Sēzdamies inspektora mašīnā, Deilijs bija pārliecināts, ka zina brauciena mērķi. Bet kad priekšā iznira Ruperta restorāna tornis ar alus kausu, saprata, ka maldījies.
— Vai tad nebraucam pie Trolopa?
— Nē, pie Pegijas.
Ieraugot Mūnu un Deiliju, Pegija nobāla.
— Atkal?
— Negaidījāt, ko? — Mūns teica. — Uzpīpējiet savu Cesterfīldu un pavisam mierīgi atbildiet uz dažiem jautājumiem. Un lai dievs jūs pasargā, ja mēģināsiet melot. Cikos jūs tovakar ieradāties pie Spituela?
— Viņš piezvanīja ap desmitiem. Darbā pateicu, ka jūtos slikti, un tūlīt aizgaju.
— Cikos jūs tur bijāt?
— Pusvienpadsmitos.
— Ko Spituels tajā rītā rakstīja?
— Nezinu. Biju tik nogurusi pēc strīda, ka aizmigu tikai ap četriem. Pamodos astoņos. Iespējams, viņš kaut ko rakstīja, kamēr gulēju.
— Vai no rīta redzējāt uz galda aprakstītas lapas?
— Neatceros. Varbūt tās bija aploksnē.
— Aploksnē? Un viņš šo aploksni iedeva jums?
— Nē, es to redzēju uz galda. Man viņš iedeva tikai čeku, vairāk nekā. Neticat? Tiešām nezinu, kas tajā aploksnē bija.
— Toties es to zinu, — Mūns teica.
Un pirms Pegija paguva atjēgties no pārsteiguma, durvis aizcirtās.
— Nu, Deilij, tagad situsi jūsu stunda. Braucam pie Trolopa!
— Mums nav ordera.
— Iztiksim tāpat. Lafajets tik un tā nedos. Pamēģināsim izlīdzēties ar viltu. Sāku ticēt, ka pie mums tas ir visiedarbīgākais ierocis.
— Šaubos, vai Trolops iekritīs. Viņš ir pārāk slīpēts.
— Tūlīt redzēsim. Man kabatā visi trumpji. Lai dievs dod, ka viņš būtu mājās.
Bliss Trolops bija mājās.
— Sveiks, Blis! — Mūns teica un pamirkšķināja Deilijam.
Deilijs ar ašu kustību iztaustīja žurnālista apģērbu.
— Ieroču nav, inspektor.
— Ko tas nozīmē? Atkal vecā dziesmiņa? — Trolops nikni nošņācās.
— Vai tiešām nevarat iedomāties, ko tas nozīmē? — inspektors uzsita sev pa kabatu. — Man te kāds papī- rītis ar zīmogu un jūsu vārdu. Ceru, jums viss skaidrs. Ejam iekšā! Neesmu pieradis sarunaties priekštelpā.
Ja Bliss butu pieprasījis, lai uzrāda orderi, inspektors pirmo gājienu būtu zaudējis. Bet Bliss to nedarīja. Atmuguriski, neatraudams skatienu no inspektora, viņš atkāpās istabā.
— Deilij, esiet tik laipni, pastāviet pie durvīm, katram gadījumam! Jūs, Trolop, arī varat izmantot izdevību pastāvēt. Sēdēt vēl pagūsiet atliku likām. Un tagad atbildiet uz vienu vienīgu jautājumu! Viss turpmākais atkarīgs no jūsu atbildes.
— Proti?
— Cikos jūs bijāt pie Spituela?
— Tai vakarā, kad viņš man piezvanīja?
— Protams, vakarā. No rīta jūs bijāt redakcijā.
— īsti neatceros, kaut kas ap desmitiem.
— Manuprat, vēlāk. Nupat biju pie mistera Šipa. Viņš apliecina, ka Spituels tovakar pārnācis tikai pusvienpadsmitos, — Mūns meloja.
— Pilnīgi pareizi, tagad atceros. Spituels vēl teica, ka man laimējies, jo viņš nupat tikai esot atnācis.
— Viss saskan, — Mūns apmierināts teica. — Tātad jūs bijāt pie viņa no rīta pulksten astoņos un divdesmit minūtēs!
— Es … — Trolops iesāka.
Inspektors trieca dūri pret galdu.
— Pietiek! Tagad runāšu es. Spēlēsim atklātām kārtīm. Tūlīt pastāstīšu, ko zinu, un, ja jums ir kaut kripatiņa saprāta, jūs papildināsiet manu stāstu … Varat apsēsties. Stāsts ir diezgan garš. Es zinu, ka ceturtajā oktobrī, dažas stundas pēc slepkavības, nodevāt Spituela rakstu Alisonam…
— Meli! Kā es varēju nodot rakstu, kas nemaz netika uzrakstīts?
— Jūs, Blis, laikam domājat, ka pasviedu jums viltotu kārti? Lai jūs pārliecinātu, ka esat zaudējuši, priekšlaikus atklāšu savu trumpi: zinu pat, ko viņš rakstījis! Sai patiešām sensacionālajā rakstā Spituels atklāj patiesību — Rotbahu prāva ir bijusi inscenējums un viņš pats — viltus liecinieks! Vai tagad jūs ticat, ka zinu visu?
Trolops, kas bija apsēdies, kā dzelts uzlēca augšā. Viņš nostāvēja visu pusstundu, sasprindzināti klausīdamies katrā Mūna vārdā.
— Labi! — viņš teica, kad inspektors beidzot apklusa. — Es atzīstos. Galu galā savs krekls tuvāks.