi!
Mūns apjuka. Tas tiešām bija kas nedzirdēts.
Torentu uztrauca kas cits. Filma jau sākusies, un
beidzot gadījusies izdevība dabūt pusdolāru.
— Kāpēc šķiest naudu?… — Šips pamācīja. — īsts radioamatieris vienmēr atradīs kādu izeju. Jūs gan esat no policijas, bet ceru, ka mani nenodosiet… Savas mājas klausos bez maksas, konstruēju tādu lietiņu, tas pats princips kā maniem garāžas vārtiem. Raidu signālu un …
Mūns klausījās viņa vārdos ar sevišķu interesi.
— Ja gribat, uztaisīšu arī jums, tikai dabūjiet to nelieti rokā! — Šips turpināja.
— Dabūsim, mister Šip, nekur viņš nepaliks! … Tātad jūsu garāžu var atvērt ar radiosignāla palīdzību?
— Pilnīgi pareizi, iemontēju mašīnā raidītāju. Nav nemaz jāizkāpj, tikai piespiežu podziņu zem stūres.
— Vēl viens jautājums. Uz kādas frekvences darbojas jūsu ierīce?
Šips pateica.
— Ļoti labi! — Mūns izņēma no aktu vākiem avīzi, kas bija atrasta Spituela dzīvoklī, un ielūkojās tajā.
— Tā, tā, rītvakar mēs viņu noķersim nozieguma vietā. Neko tuvāk Mūns nepaskaidroja, Šips pamīņājās uz
vietas, nokremšļojās, bet Mūns vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību.
— Bedstrep, paliksiet manā rīcībā, — viņš pavēlēja.
— Es došos pie šefa pēc ordera.